Jēzus
Jẽzus, Demin. Jẽziņš, gew. Jẽzuliņš, Jesus. Jēzuliņš auch der Betbruder, Herrnhuter Mag. XIII, 2, 50.
Avots: ME II, 114
Avots: ME II, 114
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'Jēzus' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'Jēzus' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (19)
apšķermīties
‡ *apšķermîtiês, ergrimmen (?): tad Jēzus atkal iekšan sevis apskiermias Elger Evang. Joh. 11, 38.
Avots: EH I, 119
Avots: EH I, 119
braks
I braks, bre̦ks U., das Wrack, das Untaugliche: braks ir visa gudrība, kas bez Jēzus saduomāta. mēs duomājam visus tuos brakus šķūtēt laukā MWM. X, 304. Der Gen. braka bedeutet untauglich, nichtsnutzig, [minderwertig]: braka lieta vācieša prese Spr. tādiem braka puišiešiem ir actiņu nepagriezu. jauna meita braka bija. [braka (niedrigen Standes) ļaudis Glück Jerem. 26,23; nichtnutzige Leute, Pöbel U. Nebst estn. wrakk aus mnd. wrack
Avots: ME I, 322
Avots: ME I, 322
čīkstēt
čĩkstêt: auch AP., Orellen, mit ì 2 Warkl., Zvirgzdine;
1): knarren
(mit ì 2 ) Saikava;
2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.
Avots: EH I, 292
1): knarren
(mit ì 2 ) Saikava;
2): peles čĩkst Ramkau; sich beklagen
Saikava; senāk bē̦rnus svieda lāvā un pēra, ka čĩkstēja vien Siuxt. ‡ Refl. -tiês, klagende Töne von sich geben (?): kā iekš sāpēm tev jāčīkstas Vecā Vidzemes dziesmu grām., 4. Strophe des Liedes Jēzus, taisnais dieva dē̦ls.
Avots: EH I, 292
deldēt
dèldêt, -ēju, -ēju, tr., abnutzen, verschleissen, tilgen: spē̦lmanis velti bijies, ka kāzās stīgas deldēšuot Neik. vai tie mani zābaciņi bij par velti deldējami BW. 11257. kuo velti par tādām lietām mēli deldēt? Subst. de̦ldē̦tājs, jem., der abnutzt, tilgt, der Tilger: daža laba mātes meita tava mūža de̦ldē̦tāja BW. 8144. Jēzus, grē̦ku de̦ldē̦tājs; so auch grē̦ku deldēšana, die Tilgung der Sünden. Zu dilt.
Avots: ME I, 453
Avots: ME I, 453
izlēti
kalns
kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],
1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;
2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;
3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;
4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];
5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;
[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. 2 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. 2 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]
Avots: ME II, 143
1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;
2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;
3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;
4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];
5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;
[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. 2 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. 2 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]
Avots: ME II, 143
kungs
kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. 2 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. 2 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene 2 II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]
Avots: ME II, 314, 315
Avots: ME II, 314, 315
laima
laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),
1) das Glück:
a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;
b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;
c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;
d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,
a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;
b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;
e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];
2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;
2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]
Avots: ME II, 407, 408, 409
1) das Glück:
a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;
b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;
c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;
d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,
a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;
b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;
e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];
2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;
2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]
Avots: ME II, 407, 408, 409
māceklis
mâceklis,
1) der Lehrling;
aptiekas māceklis, der Apothekerlehrling; kurpnieka māceklis;
2) der Jünger:
Jēzus mācekļi.
Avots: ME II, 575
1) der Lehrling;
aptiekas māceklis, der Apothekerlehrling; kurpnieka māceklis;
2) der Jünger:
Jēzus mācekļi.
Avots: ME II, 575
mīlība
mĩlĩba, die Liebe U., die Glückseligkeit: tu, Jēzus, mīlības avuots esi Plūd. Llv. II, 73. cik ziediņu nuokritīs, tik mīlības (Var.: laimības) pazudīs BW. 14738. - mīlību nevarēt, sich nicht genug (an etwas o. jemand) freuen, ergötzen können: priedes, egles tautiņās, raudas nāca veŗuoties; bāliņam bē̦rzu birzis, mīlībiņu (Var.: mīlabiņu, mīļumiņa) nevarēju! BW. 25933.
Avots: ME II, 645
Avots: ME II, 645
pakrustīt
pakrustît, tr.,
1) die Nottaufe geben:
bē̦rnu Nigr.;
2) taufen
(perfektiv): ziemas svē̦tkuos Jēzus dzima, Lielu dienu pakrustīja (Var.: nuokristīja) BW. 33294.
Avots: ME III, 49
1) die Nottaufe geben:
bē̦rnu Nigr.;
2) taufen
(perfektiv): ziemas svē̦tkuos Jēzus dzima, Lielu dienu pakrustīja (Var.: nuokristīja) BW. 33294.
Avots: ME III, 49
pils
pils, -s (li. pilìs "Burg, Schloss"), Demin. pilsniņa U.,
1) das Schloss, die Burg:
stalta pils LP. III, 85. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. pili celt LP. II, 55;
2) die Stadt
Rehehusen, Manz.: apsēdēt pili, die Stadt belagern. Jēzus... nāca savā pilī Post. II, 321. Nebst apr. nawan-pile, pile-kop (Ortsnamen) u. a. bei Nesselmann Thes. 128, gr. πόλις "Stadt", ai pur- (fem.), puri-ḥ "Burg, Stadt" wohl zu li. pìlti "schütten" (= le. pilt II) und arm. holem "häufe auf", s. Fick Wrtb. I4, 82, Boisacq Dict. 802, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 246, Trautmann Wrtb. 217, Walde Vrgl. Wrtb. II, 51.
Avots: ME III, 217
1) das Schloss, die Burg:
stalta pils LP. III, 85. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. pili celt LP. II, 55;
2) die Stadt
Rehehusen, Manz.: apsēdēt pili, die Stadt belagern. Jēzus... nāca savā pilī Post. II, 321. Nebst apr. nawan-pile, pile-kop (Ortsnamen) u. a. bei Nesselmann Thes. 128, gr. πόλις "Stadt", ai pur- (fem.), puri-ḥ "Burg, Stadt" wohl zu li. pìlti "schütten" (= le. pilt II) und arm. holem "häufe auf", s. Fick Wrtb. I4, 82, Boisacq Dict. 802, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 246, Trautmann Wrtb. 217, Walde Vrgl. Wrtb. II, 51.
Avots: ME III, 217
puškainis
puškainis,
1) ein Blumenkranz
Manz., Für., Elv., Glück, U.: kuomām iedama puškaini pinu, lai mana pādīte kâ puķe auga BW. 1325. linu puškaiņiem būs uz viņu galvām būt Glück Ezech. 44, 18. laidieta mums puškaiņus ne̦sāt nuo ruozēm! Manz. Post. II, 21. tam suola ... kungs Jēzus duot . . . puškaini un kruoni Post. I, 44;
2) Beiname des Peter
im VL.: ai Jānīti ziedainīti, Pēterīti puškalnīti! Jānīt[i]s ziedus izkaisīja, Pēterītis salasīja BW. 33029;
3) ein Musikinstrument
Konv. 2 133. Zur. Bed. 3 vgl. puškaitis.
Avots: ME III, 437
1) ein Blumenkranz
Manz., Für., Elv., Glück, U.: kuomām iedama puškaini pinu, lai mana pādīte kâ puķe auga BW. 1325. linu puškaiņiem būs uz viņu galvām būt Glück Ezech. 44, 18. laidieta mums puškaiņus ne̦sāt nuo ruozēm! Manz. Post. II, 21. tam suola ... kungs Jēzus duot . . . puškaini un kruoni Post. I, 44;
2) Beiname des Peter
im VL.: ai Jānīti ziedainīti, Pēterīti puškalnīti! Jānīt[i]s ziedus izkaisīja, Pēterītis salasīja BW. 33029;
3) ein Musikinstrument
Konv. 2 133. Zur. Bed. 3 vgl. puškaitis.
Avots: ME III, 437
radavīrs
radavīrs, der Blutfreund Manz. Lettus: Jēzus Kristus ir jūsu brālis, radavīrs, pestītājs Manz. Post. I, 57.
Avots: ME III, 461
Avots: ME III, 461
satrūcināt
savjup
sevišķs
sevišķs, sevišks U., sevisks Glück, L., besonders; eigentümlich U.: tev[i] ir . . . kungs izredzējis, ka tu viņam e̦sus viena seviska tauta nuo visiem ļaudīm Glück V Mos. 14, 2 (in der deutschen Bibelübersetzung: der Herr hat dich erwählet, dass du sein Eigentum seist, aus allen Völkern). - Adv. sevišķi, seviški U., Glück, seviski Glück, Janš. Bandavā I, 320, sevisk Römershof n. FBR. VIII, 105, besonders, abgesondert, allein; vornehmlich U.: man(im) bija ar tevi kas sevišķi jāparunā Vilibaids. Jēzus . . . aizgāja laivā nuo turenes seviški kādā tukšā vietā (wich er von dannen auf einem Schiff, in eine Wüste allein) Glück Matth. 14, 13. jautāja tuo viņa mācekļi seviški (fragten ihn seine Jünger besonders) Markus 9, 28. Pāviļam tapa vaja duota seviski paiikt (zu bleiben, wo er wollte) Apostelgesch. 28, 16.
Avots: ME III, 822
Avots: ME III, 822
sudara
varen
vare̦n, varen Golg., va˙ren Golg., varē̦n, varan Prl., Adv., sehr, überhaupt U.: varen skaista pils Dīcm. pas. v. I, 34. es bij[u] meita varen daiļa BW. 9808, 1 var. (ähnlich: 11048). varen augstu smilšu kalnu 30894, 8. kumeļš varan skaists Prl. n. FBR. VI, 114. kēniņš bijis varē̦n priecīgs Pas. IV, 411 (aus Smilt.). māte glabājusi... meitu varē̦n labi V, 307 (aus Smilt.). Jēzus aizliedze tiem ļuoti varen Glück Matth. 9, 30.
Avots: ME IV, 477
Avots: ME IV, 477