Paplašinātā meklēšana

‡ àizbràuciêns, das einmalige Fortfahren; die Hinfahrt: par savu negaidītuo aizbraucienu Janš. Bandavā I, 179. viņu aizbraucienam Lestenē (nach Lesten) ... bijuši labi panākumi Janš. Līgava II, 96.

Avots: EH I, 11

apliciens, die Überlegung: vai viņam maz ir apliciens Gr. - Sessau.

Avots: ME I, 101

apniciêns, der Überdruss, die Langweile: dzīvuot citiem par apnicienu Alm. pēdējais apniciens! Es ist vor Langweile nicht auszuhalten.

Avots: ME I, 109

‡ apsàuciêns, der Verweis: bē̦rnu apsaucienu suņu pagāni [= suņi] neklausa Janš. Līgava I, 402.

Avots: EH I, 111

‡ atbràuciêns, zeitlich begrenztes Herfahren: šinī atbraucienā Ezeriņš Leijerk. II, 116. Silarāja negaidītais atbrauciens Janš. Bandavā I, 133.

Avots: EH I, 136

‡ atnāciêns, = atnakums: ziņuoju tam par sava atnāciena ieme̦slu Janš. Dzimtene Il, 400 (ähnlich Bandavā II, 110, Līgava II, 153, Veselis Saules kaps. 172).

Avots: EH I, 157

‡ atsveiciêns Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 141, ein Abschiedsgruss.

Avots: EH I, 173

atvìlciêns, der Atemzug: krūtis ceļas atvilcieniem gaŗiem Latv.

Avots: ME I, 210

bràuciêns: braucienis Strods Par. vōrdn. 60.

Avots: EH I, 238

bràuciêns,

1) die Fahrt:
brauciêns brīnum vedies LP. IV, 201;

2) der Zug, der Eisenbahnzug;
apdzieduot saņēma kāzu braucienu BW. III, 1,8. brauciens nuo Je̦lgavas atnāk pulksten sešuos;

3) das einmalige Massieren:
uz nabu aiziet visi ruoku braucieni tn. II, 160.

Avots: ME I, 325

[buciens, das Klopfen Trik.]

Avots: ME I, 344

cìens: lai ar ve̦cs, bet tâ˙pat sava ciena grib Saikava. viņš neliek cienā, ka man ar kuo vajaga Strasden. vai tad cilvē̦ki tur cienā, ka uotram kuo vajaga! ebenda.

Avots: EH I, 278

cìens, die Ehre, Würde, Achtung: tāli mani brāļi deva, liela ciena gribē̦dami BW. 18115. [mēs jou piejēmēm ar cienu Zb. XV, 212.] Krievijas ciens un tautas guods nepieļauj ne˙kādus starpiniekus B. Vēstn. par paša nuope̦lniem tak katram nākas ciens Stari II, 403. Besonders im Lok.: cienā likt, ielikt, wert halten, sich wohl merken: lieci manus vārdus cienā. turēt, paturēt tautas ierašas cienā, die Volkssitten hochhalten, schätzen. viņš stāvēja od. bija lielā cienā, er stand in hoher Achtung. labas dziedātājas bijušas lielā cienā RKr. XVI, 230. Vielfach mit guodā verbunden: ciemā, guodā turēt, in Ehren halten. [der loc. s. cienā könnte auch zu einem nom. *ciena gehören. Die le. Wort gilt gewöhnlich als ein Lehnwort aus dem Russischen, aber sonst wird ein altr. ѣ in lettischen Lehnwörten stets durch ē resp. ē, wiedergegeben, sodass die Entlehnung nicht als sicher angesehen werden kann. Als altes Erbwort wäre es verwandt mit li. káina "цѣна, выгода", aksl. цѣна "Ehre, Preis", av. kaēnā - "Vergeltung", gr. ποινή "Busse, Entgelt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 124.]

Kļūdu labojums:
XVI, 230 = XVI, 233

Avots: ME I, 394, 395

[dīciens, s. dīkt.]

Avots: ME I, 476

dùciens, ein einmaliges Getöse, Rollen: pē̦rkuoņa dūcieni.

Avots: ME I, 523

‡ dzijsûciens ² Dond., ein kleines stück Garn, ein Faden: vajadzīgs viens dz., kuo knuopi iešūt.

Avots: EH I, 357

gârciens ² [Bauske, Gekrächze]: ar griezas gārcieniem V. Eglītis Zilā ciet. 87. [gā`rciens C., Geröchel.] Vgl. gārkt.

Avots: ME I, 618

iesēciens, das nomen acti zu ìsēkties.

Avots: ME II, 62

‡ iznãciêns, das Herauskommen (als ein einmaliger Vorgang): pirms iznāciena uz baznīcu Janš. Dzimtene V, 453.

Avots: EH I, 468

izsàuciêns, der Ausruf: šais izsaucienuos nebij ne˙kāda prieka Vēr. II, 438.

Avots: ME I, 795

iztèiciêns, der Ausspruch, die Phrase: tas bija viņa mīļākais izteiciens Vēr. II, 63.

Avots: ME I, 816

jàuciêns, das Gemisch: puiši, knaši nu raugāt jaucienu (= jaukumu) Hug.

Avots: ME II, 97

kanciens, Prügel, s. kancêt.

Avots: ME II, 154

kàuciêns, das Geheul: Sprw. vilks nav tik liels kâ vilka kauciens.

Avots: ME II, 172

ķērciêns, das Geschrei, Gekreisch: kliedzieni un ķercieni palika ar˙vienu skaidrāk dzirdami A. XIV, 8. Zu ķḕrkt.

Avots: ME II, 375

klùnciêns: auch (mit un̂ ² ) Frauenb. klunčâtiês (unter kluñčuôt): "gehen" Frauenb.

Avots: EH I, 623

klùnciêns, der Schluck, Zug: lielvēderis... visu trauku piecuos, sešuos kluncienuos izdzēris C., LP. V, 338; II, 52.

Avots: ME II, 235

kràciêns: auch Gesause, Gebrause, Gekrache (mit ā ) Segew.

Avots: EH I, 644

kràciêns, kŗâciens ² Kand., dass Schnarchen: kad tē̦vs aizmidzis kŗāks un nuo viņa kŗāciena zeme dimdēs, paņemi iemauktus LP. IV, 66.

Avots: ME II, 265

kulciens,

1): dzert alu lieliem kulˆcieniem ² Ahs.

Avots: EH I, 670

kulciens,

1) [kulˆciens Lis., Bauske], der Schluck, Zug:
dzēra mazuos kulcienuos Vēr. II, 70;

2) ein Rippenstoss:
iegrūžu krietnu kulcienu Purap. Vgl. guldziens.

Avots: ME II, 305

‡ kurciens, einmaliges Quaken: varžu k. Pas. XIV, 432.

Avots: EH I, 677

‡ kvìeciens, kviecienis Pas. XII, 317 (aus Kapiņi), ein einmaliges, kurzes Quieken.

Avots: EH I, 690

‡ laciens Seyershof, Hundesuppe.

Avots: EH I, 710

leciêns, s. lèciêns.

Avots: ME II, 444

lèciêns,

1): zaķa lēcens BW. 2141; ‡

2) der Pulsschlag
Brasche Anl.

Avots: EH I, 735

lèciêns, leciêns, lēcens Selg., der Sprung: Sprw. labāk lēciens nekâ tupiens. sajuka kâ zaķim lēcieni. kājiņas, būs jums šuovakar lēcieniņš BW. 24138. aizjāj lieliem lēcieniem vien LP. V, 322.

Avots: ME II, 455, 456

liciêns, ‡

2) ein einmaliges Gelegt- od. Gelassenhaben; Gelegtes:
viens l. (was man einmal gelegt hat) Bixten, C., Ermes, Kegeln, Lubn., N.-Peb., Zögenhof. viens labības l. ārduos (labības daudzums, kas sakrauts vienā rijas lāvā) Seyershof.

Avots: EH I, 740

liciêns, der Hieb U., Spr. [Zu likt.]

Avots: ME II, 465

malˆciena (unter malˆcenĩca II): auch Erlaa n. FBR. XI, 11.

Avots: EH I, 780

malciens (unter malˆcenĩce II): malciena priekša bija jau atrakta Janš. Dzimtene I ² , 105 (ähnlich Mežv. ļ. II, 455).

Avots: EH I, 780

mḕrciens, der Heib: viņš nuogāzās ar vienu mērcienu gar zemi Ahs. Zu mḕrkt.

Avots: ME II, 617

‡ mīciens Ermes, Grawendahl, Jürg., Lemb., N.-Peb., Prl., Sessw., Windau, Zögenhof, einmaliges (abgeschlossenes) Kneten: maizes m.

Avots: EH I, 820

muciêns, der Versteck, die Flucht: tas bij labs muciens, ne˙maz vairs nevarēja atrast Nurm.

Avots: ME II, 658

nãciêns: izstāstīja tam sava nāciena mērķi Janš. Līgava II, 286.

Avots: EH II, 7

nãciêns, der Gang, die Tour: kas tas par nācienu - ve̦salas astuoņas jūdzes!

Avots: ME II, 698

nùosàuciêns,

1): auch Blieden (mit nuõ-): katrai lāmiņai bij savs n. Siuxt; ‡

2) die Aussprache (?):
pienavniekiem tāds strups n. - "vards", "zarciņš" Siuxt.

Avots: EH II, 83

nùosàuciêns, der Ruf, die Benennung: katram savs nuosauciens Sackenhausen.

Avots: ME II, 843

nùoteiciens: čigānam katrreiz ir savs n. (pielikts teiciens, uotram kā palīgā runāts") Frauenb.

Avots: EH II, 100

[nùoteiciens, die Aussage, Äusserung: audžu mātes nuoteicienu sapratusi pareizi Janš. Bārenīte 8.]

Avots: ME II, 873

pamatvilciêns,* der Grundzug: gaismas teōrijas pamatvilcieni A. XI, 432.

Avots: ME III, 67

‡ pārbrauciens,

1) die Heimfahrt
Janš. Bandava I, 115;

2) die Überfahrt.

Avots: EH XIII, 197

‡ pãrlèciêns, ein einmaliges Hinüberspringen: tas ir tikai viens p. Lubn. medinieks nuošāva stirnu pārlēcienā (stirnai pār grāvi le̦cuot) Saikava. egli, kas ... pārlēcienā nesasniedzama Jaun. Ziņas 1938, № 178.

Avots: EH XIII, 205

‡ pateîciens ² Siuxt, = teiciens: tāds nu bij tas p.

Avots: EH XIII, 181

pìevìlciêns, ein leichter Schlag mit angezogenem Lenkseil: dažreiz Sirmītim kļūdījās, un dabūja gruožu pievidcienu pie sāniem Druva I, 1341.

Avots: ME III, 310

‡ pìrciens, der Kauf: priecādamies par izdevīgu pircienu Janš. Bandavā I, 4. tad p. var nuotikt Mežv. ļ. II, 221.

Avots: EH XIII, 236

pusrieciens Erlaa, pusriecenis, pusrieciņa BW. 18952, 3 var., pus˙rieceņa usw., eine halbe Schnitte (Brot): bāliņš man ēst deva pus˙rieceņa (Var.: pus˙rieciena, pus˙riciņas, pusrieciņas) dieniņā BW. 18952.

Avots: ME III, 433

rêciens ² Karls., der Schrei, das Gebrüll: zvē̦ra rēciens A. XI, 470. rèčka ² Mar. n. RKr. XV, 133, comm., einer, der unartig, nückisch, weinerlich ist: ir gan rēčka, nevar apklausīties vien! Zu rēkt?

Avots: ME III, 517

rieciens: auch (mit iê 2; "?") Lesten n. FBR. XV, 22, eine dicke Schnitte (mit ìe ² ) Erlaa; maizes riecieni BW. 19293, 5 var.

Avots: EH II, 378

rieciens Karls., Erlaa, LP. V, 13, rìeciens C., N.-Peb., riêciens ² Ahs., Wandsen, Dond., Dunika, Salis, Widdrisch, rìeciens ² Kl., Lis., riecienis MWM. VIII, 303, riecenis C., (mit ìe ² ) Golg., riecenis Etn. IV, 151, Karls., U., riêcenis ² Bl., Līn., riêce̦ns ² Iw., Nigr., Selg., Angern, riecins BW. 29252, Demin. auch riecentiņš, eine Schnitte (Brot), "virsas jeb apakšas mala, gar visu kukuli nuogriezta" Erlaa: nuogriezts riecens vairs nepielīp, abgeschnitten Brot klebt nicht mehr. baltas maizes riecieniņš BW. 29348 var. sniedz maizītes riecentiņu 4429, 1. man smeķē riecentiņš MWM. VI, 171. ik˙dienas viens maizes riecenis duots Glück Jerem. 37, 21. kreisā ruoka ar maizes riecieni... trīc Purap. Kkt. 2. Zu rika (s. dies), und zwar nebst riekums II von riekt abgeleitet.

Avots: ME III, 543, 544

rùciêns: ein Furz (mit û ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 387

rùciêns Wolm., U., ŗūciens Wid., BW. VI, S. 156, auch rūcens U., das Brausen, das Getöse, das Gebrüll: tālumā vēl duobji dun pē̦rkuoņa rūcieni Vēr. I, 1168. priekšā šļāciens, pakaļā rūciens BW. 34463, 1.

Avots: ME III, 566

ŗūciens, s. rūciens.

Avots: ME III, 588

šalciens, zeitlich begrenztes Rauschen, Sausen, Brausen: nāk par priedēm lē̦ns, skumīgs... šalciens A. V, 347.

Avots: ME IV, 2

satrieciens, die Erschütterung: kad ve̦cākiem pāries pirmais satrieciens Seifert Chrest. III, 2, 108.

Avots: ME III, 766

sàuciêns: tāļu nuoskanēja skaļa rīta saucieniņš BW. 10748.

Avots: EH XVI, 459

sàuciêns, der Ruf, der Schrei U.: atskan kara saucieni Rainis. nuo tāda sauciena satrūkušies A. XI, 109. viens sauciens zemes, so weit man die Stimme hört U. - Zu sàukt.

Avots: ME III, 770

sēciêns, das einmalige Ächzen, der Seufzer: izgrūst sāpju sēcienu Fest.; zu sèkt.

Avots: ME III, 823

‡ sīciens, ein zeitlich begrenztes Summen: Cieba ... sīc atkal savu klusuo sīcienu Janš. Līgava I, 84.

Avots: EH II, 491

šļàciêns AP., Wolmarshof, BW. 34463 var., der Wasserstrahl, Spritzer Wid.: rasas šļācieni MWM. VI, 786.

Avots: ME IV, 68

slàuciêns: cūku deva slaucienam BW. 16490, 2. nuo katra slauciena pa glāzei AP. piena s., das von einmaligem Melken gewonnene Milchquantum Schnehpeln.

Avots: EH II, 521

slàuciêns, das einmalige Metken: guovis visas brīnum pienīdzes - pa pusslaucenes slaucienā nuo katras Janš. Dzimtene V, 114.

Avots: ME III, 918

šļir̂ciêns ² Behnen, Bershof, Salis, Siuxt, (mit ìr ² ) Bers., Lis., herausgeschnelltes Flüssiges Lind. n. U., eine aus einer Spritze mit einem Ruck herausgeschnellte Flüssigkeit, Purganzmasse Mag. XIII, 3, 61, ein Wasserstrahl aus dem Munde U.

Avots: ME IV, 72

šlūciens, ein Spritzer (von einer Flüssigkeit): kāds šlūciens piena jāuzslauc LP. V, 13.

Avots: ME IV, 60

šļūciens, ein nicht lange dauerndes, abgeschlossenes Gleiten: pa suolim, pa šļūcienam A.

Avots: ME IV, 78

‡ smaciens Seyershof, die Atemnot (?): man krūtīs tāds s., ka ne e̦lpu nedabū augšā.

Avots: EH II, 530

šmauciêns,

1) der Schlag
Spr.;

2) der Laut
Spr.

Avots: ME IV, 81

šņàciêns Wolm., ein Schnauben, Brausen, Schnarchen U.

Avots: ME IV, 93

snauciêns Bers., = šņàuciêns: šim [tabakas] snaucienu, tam snaucienu, kas gabalu vizināja BW. 34338, 2. Zu šnàukt.

Avots: ME III, 972

šņàuciêns, 1: nuo pe̦lniem ieliek kašķītī kādu šņaucienu Lttic. 2943; ‡

2) ein Schlag, ein Hieb:
zirgs dabūja krietnu šņaûcienu ² pa stilbiem Seyershof.

Avots: EH II, 651

šņàuciêns Drosth., (mit aû ²⁾ Wandsen, = snauciens, so viel auf einmal Tabak geschnupft wird U., die Prise V.: brāļi māsu pārde̦vuši par tabaka šņaucieniņu BW. 15524, 4; ein geringes Quantum: dabērt kādu šņaucienu sāls Golg., Kaltenbrunn; einmaliges, abgeschlossenes Niesen: viņam uznāca šņaûciens ² Dond.

Avots: ME IV, 92

šņūciêns Spr., die Prise.

Avots: ME IV, 99

spruciêns, ‡

2) die Klemme, eine grosse Verlegenheit
Seyershof: tam bijis tāds s., kad uzgājuši, ka mājā taisa kandžu. zaķis ķe̦ukst (sic!), kad viņam ir liels s.: nevar ne˙kur izbēgt.

Avots: EH II, 561

spruciêns, das abgeschlossene Entwischen, Befreitwerden Spr.

Avots: ME III, 1023

‡ spurciens Pas. XIV, 426, ein nicht lange dauerndes Prusten.

Avots: EH II, 564

sûciens ² ,

1): auch (mit ū ) Spahren, (sûce̦ns ² ) Stenden, (sūcens) Suhrs; tecināt ... sūcienu Janš. Mežv. ļ. II, 95; ‡

2) einmaliges Saugen od. Pumpen:
pumpis ar vienu sûciẽnu ² duod divi litri ūdens Jürg. Wohl (wegen des ū ) auch in der Bed. 1 zu sùkt.

Avots: EH II, 606

sûciens ² Kandau, Pilten, Valgāle, Dond., sūcens Mag. IV, 2, 149, U., Bielenstein Holzb. 386, sūcenis Wid., sûce̦ns ² Wandsen, sûcans ² Dond., a. s. sūceni Plūd. Rakstn. I, 64, gesponnener Faden (sūciens Dünsberg) Hug. n. U., ein kurzer Garnfaden Spiess n. U., der Faden der Spinne: laidu garu sūceniņu (Var.: pasūciņu) BW. 7009, 1 (aus Sassm.). duod man vienu sūcienu dzijas! Dond. šis sūciens ļuoti sanazguojies ebenda. Wohl zu sukt I.

Avots: ME III, 1129, 1130

švāciens "?": stiprs švāciens MWM. X, 345.

Avots: ME IV, 114

svèiciêns C., ein Gruss: gārša atņe̦m manu vakara sveicienu Aps. J. Bag. radi 8.

Avots: ME III, 1146

tâlbràuciêns,* tâļbràuciêns, eine weite Fahrt: jūras kartes . . . vajadzīgas uz katra kuģa, sevišķi tālbraucienuos Konv.

Avots: ME IV, 144

tèiciêns: pēc jūsu teîcieniem ² (Behauptungen) tas bija labs Seyershof. uz manu teicienu (wenn ich das sage) druoši vari te palikt Janš. Līgava II, 48.

Avots: EH II, 673

tèiciêns, das einmalig Gesagte, der Ausspruch; ein Geredetes, Gerede U.; Aussprache U.: teiciet katrs tikai savu nuoteiktu teicienu! Dīcm. pas. v. I, 41. brīnuma teiciens, wunderbare Redegabe, Beredtsamkeit (ein konkreter Fall, nicht als abstrakte Eigenschaft) U. tev ir labs apķēriens un veikls teiciens Janš. Dzimtene ² I, 299.

Avots: ME IV, 155

tenciêns, der Dank: še tenciens tev par labsirdību Lautb. Ind. un Ārija 45.

Avots: ME IV, 163

trĩciens: auch Orellen, Seyershof.

Avots: EH II, 696

trĩciens Bauske, Drosth., Segew., zitternde Bewegung St., das Erzittern, Erbeben U., Frost- oder Fieberschauer Segew.: nāk trīciens Segew.

Avots: ME IV, 239

trìeciêns - auch: ein strenger Verweis; grosser Kummer; Anfall einer Krankheit (mit iê ² ) Seyershof; ein jäher und starker Angriff im Kriege.

Avots: EH II, 697

trìeciêns, der Schlag, Stoss Wid., die Erschütterung (eig. und fig.): grūdiens, trieciens A. XX, 173. suns dabūja triecienu ar nūju pa sāniem Ahs. vējš atrauj ... durvis, kas, liekas, neizturēs trieciena spara un sabirzīs JR. N, 70. tas ve̦cajam vientulim bij liels trieciens A. v. J. 1893, S. 264.

Avots: ME IV, 243

tūciens Adsel, = tūcis IV, Kartoffelbrei.

Avots: ME IV, 278

‡ uzbrèciêns, ein einmaliges Anschreien: u. darīja savu Delle Neg. nieks 134.

Avots: EH II, 719

uzbruciêns, der (einmalige) Überfall: nebija gaidījuši tik sparīga uzbruciena R. Ērglis Pel. baronu vectēvi 85. uzbruciens atsists Janš. Dzimtene V, 451. uzbrucienā... dalību neņemšu Mežv. ļ. I, 290.

Avots: ME IV, 319

uzkūciês, s. *uzkukt.

Avots: ME IV, 348

uzmàciêns, das einmalige Bedrängen, Befallen, der Überfall: vē̦tras uzmāciens Baltpurviņš Domas I, 1098.

Avots: ME IV, 357

uzsàuciêns,

1) der Aufruf:
ķeizara uzsauciens Ar. Mat. Kriš. Vald. 16;

2) das Aufgebot (der Verlobten in der Kirche):
ar pirmuo uzsaucienu Janš. Līgava I, 284;

3) der Zuruf
MWM. XI, 172; atkal atskanēja kāds uzsauciens Jaunie mērn. l. IV, 92.

Avots: ME IV, 375

vēciens: izkapšu vēcieni Straumēni ³ 159. ar slaidu vēcienu nuositu ... mušu A. Upītis Sm. lapa 63.

Avots: EH II, 774

vēciens, das einmalige, vollendete Wedeln, Schwingen: spārna vēcienā Domas II, 1092. caurumiņš ar katru vēcienu palika sarkanāks III, 3.

Avots: ME IV, 548

‡ vīciens "?": viņš taisīja lielu vīcienu ar asmini Ezeriņš Dziesminieks un velns 56.

Avots: EH II, 792

I vìlciêns,

1): pusdienas v. Allend. n. FBR. XIX, 84 "dienvidus";

3): "viens gabals pļaujuot pļavā vienā laidā (ar visu atcirtiena spaili)" Frauenb. (mit il); ‡

7) Aussehen, Stimmung
(?): šādu iepūtības un dižības vilcienu ... izdzēsa jumta abi čukura gali Janš. Dzimtene I, 160.

Avots: EH II, 782

I vìlciêns,

1) der Zug
U.: e̦lpas od. dvašas vilciens, der Atemzug: rāmiem dvašas vilcieniem Aps. VI, 36. līdz pēdējam e̦lpas vilcienam Latvju tauta XI, 1, 41. dzērve paceļas slaidiem vil cieniem . . uz augšu A. v. J. 1899, S. 283;

2) der Zug, Schluck:
nuodzēruos miežu al[u]s pa mazam vilcienam BW. 22297;

3) der Hieb
U., Frauenb., Ruj.: tas bija tik smaļš vilciens! Frauenb. kad iet vārds, tad ir vilciens (von einem Jähzornigen gesagt) Seyershof; der Stich: šūt lieliem, re̦tiem vilcieniem (= dūrieniem) Lubn., Memelshof;

4) "?": (aude̦kli) šķē̦rē̦tiem vilcieniem spuodrajās švītēs JR. IV, 99;

5) Rauchzug:
(krāsns) iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsiênām tâ sauktuos "vilcienuos" Konv. ² 1893;

6) der Eisenbahnzug*:
vilcieni pienāk un aiziet A. v. J. 1896, S. 151.

Avots: ME IV, 586

II vilciens (?), ein junger Wolf U.

Avots: ME IV, 586

virciêns, s. vircãjs.

Avots: ME IV, 604

àizdãrdêt, intr., knatternd, knarrend, mit Geräusch dahineilen, dahin brausen: šāviens aizdārdēja pār zemi Vēr. II, 342; auch àizdārdinât: aizdārdināja gar,ām vilciens.

Avots: ME I, 22

‡ àizdvašuôt,

1) behauchend trüben:
a. luoga rūti Bers.

2) aizdvašuot garām "vorbeifahren":
vilciens aizdvašuoja gaŗām KatrE.

Avots: EH I, 21

àizkûpêt, ‡

2) als Rauch oder mit Rauch sich entfernen:
tabaks... viss aizkūpējis (als Rauch verflattert) gaisā Ezeriņš Leijerk. II, 22. dūmi, vilciens (der Zug) aizkūpēja; ‡

3) sich mit Rauch beziehen:
visa tā puse aizkūpējusi Pas. VIII, 90.

Avots: EH I, 34

àizliduôt, auch àizlidêt (Spr.), dahinschweben: beidzamais dvašas vilciens lē̦ni aizliduojis Aps. V, 38.

Avots: ME I, 36

àizskrìet, ‡ Refl. -tiês, einen Anlauf nehmen AP.: zē̦ns aizskrējās (ieskrējās) un tad lēca. lēciens ar aizskriešanuos Sessw.

Avots: EH I, 48

àizsmakt, intr., heiser werden, von der Stimme, dann auch von der Kehle, dem Halse, von der Person selbst, von der mit heiserer Stimme hervorgebrachten Rede: aizsmakusi balss. aizsmakuse man rīklīte, aizsmakuse valuodiņa BW. 436. ja cilvē̦ks uzejuot uz vilka pē̦dām,tad kakls aizsmuokuot Etn. II, 124. aizsmakusi tā kliedza uz Andŗatē̦va Aps. II, 18. tur bija truoksnis, kā tumšs, aizsmacis sauciens Vēr. I, 1157.

Avots: ME I, 51

àiztuñtuļuôt,

1) tr., vermummen, mit vielen Kleidungsstücken bedecken:
nams rādījās kā aiztuntuļuots ģīmis A. XII, 583;

2) intr., plump dahingehen:
zuoss aiztuntuļuoja jūŗmalā papeldēties. vilciens aiztuntuļuoja savu ceļu Purap.

Avots: ME I, 57

àizžibêt, mit Blitzesschnelle eilen: brauciens mums aizžibēja gar acīm.

Avots: ME I, 61

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

apsveĩcinât, apsvèikt, tr., begrüssen, willkommen heissen: Dāvids apsveicināja savus brāļus I Sam. 17, 22. šis atgadījums visā zemē ar prieku apsveikts Tēv. viens uotru guodam apsveica Dünsb. Refl. -tiês, sich begrüssen: apsveicinājušies ar meitas ve̦cākiem BW. III, 1, 51. apsveicinãjums, apsveiciens, apsvèikums, die Begrüssung.

Avots: ME I, 128

atvadas, atvadi [r. отвóдъ "Wegführung" ], Pl. t., der Abschied: krustību beigas, atvadas BW. 2008; atvadu mielasts, Abschiedsschmaus; atvadu sveiciens, der Abschiedsgruss; atvaduos iešana, die Fahrt der eben verheirateten Frau vom Hause des Bräutigams zu den Eltern, um von ihnen Abschied zu nehmen BW. III, 1, S. 25.

Kļūdu labojums:
BW. 2008 = BW.I, S. 323

Avots: ME I, 206

baîle (li. báilė), die Angst, Furcht, der Schrecken: daža baile meitiņai BW. 18789, 7. Gew. Pl.: bailes un grūtības izciest. briesmīgas bailes sagrāba mani. bailes duot U., bedräuen. bailes atmest, die Furcht aufgeben; bailes atņemt. vienās bailēs dzīvuot, in beständiger Angst leben. nuo bailēm aus Furcht; baiļu sauciens, Angstgeschrei. man (ir) bailes, ich fürchte mich: tev bij bailes tumšas nakts BW. 8387. man nuo vilka tā nav bailes BW. 13167 (baile 13074). saimniekam ticis bailes, der Wirt sei von Angst befallen LP. VIi, 860. [Zu bîtiês.]

Kļūdu labojums:
18789,7 = 13789, 4

Avots: ME I, 250, 251

brèkt, - cu,

1) intr., schreien, weinen:
aita, pūce, sīlis, zīle brē̦c; bērns, māte brē̦c, weint, dafür gew. raud; pilnā galvā, kaklā, visā galvā brēkt, aus vollem Halse schreien, vienā baltā gabalā b., immerfort schreien; b. aizsmakdams, schreien, sodass man die Stimme verliert; bē̦rns brē̦c aizelsies, das Kind weint, sodass es ausser Atem kommt;

2) mit. d. Gen. od. uz, gew. pēc, wonach schreien:
jē̦ri brēca smalka siena, gew. pēc siena. pūcīte brēca siliņā uz jauniem cālīšiem BW. 13099;

3) mit ar: brēkt ar galvu, vē̦de̦ru, ar visiem kauliem, ar krustiem un sāniem, über Kopf -, Leib -, Glieder -, Kreuz - und Seitenschmerzen klagen.
Subst. brèciens, das (einmalige) Geschrei, das Weinen: jaunpiedzimuša bē̦rna pirmais brēciens. nebūs ne desmit kaķa brēcienu ceļš Rainis, Zelta zirgs 17. brēkšana, das Schreien, das Weinen (die Tätigkeit selbst): bē̦rns brēca vienā brèkšanā. brē̦camais stūris, eine Ecke, wo die Hochzeitsrede gehaltet wird RKr. XVI, 103, 120. [breè̦cu "schreie" dürfte für älteres bre̦cu (inf. brèkt) eingetreten sein; daher wohl zu slav. brexati "schreien, kläffen, keuchen", ahd. prhat "Lärm" und (?)ir. bressim "Geschrei", vgl. Berneker Wrtb. I, 83 und Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 185.]

Kļūdu labojums:
sodass = so dass

Avots: ME I, 330, 331

dìkt [PS., C.], dìcu,

1) knirren, leise brüllen:
teļi, guovis dīc. dīca, māva man telīte BW. 16515, 12;

2) summen:
bite, knišļi, uodi, mušas dīc. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps.;

3) heulen, klingen:
vējš žē̦li dīc. zvans skarbi dīc. lielas meitas, mazas meitas, visas man līdza dīca BW. 881. [bē̦rns dīc kâ vērsis U.; recht schwere Arbeit verrichten: tur bija gan kuo dīkt U.; dīciens, eine solche Arbeit U.]

Avots: ME I, 478

dvaša (li. dvasià "Atem, Geist").

1) der Hauch, Atem, Odem:
dvašu vilkt, atmen; cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu; dvašas vilciens. der Atemzug; dvašu atņemt. atvilkt Br. 99. 100. dvaša atsitas, er hat übelriechenden Atem. dievs iepūta cilvē̦ka nāsīs dzīvības dvašu I Mos. 2. 7;

2) der Eigentümer des Atems, lebendes Wesen
(bibl.): valdait par zivīm jūŗā, putniem un visām dvašām, kas lien virs zemes I Mos. 1. 28. lai pa pulkiem ruodas ūdenī dzīvas dvašas un putni I Mos. 1. 20;

3) Dampf, Dunst:
dvašu duot, Dunst geben Manz. Lett. Zu dvèst.

Kļūdu labojums:
dvaša un putni = dvašas

Avots: ME I, 536, 537

‡ gārdziens Brucken "= ciens">gârciens ² ".

Avots: EH I, 390

graîzîgs [C., Arrasch, Jürg., graĩzîgs Dunika], schneidend, beissend: nuo viņa graizīgās irōnijas Vēr. II, 102. graizīgas žē̦labas pārņēma mani A. XVI, 718. kāds visai graizīgs izteiciens A. XIII, 132.

Avots: ME I, 636

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

ìekàuktiês, aufheulen: jūŗa iekaucas Stari II, 688, vilciens drāzās... brīdi pa brīdim biedinuoši iekaukdamies Vēr. II, 1050. vē̦tra... iekaukdamās smagi dveš Jaunā Raža IV, 26.

Avots: ME II, 26

izbràukt [li. išbraũkti], intr.,

1) hinausfahren:
nupat viņš izbrauca pa vārtiem. izbraukt zaļumos, einen Ausflug machen. Sprw.: kad izbraucis, tad jābrauc, kad kuo iesācis, tad jāpabeidz;

2) ausfahren:
ceļu, pļavas, lauku. dieviņš deva izbraucamu kumeliņu, ein Fahrpferd BW. 29745, 2;

3) befahren:
malu malas, visu pasauli. Refl. -tiês, nach Herzenslust fahren, viel umsonst fahren: viņš izbrauciens pa jūŗu LP. VI, 798. izbraucies visu nakti VII, 975. man būs atkal jāizbraucas velti VII,630.

Kļūdu labojums:
VIII, 630 = VII, 630

Avots: ME I, 718

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

‡ izlielîgs, prahlerisch: izlielīgais teiciens P.W. Šis ar mani tiesāties? 24.

Avots: EH I, 463

izpalĩdzîgs, behilflich, hilfbereit: izpalīdzīgs cilvē̦ks MWM. šis teiciens nuo tevis, tik laipna, klusa un izpalīdzīga izklausās kâ juoks JR. V, 9.

Avots: ME I, 777, 778

kàncis [C.], kance,

1) = kampa A.-Rahden, ein derbes Stück Brot [Nerft], Oppek. n. Mag. XIII, 27, [N. - Schwanb.
kàncis ² , das Endchen eines Brotes A. - Schwanb.]; kàncis ² , plāns maizes rieciens Mar. n. RKr. XV, 118: maize sagrietza mazuos kancīšuos (kamuosuos) LP. VII 197. šie sniedz kancīti maizes VII, 915, AP., Serb., Bers., Adsel. siera kancītis, ein Stück Käse RKr. XI, 83. grauzu savu kanci Duomas II, 293. ganuos gāju, kanci ēdu BW. 19914;

2) kancīte, ein Knollen rund ums Brot L., eine Blase od. ein Knollen auswendig am Brote Ruj. n. U. [Wohl entlehnt aus конéцъ (gen. s. концá) "Ende; abgeschnittenes Stück"].

Avots: ME II, 154

klun̂dziens, = ciens">klunciens: liekausis bij ņēmis vienu klundzienu R. Sk. II, 142, Smilt., N. - Kmph.

Avots: ME II, 235

kŗācains, kŗāce [li. kriokė "градовая туча"], kŗācējs, kŗāciens, s. krācains, krāce, krācējs, krāciens.

Avots: ME II, 297

kuldziens, der Schluck: vīrs ievilka slaidu kuldzienu Seib. A. XIII, 492. Vgl. guldziens, kulciens.

Avots: ME II, 306

[III laîds,

1) schlank:
l. kuoks Warkl.;

2) weithin hörbar:
laîds ² sauciens Bauske. Vgl. laidns.]

Avots: ME II, 404

‡ ļê̦kstis ² (sic!) Daugeln, Kegeln "nejauks brēciens".

Avots: EH I, 772

luõmîgs, erfolgreich, ergiebig; dem es überall glückt Lems. n. U.: pirmais vilciens bij luomīgs Druw. luomīgs lietus, zivju ķēriens Grünh. jaunais cilvē̦ks ir tāds luomīgs Lautb.

Avots: ME II, 527

II malˆcenĩca Mat., [Bers.], malˆciena [N.Peb., auch ciens">malciens?], malˆciene Gold., [Kreuzb.], malcene Apšciems, der Holzplatz, Holzstapelplatz, der Ort, wo Holz gesägt und gespalten wird: ne man dūmu istabā, ne skaidiņu malcienā BW. 6948. es redzēju kukainīti mālcienā rāpuojuot BWp. 1162. pa malcieni staigādami BW. 20880, 10. malcienā skaidas lasīt Erlaa. - Zu malˆka.

Avots: ME II, 556

nùobràukt

2): n. zirgu nuost nuo ceļa. ragavas nuobrauc paspārnē AP.;

3): n. ar ruoku pa vē̦de̦ru Dunika, Rutzau;

4): viņas māti ... nereizē nuobraucu Atputa № 639, S. 10. kad tuos vāģus nuobrauks, jaunus vair nedabūs Salis;

7): zirgs tāds skrējējs, ka nuobrauc katru Saikava; ‡

8) fahrend töten, überfahren:
viņu nuobrauca vilciens Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): saiminieks bija stipri nuobraucies, pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes Pas. XII, 134; ‡

3) hinfahren:
nuosabraucu ... da baznīcu Tdz. 55804, 4.

Avots: EH II, 33

pasprūdît,

2): auch Fest.; (fig.) var būt, ka tuo (scil.: pantiņu Kaudz. Matīsam) pasprūdījis kāds "Mērnieku laiku" aizvainuots bizmanis Austriņš Raksti IV, 505. ‡ Refl. -tiês, entgleiten (?):
nuo viņa ... rīkles pasprūdījās tāds vārnas ķērciens, ka pats sabijās Atpūta № 642, S. 6.

Avots: EH XIII, 175

pasūks der Zwirnfaden Rutz., Gold. n. Etn. I, 138: laižu gaŗu pasūciņu BW. 7009. Vgl. sûciens ² .

Avots: ME III, 110

pìežvukstêt ² Bers.,

1) herandampfen:
vilciens piežvūkstēja klāt A. v. J. 1896, S. 573;

2) mit einem dumpfen Schall erfüllt werden:
kuoks gāzās ar tādu truoksni, ka man piežvūkstēja pilnas ausis Vank.

Avots: ME III, 314

‡ pīkstulîgs, dem Piepen (pīkstêšana) ähnelnd (?): sīks, p. brēciens, kas varēja piederēt arī cilvē̦ka bē̦rnam Delle Negantais nieks 34.

Avots: EH XIII, 240

riecenis, s. rieciens.

Avots: ME III, 543

riêce̦ns ² (unter rieciens): iztikt ar plānu riece̦nu Janš. Līgava I, 9. maizes rieceniņi BW. 19293, 1.

Avots: EH II, 378

‡ *riecinis, = rieciens: ieduod ... riecinīti maizes Pas. IV, 379 (aus Nerft).

Avots: EH II, 378

*I riecis od. *riece (li. riekė˜), = ciens">rieciens, eine Schnitte (Brot): brālis grieza maizes rieci (Var.: klaipu) BW. 27995 var.

Avots: ME III, 543

sadrupinât, tr., zerbröckeln: sadrupināt maizi kreimā LP. II, 14. graudus pa˙priekš sadrupina Konv. ² 708. drupu drupās sadrupini Aus. I, 118. (fig.) trieciens pēc trieciena spēj sadrupinat pat vis˙dzelžainākuo spē̦ku Vēr. I, 1411.

Avots: ME III, 614

saîvêt ² Nigr., saivuôt U., tr., (das Weberschiffchen) mit Garn umwickeln Allunan n. U.: bārenīte saivēja dzijas Janš. Bārenīte 85. saivējamā rateņa vienmulīgi dzieduošais rūciens Paipala 4.

Avots: ME II, 638

‡ *šalcuone od. *šalcuonis od. *šalcuoņa, = ciens">šalciens; izdzirda briesmīgu šalcuoni Pas. VII, 247 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 621

sanazguôt, verknoten: diegu, dziju Sassm. kuo tu še esi sanazguojis un sapiņķuojis, ka ne˙kâ nevar atmudžināt? Dond. Refl. -tiês, sich verknoten: šis sūciens ļuoti sanazguojies Dond.

Avots: ME II, 692

‡ skrundzains (fehlerhaft für skrudzains?)" = skrudzaîns: vai (sūciens) nav s. vai kunkulains Janš. Līgava I, 228.

Avots: EH II, 513

šļirka,

1) in Ahswikken und (mit ir̂ ² ) Jürg. = šļirce 1;

2) ūdens šļir̂ka AP., (mit ir̂) Bers., Ogershof, ein Wasserstrahl
(= šļirciens), und zwar durch die Zähne aus dem Munde hinausgeschnellt.

Avots: ME IV, 72

sļirkata "= cirkata" Fest.; "= ciens">šļirciens" Fehsen, A.Ottenhof, Raiskum, Nötk.: tādu sļir̃katu (ein Weniges) vien ēduot atstājis bļuodā AP.; in Raiskum auch als ein Schimpfname für einen Dummkopf.

Avots: ME III, 946

smalciene, (in Festen) smalciens od. smalciena, = smalˆce: virs bē̦rzu smalcienes virsaunēm Dz. V.

Avots: ME III, 951

‡ šņaucinis (mit -i- für ī < ie?), = šņàuciens: par tabaka šņaucinīti Tdz. 43711 (aus Kortenhof).

Avots: EH II, 651

‡ *šnaucums, = (tabaka) šņàuciens: māte meitu izde̦vusi par tabaka šnaucumiņu BW. 15524, 6.

Avots: EH II, 650

stiept (li. stiẽpti "recken"), stìepju, stìepu,

1) tr., recken, strecken, dehnen, ausspannen
U.: dzīrās miezis ar apini garām suolu mani stiept BW. 19643. stiep garu lūpu! RKr. XVI, 128. dzelzs stiepjuot... stiprāka par kuoku Konv. ² 685. Sprw.: daudz suņu drīz zaķi stiepj. (fig.) stiepjams teiciens MWM. VI, 20, ein dehnbarer Begriff;

2) tr., schwer tragen, schleppen; führen:
vīrelis stiepis naudas puôdu laukā Pasaules lāp. 89. laiva jāstiepj... pa sausumu Antrop. II, 71. ve̦lns stiepj atspēries šķirstu LP. IV, 182. kur tas saimnieks tuo zē̦nu stiepj? III, 96;

3) intr., gestreckt, eilig laufen:
dē̦ls... stiepj uz mājām LP. IV, 46. zaķis sāk stiept vēl ātrāki Plūd. LR. III, 72;

4) trinken:
stiep cauri līdz dibinam! būs kurāža Alm. Kaislību varā 82. Refl. -tiês,

1) sich strecken
U., sich dehnen; in die Höhe schiessen U.: augumā stiepties St. abpus... gravai stiepjas kalnu rinda LP. VI, 206. viņas lūpas stiepās katram pretim Krišs Laksts 3. savārījums nuo pētersīļu sē̦klām paliek glums un sāk stiepties, kad maisa Etn. I, 84. piens tikai stiepjuoties vien LP. VII, 572. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 26. tu vēl stiepsies garumā un re̦snumā Alm. Kaislību varā 20;

2) gestreckt, mit Anstrengung, Eile laufen
U.: zaķis stiepjas St., der Hase nimmt Reissaus. pruojām stiepties, sich davonmachen U. zirgs pa[r] grāvi stiepjas St., das Pferd setzt über den Graben. ar zaķu ādas pastalām pruojām stiepties, ängstlich davonlaufen Br. sak. v. 1488;

3) sich bemühen, streben
U.: gan es vēl turpmāk stiepšuos St., ich werde mich noch wohl weiter behelfen. - Subst. stìepšana,

1) das Recken, Strecken, Dehnen;

2) das Schleppen;
stìepšanâs, das Sich - Strekken, Sich - Dehnen; stìepums,

1) das beendete Strecken, Dehnen; das Gestreckte, Ausgedehnte;
lietus līst vienā stiepumā, es regnet in einem fort Celm.;

2) das beendete Schleppen
Spr.; das Geschleppte; stìepẽjs,

1) einer, der
(sich U.) streckt, reckt; Recken und Dehnen in den Gliedern U.: man tāds stiepējs kauluos U.;

2) ein Schleppender;
stìepẽjiês, wer sich reckt, streckt, dehnt. Nebst stàipît nach Zubatý Bähm. Sitzungsber, 1895, XVI, 19 und Trautmann Wrtb. 287 zur Wurzel von stiprs. Zur Bed. vgl. li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten": le. stibt "betäubt werden" u. a.

Avots: ME IV, 1079, 1080

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072

sùcenis C.,

1) ein Schwamrn
Jaun. Dr. 1901, S. 125;

2) spiežamais sūcenis Dr., Druckpumpe;

3) s. sūciens.

Avots: ME III, 1129

sūcens,

1) ein Zeuglappen zum Filtrieren
Kronw. n. U.; zu sùkt;

2) s. sūciens.

Avots: ME III, 1129

‡ sūcienis (?), = ciens">sûciens ² : cilvē̦ka dzīvību salīdzināja ar dzijas sūcieni Dünsb. Vecie gr. I, 85.

Avots: EH II, 606

II trizuļuôt,

1): auch Ekau, Grünw.; saules versmē trizuļuoja ... viss gaiss Sējējs 1938, S. 392. Hierher gehört auch das ME. IV, 239 unter

2) gegebene Zitat aus Bārda, wo hinter trizuļuojam "kâ saulstaru tīkliņa rakstus" zu ergänzen ist;

2): neparasts sauciens trizuļuoja gaisā A. Brigadere Sk. v. 13.

Avots: EH II, 696

‡ tūcins Stom., = tûcenis, tūciens.

Avots: EH II, 707

‡ tupējiens, = tupiêns: labāk lēciens nekâ t. Jauns. R., dz. un j. 109.

Avots: EH II, 703

tupiêns Bers., = tupẽjums: labāk lēciens nekā tupiens.

Avots: ME IV, 267

tusnât,

1) tusnāt Alswig, Domopol, Drobbusch, Drosth., Fehsen, Heidenfeldt, Kalnazeem, Lis., Lubn., Nötk., N.-Peb., Odensee, Salis, Schibbenhof, Stelp., Wallhof, Vīt., -ãju, tusnēt Bers., Römersh., Warkl., -u, -ẽju, tusnît Celm., Grünwald, Lennew., Nötk., N.-Peb., Salisb., Serbigal, Smilt., Wolm., -ĩju, tusnuôt Druw. (s. RKr. XVII, 84), Lubn., tušņât Mar., Oppek., Schwanb., Serbigal, -ãju, tušņuôt Oppek. n. U., Golg., refl. tusnîtiês Alksnis-Zundulis, tusnuôtiês Druw., Plm., schwer atmen, keuchen; tusnêt L., U., tusnît U., tusnuôt U., stöhnen, in heftigem Affekte weinen (wollen): guovis tusnā, kad stipri pieē̦dušas Odensee. guovs pārē̦dusies un tusn Römershof. tusnuodāmas un pūzdamas nāca... guovis Niedra Bār. 73 (ähnlich: Vīt. 33). smagu darbu darīdams cilvē̦ks tusnī, iet tusnādams N.-Peb. dirsdams tusnī ebenda. viņš tusnē̦dams rakņājas pa mē̦slu gubu Vēr. II, 1401. māt[e] ar meitu tusnuodamas darīs smagus ve̦zumiņus BW. 16360. Auka tusnīdams kāpj kalnā A. Upītis J. 1. 34. viņš tusnuodams sāka rāpties tāļāk A. XX, 802. tusnīdams un šņākdams . . . paskrēja garām vilciens A. Brigader Daugava I, 1226. daba tusnīdama un žāvādamās traušas nuo ziemas migas laukā MWM. v. J. 1897, S. 105;

2) tusnuôt Stockm., langsam arbeiten;
tusnāt oder tusnît Nötk., keuchend, mühsam arbeiten; tusnât Lubn., Vīt., tusnuotiês Bers., trödeln; tusnît Lems., (liegend) faulenzen: kuo jūs, meitas, tusnājat, ka jūs dziesmu nedziedat? BW. 780,1. kuo tu tusnuo? strādā veicīgāk! Stockm. tusnā nu tusnā, ka ātrāk tiec gatavs! Vīt.;

3) tusnît Drosth., Jürg., (keuchend Schweres) schleppen:
tusnīja maisu ve̦zumā Drosth., Jürg. me̦tusi dūņas, tusnādama, lāpstu pakaļ lāpstas Upīte Medn. laiki;

4) tusnît Ar., murren, unzufrieden sein.
Zu tust.

Avots: ME IV, 273

uzmanît, beobachten, aufpassen: uzmani bē̦rnus, lai neiet laukā! viņa sāka uzmanīt katru truoksnīti A. XX, 122. daudzas nemanīja, ka tās tiek uzmanītas Vēr. I, 766. uzmanāt! es jums tūliņ parādīšu Etn. I, 12. uzmani uz viņu! Rainis Göte V, 65. Refl. -tiês,

1) (heimlich) hinaufeilen, hinaufgelangen:
puika uzmanījās gan kaudzes galā. vīrs... uzmanījies eglē LP. VII, 862;

2) aufmerksam, vorsichtig sein:
uzmanies! vilciens nāk. viņa jaunuma dēļ ar viņu sevišķi jāuzmanās Balss.

Avots: ME IV, 355

valnis,

1) valˆnis C., Dunika, Pankelhof, PS., Segewold, Stenden, Widdrisch, vàlnis Arrasch, Jürg., valˆnis Saikava, Sessw., vàlnis ² Prl., Vīt., valnis L., U., Ascheraden, Lubn., Rutzau, valne A.-Schwanb., der Wall, die Schanze
U.; der Damm: vaļņus apmest Lāčpl. 112. vaļņiem ieslē̦gts cietuoksnis Konv. 71. kapsē̦tas valnī JR. VII, 53. pie pašas valnes kapsē̦ta Vēr. v. J. 1904, S. 272. akmiņu valnē Kleinb. St. 42. aizsargu valnis bija par ze̦mu lielajam ūdenim Fest. pa valni vilciens luokās R. Kam. 83. pār viļņu valnēm JR. VII, 65. - sìena val˜nis C., Widdrisch, (mit àl ) Arrasch, Jürg., (mit àl ² ) KatrE., ein zusammengeharkter grosser Schwaden trockenen Heus Memelshof. rijā uzcirst valni Salisb., das plattgerollte Korn in der Riege mit der Harke auflockern;

2) naga valnis,

a) die Krone am Huf
Ar.; b) = ienadzis 3: ruokas sprē̦gāšuot un nagu valnīši atskabargāšuot K. Müller 100;

3) ratu valnis "?": grūti izrāpties nuo kuokasu pajūga, juo ratu valnis ir īss un stāvs A. XX, 780;

4) vàlnis Arrasch, Blumenhof, C., Jürg., Lindenberg, PS., Ramkau, Rentzen, Salisb., Wolmarshof, vàlnis ² Erlaa, Golg., Kl., Ogershof, Sehren, Sessw., Vīt., valˆnis Saikava, valˆnis ² Nauksch., Pankelhof, Segew.,Widdrisch, valnis St., U., AP., Autz, Fehteln, Kalzenau, Mesoten, Pernigel, Seltingshof, valns Bewershof, Holmhof, Selb., Stockm., val˜nītis N.-Salis, valnītis Etn. III, 177, Plur. vaļˆņi ² Schibbenhof, valnīši U., A.-Schwanb., (mit alˆ ² ) A.-Salis, valniņas Allend. n. U., der obere, anders gestrickte Rand an Strümpfen und Handschuhen:
cimdiem valnis izdevies par šauru Vīt. pe̦lē̦ki dūraini cimdi ar raibu valnīti Plutte 72;

5) der Rand, die Kante:
vaļˆņu ² malas sauc abas garās malas palagam un villainei RKr. XVI, 207. lai tad šai ce̦purei ausis nuopūstuot ar visu valni Upīte Medn. laiki 69. lielskungs, ar sarkanuo ce̦pures valni 105;

6) valˆnis ² Dond. n. RKr. XVII, 62, ein Schutzbrett vor dem Bienenstock;
valna Bielenstein Holzb. 205, 214, valns ebenda, ein Schiebebrett zum Verschluss des Bienenbaumes (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 199); valns Wid. "dzeinis": (dravenieki) dzē̦nu pina, valnu (Var.: valni) raksta BW. 30283. Bed. 6 dürfte auf der Bed. 1 beruhen. In der Bed. 4 und 5 nebst valiņu mala (unter valiņs II) wahrscheinlich zu li. valinỹs "Tuchecke, Rand des Tuches" (womit le. vàlnis nach Le. Gr. § 34 geradezu identisch sein kann) und zur Wurzel u̯el- "einschliessen, zusammendrängen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 295; vgl. Persson Beitr. 540 2). val˜nis 1 am ehesten (trotz li. vãlinas "Wall") kontaminiert aus entlehntem val˜lis . vàlnis (4 und 5): al˜ aus val˜lis, und n aus vàlnis. Anders (zu an. valr "rund" u. a.) Ehrlich Griech. Beton. 147.

Avots: ME IV, 458, 459

I vẽriêns C.,

1) ein Stich mit der Nadel mit Durchführen des Fadens
U.; "aužuot dzijas ievēršana ar atspuoli caur pašķiemeli" Ramkau: re̦ti vērieni, undichte Naht U.;

2) - pavediêns, der Faden (so lang, wie man ihn abreisst, um zum Nähen in die Nadel einzufädeln)
Salis: nevar vērienu adatā ievērt Salis. šūt ar garu vērienu, mit einem langen Faden nähen ebenda;

3) ein Hieb, Schlag
W.-Livl. n. U.: viņš pienāca man pa vērienam (in eine solche Stellung, dass ich ihn leicht, bequem schlagen konnte) Jürg., Sessw., Zögenhof;

4) "cik tālu ar sauju aizķer linus" Bers.; = cìrtiêns ² Drosth., Ramkau, Tuckum (mit ẽ ), Sessw.; "platums, cik uz priekšu sienu pļaujuot nuo cirtiena ar izkapti aizņe̦m" (mit è ) Plm.; "ciens%20p%C4%BCav%C4%81">katrs izkapts vilciens pļavā, nuo kā sapļaujas cirtiens" A. XI, 170, (mit è ² ) Bers., Erlaa, Golg., Kl., Lubn., Sessw.: kad izkapts ir atkaru, tad tā ņe̦m lielu vērienu, kad uzkumu, tad viņa neņe̦m vēriena Ramkau. tu pļauj lieliem vērieniem Plm. n. RKr. XVII, 86;

5) der Flügelschlag:
pret ziluo templi slaikuos vērienuos tie laižas Zalktis I, 91;

6) pa vērienam,
passend: Juris vienīgais kaimiņš pa vērienam Seibolt. viņš mīļuo... skuķi, taisni tuo, kura pat˙laban pa vērienam;

7) eine Anzahl von 5 Strömlingen:
kālā seši vẽrieni (reņģu) Markgrafen;

8) plašs vēriens (vielleicht dem r. широкiй размах nachgebildet), Breitwürfigkeit, weiter Gesichtskreis:
viņam plašs vēriens. Zu vērt "einfädeln, reihen".

Avots: ME IV, 562

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. ² 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545

vẽzêt, -ẽju Nigr., schwingen, schwenken Wid.: vēzēt izkapti Domas IV, 473. vīrs vēzē augsti abas ruokas MWM. VI, 420. vēzēt savādi ruokas Purap. 284. slaidi vēzēja... sitamuo atpakaļ, lai trieciens būtu juo stiprs Janš. Bandava lI, 200. Refl. -tiês,

1) (zum Schlagen oder Werfen) ausholen
(mit è ² ) Vīt.; die Hand zum Schlagen aufheben; sich zu schlagen anschicken (mit ẽ ) Nötk., Selg., (mit è ² ) Kl., Sessw.: viņš vēzējās it kâ uz sišanu Vīt. divi dur, divi vē̦zas (Rätsel) RKr. VII, 674. puisis vēzējās man ar vē̦zu iesist Zvirgzdine. e̦suot tâ vien vēzējies, bet tikkuo nācis pie sviediena Jaun. mežk. 3;

2) sich hin- und herschwingen:
šūpuoles... vēzējās izplatījumā, grima lejā un cēlās augšā Veselis Daugava I, 431. elpekļi laižuoties sāk vēzēties (trīcēt) Konv. ² 2065. Wohl nebst an. vega "bewegen, schwlngen, wiegen", got. wēgs "Wogenschlag" u. a. zur Wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 573, 574

I vilcîgs,

2): vilciens, gaŗi un vilcīgi nuopūties, apstājas Daugava 1937, S. 198; ‡

6) wachsen machend
(mit ilˆ ² ) Orellen: v. ("tāds, kas ve̦lk stādus uz augšu") laiks.

Avots: EH II, 782

virmulis, = mutulis 3-6 (?): šalciens kâ nuo virmuļuos sakultas milzīgas jūras A. Upītis J. 1. 37. seja . .. pazuda truokšņainā, drūzmaiņā virmulī Domas III, 659. nuo . .. virmuļa, kas smadzenēs maisās, viņu . . pārņe̦m . . . dullums A. XX, 169. ūdens gājis virmuļiem ² (wirbelnd, sprudelnd) Erlaa.

Avots: ME IV, 608

zàlbe ² Stom. "ciens">stiprs trieciens".

Avots: ME IV, 684

žvākstuoņa, = zvākstuoņa: (zvana sauciens) ar chaotisku žvākstuoņu sita pāri dzirdei A. Brig. Daugava I, 1087.

Avots: ME IV, 843