Paplašinātā meklēšana

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs: ‡

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133

ašs, scharf: ašs dze̦luonis; aša rīkste Neik; ašs vīrs, ein heftiger, strenger, tüchtig angreifender Mann. Adv. aši, scharf, schnell, flink: aši kalti kumeliņi BW. 14710, 4. un viņš pruojām steidzas aši Vēr. II, 10. aši, aši (schrill) zīle dzied asa mieta galiņā BW. 13938. ašs: ass = plašs: plats. aši und asi meist promiscue gebraucht; in Mesoten soll man unterscheiden: asi kalts, scharf beschlagen, von aši kalts, schnell, eilig beschlagen.

Avots: ME I, 147

‡ astašs Bērzgate (gespr.: ostošs), ein Lümmel. Zur Red. vgl. zàbaks 2.

Avots: EH I, 131

brašs [Ruj., Salis, Bers., Warkhof, Nigr.], stattlich, herlich, tüchtig, flott: brašs augums, zē̦ns, sarīkuotājs; braša dzīve; darināt brašas kāzas. [Zu an. bragr "der Vornehmste", braga "funkeln", brag "Glanz, Auftreten", mhd. brehen "glänzen", ae. bregdan "schnell bewegen, schwingen"? Oder nach Petersson Etymol. Misz. 3 zu bhṛša-ḥ "gewaltig, stark"?]

Avots: ME I, 324, 325

gašs, herb, beissend (z. B. vom Alaun) Dond. A. XII, 948. [Wenn urspr. etwa " brennend" , zu li. gašlùs "geil, страстный".]

Avots: ME I, 609

grašs (unter grasis),

1): trīs grašiņus (Var.: grasīšus) iedeva BW. 13682.

Avots: EH I, 399

ĩpašs, ĩpats (ypatùs), Adv. ĩpaši (ýpačiai), īpakši Anzen, besonders, abgesondert, eigen: lietai savs īpašs nuosaukums. [zems (gen. s.), kuo es jums pa īpašu (zu eigen) duošu Glück III Mos. 14, 34.] mums draud nuo visām pusēm ienaidnieki; īpaši tāpēc mums jābūt uzmanīgiem. pe̦lus paliek īpaši, graudi īpaši. [Wohl ein Kompositum, dessen zweiter Teil wohl zu pats "selbst" gehört: zum ī - s. Bezzenberger BB. XXVII, 162 und Brugmann Demonstrativpron. 110 und Grdr. II ² , 3, 981.]

Avots: ME I, 836

knašs: n. Sehwers Unters. 53 aus nd. knasch "hurtig, schnell, flink".

Avots: EH I, 628

knašs, schnell, rasch, hurtig: muļķītis knašām kājām aizsteidzas LP. IV, 152. knaša, knasā tautu meita BW. 11873. knaša braukšana, schnelles Fahren. Subst. knašums, die Raschheit, Eile, Hurtigkeit. [knas - etwa durch Metathese aus nask -? Vgl. nasks.]

Avots: ME II, 243

mašs (unter maša),

1): = maša stūŗa, nē̦zduodziņš B.: piel. ² 12920 ¹ ; ‡

2) Plur. maši Dunika, = mašķi.

Avots: EH I, 784

mašs Peb., Serb., Wolm., Burtn. n. U., [Jürg., maša Kürbis], maši L., = mats II, die Metze in der Mühle. [Gebildet wohl neben mašuôt etwa nach dem Vorbild von mats: matuôt u. a.; mašuôt aber stammt wohl von einem * mate (< mnd. matte "Metze"), vgl. z. B. kãršuôt: kārts (gen. pl. kāršu), sẽņuot: sẽne, mičuôt: mice u. a.]; s. auch maša.

Avots: ME II, 565

našs, das Zusammengetragene - visādi netīrumi, kuo pārplūstuoša upe plūdu laikā izne̦s un atstāj uz pļavām: šuogad siena laikā upe pļavu nuonesa ar našu Tirs. n. RKr. XVII, 69, [N.-Peb.].

Avots: ME II, 694, 695

nedvašs: nedvaši radījumi Latv. Av.

Avots: EH II, 11

nedvašs ,* leblos [?] U.: cik nedvaša, tukša pasaule liekas! Rainis.

Avots: ME II, 711

[pabrašs, ziemlich stattlich, flott: p. puisis.]

Avots: ME III, 9

[paplašs, ziemlich geräumig, weit, breit: paplaši lauki.]

Avots: ME III, 82

pašsagatavuôts, selbstbereitet, selbstpräpariert: pašsagatavuots papīrs Stari II, 318.

Avots: ME III, 117

[pašsaglabâšanâs, die selbsterhaltung: dzīvības pašsaglabāšanās instinkts Austriņš Nuopūtas vējā 35.]

Avots: ME III, 117

pašsavàldîšanâs, die Selbstbeherrschung: viņu pašsavaldīšanās, miers nav ne˙kas vairak kâ izlikšanās Vēr. II, 311.

Avots: ME III, 117

pašsìltums,* die Selbstwärme: cilvē̦kam ir savs pašsiltums Konv. ² 3860.

Avots: ME III, 117

pašslava,* das Selbstlob: es likuos nēievē̦ruojam viņa pašslavu MWM. IX, 323.

Avots: ME III, 117

pašslavîgs,* sich selbst lobend, prahlerisch: cik nicināms šaurais pašslavīgais patriōtisms!

Avots: ME III, 117

pašsle̦pkava, comm., pašsle̦pkavniẽks, der Selbstmörder.

Avots: ME III, 117

pašsle̦pkavĩba, der Selbstmord: aizgāja paziņuot par pašsle̦pkavību valdībai Latv.

Avots: ME III, 117

pašspîdîgs,* pašspîduõšs*, Eigenlicht habend: pašspīduošie ķermeņi A. XXI, 357; MWM. VI, 393.

Avots: ME III, 117

plašs,

1) weit, breit, geräumig, ausgebreitet, ausgedehnt:
plaši lauki. plašie tīrumiņi BW. 28245, 3 var. visa plaša (Var.: plata) pasaulīte (die weite Welt) BW. 32909 var. Sprw.: labāk šaurā vē̦de̦rā nekâ plašā pasaulē. plašs skats, ein weiter Blick (eig. u. fig.);

2) ausführlich, weitläufig:
plašā runa, weitläufiges Reden U.;

3) reichlich, wohlbehäbig
U.: plaša dzīvuošana, aufgehnlassende Lebensweise U. Subst. plašums,

1) die Weite, Breite, Ausdehnung, weiter Raum;

2) die Weitläufigkeit;

3) die Reichlichkeit:
visādu lietu plašums, Fülle von allem Möglichen, allem Nötigen U. Zu plats.

Avots: ME III, 320, 321

sašs (?) U., bitter, herb, barsch; unreif; wohl in sājš zu ändern.

Avots: ME III, 759

uzmašs,

1) Subst., das (zur Rede) Hinzugefügte, die Schlussbemerkung
Oppekaln n. RKr. XVII, 142;

2) Adj., besonders, direkt
AP. n. U.: radās man atkal uzmašas gaitas AP., Golg. Nebst li. ùžmačius "Aufmass, Zugabe" zu uzmest.

Avots: ME IV, 356

‡ II uzmašs Sessw., = uzmaš 1: u. pie tevis braucu Sieva 79.

Avots: EH II, 728

I aši: auch AP., Heidenfeld (hier auch der Sing. ašs), NB., Ramkau; asie aši, equisetum hiemale L. Ramkau.

Avots: EH I, 132

II aši, s. ašs.

Avots: EH I, 132

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

be̦strs: "brašs, krietns" Pūņi, Sassm. (be̦stri puiši, rudzi), "brašs, spirgts" Neu-Salis (b. puisis), "mundrs, spēcīgs, plecīgs, liels" Lemsal (b. tēviņš, be̦stra līdaka).

Avots: EH I, 213

diže̦ns: ziemlich gross Salisb. (wo daneben kein dižs, sondern nur liẽls); gross Sonnaxt; "brašs" Sonnaxt; schön Siuxt, Sonnaxt; "slave̦ns, cilde̦ns" Warkl. Adv. diže̦ni, schön Siuxt: tik d. viņš iet, ka viņam ne pauts nuo galvas nenuokrīt.

Avots: EH I, 324

grasis, [grašs Stenden],

1) der Groschen:
Sprw. grasis arī nauda. netaisns grasis apē̦d taisnu mantu. kas grasi netaupa, pie rubļa netiek. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. bij atkal naudas grasis kabatā. viņam nav ne graša, od. ne plika graša, od. ne sarkana graša pie dvēseles od. kabatā. tu nuo manim nedabūsi ne sarkana graša Grünh.;

2) grasīši, eine Pflanze.
Entlehnt nebst li. grāšis [und estn (k)rošš zunächst wohl aus dem Slavischen.]

Avots: ME I, 638

ìesviķuôt, intr., zechen, schmoren, saufen: visu svētdienu viņš sadzīvuojis pie svaiņa, krietni iesviķuodams Degl. Subst. ìesviķuôtãjs, der Schmorfink: uotrkārt viņš ir brašs iesviķuotājs Vēr. II, 380.

Avots: ME II, 75

īpaši (unter ĩpašs), ‡

2) = ‡ ĩpaš 2: es varu paieties līdz, parādīt jums ī. Orellen; ‡

3) = ‡ ĩpaš 4: ī. labi izdevēs AP. ī. sveķuotas pagalītes ebenda.

Avots: EH I, 501

ĩpats [die übrigen Kasus jetzt wohl nur von ĩpašs gebildet],

1) eigen, besonderer:
kas ir tavs īpats bē̦rns CF. katrai krāsai bijis savs īpats nuosaukums Ar. viņiem bija savs īpats virsnieks Launitz Stāsti 36;

2) " er selbst " L.

Avots: ME I, 836

[klaîdums Warkl. "eine grosse, freie Fläche, plašs klajums".]

Avots: ME II, 209

klãns (li. klónas "Bleichplatz") Aps., klā`ns <sup>2</sup> [Lubn.], Bers., eine Fläche, Ebene: klāns - liels, plašs, tukšs, ze̦ms līdze̦nums, kas var viegli applūst ar ūdeni Aps., Lasd., Lubn., Mar., Smilt.; klā`ns ² - pļavu un purvu klajums [Warkh.], Bers. aplūkuojām purvu klānus A. XII, 76. apkārtne tuo purvu sauca par klāniem Pēt. Av. [Wohl zu klât "hinbreiten".]

Avots: ME II, 217

I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),

1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;

2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,

a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix

- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!

b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;

3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;

4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;

5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. ² 820;

6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;

[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. ² 444, Trautmann Wrtb. 151].

Avots: ME II, 426, 427

leņ̃ķis "plašs lauks ielejā" Katzd. [Aus li. lékė "Tal".]

Avots: ME II, 452

maša [Jürg., N.-Peb., Kand., Dond., mašs Kl., PS., Trik., Wolm.], die Matte (geflochtene Decke): mašu klāja kamanās BW. 7077. kad nebūtu salāpīti (paladziņi) ar tiem mašu ielāpiem 24952, 1 var. [Nach Leskien Nom. 314 vielleicht zu mest; eher wohl direkt zu mastît.]

Avots: ME II, 565

naši,

1) das Fegsel, eigentlich das Zusammengetragene:
saslauki un iznesi našus ārā! Mar. n. RKr. XV, 127;

2) der Schund, Krethi und Plethi:
šķiŗaties niši, naši! BW. 24171, 1. Vgl. den Sg. našs.

Avots: ME II, 694

naža, alles, was das Wasser bei der Überschwemmung zusammenträgt: naža, našķi (Lös.), našumi (Selg.) - zāles, netīrumi, kuo ūdens malā izmetis; salašņas, atlikumi Etn. IV, 148. Vgl. našs.

Avots: ME II, 697

nejùtĩba, die Gefühllosigkeit, Empfindungslosigkeit, Anästesie: pašsavaldīšanās - vidusmē̦rs starp negausību un nejūtību MWM. VII, 774. vis˙pirms manāms pirkstuos savāds stīvums un nejūtība MWM. VI, 795, Rump.

Avots: ME II, 717

[* ne̦si, erschlossen aus ostle. nasi Borchow, Dricē̦ni, = našs.]

Avots: ME II, 732

nùozìmîgs,

1) bedeutungsvoll:
"tu zini, Indriķis knašs barā", viņa nuo-zīmīgi piemetināja De̦gl. nuozīmīgs vārds, bedeutungsvolles, treffendes Wort.

Avots: ME II, 891

‡ palepnîgs, etwas stolz, eingebildet: brašs puisis ... ir, tik tāds p. Janš. Dzimtene I, 436.

Avots: EH II, 150

paliẽvenis, palievenes Bielenstein Holzb. 86, der Umlauf um die Riege, ein Anbau an der Riege: rijas priekšā plašs palievenis Vīt. tē̦vs rijas palievenī taisa labības grābeklīšus A. XVI, 248; palievene, die Laube Wid.

Avots: ME III, 62

pãrjûgs: braukt pārjūgā Stērste A. Z. 90. sē̦tsvidū ierībēja brašs p. Daugava I, 1520.

Avots: EH XIII, 201

pãrkamiêsis: auch Frauenb., Pernigel, (pārkamesis) Segew., (pãrkamašs) Salis.

Avots: EH XIII, 202

‡ pavēlīgs, herrschsüchtig Stender Deutsch-lett. Wrtb.; befehlerisch: brašs un p. kâ bajārs Brigadere Dievs, daba, darbs 227. izdarīgi un pavēlīgi cilvē̦ki Daugava 1928, S. 1233. tā bija nikna un pavēlīga runa Dünsb. Koša rotas k. 34. pavēlīgi uzsauca: "... pievāc mazuo!" Veldre Dēli un meitas 139.

Avots: EH XIII, 190

plaši (li. plačiaĩ), Adv. zu plašs,

1) weit, ausgebreitet:
cel, māsiņ, plaši vārtus! BW. 13730, 10. viņa sāka plaši un aizrīdamās zviegt R. Sk. II, 135;

2) ausführlich, weitläufig:
plaši izteikt, weitläufig auseinandersetzen U.;

3) häufig, reichlich;
plaši sanākt, zahlreich zusammenkommen U., Mag. IV, 2, 135; plaši dzīvuot, sich nichts abgehen lassen, aufgehen lassen U.

Avots: ME III, 320

plašuks, ein weiter Mantei, ein weites, nicht anliegendes Kleidungsstück überhaupt: lielais plašuks plandījās viņam ap gariem stilbiem Druva III, 727. viņš arī šādā ve̦cā plašukā varēja labi nuojaust viņas braši daiļuo, spēcīguo augumu Janš. Dzimtene V, 321. Wohl zu plašķis. (mit š statt šķ nach plašs?).

Avots: ME III, 321

platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323

II plē̦sa Setzen, eine nicht bewegte, tiefe Stelle im Flusse: augšpus dzirnavupītei. plē̦sā, kur ūdens lē̦ns kâ e̦ze̦rā Valdis Stabur. b. 236. nāk tad klusā tīcī dziļā plē̦sa, kâ e̦ze̦rs plašs un spuožs Juris Brasa 336. - Vgl. plasa. ple̦sa; das ē, vielleicht durch mundartliche Dehnung von e̦,

Avots: ME III, 340

‡ rùcis ² , ein Bach Warkl, (mit ū) Pilda; "ein aus Äckern fliessendes und bei trockenem Wetter versiegendes Gewässer" Liepna; eine Pfütze Zvirgzdine; "purva valks, izte̦ka starp krūmiem un kuokiem; plašs purvains, upei līdzīgs šaurums. kur ūdens ne lāga te̦k, ne izžūst" (mit ū) A.-Schwanb.: iesagribēja jam dzert. piegāja jis pie rūcīša Pas. IV, 24 (aus Preiļi). asariņas pār galdiņu rūčiem te̦k Tdz. 44875 (aus Bērzgale; ähnlich 38063). Vgl. rùce ² .

Avots: EH II, 387

saaûgt,

1): divi kartupeļi var kuopā s. lūzušais kauls var s.;

2): saauga ļuoti liela rudzzâle Kaltenbr.;

3): viņš bija saaudzis diezgan brašs un plecīgs puisis Jauns. Raksti IV, 146.

Avots: EH II, 395

skats,

1) auch skata LKVv., der Blick:
man dieve uzme̦t skatu Rainis. mani skati maldījās apkārt Purap. tavu acu siltie skati R. Sk. I, 74. skats bij stīvi iestiepts uz vienu vietu un ass MWM. XI, 183. skata riņķis Populāra astron. 2, der Horizont: kad . . . saule kādu asi pacē̦lusēs pār skatu riņķi Etn. II, 70;

2) die Ansicht, Aussicht:
nuo kalna atveŗas plašs skats. skatu kārte, die Ansichtskarte;

3) die Szene, der Aufzug (in einem Schauspiel):
ludziņa, kas sastāv ... nuo 6 skatiem Plūd. Llv. II, 295.

Avots: ME III, 875

spaîdît, ‡ Refl. -tiês, einander (wiederholt) drücken, drängen; sich drängen; sich (zer)drücken lassen: viņš (= weich gekochtes Fleisch) spaidās tūli plašs, kad kuož ar zuobiem Seyershof. Subst. spaîdîtājs: wer eine kranke Stelle mit der Hand drückt und bespricht Walk n. BielU.

Avots: EH II, 544

‡ stâvīgs ² "brangs, tukls" Frauenb.: stāvīgas guovis; "liels, platiem kauliem" Seyershof: stāvīga guovs; "brašs, stalts, izskatīgs, dižs augumā" Salis: s. zirgs ir tāds, ka smukāks vai[r] nevar būt zirgs.

Avots: EH II, 574

tukšķinât, freqn., pochen, klopfen: pa lielceļu ātri tukšķinādams aizdrāzās pašskrējējs Daugava I, 947.

Avots: ME IV, 256

tūtinât, tuten, pfeifen: ne̦rvōzi tūtināja pašskrējēji Līgotnis Daugava I, 1106.

Avots: ME IV, 283

usmašām Arrasch, Nötk., Peb., Wolm., Wolmarshof, Adv., = uzmašām, absichtlich, zu dem Zweck: kuo nu usmašām (auch: usmašs) ies uz buodi? paņems, kad iznāks iet gaŗām Peb. Assimiliert aus uzmašām?

Avots: ME IV, 309

I vale Bers., Borchow, Kalzenau, Kreuzb., Lubn., Meiran, Oknist, Saikava, Selb., Sonnaxt, der Wall (hierauf beruhend), eine längliche Aufschüttung Sessw.: pašsle̦pkavas aprakuši ārpus kapsētas vales Sessw.; siena vale Lubn., Sessw., sniega vale Aahof, Schwanb.; vgl. valle und vallis.

Avots: ME IV, 453

I vẽriêns C.,

1) ein Stich mit der Nadel mit Durchführen des Fadens
U.; "aužuot dzijas ievēršana ar atspuoli caur pašķiemeli" Ramkau: re̦ti vērieni, undichte Naht U.;

2) - pavediêns, der Faden (so lang, wie man ihn abreisst, um zum Nähen in die Nadel einzufädeln)
Salis: nevar vērienu adatā ievērt Salis. šūt ar garu vērienu, mit einem langen Faden nähen ebenda;

3) ein Hieb, Schlag
W.-Livl. n. U.: viņš pienāca man pa vērienam (in eine solche Stellung, dass ich ihn leicht, bequem schlagen konnte) Jürg., Sessw., Zögenhof;

4) "cik tālu ar sauju aizķer linus" Bers.; = cìrtiêns ² Drosth., Ramkau, Tuckum (mit ẽ ), Sessw.; "platums, cik uz priekšu sienu pļaujuot nuo cirtiena ar izkapti aizņe̦m" (mit è ) Plm.; "katrs izkapts vilciens pļavā, nuo kā sapļaujas cirtiens" A. XI, 170, (mit è ² ) Bers., Erlaa, Golg., Kl., Lubn., Sessw.: kad izkapts ir atkaru, tad tā ņe̦m lielu vērienu, kad uzkumu, tad viņa neņe̦m vēriena Ramkau. tu pļauj lieliem vērieniem Plm. n. RKr. XVII, 86;

5) der Flügelschlag:
pret ziluo templi slaikuos vērienuos tie laižas Zalktis I, 91;

6) pa vērienam,
passend: Juris vienīgais kaimiņš pa vērienam Seibolt. viņš mīļuo... skuķi, taisni tuo, kura pat˙laban pa vērienam;

7) eine Anzahl von 5 Strömlingen:
kālā seši vẽrieni (reņģu) Markgrafen;

8) plašs vēriens (vielleicht dem r. широкiй размах nachgebildet), Breitwürfigkeit, weiter Gesichtskreis:
viņam plašs vēriens. Zu vērt "einfädeln, reihen".

Avots: ME IV, 562

verns,

1) treu, zuverlässig
Aiviekste, Golg., Oppek., Wessen: verns vīrs;

2) gut, tüchtig,
Golg., Selsau: verna meita;

3) geschickt, verständig
Mar.: verns puika;

4) "brašs, diže̦ns". Aus r. вѣрный "treu".

Avots: ME IV, 541

vēziêns, die Schwankung Dr.; die Schwingungsweite, Amplitüde: šūpuotnēm nebija plašs vēziens: viņas kustējās . . . vienu suoli uz priekšu un vienu atpakaļ Veselis Tīr. ļaudis. likās . . . , ka . . . šūpuolēs ir . . . mūža vēzienu luoks Daugava I, 431.

Avots: ME IV, 574

viênlaidu, viênlaidus, Adv., unterbrochen, in einem Stück: priekšpilsē̦ta ar ve̦cpilsē̦tu stāv gan˙drīz vienlaidu Kaudz. viss iet vienlaidu kuopā Kaudz. Vecpiebalga 8. K.... plātīja muti, kâ varētu grūst vidū savu... vārdu, bet nevarēja, juo priekšnieks runāja tik vienlaidus.. Izjurieši 118. e̦ze̦ri atradās... visi vienlaidu Janš. Nīca 11. pļavas... izskatās kâ plašs vienlaidu e̦ze̦rs 60. mākuoņas savilkās vienlaidu blāķuos Mežv. ļ. I, 60.

Avots: ME IV, 660

II virst AP., -stu oder -du, -du, intr., (langsam) sieden, kochen Ruhental: tur vird gardi kāpuostini BW. 11245. spē̦ks virda augšup Daugava 1928, S. 837, ūdens virda AP. ūdens virst, sāks vārīties Vīt. nemitīgi virda uz augšu nemiers A. XX, 244. virduošā ūdinī Pas. III, 292. jis vēl tagad katluos vird IV, 83. sēnes virst katlā Grawendahl. melōdijas tâ kâ avuots vird (sprudeln, wallen) V. Egl. Eleģijas 61. kas (truoksnis) ašs un nemitīgs iz tumsas šurpu vird Domas I, 972. Zu vir̂t. Vgl. auch verdêt II und verst, sowie die Notiz zu vir̂t. Der Infinitiv virst ist nur erschlossen und vielleicht gar nicht üblich.

Avots: ME IV, 614

zaļuoksnis U., f. zaļuoksne, wer (was) grünend, frisch, vollsaftig, blühend, kräftig ist; ein gesunder, wohlgenährt aussehender Mensch Frauenb.: tas bija jauns, brašs zaļuoksnis Janš. Dzimtene V, 55. šitie zaļuokšņi jūs.., izsviedīs laukā Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 41. zaļuoksnis vīrs, ein frischer, kräftiger Mann U. zaļuokšņa jaunekļa Konv. ² 661. zaļuokšņa kuoki Saikava. tās vēl zaļuoksnes Poruk Dzīve un s. 53. viņš mira pašā zaļuoksnī (in den besten Jahren) Saikava; "ein gedrungener Klepper, der sich gut bei Luder hält und gut futtert" L

Avots: ME IV, 688