Paplašinātā meklēšana

asaka, ‡

2) derjenige Bestandteil des Wagens, der die (hblzernel Vorder- und Hinterachse verbindet
(aus dem Hochle.).

Avots: EH I, 130

asaka (li. ãšaka oder ašaká), ase̦ka N. - Bartau LP. VI, 746, Demin. asaciņa, in Mar. RKr. XVII, 105 asadziņa, die Gräte: ļauna asaka, ein böses Weib. Sprw.: ļauna asaka allaž dūmus kvēpina, ein böses Weib, ein bitter Rauch. sakaltis kā asaka, von einem sehr Mageren. nuobraucis zirgu kā asaku. [Nebst slav. osoka "Riedgras" zu ass "scharf"; s. Brandt PФВ. XXIII, 100, Zubatỳ AfslPh. XVI, 403, Būga KSn. I, 142 f. und 269.]

Avots: ME I, 142

asakaîns, [auch asakuôts und asakuojs BW. 34556], grätig, voller Gräten: asakaina zivs.

Avots: ME I, 142

‡ papasakatiês Salis, ein wenig, eine Zeitlang plaudern: papasakajas visi kuopā. Vgl. li. papasakoti "erzählen".

Avots: EH XIII, 162

pasaka,

1): sataisījis pasakas (= sate̦nkājis) Kreiļam par manim Seyershof. sliktas pasakas (= te̦nkas) AP. pasakas teikt (schwatzen, sich unterhalten)
Salis. nesmukas pasakas (Gerede) bij izgājušas ebenda. izrunātas pasakas (= nuostāsti) nuo ve̦ciem laikiem ebenda. vai tai naktī kuo saķērāt? - pasakas (Unsinn, keine Rede davon)! bij jānāk atkal uotru nakti Siuxt.

Avots: EH XIII, 169

pasaka (li. pãsaka),

1) die Fabel, das Märchen:
tukšas pasakas teikt Neik.; pasakas taisīt, leeres Gerede, Gerüchte verbreiten, klatschen Bers., Smilt., Lös., Laud.: netaisiet pasaku, macht keinen Skandal, Lärm! Bers., Ar. pasaku leitis, pasaku maiss, [kulīte Ar.], ein Fabelhans: ve̦lns lai jūs parauj, pasaku maisi! Kaudz. pļāpā kâ pasaku leitis. pasakām, zum Märchenerzählen, unglaublich zu sagen, märchenhaft: brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos BW. 5602. piemiņām, pasakām māsa auga bāliņuos 3568. pasakām man sajāja trejdeviņi precinieki 14193;

2) das Sprichwort
L., St.;

3) als nomen agentis - das Klatschmaul:
iet kâ pasaka Laud.;

[4) etwas Weitläufiges, Verwickeltes
Ar.] Zu pasacît.

Avots: ME III, 93

pasakaîns, fabelhaft, märchenhaft: pasakaiņie mēŗa laiki Kaudz. puķes pasakaini platām lapām Aps. tas izklausās pasakaini Latv.

Avots: ME III, 94

pasakarns, der Ort unter dem Wurzelende: kad izlīdis caur pasakarnu, tad palicis par vilku LP. VII, 879. Zu sakārnis.

Avots: ME III, 94

‡ apcìenît,

1) = ìecìenît, hochzuschätzen anfangen, liebgewinnen: a. pasakas Glück I Tim. 1, 4;

2) "?": mēs tev[i], Jēzu, apcienīsim Vidzemes dziesmu grām. v. J. 1809, 172.

Avots: EH I, 76

apstât,

2): pļāvēji pēkšņi apstāja darbā J. Kļaviņš. ka[d] grib apstādīt (anhalten, scil. dzirnaviņas), pasaka un (dzlrnaviņas) apstāj Pas. VIII, 122 (ähnlich IX, 132), apstājama vieta Frauenb., = mājvieta;

4): apstājuši mani kâ nelabie Jürg. ganības bij apstājis vilks Pas. IV, 471. vādātājs, murgi var cilvē̦ku a. Autz, Ekau u. a. nelaimes apstāts (bedrängt)
Schibbenhof. tiku nuo visām pusēm apstāts ar jautājumiem Pumpurs Raksti II, 174; nicht in Ruhe lassen, bedrängen Autz, Wolgunt u. a.; ‡

5) verdächtigen
Ahs.: visi mājas ļaudis mani apstājuši par zagli, bet es tas nee̦smu. Refl. -tiês, ‡

4) sich ringsum beziehen (bedecken):
piens apstājies ar krējumu BielU., auf der Milch hat sich Sahne abgestanden.

Avots: EH I, 117

‡ asaga FBR. V, 153, PIKur., = asaka">asaka.

Avots: EH I, 130

asakuôts (unter asakatns): auch AP.

Avots: EH I, 130

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. ² 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês, ‡

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140

‡ atme̦taîns, = ‡ atmataîns, bracnliegend (?): se̦nās dienās pasakainās, kad vēl spuoki rādījās: kad tuos ne˙vien atme̦tainās vietās redzēt gadījās Janš. Pag. pausm. 10.

Avots: EH I, 155

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. ² 79].

Avots: ME I, 270

bèigts, Part. pass. praet. von bèigt,

1) beendet:
darbs beigts; beigta balle, aus ist der Schmaus: kad dieviņš nuolicis mirt - beigta balle - nelīdz ne zāles, ne plāksteris. beigta, aus ist die Geschichte, sagt derjenige, welcher ein Märchen (pasaka) erzählt hat Zb. XVIII, 366;

2) tot, verloren, zugrunde gerichtet:
visi beigti, alle sind tot Etn. III, 15. beigts kā muša, mausetot. beigtu kaķi vien ieraudzīja LP. VI, 71. tik˙pat beigts esmu, trotzdem bin ich verloren V, 139. tie bija beigti kuģi, gestrandete Schiffe Skalbe. Oft mit pagalam verbunden: nuo ve̦lna ne jausmas - beigts un pa˙galam smalkuos pe̦lnuos LP. VI, 426;

3) uz (tuo) beigtuo (= beidzamuo): aitas viņš plucināšuot uz to beigtuo RKr. VIII, 78.

Avots: ME I, 277, 278

blèņas, selten blēņi BW. 7439 [auch bei Glück], Tändeleien, Possen, dumme Streiche, leeres Geschwätz, Unsinn, Schelmereien: dzied, māsiņa, blēņu dziesmas (nichtsnutzige Lieder, so wurden früher alle nichtgeistlichen Lieder genannt, so namentlich die Volkslieder). runā blēņu valuodiņas, dummes, albernes Zeug. labāk, brāļi, padziedam, nekā blēņas runājam. blēņu izruna, nichtige Ausrede; blēņu ticība, Aberglaubige; blēņu skuola, List, Ränke, Hexerei. nestāsti man blēņu pasakas, erzähle mir nicht Unsinn, blithblaue Geschichten. blēņu kulīte, maiss, blēņu kuopa (St.), ein Erzschelm, Possenreisser, Plappertasche. Sprw.: lien pa luogu, neplēsi jumtu, dari blēņas, neej zagt. ar blēņām nuokauties, blēņām paduoties, sich eitlem Tand hingeben. par niekiem tik daudz bažīties, blēņas. ka tik luopi nesaiet blēņās, wenn das Wieh nur nicht ins Kornfeld geht A. XX, 13. [Nach Froehde BB. XVII, 309, Prellwitz Wrtb, ² 491, Berneker Wrtb. I, 48 zu gr. φλήναφος "Geschwätz"; eher aber wohl nach Le. Gr. 162 aus blēdņas (zu blèdis), das man BW. 808, 2 var. (I, 856) findet. Dazu wohl auch li. blènis Liet. pas. II, 234.]

Avots: ME I, 314

del˜verêt, -ēju, mutwillig, albern, unruhig sein, Unsinn treiben, viel schwatzen: es dziedāju, delverēju, man arājs gadījās BW. 527. dziedu, dziedu, delverēju, ne par vienu nebē̦dāju. Refl. -tiês, lärmen, tollen, umherschwärmen: lai nu tik daudz nede̦lve̦rē̦tumies, iesāk kāds stāstīt pasakas Alm. diez, vai tad vairs delverēsies šurp Kleinberg. [Aus mnd. delvern "schwatzen, schreien."]

Avots: ME I, 454

dzìt: dzĩt auch Frauenb., Iw., Kand., N.-Wohlfahrt, Pussen, Salisb., Siuxt, dzît ² AP., Ramkau, praet. dzĩnu Seyershof,

1)

a): dze̦namais zirgs, ein Arbeitspferd
Frauenb.; dze̦namās drēbes, Alltagskleider ebenda;

c): se̦rus dz. Linden in Kurl., = sarus pērt (s. unter sars 2); ‡

j) pasakas dz., Märchen erzählen
Diet.;

2): ‡

c) dz. uz dārgumu, verteuern
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) brauen:
dz. šņapstu Kaltenbr. Refl. -tiês,

3): nedzinās, kab (sc.: alus) reibīgs būtu Auleja. es dzītuos nuo bē̦rniem kaut kuo (ich würde versuchen, etwas von den Kindern zu erlangen)
Seyershof; ‡

4) sich mit der Herde begeben:
vai uz upes malu dzīsaties? Saikava. nevajag dz. klāt (man soll sich nicht mit der Herde nähern) Kaltenbr.; ‡

5) sieh aufdringlich nähern, sichryraufdrängen:
kuo te nu dzenies man virsā, kâ kad rūmes nebūtu! AP. kad karstā laikā saplīsušas cūkām ausis, tad dze̦nas mūsas klāt Seyershof. vistas cilvēkam vien riņķī dze̦nas ebenda; ‡

6) "mit einer schweren Fuhre fahren"
Saikava: kur nu dzīsies ar tuo ve̦zumu? ‡

7) kräftig spriessen:
dārzuos jau zâle dze̦nas, lai gan ecē un ar Seyershof; ‡

8) hervordringen, quellen:
alus dze̦nas ārā nuo buteles Strasden; ‡

9) "?": cietlaižamā laikā jāduod guovei labāk ēst, tad (sc.: barība [?]) dze̦nas pienā Seyershof; ‡

10) sich bei Geburtswehen winden:
guovs dze̦nas AP., Frauenb., Iw., Linden in Kurl., Sonnaxt: kaķiete sāk dz. Linden in Kurl. luops aiz sāpēm dze̦nas un ir, kad teliņš nāk pasaulē Siuxt. guovs dze̦nas, kad teļš atlēcis (nach der Geburt) Saikava; ‡

11) fahren (mit einem Boot):
zvejnieki grib dz. pa ceļu (weg) Pas. X; 414 (aus Welonen).

Avots: EH I, 362

izlàupît,

1): asakas i., ausgraten
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 462

jàusma, (vgl. jaũsmas "чувство"),

1) die Ahnung:
kad kāda nelaba jausma uziet St. brīnišķīgu jausmu pilna ziedu diena Saul. dē̦lam ne jausmas par tuo, ka viņu grib nuolietāt LP. VI, 392. še tuo tik jausmās matām L. Bērziņ. man nuo tā nebij jausmas Vēr. I, 1077, tik divās actiņās nuo sē̦rām nebij jausmas MWM. VIII, 81;

2) das Gerücht:
vai taisnība tai jausmai? K. Kaln. tāda jausma pārtecēja pa visu zemi U.; jausmas taisīt, = pasakas taisīt Ruj. n. U. [viena jausma (nāks) pār uotru Glück Ezech. 7, 26.]

Avots: ME II, 103

kab,

1): jis pasaka..., k, jis atve̦stu... tārpu Pas. IV, 21 (aus Ružina); ‡

2) = laî 2: kuo vien bārenīte teikšuot, tuo k. viņš izpildītu Pas. V, 403 (aus Rosittenl. Weitere Belege gibt J. Zēvers IMM. 1933 II, 183.

Avots: EH I, 572

krât, - ãju, tr.,

1) sammeln:
pasakas, tautas gara mantas;

2) erwerben, sparen:
naudu. Sprw.: krāj jaunumā, būs ve̦cumā. pie mantas krāšanas nepalīdz gudrība. Refl. - tiês, sich sammeln, aufhäufen; sich erwerben: ūdens, bagātība krājas. viņš pats ar savu niknu mēli sev neguodu krājies Liev. [Wohl zu krâsns II.]

Avots: ME II, 269

‡ ķuips Lng. (unter asaka) "stumpf".

Avots: EH I, 707

làupît, - u, -ĩju, (li. laupýti "zerbrechen", [r. лупи́ть "schälen; (alt) rauben"],

1) schälen, abhäuten, abblättern, aushülsen
[Mitau, Salis, Serbigal]: ābuolus, kartupeļus, uolas, pupas, zirņus. viņa laupīja un kasīja kartupeļus A. XIV, 416. kāpuostus laupīt, von den Kohlhäuptchen die losen Blätter abschnieden; asakas laupīt, ausgräten St.;

2) rauben, plündern:
ļaudis. Sprw.: guodu var ātri laupīt, bet atduot vis nevar. kas gan sevi laupa, uotru taupa. guodu, dzīvību laupīt, die Ehre, das Leben rauben. viņš laupa pats sev dzīvību MWM. VII, 327. ļaudis laupīt, die Leute aussaugen, schinden, bedrücken St., Spr. - Refl. - tiês, sich schälen, aushülsen: rieksti labi laupās. [Zu lupt, ahd. luoft "Baumrinde, Nussschale" u. a., vgl. Uhlenbeck got. Wrtb. 99, Berneker Wrtb. I, 746.]

Avots: ME II, 429, 430

‡ Warkl,. = lakt: sasakava bāleleņi, vienu skruozi lukšīdami Tdz. 49619 (aus Makašēni). Vgl. auch pìelukšît.

Avots: EH I, 760

nâtre [auch Neuenb., C., Nitau, Wolm., Ronneb., N.-Peb., Preili, nâtre ² Līn., Nigr., Lautb., Selg., Wandsen, nātre Setzen, Schmarden, Stirniene, Bers., Fossenberg, Sessw., Lubn. (li. notrė˜)], nâtra [auc Serbigal, AP., Nerft, nâtra ² Dond., Bauske, Hochrosen, nātra Ekau, Hasau, Matk., Sackenhausen, Erwahlen, Wirginalen, Ellei, Annenhof bei Mar., Plm., Marzenhof (li. notra), nãtra Schujen], ņâtra RKr. XVII, 95, [Lis., ņārta Kreuzb.], ņâtre [Kokn., Linden in Livl., Prl., Kl., Bers., Kreuzb., Dunika, ņātre Grosdohn, Marzen, Oselsof], nātara [zur Verbreitung dieser Formen vgl. auch die Varianten von BW. 23619], die Nessel: nātres dzeļ, kuož, die Nesseln stechen- pirmais šķiedras augs baltiem būs bijis nātre, kas ir rada ar vārdu "nātns". vēl tagad mūsu pasakas daudzina, ka māsa taisa apburtiem brāļiem nātŗu kre̦klus PS. puišu dēļ neziedēja ne nātrītes (Var.: ņātrīte, nātriņa) sē̦tmalā BW. 12076. Sprw.: kuļas od. sitas kâ nātre, von einer scharfen Sense. tas iet kâ nātres caur sirdi, das dringt wie ein Schwert durchs Herz. baltā nātre, weiss Taubnessel (lamium album) Penģ., Etn. I 83; dze̦ltānā od. meža nātre, die Waldnessel (galeobdolon) RKr. II, 71; lielā oder dižā oder sē̦tas nātre, grosse Brennessel (utrica dioica); mazā, sīkā, sīvā, smalkā, svē̦tā n., die kleine Brennessel (urtica urens) Mag. IV, 2, 65; Etn. I, 111; RKr. II, 80; III, 73; mīkstās nātres od. nātŗu māte, die Taubnessel (lamium) RKr. II, 73; cūku, suņu n., Braunwurz (scrophularia nodosa) Mag. IV, 2, 55; RKr. II, 78; vēja nātre, Acker-, Steinsame (lithospermum arvense) Sassm. [Nebst li. nõterė zu apr. noatis dass. und (nach Brückner KZ. XVVI, 211 und Trautmann Wrtb. 194) vielleicht zu slav. natь "Kräutich"; vgl. auch Walde Wrtb. ² 508 (unter nassa) und (anders Persson Beitr. 813 u. 815.]

Avots: ME II, 702, 703

nùožubinât: n. asakas, n. gaļu nuo kaula NB.

Avots: EH II, 111

pamaša,

1): Weise, Gewohnheit
Lng.;

2): pamaša Erlaa, pamašas Auleja; Sonnaxt, Wessen, plötzliche starke Magenschmerzen Saul. Kop. raksti V, 175: kad p. bijuse, tad ar pirkstīm taisījuši kuo iedzert Erlaa; galvas pamašas - starke Kopfschmerzen Saul. Kop. raksti I, 85, Auleja, Saikava, Warkl. - kad uotrs pasaka, ka šmuki luopi, tad pamašas var pietikt Liepna.

Avots: EH II, 154

pãrpiêktais vakars,

1) [jeder zweite Freitagabend
MSil.]: svinuot piektuo vai pārpiektuo vakaru Konv. ² 391;

[2) "par pārpiektuo vakaru - cik atce̦ruos - ve̦ci ļaudis Sniķerē sauca sestdienas vakaru";

3) "kad pasakas varuonim piecas dienas kas jācieš vai jādara, tad - stāsta pasakas - pārpiektajā vakarā viņš taisās ceļā u. t. t." Vank.].

Avots: ME III, 170

‡ pā`rsaga ² (auch pàsaga ² ) Eversmuiža n. FBR. VI, 37, = pasaka.

Avots: EH XIII, 209

pãrtèluôt,* tr., umgestalten, umbilden: uz skatuves re̦dzama bij tikai pievilcīgi pārtē̦luota pasaka par bārenīti Duomas III, 378.

Avots: ME III, 182, 183

pàsaga ² , für pārsaka, pasaka, das Märchen Mar, n. RKr. XVII, I29; [vgl. Le. Gr. § 545].

Avots: ME III, 190

pasakuôt, ‡

2) schwatzen, sich unterhalten
Seyershof. ‡ Refl. -tiês ebenda, (pasakaties) Salis, = pasakuôt ‡ 2.

Avots: EH XIII, 169

‡ pasaks Strasden, = pasaka 1.

Avots: EH XIII, 169

‡ pase̦ka Frauenb., = pasaka: vīri teic pase̦kas.

Avots: EH XIII, 171

paûst Wolm., Kr., Kl., C., Lis., Sessw., Nötk., Plm., Renzen, Sauken, paûst ² Autz, Schlehk, Salgaln, Ruj., paũst Seyershof, Irmelau, pàust ² Warkl., -žu, -du, pàust ² , -šu, -su Warkh., Ruj., ruchbar machen, öffentlich verbreiten: pauž cik vien varē̦dami tādas valuodas Kaudz. M. 283. tādas pasakas ļaudis pauž A. V, 386. le̦pni paužu uzvaru Asp. R. VII, 8, tas paudīs viņu paduomu Manz. Post. I, 102; paûst ² "(Unsinn) erzählen" Dzērve. Refl. -tiês, ruchbar, verbreitet werden: viņa slava paudās par visu.., apriņķi Balss. kas bija klusumā slē̦pts, nu sāka pausties uz âru Lis.

Avots: ME III, 129

pèlnît (li. pelnýti), -u, od. -ĩju, -ĩju, verdienen, gewinnen, verschulden U.: Sprw. iet lē̦ti, bet pelnît grūti. sūri, grlīti pelntts. kuo mute pe̦lnā, tuo mugura maksā. kuo pelnîjis, tuo dabūjis. mums jāstrādā un jāpe̦lna maize Rainis Ze̦lta zirgs 18. kâ maize jāpelnī BW. 31864, 5 var. Refl. -tiês, (für sich) verdienen: maizi pelnīties Plūd. Rakstn. I, 114, viņa pūlejās un pelnījās kâ zinādāmā Janš. Subst. pèlnîtãjs, einer, der verdient BW. 7161. pèlnĩjums, das Verdienen, das Verdiente: kāds pelnījums, tāds alguojums Krilova pasakas 83. visa gada pelnījumu pe̦lē̦ka aîtiņa apē̦d RKr. VII, 307. Zu aksl. плѣнъ, r. полонъ "Beute", ai. paņa-ḥ "versprochener Lohn", páņatē "handelt ein", an. falr "verkäuflich" und weiterhin apr. peldīuns "erworben", li. peldė´li "sparen" s. Trautmann Wrtb. 213, Walde Vrgl. Wrtb. II,51, Boisacq Dict. 830.

Avots: ME III, 197

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

I plaûdis Kr., C., PS., Burtn., Kl.; Fest., Demin. auch plaudē̦ns, der Brachsen (abramis brama L.) Natur. XXXVII, 47, RKr. VIII, 103; IX, 94: tas nuotika nārsta laikā, caur kuo arī jaunie plaudē̦ni mantuoja asakas Etn. II, 80. Der Name dieses breiten Fisches gehört (als "der Breite") wohl zu got. flautjan "sich gross (urspr.: breit) machen", ahd. flaozzan "superbire", s. KZ. LI, 258.

Avots: ME III, 324

rãdît (li. ródyti), -u (-ĩju BW. 22087, 3), -ĩju, tr., zeigen, weisen: uguni, ceļu. puišam visu tuo laiku jārāda uguns BW. III, 1, 30. māte kūla līgaviņu, es rādīju uguntiņu; es pats gauži nuoraudāju, uguntiņu rādīdams BW. 11574. rādiet man gaišu guni! 18036 var. tē̦vs mani vedīs tirgū rādīt 7051. ēd, Līzīte, met jele mieru! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda (der Boden wird schon sichtbar) 19276, 1. pag, pag! nu es tik tev rādīšu! (jetzt werde ich dir zeigen! d. h. jetzt wird es dir schlimm ergehen) Dīcm. pas. v. I, 45. re̦ti kāds atrastuos, kas tādu brāļa sirdi rādītu Neik. knipi od. knipu rādīt, ein Schnippchen schlagen: druoši gāju nāburguos... puišiem knipas rādī dama BW. 6635. marta lietus rāda (gew.: nuorāda) uz sausu vasaru, der Märzregen weist auf einen trocknen Sommer hin Etn. I, 77. es savas acis vairs te nerādīšu, ich werde mich hier nie mehr sehen lassen. pilī tā nedrīkstēja ne acis rādīt LP. I, 119. zuobus rādīt, die Zähne zeigen, auslachen, verhöhnen: nerādi smieklam zuobus! sagt man zu jem., der einen Verärgerten, in Wut Geratenen auslacht Etn. II, 30. tagad tas man rāda zuobus, kâ jau pasaulē nuotiek, kad uotram parāda labu sirdi Alm. Kaislību varā 48. Refl. -tiês, sich zeigen, sich erweisen: Sprw. ies labi gan, lai slikti rādās od. nelabi rādās, labi būs LP. V, 279. ja jūs rādīsities, tad jūs neredzēs, ja jūs nerādīsities, tad jūs redzēs. sajāj tautu pilla sē̦ta, man jāiet rādīties BW. 14696, kalpu puisim jau bij jākaunas ļaudīs rādīties Alm. Kaislību varā 56. ar puisi aizbraucis, tas vairs nav rādījies atpakaļ (ist nicht mehr zurückgekehrt) ebenda 67. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies! (wage es nicht, dich vor mir sehen zu lassen) Krilova pasakas 26. es bez aitām nedrīkstu mātei rādīties. vē̦lā vakarā ne duomāt viens pats rādīties LP. V, 209. lielīgi rādīdamies tas dažreiz salika naudu simtiem BW. III, 1, 16. sapnī rādīties, sich im Traum zeigen : tu man pagājušuo nakti rādījies sapnī. rāceņi jau rādījās ce̦puši (erwiesen sich als gar). tad... bārzdainis ēda tuos LP. VI, 171. - mācī tājam od. pie mācītāja rādīties, sich beim Pastor zum Aufgebot anmelden: kad puisis nuo līgaviņas jāvārdu dabūjis, tad nuorunāja kādā nākamā sestdienā brauki pie mācītāja rādīties BW. III, 1, 83. - Subst. rãdîšana, das Zeigen, Weisen; rãdîšanās, das Sichzeigen; rãdĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zeigens; etwas, das gezeigt wird, ein Schauspiel (im weiteren Sinne) U.: tautiet[i]s suola simts dālderu vienas reizes rādījumu (für einmaliges Zeigen; Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655, 2 var.; rãdîtãjs (li. ródytojis), wer zeigt; der Zeiger (an der Uhr): ne man skalu plēsējiņa, ne uguns rādītāja BW. 6837. ceļa rādītājs, der Wegweiser: zē̦na acis ve̦cajam būtu par ceļa rādītājām Aps. III, 4. laika rādītājs Plutte 83, das Barometer. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis, Register (eines Buches). vilcienu rādītājs Vēr. II, 438, der Fahrplan; rãdîtãjiês, wer sich zeigt, die Erscheinung: tuo sacījis, rādītājies pazudis LP. VI, l, 182. Wohl zu got. rōdjan "sprechen", air. no-radim "spreche", im-rádaim "überlege", s. Pedersen Vrgl. Ciramm. d. kelt. Spr. II, 591 f. und Trautmann Wrtb. 235; zur Bed. vgl. gr. είχνῡμι "zeige": lat. dīcō "sage".

Avots: ME III, 494, 495

rakaris Friedrichswald, rakars Wessen, der Racker; ein Ausgelassener, Unartiger, Unbändiger: paga, rakari, es jums parādīšu! Sadz. viļņi 30. duod šurp tuo rakari - ve̦lnam saspārdīt! Brīvzemnieks Mūsu tautas pasakas I, 13. ai, zaķīti, rakarīti! BW. 2296. Nebst estn. rakel und li. rakaris aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 472

rãpu (li. ropu "in Kriechlage" bei Leskien Nom. 179) PS., U. (häufig in der Verbindung tupu, rāpu), rāpus U., rãpus Līn., rãpšus Iw., Adv., kriechend, oft zur Verstärkung von rāpt(iês), rāpât(iês), rāpuôt(iês) gebraucht: rāpu iet U., kriechen, auf allen Vieren gehen. rāpu nuometās Krilova pasakas 74. puiši mani neredzēja, kad es rāpu rāpājuos BW. 10561. sievām diet, meitām diet, vīriem rāpu rāpačuot! 19631, 1. tupu, rāpu namu slauku, uz pagales sē̦dē̦dama 14376. tupu, tupu, rāpu, rāpu, brāļa pupas ravē̦dama; kad ieraugu svešus ļaudis, ne vair[s] tupu, ne vair[s] rāpu 28203. dievs, duod mani sievas māti tupu, rāpu vazāties! 23571. tupu līdu namā, rāpu istabā 25826. arājiņš... gadu rāpu vazājās 3020. tupu, rāpu būtu pie jums nācis (auf jeden Fall, unter jeder Bedingung wäre ich gekommen) B. Vēstn. Sprw.: kad rāpus iet, tad mātei galva sāp. maza biju, rāpus gāju BW. 10561. diezgan rāpus staigāts A. XX, 879. bē̦rns sāk iet rāpus Etn. II, 190. rāpus nuometies, mēģinu pa vēža paraugam ielist pirtiņā Dievkuociņš. krustībās iztē̦luoja dzejiski tautu cenšanuos pēc tautu līgaviņas, kad tā vēl šūpulī guļ vai rāpus rāpuo D. 331.

Avots: ME III, 497

raûstît C., Wolm., raũstît Widdrisch, -u, -ĩju, freqn. zu raût,

1) (mehrfach) zerren, reissen; schnell bewegen, zucken machen:
ple̦cus LP. I, 114. viņš ātri raustīja uzacis Vēr. II, 65. nerausti nu lūpas! JR. IV, 48. dusmās raustītā balsī Vēr. II, 790. apstāj mani trejas tautas sīku priežu kalniņā, rausta manu vainadziņu BW. 13332. ceļat, tautas, manu pūru, ceļat viegli, neraustāt! 16679. (kumeliņš) rausta stangu iemauktiņus 14710, 6. neļauj man dzē̦rušam raustīt (dauzīt) savu kumeliņu 27013, 2. pavadu nerausti, lai (sc.: zirgs) iet, kur pats nuoduomājis! LP. IV, 200. es tevi raustīšu dze̦lzu ecēšām Br. 109. - miegs acis rausta U., der Schlaf stellt sich ein. raustāmais, der Gegenstand des Verlachens, Foppens, der Narr: visi skaita (pantiņu) un mani uzņē̦mušies kâ par raustāmuo Austrinš Nuopūtas vējā 59;

2) valuodu raustīt Kaudz. M. 72; SDP. VIII, 29, stottern;
runas vīrs sacīja uz Prātnieku raustuošā valuodā (stotternd) Kaudz. M. 70; viņš runā raustīdams U., er stottert, stammelt. Refl. -tiês,

1) (für sich) hin- und herzerren, -reissen:
ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši. kad vaj[a]dzēja zirgu jūgt, cits nuo cita (Var.: viens par uotru) raustījās BW. 12856. viņš ieraudzīja divus zē̦nus gar kādiem se̦dliem raustāmies Dicm. pas. v. I, 67;

2) Zuckungen haben, zucken:
ja labā acs raustās, tad būs jāraud Etn. II, 110. acis tam vienmē̦r raustī jās Alm. zilganās lūpas raustījās Alm. Kaislību varā 152. viņas ple̦ci raustījās aiz raudiem Skalbe. viss viņa stāvs karstās sāpēs raustījās Alm. Kaislību varā 112. viņš žāvuoja atkal trīcē̦dams un pie visas miesas raustīdamies Turg. Muiž. pereklis 54. sprikšē̦dams plīvinājās viņa mētelis un raustījās te augšup, te lejup Vēr. II, 351. ļaudis raudāja raustīdamies Kra. Vīt. 78. vilks raustās, rīstās grūtās ciešanās Krilova pasakas 25. lai tas mūsu krustu bē̦rns raustīdamies nerunā, auf dass unser Patenkind nicht stottern möge Ld. 10.893. sirds uz tuo raustās U., das Herz begehrt, sehnt sich darnach;

3) sich
(acc.) wiederholt reissen, zuckend wegrücken (intr.): nabadzības dēļ nebūs tev nuo . . . Jēzu[s] raustīties Manz. Post. I, 6;

4) einander reissen, zerren; kämpfen:
es ar viņu vēl raustīšuos Kav. - Subst. raustîšana, das (mehrfache) Zerren, Reissen; Zuckungen, Krampf U.; raustîšanâs, das gegenseitige Zerren, Reissen; das Zucken: muskuļu raustīšanās Vēr. II, 339; raustĩjums, die beendigte Tätigkeit des (wiederholten) Zerrens, Reissens; die Zuckung, der Zuck; raustîtãjs, einer, der (wiederholt) zerrt, reisst: meitas tevi izlamāja par vainaga raustītāju, visu meitu brūtgāniņu BW. 11789.

Avots: ME III, 489

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

I reika,

1) gew. Plur. reĩkas Lautb., leeres Geschwätz, Geschichten
Naud.; reika ² Ahs. "teika, pasaka par seniem laikiem (reikiem)": kādas reikas tas vēl nesame̦lstu! Apsk. v. J. 1903, S. 292. ve̦cās uzaudzinātājas reikas par savas radinieces tikumu Lautb. Luomi 124. nuoreikā vai pus˙dienas gar tukšām reikām! Alksnis-Zundulis. ve̦ci jaudis zin stāstīt daudz reiku Ahs.;

2) reĩka Neuenb., comm., ein Schwätzer
Ahs.: reikā kâ reika Alksnis-Zundulis. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli? Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31;

3) "?" : reikās gājēji Upltis St. 60. Reimwort zu teika.

Avots: ME III, 505, 506

reikât, -ãju Naud., reikuôt, Geschichten erzählen, sinnloses Zeug schwatzen, "teikas, pasakas par reikiem (?) stāstīt" (reĩkât) Ahs.: kad tas sāk reikāt, tad jau gala nedabūsi Naud. kuo nu reikā tik gaŗi, - stāsti īsi! Alksnis-Zundulis. kuo nu reikuo tādas blēņas! Dobl., Naud., Kand. n. Etn. I, 31. ve̦cmāte reikā cauriem vakariem Ahs. Refl. reĩkâtiês, schwatzen, plappern Dobl., Neuenb.

Avots: ME III, 506

I sabubinât,

1) bubinuot erlangen
Schujen, Laud., Adsel, N.-Schwanb., N.-Peb., Druw., Notk.: zirgs sabubināja auzas: bubinuot herrufen: ķēve sabubināja savu kumeļu Dunika;

2) mit einander
bubinât I: zirgi sabāž galvas un sabubina Ruj., Lettin; flüsternd verabreden Salis: šuo kundžu izturēšanās viņai likās sabubināta A. XII, 261;

3) leise und undeutlich zusammenreden: burvis sabubina kaut kuo pudelē Rothof; "same̦ļuot": tu par mani esi sabubinājis pasakas Aliendorf. Refl. -tiês, einander (freundlich) entgegen bubinât 1 (von Pferden) Lennew., N.-Peb.; (übertragen) sich versohnen N.-Peb.; sich leise verabreden Druw.

Avots: ME III, 598

sakàist, ‡ Refl. -tiês, sich erhitzen, zornig werden: viņa atbild sakaisusies, ka viņa nuo ze̦lta negribuot ne dzirdēt Pas. V, 126. sasakaita kaitulīt[i]s Tdz. 55854. vērsis ir sakaities Sonnaxt. Subst. sakàisums, ‡

2) Erregung, Aufregung, Zorn:
viņš atruodas vis˙lielākā sakaisumā Pas. V, 127.

Avots: EH XVI, 415

sakàlst, intr., vertrocknen, verdorren: Sprw. sakaltis kâ reņģe JK. II, 445, kâ dieva kuocinš RKr. VI, 142, kâ asaka 30. savītis, sakaltis kâ tabaka. sakalsti kâ kuoks! Br. 31, kâ purva niedre! ebenda 117. nuove̦lk ķēvei ādu un izklāj saulē, lai sakalst LP. IV, 79. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. bukam ragi sakaltuši (Var.: izkaltuši) BW. 30104 var. lai sakalta tautu dē̦ls, kâ sluotiņa sē̦tmalā 14087, 6 var. sakaltis vecītis A. XX, 211. viņa stāvs ir tik sīks un sakaltis JR. IV, 75. sakaltušās... guovis ierija tre̦knās guovis I Mos. 41,20. šiem sirds pa˙visam sakalstu Aps. III, 8. - sakalsta sē̦rga, die Schwindsucht Für. I (unter delt). sakal˜t, delt).

Avots: ME II, 644

sakal˜t,

1): s. (= apkait) zirgu Seyershof; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch
kal˜t: dzenis visu cauru ziemu sakala mūsu dārzā AP.; ‡

3) "?": jau es diezgan muļķību esuot sakalis Jauns. Raksti IV, 232; ‡

4) (vieles) schmiedend zu etwas umformen:
šķē̦pus sakaluši lemešuos Tdz. 53034, 1. Refl. -tiês,

1): es savam vīriņam dzelža važas sasakalu Tdz. 49042. "sakalis" ME. III, 644 in "sakalies" zu verbessern;

2): cik tev šķībi sakaties! Saikava.

Avots: EH XVI, 415

sakamât: ve̦lns viņu par daudz sakamājis Pas. XI, 250. ‡ Refl. -tiês, sich zu sehr anstrengen: grāvjus rakdams sasakamājis, guļ slims Nautrēni.

Avots: EH XVI, 415

salīdzinât,

1) tr., ebnen, glätten, gleich(mässig) machen:
kalnaina, lejaina taut[u] istabiņa; diedama, lē̦kdama salīdzināju (Var.: pielīdzināju; nuolīdzināt) BW. 24097. smuts papūte un salīdzināja visu zemi Pas. III, 289 (aus Lixna). Gaisiņš sāka salīdzināt saburzījušās ūsas JR. V, 61;

2) tr., versöhnen, zurn Vereine, zum Vertragen bringen
U.: ... salīdzina tuo atkal ar savu tē̦vu Glück I Sam. 19;

3) tr., intr., vergleichend gegenüberstellen
U., vergleichen: dažādas lietas nevar salīdzināt. kas esi tu, ar mani salīdzinuot? Krilova pasakas 81. salīdzināma zinātne, eine vergleichende Wissenschaft. Refl. -tiês,

1) sich begleichen
N. -Peb., Spr.; sich versöhnen,"Bund aufrichten" Für. I (unter līdz): mēs ar kaimiņu e̦sam jau salīdzinājušies N. -Peb. salīdzinājās savā starpā... maksas pēc Glück I Kön. 5;

2) sich vergleichend gegenüberstellen, sich vergleichen.
- Subst. salĩdzinâšana,

a) das Ebnen, Glätten;

b) das Versöhnen; die Versöhnung
U.; salīdzināšanas upuris, das Sühneopfer Brasche;

c) das Vergleichen;
salidzinâšanâs,

a) Sichversöhnen;

b) das Sichvergleichen;
salĩdzinãjums,

a) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ebnens, Glättens; des Versöhnens;

b) der Vergleich:
mūzējam būs arī jāievē̦ruo... kaimiņu tautu dzīves un darbu liecības, lai būtu iespējams izdarīt salīdzinājumus RKr. X, 5; salĩdzinâtãjs,

a) wer ebnet, glättet;

b) der Versöhner
U.;

c) wer vergleicht.

Avots: ME II, 672, 673

sapnîgs,* sapņîgs*. träumerisch; traumhaft: sapnīgas duomas. upītes sapnīga burbuļuošana Lautb. viss izskatījās sapņīgi skaisti A, v. J. 1896, S. 569. izskatījās gan pa˙visam sapņīgi, gluži pasakaini ebenda.

Avots: ME II, 706

sataisît,

1): kai duomāja muižinieks, tai ... sataisīja (= r. сдѣлал) Pas. V, 287 (aus Welonen). salasēju ... kauleņus, ... nuo kauleņiem sataisēju trepes XII, 517 (aus Preiļi). viņš sataisījis pasakas (hat zusammengefaselt)
Kreiļam par manim Seyershof; ‡

2) besudeln:
jei [= viņai] cieši ruokas saplīst nuo saltuma, ... pamāte kliedz ..., kam jī dziji sataisa ar ašni Pas. V, 321 (aus Welonen). kādu tu nu esi sataisījis tīruo kre̦klu, vienuos dubļuos! PV. Refl. -tiês,

2): ve̦lni ... par ... le̦pniem kungiem ... sataisī[ju]šies (haben die Gestalt feiner Herren angenommen)
Pas. XIV, 26. es sataisījuos par diegu V, 290 (aus Višķi).

Avots: EH XVI, 455

šaušalîgs Fest., grauenhaft, entsetzlich: š. truoksnis LP. III, 105, Pūrs I, 115. re̦dz šaušalīgu sapni Vēr. I, 1305. šaušalīgas pasakas II, 415, ar šiem šaušalīgajiem iespaidiem MWM. VIII, 380. kuoki šaušalīgi šņāc LP. VII, 493.

Avots: ME IV, 9

‡ šķelˆksne Linden in Kurl. "muskuļu šķiedra": līdakai katrā gaļas šķelksnītē pa vienai asakai.

Avots: EH II, 630

šķistin, zur Verstärkung von šķist: viss tas man šķistin šķiet kâ gabals nuo pasakas Janš. Bandavā I, 233.

Avots: ME IV, 47

stâstît, u, -ĩju, tr., erzählen; pasakas. Sprw.; stāsta kâ pats mācītājs JK. II, 303. Refl. -tiês, sich einander erzählen; kur ķīvītis un sluoka vasarā stāstījās Seifert Chrest. Iil, 145. Subst. stâstîšana, das Erzählen; stâstĩjums, das einmalige Erzählen; die Erzählung; gribē̦dama atsvabināties nuo zē̦na stāstījumiem Kaudz. M. 12; stâstîtãjs, wer erzählt. Wenn ursprünglich; stammeln, stottern, zur Wurzel von stât, s. Būga LM. IV, 431, KZ. LI, 114 und LII, 279 und Leskien Abl. 373.

Avots: ME III, 1051

I svil˜t (li. svìlti "ohne Flamme brennen") AP., C., Ruj., Serbigal, Wolm., N. - Wohlfahrt, PS., Arrasch, Jürg., Bauske, svilt ² Lin., Salis, Bl., Dond., Dunika, Kurs., Selg., Siuxt, Widdrisch, Bershof, svìlt ² Kl., Nerft, Prl., svilstu (sviļu Mag. II, 3, 77; eine III p. prs. sve̦l bei Lautb. Vidv. 47: karstums sve̦l; vgl. auch sve̦luots, sve̦luošs), svilu, versengt werden, schwelen, glimmen U., schnell u. mit heller Flamme brennen Nigr.: meži svila, dega A. 1257. pirts ve̦ca ir - lai svilst zemē (mag sie niederbrennen) LP. VII, 755. vaigi svilst LP. IV, 21. ausis svilst, die Ohren glühen (vor Kälte od. beim Zuhören von Grobheiten). ausis vien jau svilst nuo kauna A. XX, 13. runā tâ, ka ausis svilst Krilova pasakas 76. mums ausis par tuo nesvils Neik. 56. (fig.) šis jau svilst nuo dusmām Saikava. viņam prāts svilst (er ist verpicht) uz kuo Ar. - Subst. svilšana, das Brennen, Schwelen, Glimmen: viņš redzējis baļķa svilšanu Alm. Meitene nuo sv. 88; svilums,

1) das Gesengtsein, das Schwelen
U.; sviluma smaka Dr., Brandgeruch;

2) eine ausgebrannte Stelle im Walde
Spr., Frauenb., Golg., Ronneb., Selb.;

3) der Brandgeruch
Spr., Bergm. n. U.;

4) ein heftiger Mensch, ein Hitzkopf
Lubn.: e̦smu tāds karstas putras strēbējs, tāds svilums A. v. J. 1896, S. 739. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1159

tèikt,

1): t. sprediķi, kādu vārdu Sonnaxt. viņš teice, ka neiešus Erlaa. pasakas t. (erzählen)
Frauenb., (über alles mögliche sich unterhalten) Salis, Seyershof. es tev ni˙kā nevaru t. (befehlen) Saikava. teicamais, a): auch Frauenb. t. tev ir, bet kad tev būtu tā darīšana! Siuxt; b) viņam jau vienmē̦r bij savs t. ("sakāms vārds") Siuxt. viņš tik teic savu teicamuo ("runu"); kas viņam par daļu? ebenda;

2): teicēm labu strēķi Saikava. mēs runājām par lìetu, bet viņi, sabāzuši galvas kuopā, teic tik! Erlaa. tik teic vien un pīpē, labību kuldami Seyershof; jā kreisā (scil.: acs) niez, tad teic Lttic. 85;

3): man tas teicami (sehr gut)
smeķēja Seyershof. šī maize nav vis tik teikta (gut geraten), ir pārāk mīksta ebenda. nav tik teikti (gut beschaffen) sivē̦ni ebenda. ābuoliņš nebij ne˙kāds teiktais (gut gewachsen) ebenda. labība tur nee̦suot ne˙kāda teikta Allend. Refl. -tiês,

1): viņš duomā bē̦rniem t. tas labākais Seyershof. nu teicēs viņi ar neduot pienu Sonnaxt. teicies, ka galva sāp! (dass dir der Kopf schmerzt)
Siuxt. teicās, ka varē̦tu (dass sie könnten) uogas duot Frauenb. t. vairs nevar BielU., kann nicht mehr sprechen (ist sterbenskrank); versprechen AP.;

2): teicēs - daudz zems e̦sus, luopu Auleja. Subst. tèikšana,

1): darba dienās ... teikšanām (zum Sichunterhalten)
tagad jau neatliek laika Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 55; tèikums,

1): tu nuo mana teikuma (= sacījuma, ieteikuma) tuo slavē, bet pats ne˙kā nezini Seyershof. iešu tautu teikumam BW. 10806; tèicẽjs,

1): tas ir liels t. (runātājs, pasaku un dziesmu, dažādu nuotikumu stāstītājs) Seyershof;

2): ve̦lns sirdī teicējam BW. 8778.

Avots: EH II, 673

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

‡ te̦m̃pulis Salis "teika, pasaka, māņu stāsts".

Avots: EH II, 675

tĩrs (li. týras "rein, klar, öde, waldlos" Būga KZ. LI, 128; Belege s. Tiž. 11, 370 und IV, 482), rein (eig. und fig. von Schmutz und von Schuld), unvermengt, unverfälscht U.: tīrs kâ ze̦lts RKr. VI, 848. tik tīrs kâ tīrais avuota ūdens Br. tīrs kâ zītars Aus. 1, 32. tīru lēju ūdentiņu tīra vaŗa katliņā; tīrs mans augumiņš nuo ļau-tlņu valuodām BW. 8758, 1. slaukiet tīrus pagalmiņus! 14086, 2. tīra maize 19196, 1. tīru rudzu maize Biel. 1132. paskatuos lauciņā, vai maizīte tīra auga 1182. tīri lauki, klajumiņi 1152 (vgl. li. tyri lnukai bei Geitler Lit. Stud. 117 und acc. pl. tyruosius /laukužėlius/ Ožk. d. 1, 35), baruons..., kas bija par citiem tīrākā galvā (d. h. der weniger getrunken hatte) Janš. Mežv. ļ. I, 110. tīra taisnība, die reine Wahrheit U. tīra patiesība Krilova pasakas 65. tīri me̦li (li. tyri melai bei Geitler Lit. Stud. 117), eitel Lügen. vai tur nu nav tīrais suods (das reine Elend)? Alm. Kaislību varā 68. tīrais bē̦rns (ein ganzes Kind) Meitene no sv. 54. tīrā Bābele! Kaudz. M. 22. Adv. tĩri,

a) rein, sauber;

b) durchaus, ganz und gar
U. (vgl. čech. čistě sám "ganz allein" u. a. bei E. Hofmann Ausdrucksverstarkung 109): Sprw. tīri be̦rns: kuo re̦dz, tuo grib Br. sak. v. 116. tīri luops, tik astes trūkst RKr. VI, 411. tīri brīnums Kav. tīri puosts (das reine Unglück)! LP. I, 165. tīri svešinieks R. arī nebij A. v. J. 1901, S. 97. runāt tīri niekus (reinen Unsinn) Kaudz. M. 35. muocīt tīri nuost LP. II, 24. es tuo savu dziruaviņu tīri tukšu neatstāju BW. 22529, 1 var. Pridim tīri ceļi luokās, kâ grib ēst JK. 111, 66. tīri traks LP. I, 90. tīri bāls, pliks Saussen. nuokarsē akmeni gan˙drīz tīri sarkanu RKr. VIII 78. tīri labi, ganz gut. - Subst. tĩrums,

1) die Reinheit
U., das Reinsein;

2) s. tĩrums. Zur Wurzel von tīrells (zur Bed. vgl. z. B. lat. liquidus "flüssig, hell, klar, rein").

Avots: ME IV, 203, 204

tukšîgs U., leer (eig. und fig.); ledig; arm; leeres Zeug schwätzend: tukšīgā zālē tukšums manāms, kur tik acis me̦t Etn. III, 165. tukšīgam cilvē̦kam aiz˙vienam trūkst naudas 164. bijis paviegls, tukšīgs, netaupīgs, lielīgs un pat vēl melīgs arī Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 52. pasakaini tukšīga māņu valuoda I, 174. ap tukšīgiem paduomu devējiem un māņu iemelsējiem IV, 140. ej nu, tukšīgā (Schwätzerin, Faslerin)! Zaravič. In der Bed. "leeres Zeug schwatzend" wohl zu tukšēt resp. tukšuoties 2.

Avots: ME IV, 256

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502

vê̦de̦rs (li. vė´deras "Magen" in Volters LChr. 377, ₄₀ und 378, ₄₂ , apr. weders "Bauch" ) Arrasch, Jürg., KatrE., Lubn., Neuenb., Schujen, Zvirgzdine, (mit ê̦ ² ) BL, Dunika, Iw., Līn., Nigr., Ruj., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen, vē̦de̦rs Glück, U., vê̦dars AP., Nerft, Preili, PS., Saikava, Wainsel, Wolm., (mit ê̦2) Dond., Frauenb., Kand., Lemsal, Rutzau, vē̦dars Ugalen n. FBR. VII, 18, vē̦dars U., ein Demin. vēderelis R. Sk. II, 65,

1) der Bauch:
Sprw. vē̦de̦rs nav spieģelis (sagt man zu einem, der alles verschmäht) Br. sak. v. 1356. vē̦de̦rs nav grāmata 1357. nu vē̦de̦rs par kungu (von jem., der zu viel gegessen hat) Bers. vē̦dē̦ru sajuozt LP. I, 79. pilns vēdēriņš BW. 2953. caurs vē̦de̦rs,

a) Durchfall
St., U., Golg., Salis: uozuola mizas, savārītas, lietuo pret cauru vē̦de̦ru Etn. I, 110;

b) der Bruch (Krankheit).
jē̦ls vē̦de̦rs, ein Magen, der schlecht verdauf St., U. vē̦de̦ra apstāšana, Verstopfung U. salmu od. sìena vē̦de̦rs, der Hängebauch bei Pferden Lopkopība II, 88. abi... nuolika labus vē̦de̦rus (assen sich tüchtig satt) LP. VI, 254. tam es neticu tādas pasakas R. stāsta pats nuo sava vē̦de̦ra (erzählt auf eigne Faust, erdichtet selbst) RA. glasīt vē̦de̦ru (glāsīt Sessw.) Mag. IV, 2, 154, U., faulenzen. vē̦de̦ra daļa od. vē̦de̦ra tiesa od. (fig.) vē̦de̦rs, das tägliche Brot: viņa salasa vē̦de̦ra tiesu. nevarējis nuopelnīt ne maizes jeb, kâ mē̦dz teikt, ne vē̦de̦ra daļas JK. V, I, 64. ne ve̦de̦ru nevar nuopelnīt, er (ein fauler Arbeiter) kann nicht einmal das tägliche Brot verdienen U. mazākais vē̦de̦ru nuopelnīšuot LP. IV, 61. varuot kalpuot par velti - par vē̦de̦ru VI, 368. par ve̦de̦ru darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. Il, 185, par 1 ¹ / ₂ = rublīša un vē̦de̦ru nedēļā JR. IV, 74. strādājuši ... par pus vē̦de̦ra vien Domas II, 963. ietu bez . .. algas un par tādu vē̦de̦ru, kâ tas nu... iznāktu 1090;

2) eine vorstehende Erhabenheit
L., U.: klaipa vē̦de̦rs Alksnis-Zundulis. kaplim zuobi nav taisni, bet izliekti ar vē̦de̦ru uz āru Konv. 1600. kaudzi ar lielu vēde̦ru mest St., eine k. in der Mitte stark erweitern. sìena kaudzei var būt ve̦de̦rs Meiran. vē̦de̦rs (vē̦dars Für. I, unter kāja) apakš kājām od. kājas vēderiņš V., der Fussballen L., St., U. vēderiņš, der Ballen an der Hand Dr.: apkārt īkša vēderiņam A. v. J. 1897, S. 229. Plur. vēderiņi, die Ballen an der Innenseite der Finger Bers., Erlaa, Golg., KatrE., Lindenberg, Nötk., PS., Rentzen, Sehren, Sepkull, Wolmarshof; die Fussballen U., Adiamünde; die Ballen an den Zehen einer Katze Golg., Lindenberg, Rentzen, Sepkull, Wolmarshof: Mārtiņam... Rakstiņš (Hundename) izrāvis visus vēderiņus un ikrus gurniem Kaudz. Izjurieši 213. Zu li. pa-údrė "pavėdarė" (s. Būga KSn. 1, 239), ai, udáram "Bauch" u. a., s. Walde Vrgl. Wdb. I, 190 f., dohansson IF. II, 15 f., Meillet Et. 168, Osthnff BB. RXIX, 255 und Zubatý AfsIPh. XVI, 418.

Avots: ME IV, 548, 549

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

vèstît, ‡

3) durch eine Botschaft zu kommen auffordem:
nāburgs, uz miršanu ... gulē̦dams, pie sev vēstīja mācītāju Girgensohn, Stāsti, pasakas, dziesmas 11.

Avots: EH II, 779

viênatne A.-Ottenhof, C., Golg., Heidenfeld, Schwanb., Selsau, Trik., viênātne Sessw., (mit â ) N.-Wohlfahrt, die Einsamkeit: ne ik˙viens var panest vienatni Krilova pasakas 55. neej tautu vienātnē (Var.: mazumā )! BW. 11746. Loc˙s. vienatnē,

a) allein:
vienatnē dzīvuot U., Saikava u. a. nevarēja ne brītiņu pavadīt vienatnē Turg. Muižn. per. 44. Jānītis nuotuļ re̦dzams vienatnē, nevis divatnē Pūrs I, 117. ar ļaudīm padziedāju, vienatnē (Var.: viena pate) nuoraudāju BW. 125 var.;

b) unter 4 Augen:
izrunāties vienatnē Aps. III, 38. vienatnē būdami Vēr. II, 341.

Avots: ME IV, 656

viļļât St. Pasakas 291, singen (von der Nachtigall).

Avots: ME IV, 598

žvĩguôt Ronneb.,

1) säuseln, leise rauschen
Nötk. (mit ĩ): vējš žvīguo Aus. I, 19 (ähnlich Saul. Aizsargs Dzilna). klusu žvīguo rudens vējš MWM. v. J. 1896, S. 746. pa te̦lpu me̦lnu spārni žvīguo Vēr. II, 796. šalkas žvīguodamas pāri tavam kapam iet A. XXI, 742. mežs šņāca un žvīguoja Janš. Tie, kas uz ūdens 3. iz e̦ze̦riem, niedras kur čaukstuošas žvīguo Izglītība 11, 162. e̦zars žvīguo Vēr. II, 1283. viss miglā vīkstās, rūc un žvīguo MWM. X, 69. pa parku žvīguoja... pasakainā čala MWM. VIII, 174. istabās... jautrība žvīguo VI, 162;

2) leise bewegen:
vēja žvīguoti zari Upītis Sieviete 252;

3) = zvīguôt III 2 Bauske;

4) "?": ze̦lta ķēde (dejuojuot) līguo un žvīguo Deglavs Rīga II, 1, 374.

Avots: ME IV, 847