Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'derba' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'derba' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)

derba

[de̦rba,

1) "ein abgemagerter, schlecht genährter Mensch";

2) "ein Mensch ohne Beschäftigung, ein Herumtreiber"
Budberg.]

Avots: ME I, 456

Šķirkļa skaidrojumā (50)

apbrīnēt

apbrĩnêt, apbrĩnuôt, tr.,

1) bewundern:
visi sanāk daiļuo puisē̦nu apbrīnuot LP. IV, 73. apbrīn ļaudis dziesmu manu, apbrīn manu valuodiņu BW. 903;

2) bewundernd mit neidischem, bösem Blick ansehen:
ja skauģis bē̦rnu apbrīnuo, tad bē̦rnam nuo tam allaž lē̦cas kāds ļaunums BW. I, S. 184. apbrĩnuojams, bewunderungswert, wunderbar: apbrīnuojami smalks mednieks LP. IV. apbrīnuošana, das Bewundern, apbrīnuotājs, der Bewunderer, Verehrer.

Avots: ME I, 77, 78


auns

àuns, [avins BW. 11587], ave̦ns (li. ãvinas, apr. awins, aksl. ovьnъ; zu avs), Demin.. aũnelis FBR. III, 42], aunelītis BW. 32760, 2,

1) der Widder, Schafbock:
Sprw. aunam piedzime jē̦rs bez pakaļas kājām! O des Wunders! Spottender Ausruf, wenn etwas gar Wunderbares erzählt wird. nuogaidīsi kā aunam jē̦ru, du wirst vergeblich warten. kas tuo ņems par aunu, kas nav jē̦ra lielumā;

2) Zeichen des Tierkreises:
auna dienā dzimušais bē̦rns e̦suot neveicīgs kā auns BW. I, S, 177;

3) auna galviņa, aungalviņa Karls., auna kumoss, Trollblume (Trollius europaeus)
RKr. II, 79; III, 73. Nach Peņģ. auna galva, Sparossia crispa Fr. (ein Pilz).

Avots: ME I, 225


brīnīgs

[brīnīgs, wunderbar Lng., Manz., infl.: brīnīgi ir tavi darbi Glück Psalm 139, 14 u. a.; brīnīgi skaists Latg. Wōrds 1921, No 39 u. a.]

Avots: ME I, 334


brīnišķīgs

brĩnišķîgs, brĩnišķs, brĩnisks L., wunderbar: skaistums; brīnišķīgi jauks, wunderschön. [es ļuoti brīnišķi (auch Joel 2, 26) e̦smu darīts Glück Psalm 139, 14. brīniski skaista Judith 10, 14.]

Avots: ME I, 334


brīnu

brīnu lieta, wunderbare Sache St.; darnach von Rainis MWM. III, 408 brīni für brīnumi gebraucht: brīnus (st. brīnumus) cerēt, Wunder hoffen.

Avots: ME I, 334


brīnum

brĩnum, Adv., wohl Instr. Sg. von brīnums, wunderbar, ausserordentlich, ungemein: brīnum bagāts, garšīgs, labs, liels, plats, salds Beim Verb: nabags brīnum sabijies LP. V. 38. luopiņš brīnum audzis.

Avots: ME I, 334



brīnums

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335


buķi

[buķi, Seitenstützen am Wederbaume U. n. L.]

Avots: ME I, 347


būt

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis,par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb 2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360


ceriņš

ceriņš, der Fliederbaum Heidenfeld.

Avots: EH I, 266


dācīties

dàcîtiês 2 Auleja, -kuôs, -cĩjuôs, sich närrisch, sonderbar gebärden, anders als andere tun: kuo tu dākies, ka[d] tu taids pat vîze kai visi! Auleja. palikt mierā un nedācīties viesa klātbātnē Veselis Sautes kaps. 28. dācījies ar... jaunkundzēm Tīr. ļaudis. Aus *dārcīties (vgl. li. darkýtis "Grimassen sehneiden")? Vgl. aber auch dāks 1.

Avots: EH I, 311


ellīgs

el˜lîgs (unter el˜lisks): e. truoksnis Ramkau; sehr böse Seyershof; "mächtig, toil, wunderbar", Frauenb.: e. juoks; energisch, arbeitsam, temperamentvoll, keck Sonnaxt: ellīgas meitas; stolz, prächtig KatrE. Adv. el˜lîgi Ramkau "stipri": e. nuoskaities.

Avots: EH I, 368


ērkulis

ẽ̦rkulis [Nigr., Tr., Dond., Salis],

1) die Spindel
U.: kuo tinies kâ ē̦rkulis Br. 24;

2) das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
U., Dond., RKr. XVII, 39;

3) ein Wickel von Heede
(Mar.), Flachs (Roop), Wolle zum Spinnen: kungs balts kâ vilnas ē̦rkulis Br. 541. kâ pakulu ē̦rkulīti BW. 22845;

4) ein hochzeitliches Musikinstrument
RKr. XVI, 221; [vgl. Bielenstein Holzb. 735;

5) "ein sonderbar angekleideter Mensch"
Friedrichshof bei Ronneb. (in dieser Bed. aus *ē̦rmulis?);]

6) dze̦gužu ē̦rkulis, orchis maculata L. Dond. n. RKr. III, 71. [Wohl aus scwed. dial. erkul "Rockenstock",
s. Lidén Göteborgs högsk. årsskr. XXVI, 97.]

Avots: ME I, 575


ērmots

ẽ̦rmuôts (unter ẽ̦rmuotîgs): ē̦. cilvē̦ks; ē̦. laiks Strasden (wenn es schwer zu sagen ist, ob es regnen wird oder nicht). Adv. ẽ̦rmuôti Strasden, sonderbar, wunderlich: man palika tâ ē̦.

Avots: EH I, 373


izspokot

izspuôkuôt, ‡ Refl. -tiês (mit ) Dunika, Frauenb., sich sonderbar (gespensterhaft) vermummen, ausstaffieren.

Avots: EH I, 483


izšpokot

izšpuõkuôt Dunika, geschmacklos ausschmücken: brūtes vedējs izšpuokuojis savu zirgu. Refl. -tiês, sich sonderbar, geschmacklos ankleiden, ausputzen Dunika: re, kâ tā izšpuokuojusēs!

Avots: EH I, 487


jancīgs

jañcîgs,

1) komisch, sonderbar:
pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 276. tik jancīgi, spuocīgi skatās MWM. VII, 839. [man iznāca jancīga lieta Behnen;

2) lustig:
j. cilvē̦ks Orellen, Salis;

3) ungewandt, unbeholfen
Alschw.] Wolh eine Ableitung von Jancis; [vgl. estn. ańtsikas "wunderlich, sonderbar" neben (H)ańts "Hans".]

Avots: ME II, 96


jokains

juõkaîns: man tâ juokaiņi, mir ist so sonderbar Siuxt. paliek juokaini ap dūšu Sonnaxt.

Avots: EH I, 570


josmīgs

[II juõsmîgs, sonderbar: j. cilvē̦ks Ruj.]

Avots: ME II, 127


jūsmīgs

jūsmîgs,

1): schwärmerisch;


2) sonderbar,. ungewohnt
(mit ù 2 ) N.-Laitzen: jūsmīga lieta.

Avots: EH I, 570


koks

kùoks,

1): lauka dieva-kuociņš Auleja (hier auch: l. d. kuoks), Oknist, artemisia campestris, grūtais kuoks Līvāni, der Fliederbaum;

2): tilta k. Ramkau "gruods". trepju k. Siuxt "kuoks gar abiem trepju sāniem". krūšu k.,

a) ein Teil des Spinnrades
Saikava;

b) der Grundbalken eines Flosses
L.Av. 1823, № 16. pus˙uotra kuoka Orellen, Ramkau, Saikava, der Dreschflegel (scherzweise): ņem nu pus˙uotra kuoka ruokā!

5) die Federpose
Seyershof.

Avots: EH I, 686


krēsls

krẽ̦sls,

1): nav mīksta dūnu krē̦sla BW. 22295. paceļ man guoda krē̦slu 13250, 40; "= ‡ krēslis" Stenden; krē̦sls, der Dachstuhl Iw.: visiem šķūņiem tīk taisīti krē̦sli zem spārēm Ramkau; kauna k., die Armesünderbank BielU.: kauna krē̦slā nuosēdies, er ist zu Fall gekommen;

2): auch Zvirgzdine; ‡

4) in Pflanzennamen:
bišu k. ("?") Frauenb. (vgl. biš(u) krēsliņš unter bite 4 und krêsliņš); ve̦lna k., actaea spicata Oknist; ‡

5) ein Teil einer
nits Kaltenbr.

Avots: EH I, 651, 652


laida

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. 1 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. 2 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 1].

Avots: ME II, 401, 402


modīgs

muõdîgs, komisch, sonderbar, eigentümlich: te bija pa˙visam muodīga zeme LP. VI, 302. kādēļ tāds muodīgs esi? III, 41. laiks tāds muodīgs vien taisās A. XVI, 1080. dē̦lam paliek muodīgi ap dūšu JK. III, 71. [viņš bij atnācis tâ mudīgi izģerbies Druw.] Zu muõde.

Avots: ME II, 682


mordīgs

muõrdîgs [Dond.], = muodîgs, komisch, sonderbar: tas ir pa˙visam muodrīgs cilvē̦ks Ahs.

Avots: ME II, 683


pants

pañts [Tr., BL, Dunika, Sackenhausen, Līn.], pañta,

1) Reihe, Glied od. Linie der Soldaten;

2) das Glied
[Dunika]: visi panti man sāp. panti bijuši kâ salauzti JK. VI, 41. [pantu pantām St., gliederweise.] gul sasiets, nejaudādams kustināt ne panta A. XV, 96. lai kauliņš pie kauliņa, pantiņš pie pantiņa, miesiņa pie miesiņas! Etn. IV, 109. viņa bij slaika, spēcīgiem miesas pantiem (Gliederbau) Purap.; [das Kreuz im Körper eines Tiers: zirgs platiem pantiem Dunika];

3) [pañte Nitau], eine Schicht, Abteilung Getreide, Heu
[Dunika], Stroh in der Scheune: šķūnī pirmā panta [pirmais pañts Nigr., Gr.-Essern, Selg., Frauenburg, Behnen, Lautb.] siena jau pielikta Kand.; miežu panti paceļas ar˙vienu augstāki pret čukuru Grob.; auch sonst eine Abteilung, Schicht: [ve̦se̦ls pants (kaudze) žagaru Stuhrhof.] nuo vienas sijas līdz uotrai skaita vienu pantu (pie lubu jumta) B. Vēstn. liela, gaŗa egle sešu pantu, katrā pantā ligzds Tr. 823;

4) ein Teil des Pfluges Sackenhausen
(wohl =. panda);

5) ģīmjā, sejās pānti, die Gesichtszüge
Vēr. II, 459;

6) der Vers, die Verszeile,
namentlich so das Deminutiv pantiņš: skuoluotājs uzduod bē̦rniem dažus pantiņus izmācītles nuo galvas. (Nach Būga KZ. LI, 115 (als ein Kuronismus) zu le. pît "flechten", slav. pęti "spannen, strecken, zusammenfügen"; vgl. auch li. panta bei Bezzenberger Lit. Stud. 150.]

Avots: ME III, 78


pavediens

pavediens, pavedenis Glück I Mos. 14, 23, Richter 15, 14, pavedens (?) U., der Faden (vom Zwirn): Sprw. kur pavediens, tur kamuols. kad dienas gaŗas, tad pavediens īss. stāsta pavediens A. v. J. 1893, S. 66. iesāktās valuodas pavedienu ruokā ķert Kaudz. M. 34. atkal duomu pavedienā me̦zgls Vēr. I, 908. dzīves pavediens Kundziņš Ve̦cais Stenderis I. bāŗdu pušķuo jau dažs labs sudraba pavediens Jauna Raža IV, 70. meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. zirneklis... pavedienus auž LP. VI, 1, 289. tam cauri ve̦lkas šalkas kâ sarkans pavediens Rainis Vēja n. l. 17. Sonderbar ist die ostle. Form pavîdins (mit ī aus ie) Mar. n. RKr. XVII, 129.

Avots: ME III, 135


piešāve

piešāve Bers., die Stelle, wo zwei Brote aneinanderbacken: kad divi kukuļi sace̦p, kuopā, tad piešāve kukulam garuozas nav Bers. atvelc ar lāpstas galu nuokritušuo. kāršu nuost, lai neiznāk piešāve! Vīt. 55.

Avots: ME III, 300


sagrezelēties

sagrezelêtiês "sagrìeztiês kâ ve̦ca grezele" Nötk., Planhof: sagrezelējies gruozs. ve̦cs, sagrezelējies cilvē̦ks Kleinb. st. 57; "sich zusammenkrollen" Rutzau, Kroppenh. bei Kokn.: dzijas sagrezelējas (sagriežas) Grundsahl; lapas sagrezelējas karstumā Fesfen; "runzlig werden" Vank.; sich sonderbar und übertrieben ankleiden (von alten Jungfern) N: Peb.

Avots: ME II, 629


saķepāt

saķepêt, saķept, intr., aneinanderbacken, -kleben, aneinanderhäkeln U.

Avots: ME II, 662


savādīgs

savâdîgs, adv. savâdîgi, = savâds, savâdi, eigentümlich, sonderbar: aiz durīm kas tâ savādīgi rūc Pas. IV, 412 (aus Smilt.). Subst. savâdîgums, eigentümliches, sonderbares Wesen, Verhalten Berl. Māte 156.

Avots: ME III, 781


savāds

savâds, ein besonderer, eigentümlich, ungewöhnlich U., sonderbar: apskatīt savāduo radījumu Dīcm. pas. v. I, 18. katram bē̦rnam savāds vārds. Adv. savâdi, eigentümlich, sonderbar, merkwürdig; (auch: savâdâki) anders.

Avots: ME III, 782


sēdeklis

sêdeklis Kl., Prl.,

1) auch sēdekle, sê̦de̦kla N.-Schwanb., ein Sitz, ein Stuhl U. (sēdeklis), eine Sitzangelegenheit überhaupt, sēdekle, die Bank am Webstuhl Bielenstein Holzb. 402 (vgl. die Abbüd. S. 398); sēdeklis, die Ruderbank Bielenstein 1. c. 611 (Abbüd. s. 608): kur kungam zè̦lta krē̦sls, kur sudraba sēdeklīte? BW. 31292. kŗautīs salikti piebāzti siena maisi sēdekļiem Janš.;

2) der Sitz, die Residenz
Wid.: Cēsis bij Vidzemes ordeņmeistra sēdeklis Etn. II, 158.

Avots: ME III, 823


šķērbeņķis

šķḕ̦rsbeņķis Antrop. II, 74, eine Quetbank, Ruderbank.

Avots: ME IV, 36


smerdelis

smer̂delis C., Prl.,

1) ein Stänker(er)
U., Nerft, Lubn., Pasaules lāp. 234;

2) Stinktier
Dr.;

3) smer̂delis Mar. n. RKr. XV, 136, der Fliederbaum;

4) smer̂delis, f. -le, ein(e) Ungezogene(r)
Saikava, Gr.-Buschhof, Memelshof. Zu smir̂dêt.

Avots: ME III, 960


smiet

smiêt, smeju, smêju, (ver)lachen, spotten: visi smējuši strupde̦guni LP. V, 8. dziesmiņā tâ nesmē]a, kâ smej nieku valuodā BW. 806 var. smejat, ļaudis, dziesmiņai (Var.: dziesmu manu), nesmejat valuodai (Var.: valuodiņas nesmejat)! 906. Sprw.: uotram smej, pašam tiek Birk. Sakāmv. 68. nesmej savus draugus, pēc par tevi smiesies! ebenda. tīri jāsmej tam puikam, man muss über den Jungen geradezu lachen Wolm. smejams, was zu belachen ist, lächerlich, töricht U.: cilvē̦ka smejamās puses Dr. Refl. -tiês, lachen, scherzen: man jāsmejas jums, ich muss über euch lachen Suhrs. jāsmejas tam Marē̦nam, man muss über die Marie lachen Wolmar. Sprw.: smejies bagātam, nesmejies nabagam! Birk. Sakāmv. 69. nesmejies uotram, ka pašam tâ˙pat nenuotiek! 98. smejies tu tagad man, gan cits smiesies taviem bē̦rniem! ebenda. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! ebenda. smējās man valuodai BW. 905. kâ smieklam nesmiesies? Le. Gr. 425. Subst. smêjẽjs, wer (ver)lacht, ein Spötter: man[a] auguma smējējiņi BW. 8329... kurs ir meitu smējējiņš 9819 (ähnlich 12779). Nebst smaidît, smīdinât, smīnêt, smīgaļât, smīkât, smaĩkala, smaikluôt(iês) zu ai. smayatē "lächelt", smita-ḥ od. smēra-ḥ "lächelnd", aksl. smĕjo, sę "lache", smĕxъ "Lachen", gr. φιομμειδής "gern lächelnd", μεῖδος· γέλως Hes., engl. smile "lächeln", lat. mīrus "wunderbar" u. a., c. Walde Vrgl. Wrtb. II, 686 f.

Avots: ME III, 968


teiciens

tèiciêns, das einmalig Gesagte, der Ausspruch; ein Geredetes, Gerede U.; Aussprache U.: teiciet katrs tikai savu nuoteiktu teicienu! Dīcm. pas. v. I, 41. brīnuma teiciens, wunderbare Redegabe, Beredtsamkeit (ein konkreter Fall, nicht als abstrakte Eigenschaft) U. tev ir labs apķēriens un veikls teiciens Janš. Dzimtene 2 I, 299.

Avots: ME IV, 155


tupēt

tupêt (li. tupẽti "hocken"), -u, -ẽju,

1) hocken:
Sprw. kur putns ligzdu taisa, tur tam jātup Br. sak. v. 986. tup savā vietiņā kā ruds akmentiņš Br. 27, tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kā atnākusi! Br. 43. krauklīt[i]s tup kalniņā BW. 13616. netupēšu vis zemē LP. VI, 44. tupēt cietumā II, 40. tupi nu uz ežu un gaidi pūra vietas! sagt man zu einem, der lange abwartend zu verspäten pflegt Etn. IV, 120;

2) seine Notdurft verrichten
Dond. u. a. Part. tupamais U., das Gesäss, der Hintere. - Subst. tupêšana, das Hocken; tupẽjums, das einmalige, beendete Hocken : pazīst lāča tupējumu; gājumu nepazīst RKr. VII, 503; tupê̦tājs, wer hockt, der Hocker: kruogā tupē̦tājs A. XX, 84. Nebst tūptiês u. a. wohl zu gr. ἐντυπάς (Adv.), wenn es "kauernd, hockend" bedeutet (s. Ul'janov IFA. VIII, 129 und Kurschat bei Prellwitz Wrtb.2 sub voce), r. потупить (wenn mit y aus ou) "senken" (s. Jagić AfslPh. XX, 370 und Rozwadowski RSI. II, I10), sowie (7) an. ƥopta "Ruderbank", got. ƥiubjō "heimlich" u. a. s. Walde Vrgl., Wrtb. I, 714 und Būga LM. IV, 444.

Avots: ME IV, 267


veidīgs

veidîgs (li. veidingas "persönlich"),

1) wohlgeformt (?):
pārspēt ar vidukļa slaidumu, mazām, veidīgām krūtīm Veselis Tīr. ļaudis;

2) sonderbar, drollig, spasshaft
Kronw.: tas ir veidīgi, das ist spasshaft.

Avots: ME IV, 522


veigels

veigels Dond. n. BielU. "ein wunderbarer Vogel, der sich auf den Rand von Milchgefässen setzt und durch Anglotzen das Sauerwerden der Milch verhindert."

Avots: EH II, 768


veiklīgs

veĩklîgs,

1) = veĩkls 1 U., Celm.: kur veiklīga māmuliņa, tur ir laba mājas dzīve BW. 3194;

2) = veĩkls 3, possierlich, komisch Ruj., Wolm., W. - Livl. n. U.; sonderbar LemsaI n. FBR. IV, 92.

Avots: ME IV, 523


veikls

veĩkls (li. *veiklas Lit. Mitt. II, 238 und 240 oder veiklùs "gewandt, tätig") AP., C., Iw., Līn., PS., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit èI ) Linde, (mit èi 2 ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. (unbek. in Dunika, Oknist),

1) fleissig
L., U., (mit èi 2 ) Sessw.; munter, hurtig U., Spr., (mit èi 2 ) Bers., Sessw.; geschickt, gewandt (mit ) Frauenb.: veiklas kājas, hurtige Füsse Mag. IV, 2, 155, U. Sprw.: jauns cilvē̦ks, veiklas kājas RKr. VI, 104. kas veikls - apgriežas uz pimberi, kas neveikls - uz pūravietas sējuma Br. sak. v. 906. puisis ar veiklākuo mēli Etn. I, 116. rudzu trauku... veikli izmalušas LP. VI, 66;

2) gedeihlich
L., St.; wohl geraten U., (mit ) C.; frisch, gesund U.: veikls darbs C. veikls bē̦rns, ein körperlich und geistig wohlgeratenes Kind U.;

3) possierlich, komisch
W. - Livl. n. U.; sonderbar Salisb.: sviekstam veikla gaite (sonderbarer Geschmack) Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54, kāda apelsīnam garša ? - tāda veikla ir, - kâ tuo lai nu izsaka Salisb., Wolm.;

4) etwas dumm, beschränkt
(mit ) Ruj., Wainsel, Wolmarshof: veikls cilvē̦ks Ruj., Wolmarshof. veikla galva Wainsel. - Subst. veĩklums,

1) die Behendigkeit, Geschicklichkeit
U., Gewandtheit;

2) das Wohlbestelltsein
U.;

3) ein gewandter, dienstfertiger Mensch
Frauenb. Wenigstens in den Bedd. 1 - 2 zu veikt; zur Bed. 3 vgl. die Bedd. von vendîgs.

Avots: ME IV, 523, 524


vendīgs

vendîgs: sonderbar, komisch Fehsen, Fest, Golg., KatrE., Marzen, Smilt; mazi cilvē̦ki izskatās tik vendīgi, tik juocīgi, kad ... Balt. Vēstn. 1890, № 93; Adv. vendīgi Weissensee "ļuoti, briesmīgi."

Avots: EH II, 771


vendīgs

vendîgs, geschickt (mit eñ) Nötk., Ruj.; anstellig, nicht bäurisch (mit ) Grünw., (mit èn 2 ) Bers., Grawendahl, Laud.; merkwürdig, sonderbar, komisch (aber dabei angenehm Erlaa), auffallend Lennew., Linden - Birsgaln, Wessen, Mag. XIII, 3, 64; Stockm. n. Etn. I, 121, Nerft, (mit ) Grünw., Jürg., (mit èn 2 ) Fehteln, Vīt.; schnakisch L., schnurrig Erlaa, Kokn. und Ruj. n. U., (mit èn 2 ) Bers., Fest., Kl.: tad ir vendīgs, der ist mal sonderbar Mag. XIII, 2, 54. vendīga (merkwürdig, ungewohnt) runa, dziesma Jürg. kâ tu vendīgi runā! ebenda. vendīgi vārdi, sonderbare Worte Fest. viņa izturēšanās bij ļuoti vendīga (sonderbar) Vīt. ar... braukšanu gāja viņam pa˙visam vendīgi Vīt. 77. tam cilvē̦kam i[r] runa vendīga, i[r] uzvešanās vendīga (merkwürdig geschickt und wohlerzogen) Bers., Laud. vendīgs (Var.: vīzīgs) auga uozuoliņš vendīgā kalniņā: vara saknes, ze̦lta zari, sidrabiņa lapiņām BW. 34066, 21. brāleliņš... vendīgi (Var.: gudri) atsacīja 15193, 3. apmierina sevi vendīgajām duomām, ka... Plūd. Llv. II, 188. vendīgs līdzīgums... jautruo redzi krāpa MWM. VIII, 10. Aus d. wendig "munter, geschickt" (bei Frischbier II, 463); zur Bed. "komisch" vgl. veikls.

Avots: ME IV, 536, 537


vēsmīgs

II vēsmîgs,

1) sonderbar, merkwürdig
Aahof, Laud., Lis., N.-Schwanb., Vīt., (mit è 2 ) Heldenfeld, Lubn.; schwer verständlich (mit è 2 ) Sessw.; "nedzirdē̦ts; jauks, kas ļuoti valdzina" Sessw.; "über trieben" Frauenb ; "briesmīgs" (mit è 2 ) Golg.; "glauns" (mit è 2 ) Saikava; hoffärtig, dünkelhaft Bers., (mit ê ) Kalzenau: nevar atcerēties, tāds vēsmīgs vārds Laud., Lubn., Vīt. vēsmīgus brīnuma vārdus es dabūju dzirdēt Poruk MWM. v. J. 1896, S. 804. zināja . . . vienu, uotru vēsmīgu gabalu pastāstīt Poruk III, 30I. tuvu es neredzēju, bet vēsmīgs gan izskatījās par gabalu Laud. vēsmīgs (schwer verständlich) uzde̦vums Sessw. viņš runā vēsmīgi (übertrieben) Golg. vēsmīgs ("briesmīgs") nuotikums ebenda, vēsmīgs jaunskungs Saikava;

2) "freundlich liebenswürdig, wohlwollend"
(mit ) Nötk. Zur Bed. 1 vgl. vāsmîgs 2 und vē̦smuoties.

Avots: ME IV, 570


vēsmots

vē̦smuots Lubn., fremdartig, sonderbar, ungewohnt: viņš teica vē̦smuotu vārdu; nevaru atcerēties.

Avots: EH II, 779


vīzīgs

I vīzîgs,

1): sonderbar
(mit ì 2 ) Fest; lai es augu tik vīzīga (Var.: luokana) kâ vītuola žagariņš BW. 1711, 2 var.

Avots: EH II, 794


vīzīgs

I vīzîgs,

1) schwietig
U., Sessw., (mit ĩ ) Frauenb., Wolm.; stolz U., Ekau, Fehteln, N.-Bewershof,N.-Peb., (mit ĩ ) Adiamünde, AP., Drosth., Wolm., (mit ì ) Lennew., Selsau, Sessw., eingebildet (mit ĩ ) C., (mit ì 2 ) Selsau, Vīt., aufgeblasen Vīt.; "îznesīgs" (mit ĩ ) MSil.; "kārtīgs" Misshof; "izveicīgs" Seltingshof, (mit ĩ ) AP.; sonderbar Mag. IV, 2, 155, U., (mit ĩ ) MSil.: vīzīgs puîsis ceļu gāja vīzīg[i] gūžas guorīdams BW. 12997. vīzīgs (Var.: vēlīgs, staltīgs, dîže̦ns) puîsis ceļu gāja 9471, 1. vīzīgie tē̦vu dē̦li 9813, 1. vīzīgs auga uozuotiņš vīzīgām lapîņām 10943. vīzīgs auga uozuolinš vīzīgā kalniņā 2801. tam tik ir vīzīgs de̦guns! Hagensberg. viņš ir tik vīzīgs, ka uz˙reiz netiec gudrs, kas viņš īsti ir par putnu Vīt. iznesīgi, vīzīgi studenti Seibolt. aizbāz... savu vīzīguo de̦gunu aiz juostas! Daugava I,1195;

2) vīzīgs runā, auslachend,ironisch
C., (mit ĩ ) Kolzen, Nötk. putniņš vīzīgi atbildēja R.Kam. 204. viņš tāds vien vīzīgs, it kâ pārgudrs, vai citus pārsmietu un piezuobuotu P.W.Šis ar mani tiesāties? 2. In der Bed. 2 zu vīzêt

III; in der Bed. 1 wohl zu vīze

II, vgl. estn. wīz< "Weise, Art, Sitte, Aufführung, Betragen",
wīzakas "gesittet, anständig, manierlich, anstellig, gewandt".

Avots: ME IV, 651


žņerksts

žņe̦rksts,

1) ein weinerlicheŗ unruhiger, hungriger Mensch
Vīt.;

2) wer sich sonderbar und unangenehm beträgt, viel und laut lacht, das Gesicht vezieht, Grimassen schneidet
Grawendahl.

Avots: ME IV, 825