Paplašinātā meklēšana

‡ àizĩdêtiês, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen leise zu brüllen: guovs aizīdējās.

Avots: EH I, 27

‡ àizknìdêt ² Kaltenbrunn, = àizkniẽdêt.

Avots: EH I, 32

‡ àizlîdêt, (teilweise?) verregnen lassen AP., B. Vēstn.: a. sienu.

Avots: EH I, 37

‡ àiznîdêt, hassend entfernen (wegschaffen, beseitigen): nīdi, nīdi, sveša māte! gan tu man[i] aiznīdēsi VL.

Avots: EH I, 41

àizslîdêt kam priekšā, verdeckend vor etwas gleiten: mākuonis aizslīdējis mēnesim priekšā.

Avots: EH I, 49

àizslîdêt, auch àizslidêt, hinter etwas gleiten, hin-, weggleiten: ce̦pure aizslīdējuse uz pakausi Aps. viņš aizslīdēja dancuotāju rindā. beidzuot saule aizslīd aiz horiconta Astr. viens gads aizslīdēja pēc uotra A. IX, 1, 265. slidas bija mātes kurpes, aizslidēja tautiņās.

Avots: ME I, 50, 51

àizspîdêt, ‡ Refl. -tiês, aufleuchten: uguns aizspīdējās Erlaa, Lub., Meselau.

Avots: EH I, 50

àizspîdêt, intr., erglänzen: tad aizspīd mīlīguo laipnuo mēness gaismu tavs vaigs Rain.

Avots: ME I, 51

‡ àizstrĩdêt, im Streiten übertreffen Bauske u. a.: kas nu tevi aizstrīdēs? Refl. -tiês: a. līdz zilām ugunīm Bauske, sich im Streit sehr erhitzen.

Avots: EH I, 53

‡ apbĩdelêtiês Bauske, mit dem Beuteln (im beabsichtigten Umfang) fertig werden.

Avots: EH I, 74

apglīdêt, -u, -ẽju Kursiten, apglìzdêt, apglīst,

1) mit Lehm bedeckt werden:
kājas apglīzdējušas;

2) vom Schlamm glatt werden, beschleimen:
žāvē̦ta gaļa, pagrabā stāvē̦dama, apglīdējusi Kursiten. upei dibe̦ns apglīzdis Jk. kad pali nuoskrējuši, tad upei malas apglīzdušas JKaln.

Avots: ME I, 87

‡ apnîdêt Trik., = iznîdêt (von vielen Objekten): a. visus prusakus.

Avots: EH I, 103

‡ apslîdêt,

1) ringsum herabgleiten, -glitschen:
siens apslīdējis nuo kaudzes: auch: kaudze apslīdējusi Warkl., der Heuschober hat sich (ringsum, auf eine Seite?) gesenkt;

2) unter etwas gleiten
(perfektiv) Salis: gramata var a. zem galda.

Avots: EH I, 114

apspîdêt, tr., erleuchten, bescheinen: gaisma apspīd viņa mierīguo seju Vēr. II, 211.

Avots: ME I, 124

‡ apstrĩdêtiês, miteinanderzanken (streiten): savstarpēji apstrīdējuoties Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 82.

Avots: EH I, 118

‡ apvĩdêt Bauske "flüchttg, nicht genau übersehen (wahrnehmen)".

Avots: EH I, 127

atĩdêt Spr., intr., leise entgegenbrüllen (von einer Kuh).

Avots: ME I, 161

‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157

‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157

‡ atnĩdêt(iês) Dunika, Kal., leise entgegenbrüllen: slima guovs atnīdēja uz saimnieces saucienu.

Avots: EH I, 157

atslîdêt, auch atslîst,

1) zurückgleiten, zurücksinken:
ve̦cās pē̦dās Aps. IV, 47. viņš atslīdējis atpakaļ LP. VI, 678;

2) weggleiten, sich entfernen:
kuģis atslīda nuo piestātnes tilta nuost Latv.

Avots: ME I, 194

atspîdêt (li. atspindė´ti), intr., erglänzen, abstrahlen, entgegenleuchten: visa pils atspīdējuse nuo dimanxa zirga LP. III, 33.

Avots: ME I, 195

‡ bìdêt ² Erlaa, = bīdît II.

Avots: EH I, 223

brîdêt ² : vertrösten Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 242

brĩdêt: auch ("schelten") Golg., Kabillen, ("mācīt bē̦rnu situot") Līn.: ne tuos tâ brīdē Janš. Atpūta N# 384, S. 6.

Avots: EH I, 242

brīdêt, - ēju, [brîdêt ² Nigr.], - dît, - u, - īju, tr., rügen, warnen, vexieren: vienu laiciņu blusas mani brīdēja LP. VI, 402. nebrīdē māsu manu BW. 26099. Subst. brĩdējums, die Warnung: tās balss, kâ brīdējumam par spīti, viņa sirdī bij silti ieglaudusies MWM. VIII, 326. Vgl. brīdinât.

Avots: ME I, 333

brîdẽt ^2, - ēju Biel., hinhalten; zu bridis.

Avots: ME I, 333

‡ dīdēt "tanzen machen" Für. I.

Avots: EH I, 325

‡ dzîdêt Auleja, dzîdêt Kaltenbr., =dziêdêt II.

Avots: EH I, 361

glìdêt, ‡

2) glätten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 393

glìdêt, schleimig, glitschig werden: jau sāk glīdēt maize PS., Burtn. [Wohl zu glids (s. dies).]

Avots: ME I, 627

ĩdêt,

1): auch Frauenb., Siuxt, (mit ì ² ) Sonnaxt.

Avots: EH I, 499

ĩdêt [Salis, Ruj., Trik., Wolm., PS., C., Arrasch, Bauske, Zabeln], - u, - ẽju, K.,

1) leise brüllen:
guovs īd jeb nīd, kad grib ēst, mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. mana paša raibaliņa te̦k pakaļ īdē̦dama BW. 16475; [ähnlich 34870];

2) ächzen, stöhnen, jammern:
kuoku pavēnī ēdēja visādi mūdži Purap. viņš ierauga blakus gaļam un īdam mazu bērniņu MWM. VI, 391. īd nabagi, suniski ze̦muodamies Saul. Refl. - tiês, zuwider sein: tas man īsti īdas Hr. Nach. L. auch das Aktiv sa: guovīm īd tuo ē̦duot, den Kühen ist dies zu essen schädlich. [îdêt " stöhnen" vielleicht von der Interjektion ĩ wie vaĩdêt von vai (das synonyme indêt ist vielleicht aus īdēt und indzēt kontaminiert); man īd(as) "es ist mir zuwider " aus man - (n)īd(as)? Vgl. nīdēt "īdēt": nāks kâ guove nīdē̦dama BW. 27056.]

Avots: ME I, 834

‡ ìebrīdêt, = iebrīdinât: ie. bē̦rnus, lai klausa Ahs.

Avots: EH I, 505

[ìeglìdêt Wolm., ìeglĩdêt Ruj., ìeglīzdêt Bauske, = ieglecêt 2.]

Avots: ME II, 17

‡ ieĩdêtiês, leise aufbrüllen: teļi ... reizēm žē̦li ieīdējās Virza Straumēni2 212.

Avots: EH I, 516

ìenîdêt, s. ìenîst.

Avots: ME II, 48

ìeslīdêt, ìeslidêt, intr., hineingleiten, gleitend hineingeraten: ar tuo es jums tikai palīdzē̦tu ieslīdēt dziļāki parāduos Purap. man kājiņa ieslīdēja ve̦cu ļaužu sliedītē BW. 22904 (Var.: ieslīdēja ve̦cas sievas pēdiņā 1249), d. h., ich heiratete.

Avots: ME II, 67

ìespîdêt, intr., herein -, hineinleuchten: pa luogu iespīdēja istabā LP. V, 262.

Avots: ME II, 70

ìestrĩdêtiês, ins Streiten geraten: viņi iestrīdējušies nevar vairs savā starpā saprasties.

Avots: ME II, 74

[ìesvîdêt, schwitzen machen: zirgu, ātri braucuot Warkh.]

Avots: ME II, 75

‡ izdzîdêt Kaltenbr., = izdzīdît.

Avots: EH I, 445

‡ izlîdêt Oknist, = izliêdêt 1.

Avots: EH I, 463

iznîdêt, iznîst,

1) durch feindliche Gesinnung jem. verdrängen, vertreiben:
nīdi, nīdi tu, bāliņ, gan tu mani iznīdēsi BW. 3611;

2) beseitigen, vernichten, ausrotten, zu grunde richten:
viņš nuoduomājis pūķi iznīdēt LP. VI, 118. pe̦lē̦kās žurkas iznīdējušas me̦lnās Pūrs III, 73. šī slimība grūti iznīdējama. šīs mājas jau sen iznīdē̦tas LP. VI, 232.

Avots: ME I, 776

‡ izsklĩdêt, = izsklidêt: mantas viņam sklīdēt izsklīdēju nuo ruokām Dünsb. Jocīgas pas. un stastiņi 63.

Avots: EH I, 480

izslîdêt, s. izslidêt.

Avots: ME I, 800

[izspîdêt, intr.,

1) herausleuchten:
nuo luoga izspīdēja gaismas PS. saule drusku izspīdēja nuo mākuoņiem;

2) zu leuchten aufhören:
zvaigzne izspīdējusi.]

Avots: ME I, 802

izstrīdêtiês, sich ausstreiten: labi izstrīdējušies viņi atkal salaba.

Avots: ME I, 807

‡ *knìdêt ² , zu erschliessen aus ‡ àizknìdêt ² .

Avots: EH I, 632

‡ kņìdêt ² (> ostle. kņèidēt), -ēju Kaltenbr., = kniẽdêt, nieten.

Avots: EH I, 636

lîdêt,

2): auch Daudsewas. Gr.-Buschh:, Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês Alswig, AP., Fest., Kalupe, Lubn., Memelshof; Meselau, N.-Peb., Ramkau, Schwanb., Serbig., Sessw., Warkl., = liêdêtiês.

Avots: EH I, 745

lîdêt, - ẽju, lîdinât [li. lýdinti "regnen lassen"],

1) intr., fein regnen:
lietus sāk līdināt Dond., Bers.;

2) [lîdêt Lis., Kl., Warkh., Drosth., Jürg., Arrasch, lîdinât Drosth., N. - Peb., Wolmarshof, Dond.], tr., verregnen, besonders in der Zstz. mit sa -: līdināt apģē̦rbu, sienu Karls. nuopļautuo sienu līdē un vītē Austr.

Avots: ME II, 477

nenùovĩdêt [Salis, mit î ² Bauske] (salv. nenaviděti "hassen"), - u, - ẽju, auch refl. - tiês, missgönnen, nicht gönnen: viņš citam jau nekā nenuovīd Kand. viņš man nenuovīd tik daudz, kâ me̦lns aiz naga Naud. saimniece nenuovīdas ieduot nabagam ne maizes nuku Kand.

Avots: ME II, 725

nevîdêt, Refl. -tiês: nevīdas ieduot ... ne maizes kumuosa Pas. IX, 503.

Avots: EH II, 23

[nevîdêt ^2, nicht gönnen Bauske; III prs. nevīd Rainis VI, 391.]Refl. -tiês, sich nicht gönnen: viņš nevīdas guodīgi paēst Kand., Paul.

Avots: ME II, 740

nĩdêt, - u, - ẽju, intr.,

1) leise brüllen
[Dond., Dunika, Wandsen], Ahs., [Līn.]: guovis īd jeb nīd, kad grib ēst Etn. II, 51. es apsegšu buļļu ādu, tu staigāsi nīdē̦dama BW. 25278, 5; 2) weinen, flennen: "nīd kâ guovs", saka, kad kāds raud, bet raudāt negribas.

Avots: ME II, 746

nîdêt [auch Wolm., Nigr., Lautb., PS., Ruj., nĩdêt Iw., Bl., Gr. - Essern], - u, - ẽju, nîst [auch Wolm., nĩst Iw., BL.], - stu [oder - žu L.], scheel ansehen, nicht leiden, hassen: nīda mani tē̦vs, māmiņa, pēc ienīda bāleliņi BW. 13585, 3. gana mīļi es dzīvoju, tâ˙pat mani ļaudis nīd 8450. tikai tagad viņš saprata, cik ļuoti viņš bij šuo cilvē̦ku nīdējis Vēr. II, 296. uz zemes nīsts, te sevi brīvu jūtuos Akur. Refl. nîstiês,

1) einander hassen, in Feindschaft leben, sich anfeinden:
ne nīsties, ne bārties, ne turēt ienaidiņ[u] BW. 6524. citi gani āriņā, cit[i] āriņa maliņā; vai tie bija nīdušies? 761. ne vienam, ne uotram negribējās tagad nīsties MWM. VIII. 647;

2) widerlich, ekelhaft sein
- mit dem Dat. der Person: viņam nīdās kruodzinieka mēļuošana Serb. tas viņam ļuoti nīdies JU. Subst. nîdẽjs, nîdê̦tãjs, der Hassende, der Widersacher: [es redzēšu prieku pie maniem nīdē̦tājiem Glück Psalm 118, 7.] mūsu pašu ciema meitas vis˙lielās nīdē̦tājas BW. 1024; nîdêšana, nîšana, das Hassen, Anfeinden; nîšanâs, die gegenseitige Anfeindung, das gegenseitige Hassen. Zu naîds.

Avots: ME II, 746

I nîdêt: auch AP., C., Ermes, Heidenfeld, Jürg., N.-Peb., Prl., Saikava, Serbig., Trik., Wenden, (mit î ² ) Behnen, Frauenb. Kegeln, Lemb., Lems., Pankelhof, Salis, Schwitten, Selg., Smilt., Stenden, Windau, (mit ĩ ) Dunika, Seyershof, Zabeln, ‡

2) praes. -ēju, ausrotten C., Ermes, Grawendahl, Salis, Trik.: n. blusas. zâle jānīdē. Refl. -tiês,

1): tie jau sen nīdējās Dünsb. Trīs romant. gadīj. 35.

Avots: EH II, 26

II nĩdêt,

1): auch Iw. n. FBR. VI, 52, PIKur., Selg., (mit ī ) Assiten, Grawendahl: kâ guosniņa nīdē̦dama Tdz. 45842.

Avots: EH II, 26

ņĩdêt, -u, -ẽju, = nĩdêt 2: kuo tu te man ņīdi? Kand.

Avots: ME II, 904

‡ nùobrīdêt, warnen (?): attapusies Valdiņu n., lai nepīkst ne vārda Daugava 1933, S. 198.

Avots: EH II, 34

nùoīdêt, Refl. -tiês: pēc pē̦rkuona spēriena guovis nuoĩdējās Siuxt.

Avots: EH II, 49

nùoīdêt, einen murmelnden, leis brülloenden Laut von sich geben Spr.: guovs nuoīd. Refl. - tiês, jämmerlich brummen, brüllen: luopiņi žē̦li nuoīdas Vēr. I, 1133.

Avots: ME II, 790

[nùolîdêtiês Sessw., Jürg., N. - Peb., = nūoliedêtiês.]

Avots: ME II, 811

nùonîdêt,

2): viņš mani nenuonīd (nach Vank.) "er kann mich leiden".

Avots: EH II, 72

nùonîdêt,

1) zu hassen anfangen
Spr.;

2) viņš mani nenuonīd [?] "er kann mich nicht leiden"
Mag. IV, 2, 131.

Avots: ME II, 825

nùoslîdêt, nùoslidêt, intr., ab-, herab-, hin-, hinabgleiten, herabrutschen, herabsinken: (gre̦dze̦ni) pa vienam nuoslīdēja BW. 6356. ruokas nuoslī: dēja klēpī Kaudz, ce̦nas nuoslīdēja nuo 70 uz 30 rubļiem Poruk. jauneklis nuoslīdējis dzeršanas kaislībā A. IX, 1, 29. gar viņa acīm nuoslīdēja dažādi tēli Vēr. II, 1111.

Avots: ME II, 852

nùospîdêt,

1): nuospīdējis zibens Pas. XIII, 225. viņš man licis n., er hat mir das Haus angezündet
Ruj. n: U. (unter spīdēt); ‡

3) maizes kukulis nuospīdēja vien, war schnell aufgegessen, war bald zu Ende
Dunika.

Avots: EH II, 89

nùospîdêt [li. nuspindė´ti],

1) intr., erglänzen
Spr.: nuospīdēja beidzamais saules stars;

2) tr., durch den Glanz vertreiben:
saule lietu nuospīdēja BW. 8668.

Avots: ME II, 855

nùostrĩdêt, tr., be-, abstreiten: viņš nuostrīd šuo duomu pareizību. Refl. -tiês, sich abzanken, abstreiten Spr.

Avots: ME II, 860

nùosvîdêt, nùosvîdinât, tr., zum Schwitzen, in Schweiss bringen: trīsreiz bēri nuosvīdēju BW. 4461. zirgu nedrīkst nuosvīdināt Janš.

Avots: ME II, 864

nùovîdêt, refl. -tiês, gönnen, sich gönnen: tev tuo pasacīt man nuovīdi! MWM. II1, 390, tie kumuosi liekas būt tik tre̦kni, ka ne˙viena valsts uotrai nevar ne par kuo nuovīdēt tuos paņemt MW. Gew. negiert: nenuovīdêt [slav. nenaviděti "hassen"), refl. -tiês, nicht gönnen, sich nicht gönnen: pat ne kumuosiņu maizes nenuovīduši [von einem *nenuovīst] LP. V, 200. tas nenuovīd citam ne˙kā Naud., Kand. viņš jau nenuovīdas ne paēst Naud. viņa nenuovīdas uotram ne ūdens lāsītes Lautb.

Avots: ME II, 888

paspîdêt, intr., ein wenig schimmern, erglänzen, aufleuchten: kad saulīte paspīdēja, tad lustīgi padzīvuoju BW. 30967. zibins paspīdējis LP. VII, 478.

Avots: ME III, 105

pasklîdêt ² (unter pasklidêt): man kājiņa pasklīdēja Tdz. 54405 (aus NB.).

Avots: EH XIII, 173

paslîdêt, *paslīst, paslidêt, pasklîdêt, pasklidêt, intr., ein wenig gleiten, rutschen, ausgleiten: tev kājiņā paslīdēja (Var.: paslidēja) BWp. 29790. Ungew. praet. paslīdu: tas paslīda man uz krūtīm R. Sk. II, 246. Ungew. refl. -tiês: te kāja man paslīdas Zeif. III, 2, 127.

Avots: ME III, 102, 103

pašnîdêtãjs,* der Selbsthasser MWM. XI, 126.

Avots: ME III, 116

pasvîdêt, tr., ein wenig schwitzen machen: vajag[a] maku pakratīt, kumeliņu pasvīdēt BW. 11460.

Avots: ME III, 111

I pavīdêt (li. pavydèti "skaust, nenuovēlēt"),

1): "skaust" (mit ĩ) PlKur.

Avots: EH XIII, 191

I pavīdêt,

1) missgönnen
Oberl., St. n. U.: ja ē̦duot pie galda kas aizrijas, tad tas uz citiem saka: "jūs man pavĩdējāt" Wilzen;

2) pavĩdêt "jaunu velēt" Autz, Hofzumberge.

Avots: ME III, 139

II pavīdêt "pakaltêt" Kreuzb.

Avots: ME III, 139

pìeslîdêt, dazu-, hinzu-, herangleiten.

Avots: ME III, 292

‡ rìdêtiês ² Liepna, = rĩstîtiês: guovs, ierijusi kartupeli, rīdejās.

Avots: EH II, 375

sabrīdêt: ve̦de̦klai varēs visu ierādīt, iemācīt un, kur vajadzīgs, s. Janš. Mežv. ļ. II, 229.

Avots: EH II, 398

sabrīdêt, tr., zurechtweisen, durchschelten um Hasenpot u. Libau. sabrīdinât, tr., tüchtig warnen, bedrohen: viņu krietni sabrīdināja A. Brigader.

Avots: ME III, 597

saglīdêt,

1): alantes sakne nuoskaluo saglīdē̦tus plaušus Lange L. Arste 48;

2): auch Seyershof.

Avots: EH XVI, 408

saglīdêt,

1) schleimig machen, verschleimen
St., U.;

2) intr., schliefig, glitschig werden:
saglĩdējusi maize PS., Karls., Burtn., Salisb.; in Wolmarshof dafür saglìdât.

Avots: ME II, 626

salîdêt: auch AP., Ramkau.

Avots: EH XVI, 425

salîdêt Kalzenau, Lis., Bers., Saussen, Arrasch, Gr. -Buschhof, Warkl., Kreuzb., salîdêt ² Ubbenorm, salīdêt Sessw., Peb., Burtn., Wolm., Kokn. n. U., salîdinât Jürg., Wolm., Arrasch, salîdinât ² Dond., Ahs., Wandsen, Lautb., Ruj., Salis, Bauske, Siuxt, Karls., = saliedêt I, verregnen lassen: labību, sienu, drēbes Dond. izkaltušus traukus mē̦dz lietū salīdināt, lai sabriest Ahs. n. RKr. XVII, 50. In Ruj. u. a. bedeutet salîdinât - wiederholt verregnen lassen od. dem Regen lange aussetzen, dagegen saliêdêt einfach - (einmal) verregnen lassen.

Avots: ME II, 672

sanīdêtiês U., sanīdîtiês, sich verfeinden, in Hass, Zank, Feindschaft geraten U.: tikmē̦r dzīvuojuši, kame̦r sanīdījušies LP. V, 102. kas sanīdījās ar turienes raganu ebenda S. 4.

Avots: ME II, 693

saslîdêt, intr., plötzlich stark gleiten: žvaks! lādītes saturs saslīdēja uz vienu pusi Saul. I, 103.

Avots: ME III, 737

‡ sasplĩdêtiês "?": ādas plẽve starp adatām sasplīdējas kâ vēja laikā starp kuokiem un šņuorēm laivas buŗas Siliņš Latvijas zivis 10.

Avots: EH XVI, 449

sastrĩdêtiês, sich verzanken. in Streit geraten: sastrīdējuos ar Emmu Ver. I, 1164. sastrīdēties balss dēļ Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. I, 9.

Avots: ME III, 749

sasvîdêt, sasvidinât, tr., schwitzen lassen, machen (perfektiv) Spr. Refl. sasvīdêtiês, stark schwitzen (perfektiv), in Schweiss geraten Spr.

Avots: ME III, 753

savīdêt, = saskatît, erblicken: nevarēja vairs savīdēt Bauske.

Avots: ME III, 789

šķîdêt,

1): staigādami dubļus vien sķîdē Auleja. jau silts, jau sniegu šķīdē ebenda; ‡

2) part. šķîdējis ² "šķîdis" Poikern n. FBR. XIV, 65.

Avots: EH II, 638

šķîdêt Bers., Golg., Gr. - Buschh., Warkh., -ẽju, šķīdît U., (mit î) Gaigalava, Warkl., (schmelzen, auflösen) N. - Wohlfahrt, šķīdinât U., (mit î) Bers., C., Lubn., Wolmarshof, (mit î ² ) Dond., Siuxt, fakt. zu šķîst, dünn, flüssig machen U., verdünnen, dickflüssig, breiartig machen: šķīdēt (šķīdīt Wessen) uogas Gr. - Buschh. uogas šķīdināt pielejuot ķīselim pienu Lubn. šķīdināt kartupeļus (Kartoffeln so lange kochen, bis sie auseinandergehen) Wolmarshof. lietus (sniegs pavasarī) šķīdē ceļu Bers., Golg., Warkh. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 48

sklīdêt (unter sklidêt): auch (mit ĩ ) Ģipka n. FBR. XIII, 73; s. auch Būga Liet. k. žod. CXV.

Avots: EH II, 505

‡ skrìdêtiês ² Selsau n. FBR. IX, 135, = strīdêtiês?

Avots: EH II, 511

slîdêt: uz slīdamu (= slide̦nu) vietu Getzel Psalm 73. Zur Etymologie auch Scheftelowitz KZ. LVI, 179.

Avots: EH II, 526

slîdêt C., Wolm., Kl., Prl., slîdêt ² Karls., Salis, -u, -ẽju, intr., gleiten, glitschen, ausgleiten U.: pār vaigu lē̦nām asaras slīd Jaunības dzeja 65. nuo kalniem slīdēja me̦lni padebeši Vēr. II, 1111. slīdi nu, pādiņ, krusttē̦va ruokās! BW. I, S. 180. mātes austas villainītes stāvu stāv pūriņā; es ar aužu, darināju, man tik slīd lejiņā BW. 7437. Zu slids.

Avots: ME III, 935

smîdêt Arrasch, vertachen machen: (puisis) vīla vienu, vīla uotru, smīdēj[a] savu augumiņu BW. 11716; lächeln Spr.

Avots: ME III, 966

spîdêt, ‡ Subst. spîdêšana, das Glänzen: tā tava pēdēja s. BW. 24047.

Avots: EH II, 552

‡ *splīdêtiês, zu erschliessen aus ‡ sasplīdêtiês.

Avots: EH II, 555

sprīdêt Wid., = sprīžuôt.

Avots: ME III, 1021

strĩdêt, Refl. -tiês: prs. strìžuos ² , 3. p. strìdies ² , 1. p. pl. strìžamies ² Kaltenbr., jāstrīdējas Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 26.

Avots: EH II, 588

strĩdêt Bl., -ēju, streiten St.: es dzirdēju... lielu dumpi strīdējam: tē̦vs vēlē, māte liedza, tautiet[i]s lūdza raudādams BW. 15067, 1. viņš strīdēja kādu stundu Sessw., Bers. Refl. strīdẽtiês Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., stridêtiês ² Lös., Nerft, Preili, -uôs, -ẽjuôs, sich zanken, miteinander streiten U. Aus mnd. striden.

Avots: ME IV, 1091

svîdêt: auch Kalnemois, Oknist. Refl. -tiês: auch AP., Kalnemois, Marienhausen, Ramkau.

Avots: EH II, 619

svîdêt Arrasch, C., Golg., Jürg., Lis., Kl., Kr., Sessw., (mit î ² ) Bauske, -ẽju, svîdinât C., Jürg., (mit î ² Dond., Dunika, Ruj., Salis, Selg., Widdrisch, tr., fakt. zu svîst, schwitzen machen (svīdēt) Biel. n. U., in Schweiss treiben: laime svīdē kumeliņu (Var.: zirgus nuosviedrēja) BW. 6629, 2 (ähnlich: 8945 var.; 12309; 22438 var.). augsti kalni, smags ve̦zums svīdē manus kumeliņus; tīri rudzi, smagas dzirnas svīdē mūsu malējiņas BW. 7945 (aus Lettihn). kumeliņu... svīdināšu (Var.: sviedruoju) 14712, 2. saules svīdējuošās tveicēs R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 175. Dazu das nomen agentis svīdē̦tājs, in der Verbind. svīdē̦tāju zâles, Schwitzmittel: ļaudis lietuo avenes ar tēju par svīdē̦tāju zâlēm Pūrs III, 37. - Refl. svîdêtiês Lis., svīdinâtiês Ar., sich in Schweiss treiben Ar., (vor lauter Arbeit) schwitzen: ir diezgan kuo svīdēties, da gibt es genug zu arbeiten Kaudz. bija dažreiz kuo svīdēties Saul. I, 97.

Avots: ME III, 1162

‡ tīdêt "?": bāliņam tīdē̦dama (Var.: spītē̦dama) vien dzīvuoju BW. 29332, 1 var.

Avots: EH II, 685

I trĩdêt, Refl. -tiês: auch Schnehpeln, Stenden.

Avots: EH II, 696

I trĩdêt Dunika, Schrunden, U. (aus Sessw.), trīdêtiês Frauenb. (mit ĩ ), Gold., = strĩdêtiês, streiten: sajāj visi ... kuopā un visādi trīdas, kamē̦r visi ... sabraukuši RKr. XVI, 169. In livischem Munde aus strīdêt(iês) entstanden? Weniger wahrscheinlich ist wohl Verwandtschaft mit norw. treisk "widerspenstig", aksl. triz[d]na "certamen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633).

Avots: ME IV, 240

II trīdêt "Hunde zum Jagen aufmuntetn" U.

Avots: ME IV, 240

III trīdêt, ein Tanzstückchen singen Spiess n. U.

Avots: ME IV, 240

uzĩdêt,

1) leise aufbrüllen;

2) leise brüllend auffinden:
guovs uzīdēja uotru guovi Bers., Frauenb. u. a.

Avots: ME IV, 336

I uznĩdêt Dond., Nigr., = uzĩdêt.

Avots: ME IV, 362

II uznīdêt, anfangen zu hassen: viņš tuo tâ uznīdējis, ka ne˙kur glābties Golg., Ramkau.

Avots: ME IV, 362

uzslîdêt, aufgleiten: strādniekam uzslīdēja balķis uz kājas.

Avots: ME IV, 380

uzspîdêt, aufleuchten: kad saule uzspīduot A. XXI, 590.

Avots: ME IV, 381

uzvĩdêt,

1) wahrnehmen, erblicken:
nevar uzvīdēt, kas tur īsti ir Bauske;

2) gönnen:
dē̦ls neuzvīdēja tē̦vam pat maizes kumāsa Salis.

Avots: ME IV, 400

I vīdêt,

1): prs. vīdēju Rite;

2): brūnuos matuos jau vīdēja pirmā sarma. visām cauri vīdēja (war vernehmbar)
skanīgā ... balss 70. gaitā un valuodā vīdēja (offenbarte sich) lē̦na labsirdība.

Avots: EH II, 792

I vīdêt,

1) (in der Ferne, flüchtig, nicht genau) sehen
Nerft n. U., wahrnehmen: gaismiņa tikkuo svīst, un tikkuo var vīdēt Nerft. tumšu ... pasauli, kur varēja vīdēt tikai kaut kādas skaitļu zīmes Veselis Netic. Toma mīlest. 96. naktī pamuodies Andrējs . . . vīdēja cielavinas iedze̦ltē̦nas acis Tīr. ļaudis. tik mēness gaismu vīd Zalktis II, 77;

2) (kaum
Nerft) sichtbar sein Sunzel: caur . . . bārdu vīdēja sarkanās pūtītes Druva II, 1072. visas . . . kustības man vīdēja caur tās matu . . . miglu Jauns. Zu viedêt.

Avots: ME IV, 634

II vîdêt ² : viņš jau nevĩd ne maizes gabalu uotram ieduot Siuxt. Refl. -tiês,

2): viņa nevĩdējās malt putraimus Frauenb.

Avots: EH II, 792

II vîdêt ² (li. -vydėti) Naud., -u, -ẽju, gönnen: vīdi, ak vīdi pie krūtīm tev galviņu sliet! Asp. Ziedu klēpis 107: Refl. -tiês (gewöhnlich negiert!),

1) sich gönnen:
viņš nevīdas ne paēst sev, tik skuops viņš ir Naud. nevīduos pate dzert, ne saviem brāļiem duot BW.19724;

2) wünschen, wollen, mögen:
tu esi ... skuops! ... tu nevīdies viņam ne˙kā duot Pas. IV, 88 (aus Selg.). ir priekš mēteļa nevīdas ieduot Deglavs Rīga II, 1, 306. viņš ne bēres nevīdās (oder Präteritum zu einem "vīsties?) izrīkuot! Ieviņš Jaun. Ziņas 1929, № 146. Doch wohl nebst pavīdêt I (= li. pavydėti) "missgönnen" und nenuovīdêt (slav. nenaviděti; vgl. auch r. зависть "Neid" und lat. invidēre) zu vīdêt I, wobei die Bed. "gönnen" ursprünglich wohl in der Zusammensetzung mit einem Präfix aufgekommen ist.

Avots: ME IV, 634

III vīdêt Nötk., = vītêt, welken lassen Kreuzb. Gebildet zum prs. vĩstu etwa nach dem Muster von svîstu: svidêt; man beachte auch den mundarllichen Inf. vīt (für vīst).

Avots: ME IV, 634

zīdēt (?), = zîdît: Zara ir bē̦rnus zīdējusi Glück I. Mos. 21, 7.

Avots: ME IV, 732

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš ² Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 ^2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

glids, weich, wässerig: glidi rāceņi Katzd. Wohl zu lieds "glatt", glīdēt "schleimig werden", glits u. a. bei Trautmann Wrtb. 92.]

Avots: ME I, 626

glîst ² [Bl.], - īstu, - īdu (li. glysti Miež. "наслюзываться"), glatt, schleimig, tummig werden od. sein, moosen (wie Erbsen) L., St., U. [: zirņu putra glīst Aussprache 39. Zu glids, glīdēt].

Avots: ME I, 627

ìesklidêt BW. 16970, 6, = ieslīdēt.

Avots: ME II, 65

ìeslidêt, = ieslīdēt.

Avots: ME II, 67

ķibelêt, -ẽju, Händel machen; Hindernisse in den Weg stellen, Unannehmlichkeiten bereiten, belästigen: mātes dēļ mani neķibēlē vairāk LP. IV, 81. pabēris ērzelim auzas, lai neķibe̦lē̦tu viņu IV, 203. visādi mēdza panāksniekus ķibelēt BW. III, 1, 37. Refl. -tiês, sich zanken, in Unfrieden leben. Subst. ķibelêšana, das ķibelēšanas iekšā BW. III, 1, 40; ķibe̦lê̦tãjs, einer, der Schwierigkeiten macht: precinieks mācēja ķibe̦lētājiem labi pretī strīdēties BW. III, 1, 57. [ķibelêt wohl von ķibele abgeleitet, während ķibelêties wohl aus mnd. kibbelen "in Wortwechsel sein" entlehnt ist, vgl. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 378

krustiẽm, Instr. Pl. von krusts, auch krustãm, krustẽm, krustim, krustis (Instr. Pl.), kreuzweise: es savam kumeļam krustiem jūras sienu pļāvu BW. 28626. zaķim pārplīsuse lūpa krustim pušu LP. III, 98. mazs, mazs dīķītis, krustis pāri laipiņa RKr. VII, 978. krustiem (krustim, krustis), šķē̦rsām, kreuz und quer: muļķītis muldījās pa mežu krustiem (-im IV, 26), šķē̦rsām LP. V, 234. kur lai sagudruo, kad ne krustim, ne šķē̦rsām nezin. krustis kauli, šķē̦rsis kauli, pati miesa cauri spīd (Var.: krustim, šķē̦rsām kauli likti, pate miesa spīdēt spīd) RKr. VII, 647.

Avots: ME II, 289

[lumt Dond., ausgleiten, paslīdēt: man luma kāja, un tikkuo nepakritu; lumt, lumstu, lumu Welonen u. a. in Lettg. "pamazām pakrist".)

Avots: ME II, 513

I mùdêt ² ,

1): auch Warkl. n. FBR. XI, 103, (mit ū ) Welonen; "īdēt" Auleja (mit ù ² ); guovis gulē̦damas paklusu duobji mûd Saikava;

2): mùd ² (duobji, nelabi vaid) vien; drīz laikam mirs Bers.

Avots: EH I, 837

‡ nùotrencinât,

1) "?": ka es viņus tik aplam varē̦tu mānēt un nuosmādēt un ļaudis nuo tiem nuobīdēt un n. Salasīš. 9;

2) abjagen, ermüden (intr.)
Kal., Matk., Priekuln, Satingen, Sissegal, Wolgunt: n. (mit eñ) zirgu.

Avots: EH II, 101

‡ pašubîtiês Nitau "paslīdēt".

Avots: EH XIII, 180

I pavidêt "pamirdzēt" (?) Libau: aiz re̦tajām priedēm vietām pavidēja balts izplatījums; vgl. pavīdēt III.

Avots: ME III, 137

plīksnêt "paspīdēt; heller werden" Wessen. Refl. plìksnêtiês ² , -uos, -ẽjuos Mar. n. RKr. XV, 131, = plīksnîtiês.

Avots: ME III, 347

puõsts,

1) öde, wüst:
tukša, puosta tā vietiņa, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 25835. puosta vieta, Einöde: karināja viņu puostā vietā Glück Psalm 78, 40. puostas un vientuļas vietas Jes. 49, 19;

2) puôsts ² Bl., die Verwüstung, das Verderben; das Unglück:
Sprw. ēd pats, duod sunim, tad darīsi saimniekam puostu! puostā iet, aiziet, verderben, vernichtet werden: kādēļ būs mums puostā iet priekš tavām acīm,tiklab mums, kâ mūsu tīrumiem7 Glück 1 Mos. 47, 19. puostu nest, Verderben bringen. puosts tik, ka tā (= meita) vēl tagad nav mājā Lautb. Luomi 49. beidzamais puosts (vollständiges Verderben, Unglück) bijis kļāt Etn. I, 97. tavu puostu! o Unglück! LP. IV, 20. puosta dzīve, ein unglückliches, verderbenbringendes Leben: puosta dzīve dzē̦rājam BW. 19903, 6. citiem, kas dzīvuojuši burvju tuvumā..., bijuse puosta dzīve Etn. 111, 141. puosta diena, das Unglück, Pech, Malheur (eig.: ein unglücklicher Tag): es saku, tīri puosta diena, āda vardei pieauguse kâ rags Jaun. mežk. 49. vai tā nav puosta diena! muļķītis nuopūšas un sāk raudāt LP. (V, 89. puosta rags, Bettelstab L. puosta cilvē̦ks, ein verderbenbringender Mensch: ak tāda puosta cilve̦ka! kaut viņš kaklu nuorautu elles ratā Kaudz. M. 249. - nu mums pēdīgs puosts ruokā, nun sind wir ganz dahin, ist's ganz vorbei mit uns, nun haben wir alles verloren U. - uzpuostu od. puosta, uz pēdējuo od. beidzamuo puostu, in hohem Masse, im höchsten Grade (eig.: zum Verderben, verderbenbringend): strīdēties uz puostu LP. II, 25. viņa ķircinājuse tuo uz puostu VII, 125. šis bēdīgs uz puosta IV, 24. ve̦de̦klas tūliņ gre̦znuojas uz puosta IV, 175. uz beidzamuo puostu izlutināt 1, 102. ve̦cs un slinks uz tuo pēdējuo puostu, -ne spaini ūdens vīžuo ķēķī ienest A. Upītis;

3) die Wüste Zaravič:
kāpēc tad būs šīm pilsātām puostā tapt (warum soll doch diese Stadt zur Wüste werden?)? Glück Jerem. 27, 17. zeme taps puostā (das Land wird wüste sein) Micha 7, 13. Entlehnt nebst li. pūstas "wüst, öde" zunachst als Adjektiv aus aruss. пустъ "wüst, öde". Die Substantivbedeutung hat sich in Verbindungen wie puostā iet, tapt (vgl. tukšā palikt); puosta (urspr. nom. s. Fem. g.) dzīve, puosta diena u. a. entwickelt.

Avots: ME III, 459, 460

satìesât, ‡

3) (im Gericht) verurteilen:
tiesa jau e̦suot nuospriesta un šis satiesāts Vanagu ligzda 60; ‡

4) erstreiten
(izstrīdēt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XVI, 456

skaĩdrs (li. skáidrus "hell, klar" Tiž. II, 473), Adv. skaĩdri,

1) hell:
tik agrs, un jau skaidrs Dond. skaidrs iztaisījās Pas. IV, 506 (aus Welonen);

2) klar, durchsichtig; undicht
U.; grossmaschig Bielenstein Holzb. 648: skaidrs kâ avuota ūdens JK. II, 97. skaidrs gaiss, laiks, klares Wetter U. acu skaidrais spuožums Kra. Vīt. 142. skaidrs mežs, ein durchsichtiger, wenig dichter Wald U. ļaudis skaidri palikuši, die Menschenzahl hat abgenommen U. skaidrs tīkls Nogallen. skaidrāks lînums, ja vada acis lielākas Etn. II, 105;

3) rein:
kâ lai tādas bezsaņķes stalli uztur skaidru, kas tik daudz ēde un dzēre? Pas. II, 179 (aus Ober-Bartau). spannī nav skaidra ūdens Gramsden. skaidra karuote Neuenb. skaidra āda, eine gesunde Haut (ohne Ausschlag) U.;

4) fig., klar, deutlich:
skaidra valuoda, eine reine, deutliche Sprache U. skaidra lieta, es ist klar, unzweifelhaft. tas ir skaîdri kâ pieci pirksti Kaudz. M. 249. skaidra, neliedzama patiesība, absolute Wahrheit Brasche. skaidrs atlikums, der endgültige Rest, der Netto-Verdienst. pus˙uotra rubļa skaidrā naudā Vēr. II, 972, in barem Gelde. apskatās: nav vis putna, - skaîdras cilvē̦ka pē̦das LP. IV, 159. meitā visu skaidri nuoskatījās Dīcm. pas. v. I, 62. kas viņu tik skaidri atmina LP. VI, 133. muižkungs nuo bē̦dām skaidri pie beigām I, 72, ist ganz gewiss dem Tode nah. kruogs skaidri tukšs Kav., ist ganz und gar leer. skaidrā prātā, bei vollem Bewusstsein;

5) auch skaidrā (galvā), nüchtern :
viņš nav skaidrs, er ist betrunken U., Kav. nuo kruoga gluži skaidrs iznācis LP. VII, 984. viņš šuoreiz bij gluži skaidrā Blaum. viņî vairs nav skaidrā galvā Kaudz. M. 73;

6) rein, redlich
U.: skaidrs ciivē̦ks, ein redlicher Mensch, der volles Vertrauen verdient U. tā bijuse skaidrs ciivē̦ks LP. VI, 176. viņš nav skaidrs, es steht mit ihm nicht richtig (hinsichtlich der Ehrlichkeit) U. - Subst. skaĩdrums, die Helligkeit, Klarheit U.; die Deutlichkeit; die Reinheit: sāks . . . šim mēness skaidrums spīdēt acīs Pas. lI, 107. prāta skaidrums viņai tuomē̦r vēi nebij zudis Kaudz. M. 62. Zu šķiêst.

Avots: ME III, 864, 865

slīpeniski,

1): auch (mit î ² ) Dunika, Frauenb., (mit ì ² ) Aahof, Golg., Sessw.; raķete uzšāvās stavus gaisā un tad s. saka slīdēt lejup Druw.

Avots: EH II, 527

I slũžât,

2): = slũtêt 1, schlurren AP., Nötk.; ‡

3) rutschen
(slīdēt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 529

spīdene, die Maiblume (convallaria majalis L.) Konv. ² 1988, Wid.; vgl. spīdele und spīdzene(s) 2 . spîdêt (li. spindė´ti "glänzen") Wolm., u. a., spidêt PlKur., -u, -ẽju, ein Refl. spīdēties Krišs Laksts 83, glänzen, scheinen, leuchten: saule spīd, die Sonne scheint. meness, zvaigznes spīd, der Mond, die Sterne leuchten. kas tur spīd, kas tur viz...? brāļam spīd stikla luogi BW. 5944. Part. spīduots, -ša U., glänzend: nazis būs spīduots Pas. II, 212. - Subst. spîdê̦tãjs, das Johanniswürmchen (lampyris noctiluca L.). Zu spīst, spuod(r)s, spuožs; vgl. Walde Vrgl. Wrtb. II, 664. spend- etwa kontaminiert aus speng- (in le. spīgulis u. a.) und splend- (in lat. splendēre)?

Avots: ME III, 1001

spuôdrinât, spuodrêt, -ẽju, tr., rein, hell, blank, glänzend machen: meitene... spuodrina luoga rūtis Saul. I, 3. zābakus spuodrināt. es spuodrēju kumeliņu ar sudraba sprādzītēm BW. 16893. (fig.) latviesi spuodrinājuši un attīstījuši labakās īpašības Bjernsona raksti I, S. V, Refl. -tiês, sich reinigen, sich blank, glänzend machen, sich schmücken: spuodrējies, tautu meita! BW. 16893. (fig.) gaismu, kurai dievs licis latviešiem atspīdēt, lai viņu prāts spuodrinātuos Latvju tauta XI, l, S. 45. mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113.

Avots: ME III, 1034

spuôžs,

1) glänzend, hell, leuchtend
U.: spuožas acis Austr. kal. 1893, S. 45. puiši jāja spuožus, bē̦rus kumeliņus BW. 13005 var.; lai gul spuožâ saulītē, Gott habe ihn selig U.;

2) fig., glänzend, prunkvoll, übermütig:
nuosvinēja spuožas kāzas LP. VI, 1036. lai ar naudu tik spuoži nedzīvuojuot, juo nee̦suot vairāk kuo duot IV, 109;

3) spuoži, scheinbarlich
Für. I. - Subst. spuôžums, der Glanz, das Leuchten U.; der Prunk, Reichtum: acu skaidrais spuožums Kra. Vīt. 142. spīdēt saules spuožumā LP. III, 34. tevi ļaudis izsmies, ka spuožumus turē̦dams mirsti badu IV, 25. karaļu galma spuožums A. XX, 66. Nebst spuôds aus einem urbalt. *spandús; zu spîdêt.

Avots: ME III, 1036

tpu! tpū! tpvi! Interjektion, pfui: tpu! es sāku tevi ienīdēt Veselis Netic. Toma mīlestība 19. "tpvi...!" S. nuospļaujas MWM. X, 483.

Avots: ME IV, 217

vis˙apkā`rt, vis˙apkārti, mundartl. vis˙apār, Adv., (rund)herum: vis˙apkārt spīdēt sācis Gesangb. 50, 2. vis˙āpkārti ievu ziedi, vidū balta ābelīt[e]; vis˙apkārt meitas dzied, vidū meitu mamulīte BW. 1046. vis˙apkārt (Var.: vis˙apār) mīļus vārdus, vidū savu sirdi liku 7171. vis˙apkārt liepas aug 13646, 19. es apstiepu zaļu zīdu vis˙apkārti nuovadam 13588.

Avots: ME IV, 622