Paplašinātā meklēšana

àizbẽrt,

1) vollschütten:
pagrabu ar pupām aizbēre Warkl. ‡ Refl. -tiês,

1) sich zuschütten:
bedre aizbē̦rusies;

2) beim Schütten versehentlich hinter etwas geraten:
man kas aizbēries aiz kakla.

Avots: EH I, 9

apbẽrt, ‡

3) begraben
Für., Veselis Tīr. ļaudis: (nuosprāgušu guovi) aizvede uz kalna malu, izraka duobi, apbēre Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens verschüttet werden
Jürg. u. a.: uogas apbē̦rušas ar smilttm;

2) sich mit Ausschlägen bedecken
Auleja: galva apbē̦rusies.

Avots: EH I, 73

apbẽrt (li. apber̃ti), tr.,

1) beschütten:
ķēniņš gribēja dē̦lu vai ar ze̦ltu apbērt LP. V, 254;

2) verschütten:
zeme apbēra daudz strādniekus.

Avots: ME I, 77

atbẽrt (li. atberti), ‡

2) weg-, zur Seite schütten, wegschüttend erübrigen:
spilves atbeŗ atsevišķi Linden.

Avots: EH I, 135

atbẽrt, tr., zurückschütten, wiedergeben, namentlich das aus dem Getreidemagazin genommene Getreide: labību atbērt; übertr., wiedergeben, herleiern, hersagen das Gelernte, Gehörte: kuo skuoluotājs uzdeva, tuo Jurītis kā bērtin atbēra Purap. [Refl. -tiês, durch Wiedergabe der Schulden sich entblössen U.]

Avots: ME I, 150

bẽrt: (vgl. ostli. išbérti Jušk.) auch Bauske, Dunika, Jürg., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, Pankelhof, Schnehpeln, Selgerben, Stenden, Wolm., (mit ḕr) AP., C., N.-Peb., Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) schütten: beries zirņu kulītē! Auleja; ‡

3) sich mit Ausschlag bedecken (nach r. сыпать "schütten, streuen": сыпь "Ausschlag"): mute (= seja) beŗas Auleja. sāka vâtis b. (erscheinen, zum Vorschein kommen) pa mieseņu Zvirgzdine. Subst. bē̦rums,

2): naudas bē̦rumiņu BW.29889; ‡ bē̦rãjs, bērẽjs, wer schüttet:
tīru auzu bē̦rājiņš (Var.: bērējiņš) BW.27638, 8 var. pilnu maisu bērējiņa 1551. Zur Etymologie s. jetzt auch E. Hermann Stud. Balt. III, 65 ff. (anders A. Meillet Streitberg-Festgabe 258 ff.).

Avots: EH I, 217

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292

‡ Bḕrtiņš ² Linden. = Bē̦rtulis: trīs dienas priekš Bērtiņiem. Zum Ausgang vgl. Mãrtiņš.

Avots: EH I, 217

[dabẽrt Drsth., hinzuschütteln: daber vēl drusku klāt PS.]

Avots: ME I, 428

ìebẽrt, ‡

2) ie. (uz ādas), durchprügeln:
ie. jam vajag uz ādas, tad labāk klausīs Zvirgzdine. jai... iebērs par pakaļi Pas. XII, 405.

Avots: EH I, 503

ìebẽrt, ein -, herien -, hineinschütten: iebēr[u] auzu sē̦naliņas BW. 17226. Sprw.: kas kait zirgam auzu neēst, kad silē iebē̦rtas. nesamalsi iebē̦rumu LP. V, 118. REfl. - tiês, für sich einschütten.

Avots: ME II, 3

izbẽrt, ‡ Refl. -tiês,

1) sich heraus-, hinausschütten:
izbērēs daudz ze̦lta Pas. IV, 170;

2) sich ausgeschüttet zerstreuen:
kvieši ... izbē̦rtuos pa nezināmiem spīķeŗiem un tīrumiem Virza Straumēni ³ 233.

Avots: EH I, 434

izbẽrt [li. išbérti], tr., ausschütten: tie izbēra savus maisus I Mos. 42, 35. Fig., rasch hersagen, ableiern: ce̦turtais bauslis tika izbē̦rts kâ ar bēršanu A. XI, 102.

Avots: ME I, 716

nùobẽrt, ‡

3) beschütten, bestreuen:
n. kuo ar zemēm.

Avots: EH II, 32

nùobẽrt [li. nuber̃ti], tr.,

1) herunterstreuen, ab-, wegschütten:
nuobēris naudu zemē LP. VI, 233;

2) schütten, Abgaben an Getreide leisten:
viņš aizvedis kādu daļu nuo savas nuobeŗamās labības JU.

Avots: ME II, 761

pabẽrt: (miežus) pabē̦ruse gaiļam Pas. IX, 342.

Avots: EH II, 120

pabẽrt [li. pāberti], tr., unterstreuen, hinstreuen (perfektiv): pabārsti ir milti, arī sē̦nalas, kuŗas pabeŗ zem klaipa, kād māizi ce̦p Sessau. zirgiem auzas pabē̦rušas LV.

Avots: ME III, 7

pãrbẽrt, ‡

4) über etwas schütten (perfektiv):
p. pār e̦ze̦ru smilšu dambi Pas. XV, 356.

Avots: EH XIII, 196

[pãrbẽrt,

1) noch einmal schütten od. streuen;

2) hinüberschütten:
p. malai pāri;

3) umschütten:
p. labību nuo viena maisa uotrā.]

Avots: ME III, 150

pìebẽrt,

1) zu-, hinzuschütten;

2) vollschütten:
Sprw. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta! piebērt maisus LP. IV, 35. zvaigžņu dimantiem piebē̦rts sniegs Vēr. II, 172. Refl. -tiês,

1) sich vollschütten:
maiss piebēries par pilnu. debesis zvaigznēm piebērās Dzimt. V.;

2) für sich, sich (dat.) vollschütten:
Ancītis ar bija piebēries Aps. VI, 21. p. kabatas ar riekstiem;

3) unabsichtlich hinzugeschüttet werden :
pie sukura pieberās milti.

Avots: ME III, 238

sabẽrt, tr., zusammenschütten; viel schütten: tie sabeŗ labību apakš... ruokas I Mos. 41, 35. Refl. -tiês, für sich zusammenschütten od. viel schütten: sabēries arī tad, cik ķešās iegājis LP. VI, 233.

Avots: ME III, 593

uzbērt, ‡

2) bērt uzbē̦rdams, lange und reichlich schütten:
ve̦lns bēra uzbē̦rdams (mit betonter 2. Silbe?) tai ce̦purē naudu, bet nevarēja un nevarēja tuo piebērt Pas. VIII, 347.

Avots: EH II, 718

uzbẽrt (li. užber̃ti), aufstreuen, aufschütten: uzbērt sāli uz maizes. uzbērt kaudzi. Refl. -tiês: uzbērās par daudz miltu, es passierte, dass zu viel Mehl aufgestreut wurde.

Avots: ME IV, 317

atbars (U.), gew. Pl. atbaras Druva I, 264 (li. atbaraĩ, ãtbaros, Hintergetreide ), auch atberes (Naud.), atbari, das Getreide, das die Wirte dem Prediger jährlich zu liefern haben; Kirchenkorn (Bauske), zu atbērt; [būs viņam atbaru bērt, tad žēluojās viņš, tam labība neizde̦vusies Manz. Post. II, 196]. uz atbaru ņemt L., leihen.

Avots: ME I, 150

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. ² 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272

baras, die Abgabe, der Tribut, die Kornschüttung: visi baras (Var.: berus) nuode̦vuši RKr. VII, 866. Nach U. bara, atbara, Zugabe auf geliehenes Getreide. [Zu bērt.]

Avots: ME I, 263

bārķi, der Hammerschlag, die Schlacken Mag. III, 1, 106. [Zu birt, bērt (vgl. bārņi 1)? mit kurischen ķ aus tj?]

Avots: ME I, 274

bārņi,

1) die Schlacke Barsche;

2) das auf die Brotschaufel unter den Brotlaib gestreute Mehl
Lub. Zu bērt.

Avots: ME I, 274

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

bārstes,

1) ausgestreutes Getreide
Setzen n. A. X, 438 (zu bērt);

2) Hungerzitzen im Maule des Rindviehs
Hr. n. U., identisch mit bā`rkstes 5;

3) bārstītes BW. 33971, = bā`rkstis 1.

Avots: ME I, 274

[bãrstît Wolm., Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Ermes, Dond., Erw., Bächhof, Libau], bā`rstît [AP., Jürgensburg, C.], -u, -ĩju (li. barstýti), freqn. von bērt, wiederholt streuen: šinī vietā meitām bijis jāizbeŗ sārma pelni; juo citur neļāvis saimnieks bārstīt LP. VII, 326. tirguonis bārsta ruokās ieņe̦mtuos naudas gabalus Stari I, 202. austruma saule vēl zelta pišļus pa kājām bārsta Vēr. II, 129. valuodu b., schwatzen, geschwätzig sein BW. 1458. Refl. -tiês, sich streuen, umherfliegen, für sich streuen: spaļi vien bārstījās BW. 12240. saule tā nebārstās pa zemes virsu Stari II, 96.

Avots: ME I, 274, 275

II bẽres: auch N.-Peb. (zu streichen, Bauske), (mit è ) Jürg., Salisb., Weissenslein: (mit ê ² ) Dunika, Frauenb., Iw., Lemburg, Lemsal, Lieven-Bersen, OB., Pankelhof, Rutzau, Schnehpeln, Stenden. Zur Etymologie vgl. auch ‡ apbērt 3.

Avots: EH I, 216

I ḕ̦rds, bei U. auch ē̦rdājs,

1) locker:
ē̦rda zeme U.;

2) bequem:
ē̦rda dzīvuošana, bequemes Wohnhaus U. ḕ̦rdi, Adv.,

1) locker
Kokn.: rudzus ē̦rdi pūrā bērt, sanft, locker ins Lof schütten U.;

2) gewandt, geläufig, fliessend:
ē̦rdi dziedu, ē̦rdi laidu valuodiņu. [Zu ē̦rts, ērst, ārdît, ārdavas (s. dies), li. er̃dvas "geräumig" u. a.; vgl. Leskien Abl. 329 f. und Nom. 344, Persson Beitr. 638, Trautman Wrtb. 12.]

Avots: ME I, 575

ģe̦lda, eine Mulde Hofzumberge: ģe̦lda - kuoa mulda, kuŗā sabēra puiraimus, lai viņus atšķirtu nuo sē̦nalām Naud. ģe̦lda - nuo kuoka izgre̦bts trauks, kur zirgņus iebērt Grünh. A. VIII, 156. Aus li. gélda dass., [oder direkt aus d. Gelde?]

Avots: ME I, 695

izmêzt, ‡

3) ausgraben
Auleja: duobi izmēt buļbām bērt.

Avots: EH I, 466

izšņakât: auch Smilten; "izēst" Sassm. n. RKr. XVII, 56: iebērt baruoklim graudus, lai izšņakā.

Avots: EH I, 486

langvēģis, auch lañgvērģis [Gr. - Essern], Elv., Dünsb.,

1) der Abtritt, das heimliche Gemach Manz., St.;

2) der Mastdarm: viss, kas mutē ieiet, tas nuoiet vē̦de̦rā un tuop caur tuo langvēģi izme̦sts
Matth. 15, 17;

[3) Jauchgrube Gr. - Essern: piebērt langvērģi kūts priekšā, lai tur nebūtu sutrājs un lai ieiešana kūtī būtu sausa Janš. Dzimtene ² I, 352.] - Wohl aus d. langer Weg.

Avots: ME II, 420

magazĩna, das Magazin (hieraus entlehnt): nuo magazīnas labību ņemt; labību magazīnā atbērt. Sprw.: nemāci magazīnas žurkai graudus ēst, nedz kruodznieka veprim ceļa vīra kules plēst! Etn. IV, 94.

Avots: ME II, 547

‡ uõlat Salis "sabērt uoļus gar taci upes dibe̦nā".

Avots: EH II, 743

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

paslavas, Pluderhosen Manz. Lettus; ["Unterhosen" Baltinov; "nuokāries bikšu dibe̦ns": ja biksēm dibe̦ns nepiegul miesai, tad tām pārāk lielas paslavas. viņa paslavas kâ laba kule; tur variebērtsieku rāceņu Alschwangen]. gaiļa paslavas, auch gaiļa bikses, die Schlüsselblume (primula officinalis) Dond. [Etwa aus * pac(i)lavas (zu li. pakilùs "erhaben", le. pacilu)? Zum Suffix vgl. etwa le. ārd(av)s.]

Avots: ME III, 101

pìebir̃t,

1) hinzufallen, -fliessen, -rieseln:
kas piebira man (was gewann ich) rauduot, kas bēdīgi dzīvuojuot? BW. 111;

2) vollrieseln, -fliessen:
smiltīm kājas piebira Vēr. II, 91. piebirst man pilna sauja ... asariņu BW. 17358. grāvis piebiris lapām Kaudz. M. 2. kalni un lejas piebirst baltas sudraba rasas Vēr. II, 260;

3) (ungewöhnlich) = piebērt (vielleicht wegen des phonetischen Zusammenfalls der Infinitive piebirt und piebērt in infl. Mundarten): dievs piebira tās naudas Zbiór XVIII, 483.

Avots: ME III, 239

pìelūžņât, -uôt, lūžņām piebērt, pataisīt lūžņainu Grünw.

Avots: ME III, 269

pìevil˜lêt, vollfüllen, anfülien (z. B. mit Sand) U.: p. (= aizbērt) grāvi Mitau, Schibbenhof, Ronneb., Lennew., Ruhental, Mesoten.

Avots: ME III, 311

‡ pipirška Druw., (mit ìr ² ) Saikava, = pipirkšķis: piebērt kādu pipiršku sāls.

Avots: EH XIII, 235

rūsuôt, ‡

2) "padarīt rūsainu, apbērt ar rũsu" (mit ũ) Orellen.

Avots: EH II, 389

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

sastũkât C., Wolmarshof, (mit ù ² ) Lis., vollstopfen: s. pilnu maisu ar sienu; sastūkā (presse zusammen!) maisu, lai var sabērt visus miltus! Golg.

Avots: ME III, 750

skrube̦ns, karg Für. I: labi skrube̦ni bērt, kärglich oder zu knapp schütten Für. I. Vgl. skrubinât 3, sowie li. skrùbinai "spärlich" und nuskrùbinti "glatt, knapp abstreichen" (bei Leskien Nom. 398).

Avots: ME III, 898

šņàuciêns Drosth., (mit aû ²⁾ Wandsen, = snauciens, so viel auf einmal Tabak geschnupft wird U., die Prise V.: brāļi māsu pārde̦vuši par tabaka šņaucieniņu BW. 15524, 4; ein geringes Quantum: dabērt kādu šņaucienu sāls Golg., Kaltenbrunn; einmaliges, abgeschlossenes Niesen: viņam uznāca šņaûciens ² Dond.

Avots: ME IV, 92

suobara,

1) die Abgabe für den Prediger
(mit uõ ) Weinsch.;

2) = sabārstas: pagasta magazīnā tādas suobaras (minderwertiges Getreide) dabūjamas par pusce̦nu Duomas IV, 475;

3) suobaras BW. III, 1, 90 (aus Windau), = atvārži. Nebst li. sąberinis alùs "Bier von aufgeschüttetem Getreide" zu suo. bērt.

Avots: ME III, 1135

‡ strīķētin,

1) bis zum Rande:
s. pilns trauks. piebērt trauku s. Ekengraf, (mit ē, ) Warkl.;

2) strīķē̦tin Warkl. "?": zirgs liek kājas s. (mit éinem Fuss an den andem anschlagend?).

Avots: EH II, 589

trupe,

1) Verfaultes, Verwittertes; Humus:
trupes ("kuoka trūdi") sabirušas Warkl. kāpuostiem apbērta trupe Kl.;

2) = trune, die Fäulnis: kuokā ieme̦tusies trupe Warkl.

Avots: ME IV, 247

uzsist,

1) einen Schlag versetzen:
Kalvis nu uzsit šim ar veseri pa galvu Pas. IV, 180 f.; (energisch und wiederholt?) schlagen: situ knipi uzsizdama uz knēveŗa de̦guniņu BW. 15206 (ähnlich 21808 var., wo dafür auch: situ knipi uz knipīša uz tautieša de̦guniņa);

2) aufschlagen (aufheften):
u. jumtu, ein Schindeldach herstellen. arklus tesiet, griezes (II

1) uzsist ("?") Lāčpl. 129. u. (bauen)
laivu Bielenstein Holzb. 607. uzsitamais, Umschlag Mag. IV, 2, 145;

3) aufschlagen (üffnen):
u. le̦du. u. grāmatu U. (ein Germanismus?);

4) aufschlagend finden:
sit par mūri, uzsit sudrabu RKr. VII, m. 793;

5) aufstreuen:
u. (uzbērt un iejaukt) miltus putrai, kuo vāra;

6) uzsist trumpas, ein Kartenspiel beginnen;

7) anschlagen (einen Ton):
izjauc sākumā uzsistuo skaidruo... akordu Vēr. II, 729. sirds sāka jau uzsist... citadus tuoņus Veselis Tīr. ļaudis;

8) im Aussehen, in der Farbe ähneln:
meita uzsit vairāk pēc mātes. šī drēbe uzsit (jeb izsit) vairāk pēc sarkanas... krāsas Druw. n. RKr. XVII, 85. Refl. -tiês,

1) aufschlagen
(intr., = emporschnellen): mutulis... uzsitās augšup MWM. IX, 592. viļņu šļakatas uzsitās līdz ceļam;

2) "пристать, прилипнуть" Spr.; unvermutet sich bilden (= entstehen) an, auf:
man uzsities budzis Jürg.;

3) sich emporarbeiten, mit Mühe und Kraftaufwand in eine höhere Stellung gelangen:
uzsitīšuos par vīru A. XII, 524. nuo vienkārša skrīverīša uzsities par simtu tūkstuošnieku A. v. J. 1897, S. 850;

4) man uzsitās ar āmuru uz pirksta, es passierte mir, dass ich (oder ein anderer) unversehens mir mit dem Hammer auf den Finger schlug.
Subst. uzsišana, das Aufschlagen; das definitive zu Tode Schlagen: Matīss ar savu lieluo kūju pie lāču mātes klāt"pie uzsišanas" A. XX, 144. uzsitẽjs, der Aufschlagende; wer in der Schmiede mit dem grossen Hammer aufs Eisen schlägt: kalējam ir uzsitējs.

Avots: ME IV, 377

vàidzêt: auch (mit aî ² ) Kal., OB.; jam vaidzēja vilna kārst Kaltenbr. ‡ Refl. -tiês, nötig sein; vàiguoties ² sargāties Fest. n. FBR. XVII, 92. kādu zāļu vaigās virsā bērt Sonnaxt.

Avots: EH II, 748

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

virse,

1): (kartupeļus) bērt vāģu virsē Austriņš Raksti VII, 105.

Avots: EH II, 788

vir̃tene AP., Ramkau, (mit ìr ² ) Bers., Golg., Kl., Lis., Mar., Prl., Schwanb., = virkne, Aneinandergereihtes, die Reihe Wid.: virtenē vērt B. Vēstn. kliņģeru virtenīte A. XX, 269. zirgs... sapurināja visu zvārguļu virteni Duomas III, 513. sagšās, izmarguotās sarkankreļļu virtenēm R. Kam. 93. putni virtenēm vien iet . . . uz siltām zemēm Mar. n. RKr. XV, 144. citi tam iet virtenē pakaļ BW. IlI, 1, S. 96. brauktu caur baznīcē̦nu virteni Niedra A. v. J. 1898, S. 168, zē̦ns... metis lūku virteni pār ple̦ciem Anekd. 49. mākuonīšu virtenēm V. Egl. JR. IV, 30. tuoņu virtene Konv. ¹ 922. nuotikumu virtene A. XXI, 87. ve̦se̦la virtene raibu . . . piedzīvuojumu A. v. J. 1899, S. 81. viņš . . . sāka bērt lielu virteni vārdu Vēr. II, 1201. Zu vẽrt "reihen".

Avots: ME IV, 617, 618