Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'čuks' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'čuks' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (88)

aizčukstēt

àizčukstêt,

1) flüsternd hingelangen lassen:
(ruotaļā) a. kādu vārdu līdz uotram galam Bauske;

2) flüsternd hin-, fortgleiten:
vējš aizčukst pa kuoku zariem. Refl. -tiês, eine ganz kurze Zeitlang flüstern: kas tur aizčukstējās? Schwanb.

Avots: EH I, 16


aizčukstīt

àizčukstît, fort-, hinstossen, -schüren Lems., Salis, Trik.

Avots: EH I, 16


atčukstēt

atčukstêt, flüsternd antworten: lapsa tikpat klusu atkal atčukst LP. I, 128.

Avots: ME I, 153


bunčuks

buñčuks, ein kleines Gefäss, büchse Krem., Serb., Adsel.

Avots: ME I, 350


cičuks

cičuks Kurmene, die Brustwarze.

Avots: EH I, 269


čūčuks

čūčuks R. Ērglis, Pel. bar. vectēvi 29, eine Art Deminutiv zu čūčis.

Avots: EH I, 298


čuks

čuks! Interj. zur Bezeichnung einer schnellen Bewegung: čuks! muļķītis izdur, vienu aci, čuks! izdur, uotru LP. I, 136.

Avots: ME I, 418


čuks

II čuks AP., PV., =čuka 1: ar kuoka čuku čukā putru pudelē iekšā AP. siena gabanai pašaun divus čukus (lapu vietā), ka var vest ar zirgu PV.

Avots: EH I, 294


čuksla

čuksla I, 418 - wohl ein Druckfehler für čuksta.

Avots: EH I, 294


čuksla

čuksla, čukste, čuksts, das Flüstern, Tuscheln: viņa sadzirdēja vāju čukstu Vēr. II, 445. gaidīdams vē̦smas čukstuos suolītuo laimi A. XVIII, 16. visas čukstes pamats bij tas Alm.

Kļūdu labojums:
čuksla = čuksta

Avots: ME I, 418


čukslains

čùkslains [C.], mit kleinem, dichtem Gestrüpp bewachsen: č. purvs Saul.

Avots: ME I, 424


čukslis

čukslis Druw. "ein mit Moos, Weidengebüsch, Sumpfporst v. a. bewachsener Sumpf, der sich in eine fruchtbare Gegend hineinstreckt". Vgl. čukšļi.

Avots: EH I, 294


čuksna

čuksna PV.,

1) wer zu stothern (stossen) pflegt;

2) das Stochern (Stossen).

Avots: EH I, 294



čuksnis

čûksnis 2,

1) ein mit Gestrüpp, Schutt bedeckter Ort:
jums nepieklātuos līst kaut kādā čūksnī MWM. VIII, 816;

2) das Dickicht:
tāds čūksnis, ka nevar ne cauri iziet Kand.

Avots: ME I, 424


čuksnīt

čuksnît: auch Ahs. ( umrühren, bikstīt), PV.: č. krāsni.

Avots: EH I, 294


čuksnīt

čuksnît, stochern [Lis.], Rīg. Av.

Avots: ME I, 418



čukste

čukste, eine junge Erbsenschote Ruj. n. U.

Avots: ME I, 418



čukstējiens

čukstējiens PV., zeitlich begrenztes Geflüster: viņš saprata sievas čukstējienu.

Avots: EH I, 294


čukstele

[čûkstele 2 Dond., gespitzter Mund; vgl. čūkslis 2.]

Avots: ME I, 424



čuksteniski

čuksteniski, flüsternd, im Flüsterton: viņa tuo čuksteniski iečusktēja tai ausī A. XII, 815.

Avots: ME I, 418


čukstēt

čukstêt, Refl. -tiês: iesākušas ... runāties un č. Janš. Līgava II, 132.

Avots: EH I, 294


čukstēt

čukstêt, čũkstêt [Nigr., Salisb., Ruj. n. U., čùkstêt 2 Kl.], -u, -ēju,

1) intr., flüstern:
Sprw. kas čukst, tas me̦luo. lakstīgala čukst St.;

2) tr., viņas čukstēja brīnuma stāstus Vēr. II, 1373; mit abhäng. Inf.: tē̦vs ar māti čukstēja kaut sivēniņu BW. 13823. Refl. -tiês, unter sich flüstern:
spuoku pulki čaukst un čukstas. tē̦vs ar māti čūkstējās; kuo tie čūkst, kuo nečūkst BW. 13832, 2 var.

Kļūdu labojums:
13832,2 var. = 13823,2 var.

Avots: ME I, 418, 419



čukstin

čukstin, zur Verstärkung von čukstêt: čukstin čukst tē̦vs ar māti BW. 13823, 1.

Avots: ME I, 419


čukstināt

čukstinât, [flüstern]: ilgi vēl čukstināja, iekam aizmiga Janš.

Avots: ME I, 419


čukstins

[čukstins Wessen "ne˙kas; tukšs".]

Avots: ME I, 419





čukstīt

II čukstît Lems., Ruj., Allend. n. U., = bakstīt; "von den ersten Schreibversuchen der Kindern wird es auch gesagt" U.

Kļūdu labojums:
Kindern = Kinder

Avots: ME I, 419


čukstoņa

čukstuoņa, das Geflüster A. XX, 244.

Avots: ME I, 419


čuksts

čuksts, = čūkslis: čuksta purvs A. XX, 143 = čūkšļu p.

Avots: ME I, 419


čuksts

II čuksts (unter čuksla resp. čuksta),

1) Geflüstertes, kurzes Geflüster:
izdzirdis ... klusus čukstus Anekd. IV, 15. citi tuomē̦r bija dzirdējuši tavu čukstu PV.; ‡

2) wer zu flüstern pflegt:
kuo tu vienmē̦r čuksti kâ č.? PV.

Avots: EH I, 294


čuksts

III čuksts PV. "kas mē̦dz čukstît".

Avots: EH I, 294


čuksturēties

čuksturêtiês, -ējuos, flüstern: abas sievietes ilgi čuksturējās un bubināja Purap.

Avots: ME I, 419



iečuksnīt

ìečuksnît, herein -, hineinstopfen: iečuksnīja (meitu) kamanās BW. 17946, 1.

Avots: ME II, 7


iečukstēt

ìečukstêt, ienflüstern, herein -, hineinflüstern: iečukstēs klusām viņai ausīs Apsk. v. J. 1905, S. 547. Refl. - tiês, plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu flüstern.

Avots: ME II, 8



izčukstēt

izčukstêt, flüsternd hervorbringen: viņa tikkuo vēl varēja izčukstēt: ūdeni! A. XVI, 362. Refl. - tiês, nach Herzenslust im Flüsterton plaudern, sich satt flüstern: Vasariete ar savu ganu izčukstējās un izrunājās Tirsm.

Avots: ME I, 723


izčukstēt

II izčukstêt Bers. n. Ar., hinschwinden, zugrunde gehen, sich zerschlagen: tavs nuoduoms nu izčukstējis.

Avots: EH I, 440


izčukstīt

izčukstît, izčuksnît Druw. n. A. XV, 165, tr., ausstechen, zerstören: acis BW. 21239,, 23229, 6. nerātnais puika izčukstīja paspārnē visus bezdelīgu perekļus Druw., Lös. n. A. XV, 165. Refl. - tiês, zur Genüge, zum Überdruss stochern: izbadījies, izčuksnījies pa purvu Austriņš M. Z. 29].

Kļūdu labojums:
zum = bis zum

Avots: ME I, 723


kapčuks

kapčuks Bērzgale, ein Tabaksbeutel.

Avots: EH I, 586


klapčuks

klapčuks Wessen "wer einem andern ohne Widerspruch gehorcht": viņš mans k.

Avots: EH I, 610



lāčuks

lâčuks: auch Zvirgzdine n. FBR. X, 28.

Avots: EH I, 726


lāčuks

lâčuks, ein junger Bär: viņš izskatījās kâ lāčuks U. b. 61, 4.

Avots: ME II, 435


lučuks

lučuks Kurmene, die Brustwarze.

Avots: EH I, 759


malčuksne

màlčuksne 2 Liepna, eine gewisse Pflanze: malčuksnes vairāk slapjumā aug: jās guovis labi ē̦d.

Avots: EH I, 780


murčuks

murčuks, ein verdächtiger Kerl; ein Schimpfwort Freiziņ.

Avots: ME II, 667


nočukstēt

nùočukstêt, flüsternd sagen: viņš ar guodbijību nuočukst AU.

Avots: ME II, 771


pačuks

pačuks, der Räuber, Bandit: mežā pačuku Kand.

Avots: ME III, 14


pačuksnīt

pačuksnît, [ein wenig stochem]: pag, es vēl te zem kārkliem pačuksnīšu MWM. VI, 279.

Avots: ME III, 14


pačuksteniski

pačuksteniski, flüsternd, im Flüstertone: ve̦ctē̦vs nuorunāja tâ pačuksteniski Vīt.

Avots: ME III, 14


pačukstēt

pačukstêt, ‡ Refl. -tiês, eine Weile flüstern: pačukstējusēs ar Ziemeli Janš. Mežv. ļ. I, 218.

Avots: EH II, 125


pačukstēt

pačukstêt, tr., intr., leise flüstern, zuflüstern: tika pat klusu pačukstē̦ts, ka viņi ne˙kad nee̦suot bijuši laulāti Rainis.

Avots: ME III, 14


pičuks

II pičuks, ein kleines, schlecht gearbeitetes Lehmgefäss; eine kleine Blechlampe; ein Lampenreservoir Mar. n. RKr. XV, 130.

Avots: ME III, 212


Pičuks

I Pičuks, Demin. (geringschätzig) zu Pēteris.

Avots: ME III, 212


piečukstēt

pìečukstēt, zuflüstern: piečukstē̦dama viņa dziesmām savas meldijas Vēr. I, 1319.

Avots: ME III, 242


pirčuks

pirčuks (?) der Flngerhut Infl. n. U.; vgl. pirščuks.

Avots: ME III, 222


pirščuks

pirščuks: auch (mit ìr 2 ) Kaltenbr., BW. 33554, 6 (aus Višķi).

Avots: EH XIII, 239


pirščuks

pirščuks, der Fingerhut Warkh., Warkl.

Avots: ME III, 228


pusčukstošs

pusčukstuošs, halb flüstemd, halblaut: pusčukstuošā balsī lasīja bībeli Apsk. v. J. 1903, S. 344.

Avots: ME III, 424


pusčukstus

pus˙čukstus, Adv., halb flüsternd: šuos vārdus tā nuoteica p. Daugava I934, S. 494.

Avots: EH II, 331


raičuks

I raĩčuks "ein feln (grau und schwarz) gesprenkelter Hahn" Bixten; vgl. raĩce.

II raičuks "?": visi ... saņēma sudraba, ze̦lta. dimanta pilsē̦tas raičukā (kâ uolā) LP. VI. 468. prasi ēst un prasi raičuku! 608.

Avots: ME III, 469


runčuks

runčuks, runčukē̦ns: auch (mit ùn 2 ) Saikava.

Avots: EH II, 384


runčuks

runčuks, runčukē̦ns, Demin. zu ruñcis, der Kater: runčuks laipuo ...uz pakša pusi... pa maigļu sē̦tu Bārda Zemes dē̦ls 53. aijā, mans runčukē̦n, žuliciņ tu! ebenda 99.

Avots: ME III, 561


sačuksnīt

sačuksnît Ahs., = sačikstît: s. krāsni, lai labāk de̦g.

Avots: EH XVI, 401


sačukstēt

sačukstêt, Refl. -tiês: sačukstējušies muļķīti nuo miega uzraut LP. IV, 215.

Avots: EH XVI, 401


sačukstēt

sačukstêt,

1) zusammenflüstern, vieles einflüstern:
s. uotram daudz kuo ausīs;

2) eine gewisse Zeit hindurch flüstern:
s. visu nakti Golg. Refl. -tiês, miteinander flüstern, einander zuflüstern: sieva sačukstas ar znuotu A. Upītis. viņas sačukstas, sazinās MWM. XI, 221. veči nuoslē̦pumaini sačukstas JR. IV, 89. pūlī dzird klusu sačukstamies Stari II, 662. runāt ne+kuo nerunā, tik sačukstas LP. V, 323. viņš dzirdēja, kuo sveši cilvē̦ki sačukstējās A. XX, 938. kuoki sačukstas par mūžīgiem nuoslē̦pumiem Smilga Aizsnig. ceļi 10.

Avots: ME II, 605


sačukstiens

sačukstiens, ein zeitlich begrenztes Einanderzuflüstern: nakts tumsa ... bija pilna savādu drausmīgu sačukstienu Veselis Netic. Toma mīlest. 129.

Avots: EH XVI, 401


sačukstīt

sačukstît, = sadur̃stît 2: skujas briesmīgi sačuksta ruokas Allendorf n. FBR. XIX, 92.

Avots: EH XVI, 401



smičuks

smičuks, scherzhafter Ausdruck für mice Seew. n. U.

Avots: ME III, 961


stulčuks

stùlčuks 2 Kalupe, Warkh. n. Ceļi VIII, 226, eine Art Kuchen aus Erbsenmehl.

Avots: EH II, 594


tasčuks

tasčuks Prl. n. FBR. VI, 81 oder taščiks Prl., = tačka, ein Karren.

Avots: ME IV, 134


usčukstēt

uzčūkstêt Pēt. Av. IV, 131, aufschäumen.

Avots: EH II, 720


uzčukstalēties

uzčūkstalêtiês "?": saskābis un uzčūkstalējies ģīmis Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH II, 720


uzčukstēt

uzčukstêt, flüsternd aufwecken: uzčukstēt kādu nuo miega Bauske.

Avots: ME IV, 322



vaičuks

vaĩčuks Frauenb. "ein Schwindler, Betrüger".

Avots: ME IV, 434


večuks

večuks: auch A.-Ottenhof, Borchow, Kalupe, Oknist, Wainsel.

Avots: EH II, 767


večuks

večuks Bers., Erlaa, Golg., Jürg., Kaltenbrunn, Lubn., Meiran, Memelshof, Orellen, Saikava, Sehren, Selsau, Sessur, Sonnaxt, Zvirgzdine u. a, ein alter Mann: večuki pīpā un dzer RKr. XVI, 169. vīrieši... cilā neveikli kājas kâ stīvi večuki 232. sīks večukiņš Latv. nabags, večuks jau labi gaduos Anekd. IV, 162.

Avots: ME IV, 519


žepčuks

žepčuks "ein halbwüchsiges Ziguenerkind" Kreuzb.: svied kâ gribi: žepčuks krīt uz kājām! Kreuzb. Vgl. šepčuks.

Avots: ME IV, 803

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

uzcuksnīt

uzčuksnît, aufschüren (perfektiv): vai tu krāsni ar uzčuksnī, lai de̦g? Ahs. n. RKr. XVII, 61.

Avots: ME IV, 322

Šķirkļa skaidrojumā (51)

auss

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. 2 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228


buks

buks! auch buku! bũks! Interj. zur Bezeichnung des Tones, der mit einem Schlage od˙mit eiliger Flucht verbunden ist riju kuļu buku (buka) buks! sasit spārnus buks, buks, buks! RKr. VII, 104. čuks, buks - uozola zarā 809.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): od˙mit eiliger Flucht

Avots: ME I, 346


čapa

IV čapa "?": klau, dzirdu tur lē̦ni kuo čukstam pa čapām Dünsb. pa krūmiem un čapiņām kašņājam Dünsb. L. 19.

Avots: ME I, 404


čokāt

čokât, čokstît Lems. n. U., = balstīt: kuo tu čuokā (stocherst) zuobus Ubbenorm. [Vgl. čuks dass.]

Avots: ME I, 417



čūkslājs

čùkslãjs [PS., čūkslējs Kreuzb.], čùksliens [C., čûksliens 2 Nigr.], ein von kleinem, dichtem Gestrüpp bewachsener, vielfach morastiger, mit Moos bewachsener Ort: sieva ve̦dusi vīru pa tādiem čūkslājiem, ka ne˙maz izbrist LP. V, 153. čūkslāja purvs Vēr. I, 66. meža čūksliens MWM. VI, 326. lūk purva čūksliens, kam sūnas vien ir duotas par jaukumu. čūkslājs od. čuksliens [resp. čùksliena Trik.] ist auch ein Ort, wo Reisig, Wurzeln, Späne, Schutt u. a. zum Heizen angehäuft sind.

Avots: ME I, 424


čūkstēt

čũkstêt,

1): in der Hitze trocknend zischen
(mit ũ ) Siuxt;

2) (s. unter čukslêt): auch Bērzgale, (mit ũ ) Lemsal, Salis, Salisb., Schnehpeln, (mit ù 2 ) Golg., Kalz., Memelshof, Saikava. Refl. -tiês (unter čukstêt):

1) sich leise unterhalten
Salis (mit ũ ); ‡

2) "?": ūdens it kâ vārīts čukstējās Dünsb. Maijas Roze 89.

Avots: EH I, 298


čūkstēt

čũkstêt, čūkšêt A. XX, 145, -u, -ēju, [n. U. auch čūkstît], zischen: lai čūskas čūkst Skalbe. slapja malka ne˙maz nede̦g, bet tik čūkst. čūksti kâ ūdens, kuo karstā speltē lej. nuodedzināta dzelzs ūdenī čūkst. ja tu būsi tik ve̦cs kâ es, tad tu ir uz uogles nečūkstēsi, so wirst du müde und matt sein, sagen oft die Alten zu den Jungen. sanāca ve̦lnu, ka čūkst vien. [Vgl. auch čukstêt und cūkstêt.]

Avots: ME I, 424, 425


dūkņa

I dūkņa, die Elfe Druva I, 383: dūkņas čukst kuoku zaruos Aspaz. Vaidel. 38 [vgl. dukņa II].

Avots: ME I, 525


dzirnāji

dzirnāji, = zirnāji. Erbsenstroh: satinusi dzirnājuos, iečuksnīja kamanās BW. 17946. 1. [Auch in Gr. - Roop dzirnāji (neben zirnāji, zirnis) auch in Ruj. u. Warkh.]

Avots: ME I, 555


goča

guôča 2 : auch (mit uõ, die Färse ) Grob., (mit ùo 2 , Kosewort für eine Kuh ) Sonnaxt; Demin. gùočele 2 (verächtlich) Linden in Kurl., = tele; gùočuka 2 (maza guotiņa) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 74, gùočuks 2 (teliņš) Sonnaxt.

Avots: EH I, 423


gūņoties

gūņuôtiês "?": karsta dvaša, bailīgi vārdi un čukstēšana gūņuojās viņas ausī A. Ramāns A. XII, 730.

Avots: ME I, 686


īdaļa

ĩdaļa,

1) die Brüllende:
telīt, mana īdaļa, kuo īdēji vakarā BW. 28902, 19;

2) der Schreihals:
citi čukst: biuva, īdaļa Neik.

Avots: ME I, 834


iečūkstēt

ìečūkstêt Salis, = iečukstêt: meita... klusām iečūkst ausī .. . vīram Pas. IV, 510 (aus Domopol).

Avots: EH I, 507




izčūkstēt

izčūkstêt,

1) = ‡ II izčukstêt: viss tâ˙pat izčūkstēja: ne˙kas neiznāca Bers. n. Ar.;

2) "nespē̦kā palikt" (mit ũ ) Frauenb.: ja tu tâ skriesi pie darba, tad tu beigās izčūkstēsi (neizturēsi);

3) (zischend) verdampfen
Frauenb.: zeme ir tik sausa, ka izčūkst vien, kad uzlej ūdeni.

Avots: EH I, 440


ka

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129


kancēt

kancêt, - ẽju, tr., hauen, schlagen: vajag tik kancēt muguru; vajaga tik kanciena Lasd. [Nebst kancelēt eine Ableitung von kančuks?]

Avots: ME II, 153


kančuka

kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154


klīrēt

I klĩrêt, - ẽju, gew. refl. - tiês,

1) sich putzen:
darba darītāja nevaruot tâ klīrēties kâ lielmāte Smilt., Alm.;

2) kokettieren:
mest mirkļiem, klīrēt, smiet un diet RA. nez par kuo viņas tâ atturīgi sačukstas, klīrējas un smejas A. XVI, 673. Aus plattd. sik kliren.

Avots: ME II, 230


kluss

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237


klusu

klusu, Adv., still, leise: viņš klusu tam kuo iečukstēja ausī. stāvi klusu! sei still! galvas sāpe, paliec klusu! Tr. IV, 107. klusu ciest, still schweigen: bij piespieduši princesi (par tuo) klusu ciest LP. IV, 11.

Avots: ME II, 238


laiku

laĩku, laĩkus, früh, rechtzeitig: viņš laiku juo laiku pačukst jaunajam medniekiem LP. V, 211. ja rītu būs sauss laiks, vistas iet laiku gulēt Etn. II, 95. laiku, laiku (Var.: laikus, laikus) ceļu griezu BW. 10157.

Avots: ME II, 407


maigle

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549


meiča

meîča [auch Wolm., Arrasch, Drosth., N. - Peb., Nerft, meĩča Gr. - Essern, Wandsen, Kand., Bauske, Līn., Tr., Rutzau, meîča 2 Salis, Ruj., Selg., Lautb.; daneben in emphatischer Aussprache meĩča Lautb. (in lobenden Äusserungen), Drosth. (pejorativ), Demin. verächtl. meîčka N. - Schwanb., meîčuks, [nom. pl. meiči Latv. Saule 1926, S. 409, aus Kreuzb.], das Mädel: grīns tautietis mani ņēma, le̦nu meiču dē̦vē̦dams BW. 21664. daiļa meiča kruoņus pina 5813. ej, meičiņa, kambarī! RKr. XVI, 117. meiča auch zur Bezeichnung eines Schweines Etn. I, 89: [lielajai meĩčai (Sau) atskrējuši sivē̦ni Dunika.] laid meičas ganuos, lai sivē̦ni paliek mājā! Grob. n. Etn. III, 67. [Ableitung von meîta, vielleicht gleichartig mit den Kuhnamen nakča (= naktaļa), piekča (= piektdaļa), uoča (= uotaļa) in Segewold n. RKr. IV, 114; dagegen nach Sommer Balt. 108 mit dem č von veča.]

Avots: ME II, 591


nez

nez, nezin, nezin, man weiss nicht: nez vai iet jau gulēt? soll man schon schlafen gehen? Blaum. nezi vai tas tiesa, kuo ļaudis par tevi runā? Ahs. n. RKr. XVII, 40. kas erhält nach nez, nezi, nezin die Funktion eines unbestimmten Fürworts, so auch das fragende Adverbium kâ, = kaut kas, kaut kâ: dievs un ve̦lns reiz saderējuši nez uz kuo, Gott und der Teufel hätten einst gewettet - man weiss nicht worum = um irgend etwas Etn. III, 175. nez par kuo viņas tâ sačukstas A. XII, 673. nez˙kâ tas tâ nuoticis. vērdzene nezin kâ ar mieru LP. IV, 38. ja ūdens gadītuos, tad es atduotu nezin kuo, dann würde ich alles Mögliche geben II, 34. nez kas (gew. zusammengeschrieben: nezkas) arī izvilcis krustu A. XI, 8. nez˙kas liels tur neizjuks. viņš duomā, ka viņš nez˙kāds (nezin kāds) vīrs, er meint, dass er ein bedeutender Mann sei.

Avots: ME II, 741


nolāpīt

nùolãpît, tr.,

1) beflicken:
svārki labi nuolāpīti;

2) abprügeln:
tuo ar pīcku nuolāpīju LP. VI, 97;

3) das Part. nùolãpãms, nùolãpîts, verflucht (eig.: wer Prügelstrafe verdient; geprügelt):
nedē̦ļu vē̦lāk tāds nuolāpāms skauģis iečukst ķēniņam LP. V, 208. ak tu nuo˙lāpīts puika, ka neklausa Kand. kad tevi nuolāpāmais! hol dich der Teufel! LP. VI, 368.

Avots: ME II, 809


nolasmenis

nuolasmenis, [nuolasmanis, die Eisstreifen längs dem Ufer, wenn die Mitte des Flusses noch nicht zugefroren ist Valdis Stabur. b. 236]: gar malu vis˙caur stiepās paplats nuolasmenis Vēr. II, 1202. viznīši... maigi čukstēja, piedurdamies pie nuolasmeņa Vēr. II, 1191.

Avots: ME II, 808


nospiest

nùospiêst, 1: balsi stipri nuospiezdama, gan˙drīz čukstē̦dama Janš. Dzimtene III 2 ,124; ‡

2) abschlachten
Frauenb.: nuospiedīsim šuodien lieluo vērsi!

Avots: EH II, 89


paobties

pauôbtiês,

1): zemnieki sačukstas un pauopdamies atbild J. Bankins Šis un tas I, 2 (s. auch 33 und 41).

Avots: EH XIII, 186


pārdziedāt

pãrdziêdât, tr.,

1) im Singen übertreffen:
lakstīgalu pārdziedāji BW. 409;

[2) von neuem singen:
lai labāk izduotuos, tad dažas dziesmas bij jāpārdzied Jürg. Refl. -tiês, singend überanstrengen: daži bija tâ pārdziedājušies, ka varēja tikai pačukstēt Jürg.].

Avots: ME III, 155


paspīdināt

paspīdinât, aufleuchten machen, eine Weile glänzen lassen: Imants paspīdināja kabatas spuldzīti Jaun. Ziņas 1938, № 64. Brenčuks ... vēl baltāk paspīdināja zuobus Upītis Pirmā nakts 397.

Avots: EH XIII, 175


pusbalss

pusbàlss, -s od. -a, Demin. pusbàlstiņa, pusbàlsĩte, die halbe Stimme: ar pusbalsi runāt Kaudz. M. 114. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl nedarītu, būtu visu palaiduse! BW. 416.- Loc. s. pusbalsī, pusbalsā, halblaut, im Murmelton: pusbalsī runāt, smieties. ne˙viens nerunā, un ja runā, tad tikai pusbalsā De̦glavs Rīga II, 1, 332. runāts tiek čukstuošā pusbalsī A. Upītis. dē̦ls tīši pusbalsī bubinājis LP. III, 100. viņš pusbalsā ieteicas pie sevis V. 258.

Avots: ME III, 423


sabikstīt

sabikstît, tr., (das Feuer) schüren, (die Holzstücke auf dem Herd) zusammenschieben Mag. XIII, 3, 59; Grünh.: sabiksti krāsnī malku, lai vienādi izde̦g! Ahs. viņa . . . sabiksta zem katla pagales Purap. Kkt. 1. kamē̦r šī tur uguni sabiksta LP. IV, 136. Refl. -tiês, einander anstossen, Rippenstosse geben: kolonisti savā starpā sabikstījās, sačukstējās Latv,

Avots: ME III, 593


sačūkstēt

sačūkstêt, ‡ Refl. -tiês, = sačukstêtiês: skuķi tik sačūkstas un sasmejas Salis.

Avots: EH XVI, 401



sagrauzt

sagraûzt, tr., zernagen; zerstoren (auch fig.): peles, ķirmji sagrauž kuoku. slimība, kas sagrauž tavus miesas spē̦kus Rainis. sagrauzt veselību Kundziņš Ve̦cais Stenders 56. jūs . . . dzē̦rāji dzīvi sagrauziet Seifert Chrest. III, 3, 112. ilgas, skumjas . . . mani sagrauztu J. R. V, 107. bē̦dām stipri sagrauzts (geschlagen) vīrs A. v. J. 1896, S. 400. šāds skats sagrauž pa˙visam un nuospiež . . . arī le̦pnākuo sirdi Alm. Meitene nuo sv. 12. drusku jautrāka nekâ ar sagrauztu sirdi atraiknei pienākas Blaum, nuoguris un sagrauzts es staigāju Purap. Urkis sacīja tâ kâ sagrauzts Puriņš Nauda 25. vinš aizgāja sagrauzts pruojām LP. VII, 472. viņš čukstēja sagrauztā balsī Vēr. II, 69. "cik pie mums garlaicīgi!" meitene sagrauztā balsī sacīja MWIVI. IX, 453.

Avots: ME II, 628


salds

salˆds (li. saldùs, acc. sáldų), süss (auch als Gegensatz von salzig od. sauer; eig. und fig.): salds kâ sukurs, kâ me̦dus. salds piens, süsse (frische) Milch. salds miegs, süsser (fester u. ruhiger) Schlaf. salds vīns, süsser Wein; Sekt Brasche. Sprw.: me̦dus salds, miegs vēl saldāks. juo rūgta zâle, juo salda veselība. lišķim salda mēle. lulināt saldā miegā Kra. Vīt. 79, in süssen Schlaf einlullen, einschläfern. galvas izsitumi jāiesvaida ar salda sviesta (ungesalzene Butter) maisījumu Etn. II, 10. vārdi tik saldi kâ me̦dus Br. 547. dzirdu dažu saldu vārdu čukstam Aus. I, 100. tik salda mutīte kâ me̦dutiņš BW. 11172, 1. vīrs ar saldām acīm Turg. Muižn. per. 14. salˆdie âbuoli, Äpfel Mar. n. RKr. XV, 134. - Subst. salˆdums (li. saldùmas), die Süssigkeit, Süsse. Nebst iesals "Malz"und li. sálti "süss werden" zu aksl. sladъkъ "süss", r. солоди́ть "süss machen", сóлодъ "Malz" und wohl auch zu got. salt "Salz" usw., s. J. Schmidt Neutra 182, Bloomfield AJPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 453.

Avots: ME II, 669


sānis

II sãnis,

1) sānis U., sãņis Serbigal n. FBR. IV, 58, sāņis Manz., sãņš C., sāņiem Spr., Kl., sānu, sāņu Spr., sānus, sāņus Ruj. n. U., sāņuos U., Adv., zur Seite, nebenbei
U., seitwärts: ceļat, tautas, pūru manu, sānis (Var.: sānus) vien negāžat! BW. 16681. pagriezās večuks sānis Ezeriņš Leijerk. II,11. katri... kungam... sāņis gāja Manz. Post. I, 359. He̦rta šķelmīgi paskatījās sāņis De̦glavs Rīga II, 1, 344. galviņa tai nuodurta un nuolaista sāņš A. XI, 464. šāviens nuogāja sāņus (= gaŗām) Dunika. acis viņš pagrieza . . . sāņš Aps. VII, 34. vinš sānu pasitās Apsk. v. J. 1903, S. 438. sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. ezis paskrien tādu gabaliņu sānus 216. e̦smu aizklīdis par daudz sāņus Alm.;

2) sānis, sāņis, Präp. mit dem Gen., Dat., Akk., neben
(bei Glück): jums nebūs sāņis manim sudraba dievus taisīt Glück II Mos. 20, 23. sānis tiem uozuoliem V Mos. 11, 30. apsēdās viņa sānis tiem pļāvējiem Ruth 2, 14. kalpi gāja sānis viņu II Sam. 15, 18. sānis viņu strādāja tie vīri Nehem. 3, 2. kuŗa kapi ir sānis tuo bedri Ezech. 32, 23. apruoci viņu sāņis manis! Tobias 4, 4.

Avots: ME III, 804


slēpains

slē̦paîns, geheimnisvoll Celm.: slē̦paina šņākšana bija dzirdama Lautb. Luomi 33. zu zinādams slē̦paini . . . čukst kuoks vārdu aizmirstuo Seifert Chrest. lIl, 2, 28.

Avots: ME III, 928


slīta

*slīta od. *slīts, die Stelle "wo ein Zaun niedriger ist": kad tik Pičuks vārtus atvē̦rtu! citādi jau pārlēks pār slītu (?) JK.

Avots: ME III, 937


šmaulēt

šmàulêt 2 Saikava, = smaulêt II, heulen, schluchzen Spr.: večuks tâ bija piesūcies, ka sāka šmaulēt (= raudāt nuopurduļuojies) Saikava.

Avots: ME IV, 83


šņākot

šņākuôt, = šņākât 1: kalna meži šņākuotu Rainis Gals un sākums 17. strauti nešņākuo vairs putuojuot Vilhelms Tells 65. tie šņākuo un čukst man šle̦pe̦ni ausīs U. b. 42, 22. vētra šņākuo Bauske.

Avots: ME IV, 94


šukstēt

I šukstêt (?), flüstern (?): "palīdzi man...", viņš klusiņām šukstēja Poruk Dzive un s. 23. Fehlerhaft für čukstêt?

Avots: ME IV, 105


sumināt

II suminât, summen Salisburg n. Etn. I, 32 (hier daneben angeblich auch sumt; dies vielleicht fehlerhaft für sumêt auf Grund der III p. prs. sum konstruiert), Lös. n. D. L. feļet. 1891 (hier auch vom Summen eines Menschen): bites sumina (auch in Laud., Odensee), ka visi kuoki līguojas Etn. I, 32. vaguļi suminādami liduo pa gaisu. saņēmās vēsmiņa čukstēt un maigi sumināt A. 1897, S. 211. Refl. -tiês "sich leise unterhalten" Zerrauxt.

Avots: ME III, 1121


švipsināt

švipstinât,

1): lispeln
Gramsden, Sessw.; (večuks) sāka š. īsti paskaļi: "vai tā ir kārtība ...?" A. Upītis Laikmetu griežos II, 31; mit den Lippen gewisse Laute erzeugen Gold., Zirsten; pfeifend prahlen Nötk., Widdrisch;

2): asti š. Frauenb.; "ar stibu vicināt" MSil.; (ar truoksni) š. pātagu Kalnzeem.

Avots: EH II, 661


tērzēt

I tḕrzēt 2 Kl., (mit êr 2 ) Līn., -ẽju, viel sprechen Kurs. (mit êr 2 ), Riga, schwatzen U., Spr., sich unterhalten, plaudern Brasche, (mit ẽr ) AP., Bl., (mit ḕr) C., PS., (mit êr 2 ) Siuxt; scherzen Wid.: man jau nav brīv ar tēvi tērzēt, bēt pakiusu varu pačukstēt LP. IV, 127. viņi nezin kuo tur tērzēja līdz pašam rītam Kurs. Refl. -tiês, sich unterhalten Bauske, Gr.Buschhof, Sessw., Sonnaxt: tu nu vairāk netērzējies 2 ! Janš. Precību viesulis 19. - Subst. tērzêšana, das Plaudern; "Narrenteiding" Manz. Lettus; tē̦rzē̦tãjs, der Schwätzer U.: šie valuodīgie tē̦rzē̦tāji A. XI, 53. Wohl nebst tērzt zur Wurzel von tārlât und terêt.

Avots: ME IV, 175


tidināties

tidinâtiês "?": vēsmiņas ar liepas lapām čukst un tidinās Janš. Pag. pausm. 3.

Avots: EH II, 680



zencis

zèncis 2 Vīt., zencis U., zènčuks 2 Vīt., ze̦nka.

Avots: ME IV, 713