Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'āķis' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'āķis' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (45)
āķis
ãķis gleich li. ókas und estn. hāk aus mnd. hake],
1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;
2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;
3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.
Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad
Avots: ME I, 237
1) der Haken:
iešūt jakā āķus; āķi un cilpas, Haken und Ösen U.; eine hölzerne Gabel mit mehreren Zinken zum Umwenden des Strohes beim Dreschen Kawall; grāmatas āķīši, Buchklammern; āķu arkli, Hakenpflug;
2) ein schlauer Kunstgriff, Pfiff, Kniff:
nu bijis dē̦lam āķis ruokā LP. VII, 1113, der Sohn hatte den Kniff nun fest. kas āķuos, niķuos skuoluojies, tas pašu ve̦lnu vilsta Treum.;
3) ein schlauer pfiffiger Mensch:
labi kad ar šādiem āķiem dabū iepazīties Kaudz. M. vajag tikai mācēt būt labam āķim A. XV, 2, 5.
Kļūdu labojums:
āķu arkli = āķu arkls
labi kad = labi, kad
Avots: ME I, 237
atāķis
atāķis
bāķis
balstāķis
blāķis
blãķis,
1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;
2): auch Lems., Seyershof.
Avots: EH I, 227
1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;
2): auch Lems., Seyershof.
Avots: EH I, 227
blāķis
blãķis,
1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;
2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;
3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [
4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]
Avots: ME I, 311
1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;
2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;
3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [
4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]
Avots: ME I, 311
bosāķis
‡ buõsãķis Iw., eine Stange mit einem Haken am Ende, mit der man gefällte Bäume umstellt oder weiterbewegt.
Avots: EH I, 259
Avots: EH I, 259
brāķis
I brāķis, das Wrack; schlechte Ware, Untaugliches: nieki, brāķi sveši ļaudis BW. 19049. [Nebst estn. wrāk "Wrack" aus mnd. wrak.]
Avots: ME I, 328
Avots: ME I, 328
brāķis
II brãķis, Eisscholle auf dem Meere: brāķi ir le̦dus salaužņi jūrā Salis. - Aus mnd. broke "Bruch, Spalt?"
Avots: ME I, 328
Avots: ME I, 328
iesāķis
ìesâķis,
1) der Anfänger
Wend.;
2) ein Stück Butter, das beim Buttern in den Rahm getan wird:
sviestu daruot pie kreima mē̦dz pielikt gabaliņu ve̦ca sviesta, lai ātrāk saietu; tuo Nīcā sauc par iesāķi Etn. II, 137.
Avots: ME II, 62
1) der Anfänger
Wend.;
2) ein Stück Butter, das beim Buttern in den Rahm getan wird:
sviestu daruot pie kreima mē̦dz pielikt gabaliņu ve̦ca sviesta, lai ātrāk saietu; tuo Nīcā sauc par iesāķi Etn. II, 137.
Avots: ME II, 62
kāķis
I kãķis,
1): rauj viņu k˙! Frauenb: vai tad tevi k. (Var.: juods) spēra BW. 20512 var. kãķis,
Avots: EH I, 600
1): rauj viņu k˙! Frauenb: vai tad tevi k. (Var.: juods) spēra BW. 20512 var. kãķis,
Avots: EH I, 600
kāķis
I kãķis,
1) der Pranger, Schandpfahl:
pie kāķa tas beidzuot pakārsies Dünsb. Sprw.: bē̦g kâ nuo kāķa. tē̦vs aizdze̦n sulaini pie kāķa LP. V, 208. In Verwünschungen: ej pie kāķa! kad tevi kāķis parautu! hol dich der Kuckuck! Aps., A. XV, 2, 237. kur, pie kāķa, māt[e] ar meitu! BW. 16534;
2) als Schimpfwort:
tu esi tāds elles kāķis Druw., Katzd. [Nebst. li. kóka und estn. kāk] aus mnd. kāk dass.
Avots: ME II, 190
1) der Pranger, Schandpfahl:
pie kāķa tas beidzuot pakārsies Dünsb. Sprw.: bē̦g kâ nuo kāķa. tē̦vs aizdze̦n sulaini pie kāķa LP. V, 208. In Verwünschungen: ej pie kāķa! kad tevi kāķis parautu! hol dich der Kuckuck! Aps., A. XV, 2, 237. kur, pie kāķa, māt[e] ar meitu! BW. 16534;
2) als Schimpfwort:
tu esi tāds elles kāķis Druw., Katzd. [Nebst. li. kóka und estn. kāk] aus mnd. kāk dass.
Avots: ME II, 190
kāķis
I kãķis [Wenden, Weissenstein], die Dohle U., RKr. VIII, 90. [Falss ursprünglich kurisch, wohl auf einem Paradigma nom. s. * kātis, gen. s. kāķa usw. beruhend und dann mit apr. kote "Dohle" verwandt. Fick BB. II, 196 und Wrtb. I 4 , 18 und 378 und Bezzenberger BB. XXVII, 160 1 u. a. stellen es zu ai. kāka-ḥ "Krähe" u. a., wobei jedoch das le. ķ Schwierigkeiten bereitet.]
Avots: ME II, 190
Avots: ME II, 190
kāķis
ķāķis
ķâķis: auch (mit â 2 ) Schlehkn. FBR. VII, 35; tâds ķâķis ("?") vien ir; ne˙kā nuo viņa nav! Trik.
Avots: EH I, 692
Avots: EH I, 692
ķāķis
ķikāķis
knāķis
krāķis
krāķis
māķis
māķis
māķis
II māķis,
1) ein böser Geist, ein Gespenst:
ja nebūsi klusa, es pasaukšu māķi Adsel. pusnaktīs rāduoties māķi, kur kāds e̦suot pakāries, vai kur kāds mazs bērniņš nuožņaugts Druw.;
2) ein Tölpel, ein ungeschickter Mensch
Druw. Wohl zu mākt.
Avots: ME II, 581
1) ein böser Geist, ein Gespenst:
ja nebūsi klusa, es pasaukšu māķi Adsel. pusnaktīs rāduoties māķi, kur kāds e̦suot pakāries, vai kur kāds mazs bērniņš nuožņaugts Druw.;
2) ein Tölpel, ein ungeschickter Mensch
Druw. Wohl zu mākt.
Avots: ME II, 581
mālstrāķis
nemāķis
nesāķis
nesãķis, ein Unmässiger: ē̦d kâ nesāķis Dond. n. RKr. XVII, 40. [Wohl für nesātis nach dem (kurischen) gen. s. nesāķa < * nesãtja.]
Avots: ME II, 732
Avots: ME II, 732
pasāķis
pasâķis, der Anfang, die Grundlage, das Stückchen Butter, das man bei Beginn des Butterns in die Sahne tut Etn. sprieduma pasāķis, der Keim des Urteils KM.-Zu pasākt.
Avots: ME III, 95
Avots: ME III, 95
plāķis
I plãķis,
1) plâķis Lautb., Kandau, der Klotz oberhalb der Wagenachse:
plāķis gul uz ratu priekšass Ahs.;
2) sūdu plãķis, der Kuhfladen
Ahs.: piedzē̦rušais gul žuogmalē kâ sūdu plāķis;
3) ein weiter Mantel
Preekuln. Zur Bed. 1 u. 2 vgl. blãķis und das echtle. plācis I 2.
Avots: ME III, 329
1) plâķis Lautb., Kandau, der Klotz oberhalb der Wagenachse:
plāķis gul uz ratu priekšass Ahs.;
2) sūdu plãķis, der Kuhfladen
Ahs.: piedzē̦rušais gul žuogmalē kâ sūdu plāķis;
3) ein weiter Mantel
Preekuln. Zur Bed. 1 u. 2 vgl. blãķis und das echtle. plācis I 2.
Avots: ME III, 329
plāķis
šķutumblāķis
slāķis
slāķis, ein aufgeschichteter Haufen (blãķis): malka slāķī sakritusi Alksnis-Zundulis. viss vienā slāķī saslāķējies id. Wohl gleichen Ursprungs mit slāģis II 2.
Avots: ME III, 922
Avots: ME III, 922
slūtāķis
slūtāķis, slūtaģis,
1) slūtāķis U., slûtāģis 2 Grünh., slūtaģis U., die Spiralfeder im Schlosse
U.; ein Riegel an der Tur, am Fenster Grünh.;
2) ein ausgelassener Mensch (besonders ein solcher von grossem Wuchs)
Katzd.; slūtaģis "ein Tagedieb" Bauske;
3) slūtaģis "slēpes zum Steineführen; ein schräges Gerüst zum Hinaufschieben schwerer Gegenstände".
In der Bed. 1 aus einem mnd. slūt-haken.
Avots: ME III, 943
1) slūtāķis U., slûtāģis 2 Grünh., slūtaģis U., die Spiralfeder im Schlosse
U.; ein Riegel an der Tur, am Fenster Grünh.;
2) ein ausgelassener Mensch (besonders ein solcher von grossem Wuchs)
Katzd.; slūtaģis "ein Tagedieb" Bauske;
3) slūtaģis "slēpes zum Steineführen; ein schräges Gerüst zum Hinaufschieben schwerer Gegenstände".
In der Bed. 1 aus einem mnd. slūt-haken.
Avots: ME III, 943
smāķis
smāķis
snāķis
snāķis "virums, šķidrums, biezumi" (verächtlich): kuo tu te izvārīji par snāķi? Wenden, Ramelshof; vgl. smāķis.
Avots: ME III, 974
Avots: ME III, 974
spunsāķis
spunsāķis (?) Mag. III, l, 127, ein hölzerner Haken zum Auffangen des Netzes unter dem Eise U.
Avots: ME III, 1029
Avots: ME III, 1029
strāķis
I strãķis Dond., Amboten, eine kotige Stelle; ein Pfuhl (strāķe, strāķa Mag. IV, 2, 148, U. ["nicht bekannt"] strāķis U.): stallis kâ strāķis; jāgādā pakaiši Dond. kas te par strāķi! nevar ne izbrist ebenda. elles strāķe Alm. Mit sekundärem s- aus mnd. rache "Kot, Unflat".
Avots: ME IV, 1084
Avots: ME IV, 1084
strāķis
II strãķis Matk., eine kleine hölzerne Grütztonne mit einer viereckigen Öffnung an Stelle des Spundlochs, die mit einem Brettchen geschlossen wird.
Avots: ME IV, 1084
Avots: ME IV, 1084
svāķis
tīklāķis
vāķis
žagarblāķis
zlāķis
Šķirkļa skaidrojumā (30)
at
at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),
1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;
2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,
2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,
a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,
b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,
c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,
d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,
1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;
2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,
a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,
b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,
c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;
3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.
Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.
Avots: ME I, 147, 148
1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;
2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,
2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,
a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,
b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,
c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,
d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,
1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;
2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,
a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,
b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,
c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;
3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.
Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.
Avots: ME I, 147, 148
atāķēt
blāģis
blaķis
blākns
drāka
I drãka,
1) drāķis Diez, der Drache:
un glabā, ka mūs ve̦cais drāka neaprij;
2) ein starker, zorniger Mensch, der viel leistet und viel verlangt:
tas jau gatavs drāka, viņš lauž vai pašu ve̦lnu pušu U. [Aus mnd. drake "Drache", wobei die Bed. 2 durch drāga beeinflusst sein kann.]
Avots: ME I, 494
1) drāķis Diez, der Drache:
un glabā, ka mūs ve̦cais drāka neaprij;
2) ein starker, zorniger Mensch, der viel leistet und viel verlangt:
tas jau gatavs drāka, viņš lauž vai pašu ve̦lnu pušu U. [Aus mnd. drake "Drache", wobei die Bed. 2 durch drāga beeinflusst sein kann.]
Avots: ME I, 494
dzintele
dzìntele 2 [Kl.],
1) eiserne Klammer, Krampe
Fehteln. Spr.: krampīša āķis ir labi iekuodies dzintelē MWM. VIII, 597;
2) ein kleiner, eiserner Stöpsel in dem Zapfen am Wagen
Bers., N. - Schwnb., Kokn. Vgl. zintele u. A. XII, 81.
Avots: ME I, 552
1) eiserne Klammer, Krampe
Fehteln. Spr.: krampīša āķis ir labi iekuodies dzintelē MWM. VIII, 597;
2) ein kleiner, eiserner Stöpsel in dem Zapfen am Wagen
Bers., N. - Schwnb., Kokn. Vgl. zintele u. A. XII, 81.
Avots: ME I, 552
iemetināt
ìemetinât,
1) einwerfen, bemerken:
"bet viņi ir nuo ceļa re̦dzamāki", iemetināja tas A. XX, 894;
2) vorspannen:
zirgu kamanās;
[3) anhängen, anhäkeln:
āķis, kur iemetina spaini A. Baltpurviņ].
Avots: ME II, 44
1) einwerfen, bemerken:
"bet viņi ir nuo ceļa re̦dzamāki", iemetināja tas A. XX, 894;
2) vorspannen:
zirgu kamanās;
[3) anhängen, anhäkeln:
āķis, kur iemetina spaini A. Baltpurviņ].
Avots: ME II, 44
iztrūkt
iztrũkt (li. ištrùkti), intr.,
1) ausreissen, ausfallen:
āķis kažuokā iztrūcis. man iztrūka biksām kņuope BW. 382;
2) fehlen, mangeln:
nav iztrūcis ne pāŗa sprīžu LP. VII, 976. Refl. - tiês, erschrecken, zusammenfahren, auffahren: viņš iztrūkās JK. V, 67. iztrūkuos nuo miedziņa BW. 9335. Ungewöhnlich so das Aktiv: iztrūkst ciema sunīši, die Hunde des Dorfes erschrecken BW. 13250, 3, 4. [tad iztrūka tiem sirds Glück I Mos. 42, 28.] Subst. iztrũkšana, das Ausreissen, Fehlen: iztrũkšana, der Ausreissen, Fehlen; iztrũkšanās, der Schrecken: reiz putnuos celās liela iztrūķšanās Vēr. II, 6. iztrũkums, das Fehlen, der Mangel, die Lücke, das Defizit: gans pamanījis iztrūkumu (das Fehlen einer Kuh) Etn. III, 112.
Kļūdu labojums:
9335 = 9334
Avots: ME I, 820, 821
1) ausreissen, ausfallen:
āķis kažuokā iztrūcis. man iztrūka biksām kņuope BW. 382;
2) fehlen, mangeln:
nav iztrūcis ne pāŗa sprīžu LP. VII, 976. Refl. - tiês, erschrecken, zusammenfahren, auffahren: viņš iztrūkās JK. V, 67. iztrūkuos nuo miedziņa BW. 9335. Ungewöhnlich so das Aktiv: iztrūkst ciema sunīši, die Hunde des Dorfes erschrecken BW. 13250, 3, 4. [tad iztrūka tiem sirds Glück I Mos. 42, 28.] Subst. iztrũkšana, das Ausreissen, Fehlen: iztrũkšana, der Ausreissen, Fehlen; iztrũkšanās, der Schrecken: reiz putnuos celās liela iztrūķšanās Vēr. II, 6. iztrũkums, das Fehlen, der Mangel, die Lücke, das Defizit: gans pamanījis iztrūkumu (das Fehlen einer Kuh) Etn. III, 112.
Kļūdu labojums:
9335 = 9334
Avots: ME I, 820, 821
kakaža
kakaža,
1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;
2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;
3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. 1
4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;
5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;
6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;
[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]
Avots: ME II, 137
1) ein Holz mit gekrümmtem Ende, mit dessen Hilfe Schwungstangen und Schlittensohlen die gehörige, tadellose Krümmung erhalten:
kakaža - kādas 5 pē̦das gaŗš kuoks ar līku galu, kuŗu lietuo pie līkšu liekšanas, lai neme̦stuos gaņģī Etn. II, 50. lai slieces, tās liecuot, piegultu pie formas, tās piepiež ar kakažu A. XI, 250. līka, līka dē̦la māte, kâ līkā kakažiņa BW. 25305;
2) [auch kakazis, s. Bielenstein Holzb. 631], ein Baumstumpf mit zwei Wurzeln, der als Stütze od. als Unterlage eines Hebels beim Heben schwererer Gegenstände oder beim Herausziehen von Baumstämmen dient
Illuxt;
3) = kabu, das hervorragende Wurzelende am Sparrbalken
Oberl., St., Konv. 1
4) = kabe, ein Netz [AP.], Lasd., Serb., Nötk.;
5) eine krumme Deichsel bei den alten Flachsmaschinen
N. - Schwanb., Stom.;
6) etwas Krummes, Altes; auch als Schimpfwort:
nebija ne˙kādas krietnas ragavas, bija tikai tādas kakažas A. XVI, 283;
[7) "āķis ratiem pakaļā virves aizmešanai" Wessen. - Mit Reduplikation zu li. kẽžas "корявое, уродливое дерево"? Dagegen nach Būga KSn. I, 192 nebst kakale II zu li. kakar̃lis "ilga mentė, lenktu galu, puodams maišyti, neištraukus jų̄ iš pečiaus", r. кокора "лѣсина с корнем", кочера "суковатое дерево, коряга", кочерга "Ofenkrücke."]
Avots: ME II, 137
kazers
kazers, ein hölzerner Doppelhaken zum Aufhängen von Kleidern Lennewarden n. U.; [kaze̦rs Stelph. "āķis, kur piestiprina virvi, pārcienuot siena ve̦zumu ar buomi".]
Avots: ME II, 183
Avots: ME II, 183
knablis
knablis: auch Sussei n. FBR. VII, 132, Oknist; ein Kleiderrechen Bauske, Gr.- Buschh., Oger, Prl.; "ein Haken (kàsis, āķis) von unbestimmter Form" Wessen.
Avots: EH I, 626
Avots: EH I, 626
kriķi
meita
meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,
1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,
a) ein junges Mädchen;
b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;
2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;
3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,
a) Gott hat Töchter geschenkt,
b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;
4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;
3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]
Avots: ME II, 592, 593
1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,
a) ein junges Mädchen;
b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;
2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;
3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,
a) Gott hat Töchter geschenkt,
b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;
4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;
3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]
Avots: ME II, 592, 593
nemāklis
nemâklis, f. -kle, nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.
Avots: ME II, 723
Avots: ME II, 723
nesaņķis
nesaņ̃ķis [auch Rutzau, Dunika, Līn.], f - ķe, ein Unmässiger, Nimmersatt Kalleten: sāk tie nesaņķi uotrreiz ēst BW. 1476. tu esi manu bē̦rnu izglābis nuo nesaņka LP. VI, 487. [Kurisch für * neantis (vgl. nesātis, nesāķis), gen. s. * nesaņķa?]
Avots: ME II, 731
Avots: ME II, 731
pagrasīties
pagrasîtiês: auch (ein wenig drohen) Sonnaxt; sich nähern, sich anzurühren anschicken, eine kleine Bewegung machen Salis: kad tur pa krūmiem pagrasījās kāda stirna vai zāķis, tad zirgs le̦c kâ traks Salis. mācītājs ... ar izstieptu ruoku kaut cik pagrasījās, nuorādīdams ... uz ... Pas. VI, 304.
Avots: EH II, 134
Avots: EH II, 134
pants
‡ pañts,
2): auch Perkunen; visi panti nuodrebēja BW. 19489 (ähnlich 33233 var.); "luocītava" Grob.;
3): sìena p. Doblen, Grob., N.-Bergfried, Popen, Siuxt, Stenden, Zögenhof: uz (siena) panta ... taisīt pantu Janš. Līgava II, 396; labības p. Briņķi bei Hasenp., Popen; rudzu pànts 2 ("blāķis") stāv tīrumā, bet kulšana tik drīz nav gaidāma Saikava. Hinter "B. Vēstn." ME. III, 78 zu ergänzen: "1895, № 75";
6): desmitā pantiņā BW. 1368, 1; ‡
7) Abteil eines Gebäudes (?):
ē̦ku ar diviem pantiem: viens p. ... bija divu stāvu, bet uotrs ... bija trim stāviem Janš. Līgava I, 183.
Avots: EH XIII, 161
2): auch Perkunen; visi panti nuodrebēja BW. 19489 (ähnlich 33233 var.); "luocītava" Grob.;
3): sìena p. Doblen, Grob., N.-Bergfried, Popen, Siuxt, Stenden, Zögenhof: uz (siena) panta ... taisīt pantu Janš. Līgava II, 396; labības p. Briņķi bei Hasenp., Popen; rudzu pànts 2 ("blāķis") stāv tīrumā, bet kulšana tik drīz nav gaidāma Saikava. Hinter "B. Vēstn." ME. III, 78 zu ergänzen: "1895, № 75";
6): desmitā pantiņā BW. 1368, 1; ‡
7) Abteil eines Gebäudes (?):
ē̦ku ar diviem pantiem: viens p. ... bija divu stāvu, bet uotrs ... bija trim stāviem Janš. Līgava I, 183.
Avots: EH XIII, 161
roza
ruôza: eine Granddüne (mit uo) BielU.; eine Erhöhung in einem Sumpf od. Wald Saikava; ein Stück Land, das höher ist als die Umgebung (mit uô 2 ) Siuxt; "duobums" AP.; weitere Angaben darüber und Belege bei Plāķis RKr. XXII, 121 ff. und Plvv. I, 192.
Avots: EH II, 393
Avots: EH II, 393
sasūtīt
sāts
IV sāts, = sē̦ta U.; eine Baustelle Kurl. n. Mag. II, 2, 184, alte Gesindestellen Edwalen, Sackenhausen n. U.; westkur. sāts, sāta "Zaun, Bauerhof" Bielenstein Holzb. 137 f., 156 f., 169 f., Häufig (zusammengestellt von Plāķis Izgl. Min. Mēnešr. 1926 I, 319) in Namen von Gesinden, Gütern, Wiesen und Feldeln. Dürfte aus dem Livischen (vgl. estn. sāt "eingezäunter Platz; Rödung") entlehnt sein.
Avots: ME III, 809
Avots: ME III, 809
savākt
savākt,
1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;
2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene 2 II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;
3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;
4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;
5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.
Avots: ME III, 782
1) fächsen, einheimsen, zusammennehmen, einfahren
(tr.), zusammenbekommen, versammeln, einsammeln: s. labību, pļāvumu. sienu savāķām sausu Nigr. savāķ izkaisītās mantas Nigr. savāķis visu (pienu) apaušuos LP. VI, 4. meitene savāķa dziju Dīcm. pas. v. I, 62. savāķa paunas MWM. X, 435. savāķa maizi LP. VI, 633. Krancis savāka visu gūrumu apakš galda 254. savācis galvas 699. savāca tukšās buteles Alm. Kaislību varā 43. Helga savāc šķīvjus Vēr. II, 777. savācis lielu čupu akmeņu LP. VII. 476. savāca dārzā bluķus... cirvi, valgus VI, 265. savākuše deviņas vecenes,... deviņus puõdus ziepju 832. savākt derīgus paduomus I, 157. savāķis nuopelnītuo algu JK. V, 137;
2) unters Dach bringen od. führen, zu sich nehmen:
savākt pusdienā luopus Janš. Bandavā II, 27. sniedziņš sniga, putenēja; laukā mans kumeliņš. ej.., savāķ manu kumelinu! BW. 1285. jūsu luosīti likšu zirgu puisim savākt Janš. Dzimtene 2 II, 296. tūliņ savākšu (werde aufheben, zu mir nehmen) dalderi Janš. Bandavā II, 318. smuks puisītis... gulēj[a] taka maliņā; eit, meitiņas savāķat (Var.: paceliet)! būs maizītes arājiņš BW. 1167. ja... kāds pratējs šautru savāķa... BW. III, l, 75; sieva netiek ve̦se̦la, un dievs gaude̦nuo dē̦lu arī nesavāķ (nimmt nicht zu sich, d. h. lässt nicht sterben) Janš. Dzimtene IV, 26;
3) veranstalten, ausrichten:
ķēniņš... savāķis lielas balles LP. VI, 319;
4) = sazinât, in Erfahrung bringen, die Zuverlässigkeit einer Nachricht erproben: savāķ (gew.: sazini) tu tādas guodīgumu! Janš. Bandavā I, 34. ej nu savāķ, kāda kuŗai griba...! Dzimtene IV, 176. ļaudis gan dzirdēju tâ pļukstam. bet kas var savākt visu, kuo ļaudis te̦nkā? 214;
5) abhäuten, abschinden:
s. kritušu luopu Frauenb. - Refl. -tiês, sich ansammeln, sich versammeln: upmalā savāķies bars Apsk. v. J. 1903, S. 439. savāķāmies vienā būrī Nigr. ļaudis savāķas pulkiem uz skuolas valdes sapulci Bjerns. raksti I, 21. puiši bija jau savākušies iekšā pie miera. Janš. Dzimtene IV, 170. kāzinieki savācās tikai svētdienas rītā BW. III, 1. Nomen agentis dazu: savācējs oder savāķējs.
Avots: ME III, 782
šķute
I šķute U., šķuts, -s Bers., Plur. šķutes L., U., V., Dr., Karls., Bers. n. Etn. III, 71, auch šķutas U., Küttis: šķutes kŗaut U., Bielenstein Holzb. 451, Etn. I, 55, Erlaa, Ronneb., Smilt., Küttishaufen machen. sakrāvis šīs šķutu kaudzes A. v. J. 1897, S. 537. degsi... kâ sauss elkšņa sakārns šķušu blāķē Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 70. (zirgi) kūpēja kâ šķutu blāķis Izjurieši 284. (pirtiņa) kūp kâ me̦lna šķutes guba Dievkuociņš. Aus ķute (s. dies).
Avots: ME IV, 55, 56
Avots: ME IV, 55, 56
slāķēties
slāķêtiês (gew. in der Zstz. mit sa-), zusammengepresst werden, sich stauen Alksnis-Zundulis. Wohl von slāķis abgeleitet.
Avots: ME III, 922
Avots: ME III, 922
slāna
slūtāģis
slûtāģis 2 (unter slūtāķis 1): auch (mit ũ und ã ) Siuxt ("bulte" kas slēdzuot aizšaujas cieti").
Avots: EH II, 529
Avots: EH II, 529
uzraut
uzraût,
1) schnell hinauf-, emporziehen, -reissen
U.: u. ar vienu ruoku nastu mugurā. muļķīti nuo miega uzraut LP. IV, 205. ple̦cus uzrāvis un saīdzis Mērn. laiki 115;
2) schnell über, auf (etwas) ziehen, reissen
(perfektiv): uzrāvis (mucai) vāku virsū LP. III, 43; eilig anziehen (ein Kleid): uzrāvuse ātrumā... kažuociņu LP. IV, 178 (ähnlich A. XXI, 164). uzrāvis mēteli A. XVII, 301. tikkuo attapu biksas uzraut;
3) aufreissen
U.: u. ruokā asinis; kāja uzrauta, verletzt Golg.; aufkorken: u. pudeli;
4) streichend, reibend (ein Reibzündholz) entzünden:
sagrābāja sē̦rkuociņus, uzrāva Upītis Sieviete 115 (ähnlich A. XX, 134; Blaum. Pie skala ug. 23; Mērn. l. 31);
5) u. dūmu, anrauchen, ein wenig rauchen (eine Pfeife und dergl.):
vai tu arī neuzrausi kādu dūmu? Blaum. Pie skala ug. 109;
6) viņam vē̦de̦rs uzrauts, er hat Diarrhöe
Mag. IV, 2, 138, er hat Magenschmerzen, da er allzu Schweres gehoben hat Salis;
7) anstimmen (ein Lied), aufspielen:
uzrāva savam kungam par guodu dziesmu Jaun. mežk. 111. uzraušu tev tādu maršu A. XX, 83. uzrausim kādu ruotaļu MWM. VI, 645. Refl. -tiês,
1) emporschnellen
(intr.): u. nuo miega. dusmās u. stāvus. pīles uzrāvās stiebruos un pazuda. ātri uzrāvās Kra. Vīt. 83. kâ nuo dziļām duomām uzrāvies sacīja Alm. Meit. no sv. 36;
2) sich (acc. oder dat.) eilig anziehen:
uzrāvās mēteli Janš. Bandavā I, 342. uzraujas kaut kādas pudas Paipala 50. ātri uzrāvusies Bandavā 11, 419. viņš aiziet... uzrauties CTR. I, 60;
3) sich bilden
(perfektiv) über (vom Eis): šuonakt tērcēm jau uzrāvies le̦dus Druw.;
4) gerissen geraten auf:
makšķerei āķis uzrāvās uz siekstas;
5) man neviļu uzrāvās sē̦rkuociņš, es passierte mir, dass ich ohne Vorsatz streichend ein Zündhölzchen entzündete.
Avots: ME IV, 372
1) schnell hinauf-, emporziehen, -reissen
U.: u. ar vienu ruoku nastu mugurā. muļķīti nuo miega uzraut LP. IV, 205. ple̦cus uzrāvis un saīdzis Mērn. laiki 115;
2) schnell über, auf (etwas) ziehen, reissen
(perfektiv): uzrāvis (mucai) vāku virsū LP. III, 43; eilig anziehen (ein Kleid): uzrāvuse ātrumā... kažuociņu LP. IV, 178 (ähnlich A. XXI, 164). uzrāvis mēteli A. XVII, 301. tikkuo attapu biksas uzraut;
3) aufreissen
U.: u. ruokā asinis; kāja uzrauta, verletzt Golg.; aufkorken: u. pudeli;
4) streichend, reibend (ein Reibzündholz) entzünden:
sagrābāja sē̦rkuociņus, uzrāva Upītis Sieviete 115 (ähnlich A. XX, 134; Blaum. Pie skala ug. 23; Mērn. l. 31);
5) u. dūmu, anrauchen, ein wenig rauchen (eine Pfeife und dergl.):
vai tu arī neuzrausi kādu dūmu? Blaum. Pie skala ug. 109;
6) viņam vē̦de̦rs uzrauts, er hat Diarrhöe
Mag. IV, 2, 138, er hat Magenschmerzen, da er allzu Schweres gehoben hat Salis;
7) anstimmen (ein Lied), aufspielen:
uzrāva savam kungam par guodu dziesmu Jaun. mežk. 111. uzraušu tev tādu maršu A. XX, 83. uzrausim kādu ruotaļu MWM. VI, 645. Refl. -tiês,
1) emporschnellen
(intr.): u. nuo miega. dusmās u. stāvus. pīles uzrāvās stiebruos un pazuda. ātri uzrāvās Kra. Vīt. 83. kâ nuo dziļām duomām uzrāvies sacīja Alm. Meit. no sv. 36;
2) sich (acc. oder dat.) eilig anziehen:
uzrāvās mēteli Janš. Bandavā I, 342. uzraujas kaut kādas pudas Paipala 50. ātri uzrāvusies Bandavā 11, 419. viņš aiziet... uzrauties CTR. I, 60;
3) sich bilden
(perfektiv) über (vom Eis): šuonakt tērcēm jau uzrāvies le̦dus Druw.;
4) gerissen geraten auf:
makšķerei āķis uzrāvās uz siekstas;
5) man neviļu uzrāvās sē̦rkuociņš, es passierte mir, dass ich ohne Vorsatz streichend ein Zündhölzchen entzündete.
Avots: ME IV, 372
uzvērpt
uzvḕrpt, ‡
2) auf etwas (und in die Höhe?) spinnen:
augsti dziju u. spuolē Orellen; ‡
3) hinaufwirbeln (tr.):
vējš uzvērpa dūmus līdz priežu viducim A. Upītis Laikmetu griežos I, 194. Refl. -tiês;
1): ja āķis uzvērpjas tâ augstu, dzija nuobrūk Orellen; ‡
2) hinaufwirbeln, -flattern:
sīki putni izbiedā iebrē̦kdamies uzvērpās gaisā A. Upītis Pirmā nakts 242. dzirksteļu strūkla šņākdama uzvērpās pret debesīm 385. tvaiks vē̦rpdamies uzvērpjas augšā Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), 58.
Avots: EH II, 739
2) auf etwas (und in die Höhe?) spinnen:
augsti dziju u. spuolē Orellen; ‡
3) hinaufwirbeln (tr.):
vējš uzvērpa dūmus līdz priežu viducim A. Upītis Laikmetu griežos I, 194. Refl. -tiês;
1): ja āķis uzvērpjas tâ augstu, dzija nuobrūk Orellen; ‡
2) hinaufwirbeln, -flattern:
sīki putni izbiedā iebrē̦kdamies uzvērpās gaisā A. Upītis Pirmā nakts 242. dzirksteļu strūkla šņākdama uzvērpās pret debesīm 385. tvaiks vē̦rpdamies uzvērpjas augšā Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), 58.
Avots: EH II, 739
vākt
vâkt C. (li. vókti "beschicken"), vàkt Neuenb., PS., (mit à 2 ) Kr., Prl., (mit â 2 ) Iw., Karls., Lautb., Līn., Rutzau, Praes. -cu (U.) od. -ķu (Autz n. U., Frauenb., Rutzau) od. -ku (Lautb., U.), Praet. -cu od. (Autz n. U.) -ķu (unbek. in A.-Laitzen, Arrasch, Dond., Drosth., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Ruj., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm.),
1) deckeln
(?) U.;
2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â 2 ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à 2 ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â 2 ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene 2 I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;
3) (ein Kind) warten
(mit à 2 ) Sonnaxt, (mit â 2 ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene 2 I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;
4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,
1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;
2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,
1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;
2) das Warten, Hüten;
vākums,
1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;
2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,
1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;
2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt 2 woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt 2 entlehnt sein.
Avots: ME IV, 495
1) deckeln
(?) U.;
2) ernten
U., Bielenstein Holzb. 343, Memelshof, (mit â ) Sehren; zusammennehmen, wegschaffen, unter Dach und Fach bringen U., (mit â 2 ; Praes. und Praet. -cu) Adiamünde, Bauske; sammeln (mit à 2 ; Praes. und Praet. -cu) Erlaa, Kl., (mit â 2 ; Praes. und Praef. -ķu) Dunika, Frauenb.: kartupeļus vākt (einheimsen) Bauske, Memelshof, Sehren. sēnes vākt Dunika. vāc savas mantas kuopā! Adiamünde. vāc traukus pruom nuo galda! Siuxt, Sonnaxt. dzirdēja paipalu mātīti... vāķam kuopā izklīdušuos cāļus Janš. Dzimtene 2 I, 49. vākdams ceļu, tas ir ar grābekli sagrābstīdams un uzlasīdams nuobirušuos siena kušķus Bandavā Il, 75;
3) (ein Kind) warten
(mit à 2 ) Sonnaxt, (mit â 2 ) Dunika (Praes. und Praet. -cu od. -ķu), Frauenb., Gold., Siuxt (Praes. und Praet. -cu); hüten, aufpassen: steidzies mājās bē̦rnus vākt Janš. Dzimtene 2 I, 219. es vākšu mazuo Paipala 14. ķēvi viņš ne˙kad daudz nevāķis 50. Sprw.: kam lieta piede̦r, tas tuo vāķ Birk. Sakāmv. 76;
4) auffordern:
brālīti sērsti vāķu (Var.: aicināju) BW. 15902 var. ve̦lns... vāc tuo atkal dancāt Pas. V, 369 (aus N.-Bartau). vācis, lai nākuot dancāt ebenda. Refl. -tiês,
1) sich zusammentun
U.: mēs turējāmies un vāķāmies, un nu es viena un atstāta! Janš. Bandavā I, 308;
2) sich wohin begeben, zurückziehn, Zuflucht suchen
U.: vāķies nuost! packe dich fort! U., Frauenb. tā uotra vāķas nu pruojām Janš. Precību viesulis 29. lābāk vākšuos istabā pie mātes, lai man... neuzbrūk Līgava I, 95. - Subst. vākšana,
1) das Ernten, Sammeln, Zusammennehmen;
2) das Warten, Hüten;
vākums,
1) das einmalige, vollendete Ernten, Sammeln, Zusammennehmen; das Gesammelte, die Ernte;
2) das einmalige, vollendete Warten, Hüten;
vācẽjs, vāķẽjs,
1) wer sammelt, erntet, zusammennimmt:
pūķis... bijis mantas vācējs LP. Vl, 52. jau kūmiņas paē̦dušas, nav galdiņa vāķējiņās (Var.: jēmējiņas) BW. 1484;
2) wer (Kinder) wartet, hütet.
Vgl. vâks und vācele I. Hochle. vàkt = wohl aus *vãkt, und vâkt 2 woht aus vâkt; vàkt in Neuenb. und bei PS. kann aus Mundarten mit vâkt 2 entlehnt sein.
Avots: ME IV, 495
žagars
žagars, žagara BW. 27136 var., Demin. žagariņa Biel. t. dz. 2389, žagarītis BW. 1711, 1 var., die Rute; der (dürre) Ast; Plur. žagari, Ruten (zum Brennen und Schlagen U.), Reisig, Strauch(werk); Zaunholz V.: liepiņas žagariņu BW. 1711, 2 var. vītuola žagariņu 3045. uozuola žagariņš 4589. bē̦rza žagariņš 10717. ērkšķu žagariņu 6621, 5. sluotu žagariem 1149 var. krūma žagarus 33517. rīkstes žagariņus 35330. aiz tā sausa žagariņa 13734 var. maza aizvējiņa nuo tā viena žagarīša 13734 var. kâ zīlīte žagarā 14212 var. žuburaiņu žagariņu 31021. izluocīju bē̦rzu birzi pa vienai žagarai 27136 var. ņem... rīksti, dzen miedziņu žagarā (in den Strauch?) Biel. t. dz. 797. kas tu par ganu, ka tev ne žagara nav ruokā! Frauenb. žagarus dzīt LP. III, 44, Reisig führen. brauksi žagaruos (Reisig holen) BW. 14787. žagaru kaudze, blāķis, ase (Frauenb.), ein Reisighaufen. žagaru gubiņa Br. 143. žagaru cirvis, ein nicht scharfes Beil zum Reisighauen Frauenb. žagaru klēpis, nasta, nuozis (Frauenb.), neslis (Frauenb.). žagaru klucis, ein Klotz, worauf Reisig gehauen wird. žagaru malka, aus Ästen und Baumkronen bestehendes Brennholz. žagaru mežs, ein junger Wald Frauenb. žagaru vīri, Arbeiter, die Reisig hauen ebenda. žagaru žuogs, ein Zaun aus Strauchwerk ebenda. žagarus duot, Ruten geben, (mit Ruten) prügeln. žagarus dabūt, Ruten, Prügel bekommen. Wegen des ž- (für z- ) anscheinend entlehnt aus li. žãgaras "ein dürrer Ast", wozu die Notiz unter zagata und auch Schnetz Idg. Jahrb. XVI, 257.
Avots: ME IV, 785, 786
Avots: ME IV, 785, 786