Paplašinātā meklēšana

‡ atzvala Dunika, = atzvelˆtene: krē̦slam nuolūza a.

Avots: EH I, 182

atzvalas Warkh., atzvales Nautrēni, Warkl., die Rücklehne am Schlitten.

Avots: EH I, 182

čavala, = čaula, die Schale Diez. [Etwa mit ostle. ča- aus ķe̦-?]

Avots: ME I, 407

ķe̦vala, der Kiebitz U., RKr. VIII, 95.

Avots: ME II, 377

‡ sèivala 2 Liepna, der Rand des Weberkammes.

Avots: EH XVI, 475

svala, svals St., U. ("wenig bek."), Dampf, Rauch; zu svelt.

Avots: ME III, 1142

uzvalaiži Kokn. n. U. (wahrscheinlich fehlerhaft für uzvalnīši), der obere, besonders gestrickte Rand am Strumpfe; auf U. beruht wahrscheinlich uzvallaitis Biel. Holzb. 438, die dicke und erhabene Strumpf- und Handschuhborte.

Avots: ME IV, 396

valacis U., = valbacis.

Avots: ME IV, 449

valacît, faulenzen Golg. Refl. -tiês, -uôs (N.-Rosen), -ĩjuôs sich umhertreiben umherschlendetn Oppek. n. U., Mag. XIII, 25, Golg., N.-Rosen. Aus r. волочи́ть(ся) "(sich) schleppen".

Avots: ME IV, 449

valacnieks: wer (ehemals beim Frondienst) auf dem Gut eine valaka II abgemäht hat A.-Schwanb. "Gesindewirten" ME. IV, 450 zu verbessern in "Gesindewirt".

Avots: EH II, 751

valacnieks, wer ein eingemessenes Stück Feld (valaka II) für den Gesindewirten zu bearbeiten überoommen hat Golg., Memelshof, Oknist, Sessw.

Avots: ME IV, 450

valaga, ein kleines Stück ungemähten Getreides auf dem Felde Odensee. Wohl aus valaka II umgebildet.

Avots: ME IV, 450

I valaka U., Mag. IX, 2, 223, der Platz, wo sich ein Pferd im Getreide gewälzt hat; vgl. vālaks.

Avots: ME IV, 450

II valaka: auch Lubn.

Avots: EH II, 751

II valaka C., Golg., KL, Mar., Memelshof, Nötk., N: Laitzen, Oknist, Saikava, Sessw., valaks U., N.-Peb., Ramkau, Wessen, ein zur Arbeit eingemessenes (2 [Ramkau] od. 5 [Saikava] Lofstellen umfassendes) Stück Feld (od. Wiese [= 3 Lofstellen] Ramkau) für den Gesindewirten resp. Gutsherm (zur Zeit der Frohne): iet valakās (Golg. Saikava Sessw.) od. uz valakām, ein solches Stück Feld od. Wiese bearbeiten gehn. būs jāiet uz muižas valakām Saul. Daugava I, 53. sienu izdala pēc valaku gabaliem Lt. Arch. IV K, 1 (1809). siens kašams uz valaku vīzi ebenda. ja kāds vē̦lāk aizbrauca uz valakām, šķē̦rsts nuodeva pakaļai karstu Saikava; valaks, ein 60 Lofstellen grosses Landstück LKVv. Nebst li. valaka Lit. Mitt. I, 370 "eine Hufe Landes" aus r. волóка, ein Landmass.

Avots: ME IV, 450

valaknieks C., = valacnieks.

Avots: ME IV, 450

valaks: auch Kurmene, Meiran, Nötk.

Avots: EH II, 751

valaks, s. valaka II.

Avots: ME IV, 450

valans (?), schlaff LKVv.; mit ļ?

Avots: ME IV, 450

‡ valanu dzìšana Meiran, ein gewisses Gesellschaftsspiel.

Avots: EH II, 751

valarâtiês (?), -uôs, -ãjuôs, sich umhertreiben Oppek. n. U. - In *vatacâtiês (vgl. valacîtiês) zu korrigieren?

Avots: ME IV, 450

valaša N.-Bartau "wer viel und gewandt spricht oder redet".

Avots: ME IV, 450

valasât Rutzau, valašât Kalleten, Unsinn schwatzen, scherzen.

Avots: ME IV, 450

valatĩba U., der Mutwille, die Kinderei. Auf estn. wailatus "Mutwille" (worauf schon U. verweist) beruhend, oder aber in vaļatība zu korrigieren ?

Avots: ME IV, 450

‡ atzvēles Ludsen, Warkl., = ‡ valas">atzvalas.

Avots: EH I, 182

I čàula [C.], čaule,

1) die Schale, Schlaube, Hülse, Kruste:
uolu, riekstu čaula (= čaumala); auzu čaulas, Haferhülsen; papirosu čaulītes, Zigarettenhülsen;

2) der Kopf:
ta tad tam čaula Bers.; [čaul wohl über *cjaul- > ceul- aus cev(a)l- (vgl. Le. Gr. 41), zu li. kẽvalas "dünne Schale", kiautaĩ "Getreideschalen", apr. keuto "Haut", ahd. hût, la. cutis. gr. χύτος "Haut" u. a., s. J. Schmidt KZ. XXIII, 353, Lewy KZ. XL, 423 ^2, Persson Beitr. 183, Walde Wrtb. ² 218].

Avots: ME I, 406

gùodât, -ãju, guodêt, -ẽju, guodît, -ĩju, schonen, ehren, in Ehren halten: guodā drēbes, drēbes tevi guodās. tâpat grib sveša māte kâ māmiņa guodājama (Var.: guodējama) BW. 23406. ai laimiņa, guoda sieva, guodā (Var.: guodē) manu augumiņu, kâ guodāji (Var.: guodēji) mazu e̦suošu, guodā (Var.: guodē) lielu uzaugušu! 6618. Refl. -tiês, sich selbst ehren, sich schmücken, sich rümen: guodājies, augumiņ, es tev gribu palīdzēt BW. 5420. trīs māsiņas guodījās ar tuo vienu vainadziņu 24378, 1. kuo guodājies? tev nav guoda ce̦purītes 20527, 4. kuo puisīti, guodājies? sen es tavu guodu zinu 20556, 1 [Hierher, wenn nicht mit žem. uo für o, li. guodoti "ehren" bei Valančauskas Pasakojimas Ant. Tretininko 25, 29. - Zu guods.]

Kļūdu labojums:
laimiņa = Laimiņa

Avots: ME I, 688

I jāvalks (li. jõvalas "Schweinefutter"), flüssiges Schweinefutter, Spülicht (cūku dzēriens, draņķis) Rutzau n. Etn. III, 65. Zu jàut.

Avots: ME II, 107

ķeve "= kŗaupa": riteņi apķepēja ar plienu, kâ ar ķevi, kas pamazām atluobījās Vīt. 68. [Vgl. li. kẽvalas "луска, шелуха".]

Avots: ME II, 372

nùoā`rdît, ‡

2) eine gewisse Bodenfläche mit Mist (ihn auseinandernehmend) bestreuen:
mē̦slus ārduot valaku par dienu nuoārda Linden in Kurl. ‡ Refl. -tiês, bis zur Ermüdung, bis zum Überdruss trennen, abbrechen, ausbreiten: sūdus ārdīdama, tâ ešu nuoārdījusēs, ka nevaru uz kājām nuostāvēt Saikava.

Avots: EH II, 30

nuõvads: gen. s. nuovads BW. 22361, BWp. 4591,

2): Vorwerk
(luopu muiža, muižele) Livl. n. Stender Deutsch-lett. Wrtb.; = pagasts, die Gemeinde Grob.;

5): "rieža" Lesten n. FBR. XV, 31; ein Flächenmass von einer bestimmten (3 und mehr Lofstellen) Grösse (in dieser Bed.
= valaka II) P. Alunāns; "muižas labības nuokuopšana" A. Leitāns; siena n. "Heu-Reesche" P. Alunāns.

Avots: EH II, 104

uotrtik, ùotra ² tik Mar. n. RKr. XVII, 145, uotru tik, uotrtiek (li. antra tiek Valančiauskas Pas. Ant. Tretin. 32), uotra tiek, uotru tiek U., noch einmal so viel, doppelt: uotra (uotru U.) tik daudz, noch einmal so viel Mar. n. RKr. XVII, 145. uotra tik ilgi, noch einmal so lange ebenda. uotrtiek naudas Glück I. Mos. 43, 15; JK. V, 39. tam būs uotru tiek būt pār tuo, kuo tie ik˙dienas sakrāj Glück II Mos. 16, 5. citām ciltīm, kas uotru tiek lielas bija Josuus 21, 41. dari uotrtik! Blaum. suolījās atnest uotra tik LP. VI, 124. savairuojušies gan˙drīz par uotra tik Janš. Bārenīte 19. suola viņam uotru tik daudz Pas. III, 403 (aus Lubn.). varēšuot uotrtik daudz rudzu iesēt Vēr. 11, 1045. plauši... izpūšas uotra tik lieli RA. viņi, kad turp brauc, ir uotrtiek gaŗi un smagi nekâ mājās Kaudz. viņa nu bijuse uotru tiek tik daiļa kâ pa˙priekšu LP. VII, 200. aizeju . . . tukšinieks, bet le̦pnāks uotru tiek MWM. VI, 280.

Avots: ME IV, 425, 426

pievaļa,

1) eine Frist
L., U.;

2) piẽvaļa, Mussezeit
Jürg., C., Salis: tagad tāda pievala (pabrīvs laiks): līst lietus.

Avots: ME III, 308

pusvaluoda "?": vienai mātei bija trīs skaistas meitas. bet visas tādas pusvalaodas (die Rede geht von Mädchen, die einige Laute nicht richtig aussprechen können) LP. VI, 349.

Avots: ME III, 436

sārņi Arrasch, Jürg., Ermes, N.-Bergfried, Karls., sā`rņi C., PS., sā`rņi ² Kl. (nom. pl.),

1) Schlacken
U., Spr. (sārni), Prl., Lancmanis (sārni, auch Lis., Tirsen, Warkl.), das Abgefallene vom Metall Brasche; "verrostetes Eisen" (sãrņi) Deg., sich absondernde Unreinigkeiten U., (sãrni) Biel., (sārņi), der sich im Troge des Schleifsteins bildende Bodensatz Nötk., Schmutz überhaupt U.: sārņus dzīt, Metall von Schlacken reinigen St., "kann allgemeiner für reinigen von Schlakcken, anhängender Unreinigkeit gebraucht werden" U. nuotīrīšu tavus sārņus it šķīstus (deinen Schaum aufs lauterste fegen) Glück Jes. 1,25. - auss sārņi, Ohrenschmalz. (fig.) nuost visi tie ikdienības sārņi B. Vēstn. šķīstīdamās nuo visiem pasaules sārņiem A. XI, 465;

2) Weiberkrankheit, Blum der Weiber
Manz. Lettus (sārni), Monatsreinigung (mēnešu od. sarkanie s. K. Blau Paduomi mātēm) U., Reinigung der Kindbetterin U.: cik ilgi sieva, kas dēliņu dzemdējuse, savu sārņu dēļ ir atšķirta, tik ilgi viņa nešķīsta III Mos. 12, 2;

3) Exkremente
Konv. ² 1375. Wohl zu li. šarvai "Menstrua der Weiber", av. sairya- "Schlacken, Mist", r. соръ "Kehrlcht, Unrat", slav. sьrati "cacare" und - wenn mit skaus ide. sk- - an. skarn "Mist", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910 S. 790, Bezzenberger GGN. 1875, S. 225 f., Strekelj AfslPh. XXVIII, 513 f. nnd Persson Beitr. 167 und 942 f. Anders Būga KSn. I, 280 (nebst li. sarvalaĩ "srutos" zur Wurzel serz "laufen, fliessen" in le. sirt u. a.).

Avots: ME III, 806, 807

I skaluôt (li. skalúoti "spülen" Lit. Mitt. I,135), tr., intr., spülen: vara trauku tev būs ar ūdeni skaluot III Mos. 6, 28. kur ūdens vairāk skaluo A. XX, 138. rīkli skaluot, gurgeln, saufen U. Refl. -tiês,

1) (für sich) spülen
(tr.): skaluojuos, velējuos straujas upes maliņā BW. 13595;

2) spülen
(intr.): ūdens tikkuo dzirdami skaluojas ap laivas priekšgalu D. 118, 14. Zu an. skola "bespülen", norw. skvala "plätschern, spülen" und (?) ai. pra-kṣ̌āláyati "spült ab", s. Zupitza Germ. Gutt. 47 und Walde Vrgl. Wrtb. lI, 599 f.

Avots: ME III, 869

svals, s. svala.

Avots: ME III, 1142

II vale Preili n. FBR. VIII, 13, Kaltenbrunn, = vala">vala: jam vale laikam: uokstu plūkā, sagt man von jem., der nicht weiss, wie er seine freie Zeit verbringen soll Kaltenbrunn.

Avots: ME IV, 453

*I valuoda (li. valandà "Weile"), erschlossen aus ostle. voluda Kurmin, eine Weile (poln. chwila, lat. intervallum ). Sonst nirgends belegt und daher vielleicht von Kurmin, der auch sonst Lituanismen gibt, nach li. valandà (wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 303) gebildet.

Avots: ME IV, 461

II vataļât, -ãju,

1) unsicher gehen (beim Gehenlernen)
Bauske; "te̦kalēt, skraidīt" Kaltenbrunn: puiši mani neredzēja, kur es maza vataļāju (Var.: rāpaļuoju) BW. 10561, 3 var.;

2) faulenzen, sich ohne Arbeit umhertreiben
Frauenb., Golg.; "nederīgi laiku pavadīt" Siuxt: kuo te valaļā? strādā! Golg. Refl. -tiês, = vataļât 2 Frauenb., Wain.: tu tik vataļājies vien un darīt ne˙kā nedari Wain.; "prast kavēties, laiku pavadīt (von Kindern); sich fröhlich gebärden" Wessen.

Avots: ME IV, 486

I vẽlêt, -lu ([mit ē̦] AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Lubn., Memelshof, Saikava, Schujen, Schwanb., Sehren, Sessw., Sonnaxt,Stenden, Wandsen, [mit ẽ ] Adiamünde, Dond., Dunika, Pankelhof, PS., Ruj., Salis, Segew., Wainsel) od. -ļu (Glück II. Makkab. l, U., Mar. n. RKr. XVII, 144, Kaltenbrunn, Oknist, Selsau) od. -ẽju, -ẽju.

1) (jem. etwas) wünschen
U.: es vēlēju uozuolam trīs gadiņi nezaļuot BW. 13377, 4, nu laimīte javēlē: lai dievs duod divas vārpas viena salma galiņā 32856, 1. laimes vēlēt, Glück wünschen, gratulieren. vieglas smiltis vēlēt Aus. I, 44, (einem Toten) leichte Erde, Ruhe wünschen. labu dienu tas mums ... nevēlēja Alm. Kaislību varā 104. Part. praes. pass. vē̦lams, vẽlẽjams, wünschenswert, erwünscht: būtu vēlējams zināt Kaudz. Vecpiebalga 110. cits uzaicinājums .. . nevarēja būt vēlējamāks par šuo Jaunie mērn. laiki III, 27;

2) gönnen
U.; zusprechen: kalpam duodi, māmuliņa! kalpam biji vēlējusi BW. 10227, 3. vēl[i]. Laimiņa, man nuomirt! 27304, 5 var. tuo es tev vēlējis St., das habe ich dir zugedacht. vē̦lat, brāļi, neliedziet! tē̦vs, māmiņa man[i] vēlēja BW. 13360, 2;

3) erlauben
U., Frauenb., Ruhtern, Salis: te̦vam nebūs tūdaļ vēlēt, kad . . , bē̦rni lūdzas spēlēt JK. 11, 97. viņi man vē̦l ņemt, kādu vien gribu Janš. Bandavā II, 132. jūs... vē̦lat viņam mani ņemt Precību viesulis 36;

4) "?": es būt[u] dievu vēlējusi (hätte mir von Gott erwünscht?),
būt[u] es jaunā nuomirusi BW. 27304, 6. es būt[u] dievu vēlējuse, kad es būtu saimeniece 31056;

5) befehlen
(gew. pavẽlêt): zē̦ns darīja, kâ bija vē̦lē̦ts Kaudz. M. 12. Refl. -tiês.

1) (sich) wünschen:
varēsi būt, par kuo tik vēlies. zemē būtu vēlējies ielīdis A. XI, 52. ķēniņš nuo žē̦luma vẽ̦las nagus nuokuodis LP. IV, 73. nevẽ̦luos ne dzimusi, ne vēl liela uzaugusi BW. 8752. vēlējuos nepinusi (sc.: vaiņagu) 6152;

2) sich anvertrauen:
dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams BW. 30712. Subst. vẽlêšana,

1) das Wünschen;

2) das Gönnen; das Erlauben, die Erlaubnis:
par dieviņa vēlēšanu tuop[u] areja līgaviņa BW. 7299. kam tas gāja... bez kundziņa vēlēšanas (ohne die Erlaubnis des Herrn) 31651; vẽlêšanâs, der Wunsch: saki trīs vēlēšanās! V. sasniedza savu karstākuo vēlēšanuos Ar. Krišj. Valdemārs 4; vẽlẽjums, der Wunsch: laimes vēlējums, der Glückwunsch, die Gratulation. vienam būšu... pa Lāimītes vēlējumu (Var.: iē̦mumiņu, likumiņu: nach dem Wunsch, Beschluss der Schicksalsgöttin) BW. 1946; vẽ̦lê̦tãjs,

1) wer wünscht:
manim ļauna vē̦lē̦tāja BW. 116. ļaunas dienas vē̦lē̦tāja 9105 var.;

2) wer erlaubt; wer zuspricht:
kad izaugu diza meita, tē̦vs tautām vē̦lē̦tājs BW. 2007; 3367. Zur Wurzel von vala (s. dies). Nach Bezzenberger Γερας 196 ¹ - wohl des wurzelhaften ē wegen denominaīiv (vgl, ai. vāra-ḥ "Kostbares"). Doch könnte ē für e nach Präfixen aufgekommen (vgl. vãrêt neben varêt) und nachher auch ins Simplex eingeführt sein, um es von vetèt "mit dem Waschbläuet schlagen" zu unterscheiden, wobei vieileicht auch das entlehnte vẽlêt II und besonders pavẽlêt 3 milwirken konnte.

Avots: ME IV, 556, 557

I vê̦ls, vēļš L., (mit ê ) Golg. (li. vėlùs), spät: vē̦ls vakars, vē̦ls rīts, fortgeschrittene Morgenstunde. vē̦ls pavasaris, rudens. vē̦la sēja. vē̦ls laiks. cik vē̦ls? JR. V, 92, wie spät ist es? bija ... ļuoti vē̦ls Purap. J. str. 17, es war sehr spät. par vē̦lu, zu spät. Sprw.: labāk par vē̦lu nekâ ne˙kad, kas par vē̦lu, tas par skādi Br. s. w. p. 83. - Subst. vê̦lums (li. vėlùmas), die späte Zeit, das Spätsein U.: nebrauci vis šinī vē̦lumā (zu so später Zeit) LP. V, 68. Wenn die Bed. "spät" auf eine Bed. "zögernd < sich windend" zurückgcht, zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beifr. 543 (wo auf norw. vala "säumen" hingewiesen ist) und Walde Vrgl. Wrtb. I, 303.

Avots: ME IV, 558, 559

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I ⁴ , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533