Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'akls' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'akls' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (40)

akls

akls, ‡

4) grundlos:
akls bezdibens, eine grundlose Tiefe Lems. Ve̦nta pluosta tuvumā akli dziļa Janš. Līgava II, 39; ‡

5) "?": ej tu, aklis, purva malu, lai nere̦dz bāleliņš! BW. piel. 2 15583, 1. bagātam nebijis ne akla rudza Pas. IX, 436. aklā purvā Trik., in einem Sumpf (Morast), wo nichts wächst.

Avots: EH I, 66

akls

akls (li. ãklas), blind, [zu li. apàkti, blind werden; nach Būga KSn. I, 268 zu li. akìs "Auge" usw.], des Lichtes antbehrend:

1) nicht sehend, blind;

a) leiblich:
lūkuojies tautu dē̦ls, ne aklām actiņām BW. 10215. Sprw. tas atgadījās tā, kā aklai vistai miežu grauds. akls aklam ceļu rāda; abi iekrīt grāvī. turpat ir, bet nere̦dz, kā akls. vai tu akls, ka neredzi? Als Interjection aber drückt vai akls! auch vai akls! Überraschung, Erstaunen aus: vai akls! vecenei nu tāds prieks! LP. VI, 136. vai akls! šie nu ar atplēš mutes, kuo nu darīšuot? LP. IV, 219. aklais dundurs, aklās spāres, aklie, auch Subst. akli, kleine Bremsen, die nach der weitverbreiteten Vorstellung vieler Völker als blind bezeichnet werden: dievs salasījis visus uodus, dundurus, spindzeles, akluos, mušas LP. V, 179. ak tu aklā muša! ein Schimpfwort, etwa: ach du Schafskopf!

b) geistig blind:
akla kaislība, blinde Leidenschaft, akli citiem se̦kuot, blind, ohne Überzeugung folgen; aklas pūles (Mēlgalis), blinder Eifer, vergebliche Mühe;

2) lichtlos, finster, dunkel:
akls mežs, dichter, dunkler Wald; aklajā biezumā, im dichten Dickicht; akla tumsa A. XIII, 135, blinde Finsternis, akla nakts, blinde Nacht. pielīst pa akluo pusi, auf dem Schleichwege, heimlich sich nähern, das Gesetz umgehend. puisis arvienu mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110, der Bursch habe stets ein Hinterpförtchen gefunden. tu aklā nelaimē iestigi LP. IV, 140, du hast dich in jähes (ungesehenes) Verderben gestürzt. viņš nerādās ne akls, er denkt nicht daran, zu erscheinen, eig. wohl: er erscheint nicht einmal dunkel. nenāks ne akls kāds uz manu pusi, niemand wird sich sicherlich mir nähern Alm. Die Dunkelheit ist vielfach durch die Dichtheit des Gegenstandes bedingst. Ganz besonders in den Vordergrund tritt der Begriff der Dichtheit in akls tīkls = biezs tīkls, engmaschiges Netz. linums (das Gemäsch des Netzes) ir skaidrāks, ja vada acis ir lielākas, un aklāks, ja acis mazākais Etn. II, 105;

3) nur dem Schein und nicht dem Wesen nach gleichend, blind, taub, falsch:
aklās nātres, Nesseln, denen das wesentliche Merkmal der eigentlichen (das Brennen) abgeht, taube Neseln, Hohlzahn (Galeopsis L.) RKr. II, 71; Mag. IV, 2, 55. akli (Var.: sausi) kārkli BW. 12076, 4; 12224, 1, Weiden, die nicht recht grünen. es nee̦smu ne akla graša vē̦rts viņa acīs, in seinen Augen bin ich nicht einmal einen Heller (eig. einen falschen Groschen) wert. mirt akluo badu, Hunger u. Not leiden Sessw. barības maz, luopiem aklais bads JK.

Kļūdu labojums:
lūkuojies = lūkuojies,
Subst. akli = Subst. akli (?) U.
Neseln = Nesseln
izmetams (zu streichen) RKr. II, 71;

Avots: ME I, 63

atkakls

atkakls, unartig Etn. II, 33, Rutzau (li. atkãklas, trotzig).

Avots: ME I, 163

audakls

aûdakls (unter aûde̦kls): auch Linden, Mahlup, Seyershof, (-akls) Oknist.

Avots: EH I, 183

āvakls

âvakls (unter âveklis): auch Zvirgzdine (âvakls).

Avots: EH I, 196

bedakls

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276

brāzakls

bràzakls 2 (mit hochle. a aus e̦?) Lubn., Meiran, Saikava "?": iet kâ b. (von jem., der beim Gehen überall anstösst, sich reibt).

Avots: EH I, 239

čakls

čakls, n. St. auch čaklîgs,

1) fleissig, emsig, flink, hurtig:
čaklas ruokas darba nebīstas. čaklam vīram slinka sieva;

2) čakli, če̦kli Adv., bedeutet in Rutzau, Ob. - und N. - Bartau, n. RKr. XVI, 91, auch schön, prächtig:
līgava bija čakli uzģē̦rbusies. [In der leztern Bed. wohl durch li. čeklùs "schön" beeinlusst čakls 1 nach Leskien Nom. 469 zu čakstêt "sich regen".]

Avots: ME I, 401

čapakls

‡ čapakls Stom., ein mit Gestrüpp und Baumstümpfen bestandener Rossgarten (apluoks).

Avots: EH I, 285

caurkakls

‡ caurkakls Stenders Auz. Ern. 32, ein Säufer.

Avots: EH I, 261

durzakls

[durzakls Annenburg, dur,amais, (oft verächtlich) kuoka se̦kumi.]

Avots: ME I, 521

kakls

kakls

1): dzērves k. BW. 21282, 1. lai jāja vedēji, lai lauza kaklus 16211. bļauj visā kaklā Pas. VIII, 92; ‡

4) der Kragen:
taisns kakliņš uzšūts virsū Salis; ‡

5) Demin. kakliņš "ūdu mazā aukliņa, kuras galā piesien āķus" NB. Zur Etymologie s. auch W. Schulze KZ. LVI, 9 und 105.

Avots: EH I, 576

kakls

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138

lancakls

‡ lancakls, = laceklis I: pastāv, raibas kuces ...! kad es malšu auzu miltus, pavārīšu lancakla (Var.: lacekliņa) BW. 21001, 7 (aus Lis.)

Avots: EH I, 719

makls

makls [für *maklis?], ein Betrüger Kurl. n. U. [Entlehnt nebst li. makliuoti "im Handel betrügen"; vgl. wruss. махлевàць "плутовать" und Leskien Nom. 453.]

Avots: ME II, 554

nerakls

nerakls [?]Wolm. n. U., = nerātns; [wohl in * nerākls(< * nerātls) zu ändern].

Avots: ME II, 729

nerakls

[nerakls "nicht locker(vom Boden)" Malta, Dricē̦ni u. a.]

Avots: ME II, 729

niezakls

‡ nìezakls 2 Zvirgzdine, = niezeklis, die Krätze: bē̦rniem datika n.

Avots: EH II, 28

paakls

[paakls PS., Bers., Warkl., ein wenig blind.]

Avots: ME III, 4

pačakls

[pačakls, ziemlich hurtig, flink: p. puisis.]

Avots: ME III, 13

pinakls

pinakls: acc. s. pinakleņu BW. 20437, 1 var.

Avots: EH XIII, 234

pinakls

pinakls Wolm., PS., pinaklis Mag. XIII, 2, 43, Selb., = pine̦kls, die Fussfessel der Pferde: iz linu saitēm un plaukiem pin zirgiem... pinaklus Etn. II1, 75 (aus Wohlfahrt).

Avots: ME III, 218

pindzakls

pindzakls, ein Pinseler, Kleinigkeitskrämer, unentschlossener Mensch Seew. n. U.

Avots: ME III, 219

pusakls

‡ pusakls, halbblind: tā bijusi pusakla (od. pus˙akla) Pas. XI, 424.

Avots: EH II, 330

risakls

‡ risakls, = risaklis: kūļus sasien ar "risaklu" (savītiem jeb sagrìeztiem rudziem) Ceļi VIII, 142 (aus Sonnaxt). ar risaklu piesien rudzu gubiņām ce̦pures Linden in Kurl.

Avots: EH II, 374

stakls

‡ stakls (?), = stakle 1: uz kuoka stakla (Druckfehler für stakļa?) Pas. VII, 444 (aus Ulpisch).

Avots: EH II, 569

stakls

stakls,

1) gabelig, zackig
U.;

2) ein Pfahl (?)
Bl.

Avots: ME III, 1041

takls

talks (unter tàlka I): auch (mit àl 2 ) Serben, (mit àl 2 ) Heidenfeld, Linden in Livl., (mit alˆ 2 ) Grob., N.-Peb., Sassm. talku (od. zu tàlka I?) stràdāt 2 Višķi n. Ceļi IX, 393, gemeinsam arbeiten. linìņu talciņš BW. 28449.

Avots: EH II, 665

vārakls

vàrakls 2 , ‡

2) eine gekochte Speise
Liepna.

Avots: EH II, 762

vārakls

vàrakls 2 Meiran, wer sehr viel und schnell spricht.

Avots: ME IV, 499

vijakls

vijakls (unter vijaklis): "labības velde" Linden in Kurl.

Avots: EH II, 782

virakls

virakls,

1) einer, der viel spricht
Golg.;

2) gekochtes Viehfutter
AP.

Avots: ME IV, 602

zirnakls

zirnakls (unter zir̃neklis): mit ìr 2 Liepna.

Avots: EH II, 809

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

kaklasaite

kaklsaĩte ,* der Schlips MWM. VIII, 721.

Avots: ME II, 138

Šķirkļa skaidrojumā (93)

aizjemt

àizjemt,

1) benehmen
Oknist: kakls aizje̦mts (von Heiserkeit);

2) anrühren, reizen
Kal.: a. uotra puiku.

Avots: EH I, 27

aizmigt

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

aizriest

àizrìest,

2) hinsenden:
a. (II p. s. imper. aizriet!) ziņu Saikava, tuo aizriežu Krievmalā... brāliņam BW. 32145, 1;

3) a. aude̦klu, bet nesariest KatrE.; ‡

4) zu reifen beginnen (von Beeren)
Bauske: uogas aizrietušas; ‡

5) zu milchen heginnen
Bauske: guovs aizrietusi; ‡

6) = ‡ àizriekt (?) Saikava. ‡ Refl. -tiês,

1) staudenartig zu wachsen beginnen:
krūms, ce̦rs jau aizriesies;

2) staudend hingeraten:
avenes aizrietušās līdz grāvim KatrE.;

3) spriessend zum Vorschein kommen:
augļi aizrietušies Jürg., Nitau, Praulen, Sessw. vārpas aizrìetušās Wolmarshof;

4) tâ nuobaruojies, ka pat kakls aizrieties Wessen, hat sich so abgemästet, dass sich gar ein Doppelkinn gebildet hat (?).

Avots: EH I, 46

aizsmakt

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

aklacis

aklacis RKr. XV, 104, Bremse [nebst aklis dass. zu akls "blind", vgl. aklais dunduris dass. und russ. слѣпéнь "Blindbremse"."Blind"nennt man diese Bremsen, weil man sie - im Gegensatz zu Fliegen - leicht erschlagen kann].

Avots: ME I, 62

aklenīte

aklenĩte, Aquilegia vulgaris, Akelei, Doblen RKr. III, 69, wohl das aus dem lat. aquilegia entlehnte deutsche Akelei, volksetymologisch an akls angeschlossen.

Avots: ME I, 62

akles

akles, akļi, Taubnesseln Mag. III, 1, 87. izmin akļus! BW. 32560, 7; sarkanie akļi "galeopsis ladanum", dze̦ltānie a. "g. versicolor" [= li. ãklès resp. ãkliai "galeopsis"; zu akls 3, vgl. aklās nātres dass.].

Avots: ME I, 62

aks

aks, aus akls, blind, auch akis PS., interjectionsartig

a) beim Eintreten eines erwarteten, aus den Verhältnissen sich ergebenden Ereignisses,

b) beim Zurückweisen einer beleidigenden Zumutung gebraucht:

a) aks tad jau būs atkal bijis piedzēries Blaum., da wird er ja wieder betrunken gewesen sein.
tie jau aks nav vērts, ka tiem guodīgs cilvē̦ks virsū uzspļautu A. XIII, 2, 134, die sind nicht würdig von ehrlichen Leuten bespieen zu werden. aks ieskatījās, nun, einmal hat er's doch erblickt Kaul.;

b) kad tad es aks e̦smu kuo izpļāpājusi? A. XIII, 2, 136, wann habe ich denn etwas ausgeplaudert?

Avots: ME I, 65

apkakle

apkakle (dial. apakle, apekle, appekle RKr. XVII, 133), auch apkakls; Demin. apkaklĩte, apkakliņš BW. 7374, apkaklītis 7164 (li. ãpkaklė), eig. was um den Hals (kakls) ist,

1) der Kragen am Hemde, Rocke, Mantel, Pelze:
sakampis puisi aiz apkakles LP. V, 28; neuerdings treffend für Bäffchen am Vorhemde;

2) der obere breite Streif an dem Weiberrocke und an den Hosen, Hosenbund:
bikšu apkakle Lubahn.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): apkaklītis 7164

Avots: ME I, 92

apžilbināt

apžil˜binât, caus., blenden PS.: spuožums tev acis apžilbinājis. Refl. -tiês, geblendet werden, sich blenden, betäuben lassen: gribas gaismā apžilbināties, līdz akls paliek Stari I, 358.

Avots: ME I, 139

apžmaugt

‡ apžmaugt,

1) fest úmbinden
C. (mit aû ), Lemburg: a. lakatu ap kaklu;

2) fest einschnüren
AP.: kakls apžmaugts mazā apkaklītē.

Avots: EH I, 129

atgleijāt

‡ atgleijât

1) "ārdēt mīkstu" Sassm.: trauslu dzelzi vajag a. ugunī, tad tā tuop mīksta, valkana;

2) langsam abkühlen
(tr.) Stenden: nedzeršu vis, - kakls drusku jāatgleĩjā. Nefl. -tiês: sich abkühlen Stenden.

Avots: EH I, 142

attaisīt

attaisît (li. atitaisýti),

3): auch Kalz. n. BielU.; ‡

4) = àiztaisît 2 Sonnaxt: pietiks piena, kuo putru a. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) öffnen: luogs attaisījies. duŗis pašas attaisījušās. attaisījās kaps Pas. VI, 367. maciņ, attaisies! VIII, 95;

2) sich
(dat.) öffnen: lai jaunkundze attaisās krūtis vaļām Janš. Bandavā I, 199;

3) zu Kräften kommen, genesen
Dunika, Kal., Oknist, Rutzau: slimnieks nevarēja un nevarēja a. man kakls jau attaisījies. guovs attaisījusies;

4) sich vom Zauber befreien
Oknist. - Subst. attaisîtãjs, einer, der den Zauber zu lösen versteht Kalz. n. BielU.

Avots: EH I, 175

audekls

aûde̦kls C., aûdeklis Kand., akls">aûdakls PS. (li. áudeklas und audakļas SzD]. unter aksamit u. atļas]), das Gewebe, die Leinwand: aude̦klu mest, uzmest Ltd. 2392, uzgriezt, vilkt Ar. 1718, auch uzlikt BW. 7332, die Kette aufziehen; aude̦klu aiztaisīt BW. 7337, nuolaist, das Gewebe abschliessen. kāpt, iekāpt aude̦klā Ar. 1975, sich in den Webstuhl setzen, um das Gewebe zu weben. audēja auda zīda aude̦klu LP. III, 83.

Avots: ME I, 214, 215

āveklis

âveklis, akls">âvakls, âvs Lis., ein Mensch, der sich nicht standesgemäss kleidet und aufführt, ein Dummstolzer, Alberner, Spassmacher: es nestaigāšu pasaulei par āvaklu apkārt A. XX, 725; Etn. I, 90 (Stockm.). kuo tu te āvies kā āveklis (Serb.); cf. âvîtiês.

Avots: ME I, 245

bedaklis

bedakl(i)s, s. bedeklis. bedeklis [Ruj.], be̦dakls PS., [Muremois], be̦daklis U., Seibolt, [be̦daklas Zempenhof], Maulwurfshaufe (sonst: kurmju rakums, cē̦lums) Mag. III, 1, 111, U.

Avots: ME I, 276

bezlaika

bezlaĩka teikumi, zeitlose Sätze *; bezlaikā, vor der Zeit, vorzeitig: lai sadega zelta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568; bezlaikā akls palikt LP. VI, 404.

Avots: ME I, 284

biedekls

‡ biêde̦kls Pas. IX 543, Borchow n. FBR. \III, 21, Pilda n. FBR. XIlI. 49, Warkl.. (mit iê 2 ) Dunika, akls">biêdakls Zvirgzdine, = biêdêklis: par visaidu biedaklu Pas. IV, 313 (aus Welonen).

Avots: EH I, 223

čadīgs

čadîgs, emsig, hurtig, lebhaft, = akls">čakls Kronv.: čadīgi viņas mirkšķina uz visām pusēm Purap. čadīgs zirgs, čadīgs kâ zaķis Lub., Fest., Stelp.

Avots: ME I, 400

čagans

I čagans: auch KatrE., Seyershof, Smilt., Stom., (čagans) Salis: iztrupējuse zeme ir čagana KatrE. vadmala ir čaganāka kâ linu audakls Seyershof. tīrummalā ir čagani ("trausli") bē̦rzi ebenda. č. miegs, leiser Schlaf Salisb.

Avots: EH I, 282

čekls

če̦kls, = čakls: kam če̦kla staigāji pie bāleliņa N. - Bartau.

Avots: ME I, 409

cīpeklis

‡ cìneklis 2 (mit ī gesprochen) Lubn. "eine Stelle im Walde, in der Nähe einer Rodung, wo Baumstämme, Aste usw. durcheinanderliegen"; vgl. die Wiesennamen Cīneklis Lvv. I, 66 (Alswig), 72, Cīnakls Kortenhof, Cīnaklis Mar., Cīnakla pļava Stom.

Avots: EH I, 276

dūmi

dũmi (li. dúmai). der Rauch: zili, zaļi dūmi kūp. Sprw.: kur lieli dūmi, tur maz siltuma, kur dūmi, tur siltums. kuŗam gan dūmi uz galvas kūpēs ? kad acis sāp, tad dūmiem vaina. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) der Menge:
sanāks zaķi kâ dūmi LP. IV, 221;

b) des leicht Dahineilenden, Verschwindenden:
viss aizgājis gaŗām kâ dūmi Vēr. I, 1387. vilkacis aizgājis kâ dieva dūmi Etn. II, 86. piemiņa tava kâ dūmi klīdīs Aus. I, 77. Der Sing. dūms kommt nur in den Phrasen vor: uzraut, raut, vilkt kādu kuplu dūmu, pa dūmam, rauchen, paffen, vai akls, kas par kuplu dūmu! kuplus dūmus laist. gründlich paffen; dūmus laist. izlaist. den Rauch durch die Tür od. das Fenster ziehen lassen, [dūmu zaglis L., St., ein Hasudieb. dūmu laiks Korwenhof, Mittagszeit. dūmu reņģes, geräucherte Strömlinge U. Zu apr. dumis, aksl. дымъ, serb. di"m (gen. di"ma), ai. dhūmá-h, la. fūmus "Rauch ", gr. ϑυμός "Mut, Leidenschaft ", ahd. toum "Dunst" u. a., s. Fick Wrtb. I 4. 75. Walde Wrtb. 2 324 f., Boisacq Dict. 356 f., Reichelt KZ. XXXIX, 71, Trautmann Wrtb. 63.]

Avots: ME I, 527, 528

džerkste

‡ III džer̂kste Meiran "akls">kakls": es saņēmu viņam aiz džerkstes. ka tu nedabū pa džerksti!

Avots: EH I, 365

dzēse

dzēse: der Reiher - auch Zarnikau, (mit ê 2 ) Sassm., (mit ẽ) Ruj.; ein Vogel (mit ê 2 ) Nikrazen, Schnehpeln: mežuos uzturas ... teteri; medņi un dzēses Janš. Nīca 13: tev kakls kâ dzêsei 2 , du hast einen langen Hals Frauenb.

Avots: EH I, 357

greizs

grèizs, schief : vai greizaju cilvēciņ! BW. 19082. greizas ruokas, greizas kājas 21158. daudz purvā greizu bē̦rzu, man daudz greizu bāleliņu 10775. greizie rati, grosser Bär (Sternbild) ; greizais kakls Konv. 1539 ; greizi uzskati, verkehrte Ansichten. vīram palikusi pa˙visam greiza dūša, dem Mann ist schlecht zu Mute geworden Etn. III, 175. greizi lūkuoties, raudzīties, skatīties, schielen. tu viņu lūkuoji od. uzlūkuoji ar greizu aci od. greizi, du sahst ihn schel, neidisch an. man jau nuršāvās od. nuogāja greizi LP. V, 191 ; IV, 84. tas iet greizi un nepareizi, das geht schlecht und unrichtig L., St., U. kuoks nuoaudzis greizi, wenn die Holzfaser gewunden (gedreht), niuht gerade in ihm steigt. [Wohl nebst graizīt II und griezi wurzelverwandt mit slav. grěхъ "Sünde"; vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 10.]

Kļūdu labojums:
19082 = 9082;
greizu bāleliņu = greizu (=neīstu) bāleliņu;
Konv. 1539 = Konv. 2 1539

Avots: ME I, 647, 648

gremoklis

gre̦muôklis (li. gremuõklis "erster Magen der Wiederkäuer" ),

1): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, AP., Auleja, Gramsden, Kaltenbr., Kand., Ramkau, Warkl., Wessen, Zvirgzdine, akls">gre̦makls Salis; ‡

2) der Blättermagen
Auleja, Sonnaxt, (gre̦muklis) Mahlup; ‡

3) "der Backenzahn der Wiederkäuer"
Seyershof: aita ar priekšzuobiem kuož zâli, ar gre̦muokļiem sagre̦muo zâli.

Avots: EH I, 403

gurceklis

[gur̂ceklis Kreuzb., gur̂cêklis Lis.], gùrcaklis 2 [Mar., Schwanb., Baltinov, Marienhausen], gurcakls, gurceklis Adsel, [N. -Schwnb.], der Froschlaich: nuo gurcakla sāks izšķilties galvaiņi (varžu ķikuti) A. X, 226. vardes tēviņš pa nārsta daiku vienumē̦r paliek pie mātītes, kamēr tā laiž savu gurcaklu A. XX, 226. [Zu gurklas; vgl. auch kurcaklis.]

Avots: ME I, 683

izcila

‡ izcila (li. iškila "Anhöhe"),

1) "pirmie ecējumi" Pilda;

2) "trešā kārta virvei" Makašēni, Pilda, Zvirgzdine;

3) "be̦dakls" Smilten; Plur. izcilas, = kurmju cê̦lami, be̦dakli, Maulwurfshaufen
Lettg.;

4) aufgepflügter, aufgelockerler Boden
Lubn : iesēju miežus zem arkla izcilā (zemē iekaisītie graudi aparti ar spīļu arkla): "zum ersten Mal aufgepflügter Boden" Bērzpils, Rugāji;

5) "unaufgepflügtes Feld"
Zvirgzdine.

Avots: EH I, 438

izdēdēt

izdẽdêt, die Lebenskraft verlieren, abzehren, elend werden, verwittern: viņš izdēdējis kâ bē̦rza lapa od. kâ pūpēdis od. kâ dieva kuoks Etn. IV, 40. viņa izdēdējusi, ka tikai vēl ir kauli un āda. izdẽdējušas ruokas MWM. IX, 894. izdēdējis kakls AU. tas mirs, - bail tīri paskatīties kâ izdēdējis. nuo trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza nuoras Hiob 30, 3. [tā sieva izdēdējusi St., ist über die Jahre der Fruchtbarkeit hinaus. izdēdējis kuoks U., ein abgestandener Baum]. kas nu tas par guoda uzvalku, jau izdēdējis, ka vairs knapi kuopā turas Druw. labība ir saules karstumā gluži izdēdējusi Dond. Verwünschung: kad tu izdē̦dē̦tu! sāpes lai izdēd kâ miruonis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 727

iztecēt

iztecêt (li. ištekė´ti), intr.,

1) hinaus -, herauslaufen:
viņa iztecēja mundra kâ stirniņa viesiem pretī A. IX, 46. cik ātri tas pūrs iztecējis (pie kruodzinieka) Aps. visi mani ruožu kuoki caur žuodziņu iztecējuši Ltd. 1065;

2) aufschiessen, lang wachsen:
slaiks iztecējis kakls A. XII, 30. šis iztecējums un izstīdzinājums, šis jaunības kalse̦nums un sausums A. XII, 30;

3) herauslaufen, sich ausfädeln, sich loswickeln:
iztecēja adatiņa nuo sarkana dzīpariņa BW. 17448, 18077. apgāzās vācelīte, iztecēja kamuoliņš (vgl. BW. 7229);

4) ausfliessen, auseitern:
labā kāja tam bija iztecējusi Aps. acs, trums izte̦k;

5) dahingehen, dahinschwinden:
šis gaŗais mūžs viņam nav iztecējis bez darba Aps. tâ izte̦k meitu guods BW. 6532;

[6) tas vārds tâ izte̦k U., das Wort muss so heissen].
Refl. - tiês, zur Genüge laufen: bē̦rns, zirgs visu dienu iztecējies.

Avots: ME I, 815, 816

krancains

krañcaîns, krañcê̦ts ene Streifen ("Kranz") um den Hals habend, mit gestreiftem Halse (gew. vom Hunde): krancains suns rej kubulā (Rätsel: der Prediger) RKr. VII, 658, 659. tad izbira kuceniņi krancainiem kakliņiem BW. 20545, 5 me̦lns kâ velns, krancē̦ts kakls, par nedēļu reiz laktā RKr. VII, 654.

Avots: ME II, 259

krikšķiens

krikšķiens, ein einmaliges Knacken; kad krikšķiens atskan mugurā, tad kakls ir uzce̦lts Etn. IV, 51.

Avots: ME II, 278

kriskapts

‡ kriskapts, -s, diejenige Stuhenecke, wo die Heiligenbilder hängen Zvirgzdine; eine "Stubenecke" Plida. Dissimiliert aus *kris(t)kakls.

Avots: EH I, 655

laukumains

làukumaîns, laũkumaîns C., làukumuôts,

1) fleckig, blässig:
kakls stipri sasarcis vai laukumains Konv. 2 598. linus var klāt uz atmatām, pļavām, rugājiem, bet ne uz auzāja, juo tas padara linus laukumainus Zemk. rumpja apakšpuse me̦lna un balti laukumuota Konv. 2 2672;

2) ungleich, mit lichten Stellen:
l. lauks, laukumaina labība Mat.

Avots: ME II, 427

lēns

lḕ̦ns (li. [lė˜nas in Biržai u. a.] od. lė´nas "ruhig, zahm, langsam; blöde", [serb. lì`jen "faul"]),

1) langsam, leise, sanft:
jāja lē̦nas tautas BW. 7432. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, drebi, apšu lapa, lē̦na vēja purināma! Ltd. 1095. duomas griezās lē̦nākā gaitā Aps. [esi čakls labas lietas dzirdēt, bet lē̦nais atbildēt Sirach V, 11];

2) faul
U.: viņš ir lē̦ns cilvē̦ks: negrib ne˙maz strādāt Mar. n. RKr. XV, 123;

3) gelassen, gelinde, sanft, milde:
ve̦cais mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. tev, brālīti, lē̦na daba BW. 31508. māmiņai lē̦ns prātiņš 15323. puisis lē̦nā garā apvaicājās LP. VI, 441. Sprw.: lē̦ns kâ aita od. jē̦rs, od. jauns teļš. lē̦na cūka dziļu sakni ruok. [Wohl zu la. lēnis "sanft, mild", und weiterhin wohl auch zu le. lêlis sowie le. lē̦ts, (s. dies) und li. lė˜tas "langsam, träge; blöde" (s. Walde Wrtb. 2 421, Būga РФВ. LXXI, 57, Persson Beitr. 710, Trautmann Wrtb. 157), weshalb die noch von Berneker Wrtb. I, 711 vertretene, phonetisch an und für sich mögliche Annahme, das dies lēn - aus lēdn - (zu gr. ληδεῖν "träg sein" u. a.) entstanden sei, wohl zu entfallen hat.]

Avots: ME II, 460

lupsna

lupsna, lupsnis (li. lupsnis od. lupšnis "geschälte Tannenrinde zum Gebrauch der Gerber"), die Schale, ein Stück: pavalgu viņš patērēja, pa lupsniņām vien lupinādams A. XI, 57. [viņš nuoplēsa lupsniņu nuo ceļmalītes un uzlika uz pušumu Stenden. kakls nuo liela karstuma kārtuo un ādu var plēst ve̦se̦lām lupsnām Stenden.] Zu lupt.

Avots: ME II, 515

maktīgs

‡ maktîgs,

1) gross, grossartig, mächtig
Salis, Skaista, Wessen: m. cilvē̦ks; zirgs Kaltenbr. zilie tupiņi - tie bij maktīgi ("vare̦ni") tu,penīši Ramkau. maktīgi izrūgusēs maizīte ebenda. žīdi tādas maktīgi pē̦rk Kaltenbr. tie jau pruot maktīgi tādas pļorzas runāt Orellen;

2) "akls">čakls, ņiprs" Sonnaxt: maktīga meitene. mazie kazlē̦ni maktīgi. vai maktīgi graudnieki?

Avots: EH I, 779

mārkains

I mārkains: pīļu tēviņam m. kakls Saikava. suns mârkainu 2 (mit einem weissen Streifen) kaklu Zögenhof.

Avots: EH I, 792

mēris

mèris: loc. s. mēŗā BW: 3375 (aus Schlehk), mērā 3385 (aus Edwahlen); kauj kaŗā, mirst mērī BW. 34124. puišiem sē̦rga Vidzemē: trīs nuomira, trīs nuoslīka, trīs kâ m. vazājās BW. 12752, 2. mêris 2 , ein Schimpfname Frauenb., mèris, Schimpfname für einen aufdringlichen Menschen od. ein solches Tier AP.: pagaidi tu man, mēri, vai neiesi uz māju! AP. meita luopiņus lamājusi par mēŗiem, krupjiem Pas. V, 356 (aus Usingen). es par mēri ("?"; Var.: ve̦lnu) nebē̦dāju, mēŗam vārdu i zināju: pats mērīt[i]s Indriķīt[i]s, mēŗa māte Madaļiņa BW. 34119, 1. mēris ("?") kala ambīlīti, tē̦raudā mē̦rcē̦dams 27369. mēŗa kakls, ein Schimpfname Frauenb. mēŗa puķe - auch Frauenb.

Avots: EH I, 808

mundrs

muñdrs: "akls">čakls" Siuxt; Adv. mundri NB., eilig; mundri ("skaļi, jautri") runāt Kand.

Avots: EH I, 832

mūžīgs

mûžîgs,

1) sich weit erstreckend, sich lang ausdehnend, sehr geräumig, gross, unendlich:
mūžīgi meži, Urwälder Etn. III, 167. visur mūžīgs purvs JK. III, 76. tikai mūžīgu klajumu vien redzēju LP. VI, 468;

2) unaufhörlich, immerwährend, ewig:
bij jums gan tā mūžīgā iešana Laps. citādi bijis mūžīgais stīvnīca Etn. II, 87. kur ve̦lna apsē̦stais ķēniņš mūžīga tumsībā vārdzis LP. III, 18. mūžīga dzīve od. dzīvuošana, ewiges Leben; nuo mūžīgiem laikiem, von jeher. stulbs lai piedze̦m, akls lai paliek šiet laicīgi, tur mūžīgi bez gala Tr. IV, 513. tas būs mūžīgi un trīs dienas (scherzhaft, s. mūžība);

3) zur Verstärkung von Adjektiven und Adverbien, sehr, äusserst:
mūžīgi skaists kungs, ein sehr schöner Herr Etn. II, 87. tas saticies ar mūžīgi gudru nabagu II, 88. karītē sēdējis mūžīgi smalks kungs II, 87. mūžīgi mūžam, in alle Ewigkeit.

Avots: ME II, 680

nesagādis

nesagādis, der Sorglose, der das Nötige zur Zeit nicht besorgt, der Unvorsichtige: kāds akls es, kāds nesagādis biju GL.

Avots: ME II, 730

nobankšēt

nùobankšêt, dumpf ertönen: caurā apse nuobankšēja vien Vīt. 36. [iedrāzās dibensienā kâ akls, galva vien nuobankšēja Austiņš Nuopūtas vējā 62.]

Avots: ME II, 759

nodegt

nùodegt [li. nudègti],

1) intr., nieder -, ab -, verbrennen:
tē̦va mājas nuode̦g, un šie visi paliek pliki LP. IV, 5. uguns jau bija stipris vien nuode̦gusi Aps. ģīmis, mute, ruokas, kakls saulē nuode̦g;

[2) (eine Reihe von gegenständen) anzünden:
baznīcā visas sveces nuode̦gtas Warkl.].

Avots: ME II, 773

nokrist

nùokrist,

1): kad ir vaļa, tad kādu brīdi viņš nuokrīt (nuoguļas) pa pusdienas laiku Linden in Kurl. maguones ātri nuokrīt Kand.;

2): man kakls gluži nuokritis Lubn. n. BielU. man ūkiņš nuokritis (od. nuokrities) Bers., ich bin heiser;
‡

3) sterben:
arī bagātnieki nuokrīt Frauenb. ve̦cais nevarēja vis tik ātri n. Strasden; verrecken Auleja, Frauenb., Siuxt, Weissensee: nuokritis labākais zirgs; ‡

4) ins Unglück geraten
Seyershof: kuo nu maksu nemt tādam cilvē̦kam, kas pats nuokritis; "sich versehen, sich täuschen." Orellen: kas tālu iet sievas precēt, tie visi nuokrīt; "nuoplîst" Ramkau: gluži nuokritušas pastalas. Refl. -tiês: viņš ir pa krietnam nuokrities (= vājāks kļuvis) AP.

Avots: EH II, 56

nokrist

nùokrist li. nukrīsti] intr.,

1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;

[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.

Avots: ME II, 802

nolēkt

nùolèkt [li. nulė˜kti], nùolekt,

1) intr., ab -, hinab -, herabspringen:
ze̦lta pieši nuošķindēja, nuo kumeļa nuole̦cuot BW. 14379. kakls nuolēcis od. nuolūzis JK. VI, 43;

2) tr., im Springen übertreffen:
es visus jūs nuolekšu;

3) zu Schanden reiten:
atruon visus (zirgus) slapjus nuolē̦ktus LP. VII. 425;

[4) wegfliegen, hinfliegen:
jis... nuolēce Zb. XVIII, 418]. Refl. - tiês,

[1) sich zutragen
Manz. Lettus];

2) nach jem. geraten, ähnlich sein:
dē̦ls nuolēcies tē̦vā PS.;

3) sich leeren, geleert werden:
pudele bija jau labi nuolē̦kusēs, gan˙drīz pusē Janš.

Avots: ME II, 810

nolūzt

nùolûzt [li. nulúžti], intr., abbrechen: Šķiņķa zirgam kāja nuolūzuse. kakls nuolūzis.

Avots: ME II, 814

norecēt

‡ nùorecêt, sich mit geronnenem Blut bedecken (?): ģīmis un kakls bija pārcirsti un asinīm nuorecējuši Janš. Mežv. ļ. I, 36

Avots: EH II, 80

nosvīnēt

nùosvīnît, tr.,

1) beschmutzen, besudeln:
nuosvīnīts kakls A. I, 168;

[2) = nùogānît: n. cita darbus Celm.]

Avots: ME II, 864

ogatns

‡ ogatns "čakls, veikls" A.-Schwanb., Golg., Kalnemois, N.-Schwanb., Tirs.; o. cilvē̦ks "uzcītīgs, centīgs, uzņēmīgs; apķērīgs, attapīgs c." Golg.; o. ("dūšīgs") vērsis Schwanb. - Falls mit hochle. o aus a, vielleicht mit Dissimilation zu agns (als Ableitung von einem *agnata). Oder unter dem Einfluss von agns > hochle. ogns aus okatns (s. dies)?

Avots: EH II, 117

pagņauzt

‡ pagņaûzt 2 Dunika, = palaûzt: kakls pa˙visam stīvs; laikam būšu [tuo] pagņauzis.

Avots: EH II, 133

pakakle

pakakle [li. pakaklė˜ "die Halswamme"), auch pakakls,

1) die Partie unter dem Halse
Nigr.: devis uguni briedenei pakaklā Upīte Medn. laiki. bārzda bija nuo vaigiem nuodzīta, bet pakakle atstāta pilna Kaudz. lācis kāpa uozuolā, bite kuoda pakaklē BW. 2287;

2) das Doppelkinn, die Wamme, das Unterkinn; das Genick:
uguns bezdelīgai nuosvilinājuse pakakli, tâ kā vēl šuodien pakakle sarkana LP. VII, 1182.

Avots: ME III, 38

putnactens

‡ putnacte̦ns (vogeläugig), in der Verbind. p. audakls Seyershof, ein gewisses Gewebe: putnacte̦nu audaklu dabū, kad izmin paminas citādāk; tad audaklam iznāk tāda kâ bedrīte vidū un uz riņķi liekās dzīves.

Avots: EH II, 339

rats

rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),

1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,

a) die Räder,

b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,

a) die Radbüchse;

b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;

2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;

3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;

4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.

Avots: ME III, 480, 481

rekls

*re̦kls, erschlossen aus ostle. rakls Warkl., Malta, Dricē̦ni, locker (irde̦ns): *re̦kla zeme. Zu re̦ka?

Avots: ME III, 508

rēpulains

rē̦pulains (unter rẽ̦puļaîns): rẽ̦pule̦ni karpeļi ir tādi sasprē̦gājuši Seyershof. acte̦ns audakls tāds r. ir, -nav glumjš ebenda.

Avots: EH II, 370

rumba

I rum̃ba (li. rumba "Schwiele") Iw., rùmba 2 KL, Prl.,

1) rum̃ba Bl., die Nabe, Radbüchse
U., Bielenstein Holzb. 542; ratu kāpslis vai rumba Mērn. laiki 429;

2) der Rumpf auf der Mühle, worin das Getreide geschüttet wird
U.;

3) eine Blütenknospe
Depkin n. U.;

4) rumba (li. rumbà) Dunika, Nigr., der Querl:
suņi biksas apē̦duši, rumba vien atlikuse BW. 28556 var.;

5) jede Erhöhung (klein und lang) auf ebener Fläche
Kronw. n. U.: pa dziļām dangām un augstām rumbām... braucuot Janš. cūku gans cūku slauca, uz rumbiņas (Var.: kalniņā) tupē̦dams BW. 29356, 8. - rum̃bu mieži Karls, sechszeilige Gerste;

6) Demin. rumbuliņa BW. 4833, 5 var., ein dickes, unbehilfliches Mädchen
U.: sveša māte mani sauca: rumba, rumba, re̦zgalīte! BW. 4833. velies, rumba, istabā! 18856, 1. auga rumba kaimiņuos VL. - ratu rumba, rumbas gals od. kakls als Schimpfwörter überhaupt: ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā; ja ir kāda ratu rumba, gāziet ceļa maliņā! BW. III, 1, S. 54. kuo tu dziedi, rumbas gals (rumbas kakls 20881, rummas rīkle Sussikas), tev jau lāga neskanēja! BW. 874. In der Bed. 2 wohl aus mnd. rump "der hölzerne Trichter in der Mühle, wodurch das Getreide auf den Stein geschüttet wird". In den Bedd. 4 und 5 (nebst rumba II) wohl zu li. rumba "Schwiele" (s. Leskien Nom. 225), rumbas "Querl; Narbe", le. aprembêt 2, li. rêmbėti "Narben bekommen", slav. rǫbiti "hauen, hacken, kerben", poln. rąb "Rand, Saum" (s. Trautmann Wrtb. 236). Hierher stellt Būga KSn. I, 88 und KZ. LI, 118 nebst rumbulis und rimba auch rumba 1 (worauf rumba 7 und wohl auch 3 beruhen können); doch fragt es slch, ob nicht rumba I und rumbulis aus dem Livischen oder Estnischen entlehnt sind, vgl. estn. rumm "Röhre, Hohlcylinder", ratta rumm "Nabe am Rade", rump (gen. rumbi) "Klotz", liv. rump "abgehauener Stamm ohne Äste".

Avots: ME III, 557, 558

rūsains

rūsaîns L., U., rūsans Wid., Ar., (mit ù) PS., rūse̦ns Ar., (rùsains Ju*rg., Arrasch) rostig U., (rûse̦ns 2 Ruj., rùse̦ns C., rûsans 2 Salis, Widdrisch, rùsins 2 Kl.) rostfarben, rötlich, bräunlich: kakls rūsaini sarkanā krāsā Konv. 2 1356. rūsans mētelis LP. VII, 229. rūse̦nās smilgas MWM. VI, 841. rūse̦na čūska X, 6.

Avots: ME III, 572

sadziedzerēt

‡ sadziẽdzerêt AP., anschwellen: puikam viss kakls bija sadziedzerējis.

Avots: EH XVI, 407

sakrs

sakrs (?) Wid. "= akls">čakls"; für *sukrs (= li. sukrus "flink")? Falls zuverlässig, aus čakls. *sukrs kontaminiert?

Avots: ME II, 656

satūkt

satūkt, satūkst Spr., satūskt Alt - Kalzenau, satūkšt, intr., anschwellen, verschwellen: kakls bij satūskis Stari III, 22. luoceklis sapampis, satūskis Etn. IV, 117. ruokas satūska Latv. pautiem kule satūkuse (Var.: galva satūskusi) BW. 34969. saimniece satūškuse kâ glāze un nuomiruse Etn. III, 92; LP. VII, 835. - Subst. satūkums Preip. 43, die Geschwulst.

Avots: ME III, 769

sēkāt

sẽ̦kât: kad kakls piesmacis, tad jāsẽ̦kā Sermus. sē̦kāšanas pazīme - mazs truoksnis, šņakuoņa ebenda. sē̦kā cilvē̦ki, aitas, guovis ebenda.

Avots: EH XVI, 480

skusts

skusts: auch Auleja; kakls skusta nenasāja Tdz. 56587.

Avots: EH II, 516

šļaups

šļaûps 2 Bl., Gramsden, Stenden, Wandsen, šlaups L., U., ("slaids") Lennew., = šļaubs: mieti ir šļaupi Wandsen. š. kakls pudelei Lennew. Wohl zur Wurzel von šļaupât, s. auch Wood AJPh. XXIV, 48 und vgl. šļaubs.

Avots: ME IV, 67

smakt

smakt: prs. *smùku > ostle. smyuku Auleja, Warkl., smuokstu Dünsb. Trīs romant. gadīj. 84,

1): nuo pārsalšanas kakls smaka Auleja; "smakt (dusmās) = ēst: smuoc nu! (saka uz tādu, kas teicas nee̦suot ēst dabūjis)" Etn. II, 188. "puisis smacis alā trīs dienas" ME. III, 950 zu ersetzen durch "nabadziņš smacis trīs dienas"; ‡

2) muffig werden
Auleja: gaļa sāks s. Subst. smakums: karpeļiem pagrabā pieme̦tas liela smakuma (Muff) smaka Seyershof.

Avots: EH II, 532

steigt

stèigt (li. *steigti, zu erschliessen aus išbėgti steig Jušk. LD., S. 227, serb. stȉći "einholen" ) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb. u. a., steĩgt Dunika, stèigt 2 Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, steigt 2 Ruj., Salis, Līn., -dzu, intr., tr., eilen U.; beschleunigen; Sprw. juo steidz, juo ķeŗas. drīz steidz, akls dze̦m (eine Erinnerung an das Eile mit Weile; mit Beziehung auf die kurze Tragezeit der blindgeborenen Säugetiere U.). ragana steidz pie akas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). vilks steidz taisni virsū LP. VII, 915. steidzi zirgam mugurā un jāji kuo māk! V, 275. steidzi ar zuobinu palīgā! 485. jāsteidz mirt nuost VII, 1214, darbu steigt Dunika. pūru steidzu darināt BW. 7833, 4. steidz, māmiņa, diegu vērpt! 7050. divi labi satikuši, steidza mani aprunāt 8585, 1. trauc, māmiņa, steidz, māmiņa, manas baltas villainītes! 7462, 1. Refl. -tiês (li. steĩgtis "sich beeilen"), eilen, sich beeilen U.; steigties pruojām LP. II, 78. skriešus steigties mājup DL. vakars nāca; vāverīte, steidzies egles galiņā! BW. 13795. kadu suoli pretī steigdamies Kaudz. M. 109. - Subst. stèigšana, das Eilen; ar steigšanu, eilig, schnell; dievam ceļu... sataisiet ar steigšanu! Gesangb.; stèigšanâs, das Eilen, die Eile; kas tev nu par tādu steigšanuos? Kaudz. M. 314; stèidzẽjs, wer eilt, sich beeilt, beschleunigt; es bij[u] darba steidzējiņa BW. 10447, 4 var. Nebst stiga, staĩgât, li. staigris "schneli aufbrausend" zu gr. στείχω "gehe", got. steiga "steige", ir. tíagu "schreite", ai. ati-ṣ̌ṭigham "übersteigen", alb. štek "Weg" u. a., s. Trautmann Wrtb. 285 f., Walde Vrgl. Wrtb. 11, 614 f. und Boisacq Dict. 907.

Avots: ME III, 1058, 1059

stulbe

stulˆbe 2 : zur Bed. vgl. auch akls ‡ 4.

Avots: EH II, 593

tērpināt

I tērpinât,

1) freqn. zu tērpt I, Pferdekuren machen (etwa auch bei Menschen
U.) Bers., Lis., (mit ẽr) Ronneb., Pferde adern Mag. V, 1, 192, Pferden das Maul reinigen U., Wessen, (mit ẽr) Jürg., (mit ḕr 2 ) Bers., Kl., Sessw., Warkl.: zirgam ienāši; jātērpina kakls Wessen;

2) (eine Pfeife) reinigen
(mit ḕr 2 ) Warkl.;

3) (eine Sache) verbessern
Salisb. n. U. Wohl nebst tērpīt I, tērpt I, tē̦rpums II, tē̦rpa II, tārpinât I 1 (mit hochle. ā aus ē̦? ) und II zu tārpa, s. Meringer IF. XVIII, 226 und Boisacq Dict. 958 f.

Avots: ME IV, 174

titenstilbis

titenstilbis "dzērves kakls" Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 198

ūka

I ũka Iw., Līn., ùka 2 Prl.,

1) Bauske, Dond., Drosth., Grobin, Kalleten, PS., Salis, Schibbenhof, Wandsen (mit ũ), ùka 2 Golg., Saikava, Sessw., ûka Fehgen, Geistershof, N.-Peb., N.Schwanb., Sessw., das Zäpfchen (im Halse)
L., St., U., Oppek. n. Latv. Saule 1927, S. 618, Pērse; der Kehldeckel Dr.; ũka Grünw. "rīkles gals" Lennew., Preekuln; "der Adamsapfel" Altenwoga: ūka ir šķība, kad kakls nuolauzts Etn. II, 148. bāž . . . pirkstu rīklē, lai nuostatītu ūku ebenda. kungs smejas ūku rīdams LP. I, 155. velci (rauche), ka vai ūka lai izkrīt! MWM. dažs nuo visas ūkas (aus voller Kehle) pūš ... stabuli MWM. VI, 486. ūka nuokritusi Grünw., von Atembeschwerden, Heiserkeit gesagt. ūku (uz)celt Balss, ein angebliches Kurieren von Atembeschwerden oder Heiserkeit, indem der Kopf (des Kindes) am Haarschopf rückwärts gezerrt wird (Mahlup) oder die Finger in die Kehle gesteckt werden (Grünw.);

2) "mugurkaula gals" Kurl.: bē̦rns uz tūplīti krizdams nuositis diršai ūku JK. VI, 51. Nebst li. ũkas dass. aus mnd. hûk "Zäpfchen im Halse".

Avots: ME IV, 406, 407

vajakis

va˙jakis (aus vai II + akis [s. akls 1a und aks]), va˙jaku Druva I, 415, Interjektion zum Ausdruck der Überraschung oder des Erstaunens: va˙jakis! dūšenieks! Plūd. LR. IV, 119. va˙jakis! tur jau siekalas sāk tecēt! Brig. Ceļa j. 16. va˙jakis, kādā gaisa galā! Dz. V.

Avots: ME IV, 445

vaļains

vaļaîns Mar., Adv. vaļaini Spr., frei, offen: vaļainas durvis Mar. n. RKr. XV, 142. viņam vaļains kakls ebenda.

Avots: ME IV, 464

valgs

I valgs (li. valgas "valgs" Miežinis) AP., Frauenb., Iw., Līn., Ruj., Salis, Salisb., Serbigal, Wolm. u. a., (mit àl 2 ) Kl., Nerft,

1) ein Strick, eine Schnur
U., Ascheraden, Wolm. u. a. (unbek. in Dond., Stenden, Wandsen); ein kürzerer Strick, um etwas anzubinden Bielenstein Holzb. 570; ein Viehstrick U., (mit al ) C., Mitau, Ramkau, Riga, Salis, Salisb., Wolm., (mit àl 2 ) Golg.; der Zaum Kl.: nuopina nuo liepu lūkiem valgu LP. VI, 581. pietaisīju kulei stipru valgu Seifert Chrest. III, 3, 79. aptiniet labi ar valgu! Vīt. valga auklu un... ādas auklu pastalas A. Melnalksnis Mazsalaca 50. Sprw.: zaglis dabū savu algu - savā kaklā citu valgu RKr. VI, 829. kāšu valgs, ein gedrehtes Seil U., eine Gabelschnur Bergm. n. U. es neietu, kad lai mani valˆgā (Var.: ar valgu) ve̦stu BW. 9763, 11. panāksnieki valgus vij, lai varē̦tu kazu ķert 842, 1. guosniņām baltābula valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. guovju valgi 20536, 6 var. valgā! Salis, valgā, guovis! C., se vàlgā 2! Golg., ruft man beim Hineintreiben der Kühe in den Stall. Sprw.: vienu valgu vilkt RKr. VI, 934, in ein Horn blasen U. (fig.) tumsas valguos... viņi smaks Vēr. II, 86. ve̦rgu valgā Salisb.;

2) valgs Dunika, die Schlinge
Bielenstein Holzb. 599, 618; Plur. valdziņas, valdziņi, Fallstricke Manz. Lettus, St.: ar valgiem irbes ķert Dunika. irbītei valgu taisa BW. 11197. putni (tuop) valdziņās dabuiti Manz. Post. I, 28. kāpēc liec tu tad manai dvēselei valgus (warum willst du denn meine Seele in das Netz führen)? Glück I Sam. 28, 9. skaudnieki valgus pasle̦pe̦n liek Lapsa-Kūm. 210. tas man tik pat kâ slazda valgs, sagt man von einer bevorstehenden Schwierigkeit Salisb. valgu spiešana, Schlingenstellung auf der Jagd Bielenstein Holzb. 578;

3) valgs Bielenstein Holzb. 438, (mit ã Dunika, valdziņš St., Bielenstein Holzb.599, Dr., Lieven-Behrsen, Memelshof, Rite, (mit al˜ ) C., Ramkau, (mit àl 2 ) Fehteln, Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kreuzb., Sessw., valdzītis (?) Peb. n. U., val˜dzītis (?) AP. (sonst gilt in Peb. valdzīc die Masche (beim Strickzeug):
cimda valdziņi A. v. J. 1897, S. 232. pasprucis valdziņš adīklī Saul. III, 127;

4) eine beim Ziehen sich leicht auflösende Verschlingung
(vàlgs 2 ) Kaltenbrunn;

5) in genitivischen Verbindungen: valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube
L.; valgu sē̦kla, der Hanf Trik.;

5) valdziņi L., Schlangen.
Wohl zu ai. valgā "Zaum, Zügel"; s. Bezzenberger BB, XII, 241, Liden Stud. 48 und Arm. Stud. 100, Walde Vrgl. Wrtb. I, 304, wo es zur Wurzel von velˆt "wälzen" gestellt wird; vgl. valdzēties.

Avots: ME IV, 453, 454

vecs

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

vecsaimnieks

ve̦csàimnieks,

1) ein alter Wirt
N. - Bartau; der Vater des Wirtes A. - Ottenhof, Dond., Frauenb., Kandau, N. - Bartau, LP. VII, 431 (aus Dond.): nabaga Graikstiņš, ve̦csaimnieks, akls un atstāts Druva III, 595. - f. ve̦csaimniece Janš. Dzimtene V, 139, die Mutter des Wirtes;

2) der Besitzer eines Gesindes, das von alters her bestanden hat (als Gegensatz zum
jaunsaimnieks "Jungwirt").

Avots: ME IV, 518

velve

I vel˜ve, das Gewölbe L.: krāsns, pagraba velve. pie debess velves zvaigznes spīd Vēr. I, 1026. - velves kakls, der Speckhals eines Pferdes Fiauenb. Nebst estn. wõ w aus mnd. welve "Gewölbe".

Avots: ME IV, 535

vijaklis

vijaklis, vijakls, s. vijāklis.

Avots: ME IV, 582

vijāklis

I vijāklis,

1) auch vijakls, Flechtwerk
(vijaklis) St., Depkin n. U.; ineinandergewundene Pflanzen, Ranken (z. B. beim Hopfen) Ramdam, Saucken; verworrenes Garn Saucken (dzijas sašķetinājušās un same̦tušās vijaklā Wessen); ein Geflecht aus Hede, das man Kühen um den Hals legt, damit die Kette nicht drückt Kalnemois; = pine̦kls 1 (vijākls) AP., (vijaklis) N.-Peb.;

2) "samīdītā, samudžināta vietä Bers.;

3) "linu vijamais kāsītis" (vijaklis) Kalzenau; das zum Flechten dienende Gerät
(vijaklis) N.-Peb.: tē̦vs tur nuovietuojies ar visu vijakli. Zu vît.

Avots: ME IV, 582, 583

viļaka

viļaka,

1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;

2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;

3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;

4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.

Avots: ME IV, 597

zalgot

zalguôt,

1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt 2 Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt 2 Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl 2 ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt 2 Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;

2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.

Avots: ME IV, 684

zīdeklis

zîdeklis,

1) zîdeklis Lubn., Mar., (mit î 2 ) Salis, zîde̦kls Meiran, Nötk., zīde̦kls L., St., zîdakls Lubn., Saikava, zîdakls Selsau, = zîdals: cūkai nav zīde̦kla Saikava. man tā zīde̦kla tāˆ pamaz: bē̦rnam nepietiek Frauenb.;

2) = knupis 2 Wid., (mit î ) Bers., Lubn., Schwanb.;

3) (im Scherz) die Zigarre
BielU.

Avots: ME IV, 731

zirneklis

zir̃neklis Segew., Selg., Widdrisch, (mit ir̂ 2 ) Bl., zirneklis L., U., zir̃ne̦klis Ruj., zìrnē̦klis 2 Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 74, zir̃nêklis A. - Ottenhof, AP., C., Jürg., Nötk., PS., Wolm., zir̃nêklis 2 Siuxt, zìrnêklis 2 Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, Heidenfeld, Jummardehn, KatrE., Lubn., Prl., Saikava, Selsau, Sessw., zìrnaklis 2 Mar. n. RKr. XVII, 123, Schwanb., zir̃nakls Iw., zir̃nâklis 2 Frauenb., Gramsden, Grobin, Pankelhof, Schnehpeln, Siuxt, zirnâklis 2 Ahs. n. RKr. XVII, 65, zìrnauklis 2 Sussei n. FBR. VII, 132, zìrnûklis 2 Warkh., zirnekslis Glück, zir̃nêkslis 2 Schibbenhof, zirnēkslis Manz. Lettus, zirnakslis St., zir̃nâkslis 2 Dunika, Frauenb., Grobin, Schnehpeln, zir̂nâkslis 2 Ahs., die Spinne; nach U. auch: das Spinngewebe (nach St. so nur im Plur˙!): zirnekslis auž ar abejām ruokām Glück Spr. Sal. 30, 28. pievē̦rpusi... zirneklim (Var.: zirnākslim, zirnakļam) ce̦kuliņu BW. 21974. muļķītis gribējis zirnakļus ēst LP. VI, 651. zirnekļa tīkls, das Spinngewebe, - jūŗas zirnekļi, majidae Konv. 2 1890. Etwa, weil der Bauch einer Spinne an eine Erbse (s. auch zirnis 2 - 4) erinnert, zu zir̃nis??

Avots: ME IV, 728