Paplašinātā meklēšana

‡ aũksta, Adv., kalt: man paliek a. Rutzau n. FBR. VII, 126.

Avots: EH I, 186

aũkstasinaîns, kaltes Blut habend; dafür auch der Gen. Pl. aũkstasiņu: aukstasinainas c'ūskas J. Dr. I, 364. īstais brālis prasīja mīklās visādus ēdienus, kā: aukstasiņu gaļas (siļķes) BW. III, 1, 41; aukstasiņu kustuoņi Pūrs II, 173.

Avots: ME I, 222

aũkstasinĩba, Kaltblütigkeit: zaldāti parāda lielu aukstasinību B. Vēstn.; A. XX, 113.

Avots: ME I, 222

aũkstasinîgs ,* kaltblütig (uneig.): cilvē̦ks. jāiet gulēt, kruodziniece aukstasinīgi atteica Vēr. II, 1205.

Avots: ME I, 222

čauksta, čaukstene Lasd., Fest., Bers.,

1) ein Ofenbesen
St., [Bielenstein Holzb. 270];

2) sich zum Kopfe nicht zusammenschliessender Kohl
U.; in dieser Bed. [cauksta Für.], čàukste ² Stomersee;

3) (raschelnde?) Trümmer (?):
sapuvušais krusts sadrupa čaukstu čaukstās.

Avots: ME I, 405, 406

čaukstains, raschelnd: pa čaukstainām, čabuošām pē̦rnajām lapām Janš. Līgava II, 189.

Avots: EH I, 286

‡ čàukstas ² Auleja, das Rascheln, raschelndes, knisterndes Geräusch: č. vien iet, kai dancā ar vīzes.

Avots: EH I, 286

‡ dauksta, eine ausgefahrene Gruft auf dem Wege Laud.: uz ceļa dziļas daukstas. Vgl. den Wegnamen Steigā-dauksts Lvv. I, 188 (Stirniene). Zu dùksts.

Avots: EH I, 310

plaũksta PS., C.; Salisb., Līn., plàuksta ² Kl., plaũkste Bl., U., Manz. Lettus, Glück, L., plauksts, -s U., Spr., plauksts U., plaũksts Ruj., die flache Hand; das Innere der Hand: meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. brāļi lielījušies ve̦cuo uozuolu ar plaukstīm nuocirst VI, 654. plaukstas, plaukstēs U., plaukstās sist, plaukstas sasist, in die Hände klatschen : sit, māsiņ, savas plaukstas (Var.: sit, māsiņ, plaukstiņām; situ plaukstu plaukstiņā), lai skan tavi gredzeniņi! BW. 6377. sasit ruokas plaukstiņās 26541, 17. te kalpam iesitās prātā plaukstis sasist LP. VII, 194. plaukstas (plaukstes U.) platums, pl. platumā, eine Handbreit: svārciņus plauksta platumā gaŗākus uzšūt Stāsti Kraukļu kr. 67. Wohl mit -kst- aus -skt- und nebst plausta zu li. plauskà od. pliaũskė "grosses Holzscheit", r. плюскъ "die plattgedrückte Stelle einer Sache", плюсна "Fusssohle", s. Būga PФB. LXXIII, 338, KSn. I, 276 und KZ. LI, 132; während Persson Beitr. 8781 (s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II 91 und 100) es zu la. plautus "breit, platt" stellt.

Avots: ME III, 325

plaũkstaîņi Bielenstein Holzb. 439, plaukstaini St., U., plaũkstaini cimdi Salis, die Fausthandschuhe.

Avots: ME III, 325

‡ samàukstavs ² Butzkowsky "= same̦staukla".

Avots: EH XVI, 429

šaukstas "bailes, baigi, iztrūkšanās"; wohl zu šaukuonis.

Avots: ME IV, 6

àizčaũkstêt BW. 13788, gew. refl. àizčaũkstêtiês,

1) anfangen zu rascheln, zu knistern:
aizkrāsnē nuo jauna kaut kas aizčaukstas Purap.

2) rauschen sich entfernen:
un pruojām aizčaukstēja kleitas zīds Latv.

Avots: ME I, 21

àiztver̂t, tr.,

1) erfassen, ergreifen:
nabags aiztvēra kungu aiz svārku stūŗa Sessw. teci, upīt, līku luoku, aiztver manu līgaviņu Ltd. 1918. krūtis aiztveŗ auksta vēka strāva Vēr. II, 138;

2) zur rechten Zeit ankommend antreffen, vorfinden:
viņš cerēja aiztvert ārstu vēl mājās Sessw. nuo šās dienas dzelzceļa braucieniem nebūs neviens vairs aiztveŗams Kaudz. M.;

3) hemmen, verstopfen:
aiztve̦rts vē̦de̦rs, verstopfter Leib; aiztvert ē̦damaju, Proviant abschneiden L., St., A. X, 1, 211. Refl. -tiês,

1) sich bergen, Schutz finden:
aiz kuoka;

2) ein Hindernis finden, aufgehalten werden:
ūdens aiztveŗas aiz aizspruostījuma Konv. ² 863.

Avots: ME I, 57, 58

asins, -s, Blut, Pl. asinis [der gen. pl. gewöhnlich asiņu, bei Glück und in Saussen (hier neben dem nom. pl. à`sinc) auch asinu], (asins m. RKr. VII, 63), asnis f.; asiņi Mag. XIII, 2, 44, aseņi LP. VI, 23, 642, VII, 134 und aseni BW. 34043, 3, auch asens in Lisohn (masc.) und [bei Manzel], ašņi RKr. II, 54, Liev., ašņu upe BW. 31933, 9, dazu der Sing. asnis Mar. RKr. XVII, 139. Der Sing., wie mans asins St. [der gen. s. dazu bei Glück: asins, asiņa und asina], veraltet, nur noch der Gen. S. in Zusammensetzungen u. der Acc. S. asini: asini un miesu Tr. Demin. asintiņas, dial. asentiņi LP. V, 98 (zu ai. ásṛ-k, gen. sing. asn-áḥ, gr. ἦαρ alat. a (s) ser "Blut". [Vgl. dazu ausser Le. Gr. 242 Walde Wrtb. ² 64, Boisacq Dict. 209, J. Schmidt Neutra 173, Reichelt KZ. XLVI, 320 f., Güntert Ondogerm. Ablautprobl. 48. Būgas Annahme bei Trautmann Wrtb. 14, dass le. asins aus asbi (i) -s entstanden sei, ist deshalb fraglich, weil das Wort mehr im Plural üblich ist, wo n nirgends zwischen Konsonanten stand.]),

1) Als Subj.: asinis te̦k, skrej plūst aumaļām, das Blut fliesst in Strömen
BW. 3461; riņķuo, zirkuliert; a. sāk virt, gerät in Aufregung, kocht LP. IV, 186; asintiņas duŗ, das Blut ist in Wallung, eig. sticht, bedingt das unruhige Wesen des Kindes, Nurmhusen; sakāpj galvā, steigt zu Kopf; a. apstājas, stockt;

2) als Obj.: asinis (n. U. asini) laist, Blut lassen;
izliet, vergiessen; spļaut, speien; izsūkt, aussaugen, eig. und uneig.; tecināt, nuotecināt asiņu traukā, das Blut in das Gefäss rinnen lassen; tvert, aptvert, stillen (U.); [asinis sist (Manzel), verwunden];

3) ander Kasus: kauties, plūkties līdz asinīm, bis aufs Blut kämpfen
LP. IV, 124; asinīs lācis nuotecēja un tad nuobeidzās, der Bär verlor viel Blut und starb LP. VI, 520;

4) formelhafte Verbindung: miesa un asins, Fleisch und Blut;
piens un asins, Milch und Blut: vaigi - piens un asins A. IX, 29; JK. V, 53;

5) als Sitz

a) der Kraft:
stipras asinis, kräftiges Blut;

b) des Temperaments:
aukstas, karstas, kalt, heiss;

6) Komposita: asinsde̦sa, Blutwurst;
asins dzērējs, der Bluthund; asinsdzîsla Konv. ² 201; asinsgumbata, ein Scheltwort (L.); asinskaĩte, Blutharnen Preip. 112; asinskāre, Blutdurst; asinslapas, Wucherblume (Chrysanthemum leucanthemum); asinslaidējs, Aderlasser; asinslāse, -pile, -piliens, Blutstropfen; asinsliga, Blutfluss L., St.; asinsligatnis, ein schändlicher Mensch L.; asinsnauda, Wehrgeld, Vergeltung: maksāsim tam labu asinsnaudu, wollen wir uns an ihm Rache nehmen LP. II, 36; asinsradniecība, Blutsverwandtschaft; asinssē̦rga, die Ruhr, Blutseuche bei Tieren; asinssùcējs, Blutsauger, Vampyr; asinsvaĩna, Blutseuche; asinszâles, s. asines; asinszîdējs, Blutsauger; asins kukainis Sassm. (anderswo drudža zirgs), ein (schwarzer) Käfer.

Avots: ME I, 143, 144

atturĩba,

1) die Zurückhaltung:
auksta, nedzīva atturība Vēr. I, 1359;

2) die Enthaltsamheit:
pilnīga un mē̦re̦na atturība nuo alkohola B. Vēstn. *

Avots: ME I, 206

atžilbinât, tr., erfrischen, wieder beleben, zur Besinnung bringen: aukstais ūdens mani atžilbināja Alm., A. XII, 817; Zeib. Sk. 64; [Lub., Festen].

Avots: ME I, 214

aũksts (cf. li. áušti, kalt, kühl werden), kalt, Adv. aũksti: Sprw. auksts kā ledus. kam auksta ruoka, tam daudz naudas. man auksti pa kauliem pārgāja, od. man auksti dre̦buļi skraida LP. VII, 98. kad tu auksts paliktu! o wenn du kalt würdest, d. h. stürbest. bij man tuo zināt, tad tev bij aukstai (aũkstam) palikt LP. IV, 185; VI, 179, hätte ich das gewusst, dann solltest du sterben. te̦nkāties par tukšu un aukstu, leeres Stroh dreschen Alm. [aukstā gaļa Ronneb. u. a., Gallerte. (Wenn li. š in áušti auf ide. g̑s zurückgeht, gehören hierher zunächst noch arm. oic "kalt", air. o'cht "Kälte", lat. auctumnus "Herbst", s. Fick Wrtb. I ⁴ , 347, Bugge KZ. XXXII, 37, Lidén Arm. Stud. 21 f., Walde Wrtb. ² 867. Wenn aber, vgl. Persson Beitr. 11, li. š hier und le. s in ausêt "abkühlen" aus ide. sk̑ oder auch k̑, das auch in air. ocht und lat. austumnus vorliegen könnte, entstanden sind, wäre von einer Wurzelform au- auszugehen, wozu auch av. aota- "kalt", aodarǝ "Kälte" und le., schon bei L. als"obsolet"bezeichnet, aukt "kalt sein", wenn diese Form wirklich exsistierx hat. Durch le. aũksts allein wird kein altes auk- verbürgt, da es für altes *austs aufgekommen sein kann).]

Avots: ME I, 222, 223

čaukstene die Schwätzerin, Klatschbase Brig.; s. auch čauksta.

Avots: ME I, 406

čauksture, [čaũksture Bixten, Neuenburg u. a.], čauksturis [Alt-Ottenhof, Holzumberge, Auermünde, Stuhrhof, Gr. - Autz], der Backofenquast: Sprw. mēle kâ čauksture [caukstauris Für.].

Avots: ME I, 406

čè̦guris ^2, erschlossen aus ostlett. čāgaris, ein ungeschickter, ungewandter Mensch: ir gan čē̦guris: viņa runā un darbuos nei silta nei auksta Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 411

cerîgs,

1) hoffnungsvoll:
apakš aukstas se̦gas zin viņš snaužam sēju cerīguo Pav. J.;

2) überlegend, vernünftig:
man līgava tik smaidīga, tik cerīga Pav. J. kaut dzejnieka cerīgais, gaišais skats neaptumšuots A. XI, 749.

Avots: ME I, 375

II dir̃sa, der Hintere: ar pliku dirsu staigāt, unbekleidet umhergehen. tam vēl dirsa auksta, er schläft noch. dabūsi pa dirsu, es wird Prügel setzen. Pūt dirsā - lec gaisā.

Avots: ME I, 470

‡ I drĩva,

1): ein Wisch zum Kalfatern
Grobin; 2: "=rieva (piem:, aukstas%20%C4%81d%C4%81">plaukstas ādā)" AP.

Avots: EH I, 335

drudzis (li. drugỹs), das Fieber; aukstais dr., kaltes Fieber; [pe̦rdamais dr. U., ein unbedeutendes Unwohlsein (als Grund zur Faulheit benutzt)]; karstuma dr. LP. VII, 1243, dažas mātes dabū trīs dienas pēc dzemdēšanas tâ sauktuo piena drudzi Etn. II, 165. vāšu dr., Wundfieber Konv. ² 107. [drudža kaŗš U., das Brechen in den Gliedern]. drudzis pieme̦tas, [viņu] jāj, krata, kreš, atstājas, [drudza zâle L., Tausendgüldenkraut (vgl. li. drùgžolė), vielleicht identisch mit drudža lapa Salis, Nigr., Kreuzb., eine Pflanze; drudža zirgs Sassm., ein schwarzer Käfer. - Zu slav. drźgati od. drźžati "zittern". drźžģ "Zittern. Schauer" und vielleicht auch apr. drogis "Rohr"; vgl. Berneker Wrtb. I, 231, Jokl AfslPh. XXIX, 45, Leskien Nom. 293. Zupitza Germ. Gutt. 169.]

Kļūdu labojums:
[viņu] jāj = jāj

Avots: ME I, 502, 503

‡ dùlte ² Saikava, der Stumpf eines Armes: ja kādam nelaimes gadījumā nuocirsti ruokai pirksti (plauksta), tādu ruoku sauc par dulti.

Avots: EH I, 341

‡ dzêsme ² Seyershof, = dzẽ̦sma: tāda auksta dz. nāk iekšā pa durvīm Seyershof. vasarā citreiz ir pa˙visam silta dz. ebenda; der leise Hauch am frühen Morgen bei sehr kalter Witterung

Avots: EH I, 357

ìešmaukstêties, anfangen zu knacken, zu knallen: B., zuobus atņirdzis, grābj, tâ ka iešmaukstas Liev.

Avots: ME II, 77

izlasa, izlase,

1) die Auslese:
Darvina teōrija par spēcīgākuo izlasi Vēr. I, 1445;

2) d. Pl. izlasas, Abfälle, etw. Minderwertiges, schlechtes Korn
Konv. ¹ 144: Švaukstam arī tādi nieka liniņi bijūsi, nuo pēdējām tirgu linu izlašam sabāzti ar visām pakulām Kaudz. M. neņemšu, māsiņ, izlasas vien BW. 13282, 3; 11890.

Avots: ME I, 762

I kama, kams, gew. Pl. kami [Ruj.], eine Volksspeise: kamus Maz - Salacā pagatavuo tâ: sabeŗ auzas, miežus, drusku rudzu, zirņu un pupu ve̦rduošā ūdenī, mazu laiciņu pasautē, tad izbeŗ izlaidus uz palagiem un izliek saulītē, lai apžūst. tad iebeŗ karsti nuokurinātā krāsnī, kur tuos maisa, kamē̦r tie vairs neapde̦g, aiztaisa tad krāsni paliek auksta; pēc izgrābj, iztīra, samaļ miltuos, kuŗus vēl izsijā. miltus iemaisa skābā pienā un tūliņ ē̦d bez raudzēšanas Etn. I, 20. Dies so bereitete Mehl heisst in Rujen kammilti und die Speise kamputra; kama milti, Hafermehl Manz. Wohl aus estn. kama "Hafermehl, Mehl von geröstetem Getreide".

Avots: ME II, 148

kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309

kurêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) tr., heizen
[Stelp.]: krāsni. nevajaga diezin kâ kurēt (pirti) JK. V, 56. kurē siltu istabiņu BW. 18536, 2. auksta tautu istabiņa, piecas dienas nekurē̦ta 16981 ;

2) intr., heizen, geheizt werden:
tautu dē̦lu istabiņa piecas dienas nekurēj[u]se BW. 21058 ; kuruoša krāsns, brennender Ofen: māte ieme̦t ādu kuruošā krāsnī JK. V, 143. Refl. -tiês, heizen, geheizt werden, brennen: mājā ceplis kurējās BW. 12851. uz kalniņa kurējusies uguns LP. VII, 1058. Zu kurt.

Avots: ME II, 322

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

metenis,

1) auch metenĩca Bers., Schwanb., metiêns, gew. der Plur. meteņi, n. U. auch metiņi und metieņi [sic!], Fastnacht [vgl. miesmieši]. meteņa dienā (vakarā) Laima me̦tuot savas dāvanas, nuo kam tad arī cēlies vārds metenis. - metenī (gew. meteņuos) maize un gaļa jāliek istabā zemē, tad suns jāve̦d pāri. ja suns ņe̦m maizi pa˙priekš, tad labs gads, bet ja gaļu, tad bada gads Etn. II, 35. vastlāvju (jeb meteņu) vakarā vajaguot labi iztrakuoties... puiši, meitas, vīri un sievas apģērbjuoties tâ spuociski, ka nepazīst, un tad iet vai pašu vai ciemiņu istabā iekšā un taisa dažādus juokus un niķus II, 25; LP. VII, 296. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gar,i auga. metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldēt Mag. XX, 3, 9. meteņuos jeb vastlāvjuos mājas mātes jau agri nuo rīta taisījušās pie pīrāgu cepšanas... bē̦rniem iede̦vuši maisu un saukuši, lai nākuot uz riju meteņa dzīt... nu metēja dzinējs lējis nuo augšas maisa turē̦tājiem ūdeni virsū Etn. IV, 28;

2) ein altes, schlechtes Pferd
Friedrichswald;

3) ein Netz
Lub.

Avots: ME II, 607

mẽ̦tra: auch C., Lemb., Roop, Wenden, Windau, (mit è̦ ) Serbig., (mit ê̦ ² ) Selg., acc. s. mētri Nötk.,

1): auch (mit ẽ̦ ) Zögenhof, (mit ê̦ ²⁾ N.-Peb., Ramkau, Selg.; aukstā m., = saltā m.: brandvīns, sataisīts ar aukstajām mē̦trām Janš. Bandavā I, 78; īstā m., callistephus chinensis Oknist; kaķa m., mentha arvensis Auleja; saltā m.,

a) mentha piperita Meiran, Oknist;

b) mentha arvensis Auleja; sievu m., ‡

b) elsholzia patrini Oknist; suņa m., mentha arvensis Oknist, Saikava;

2): zemeņu mētriņai BW. 7843, 3.

Avots: EH I, 810

nùoriẽtêt, ‡

2) = nùorìest I 1: viņai nuoriet ... ruoku plaukstas Pas. IX; 213; ‡

3) absterben:
kājas jau nuorietējušas, seine Füsse, die vom Frost gerührt waren, sind schon abgestorben Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 82

nùoslànît,

2): auch Degahlen (mit â ² ), Golg. (mit ā), Rothof (mit ã): duša, kur cilvē̦ku pārmaiņus nuoslāna spēcīgām silta un auksta ūdēns strūklām Rīts 1938, № 209.

Avots: EH II, 87

paķin̂gt ² Dunika, Rutzau, ein wenig frieren: tādu bezguodi vajadzē̦tu iespundāt aukstajā pretstubē, lai paķingst kādu stundu.

Avots: EH II, 147

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60

pãrlika,* die Überlegung: Uozuolam zuda aukstais pārlikas prāts A. XVI, 484.

Avots: ME III, 164

pā`rts, auch pārts, -s,

1) der Herd
Bers., Lub.; [pā`rts ² Warkh., Warkl.] der Vorofen. pārts ir ugunskara vieta krāsns priekšā Mar. paņēma katlu, nuosēdās rijas pārts priekšā LP. V, 142. pe̦lni pārtā, zirņi siekā! LP. VI, 661;

2) die Ofenbank:
pārts ir mūrītis pie krāsns, kur var apsēsties Lub., [Wessen, Domopol, Mälupe, Zaļmuiža];

3) der Estrich in der Dreschtenne, im Zimmer
[Mālupe], Bers., Laud., Lasd., [Neu-Bergfried]: taisīja cisas bez kāda palaga zemē uz auksta pārta jeb kula BW. III, 3, S. 868. [(meitene), nuome̦tusēs četriski uz pārta (kula), lasīja pupas sietā Austriņš M. Z. 86].

Avots: ME III, 184

pasalˆdêt, tr., eine Zeitlang frieren lassen: aukstais vējš bij mani krietni pasaldējis Austr.

Avots: ME III, 94

pasist,

1): pasitu (scil.: līgaviņu) padusē BW. 21292. žigli mutei priekšā pasistā plauksta paglāba nuo ... nuosprausluošanās Upītis Pirmā nakts 36;

3): pasizdama ("?") linus sprēžu, pasizdama - pakaliņas Tdz. 45319. ragana cieši pasita (r. побила) savus zirgus un izlaide tīrumā Pas. VII, 332 (ähnlich XII, 90). pasita, pasita muļķītis zaķi un palaide XII, 281;

4): Jānis e̦suot vakar pasists (nuo sitiena apdullis, paģībis) Kurs. ituo ķēneni cits ķēneņš pasüa (schlug, besiegte in einer Schlacht)
Pas. VIII, 484. visus pasita (erschlug) IX, 110; ‡

6) p. līkumu, eine jähe Wendung machen (?):
tērces liekņa pasit līkumu pret Daugavu Upītis Pirmā nakts 266.

Avots: EH XIII, 171

‡ pavā`rškas ² ,

1) "kāju plaukstas luocītava" Warkl. n. FBR. X, 103, Skaista n. FBR. XV, 34: kāja sāp pavārškās Warkl. pavārškās zābaks spiež ebenda. kājas mirkst jam līdz pavāršku ("?") vietām Pas. XII, 406 (aus Welonen);

2) "vîzes jeb pastalas malu vidus, kur kājā aunuot krusteniski ieveŗ auklas" Warkl.: vîzei pavārškās uosa pārtrūka Warkl.

Avots: EH XIII, 188

pìeķibt, ankleben (intr.): papīris pieķiba pie plaukstas Rutzau.

Avots: ME III, 264

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306

plaũksna, plaũksne Ahs., = auksta">plauksta: viņš iesita man ar plauksnu par muguru. ar plauksni situot nesāp.

Avots: ME III, 325

plàusta ² N.-Schwanb., Bers., Saikava, Mar. n. RKr. XVII, 133, ein Demin. plaustiņa auch bei U., plauksta (s. dies): lācis izle̦c nuo meža rē̦kdams, plaustas sizdams LP VI, 392.

Avots: ME III, 327

II plikstiens, das eininalige Klatschen: laiks aizskrien kâ vēveŗa spuole, kâ plaukstas plikstiens Lub.

Avots: ME III, 345

‡ pùoškas ² ,

1) "neapdzīvuota vieta; tukša, auksta māja" Zvirgzdine: ustaba salta kaî p.; vārti vaļā kai p. ("?") Warkl. ruokas izplè̦stas kai p. ("?") ebenda. tik liels caurums kai p. ("?") ebenda;

2) der Norden
Zvirgzdine: vējš pūš nuo puoškām. Zu puõsts 1; zur Bed. vgl. tukšumi 3.

Avots: EH II, 347

I pum̃purs,

1): Skardžius Arch. Phil. III, 53 gibt ein li. pùmpuras;

2): nuo kuociņa zariņš auga, nuo zariņa pumpuriņš BW. 5559. es gaidīju izplaukstam, cits nuorāva pumpurā 15862 var.

Avots: EH II, 325

pũsma N.-Peb., Nigr., Drosth., Kandau, Arrasch, Bauske, pùsma Jürg., auch pūsme, pūsmis Ruj. n. U., der Hauch, Lufthauch, Windhauch; der Atemzug: vēja pūsmai caur lapienu ejuot, bira ievu ziedi Lautb. Luomi 13, nuo lejas pūš spēja vēja pūsme tām pretim A. v. J. 1902, S. 2. klaigas ne̦s uz malu veja pūsmas MWM. XI, 260. mētelis cēlas un grima nevienādajā vēja pūsme Niedra Zemn. Dē̦ls 61. vēja ne˙maz nav laukā, ne pūsmiņas arī ne LP. V, 63. luogā zieduoņa pūsmiņa dveš A. v. J. 1897, S. 394. pa kapsē̦tas ve̦cajiem bē̦rziem šalca rudens pūsma A. v. J.1900, S. 1078. te uzpūta auksta pūsma MWM. v. J. 1899, S. 627. vejš pūš, kur gribē̦dams, un tu gan dzirdi viņa pūsmu Glück Joh. 3, 8. ka viņš tam . . . dzīvību šķiņķuotu, kas .., iekš pēdīgām pūsmām gulēja Makkab. 3, 31. Vgl. pùst.

Avots: ME III, 450

putns

1): ne˙viens p. tâ nedzied BW. 3215; 4159. meža putni 2684. putniņš sēd zariņā 2681. - alkšņu od. elkšņu putniņš, der Stieglitz
P. Alunāns; aukstais p., der Buchfink Ahs.: kad a. p. sāk brēkt, tad būs auksts laiks; aukstuma putniņš, das Rotkehlchen Salis; kārklu putniņš: "emberica schoenislus" (ME. III, 441) zu verbessern in "emberiza schoeniclus";

4): kad lika šūt ce̦pures, tad iekšpusē lika ādu un ārpusē drēbi un tuo putnu (Pelzwerk)
riņķī gar pieri Seyershof.

Avots: EH II, 339

re̦dzuoklis Ar., Wid., re̦dzuokle Kundziņ Kronw. 125, Preip., re̦dzuokslis Ar., re̦dzuklis Ar., re̦dzūklis Bers., Lub., Erlaa,

1) die Pupille:
tās skatās sastingušiem re̦dzuokļiem MWM. XI, 280. re̦dzuokļi bij visai ieplē̦tušies Vēr. II, 643. gar re̦dzuokli BW. VI, S. 161. šaurie re̦dzuokļi, kur liesmuo zvē̦ra šutas MWM. VI, 771. acs re̦dzuokļa caurmē̦rs līdzinājas ve̦se̦lam centimetram A. v. J. 1899, S. 464. juo dziļāks miegs, juo šaurāks tuop re̦dzuklis MWM. VIII, 201. lielās ze̦ltkrāsas acis ar lieliem re̦dzukļiem JR. V, 23. nuo gļuotainajiem re̦dzukļiem rit aukstas asaras A. XX, 742;

2) re̦dzuklis Lubn., etwas Winziges, ein kleines Wenig:
re̦dzuklis tikai ir;

3) re̦dzūklis Lub., Bers., Erlaa, eine kleine Mücke.

Avots: ME III, 504

rikaucis Alksnis-Zundulis, ein gierlger, gefrässiger Mensch: tas jau ir tīrais rikaucis un bada stakle! - rikauču māte "- bada māte", ein geiziges Weib: kur nu rikauču mātei gana būs! rikauču māte ne auksta ūdeņa nenuovīd nuodzerties. - rikaučām ēst, gierig essen: ē̦d rikaučām, kâ badā miris. Vgl. rīkaucis.

Avots: ME III, 524

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

sâpîgs, schmerzend U., schmerzhaft; schmerzlich: sāpīgais zuobs Br. sāpīga vieta LP. VII, 1256. nuo tam palikušas acis sāpīgas un tumšas JK. VI, 32. sāpīgi auksta vē̦stule Turg. Muižn. per. 33. - tā plinte nav sāpīga, die Elinte tötet nicht U.

Avots: ME III, 806

saplaukšķinât, intr., stark in die Hände klatschen, applaudieren: priekšnieks sacīja... runu,... par kuo visi saplaukšķināja Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 78. pavē̦rusî durvis un saplaukšķinājusi plaukstās Janš. Dzimtene V, 376. krîetnî saplaukšķinātu plaukstas Janš. Bandavā I, 38.

Avots: ME II, 701

sasaldît, tr., gefrieren lassen, machen: Metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldīt Mag. XX, 3, 9. (ziema) apsedza zemi ar baltu palagu... un sāka meklēt, kuo varē̦tu sasaldīt Pas. I, 245.

Avots: ME III, 726

sasist, tr.,

1) zusammenschlagen:
viņa sasita abas ruokas Vēr. II, 573. sasit ruokas, sāk raudāt BW. 15539, 4. Guobzemiene ruokas sasizdama iesaucās Alm. Kaislību varā 20. jaunkundze aiz prieka sasita plaukstas Krišs Laksts 48. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. 729. nuo dēlēm sasists (zusammengezimmert) galds Kra. Vit. 86;

2) zerschlagen; erschlagen:
sasit sieku, sarauj dzirnas BW. 667. es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11. (fig.) slimnieka sasistie vārdi U. b. 61, 49. Refl. -tiês,

1) sich zerschlagen, sich schlagend beschädigen:
viņa stipri sasitas LP. VII, 215;

2) sich aneinanderschlagen;
fig., aneinandergeraten, sich zusammentun: Sprw. kuoks mežā ar kuoku sasitas, ne vēl cilvē̦ks ar cilvē̦ku. ir gan viena ve̦lla būšana, kad ar tiem meitiešiem sasitas Austriņš. div[i] mušiņas sasitās BW. 35081, 5 var.;

3) schlagend sich überanstrengen:
pieci vienu mušu sita; atsitušies, sasitušies, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878 var.

Avots: ME III, 730

saspè̦kuôtiês,

1): auzas agrāk tiek iesē̦tas; zeme ir auksta, tad viņš tik ātri nevar s. Iw.;

3): vis˙pirms sasaspē̦kuosimies! Pas. VII, 95.

Avots: EH XVI, 449

sasprauguôt,

1) "?": aukstas šalkas sasprauguo (klemmen ein?)
man krūtīs visus maigus lūgumvārdus Rainis;

2) (mit aũ ) "zerschmettern, so dass offene Stellen
(spraugas) entstehen": s. le̦du Walk; "zerschneidend Ritzen bilden": s. dēli Bewershof;

3) - saplaisāt: dēļi sasprauguo AP.; in dieser Bed. auch reflexiv: sažuvuši dubļi saspraũguojas Neuhausen;

4) "fest zusammenbinden":
saspraizguot ² ve̦zumu Sessau;

5) in Abteilungen zerteilen:
s. kūti (mit àu ² ) Saikava.

Avots: ME III, 742

III sẽ̦ra "?": uznāca auksta sē̦ra Deg.

Avots: ME III, 827

siẽrêt,

1): kad auksta rasa, tad sierē vien guovis Seyershof.

Avots: EH II, 495

sitinât,

1): bē̦rns ... plaukstas sitina Skalbe Raksti 1 (1938), 231. Refl. -tiês,

1): sich schnell hin und her drehen
Iw. pa tirgus laukumu sitinājas vairs vienīgi zvirbuļi Delle Venta un Abava 53. (dejuojuot) sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Janš. Mežv. ļ. II, 15; ‡

2) "?": maize ... bija tik labi izce̦pusi, ka, uz ruokas lūkuojuot, viegli sitinājās un karsa smaršuoja Aida Niedra Grēka ābols 203.

Avots: EH II, 491

skam̃ba Jürg., C., skàmba ² Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870

skāns Schibbenhof, St., skãņš Līn., Iw., Deg., Gr.-Sessau, Dond., Wandsen, Siuxt, Grünh., Gr.-Essern, Kurs., Widdrisch, Salis, Ruj., Karls., skā`ņš ² Golg., skãņîgs Siuxt, unnatürlich sauer L., sauer geworden U., Karls., säuerlich N.-Kurl. n. Etn. I, 138; Gr.-Sessau; süsssauer Freiziņ: skāņš piens, Sauermilch Mar., Schibbenhof. putra auksta un skāņa Duomas IV, 7. - Subst, skānums. U., skāņums, skāņa LKVv., die Säure, Säuerlichkeit. Etwa (vgl. Leskien Abl. 373) zu li. skanús "schmackhaft", skonė'ti "wohlschmecken"?

Avots: ME III, 879

šļaukstêt, -u, -ẽju,

1) šlaũkstêt C., PS., schallen;
šļàukstêt ² Bers., Kl., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., Warkl., rauschen, wie beim Aneinanderschlagen der Wellen U.; plätschern: plūst ūdens rūkdams, šļaukstē̦dams Plūd. Llv. II, 313. ūdens šļaukstē̦dams te̦k nuo jumta Saul. III, 81. viļņi šlaukstē̦dami čaluos Lautb. Vidv. 53. viļņi diktāki šļaũkst Janš. e̦ze̦rā pie krasta vilņi šķīst un šļaukst JR. IV, 24, gāzās ūdens strāvas uz visām pusēm šļaukstē̦damas vien Krišs Laksts 54. dzird laivu ūdenī drusku šļaukstam Lautb. Luomi 112. slapjš meitietis tur ce̦ldamies nuo viļņiem ārā šļaukst Plūd. Llv. II, 314. airu šļaukstēšana A. XXI, 506; šļàukstêt ² Adl., Festen, Meselau, Stomersee, = šļankstêt;

2) plappern
(mit àu ² ) Tirs. n. RKr. XVII, 81. Refl. -tiês, = šļaukstêt 1: vilciņš alu padarīja,... visas purvu purvmalītes šļaukstēt vien šļaukstējās BW. 2394.

Avots: ME IV, 66

šlir̂ka ² Dond. n. RKr. XVII, 56, = aukstais%20putns">aukstais putns, čirkšķis, Buchfink: kad šlirka brē̦c šlirks, šlirks, tad būs slikts laiks.

Avots: ME IV, 59

smīna(s), smīnas Bers., smĩns Ermes, Arrasch, Jürg., Salis, Ruj., Siuxt; Bauske, smîns Saikava, smī`ns 2 Golg., Adl., Gr.-Buschhof, Vīt., (bedeutsames) Lächeln: lūpas raustīja smīnas Apskats 1903, S. 450. tev savieba lūpas aukstas smīnas Zeif. III, 2, 148. ap lūpiņām virinājās blēdīgs smīns Ziltars, Memelshof. ap lūpu kaktiņiem viņam raustījās smīns Stari III, 28. dēj uodzes smīna V. Egl. Eleģijas 38. vieglprātības smīns Duomas III, 944. viņas smīni... tikai viņam pašam zīmēti MWM. VIII, 648. klusā laimes smīnā teica Stari II, 587. nebēdīgā smīnā Vīt. 63. gudru smīnu lūpu kaktiņuos 57. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. nuovērsa vaigu smīnu viepās Apskats 1903, S. 317. nesavaldīju smīnu 448.

Avots: ME III, 967

smīna(s), smīnas Bers., smĩns Ermes, Arrasch, Jürg., Salis, Ruj., Siuxt; Bauske, smîns Saikava, smī`ns ² Golg., Adl., Gr.-Buschhof, Vīt., (bedeutsames) Lächeln: lūpas raustīja smīnas Apskats 1903, S. 450. tev savieba lūpas aukstas smīnas Zeif. III, 2, 148. ap lūpiņām virinājās blēdīgs smīns Ziltars, Memelshof. ap lūpu kaktiņiem viņam raustījās smīns Stari III, 28. dēj uodzes smīna V. Egl. Eleģijas 38. vieglprātības smīns Duomas III, 944. viņas smīni... tikai viņam pašam zīmēti MWM. VIII, 648. klusā laimes smīnā teica Stari II, 587. nebēdīgā smīnā Vīt. 63. gudru smīnu lūpu kaktiņuos 57. nelabā smīnā salauztās lūpas MWM. VIII, 889. nuovērsa vaigu smīnu viepās Apskats 1903, S. 317.

Avots: ME III, 967

suomakšas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākšas Wid., suomakstavas U., Bielenstein Holzb. 564 (hochle.), suomākstava Wid., suomastaukla Zirsten, Kurmene, Bers., (mit uô) PS., Notk., Drosth., Golg., Lis., Kokn., Neugut, suômastaũkle Drosth., suomasta aukla U., Linden n. Mag. XlV, 1, 161, suomasaukla (?) um Wenden, suomastauks Spr., suomasteve Lubn., (mit uô ) Saikava, suomastevis Selb., (mit uô ) Saikava, Spr., suômastuvis Warkl., suôme̦stáukla PS., suôme̦kls Lubn., suome̦slauki Wid., suome̦stava Wid., (mit uô ) Jürg., (mit uõ ) Karls., suome̦stavas L., U., suome̦sts Wid., suome̦sti L., U., suomauksti Wid. (so wahrscheinlich auch für semauksti U. zu lesen), suomastauka Fehsen, aukstavs">suomaukstavs Selsau, suomausti Rundel, suomaustaukla Rundel, suômustàuka Fehteln, Odensee, sùomustàukla ² Los., suomustauks Gr. - Sessau, sùomustavs ² Lös., = same̦stava, dzeņaukste, die Kummetschnur: suomastauklu savilkt Purapuķe 37. Zu suo-. megzt (und mest?).

Avots: ME III, 1138

spêriẽns: (pē̦rkuona) aukstais ("bez degšanas") s. Salis. spērš[u] deviņus spērieniņus BW. 15976 var.

Avots: EH II, 549

sprē̦guonis Alksnis-Zundulis, sprē̦guoņa laiks ders., Segew., sprẽ̦guoņa Wolmarshof, C., Jürg., Arrasch, (mit è̦ ² ) Selsau, Warkl., sprè̦guoņas ² laiks Golg., sprē̦guoņa Nigr., Memelshof, starker Frost: aukstais sprē̦guonis JR. IV, 80. auksti luopam tādā sprē̦guonī Jauns. III, 387. kamē̦r pāries ziemas sprē̦guoņi Latv. īstais sprē̦guoņa laiks. naktīm salst tâ, ka jumti sprē̦gā Janš. Dzimtene V, 163. Ieva... tik salta kâ le̦dus gabals sprē̦guoņā Blaum. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

stiêgrains Lis., Golg., sehnig: stiegraina ruoka Ezeriņš Leijerk. lI, 231 (ähnlich: Niedra Zemn. dē̦ls 74; Plūd. Rakstn. II, 310; Aps.). stiegraini pirksti Niedra. stiegrainās, sutā izbriedušās plaukstas Duomas IV, 355. briesmīgi stāvi - stiegraini, dzīslaini A. v. J. 1896, S. 753. izdilis, stiegrains vecis Ezeriņš Leijerk. II, 7. Andrejs slaids, sausnēji stiegrains Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 1078

stulˆdze ² Matkuln, Turlau, Dond., Wandsen, Neuhausen, stuldze Etn. IV, 38, häufiger der Plur. stuldzes Pilten, Kabllen n. U., Libau, Frauenb., = tulzna; die Eiterbeule V.: es tâ strādāju, ka man stuldzes plaukstas Dond. mājās, kur nekristīts bērniņš, svešam cilvē̦kam nav jāduod uguns, lai bē̦rnam neme̦tas uguns stuldzes BW. I, S. 192. Vielleicht (nach Leskien Nom. 257) zu 11, stulgùs "länglich rund" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 645).

Avots: ME III, 1103

stùlms,

3): ruokas s. - nuo e̦lkuoņa līdz plaukstai AP.; kāju s. (ostle. stûms < stułms) "stilbs" Auleja;

4): zābaka s. AP., C., N.-Peb., (mit ulˆ ) Auleja (mit ū < uł ), Drobbusch, Heidenfeld, Kaltenbr., Smilt., (mit ulˆ ² ) Dobl., Kegeln, Ziepelhof, Zögenhof; zeķes s. Auleja (mit ū < uł ), Kaltenbr.;

5): ē̦kas s. stāvēja kâ viena gabala Jauns. J. un v. 108; ‡

6) "stāvs, augums": nū vaira ce̦pure nepiepasēja pie visa stulma Jauns. Raksti VIII, 384.

Avots: EH II, 594

‡ IV stùris ² Linden in Kurl., die Tour eines Tanzes ("tāda dejas daļa, kuŗā dejuošanas paņēmieni atkārtuojas rēgulāri"): kad sasit plaukstas, tad tas s. ir beigts un jāsāk atkan cits. Mit sekundärem s-.

Avots: EH II, 597

sūmenè (III p. prt.)"?": es tai meit's māmiņè auksta's ruok's sūmenè (aus sumināja?) BW. 14728 (aus Rothof).

Avots: ME III, 1132

svilinât (li. svìlinti),

1) sengen, versengen (auch vom Brennen der Nesseln
U.): skrējis ar uguns pagali pakāļ un... svilinjis krauklim spārnus LP. IV, 141. es avinu svilināju BW. 11587, Saikava. svilinātu labību Glück II Sam. 17, 28. saule dedzināja, svilināja MWM. VII, 745. karstums svilina LP. II, 83. viņš... zemi svilina dienasvidus bulā Hiob 37, 17. aukstais vējš svilinādams ķeras klāt Aps. IV, 91. seju svilina ziemelis Vēr. II, 138. svilinuošās sāpes 809;

2) kâ svilums svilināt, svilina, von einem heftigen, jähzornigen Menschen gesagt
Lubn.

Avots: ME III, 1158

taûkstît Bērzpils, C., Pilda, (mit aû ²⁾ AP., (mit àu ²⁾ Lös., = taustît, (be)tasten Erlaa : kājām ceļu taukstīdama BW. 3615. tē̦vs taukstīs bucu Pas. III 236. pazamuost kungs, tauksta, kas tiê iraida Zbior XVIII, 255, taukstīdami vilkās līdz... vārtiem Zeif. Latv. chr. III, 66, viens tam pulkstenīti tausta MWM. VI, 403. Refl. -tiês Burtn., Erlaa, Kokn., Ruj. n. U., Drosth., = taustîtiês: kuo nu taûkstiês ² pa tumsu? AP. Subst. taukstījums, = taustījums: par pupiņu taukstījumu BW. 25507 var.

Avots: ME IV, 137

I timbât, -ãju,

1) etwas langsam machen
Sessw. n. U.;

2) (langsam, steif, ungewandt
Bers.) gehen (mit im̃) Serbigal, (mit ìm ² ) Bers., Kalzenau: es redzēju . . . par kalniņu timbājam BW. 7493. "nu timbā, timbā!" sagt man, um ein faules und schwaches Pferd anzutreiben Bers., Kalzenau;

3) mit Mühe tragen, schleppen
(mit im̃) Amboten, Funkenhof, Neuhausen, (timbuot) Kaltenbrunn, Subbat: jāiet atkal ūdens timbāt uz stalli Neuhausen. tev uz Rīgu jātimbuo pieci puodi kuiļa tauku VL. aus Subbat. vilks citu (= bē̦rnu) timbāja (Var.: bringāja) avuota lejā BW. 21128;

4) lange und langsam trinken
(mit im̃) Arrasch, (mit ìm ² ) Adsel; viel und hastig trinken Druw., (mit ìm ² ) Mar., Alswig, viel trinken Aahof, Lis., Schwanb., Sessw., Stomersee (mit ìm ² ); saufen Plm.: kuo tu timbā tā auksta ūdeņa tik daudz! Mar. n. RKr. XV, 141.

Avots: ME IV, 190

II tirpa Wid., (mit ìr ² ) Bers., Plur. tìrpas ² Bers., die Vertaubung, Erstarrung; tir̃pa Nötk., (mit ìr̃) Bers., gew. der Plur. tirpas U., Grünw., Lennew., Mar., Meselau, N.-Peb., Raiskum, (mit ir̃) AP., Arrasch, Jürg., Nötk., Schujen, (mit ìr ) C., (mit ìr ² ) Adl., Adsel, Bers., Golg., Kl., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., (mit ir̂ ² ) Bauske, Ruj., Selg., der Schauder, das Grauen, Entsetzen U., der Schauer: tirpas iet pa (caur) kauliem. meitai... tirpas caur kauliem izskrējušas Etn. II, 22; LP. VII, 525. tirpas, aukstas kâ čūskas, gāja tai pār miesām A. XVII, 491. savādas svešas tirpas šaudās pa miesu A. Upītis J. I. 9. vieglas tirpas purina viņas miesu Purap, mani pārņe̦m... patīkamas, siltas tirpas A. v. J. 1899, S. 89. viņu pārņēma nāves tirpas D. Goŗkijs 44. Zu tirpt I.

Avots: ME IV, 196

ujât, -ãju,

1) auch ujinât Peb. Und Westlivl. (Salis) n. U., Ruj., Salisb., Segew., Widdrisch, = uijât 1, (andern Hirten) zurufen, uja! rufen: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas . . . neujās, neļīlās Janš. Mežv. ļ. I, 182. ņēmuos vēl labi ujāt un kaunināt, līdz. . . abi (vilki) palika . . . sēduot 199. "uja, pagāns! uja, bezkauņa!" kliedza Paula, un uotra meita ujināja tâ, ka viss mežs skanēja Veselis Saules kapsēta 7. (bērns) sit plaukstas un ujināt ujiua Latv. e̦glājā skanēja klaigas, ujināšana Veselis Saules kapsēta 6. iesākās uzdzīve ar dziesmam, ujināšanu un līksmu auruošanu Daugava I. 432;

2) hunzen, schimpfen, heruntermachen
Katzd.: ujā kâ suni. viņa tās dažādi sunīja, ujāja, rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: ME IV, 296

Ūsiņš,

1) der Bienengott
St., (mazais Ūsiņš) Krönw. n. U. (aus Kurland);

2) eine Art Pferdepatron:
Ūsiņam (Var.: Jurīšam) gaili kāvu . . ., lai tas manus zirgus gana BW. 30057, 1. ei, Ūsiņ, labais vīrs, jāj ar mani pieguļā! 30054. par kalniņu Ūsiņš jāja ar akmiņa kumeliņu 30063;

3) Ūsiņi Südlivland bis Kreuzb. n. U. und Mag. XVI, 2, 8, Etn. II, 82, (mit û) Annenhof (bei Mar.), Golg., Kr., Sessw., Ūsiņš Laud., Ūsiņa (mit û Annenhof [bei Mar.], Golg., Sessw.) diena Etn. II, 82; BW. III, 1, S. 319, der Georgitag (23. April);
Ūsiņdiena (mit û- ) Saikava, der Tag vor Georgi: nuo Ūsiņa līdz Miķeļa BW. 14087, 9. atnāca pie mums Ūsiņuos (zu Georgi) Sessw. u. a. Ūsiņu (mit û-) mieži Kalz., Kreuzb. "Georgi- Gerste". Nach L. ist Ūsiņs (sic!) St. Jürgen (Georg). Das hier vorliegende Material spricht fūr die Angabe Langes, dass Ūsiņš der heilige Georg ist. Dass er ein Pferdepatron ist, kommt wohl daher, dass man am Georgitag die Pferde zur Nachthütung zu bringen anfängt, s. BW. IV, S. 292. Und falls die Letten den heiligen Georg mit einem Schnurrbart dargestellt gesehen haben (einen Schnurrbart hat er z. B. bei W. Auer Heiligen Legende2 S. 228), so dürfte J. Müthel Recht beha1ten, wenn er (s. Mag. XVI, 2, 10 und XX, 3, 5 und 71 Ūsiņš (Ūsenis, Ūsainis) als den "Schnurrbärtigen" deutet; zur Bildung vgl. plaukstiņi (plauksteņi, plaukstaiņi) "Fausthandschuhe" (cimdi ar plaukstām). In diesem Fall muss dle Ansicht (s. RKr. XIV, 134 ff.), dass Ūsiņš auf dem r. Усень beruhe, aufgegeben werden. Wenn in Golg, u. a. Ūsiņš mit û- neben ùsas ² "Schnurrbart" gesprochen wird, so ist entweder das ù ² eine Neuerung für û, oder man hat ehedem *ūsās mit betontem, akutiertem ū neben *Ūsinīs mit betontem ī gesprochen. Am ehesten ein "Schnurrbärtiger" ist auch der Gesindename Ūsiņš Lvv. I, 67 und 68 (mit û), II, 6 und 25 (mit û ^2), I, 79 (mit ù ^2), 45 und 71.

Avots: ME IV, 409, 410

uzkuôda V., uzkuods LKVv., Plur. uzkuôdi (li. gen. pl. užkandų̃ Jušk. SvD., No 124,4), der Imbiss; uzkuôdas, das Dessert, der Nachtisch Dr.: māte pasteidzas sarīkuot uzkuodu Pasaules lāpītājs 155. pacienādams tuos ar šņabi un uzkuodu Janš. Dzimtene2 III, 47. visādas aukstas uzkuodas Seibolt. artists, pienācis pie bufetes, apskatīja uzkuodus Zeltmatis. tādu labu svētdienas uzkuodu Janš. Bandavā II, 172. es dabūšu ābuoļus uzkuodai Cālītis Dzīvība 104. kungs uzliek klaipu maizes, spaini alus, bet Ansim tas tik tâ uzkuodam LP. IV, 9. tevî ar māsu uzkuodam patērēšu VI, 502.

Avots: ME IV, 348

vērpete,

2): man pakausī e̦suot divas vērpetes Austriņš Raksti VII, 30. lai aug mūsu rudzu lauki vērpetēs griezdamies Tdz. 53480 var.; ‡

3) der Wirbel:
aukstais gaiss vērpetē griezās ap ceļiem Sprūdžs Asaru liekņa 51. iegriezts ļaužu vērpetē Burtnieks 1934, S. 876.

Avots: EH II, 777

II zeseris, ein ausgelassener (kleiner) Junge Doblen, Lubn., Tilža; ein herzhafter, beweglicher, ausgelassener Junge Ruba, Rutzau; ein kleines, gut entwickeltes Kind Selb.; ein kleinerJunge Bauske; ein kleiner, schwächlicher Knabe Matkuln; "mazs, kasīgs (lielīgs Lis.) vīrelis" Vīt.; "aukstam%20l%C4%ABdz%C4%ABgs%20cilv%C4%93%CC%A6ks">Mērnieku laiku Švaukstam līdzīgs cilvē̦ks" N.-Peb., Schibbenhof; ein Schimpfname Kreuzb.; "smurgulis" Kurmene: šis kâ zeseris me̦tas starpā ar savu spraunuo izteiku un uzstāšanuos Vīt. šis, zeseris, ķersies man krūtīs! Valdis Stabur. b. 144. - sūdu zeseris Alschw., Frauenb., ein Schimpfwort; - "ein kluger, gehorsamer Hund" Kalnemois, Stom. Vgl. seseris.

Avots: ME IV, 714

II zilinât, stechen (von Nesseln, Kälte) Ahs., Stenden: nātres zilina. aukstais vējš zilina (dzeļ, cē̦rt). Refl. -tiês, sich von Nesseln stechen lassen Stenden: ej pats nātres pļaut; pa viņām zilināties!

Avots: ME IV, 720

žļekstêt Adiamünde, A. - Ottenhof, Dond., Grünw., Lems., Lipsthusen, Mahlup, Prl., Ruj., Saikava, Schibbenhof, Schnehpeln, Warkh., Wenden, žļekšêt Salis, žķe̦kšêt Lems., žļe̦kšķêt Siuxt, -u, -ẽju, = šļekstêt 1, schallnachahmendes Verbum, "žļakstêt" Grünw.; (durch einen engen Spalt) spritzen (intr.); vom Waten durch Kot, vom Gehen mit durchnässtem Schuhzeug gesagt (žļekstêt Dunika, Lennew., Stenden); schmatzen: ūdens pa pastalas purniem ārā spiežuoties žļe̦kst Schibbenhof. ūdens zābakuos žļe̦kš Lems. iet, ka žļe̦kst (žļekš Salis, žļe̦kšķ Siuxt) vien Lems., Lipsthusen, Pel., Warkh. u. a. ē̦d, ka žļe̦kst vien Lems. u. a. es ar nu lieku vaļā, ka plaukstas žļe̦kst vien Zobgala kal. 1910, S. 58. sit viens uotram ar ruoku pa galvu, ka žļe̦kst Sassm., Stenden.

Avots: ME IV, 817