Paplašinātā meklēšana

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18

apdilt, abgenutzt, abgetragen, abgeschluffen werden: apģē̦rbs tāds apdilis Deglau. nazis apdilis, tuo es e̦smu apdilusi dzirdē̦dama, das ist mir lange nichts Neues mehr Biel. n. U.

Avots: ME I, 81

‡ atdilt, durch Benutzung stumpf werden Dunika: nazis atdilis.

Avots: EH I, 139

dil˜t: auch N.-Wohlfahrt, Seyershof, (mit ilˆ ² , prs. de̦lu) Frauenb. Zur Etymologie vgl. auch Wood Postconsonantal w 57.

Avots: EH I, 320

dil˜t [Wolmar, PS., Serbigal, dìlt C., Jürg., dilˆt AP., dilˆt ² Līn., Tr., Bl., Salis, Ruj., Dond., Nigr., dìlt ² Nerft, Kl., Preili], dilstu od. de̦lu, dilu (li. dìlti od. dil˜ti),

2) verschleissen, sich abtragen:
drēbes, zābaki dilst;

2) abnehmen, mager, kleiner, weniger werden:
mēnesis dilst. tē̦vs dilst de̦lams, māte briest briežama Tr. III, 983. maizīte dilst dilstamuo JR. V, 93. sniegs krietni dilis. kviekšana dila vien, dila vien tievāka kâ urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe;

3) dünn, stumpf werden:
nazis, pakavs dilst, diltin dila vaŗa dzirnus, man varīte augtin auga BW. 8229. stilsti, dilsti, kumeliņ, uz tā balta le̦dutiņa 14488, 5. de̦lamā kaite, die Schwindsucht. [Nach Fick Wrtb. I ^4, 456, Persson Beitr. 575 f., Walde Wrtb. ² 239 unter dolō und Boisacq Dict. 161 zu daļa, dalît, ai. dálati "birst", la. dolāre "behauen" u. a.]

Avots: ME I, 467

ìedilt,

2): anfangen zu verschleissen:
iedilis "etwas eingerieben oder ausgeschlissen" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 509

[iedilt,

1) durch steten Brauch gangbar werden
L.: ass jau iedilusi, die Achse ist schon abgeglättet. ragavu slieces iedilušas N. - Peb.;

2) abnehmen
(intr.), kleiner od. mager werden: iedilis mēness Wolm. iedilis (= nuovājējis) cilvē̦ks Arrasch.]

Avots: ME II, 9

izdilt, ‡ Subst. izdilums Frauenb. u. a., ein durch Verschleissen oder Geriebenwerden entstandenes Loch.

Avots: EH I, 442

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728

nùodilt [li. nudìlti], sich abschleifen, sich abnutzen, abmagern: nazis nuodilis. durvīm malas nuodilušas BW. 12338. tavas drēbes nav nuodilušas V Mos. 8, 4. nuodilst kalti ritentiņi BW. 18090, 2. kad tev mēle nuodiltu! tur jāklausās nuodilušie juoki Alm.

Avots: ME II, 775

padilt, ‡

2) beim Gebrauch löcherig werden:
padilis cimds Dunika, Oknist. apakša gan jau bija padilusi caura Janš. Līgava II, 324. pa- hier für *pra-?

Avots: EH II, 127

padilt, intr., einigermassen abnehmen, abgenutzt, abgegriffen werden: sataustīja labi padilušu pieckapeiku gabālu A. XX, 123.

Avots: ME III, 17

pãrdilt, intr., sich durchreiben: ruokai āda bij pārdiluse Dok. A.

Avots: ME III, 153

pìedilt, stumpf werden U., sich abnutzen, abreiben LKVv.

Avots: ME III, 245

sadilt, intr., (durch ständigen Gebrauch) sich zerreiben, völlig abgenutzt werden; (fig.) sich verkleinern, winzig resp. dünn, mager werden: Sprw. sadilis kâ īle̦ns. sadilušas dzirnaviņas BW. 8040. piekūst mans kumeliņš, sade̦l kaltas kamaniņas 18090. dziedāja, dziedāja, palika klusu: pietrūka dziesmiņu, sadila mēlīte 914. ruokas āda ir pret tuo vietu sadiluse Krišs Laksts 3. zēģele paspīdēja, sadila un izgaisa tālumā Skalbe. sadilst augums acīm re̦dzuot A. XX, 327.

Avots: ME II, 610

apber̂zt, ‡

3) = apdèldêt Siuxt u. a.: drānas apbe̦rztas. ‡ Refl. -tiês Siuxt u. a., = dilt">apdilt: drānas apbe̦rzušās.

Avots: EH I, 73

apdèldêt, ‡ Refl. -tiês, = apdilt.

Avots: EH I, 77

‡ apdilinât Warkl., = apdèldêt. Refl. -tiês Warkl., = dilt">apdilt.

Avots: EH I, 77

‡ apstrust (wo?), = dilt">apdilt: apstrusis apģē̦rbs.

Avots: EH I, 118

dèldêt: Praes. -u in einem handschriftl. Vokabular; ruokas brāžā, deldē (reibt ab) Auleja. ‡ Refl. -tiês Warkl. "= dilt">dilt".

Avots: EH I, 314

dèldêt, -ēju, -ēju, tr., abnutzen, verschleissen, tilgen: spē̦lmanis velti bijies, ka kāzās stīgas deldēšuot Neik. vai tie mani zābaciņi bij par velti deldējami BW. 11257. kuo velti par tādām lietām mēli deldēt? Subst. de̦ldē̦tājs, jem., der abnutzt, tilgt, der Tilger: daža laba mātes meita tava mūža de̦ldē̦tāja BW. 8144. Jēzus, grē̦ku de̦ldē̦tājs; so auch grē̦ku deldēšana, die Tilgung der Sünden. Zu dilt.

Avots: ME I, 453

dèldinât, ‡ Refl. -tiês Warkl. "= dilt">dilt".

Avots: EH I, 314

de̦l˜na (li. délna), die inwendige, flache Hand: zuodu atspiest de̦lnās; uzspļaut uz kreisās ruokas de̦lnu. ak muokas, kādas manas ruokas, - visas de̦lnas - me̦lnas. viņam jāpārzin savi tīrumi un pļavas kâ sava de̦lna A. XX, 138. tu redzi viņa sirdi tik˙pat kâ uz de̦lnas A. XX, 492. [Nebst ostli. délnas dass. zu r. dial. долóнь, serb. длȁн "innere Handfläche" und weiterhin am ehesten vielleicht nach Falk-Torp 135 zu slav. dolź, got. dal "Tal", an. dalr "Bogen" (wenn de̦lna urspr. etwa "Biegung" bedeutete). Anders Berneker Wrtb. I, 208 (zu dilt!), Persson Beitr. 889 ¹ (zu aksl. продльлити "verlängern"), Jacobsohn Fr. Leo z. 60. Geburtstag dargebr. 414 ¹ (als "ebene, glatte Fläche", zu gr. ϑειλόπεδον "Tennenboden" u. a. (vgl. Walde Wrtb. ² 239 und Boisacq Dict. 174).]

Avots: ME I, 454

de̦lu, Praes. von dilt.

Avots: ME I, 454

dẽnêt: verwittern, langsam faulen Warkl.; "dilt">lē̦nām dilt, kalst" (mit è ² ) Sonnaxt. sijas sāk d. Warkl. kâ ... pusnuokaltis zariņš viņš vēl dēn pie nuokaltuša kuoka stumbra Janš. Līgava II, 138. es dē̦nu (altere?) un gaidu nāvi Mežv. ļ. II, 117. ve̦cumā bieži cauras dienas viens dē̦nē̦dams (quienend?) 228. tas (sniegs) ... var vēl ilgi nīkt un d. 467; "= ‡ denêt 2" Adiamünde, Jürg., Ulpisch.

Avots: EH I, 318, 319

‡ dilum, Adv. zur Verstärkung von (nùo)dilt: d. nuodilušais Kaudz. Jaunie mērn. laiki III. 31.

Avots: EH I, 320

dirnêt: pats ieiet kruogū, un pate dir̃n ratuos Siuxt; "dēdēt; dilt">izdilt" Brucken n. Etn. I, 31; "neēst, baduoties" Kandau und Pröbstingshof n. Etn. I, 31: visu dienu ne˙kā neē̦d; dirnē tik vien.

Avots: EH I, 322

‡ izblēnêt,

1) = izplẽnêt 1: uguns izblēnējusi Warkl.;

2) = izplẽnêt 2, izdilt und zugleich izbãlêt Warkh.: i. var drēbe, slims cilvē̦ks.

Avots: EH I, 435

‡ I ķẽmêt Lems., Trik. "gaiduot nīkt, dilt">dilt; baduoties".

Avots: EH I, 699

[II nùodelêt Bauske (?) "izdilt".]

Avots: ME II, 773

nùoêst,

4): senāk gan savu vīru nuoēdu Sonnaxt;

6): rāva ūdens nuoē̦d kājas Heidenfeld. karsta saule ģīmi tīri jē̦lu nuoē̦d ebenda. saule nuoē̦d lakatam krāsu Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): auch Auleja, Frauenb., Segew.: aita bija ar zaļiem kartupeļiem nuoē̦dusies Seyershof; ‡

2) "ē̦duot nuodilt" (von Zähnen)
Auleja: kad tuo vien e̦d, tad zuobi nuoē̦das: ‡

3) sich mit etwas ausschliesslich beschäftigen (?):
ar malku vien nuoē̦das; cita ne˙kā nepadara Segew.; ‡

4) sich abhärmen:
kuo viņš nuoē̦das un nuoraizējas ar savām bē̦dām! Ar.

Avots: EH II, 44

pãrdilinât, ‡ Refl. -tiês Vank., = pãrdilt: ratam gar galdu beržuoties, tas pārdilinãjies.

Avots: EH XIII, 198

sadrellêt,

1) zerreiben
Malta, Schwanb., Golg., Sessw., Laud., Los., Festen: striķi A. XI, 761. ratiem sāni sadre̦llē̦ti (ritenu nuobe̦rzti) Saussen; "übermässig dünn drechseln" Vank.;

2) "ausschelten"
Vank.;

3) = nuodzìt 4, nuobeigt 2 A.-Schwanb.: s. zirgu. Refl. -tiês,

1 ) sich zusammenkrollen:
ja bē̦rni kāpj uz steļļu paminām un mīdās, tad dzijas pārmīdamās sapurājas, sapakuluo, sadrellējas Nötk.;

2) "dilt">sadilt": kuoka asis ar laiku sadrellējas Schujen;

3) "saburzīties": drēbes var sadrellēties Schujen u. a.

Avots: ME III, 613

I strust, strustu, strusa, intr., "dilt">apdilt", sich abnutzen, kürzer, struppig werden: vistām spalvas strust Warkl. Wohl aus Reflexivformen wie nuostrust u. a. losgelöst; vgl. trust.

Avots: ME IV, 1096

I tēnêt Alksnis-Zundulis, = tē̦ņât; "= dilt">dilt" Warkl. (mit è ² )

Avots: ME IV, 172