Paplašinātā meklēšana

‡ apakšdrãnas Dunika, Kal., O.-Bartau, die Leibwäsche.

Avots: EH I, 70

apbruncê̦tas drānas, zerkodderte Kleider (nach U. in Essern) [Wohl als eine Ableitung von einem nicht echtlettischen Nomen mit einem n- Infix zu brukt, vgl. nuobrucis, "abgekoddert" und v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 44.].

Avots: ME I, 78

‡ diždrãnas Aprikken, Sonntagskleider.

Avots: EH I, 324

drãna,

2): auch Frauenb., PlKur., (drāniņa, ein kleines Kopftüch)
Sessau; raganai ir sarkana drānele Pas. VII, 67. drāneli aizrāvuse aiz acīm Janš. Mežv. ļ. II, 472. sīku rakstu galda drānu (Tischtuch) BW. 14674. sèja pieres : drānu 24662, 2;

3): drãnas PlKur., der Anzug, die Kleidung;
drānas apvilkties ebenda, sich ankleiden gana drānas mugurā BW. 29229 var.

Avots: EH I, 331

drãna, Demin. (verächtlich) drãnele,

1) das Zeug, der Stoff:
man pietrūka drānas svārkiem;

2) das Tuch, das Kopftuch:
apsiet galvas drāniņu; kakla dr., das Halstuch; rīku drāna, ein Scheuertuch; maizes drāna, ein Tuch zum Bedecken des Brottroges; mutes od. kabatas drāna, das Schnupftuch; bē̦rnu drāniņas;

3) = drẽbes bibl. u. in Kurl., Kleider: vecītis ātri aprauj drānas LP. IV, 191. Sprw.: tas nav tās drānas ielāps, tā spainīša vāciņš, das gehört nicht zum Thema;

4) drānas, die Wäsche:
viņai uz drānām, sie hat Menstruationen; drānas maz gāt, Wäsche waschen. drānu sieva St., Wäscherweib. gultu od. gultas drānas, das Bettzeug BW. 1956, 12, 24982, 2. [Wohl eher nach Būga KSn. I, 228 zur Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a. als zu gr. δρᾶν "machen", δρᾶνος· ἔπγον.]

Kļūdu labojums:
4: 1956,12 = 31906

Avots: ME I, 494

gultdrānas, gultdrēbes, gultas drānas, drēbes, das Bettzug.

Avots: ME I, 679

kabatdrãna ,* das Taschentuch.

Avots: ME II, 129

krĩzdrāna [od. krīždrāna U.], ein grosses Frauentuch Kurl. n. U. [Vgl. krĩzduôgs.]

Avots: ME II, 283

rìkdrãna: auch (mit î ² ) Schnehpeln.

Avots: EH II, 375

rìkdrãna, s. unter riks.

Avots: ME III, 536

šnubdrãna Stenden, = šņubdrāna, Schnupftuch.

Avots: ME IV, 89

šņubdrãna wahnen, das Schnupftuch: apsien ar šņubdrānu ievainuotuo kāju LP. VI, 686.

Avots: ME IV, 96

‡ šnudrãna Dunika, = šņubdrãna.

Avots: EH II, 650

‡ šņūkdrāna Jauns. Raksti IV, 9, VIII, 369, šņūkdrāniņa Erlaa, = šņudaugs.

Avots: EH II, 654

šnupdrāna Brasche, LP. VII,186, Grünw., das Schnupftuch.

Avots: ME IV, 89

šņupdrāna Plūd. Rakstn. I, 196, = šnupdrāna, šņubdrāna.

Avots: ME IV, 98

vil˜ndrāna: auch Iw., Pas. IX, 463, XIV, 400, Delle Negantais nieks 218.

Avots: EH II, 784

vil˜ndrāna, ein grosses wollenes Tuch Dond.

Avots: ME IV, 594

vìrsdrãna, Überzug (eines Pelzes) LKVv.; plur. vìrsdrãnas, die Ober-, Überkleider (der Mantel usw.): jaunais vīrs... nuojēma līgavai virsdrānas RKr. VI, 121.

Avots: ME IV, 611

zĩddrãna, zĩda drãna, ein seidenes Tuch: brālis nuopirka māsai baltu zīddrānu Ahs.

Avots: ME IV, 731

àizir̃t, anfangen auszufasern, sich zu zertrennen: drāna aizirst, die Näthe des Kleidungsstückes beginnen sich aufzutrennen. Bildl. - verweht werden: ceļā ziemu aizirst pē̦das.

Avots: ME I, 29

àizme̦zgluôt, mit Knoten versehen: pastarā dienā miruoņiem nākuot par gŗūtu aizme̦zgluotas drānas atraut vaļā Etn. II, 41.

Avots: ME I, 40

‡ àizsprañgât Dunika,

1) a. ve̦zumu, mit einem Knüppel ein Fuder zuschnüren;

2) a. drānas, mit
sprangi (die die Stelle von Knöpfen vertraten) Kleider zumachen (zuknöpfen).

Avots: EH I, 51

apber̂zt, ‡

3) = apdèldêt Siuxt u. a.: drānas apbe̦rztas. ‡ Refl. -tiês Siuxt u. a., = apdilt: drānas apbe̦rzušās.

Avots: EH I, 73

apgubenis, ein Kopftuch: apgubenis - smalka aude̦kla drāna RKr. XVI, 124 aus Rutzau [zu li. gùbalotis oder gaũbtis, "sich (den Kopf) umhüllen", le. gubt, ksl. гъбежь "Biegung" u. a.].

Avots: ME I, 89

‡ apķezinât, besudeln Dunika, OB.: a. drānas, galdu. Refl. -tiês, sich besudeln: puišelis tâ apķezinājies, ka nevar ne nuomazgāt Dunika.

Avots: EH I, 96

aplasêt, betropfen Dunika, Kal.: drānas aplasējušas ar sveču taukiem.

Avots: EH I, 97

‡ aplumai, Adv., "übereilt, unangebracht" Kaltenbr.: (svē̦tku drānas darbdienā) aplumai ne̦sāt nevarēja.

Avots: EH I, 99

‡ apslapt (li. apšlàpti), ringsum nass werden Dunika, Kal., Rutzau: rasā apsluop kājas, lietū drānas.

Avots: EH I, 114

‡ apšļaûkt ² Dunika, tragend abnutzen oder beschmutzen: a. drānas.

Avots: EH I, 120

‡ apšũstît,

1) besäumen:
a. drānai malas Kal.;

2) = apšūt 2: skruoderis mūs visus apšūstījis Kal., Rutzau. Refl. -tiês, für sich alle nötigen Kleider nähen (oder nähen lassen) Gramsden: drānas nuoplīsušas, ka nevar ne a.

Avots: EH I, 120

aûstene, ein gewebtes Tuch, mit dem sich die Frauen bedecken, die Decke (sagša), liela pašausta drāna, kuo sievieši se̦dzas Jan.; Nieder-Kurl. [vgl. aûstine].

Avots: ME I, 229

aûstine [Nerft, Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel; vgl. li. austínis "тканный"]; "diža drāna" in Ober-Bartau RKr. XVI, 215.

Avots: ME I, 229

‡ III bal˜ss Dunika, Rutzau, schlecht (schwach oder fleckig) gefärbt: balsa drāna.

Avots: EH I, 201

bĩķêt, -ēju, tr., einweichen in Lauge: drānas; bleichen: aude̦klus. aude̦klu bīķēšana Etn. II, 25, Dond. [Nebst estn. pü(ū)kima "beuchen" aus mnd. büken]. In Dond. bedeute bĩķêt: viel saufen.

Avots: ME I, 304

blusât: pirtī nesa drānas b. ārā Siuxt. - Zur Bed. vgl. auch àizblusâtiês.

Avots: EH I, 231

čaugs, locker, mürbe: čaugās le̦dus šķilas lūst Treum. čauga drāna Bārda.

Avots: ME I, 405

caũraũsts, durchwirkt: vainags nuo drānas, kas ar zeltu caurausts BW. III, 1, 72. Ähnlich das Subst. cauraudums, das Durchweben, das Durchgewebte: drāniņa ar zīda cauraudumiem.

Avots: ME I, 364

‡ II drapana (li. drãpana "Kleidung") Brueken "drāna".

Avots: EH I, 330

drẽbe,

1) [im Sing.] Stoff, Zeug, Gewand:
svārkiem pietrūka drēbes. kāda drēbe, tāda puoga. bāls kâ drēbe;

2) Pl., die Wäsche:
drēbes velēt, Wäsche waschen; drēbes kult, rollen Mar. n. RKr. XV, 112. tu dzirdi mani runājuot, es tev[i] drēbes velējuot BW. 18132. viņai uz drēbēm, sie hat ihre Menses. viņai vairs nav uz drēbēm, sie ist in Umständen;

3) [im Plur.], das Kleid, Kleidungsstück:
baznīcas, svētdienas, guoda drēbes, Sonntags- Festkleid; darba od. ne̦samās od. valka drēbes, Alltagskleider; mirstamās drēbes, Sterbekleid; kārta drēbju, ein Anzug. [Nebst drābule, drāna und li. drebùžis "Kleidungsstück" wohl von der Wurzel der- "reissen" (in dìrât u. a.); s. Būga KSn. I, 228.]

Kļūdu labojums:
2: rollen = die Wäsche mit einem Bläuel schlagend glätten

Avots: ME I, 497

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

gumbaîns: wellenförmig erhöht Spiess, uneben Siuxt: g. skārda trauks, gum̃baina drāna, āda Siuxt. gumbaiņi bē̦rzi Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 418

gum̃zîgs, ‡

2) "watschelnd; nuschelnd"
Segew.; ‡

3) "wellenförmig":
gumzīgas ē̦nas A. Jansons Latvis № 3642 (gehört in Zarnikau, mit "um̂ ² "), Selsau (dagegen: "formlose, vibrierende Schatten" Laidsen; "dichte, dunkle Schatten" [mit ùm ] Serben); ‡.

4) "nicht gut anliegend"
Mesoten: g. uzvalks; ‡

5) "sich leicht knüllend"
Mesoten: gumzīga drāna.

Avots: EH I, 419

I idrs, ‡

2) undicht:
idra drāna (wo?).

Avots: EH I, 429

iẽme̦l˜ns [C., Nigr., Schujen, N. - Peb., ìeme̦l˜ns Arrasch, iême̦l˜ns ² Salis., Ruj.], schwärzlich, ins Schwarze spielend: ieme̦lna drāna. lini ieme̦lni, nuoliektām galvām Dz. Vēstn.

Avots: ME II, 43, 44

[III ìeruotât, zu schmücken anfangen: ieruotātas drānas Arrasch. Refl. - tiês,

1) sich schmückend sich hüllen in:
ar ieruotāšanuos jaunajā ģē̦rbā Janš. Dzimt. ² 221;

2) zu spielen anfangen:
bē̦rns labi ieruotājies Bauske.]

Avots: ME II, 60

izbuntêt, tr.,

1) mit der Kehlhobel bearbeiten, auskehlen:
dēļus;

2) verzieren:
valkāja zīžu drānas, izbuntē̦tas kurpes āva BW. 13248.

Avots: ME I, 719

izburzît, tr., ausreiben: acis. izburzi autu, tad tas būs tīrs nuo dubļiem. mans spilve̦ns, kuŗa drāna bija cauri izburzīta, durchgerieben Lautb.

Avots: ME I, 720

izkutuôt (li. iškutėti), intr., abgetragen, fadenscheinig werden: drāna pa˙visam izkutuojusi Kav.

Avots: ME I, 757

izmar̂guôt, tr., stickend verzieren, schmücken: es šķituos šuogadiņ margu vīt vainaciņu; augsti kļavi, re̦ti uoši, nevar margu izmarguot (Var.: salasīt) BW. 5869. tuorņa galuotnes ar izmarguotuo krustu A. XII, 1. izšuvumiem izmarguots galdauts Egl. te uz sarkanbalta zīdautiņa ar dzīpariņiem izmarguots Asp. izmarguotas drānas visādiem ziediem A. XXI, 529. margiem Rīga izmarguota BW. 31775.

Avots: ME I, 769

izpļuris (Part. prt.), zerzaust: izļuruši mati. izpļurusi drāna C.

Avots: ME I, 784

izpurinât (li. išpùrinti), tr., ausschütteln (Staub aus den Kleidern): izpurini, māmulīte, man se̦dzamu villainīti BW. 17033, 1. pacel kāju, kumeliņ, izpurini ce̦kuliņu 13983. drānas bij izpurinātas Laps. (Refl. - tiês, sich ausschütteln.]

Kļūdu labojums:
17033, 1 = 17033

Avots: ME I, 786

[izstaips,

1) (mit ostle. iz - für uz -?) "miruoņa uzklājamā drāna"
Wessen; "Handtuch" Zbiór XV, 209; izstaipis "kādam priekšme̦tam (piem. šķirstam) uzstiepta drāna" Fehteln. Vgl. uzstaipis;

2) izstaipis Fest. "Ausgerecktes,
izstaipīta dzija".]

Avots: ME I, 804, 805

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

ķê̦ls ^2, ķẽ̦ls Dond., schlaff, schwach: ķē̦ls cilvē̦ks, kē̦li nagi, ķē̦la dzija Dond. ķē̦ls trauks, ķē̦la drāna Erwahlen. ķē̦li izvē̦rpta dzija, fein, dünn gesponnen Tals.

Avots: ME II, 373

ķe̦ntru ķe̦ntrām, in tausend Stücke, in Fetzen: viņš bija pakaļ dze̦nuoties nuoplēsis savas drānas ķe̦ntru ķe̦ntrām (skrandu skrandām) LP. V, 91.

Avots: ME II, 366

‡ knupurs, ein (als Verzierung eingewebter od. gestickter) Knoten im Gewebe NB.: par knupuriem sauc lakatuos ieaustus jeb iešūtus, uz augšu pace̦ltus me̦zglus. knupuru lakats. knupuru drāna.

Avots: EH I, 634

kuôdzis ² : kuodži saē̦d drānas Dond.

Avots: EH I, 686

lèvere, lèveris C., [lẽveris Salis], lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., lèveris ² Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. ² 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris ² Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464

ležģis, ein Zipfel am Kleide (drānas stūris) Rutzau n. Etn. I, 32. [Dieses lezg - neben lesk - in l,eska (s. dies); identisch mit li. lẽzgis "козырек у шапки"?]

Avots: ME II, 455

lunks, = lunkans, luokans, lukns: tās (drānas) tavam lunkam stāvam vēl juo lunkāk apkārt tīsies Duomas II, 482; dies lunks auch IV, 460; [lùnks ² (luokans) kuoks, lunka (izveicīga) mēle Sessw.; lunks"veikls, izmanīgs": l. vīrietis Tirs.).

Avots: ME II, 514

lupats (li. lùpatas, s. E. Praenkel KZ LVIII, 278): auch (= lupata 1) Grenzhof n. FBR. XII, 16, Dunika, Grob., Gr.-Würzau, Kal-OB., Rutzau, Siuxt: ietīsim lupatuos BW 1162 var. vāciešu lupati (Var.: drānas) 2061!

Avots: EH I, 762

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mazgls (unter mazglis): auch Frauenb., Iw., Kaltenbr., Salis, Sermus, Sussikas: (drāna) ar lielu mazglu pakausī sasieta Janš. Apsk. 1903, S, 82, lai me̦t mazglu galiņā BW. 10090 var.

Avots: EH I, 787

I mirene: mirenes bij tādas drānas: pirktas; zaļas, sarkanas, puķainas; ar gaŗām bārkstīm Frauenb.

Avots: EH I, 817

I mirne, Merino; mirnes drāna, Tuch aus Merinowolle Spiess n. U.

Avots: ME II, 634

‡ muzgulas Grenzhof (Mežamuiža) "savīstītas drānas".

Avots: EH I, 837

nùobãdêt, nùobãlt Wid., [bei Glück auch reflexiv: krita pie zemes un nuobālējās pamirdama Apokr. S. 287, Vers 7], intr., erbleichen, erblassen, blass werden: nuobāli kâ balts akmens! Tr. 7. nuobāli kâ lapa, kâ zila drāna! 31. nuobāl mani sārti vaigi BW. 22101. jau vaidziņi nuobāluši (nuobālējuši 15687

5) 24824. nuobālēja tautu meita 14484. kâ līķis viņš nuobāla MWM. VII, 652.

Avots: ME II, 760

‡ nuodziêvât ² ,

1) = nùodzîvuôt 4: n. (= nuovīt) auklu Grob. n. (= apstrādāt) kuokus; n. (= nuokult) riju ebenda;

2) beflecken, beschmutzen
Dunika: n. drānas, galdu. Refl. -tiês Dunika, sich beflecken (beschmutzen) Dunika: bē̦rns nuodzievājies.

Avots: EH II, 43, 44

‡ nuoķezinât Dunika, = nùotràipît: n. drānas.

Avots: EH II, 59

‡ nuolasinât Dunika, beträufeln: n. drānas ar sveču taukiem. Refl. -tiês ebenda, sich beträufeln: ēd uzmamgāk, ka nenuolasinies!

Avots: EH II, 61

nùonẽ̦sât, nùone̦sât, tr., freqn. zu nùonest, abtragen (Kleider): pate juostu nuonē̦sāja BW. 7490. viņa uzvalks bij nuodriskāts, nuonē̦sāts LP. VII, 1278. [Refl. - tiês, sich abtragen: šī drāna ātri nuonē̦sājas C.]

Avots: ME II, 824

nùopiķêt, tr., verpichen, mit Pech bedecken, beschmutzen: nuopiķē̦ta, stīva drāna. bļuoda ziepēm netīri nuopiķē̦ta (vgl. MWV1. VI, 572).

Avots: ME II, 828

nùošļaukt,

2): n. (zuspitzen)
mietam vai kaudzei galu Selg.; ‡

3) "?": viss [siena] pants bij nuošļaukts kâ zâle pēc krusas negaisa Brigadere Dievs, daba, darbs 344; ‡

4) "apvazāt" Dunika: n. drānas; ‡

5) (etwas Flüssiges) abwischen:
slapjumu nuošļauca ar cimdiem Kaudz. Izjurieši 94; ‡

6) abspülen
Wessen: šaltēm ūdeni lejuot n. galdu.

Avots: EH II, 96

‡ padriskât, ein wenig od. eine Zeitlang (Kleider) tragend abnutzen (zerfetzen): padriskātas drānas Dunika. vari vēl tās bikses p. Lemb., Trik. u. a. Refl. -tiês Meselau, Mesoten, = padràiskâtiês.

Avots: EH II, 128

pamutenis, ein grösseres Kopftuch: pamutenis - paliela drāna, ar kuo apsien galvu, sevišķi kāzās uz baznīcu braucuot Rutzau. [lai nu tik raisa austenes, nāmatus un pāmuteņus nuost Janš. Dzimtene ² III, 271.]

Avots: ME III, 74

patāgs (li. patogùs "anständig"), handlich, bequem Ekengraf, Nerft: [patāgs cirvis, grābeklis, darbs Nerft]. šī aka bij ļuoti patāga Jauns. darba dienās tādas drānas ļuoti patāgas Vil. kuŗš tur mīt daiļā, patāgā klusumā MWM. VI, 389. šis ceļš man patāgi Grizgaln. [es še patāgāki (bequemer) sēžu U. patāga (geräumig) istaba U. - Nebst li. sutógti "einig werden mit" wohl (nach Bezzenberger BB. XII, 240) zu gr. τᾱγός "Führer, Befehlshaber", ἐταγην "ich wurde geordnet" (s. auch Boisacq Dict. 944 f.); gegen Trautmanns Zusammensteltung (Wrtb. 312) mit ir. toig "angenehm" und ahd. dechisto "liebster" spricht entschieden der Vokalismus.]

Avots: ME III, 119

[III pãtêt "die mit pãts bezeichnete Farbe annehmen": drāna sāk pātēt C.]

Avots: ME III, 191

‡ pē̦sumis, auch pē̦su pē̦sumis (laut mündl. Mitteilung von A. Brigadere) "nikni, ar sparu, ar visu augumu, it kâ plīvuojuošiem spārniem": iet ganiem pē̦sumis virsū Brig. Raksti X, 18. Aņus ... pā`rskrej. pē̦sumis, apraut baznīcas drānas Dievs, daba, darbs 206; pē̦su pē̦sumis Frauenb., eilig, mit flatternden Kleidern.

Avots: EH XIII, 229

pìerãdĩba, der Nachweis: galda drāna, pierādības dēļ, nebūs tâ sapuvuse LP. VII, 457.

Avots: ME III, 284

plãmšu PS., plãmišu (gen. pl.) Wandsen, flämisch: plāmšu dvieļi, flämisch gewirkte Handtücher U. plāmišu galda drānas BW. 25607, 2.

Avots: ME III, 329

platît, -u, -ĩju, = plātīt, breit machen, ausbreiten, ausspreizen, auseinandersperren: laidieta mums mūsu drānas apakšā platīt! Manz. Post. I, 11. div[i] baluoži gaisā skrēja, abi spārnus platīdami BW. 31955. meitenes iesaucās un platīja ruokas, kâ pulni spārnus Jauns. linus platīt Mar. n. RKr. XV, 124, = linus plāt, den Flachs auf dem Felde zum Bleichen ausbreiten. Refl. -tiês,

1) sich ausbreiten, sich breitöffnen:
juo tie vēji lieli pūta, juo maguone platījās (Var.: plātījās) BW. 8486. mute bez vārdiem platījās Purap.;

2) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu platījās; tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēdzin bēga BW. 11341 var. citām jāja precenieki, es priekšā platījuos (Var.: plātījuos; plandījuos, gruozījuos) 7918 var. - Vgl. plātît.

Avots: ME III, 321, 322

plēvere od. plēveris,

1) plẽveris Bauske, plẽvere, plẽveris Bixten, ein (dünner) Fetzen:
pārduod zīļu vainadziņu par tuo drānas plēverīti BW. 24703. tikai zīda plēverīti (Var.: pleverīti) pār pupiem pārse̦guse 20658 var. rāvainam ūdenim pļavā ir virsū plē˜veris (ein Häutchen); arī plāna le̦dus kārtiņa virs ūdens ir plēveris N.-Peb.; plēvere "nuoplīsusi drēbe" Vank.; zur Bed. 1 auch: aizskrēja kâ plèveris (dass es nur so flatterte) C.;

2) tauku plēvere, das Fettnetz
U. Erweiterung von plēve (nach lēvere resp. lēveris)?

Avots: ME III, 342

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

plucekņi, plucekļi Lennew., die Charpie: plucekņus . . . abi ar Pēteri plucinājām A. XX, 266; ausgezupfte Fäden überhaupt: fabrikas pruot nuo plucekņiem izaust skaistas drānas Jürg. - Zu plucinât I.

Avots: ME III, 352

puķains, blumenreich, mit Blumen versehen, geblümt: puķaina pļava Ahs.; puķaina drāna. brūtes galvu puškuoja liels, puķains kruonis BW. III, 1, 43. Substantiviert (mit dem Suffix -umo-): rasas pilītes pārpārim ieaustas sedzenes puķainumuos Aps. IV, 36.

Avots: ME III, 405

puķuôts (unter puķuôt 1): auch PlKur.; puķuotas (mit Eisblumen befroren) rūtis Dunika, Kal., OB. puķuotas drānas FBR. IX, 103.

Avots: EH II, 323

pungulis, ‡

2) ein kleines Bündel
OB., ein in ein Tuch gebundenes Bündel Dunika: sasēju drānas puñgulī.

Avots: EH II, 325

raištis "liela drāna" Rutzau n. Etn. IL, 17; ein Lituanismus, vgl. le. raistis.

Avots: ME III, 471

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest ² Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt ² , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene ² I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest ² Kl., Prl., Laud., riêst ² Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest ² , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt ² , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt ² (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt ² , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest ² (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs ² "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),

1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;

2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;

3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;

4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?

Avots: ME III, 537

ritums,

2): lûka r. Pas. XII, 353 (aus Preiļi); "saritināta drāna" A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 87: kâ tin (scil.: aude̦klu) ritumā BW. V, S. 206 (aus Nerft; so auch Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56 und Auleja). pasitis milas ritumiņu padusē Jauns. J. un v. 115. zalkši sildījas uz ciņiem, satinušies raibuos ritumuos 5. "Jauns." ME. III, 534 zu ändern in "Jauns. Raksti IV, 196"; "Rhytmus" ebenda zu verbessern in "Rhythmus".

Avots: EH II, 375

sabûdzît,

1) "uzmudinât, uzskubinât; aufwiegeln" Ar.;

2) zerquetschen
Arrasch;

3) hineinpressen:
s. drānas maisā Jürg.

Avots: ME III, 600

sakapât, tr., zerhacken, zerschneiden, zerstücken, zernagen: sakapāju (Var.: sašķaidīju) tautu galdu deviņiem gabaliem BW. 13602. upuri būs sakapāt gabaluos II Mos. 1, 6. lai lasītāju sakapājuot gabalu gabaluos LP. VII, 525. circenis sakapā drānas Etn. II, 124. ja circeņus dedzina, tad tie zeķes sakapā ebenda. kuodes tuos sakapās kâ vilnu Jesaias 51, 8. - sakapāta gaļa, Hackfleisch.

Avots: ME II, 645

‡ salasêt Dunika, beträufelt (und dadurch nass) werden: drānas salasējušas.

Avots: EH XVI, 423

sal˜ms (ahd. halm, la. culmus "Halm"), der Strohhalm; Plur. salmi, Stroh, Streu U.: Sprw. nevar ne salma pa le̦dus virsu pavilkt. me̦lnas drānas mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. kâ vējiņš pūš, kâ salmiņš dancuo, sagt man von jem., der vieles tun will, aber nichts ordentlich verrichtet Etn. IV, 120. viņas nevīžuoja ne salmiņu pa celt. ieliec vāģuos vienu kūli garuo salmu (Langstroh)! LP. VI, 174. salmu ceļš U., die Milchstrasse; salmu ce̦pure, der Strohhut; salmu deķis Brasche, die Strohdecke; salmu jumts, das Strohdach; salmu kušķis od. vīšķis, der Strohwisch; salmu kūlis, das Strohbund Brasche; salmu striķis, das Strohseil. Zu apr. salme, r. солóма, serb. slȁma, čech. sláma "Stroh", gr. χάλαμος "Rohr", s. Walde Wrtb. ² 208, Boisacq Dict. 397, Trautmann Wrtb. 298.

Avots: ME II, 675

‡ salupatuôt, zerfetzen: galīgi salupatuotās drānas Līg. medn. 192.

Avots: EH XVI, 427

sane̦r̃ruôt: skruodelis sane̦rruojis drānas Frauenb. sane̦rrat ēstgribu Salis.

Avots: EH XVI, 433

sašļambât, = sakuôšļât, (pa muti) savalstit: guovis sašļambājušas drānas Schwitten.

Avots: ME III, 757

sašūdinât (unter sašūdelêt): (für mehrere) fertignähen lassen Dunika (mit ũ): s. visiem bē̦rniem jaunas drānas.

Avots: EH XVI, 455

satreĩpt: "Dunika" ME. III, 765 zu verbessern in "Rutzau"; s. (besudeln) drānas ebenda.

Avots: EH XVI, 457

sazelêt, tr., (nur mit dem Gaumen) zerkauen Wolm., Peb., Kurs.: bē̦rns sazelē maizi Kurs. sazelēt kumuosu mutē A. v. J. 1897, S. 294. saze̦lē̦ti mārrutki Turg. Pav. ūd. 37. guovis mē̦dz sazelēt lakatus, rīku drānas... Etn. III, 66, Dunika.

Avots: ME III, 795

I sẽ̦ras Karls., Iw., sè̦ras ² Kl., Prl., auch der Sg. sē̦ra L., U., der Kummer, Harm, die Traurigkeit U.: uz... sejām bija lasāmas... dzijas sē̦ras B. Vēstn. ķēniņu bij apstājušas sē̦ras LP. VI, 503. sēru drēbes od. drānas, die Trauerkleider. sē̦ruojiet, bāleliņi,... paklājiet sē̦ru (Var.: trūves) deķi! BW. 17937 var. sāk bērinieki sabraukt sē̦ru mājā (im Trauerhause) RKr. XI, 80. sēru vēsts, die Trauerbotschaft. - sē̦ru vītuols Konv. ² 2099, die Trauerweide. Vgl. sē̦rs I.

Avots: ME III, 827

‡ sē̦rna drāna Lng., ein Trauerkleid.

Avots: EH II, 482

sietains, durchlöchert: s. kuoks, sietaina drāna, siêna Warkl.

Avots: ME III, 860

I sìetava N.-Peb., C., sìetava ² Prl., Lös., Kr., Saikava, sietava U., Spr., Nötk., Bers., Plur. sìetavas ² Kl., siêtava ² Dunika, Rutzau, sietavas Alschw. n. Plutte 72, Altenwoga, Erlaa, Kalzenau, Lasd., L., Bielenstein Holzb. 416, Demin. sietavīte BW. 20500 var., sietuviņa 20500, 2, Beinlinge Manz. 10 Gespr., Fussbinde, ein wollenes, halbwollenes od. leinenes Band, das ums Bein gewunden wird, das Tuch ums Bein, das statt des Strumpfes gebraucht wird U.: zilas vai me̦lnas sietavas, t. i. .., drāna, ar kuo lielus aptin BW. III, 1, 72. kreisās kājas sietava LP. V, 13. ap lieliem zilas siêtavas ² Janš. Precību viesulis 52. tev bij manas kājas aut, . . . nuotīt manas sietaviņas BW. 21715, 2. bez siẽtavu Tr. nar. p. № 141, 148-9. Zu siet.

Avots: ME III, 860

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

šķàute ² , ‡

2) "ein weggeschnittenes Stück Leinwand u. a.; ein ausgeschlagenes Stück von Geschirren"
Bartau; "drānas lāpiņš; nuogriezts mazs gabaliņš" (mit aû ² ) Gramsden; ein dreieckiges od. keilförmiges, abgeschnittenes Stückchen Zeug (mit aû ² ) Dunika: ne papīŗa šķautītes, ne zīmekļa galiņa Janš. Dzimtene III, 76.

Avots: EH II, 629

skrituļaîns

2): s. ("ripuļains") aude̦kls Adsel, Mahlup. šim zirgam uz kakla skrituļaina ("riņķīšuos saaugusi") spalva Schrunden. skrituļaina ("ruobaina, grumbainā") kāpuostgalviņa, drāna Mitau.

Avots: EH II, 510

I sluõkains Arrasch, (mit ùo ² ) Warkl., gestreift: sluokains sivē̦ns Warkl. sluokaina drāna Arrasch; in Bauske angeblich sluôkaina ² ("ar sluokatņiem" = sluokatnēm) drēbe. In der Bed. "gestreift" wohl zu sluoka II.

Avots: ME III, 944

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. ² 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952

smelte,

1) smèlte ² KL, smelte Oppek. n. U., smeltes U., = smelkne(s) 2; smèlte ² Mar., Gr.-Buschhof, fein Zerriebenes, namentlich unreiner, unbrauchbarer, mit Sand gemengter Mehlabfall; Getreideabfall Nerft: saslauki apcirknī smelti! Mar. n. RKr. XV, 136, smèlte ² Golg., Saikava, Selsau, Adl., Warkh., Warkl., Pilda, Gr.-Buschhof "putraimu atliekas" Kalz., Meiran, Memelshof, der feine Abfall beim Grützemachen Etn. II, 1; feiner Heuabfall, Heusamen Celm., (mit èl ²⁾ Saussen, Kreuzb.; Zusammengefegtes, Staub Spr.; der feine Abfall beim Dreschen (mit èl ²⁾ Saikava: es biju (rijā) smelti stūmis Jauns.; stūmām (rijā ar grābekļiem) plašuo smeltes klājienu vienā gubā Jauns.;

2) Adv., smèltē ² Warkh., Warkl., sme̦ltu smeltē Infl. n. U., ganz und gar:
smèltē ² sapuvis Saikava. kruogs nuodega sme̦ltu smeltē; siena kaudze smeltē sadega Bers., Laud., Lasd., Fest. smeltē izpuostīt Lubn. smeltē nuoplēst drānas Celm. smel˜tē sadauzīt C., smèltē ² (Warkh., Gr.-Buschhof, Saikava) oder smeltēs (Meiran) sasist. Zu smìlts; vgl. li. žẽmė priẽ sméltei (Dusetos) "супесок".

Avots: ME III, 958, 959

šņùdarāns ² Prl. n. FBR. VI, 93, Domopol n. Pas. VI, 105, = šņubdrāna. Das ū aus nd. -uv- (in snufdauk, s. unter šņudaugs).

Avots: ME IV, 99

‡ šņupdrāns Wessen, = šņupdrāna: ja tev nav šņupdrāna (oder nom. s. ?) BW. 19234, 2 (aus Siuxt).

Avots: EH II, 654

suseklis,

1) eine Bürste (aus Schweineborsten
Bielenstein Holzb. 706, Dond., Windau, Salisb.), eine Hechel Bielenstein Holzb. 373; ein Pferdestriegel Windau; die Wolltocke Kalzenau n. Bielenstein Holzb. 372: galvas suseklis, Kopfbürste U., Memelshof, Wolm.; drānas suseklis, eine Kehrbürste Manz. Lettus; linu suseklis Mērn. l. 21, Memelshof. agrāki linu šaujai puogaļas nuocirta uz izkapti un tad tik vēl klāt palikušās uz susekli nuosukāja Etn. III, 89. sukā villu ar ruokas suseklīšiem Vēr. I, 1453. ar susekli sukā galvu Dunika. saimeniece, glabā savu suseklīti! nu sanāca... susekliņa zadzējiņi; rītu... visiem mati jāsukā BW. 33451. susekli durt, ein Sgielchen Etn. III, 188; vilnas suseklis Lis., Golg., = kārstuvis;

2) eine Kratzbürste, ein zanksüchtiger Mensch
Nigr.; susekļa kāts, ein Zorniger Gr. - Buschhof;

3) suseklīši U., Etn. II, 82, suseklīte RKr. II, 69, Birsman, die Kornblume (centaurea cyanus);
suseklītis, eine Art lychnis. Etwa (vgl. Bielenstein LSpr. 1, 151) assimilatorisch aus *suceklis (zu sukât)?

Avots: ME III, 1125

‡ I tḕ̦ns C., N.-Peb.,

1) ein sehr abgemagerter Mensch;

2) durchsichtiges Zeug
(drāna). Zu tēne.

Avots: EH II, 677

uzslavêt, beloben, rühmen, anpreisen LKVv.: u. savas drānas BW. III, 1, S. 24. uzslavē... sievu LP. V, 280. visu lē̦nām uzslavēja Turg. Muiž. per. 83.

Avots: ME IV, 379

V valks,

1) valks Bers., Holmhof, Kalzenau, der Schlangenbalg; abgeworfenes Pferdehaar
Holmhof;

2) das Kleid, die Kleidung, der Anzug:
sadedzina miruoņa pēdējuo valku LP. VI1, 405. sē̦ru valks MWM. VIII, 81;

3) das tägliche Tragen (der Kleider):
šīs drēbes ir valkam, tās svētdienai Salis, Sessw., Siuxt, Wandsen, val˜ka (Arrasch, C., Jürg., Nötk., Pankelhof, Ramkau, Schujen, Siuxt, [mit àl ² ] Erlaa, KatrE., Ogershof, Sessw.) od. val˜ku (PS., Segewold, Wolm., [mit àl ² ] Golg., Mālup) drēbes, valku (valka Stockm.) drānas (drēbes) U., valˆku kārta Frauenb., Alltagskleider Salis: manas valka drēbes varēsi paņemt Sudr. E. MWM. v. J. 1898. S. 932. divi apģērbji, viens guoda, uotrs valku, zwei Anzüge, einer zu Festgelegenheit, der andere zum täglichen Tragen Biel. n. U. ikdienas jeb valku kre̦kliem RKr. XVII, 27. vienkāršus valku prieve̦tus 33;

4) Plur. valki Kalzenau, valki Kalnemois, Lubn., Meiran, Schwanb., = ve̦lki, das Aufschersel: dzijas savilktas uz valku kuokiem Bers. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 457

viegliņām ² Jummardehn, viegliņam U., vìeglītēm ² Ogershof, Oknist, vie˙glinãm oder vìe˙glĩtēm C., vìe˙glĩti-ņām C., (mit ìe ² ) Sessw., viegli vie˙glītiņām Bauske, Adv., leicht, sachte; gemach, langsam U.: ūdeni..., kas viegliņam te̦k Glück Jesaias 7, 1. nuo sē̦klas, kas viegliņam uzdīgst Markus 4. maiss jānuoliek tīrumā viegliņam un ne uz akmens Etn. II, 73. juoki nekutina vis viegliņam... ne̦rvus A.v. J. 1898, S. 322. runādams atvilka viņš... ruoku viegliņam Dünsb. Od. 2, 23. jis izstiepe ruoku viegleņām Pas. IV, 313 (aus Welonen). vieglītēm uzcēlās Etn. III,32. pane̦s vieglītēm A.v. J. 1898, S. 91. aizmaksājām vieglītēm (leicht, ohne Mühe) Apsk. v. J. 1903, S. 210, pārlekšu viegli vieglītēm Asp. Ziedu klēpis 129. viņa.. vie˙glītiņām tās (= drānas) nuovilka Dīcm. pas. v. 1, 59. gūlās vie˙glītiņām pār visu kâ... migla Domas III, 309.

Avots: ME IV, 653

viênkā`ršs, einfach (eig. und fig.): vienkārša pusvadmāla, eine Art Halbwand, deren Gewebe auf beiden Seiten gleich aussieht Dond. vienkārša drāna,

a) ein einfach gelegter Stoff;

b) ein einfacher (der Qualität nach) Stoff.
vienkāršs ēdiens. vienkāršs cilvē̦ks. Subst. viênkā`ršums, die Einfachheit: trūkst vienkāršuma savstarpējā satiksmē A.v. J. 1899, S. 406.

Avots: ME IV, 659

vìrsģḕ̦rbs RKr. XVI, 144, = virsdrānas, virsdrēbes.

Avots: ME IV, 612

zils (li. žìlas "grau [von Haaren]"),

1) auch ziļš L., St., blau
U.: zilu aci sist U., ein blaues Auge schlagen. ka nedabūjam zilu muguru Poruks Dzīve un s. 40. zilais ūdens U., Scheidewasser. zilā vārna, die Mandelkrähe. zila žagata Br. 75. zila gaisma ausa BW. 816, 1 und 8810. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578, lecekts de̦guse zilās ugunīs LP. VI, 108. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. zili dūmi 209. zilais trums 198. zila ruoze 146. zils kâ ve̦lns 536. zila, me̦lna vabuolīte Br. p. 20. zila, me̦lna tautu meita Biel. 1438. nuobāli kâ zila drāna! Br. p. 31. zili brīnumi LP. IV, 21 und 145. zila (wässerig) putra Lubn. zils un me̦lns sakults U. "braun und blau zerprügelt". tīri zils, me̦lns nuo dusmām Dienas Lapas piel. v. J. 1891,N 191, S. 89. zils nuo (aiz LP. II, 60) dusmām LP. I, 129 und IV, 220. nuo piktuma zils LapsaKūm. 121. zils un me̦lns nuodusmuoties Blaum. Pie skala ug. 276. pēc tā vārda ķēniņš zils un me̦lns LP. V, 323. zili me̦lns saslimis Etn. III, 131. lietus nāk me̦lnum me̦lns, zilum zils augšā. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217. gluži zils sademējis Etn. III, 162. zilie (Fünfrubelscheine) un sarkanie (Zehnrubelscheine) Siliņš 1. 4. lai zils gar acīm me̦tas LP. III, 90;

2) = sirms, grau (von Haaren): zili mati U., Nigr., kurische Nerung. Subst. zilums (li. žilùmas "das Graü),

1) das Blau(e), die Bläue:
tumšajā zilumā spīguļuo zvaigznes E. Veidenbaums. kâ zvaigznes debess zilumā LP. IV, 176. nuozuzdami gaisa zilumuos 134; der gekürzte instr. s. zilum(u) auch als verstärkendes Adverb vor zils: zilum zili meži LP. I, 140;

2) ein blaues Mal, ein blauer Fleck
(vom Hieb) St., LP. III, 23: tu esi dabūjis zilumus Salisb. Nebst li. nom. pl. žalì (= žilì) bei Bezzenberger BGLS. 341 und (nach Zubatý AfslPh. XVI, 420) slav. zola "Asche" entweder zur Wurzel von zelt (s. dies), oder aber zu gr. γελεῖν· λάμπειν Hes. u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 623.

Avots: ME IV, 720

zorinât,

1) längs der Erde schleppen, ziehen:
kuo tu gruozu zorini, - vai nevari nest? Dond. tâ nezorini audekli, bet nes labi! ebenda;

2) in viel Wasser
("gaŗā ūdenī") waschen: sāksim atkal drānas zorināt Dond. Zur Bed. 2 vgl. zurinât 2.

Avots: ME IV, 749