Paplašinātā meklēšana

‡ àizpĩlis (part. prt. act.) Dunika, nach Tauwetter mit einer gefrorenen Wasserschicht bedeckt: a. dīķis. Vgl. atpĩle.

Avots: EH I, 42

am̃bīlis: mēris kala ambīlīti tē̦raudā mē̦rcē̦dams BW. 27369. kaut man būtu ambilītis, es tev kājas nuokapātu 23467.

Avots: EH I, 69

apīlis: auch Schnehpeln. Wandsen, ein im Herbst geborenes Lamm. appīlis, 1, 90 (unter apītis) ist zu streichen!

Avots: EH I, 87

apĩlis, ein spätgeborenes Lamm, vasarā ganuos dzimis jē̦rs Ruj., Nigr.; s. appīlis, atpīlis.

Avots: ME I, 90

‡ ãrbĩlis AP., ãrbils Misshof, = ãrdbĩlis.

Avots: EH I, 194

ārdbĩlis: auch Würzau.

Avots: EH I, 194

ārdbĩlis Grünh., ein gabelartiges Werkzeug, mit dem man die Darrbalken von einander stösst (ārds + bĩdît).

Avots: ME I, 241

atpîlis ² : die Bed. "ein im Herbst geborenes Lamm" - auch Dond., (atpīlītis) Sessw.

Avots: EH I, 158

atpîlis ² Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182

I atpĩlis (unter atpīle),

1): Plur. atpīļi Aahof "sasalumi le̦dus plaisās, kas augstāki par ledus virsu".

Avots: EH I, 158

atzĩlis, f. -usi, wieder grün (?) geworden: zāle, rudzi atzīluši Schujen; cf. atzilt.

Avots: ME I, 213

drìlis ^2, ein unartiges Kind: drīli, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 501

dvĩlis [Jürg., AP.],

1) der Dunst
Austriņ Zalkt. II, 120. AP.;

2) dvīļi, der Staub
Laud. [Zu li. dvỹlas "schwarz"?]

Avots: ME I, 538

grīlis, Schlagbaum, spanischer Reiter Ronneb.

Avots: ME I, 656

îlis ² : asaŗi nuo āķiem nuoē̦duši visus īļus Zarnikau.

Avots: EH I, 500

îlis ² ein kleiner Fisch Salis.

Avots: ME I, 836

izbīlis (unter izbîles ): auch (mit ĩ ) Dunika, Iw., Rutzau.

Avots: EH I, 434

‡ izpìlis ² (mit ostle. iz- für uz- ?) Gr.-Buschh., Warkl., = uzpĩlis I.

Avots: EH I, 471

juõkmĩlis, Liebhaber von Scherzen, Spässen RA.

Avots: ME II, 126

I kamīlis, = kamiens, die Tannenborke Dond., Buschh. [ī in Buschh. vielleicht aus ie.]

Avots: ME II, 150

[II kamīlis "ein schwaches, abgemagertes Pferd"(?) Degunen.]

Avots: ME II, 150

I ķĩlis,

1): aizķīlēju Rīgas vārtus ar uozuola ķīlīšiem BW 2 673;

2): Demin. loc. s. (brunču) ķīlītē BW. 34640.

Avots: EH I, 706

I ķĩlis,

1) der Keil:
kur ķīli dze̦n, tur ķīlim jālien;

2) etwas Keilförmiges, so
z. B.: cūkas pamana vilkus, sastājas tūliņ ķīļī D.; ķīļa bārzda,

a) der Zickelbart,

b) wer solchen Bart trägt;
sagriež bārzdu ķīlītī BW. 13170; ķīlis ieiet e̦ze̦rā, eine keilförmige Landzunge Grünh.; die Klappe an Beinkleidern, der Hosenlatz: tev ķīlis vaļā Serb., C.; der Schlitz am Frauenrock: viena ruoka azuotē, uotra brunču ķīlītī BW. 12616, 4;

3) ķīlītis, ein einfältiger Tropf
Ruj. n. U. [Nebst estn. kīl und li. kylỹs dass. aus mnd. kîl.]

Avots: ME II, 388

II ķìlis ² : auch Baltinow n. FBR. XI, 138, Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Liepna, Oknist, Sonnaxt, Sussei, Zvirgzdine, (mit ī ) Bērzgale, Sussei, Pas. V, 152 (aus Welonen), VI, 362, Tdz. 48413.

Avots: EH I, 706

II ķìlis ² Mar. n. RKr. XV, 122, [infl. n. BB. VIII, 299, Alswig, Lettihn, Wessen], = kuĩlis, der Eber. [Aus der gleichen Quelle wie kuĩlis, nur zu späterer Zeit entlehnt.]

Avots: ME II, 388

III ķīlis: auch Lng.

Avots: EH I, 706

III ķīlis, s. ķìla I.

Avots: ME II, 388

[*IV  ķīlis "?": ķīļa ceļš U., ein schlechter Weg; ķīļa laiks Salis. n. Salisb. n. U., die Zeit, da die Flüsse aufgehen; in Kremon n. U.: schlechtes Wetter. - Vgl. ķîlas ^2.]

Avots: ME II, 388

‡ V ķìlis Ramkau "smags cirsis ar gariem zuobiem kuoku tēšanai". Zu ķĩlis I?

Avots: EH I, 706

‡ ķĩliski Sassm., Stenden, = ‡ ķĩleniski: bulta siênā jādze̦n ķ.

Avots: EH I, 706

ķivīlis, ein Fässchen, Tönnchen Rutzau n. Etn. I, 105. (Aus li. kivilė "das Mass Bier, welches der Krüger nach geschehener Bezahlung der Zeche dem Bauern noch als Zugabe geben muss"].

Avots: ME II, 387

mīlis: auch (mit ĩ ) Karls., (mīls) Salis; labības m. ("?") Karls.

Avots: EH I, 822

mīlis, mīls, mīla, mīle U., die Kohlengrube, der Meiler; mīlu meisteris, der Kohlenbrenner U.;' mīlu malka, Holz zum Kohlenbrennen U. [Nebst estn. mīļ dass. aus mnd. mile.]

Avots: ME II, 645

I nebīlis, [ein Dummer, Dummkopf (?) Wid.; = li. nebylỹs "ein Stummer"?]

Avots: ME II, 709

II nebīlis: auch Grawendahl, Sessw.

Avots: EH II, 10

[II nebīlis Bers., ein Furchtloser.]

Avots: ME II, 709

niẽbĩlis: auch Grenzhof n. FBR. XII, 23.

Avots: EH II, 27

niẽkabĩlis [li. niekabylis "Gaukler"], niẽkubĩlis, niẽkbĩlis, f. - le, jemand, der dummes Zeug spricht Kand., Naud.: neesi nu niekabīle! MWM. VII, 82. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli Etn. I, 31. [Zu niẽks + li. bylóti "reden", apr. billīt "sagen"; vgl. auch le. bàlss u. a.]

Avots: ME II, 749

niẽkbĩlis: auch Frauenb.

Avots: EH II, 27

niẽkbĩlis, s. niẽkdar̂bis (li. niekdar̃bis) Nigr., niẽkdaris, wer unnütze Dinge tut, wer sich mit Lappalien abgibt.

Avots: ME II, 750

niẽkmĩlis, wer auf Dummheiten verpicht ist, ein Kleinigkeitskrämer Latv.

Avots: ME II, 750

nuobīlis (unter nuõbîles ): auch Kalz., nuõbĩlis AP., Dunika, N.-Peb., nùobîlis ² Saikava.

Avots: EH II, 32

nuôbĩlis ² : "kluss, neîzveicīgs cilvē̦ks, kas staigā galvu nuodūris" Alschw.

Avots: EH II, 32

nuôbĩlis ² MSil. "ein Erschreckter"]: mājnieki izpestīja nuobīļus MWM. VI, 646, [Fockenhof].

Avots: ME II, 762

pãrbīlis: pārbīlī ieple̦stām acīm Delle Negantais nieks 79.

Avots: EH XIII, 197

pãrbīlis, allzu grosse Furcht, Panik Peb.: izcēlās pārbīlis B. Vēstn. nuo pārbīļa viņai zaļš vien griežas gar acīm A. U.

Avots: ME III, 150

pašmĩlis, der Selbstsüchtige, Egoist: sirds bija mīkstāka nekâ praktiskajiem pašmīļiem Plūd.

Avots: ME III, 115

patmĩlis,* der Egoist, der Selbstsüchtige: patmīlis tu esi, cits ne˙kas MWM. V, 430.

Avots: ME III, 123

pẽtersīlis, pētersile(s) Mag. IV, 2, 33, U., die Petersilie (petroselinum sativum): pētersīļu dārziņā BW. 32986 var. suņu pētersile(s), Hundepetersilie (aethusa cynapium) Mag. IV, 2, 33, U.

Avots: ME III, 211

riekstsīlis Diet., = riekstzīle.

Avots: EH II, 378

rĩlis: cilvē̦ku r. Seyershof, Schimpfname für einen bösen Menschen.

Avots: EH II, 376

rĩlis Salis, rīlis Ruj., Oppek. n. U., rìlis ² Mar. n. RKr. XV, 133, Golg., Schwanb., Aahof, Druw., Odsen, rīļa Kokenh. n. U., Grünwald, Ekau, Nötk., rĩļa C., Walk, Salisb., Ronneb., rìle ² Kl.-Laitzen, comm., ein gieriger Esser, ein Nimmersatt. - Zu rīt.

Avots: ME III, 539

I sìlis: auch AP., N.-Peb., Trik., (mit î ² ) Dobl., Lieven-Bersen; s. bēŗa mugurā BW. 2674.

Avots: EH II, 493

I sìlis PS., Wolm., Arrasch, Drosth., Jürg., sĩlis Salis, sìlis ² Prl., Meselau, sîlis ² Karls., Ruj., Segewold, Deg., Siuxt, Ahs., sīls (?) U., sīle L., der Eichelhäher (garrulus glandarius) Ahs., Wid., ein Marquard U., "= kreķis" Nurmhusen: sīlis kliedz, brē̦c Etn. II, 51. sīlim spārni nuodiluši, sīkus krūmus luodājuot VL. Sprw.: tik pilns kâ sīlis ar utīm. tu tâ taisies, kâ sīlis uz Vāczemi, sagt man zu einem sehr eifrig Arbeitenden Etn. IV, 120. Etwa abgeleitet von einem Adj. *sīl(a)s (s. die Notiz zu silkans; oder zu slav. sińь "graulich, blau")?

Avots: ME III, 854

II sīlis, eine Art Prahm: viņi ar sīli ieairējušies jau pašā e̦zara vidū Fossenberg. Zu sielājs?

Avots: ME III, 855

šķīlis,

1) ein Messer zum Pergelspalten
Ruj. n. U.;

2) ein Schlitz am Kleide
LKVv. Zu šķilt.

Avots: ME IV, 48

spīlis, s. spīle.

Avots: ME III, 1004

tecīlis (unter tecîla): auch Lasd.

Avots: EH II, 673

tutenpīlis "?": visu laiku tutenpīlis pa pasuoli vazājās; nu atvežu brāliņam tutenpīļa glabātāju BW. 22869. (aus Selburg). Dürfte falsch für wirkliches *tutenpeilis (zu tutenis und peĩlis) geschrieben sein (in Selburg ist altes ī zu ei geworden!).

Avots: ME IV, 275

I uzpĩlis Arrasch, Dond., Drosth., Jfirg., Wandsen, uzpìlis ² Erlaa, Kl., Linden, Sessw., uzpilis Saikava, uzpilis ² Gr. - Sessau, uzpīlis L., U., uzpīle Schrunden, Wessen, Plur. uzpĩļi Drosth., uzpīles U., Grünh., das bei Tauwetter auf dem Eise sich sammelnde Wasser, Aufwasser Allunan und Seew. n. U.; uzpĩlis C., Nieder - Kurland, uzpīlis AP., Ronneb., uzpīls Altenwoga, das gefrörene Aufwasser; uzpìlis ² Druw. n. RKr. XVII, 85, Aps., die Eisbeule: upe, kuras vienā pusē bij sakrājusies uzpīle R. Sk. II, 141. ūdens sasalis ar uzpīļiem Lis. zeme sasalusi ar uzpīļiem ebenda. tas ir uz laišanuos, kad uzpīļi nāk Linden. - uzpĩlis le̦dus, schichtenweise aufgefrorenes, unebenes Eis Kurs.: nebaidies, ka brīkš! tas jau ir uzpīlis le̦dus, bet apakšā ir biezs Kurs. - uzpīlis dīķis, ein Teich mit gefrorenem Aufwasser Dunika. Vgl. atpĩle; uzpīlis in der Verbindung uzpīlis le̦dus dürfte ein part. praet. act. sein, vgl. uzpĩlums.

Avots: ME IV, 365

II uzpīlis, ein vorjähriges Lamm Wigantshof. Vgl. atpīlis.

Avots: ME IV, 365

ûzpĩlis ² Dond., Nigr., Wandsen, ūzpīlis Hasenpot, ûzpîles ² Siuxt, = uzpĩlis I.

Avots: ME IV, 411

uzspīlis, zuweilen (z. B. aus Gr. - Ekau) für uzpīlis geschrieben.

Avots: ME IV, 382

vìesmīlis,*

1) ein Gastfreier
Wid.;

2) der Kellner.

Avots: ME IV, 670

vĩlis PS., Trik., (mit ì ² ) Selsau, Sessw., = vĩle II: aiz likstes aizbãzti vīļi A. Niedra A. v. J. 1898, S. 895.

Avots: ME IV, 639

zvĩlis Jürg., heisse Glut.

Avots: ME IV, 780

àizčãkstêtiês, anfangen zu schreien: sīlis aizčākstas eglītē Purap.

Kļūdu labojums:
anfangen zu schreien = einige heisere Laute von sich geben

Avots: ME I, 21

‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63

aķīls, auch aķils (das li. akýlas, aufmerksam), vorsichting, pfiffig, gewandt, flink: maza bija, bet aķīla (Var.: aķila, aķile) BW. 10282; 29917. aķila kalpu sieva iet kā adata A. XVI, 366. aķilai meitiņai dzīvuot ceļa maliņā Ar. 1027. Auch atķīls [Dazu als Substantiv ein aķīlis: gudrijam cauni dzīt, ačīļam vāverīti (mit hochle. č aus ķ) BW. 30463, 1 (aus Selburg)]. - Etn. III, 129 aķils, ein Schafsbock.

Avots: ME I, 66

atpĩle, atpĩlis,

1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;

2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;

3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);

4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 181

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

atvilˆt, tr.,

1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;

2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;

3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?

Avots: ME I, 211

[atzilt "?": visi... uozuoliņi pret ziemeli atziluši (Var.: atzīluši, saziluši, nuolīkuši); vienam kāpu galiņā, visus griezu launagā BW. 30424 (aus Goldingen). rudzi atziluši Wandsen; cf. atzīlis.]

Avots: ME I, 212

bīles, bīle, bīlis Wid., die Angst, Furcht: ak, galva reibst un sirdi sagrābj bīles MWM. XI, 259. atbildēt grib ve̦cais, meklē vārdu, stuomās un ar svē̦tu bīli skatās Latv. Gew. izbīles.

Avots: ME I, 304

bīt, schieben L., [schon von L. selbst als"obsolet"bezeichnet. Allerdings gibt auch Kr. nach Mag. XVI, 2, 63 ein bît, und ein bīt liegt jedenfalls den Formen bīdīt (s. dies) und ārdbīlis zugrunde.]

Avots: ME I, 304

II bīte, die Furcht [bĩte Siuxt]: vai tad man liela bīte nuo šī? kad viņš nāks skuolā, tad viņam cita bīte Naud., Ruhental. patmīlis, kas re̦ti pārskatās un māk pie tam savas vājības labi nuoslēpt, izplata ap sevi bīti, tas ir, kaut kuo cienībai līdzīgu, jauktu ar bailēm Latv.

Avots: ME I, 304

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

ìevilˆstît (freqn.) und ìevilˆt, herein -, hineinlocken: dzied purviski, dzied āriski, mūs[u] māsiņu ievildams Ltd. 2285. [viņš mani ievīlis savā kambarī U., er hat mich trügerisch in seine Kammer gelockt. viņš mani ievīlis savuos nedarbuos U., er hat mich trügerisch zum Teilnehmer seiner schlechten Handlungen gemacht. Refl. - tiês U., sich einschleichen: tur ir kādi cilvē̦ki ievīlušies Glück Jud. 1, 4.]

Avots: ME II, 89

izbîles, auch izbīlis (sing.) C.,

1) der Schpeck, die Angst:
kaunējās ir sievai teikt par tās dienas izbīlēm LP. VII, 1061. izbīļu vārdi, Zauberworte gegen eine durch Schreck erzeugte Krankheit Tr. tas atbildēja bez mazākā izbīļa Apsk.

Avots: ME I, 716, 717

‡ izkãbât "verwühlen, zerzausen" Serbigal: sīlis miežus izkābājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal; so zu lesen!).

Avots: EH I, 454

‡ izšiept, die Lippen zum Lächeln hervorstrecken (verachtl.) Nautrēni: muti izšiepis kai teļš; auslachen Oberl. n. U. (unter šiebt), Gr.-Buschh., Wessen, ("mit iê ") Līvāni. Refl. -tiês "?": izšiepies kai ķīlis (II?) Nautrēni.

Avots: EH I, 485

‡ izžūķerêt, ausforschen, ausschnüffeln: blēdis jau bija izžūķerējis, ka(d) mans vārds tur nav ierakstīts A. Sausne Emīlis Dārziņš 201.

Avots: EH I, 499

‡ kal˜teniski Sassm., Adv., "kâ ar kaltu krustīm pa kuoka šķiedrēm" : plakana nagla jādze̦n k. kuokā, bet ne ķīliski, lai kuoks neplīst.

Avots: EH I, 579

‡ ķīla ceļš Siuxt n. BielU:, schlechter Weg; ķīla laiks ebenda, sehlechtes Wetter; ķîla ² laiks Kirchholm, die Zeit des Eisgangs. Vgl. ķīlis IV.

Avots: EH I, 706

I ķìla Wolm., C., PS., n. L., St., U. auch ķīls od. ķīlis, das Pfand, Unterpfand: es atstāju tev savu zirgu par ķīlu od. ķīlā od. ķīlām. es tai meitu māmiņai ķīlām (ķīlā 14731, 1) devu kumeliņu BW. 14729. ķīlām od. ķīlas ņemt, als Pfand nehmen. dvēsele liekama ķīlā LP. VII, 500. [tad sūti... divi nuo viņa dē̦liem ķīluos Glück Makkabäer 13, 16. Aus liv. ķī'l dass., s. Thomsen Beröringer 261.]

Avots: ME II, 388

klìegt, - dzu (N. - Bartau, Schwarden, Hofzumberge, Treiben, Ruj., Wolm., Smilt., Serbigal, Ronneb., Jürg., Schujen, Hochrosen, Naukschen, Wend., Pabbas[ch], kliekt, - cu Zirau BW. p. 245, Alschwangen 495, laut schreien: dzērve, sīlis kliedz Etn. II, 51. meitas kliedza it kâ zuosis Kaudz. M. 25 Sprw.: kâ kliedz, tâ skan. kliedz kâ traks, vienā balsī, pilnā kaklā. kliedz, ka vai ausis pušu plīst. kliedz, ka vai gals PS. Mit dem Gen., Akk., pēc, nach etw. rufen, schreien: dē̦ls kliedz brāļa LP. VI, 479. var˙būt kāds viņā malā kliedz pluostu (pluosta) AU. kliegt pēc ve̦ciem ve̦rgu laikiem Aus. kliegt uz, anschreien: kliedz uz vilku (Var.: vilkam kliedzu), tas aizskrien BW. 13074. [Nebst klaigât und klidzêt 2 (s. dies) wohl zuae. hlīgan "(einem etwas) zuschreiben"; da in einem e - stufigen o- Stamm gewöhnlich die Wurzel betont war, so geht hier ae. g wohl eher auf gh, als auf k zurück.]

Avots: ME II, 231, 232

I kuĩlis (li. kuilỹs, [apr. cuylis]), Demin. auch kuilenĩtis BW. 29128, der Eber: kuiļuos skriet, sich begatten (von Schweinen), kuĩļa vaina, der Hodenbruch Mag. IV, 2, 123. kuiļa zuobs, Mutterkorn: kad rudzuos daudz kuiļa zuobu, tad tie kaitīgi ēšanai Sassm., C. Das Demin. kuĩlĩtis ("das Eberchen"), der Flussbarsch (perca fluviatilis): kuilītis saceļ muguras spuŗus stāvus, tâ˙pat kâ aizkaitināts kuilis saŗus Sassm. [Wohl aus einem slav. *кыль (vgl. r. килякъ dass.), woher aus späterer Zeit auch le. ķīlis dass.]

Avots: ME II, 300

‡ II maûklis Lubn. "ķīlis ratu luoka aizkaustīšanai (liecuot)".

Avots: EH I, 786

‡ medne Lng., die Auerhenne: meža māte bē̦rnus krista: sīlis Tuoms, m. Grieta BW. 2675, 5.

Avots: EH I, 795

mīla, s. mīlis.

Avots: ME II, 644

mile "?": mums ir maz mežu un ne+kādas uogļu miles Dünsb. [Für mīle (s. mīlis)?]

Avots: ME II, 626

mīle (unter mīlis ): auch (mit ĩ ) Stenden.

Avots: EH I, 821

mĩle Lieven - Behrsen, ein Kamin; s. auch mīlis.

Avots: ME II, 644

mît, miju, miju, tauschen, mit dem Akk. od. Instr., auch mit ar konstruiert: [naudu mīt; zirgus od. ar zirgiem mīt U.] teteris medni se̦natnē ar dziesmu mīdams pievīlis A. XX, 145. tur mīsim gredzentiņus (gre̦dze̦niem 6399) BW. 13286. ar čigānu zirgu miju BW. 22227. es nemiju bē̦rzu malkas pret šikiem žagariem 30558. ve̦lns kâ traks virsū, lai mijuot savu zaķi uz viņa zirgu LP. Refl. - tiês,

1) mit einander tauschen:
dievs vedinājis ve̦lnu mīties LP. VII, 1171;

3) abwechselnd sich bewegen, wechseln, sich verädern:
[mīties ar laivām U., an einander vorübersegeln. stanga mijas U., die beiden Teile der Kneifzange gehen über einander]. man grīda zem kājām grīļuojas, viss vijas, ka mijas Rainis. ja še, kur mijas, kas nuotiek, nuo jauna mums kuopā būs nākt... Ģirģensuons. laiks drīz mīsies. mēs ceļa mijāmies, unterwegs begegneten wir uns. darbnieki mijušies, die Arbeiter heben gewechselt. Subst. mijums,)

a) der Tausch
Mitau, Mar.: man šuodien ar pulksteņiem bija labs mijums Salis, Bauske. ar šuo zirga mijumu viņš ir cēlies Fest. labs mijums Lettg. u. a. mijums izdevies Livl. u. a.;

b) "die Stelle, wo das Aufzuggarn (im Gewebe) sich kreuzt"
Bers.;

c) Eingetauschtes Sauken, Grünhof u. a. - Nebst mainît, miêti, mits (s. dies zu ai. mayatē "tauscht"
u. a., s. Walde Wrtb. ² 182, sowie Zubatý AfsPh. XVI, 398, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 132, Prellwitz Wrtb. ² 295.]

Avots: ME II, 648

‡ papilt,

1) sich mit einer dünnen Wasserschicht (über dem Eis) beziehen
(mit il˜ ) Dunika: papīlis dīķis;

2) vâtis ir papilušas, die Pocken werden reif
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Pocken").

Avots: EH XIII, 162

pašķil˜t,

1): atkal pašķīlis savas šķiltavas Pas. VIII, 62; ‡

3) "?": (linus kulstuot) pašķīla, pašķīla pa linu saišķim un atkal nuosēdās kaktā Daugava 1928, S. 438.

Avots: EH XIII, 179

pētersile(s) (unter pẽtersīlis): auch BW. 33452.

Avots: EH XIII, 229

pìegrabinât, (piegrabinâtiês], leise ein wenig anklopfen: Ķīlis piegrabināja pie... durvīm Jaun. mežk. 103. cilvē̦ks piegrabina pie rūts Stari III, 222, piegrabinuot pie (kapu) krusta RKr. XVI, 65. kāds piegrabinājas pie durvīm Pas. I, 327.

Avots: ME III, 251

pìesper̂t kāju od. ar kāju (pie zemes), mit dem Fusse stampfen: Sprw. tas jau dzīvuo kāju pie˙spēris Ronneb., Smilt., Trik. dzīvuoj[u] dievu pielūgdama, zemē kāju piespe̦rdama (Var.: kājām zemi paspe̦rdama) BW. 8476. ne dziedāt nedziedāju, ja ar kāju nepiespēru (Var.: ja ar kāju nepieminu; ja kājiņu nepiesitu) 92,1. kad tē̦vs piespeŗ kāju pie zemes, tad bē̦rni paliek tūlīt klusu Ahs. n. RKr. XVII, 45. viņš dusmīgs piespēra kāju pie zemes Jaun. mežk. 266. Refl. -tiês, herantreten, sich nähern: Ķīlis bij piesperies it tuvu klāt Jaun. mežk. 101.

Avots: ME III, 294

pretdabis,* das Gegenteil, Gegenstück (in Natur u. Charakter): Rasa bija taisni viņa pretdabis un lielākais patmīlis A. v. J. l900, S. 301.

Avots: ME III, 386

riba, die Rippe,

a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;

b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049;

c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;

d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.

Avots: ME III, 521

riekstzīle U., = riekstvista; für -sīle (vgl. sīlis)?

Avots: ME III, 545

rīļa, s. rīlis.

Avots: ME III, 539

sakur̃t, freqn. sakur̃stît, tr.,

1) (Feuer) anmachen, anfachen, anheizen:
sakur Jāņu uguntiņu! BW. 32899. iešķīlis uguni, sakūris LP. V, 97, uguntiņu sakurstīt BW. 9092. ar sakurstītiem uguns sārtiem Klaust. 14. - Oktāvijas nuopūtas sakurs liesmas Cēzarā Rainis;

2) tüchtig heizen
(perfektiv): sakur (Var.: kurin[i]) siltu istabiņu! BW. 18536, 4;

3) anstacheln, anfeuern,
(zu etw.) aufmuntern: kas tad jūs tâ ir sakurstījis pret mani? Alm. Anglija tuo (= kaŗu) ir sakūruse A. XX, 130. - sakurt dusmas Spr., Zorn entfachen, erzürnen. Refl. -tiês, (für sich Feuer) anmachen, anfachen, anheizen: es guntiņu sakūruos nuo deviņi žagariņi BW. 18173. sakūries uguni Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 659

savilt,

1) trügend zusammenbekommen:
viņš savā mūžā savīlis nuo citiem daudz naudas;

2) = same̦luôt Warkl.

Avots: ME III, 788

sazvilˆt ² Dond., intr., sazviltiês Warkl., sich schief neigen: siena kaudze sazvilusi uz vieniem sāniem Dond. labība zvāllem sazvilst Celm. vītuoli sazvīluši uz ūdeņa MWM. VIII, 288. egles zari sazviluši (Var.: saguluši) uz bērziņa virsuotnīti BW. 9602 var. stipri uz vienu pusi sazvīlis krīžis Janš. Bandavā I, 230. rati bij sazvīluši uz vienu pusi Ed. Cālītis. es... biju atkal sazvilis uz suola Ezeriņš Leijerk. II, 14. lini sazviluši (haben sich gelagert) Meiran. kuoks sazvīlies Warkl.

Avots: ME III, 798

spaile,

1) spaĩle Gramsden, Dond., Gold., Iw., Lin., Dunika, Wandsen, Nigr., Frauenb., Gr.-Essern, spaile Samiten n. U., Luttr., Kalleten, LievenBersen, Hasenpot, Lasd., spailis L., U., um Tuckum, Talsen ("in Burtn. unbek."), der Strich, die Schwade (vāle) des Mähers (spaīle) Rutzau, . (spaĩlis) Bl.: spailes gali Tr. nar. p. № 97. meitas ārda spailes Dunika. priekšpļāvēja spaile bija platāka kâ citiem Dunika. tiem ar savu spaili... pa priekšu ejuot Lautb. A. v. J. 1892, S. 305. stāties spailes galā Upītis St. 11. kādu platu spaili viņš pļauj! Stenden, Spahren. šinī pļavā krietna zâle, - redz, kādas platas spailes! Dond. dieva dē̦ls sienu pļāva; spailes gali Daugavā BW. 33764. tevis gaida pie auzu spailītes 22627. auzu spaiļu ritinātāji Janš. Bandavā I, 195;

2) = spaiglis, Stecken, an einem Ende gespalten, um etwas einzuklemmen (z. B. eine Schlange) U., Bielenstein Holzb. 681, (mit ai) Kr., C.; spailes, Werkzeuge zum Fangen von Tieren Lemsal n. U., Bielenstein Holzb. 599 (spaile, spailis); Tortur, Falter ("scheint nicht gebräuchl.") U.; die Klemme: kas kait tev . . . ? kādas . . . spailes? Kril. pas. 59. glēvības spailēs Rainis Götes dzeja 47. apaž nelaimes spailēm spaidītam tapt Manz. Post. I, 376. mūsu spailes (Bedrängnis) ir stiprākas kâ duomājām Antonijs un Kleop. 91. tautas daļa iekļuva grūtās spailēs Tēv.; Maulkorb des Hundes: spailes galvā maukt A. VIII, 132; Scheren der Krebse: spailēs ir smalkāka gaļa Konv. ² 2984; spailes ² , eine Zange Bauske; izkapts spailis ² ("?") Bauske;

3) auch spailis U., ein Setznetz
U., Bielenstein Holzb. 653, 670, (spailes) Wandsen, allerlei Fischergeräte zusammengefasst Lasd. ("hier in der Intonation von spaile 1 unterschieden"), (spails ² ) N.-Bartau: zvejuojam ar ciemiņu uz pusēm: mums pašiem nav spaila N.-Bartau. mums ir pilnīgs spails ² (N.-Bartau): laiva, vadus, . . . tīkli un visi citi zvejas daikti Janš. Dzimtene IV, 165. zvejnieks rādījis uz visu savu spaili LP. VI, 168. rītā (zivju) pilna spaile 1011. uz jūru ar spailēm tēvs . . . iet Jauna Raža IV, 117. nakts-spaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107. dārga zvejas spaile R. Av. 1912, № 34. spaile, Setzangel Freizirl;

4) spailītes Talsen, = sienavāles 2. A1s das Ausgespreitete (in der Bed. 1 eigentlich wohl die Spannweite des mähenden Armes) nebst spīle, spīlis "Zwicke, Holzgabei" zur Wurzelform spei- "sich ausdehnen" bei Walde Vrgi. Wrtb. II, 656 ff., s. auch Persson Beitr. 397.

Avots: ME III, 981

spante "?": kīlis, nuo kura izplēšas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049.

Avots: ME III, 985

spīle U., spîla Neuenb., spîla ² Līn., spīlis U., Plur. spîles Ermes, Wolm., Jürg., C., spîles ² Karls., Salis, Dond., Wandsen, Bauske, Widdrisch, Iw., spĩles Karls., spìles ² Golg., Schwanb., spìle ² Kr., spìlas ² Prl.,

1) eine Gabelung; eine zweizinkige Mistgabel
Freiziņ; eine Holzgabel (gespaltener Stecken) zum Krebsfang U., Bielenstein Holzb. 681 (spīle, spīlis), die Krebsschere V. (spīle); eine Zwicke (spîle) PS., ein Zwickeisen U., ein Holznagel, Speil (zum Zusammenhalten der Bretter der Schiffswand) Bielenstein Holzb. 609 (spīle, spīlis); die Bremse zum Bändigen der Pferde U.: uozuols trim spīlēm Aus. I, 10. mē̦slus mē̦zuši an paegļu kuoka spīlēm Upīte Medn. laiki 130. vēzis ar lielām spīlēm Pas. IV, 501 (aus Adiamünde). čūska iespīlāta spîlās ² (gespaltener Stecken, Zwicke) Dunika. = spīļu arkls Salisb. (mit î ), Serben, ein Pflug mit 2 Pflugscharen zum Kartoffelpflügen;

2) gew. im Plur., Not, Verlegenheit:
viņam tagad liela spīle biksās, er ist eben in grosser Verlegenheit Neik. n. U. spīles astē PS., dass. izciest šīs zemes spīles A. XX, 789. kuo nu darīs tādās spīlās? LP. VI, 360;

3) spîlītis ² Karls., der Doppelschwanz (cerura);

4) spīlas Wid., spīlis Spiess n. U., eine zeltartig ausgespannte Leinwand zum Schutz vor der Sonne;

5) spĩla Dunika, spīle, = niedre: jumti ... spīlēm se̦gti Rutzau n. RKr. XVII, 54. spīļu kūļi Janš. spĩles un stiebrus Janš. Nīca 28. e̦ze̦rā spīlas pļaut Dunika. In der Bed. 5 wohl nebst spīna zu mhd. spīl "Speerspitze", mnd. spīle "Spiess", an. spīla "dünnes und schmales Holzstück", spīra "Rohrstab" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 654; s, auch Persson Beitr. 397 und 408 und Bechtel Lexil. 302); in den Bedd. 1-4 zu spaile(s), s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, doch könnte es in der Bed. "Zwicke, Zwickeisen, Holznagel, Speil" auch aus mnd. spīle "dünner Stab" entlehnt sein, wie wahrscheinlich li. spylỹs "Speil".

Avots: ME III, 1003, 1004

spunda,

2): auch (mit uñ ) Salis; ‡

4) "pie tačiem lietājams ķīlis nuo šķe̦lta mieta" (mit uñ ) Salis; ‡

5) "kantains drēbes gabaliņš, kas uzšūts vīrieša kre̦klam, kur beidzas krūtis" (mit uñ ) Salis.

Avots: EH II, 563

I stups (ai. stupá-ḥ "Schopf", gr. στύπος "Stock, Stiel"),

1) das nachgebliebene Ende von etwas Gebrochenem
U., Serbigal: sīlis miežus izknābājis, stupus vien... atstājis FBR. IV, 52 (aus Serbigal); eine abgebrochene Rute N. - Wohlfahrt;

2) ein abgefegter, abgebrauchter Besen
U., Odsen. Zu stupe.

Avots: ME III, 1108

sveķilis Adsel, sveķīlis (?) Lös. "= sveķelis".

Avots: ME III, 1148

tecîla Arrasch, Gr.-Buschh., Jürg., Ogershof, Wolmarshof, (mit î ²⁾ Dunika, tecīla Mag. XIII, 2, 46, tecila Grenzhof, tecīle Spr., tecile Selb., tecīlis Bers., Marzen, Meiran, Sessw., tecils Adl., Golg., KL, Lis., Pilda, Schwanb., Warkl., = tecele: uzmeklēja cirvi un aizgāja ar tuo uz tecīlu Blaum. Skal. ug. 141. grìezt tecilu Poruk Dzīve un s. 61. tas sāka grìezt tādu kâ tecilas ruoku MWM. VI, 124.

Avots: ME IV, 154

uzpĩlums Dunika, = uzpīlis I, gefrorenes Aufwasser Nerft. Vgl. uzpilt.

Avots: ME IV, 365

uzšķilt: uzšķīlis uguni Pas. XIV, 177. Refl. -tiês, ‡

2) aufflammen:
zibenim uzšķiļuoties Upītis Pirmā nakts 419; ‡

3) "bicken"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: pauti (uolas) vēl nava uzšķīlušies "die Eier sind noch nicht gebickt".

Avots: EH II, 735

uzvilˆt,

1) mit Betrug hlnaufschaffen;

2) betrügerisch etw. an den Mann bringen
U.: viņš man zirgu uzvīlis, er hat mich durch List bewogen, ein sehlechtes Pferd zu kaufen U.

Avots: ME IV, 399

vizma, der Glanz, Schimmer, das Leuchten: bālgana gaismas vizma Saul. Vēr. I, 1173. saules vizmu . . . vilnīlis šūpuoja JR. IV, 68. klajums mēneša spuokainā vizmā Vēr. I, 713. rīta blāzmas pirmā vizma Lejas-Krūmiņš. sniega vizma A. XX, 504. vizma zaiguo Rainis Ave sol 29. miljuoni... kukaiņu, kas piepildīja gaisu ar spārnu vizmu Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 631

zeile Lubn., Meiran, N.-Peb., zèilis ² Gilsen, ein Seil, Tau; zeīlis AP., Drosth., zèils ² Saikava, ein Drahtseil. Aus d. Seil.

Avots: ME IV, 703