Paplašinātā meklēšana

cũkeglīte, pedicularis palustris Karls.

Avots: ME I, 398

eglīte (unter egle): pļavu e. Ramkau, Läusekraut; eglītes, ein gewisses Unkraut im Flachsfeld Linden in Kurl.

Avots: EH I, 367

glīte * U., der Schmuck.

Avots: ME I, 627

‡ glītene (Neölogismus?), eine schmucke, hübsche Frauensperson (?): pacēlās ... jaunavas, šmaugas glītenes Veselis Dienas krusts 38.

Avots: EH I, 393

[glīte̦ns St., geschmückt.]

Avots: ME I, 627

jãņeglĩte: auch AP., Ramkau.

Avots: EH I, 561

jãņeglĩte, Sumpfläusekraut (pedicularis palustris) Konv. ¹

Avots: ME II, 106

laũkeglĩte od. lauku eglīte, Schachtelhalm Wid.; Feld - Thymaian (thymus serpyllum L.) RKr. II, 79.

Avots: ME II, 426

‡ maĩglīte NB., ein gewisser Flussfisch.

Avots: EH I, 777

mežeglĩte, meža eglĩte, salbeiblättriger Gamander (teucrium chamaedrys) RKr. II, 79.

Avots: ME II, 609

neglîtelis, neglîtẽ̦ns Mat., Peb., neglîtāns [mit hochle. ā aus ē̦?] Baltp., der Unreinliche, Abscheuliche: ko tu, neglīteli, vairs nezini, kuo tu man esi suolījies? Druva II, 780. viņš izraus tuo nuo šā neglītē̦na ruokām Zalkt. viņš tak tīrais meža luops, neglītē̦ns Dok. A.

Avots: ME II, 713

pļaveglĩtes, Läusekraut (pedicularis palustris).

Avots: ME III, 367

pùrveglīte, ‡

2) eine kleine Morastfichte:
es pazinu purveglīti me̦lnajām skujiņām Tdz. 40823.

Avots: EH II, 329

pùrveglĩte, Läusekraut (pedicularis L.) RKr. II, 75, Konv. ² 1042, Karls.

Avots: ME III, 420

sàuseglĩte, eine trockne Fichte (im VL.): kas piebira vējiņam sauseglīti līguojuot? BW. 8520. tālu nuoskanēja sauseglīte dzenējuot 11485. luokies pati, sauseglīte! BW. piel. ² 4736.

Avots: ME III, 775

àizkrist,

1) hinter etwas fallen:
nazis aizkritis aiz skapja;

2) durch einen Fall zugemacht, versperrt werden, zufallen:
ceļš aizkritis kuokiem. vāks aizkrita. vai priedīte, vai eglīte tavu ceļu aizkrituse? BW. 8503. aizšaujamais aizkrita A. XX, 136. šuovakar gle̦znām aizkrīt priekškars Vēr., I, 1161. puika pūtis tauri, lai ausis aizkrīt. de̦guns aizkritis cieti, tā ka vairs it nekā nevaruot paoust LP. VII, 84. acis patlaban taisījušās aizkrist. viņai aizkrita balss, ihr stockte die Stimme. krūtis aizkritušas Neik. 2. kad aizkritis pūslis, tad jādzeŗ kumelīšu tēja RKr. XII, 9.

Kļūdu labojums:
nevaruot paoust = nevaruot saoust
zufallen = zufallen; fallend versperren

Avots: ME I, 33

àizmigluôt, mit Nebel bedeckt werden: visa jūŗa aizmigluoja ar incīša asarām BW. 2258; àizmiglât BW. 3668,

2) auch àizmiglît, wie der Nebel dahinschwinden, davonlaufen:
stirniņa kā miglīte aizmiglījuse LP. VI, 740. kâ migliņa aizmigluoja pa lieluo tīrumiņu BW. 18206.

Kļūdu labojums:
mit Nebel = 1) mit Nebel
BW. 3668, = BW. 3668, 2)

Avots: ME I, 40

atsãne: auch Grob.: vai jaunas eglītes nav pārvē̦rtušās par ratu atsānēm Janš. Dzimtene I, 73 (ähnlich Mežv. ļ. II, 96).

Avots: EH I, 164

bikstît, -u, -īju, tr.,

1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;

2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;

3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. ² 489 f.]

Avots: ME I, 295

čaburs, ein dichter Strauch, die Babelung eines Baumes, der Ast: [kārklu čaburā iekāru izkaptis. eglīte ar 6 čaburiem; vgl. ķe̦buris dass. und čeburs.]

Avots: ME I, 400

caûne (unter caûna),

1): auch AP., Bērzgale, Kalz., Mahlup, Memelshof, Saikava, Schwaneb., Smilten, Warkl., (mit aû ² ) Dunika, Kal., Mesoten, OB., Pankelhof: eglīte, kur caunīte nakti guļ BW. 33646, 3; ‡

2) eine Mardermütze:
uzlieku cauni galviņā BW. 13250, 36; ‡

3) Name einer dunkelbraunen Kuh
Warkl.

Avots: EH I, 260

[dastâties Drsth., (li. dasistóti), sich nebenan hinstellen: dazastāju (Var.: daspiežuos, dazasēduos) pie eglītes BW. 4804, 6; vgl. slav. dostati.]

Avots: ME I, 442

didereinis [dide̦rainis?], = eglīte od. trīdeksnis in Alt- und Neu-Rahden; während eglīte (trīdeksnis) aber auf Hochzeiten ange-wandt wurde, bediente man sich des dide̦rainis [didereinis?] zur Zeit des talkus.

Avots: ME I, 466

dze̦nât, -āju, iter. zu dzìt, tr.,

1) wiederholt treiben, jagen:
luopus, zuosis, nu bUs jādze̦nā, sagt man zu einem, der viel isst Etn. IV, 78. viņa mani dze̦nāja un tre̦nkāja R. Sk. II, 109;

2) suchen:
policija zagli dze̦nā;

3) die Äste abhauen, abhacken, abkappen
Smilt., Drsth., Laud., [Lis.]: tuo priedīti dze̦nāt gāju, tuo atradu nuodze̦nātu BW. 15875. tāļu, tāļu nuoskanēja sauseglīte dze̦nājuot 18121;

4) wonach jagen
Spr., mit dem Gen. od. mit pēc: aizdarina dze̦nājuot BW. 2081. Refl. -tiês. einander jagen: putniņš putnu dze̦nājas BW. 9850.

Kļūdu labojums:
BW. 2081 = BWp. 2181, 1 var.

Avots: ME I, 545

dze̦nuola, dze̦nuols BW. 26639. dze̦nuolis Ahs., ein abgekappter Baum, eine abgekappte (dze̦nāt) Tanne: līdumu nuolīduši, dze̦nāja divas eglītes ("dze̦nuolas") BW. III, 1. 41. [dze̦nājat dze̦nuoliņas! BW. 28236.]

Avots: ME I, 545

egle [li. ẽglė], die Fichte (picea excelsa Lk.), Rottanne, Gräne; baltā egle, abies alba; čūsku od. sē̦ru egle Konv. ² 2099; mālu egle, pinus picea L. eglē kāpt, weben (am Webstuhl) BW. 7333. Demin. eglīte,

1) eine kleine Fichte;
der Pl. eglītes, wilder Spargel, Spargelkraut (spergula arvensis); lauka od. lauku eglītes, Quendel, Feldthymian (thymus serpyllum L.); lielziedainā pļavas eglīte, pedicularis sceptrum carolinum L. Lubessern; meža eglītes, Gamander (teucrium chamaedrys L.); purvu eglītes U. od. jāņa egl. Lös. n. RKr. III, 71 od. pļavu egl., Läusekraut (pedicularis palustris) [vgl˙li. eglytė Lit. Mitt. II, 136, euphrasia officinalis];

2) grüner Schmuck auf Hüten
L., grüne Schmuck auf neuerbautenem Hause (auch: egle) U., die abgeschläfte, mit weissen Federn und bunten Bändern geschmückte kleine Fichte, die über die Pferdeköpfe an das Krummholz beim Brautzuge gebunden wurde Biel. n. U., Neu - Bergfried;

3) eine Bauerharfe
Bergm. n. U., ein hochzeitliches, mit Schellen behängtes Klapperhölzchen Elv. [vgl. Zēvers Izgl. min. mēneš. 1924, No. 8., S. 135];

4) ein kleiner Jahrmarkt
Bergm. n. U. [Zu apr. addle (wenn es echt preussisch ist), r. ель, poln. jodła u. a., s. Berneker Wrtb. I, 261 f., Cuny MSL. XVI, 327 f. u. a.]

Kļūdu labojums:
4833 = 7333;
chamedrus = chamaedrys

Avots: ME I, 565, 566

ìedvašuôt: . gaiss, kuo viņš iedvašuoja Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 156 (ähnlich: Pas. II, 373).

Avots: EH I, 511

ìejuozt, ‡

2) einen Schlag versetzen
Kaltenbr.: es jam iejuôzu reizi pa kaklu; ‡

3) hinein-, hereinlaufen
Lubn. n. Fil. mat. 27: puika iejuoza ustubā. ‡ Refl. -tiês, sich einhüllen: mēs ietinamies un iejuošamies [sic!] biezuos... kažuokuos Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 91.

Avots: EH I, 517

‡ ìekrikstêtiês Dond., ìekrikšķêtiês Frauenb., einen kurzen, knackenden Laut erzeugen: dakšas kāts iekrikstējās; vai nebūs ielūzis? Dond. kaut kas iekrikstējās un čāpāja viņam aiz muguras Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 140. man mugurā iekrikšķējās kāds kauls Frauenb.

Avots: EH I, 522

iêlīdzîgs ^2: izturējās laipnīgs un ie. pret saimi Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 107.

Avots: EH I, 527

‡ izmigluôt "?": sieviete aizgāja aiz miglninām gardīnēm; līdz ar tuo nu izmigluoja arī baznīca un altāris Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 156.

Avots: EH I, 466

izmùrguôt, ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, murguot: līdz pusnakti izmurguojušies Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, S. 111.

Avots: EH I, 468

‡ izširbât "?": šausmīgas šaušalas viņam izširbā caur visām dzīslēm Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 145.

Avots: EH I, 485

‡ izžārgalâtiês, izžārgalêtiês Dond., sich austollen: uzsien šūpuli bē̦rniem par laika kavēkli, kurā tie labi var izžārgalāties Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 8. vai nebūsi diezgan izžārgalējies? Dond.

Avots: EH I, 498

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. ² 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

‡ krasakās braukt Dünsb. Apakš Ziemassvētku eglītes III, 10 "?".

Avots: EH I, 642

krũzulis, gew. Pl., das Gekräusel, Gekraustes: krūzuļiem apkarināta eglīte B. Vēstn. ap kaklu viņai bij krūzuļu apkakle Latv.

Avots: ME II, 294

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

‡ làdzgrūde ² (mit dz aus c ?) Bērzgale "ein Strauch mit nicht dickem, ein wenig buntem Stamm": eglīte, priedīte aug kalniņa galiņā; lādzgrūdīte, paeglīte, tās - kalniņa maliņā.

Avots: EH I, 726

II laiška [mit hochle. šk aus šķ? oder ein Lituanismus?], laišķu od. laĩšu lapa, gew. der PL., auch laišķi RKr. III, 130,

1) baltās laîšķu [C.] lapas, die Seerose (nymphaea)
Kav., RKr. II, 74; dze̦lte̦nās laišku lapas, die Teichrose (nuphar) Kav., Rkr. II, 74. jāsien pie pieres baltvēderes, laišķu lapas Etn. IV, 52. ja galva sāp, tad jāpiesien dadžu lapas vai arī lēpju lapas (laišku lapas [aus Odensee]) Etn. II, 135. te auga laiškas un ūdens aglītes Apsk. I, 613; 2) laĩšķi, der Lauch Nigr.: [izskriešu dārzā saplūkt laišķus Janš. Dzimtene ² I, 281. - S. laiksne].

Avots: ME II, 413, 414

lecinât;

1): dziedāt kāzu dziesmas un l. (schwenken)
eglītes (= eglīte 3) Frauenb.;

3): luocīdams un lecinādams ... kumeļu Janš. Līgava II, 97;

4): lecināts piens - auch Ramkau. l. rutkus - auch Ramkau. l. putraimus - auch Iw. l. ar dakšām salmus pa durvīm ārā ebenda. l. muldā grūbas Frauenb. l. (von Spreu reinigen)
labību Perkunen. i. miežus Liepna. l. kartupeļus - auch N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043;

5): "atplêst" Strasden: l. sluoksnes, ar kuo kre̦tuļam dibe̦nu taisīt; ‡

6) sich begatten machen (von Tieren)
Dunika, Iw., Wessen: vest ķēvi l.

Avots: EH I, 730

lèkt: auch Fest., Kaltenbr., Wessen, (prs. le̦cu, prt. lēcu ) Oknist, Ramkau, Saikava, (prs. lē̦cu, prt. lēcu ) Warkl.;

1): pulkstenis le̦c Diet., die Uhr geht.
gans atļaun [kungam] ar cūkām reizē l. (galoppieren?) uz muižu Pas. XII, 157 (aus Domopol; vgl. r. скакать "springen; galoppieren"). puikas le̦c ("stipri brauc"; fahren im Galopp?) ar zirgiem Mahlup. bē̦rni, kuopā sanākuši, sāk l. ("trakuot, būt nerātni") ebenda;

2): auch PlKur.; ‡

3) medņuos l. Zögenhof, Auerhähne jagen:
medību kungi brauc te l. medņuos Janš. Dzimtene III ² , 243. Refl. -tiês,

2): nuo tādiem, kam ļaunas acis, lē̦cuoties (scil.: kāds ļaunums veselībai) AP. kas īsti būtu varējis ar Ciebu l. Janš. Līgava I, 501;

4): tur gan lē̦kušies smagi nuotikumi Janš. Atpūta № 371, S. 5; ‡

9) springen:
le̦cas pliks nuo gultas ārā Pas. VIII, 92; ‡

10) wachsend in die Hühe schiessen:
eglītes šuo pavasari lē̦kušās milzu lēcieniem uz augšu Janš. Mežv. ļ. I, 152 (ähnlich Dzimtene I ² , 159).

Avots: EH I, 737

luõms (unter luõma),

1): zvejniekam luomu spriest BW. 30923. augstais l. ir tāds, kur vadum ir piecas sešas kailes katrā pusē; šuo vadu me̦t tālāk nuo krasta nekâ ze̦muo luomu (tādu, kur vadum katrā pusē divas trīs kailes) Kaugurciems. tur luoma augstumā un platumā ir smilšu jūŗa Bigauņc. 33; "vieta, kur vadu ve̦lk" Salis;

2): kaķim labs l. gadījies: nuoķēris peli Seyershof;

3): labību kulā kraun luômā Oknist; Abteil eines Zaunes von einem Zaunpfahl (resp. einem Paar Zaunpfähle) bis zum andern
(mit uô ) Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Saikava, Warkl., (mit ùo ² ) Meselau, (mit uo) PV., Wessen; "(kuoka) slaidums" (?) Kaltenbr. (mit uô ): cē̦rtuot grābeklim kātu, jāraugās, ka eglītes l. nebūtu līks; "dzijas gaŗums starp diviem me̦siuvju kuokiem" (mit uô ) Kaltenbr.: es jau vienu luômu (= palaidienu 3) nuoaudu Heidenfeld, Lubn., Mesoten, Saikava, Sessw.; ein Stück, Abteil (mit uô ) Sonnaxt: vienu luômu kājām gāju Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine Reihe von Gebäuden unter einem Dach Bērzgale (mit uô ): kārmu l.;

4): vienu lõmu spīdējā saule, uotru - lija Seyershof. varēja kādu gaŗāku vai īsāku luomiņu būt mierā Janš. Līgava II, 289;

5): šuodien zvejā nav luôma (Erfolg)
Warkl.; ‡

7) "?": meita nuokrituse nuo luôma Oknist, hat ein uneheliches Kind bekommen.
Zur Bed. 3 vgl. auch li. lúomas Tiž. I, 404.

Avots: EH I, 767

[mistri (li. mišraĩ), Adv., durcheinander: te redzēja mistri augam bērziņus un eglītes Janš. Dzimtene IV, 42.]

Avots: ME II, 637

neradeniẽks, [f. - niẽce, auch: neradene], ein Fremder, jemand, der nicht zur Verwandtschaft gehört: bet lielākās eglītes nesējiem izraudzījas brūtes brāli un brūtgāna brāli, vai arī kādu neradenieku RKr. XVI, 109. [vēl divas citas skuolnieces, neradenes, tik tâ˙pat labu paziņu bē̦rni Janš. Dzimtene V, 68.]

Avots: ME II, 729

nesẽjs (li. nešė˜jas), ne̦sãjs, f. - ja, mundartlich nesējīša, der Träger, die - in: ne tu mana nasta biji, ne es tava nesējiņa BW. 28741. cilvē̦ks runāja ar nesējiem... vai saviem pavaduoņiem Smilga. Sprw.: lai vārds, kāds vārds, kad tik vārda nesējs. aiziet pie ērgļa, jā, šis būs gan nesējs, er ist bereit zu tragen LP. IV, 11. luogs nuode̦r par gaismas nesēju JR. IV, 195. eglītes od. skuju nesējs: brūte ņēma uz baznīcu līdz mazu eglīti. nuo turienes uz mājām braucuot tā izraudzījās vienu jātnieku par skuju nesēju, kam eglīti nuodeva BW. III, 1, 18. lūgšu tevi panākstuos par eglītes nēsājiņu BW. 15840, 15. krusta nesējs, der Kreuzträger; līķa nesējs,; Leichenträger; nesēja, nesēju māte, nesējīša Bers., Lub., Erl., die Frau, die das Taufkind zur Taufe bringt BW. 1638.

Avots: ME II, 732

nùoaûdzêt: eglītes vienādas nuoaudzē̦tās dzer sē̦tmaļa malu Oknist.

Avots: EH II, 30

‡ nuoduošas, Abgaben, Steuern: kādu tiesiņu naudas, ar kuo līdzināt n. Dünsb. Apakš ziemas sv. eglītes III, 115.

Avots: EH II, 42

nùoŗaukt: n. (mit aû ² ) kaudzi Frauenb. ‡ Refl. -tiês, gegen das Ende hin spitzer werden: (eglītes auga) nuoŗaukdamās slaidā galuotnē Janš. Dzimtene IV, 42.

Avots: EH II, 83

‡ *nuovẽle, der (einem andern ausgesprochene) Wunsch: paldies ... par tādu labu nuovēli Dünsb. Apakš Ziemassvētku eglītes III, 93.

Avots: EH II, 106

ùogle: auch (mit ùo ² ) Warkl.; Demin. uoglīte AP., Ramkau, Warkl., BW. 5377, uogliņa AP., Ramkau, BW. 5526 (aus Setzen).

Avots: EH II, 742

paegle,

1): auch A.-Autz, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Nautrēni, Pernigel, Roop, Ruhental, Schwitten, Sissegal: nuo paegles zariņiem BW. 5789 var.;

2): auch Ermes;

5): auch (paegle!) Dunika; ‡

7) paeglīte Siuxt, eine kleine Fichte
(egle), die unter grossen Fichten wächst.

Avots: EH II, 130

paegle [Raipol, Andrepno, Warkl., Sunzel, Lemburg, Kreuzb., Fossenberg, Garssen, Dweeten, Schlossberg,Bewern], paeglis [(li. paeglis) auch Serbigal, Adsel, Plm., Neu- und Alt-Laitzen, Homelshof, Gotthardsberg, Adsel-Schwarzhof, A.-Schwanb., Kroppenhof, Grundsahl, Sermus, Kalzenau, Bers., Lubn., Laud., Fehsen, Mar., A1swig, Mahlup, Selsau, Odsen, Lös., Nötk., Friedrichswald, Hochrosen, Posendorf; Smilt., Trik., Ronneb., Drosth., Serben, N.-Peb., Grosdohn, Annenhof, Wihzemshof; AP., Treiden, Zirsten, Ruj., Salisb., Burtn., Daugeln, Dickeln, Puikeln, Schujen, Weissmannshof, Karkel, Renzen, Stackeln, Pabbasch, Salis, Jürg., Selb., Holmhof, Kokn., Kl., Fehteln, Lixna, Kreuzb., Sauken, N: Bergfried, Behnen, Bixten, Wallhof; Neugut, Behrshof, Fockenhof, Gr.-Sessau, Mesoten, Misshof, Wilzen, Essern, ElIei, Kr.-Würzau, Hofzumberge, Kurs., Lieven-Behrsen, Gr.-Autz, Prawingen, Remten, Samiten, Wolgunt, Tuckum, Altmoken, Thomsdorf, Senten, Lubessern, Dünhof, Marzenhof, Neu-Wohlfahrt, Stirniene, Rubinen, Salgaln, Gr.-Memelshof, Kurmene, pàglis N.- Peb., Lis.], pāglis Druw., LP. VI, 384, [Meselau], pàiglis PS., [Salisb., Mehrhof, Widdrisch, Treiden, Salis, Adsel-Schwarzhof, paîgle ² Zögenhof, paĩgļi Angern, pajeglis Nauksch., paēgle L., paēglis Wolm., Wohlfahrt, Alt-Wrangelshof; Neu-Wohlfahrt, Erkul, (auch in Gesindenamen Lvv. I, 102, 109), paẽglis Trik., Kremohn], paḕrglis Wolm., [Burtn., Daugeln, A.-Wrangelshof, Neu-Wohlfahrt und n. Lvv. I, 25 in einem Gesindenamen aus Preekuln (Kr. Wenden)], BW. 15687, 8, [paẽrglis Trik.] (unter dem Einfluss von ḕrglis, der Adler),

1) der Wachholder (juniperus communis):
priede, egle kalniņā, paeglīte (Var.: paeglītis) lejiņa BW. 4172;

2) paegle, der Platz unter einer Tanne;

3) paegles, [paēgles L.], eine Art grosser Pilze
U.;

4) paeglīte "kāds putns˙žagatas lielumā, sarkanu sekstīti, zaļganām spalvām" Tals. n. RKr. XVII, 44;

[5) paeglis, die Eibe
Rutzau, N.-Battau;

6) paegļi, spergula arvensis Ar.]

Avots: ME III, 23, 24

pìečaukstinât, raschelnd hinzugehen: Jēcītis pirmais piečaukstina pie eglītes Apsīšu Jē̦k. IV, 71.

Avots: ME III, 242

II pìepeņķêt, schlecht anbinden: es meitiņu piepeņ,ķē̦ju pie priedītes, pie eglītes; kamē̦r jūdzu kumeliņu, jau meitiņa gabalā BW. 13397.

Avots: ME III, 278

plītnieks, plītenieks Manz., ein Prasser, Schwelger, Zechbruder, Saufbruder: kad plītnieks dievszin kuo bez gausa tik vē̦de̦rā sev krāj St. plītnieku es augšā traucu nuo pilna kausa Asp. labāk būtu tuo dieniņu zem eglītes pasēdēj[u]se nekâ savu ruoku devu tādam kruoga plītniekam BW. 15422,1.

Avots: ME III, 350

‡ II pũčka Frauenb.,

1) = pũcene 1;

2) eine buschige (am Feldrand gewachsene) kleine Fichte
(eglīte).

Avots: EH II, 341

‡ pūpiņš "?": paņe̦m arī vati, saplūc tuo mazuos gabaliņuos un šuos mazus (sic!) pūpiņus pielipina šur tur pie eglītes zariņiem Dünsb. Apakš Ziemassvē̦tku egl. III, 27.

Avots: EH II, 342

pupurs,

1) pupuris U., die Knospe
Erlaa (lapu pupurs), Cibla: priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu BW. 24407, 5. es mežiņa vīriņš biju, man pupuru ce̦purīte 30557. eita, meitas, madarās, nu zied elkšņa pupuriņi! BW. 7126;

2) ein Knirps:
vīriņ, manu pupuriņ, es tev[i] lielu izaudzēju BW. 9397, 7 var.;

3) Demin. pupurtiņš "maza drusciņa" Bers, n. Etn. IV, 167. Wohl zu paupt; zum Suffix vgl. pumpurs.

Avots: ME III, 415

puškainis,

1): ar dižu ruožu puškaini Janš. Līgava I, 15;

3): = eglīte 3 ("appuškuota maza eglīte, kuŗu kāzās panāksnu sievas dancināja un sita uz galda, līdza dziedādamas") Frauenb.; ‡

4) puškaiņi, Fingerhandschuhe, die am Schlupfende mit farbigen Troddeln versehen sind
Kaltenbr.: p. ir vairāk guoda cimdi.

Avots: EH II, 336

I pũšļât: auch N.-Wohlfahrt, Orellen, Sermus,

2): tāmē̦rt pūšļāja, kāmē̦rt ievēzējās tā uoglīte Siuxt;

3): auch Dunika; beblasend kurieren
Sermus: sasista ruoka jāpūšļā. ‡ Refl. -tiês Seyershof, heftig und schwer atmen: zirgs sāk spurslaties un p.

Avots: EH II, 344

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543

sešzaru eglīte RKr. VII, 747, ein Fichtenbäumchen mit 6 Ästen.

Avots: ME III, 821

sẽt: buļbas, pupas s. (stecken, pflanzen) Auleja. Refl. -tiês,

1): sācis s. rudzus Orellen, saimnieki rājas, ja aitas cē̦rp tad, kad sējas Seyershof, Siuxt; ‡

2) gesät werden:
auzas agri sējas Kaltenbr.; sich (acc.) selbst aussäen: sēt labību tur, kur tagad tikai eglītes sējas R. Ērglis Pel. bar. vect. 128; ‡

3) ausschlagen (vom Hautausschlag)
Auleja.

Avots: EH II, 483

skujainis,

1) der Nadelbaum
Mag. IV, 2, 18;

2) skujainīte; hippuris Karls.; vgl. skujene;

3) skujainīte, Beiname des Tannenbaums
im VL. (eig.: die mit skujas Versehene): tu, eglīte, skujainīte, tev sarkani skuju gali BW. piel.2 4465;

4) = skujas (skuja 4) Dunika

Avots: ME III, 902

skuta: auch ("sīku kuoku mežs") Saikava (neben skuts); pie eglītes skuteņā (od. zu skuts?) Tdz. 42862. ja tā ... tiks nuo skutas (Gestrauch) malā Anekd. IV, 232.

Avots: EH II, 516, 517

šmidrs, = smidrs, šmīdrs: vai, priedīte, vai, eglīte, tavu šmidru augumiņu!... es tik šmidra (Var.: smīdra, snīdra) neizaugu BW. 2809, 2 var. šmidra, gaŗa cepurīte 33507 var.

Avots: ME IV, 84

spraûst (li. spráusti "zwischen klemmen" KZ. LII, 273) Wolm. u. a., spràust ² Kr., -žu, -du, tr., intr., stecken; zwischenein stecken, einstecken U.: spraust adatu drēbē, matuos. (fig.) ierēdnis, kas par savu mūža mērķi spraudis (hat sich zum Ziel gesetzt) krāt naudu Vēr. I, 1230. Refl. -tiês,

1) für sich stecken;
fig., für sich festsetzen (ein Ziel): par savu uzde̦vumu spraudies izpētīt mūsu tautas se̦natni Janš. Bandavā I, 142;

2) sich dazwischen stecken; sich drängen, hineindrängen, sich (durch)zwängen:
tīšām jums . . . ceļā nespraužuos Seibolt Sk. 24. visi... spiedās un spraudās ap pulksteni Janš. Tie, kas uz ūdens 21. pienāk pilna istaba, bet vēl spraužas vienādi vien iekšā Pas. IV, 89. pusteciņus... Mē̦tra spraudās pa dārza celiņiem A. XX, 615. sprausties pruojām, sich auf und davon machen U.;

3) zu kämpfen haben, sich durchschlagen
U.: ar tukšību jāspraužas U., es ist mit Mangel zu kämpfen. - Subst. spraûšana, das Stecken; spraûšanâs, das Drängen (intr.): vācu spraušanās uz austrumiem Klaust. 15; spraûdums, das einmalige, vollendete Stecken; das Gesteckte; spraûdẽjs, wer steckt: eglītes spraudēju ... izzuobuoja BW. III, 1, 10. Nebst spraude, sprauslis II, sprūda, sprūdît, sprūds, sprûst u. a. zu li. spriaustls "Sperrute der Leinweber", ae. spréot "Stange", norw. spraut "Stellholz in der Falle", ahd. spriuzen "spreizen, stützen", afries. sprūta "spriessen", an. sproti "junger Schössling am Baum" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 671, Fick Wrtb. III4, 517 f., Persson Beitr. 874 f., Brugmann IF. I, 177, Trautmann Wrtb. 277; vgl. auch le. sprauties.

Avots: ME III, 1013

star̂p, Präpos., mit dem Acc. - Instr., n. Bielenstein u. U. - auch mit dem Gen., zwischen, unter; starp visām meitiņām bārenīti es pazinu BW. 4530, 3. meitas starp citām lietām stāsta, ka... LP. IV, 99. lai... dievs... jums vienādu prātu duod starp vien˙uotru (untereinander) Glück Römer 15, 5. vāverīte... bē̦rnus audzināja starp priedītes, starp eglītes BW. 2337. viņš sēdēja starp tē̦va un mātes U. (ähnlich Bielenstein LSpr. II, 322; gew.; starp tē̦vu un māti). starp divi gadiem L., innerhalb 2 Jahren, vgl. Le. Gr. § 572.

Avots: ME III, 1046

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

‡ tiklīgs, = tikls: mīlīga, tiklīga ... jaunekle Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 15.

Avots: EH II, 680

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

trijdeksnis Alksnis-Zundulis, trideksnis, tridēksnis, = ē̦rkulis 4, "sitams mūzikas instrūments nuo dzelzs ar dzelzs zvārguļiem" Vēr. v. ,1. 1904, S. 649: trideksnis jeb ē̦rkulis jeb kāzu puķe ar skaidu un drēbju rozetēm ap zvārguli Plutte 60. izpuškuota un ar dažādiem skandeklīšiem piekabināta eglīte, kuo sauca arī par ē̦rkuli jeb tridēksni; tuo dziedātāja sita uz galda Janš. Nīca 38. sit, bāba, baubeņus ar bē̦rna kājām: kam vīrs nepirka sudraba trijdeksni (Var.: tridekšņus) BW. 21056. Die Schreibung trij- meint wohl ein trī-; vgl. trīdeksnis.

Avots: ME IV, 234

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

I tvin̂kt ² : auch Erwalen, Pilten; cirta ..., un kuociņš ... ste̦nē̦dams nuokrita gar zemi. ai, kā tas tvinka! eglīte paģība Dünsb. ApakS ziemassvētku eglītes III, 67.

Avots: EH II, 710

uzsprakstêt Grünw., uzsprakšêt Peb., uzsprakšķêt Amboten, Base, Bers., Bixten, Dunika, Ekengraf, Erlaa, Kalz., Lubn., Meiran, Nötk., Odsen, Saikava, Sauken, Sehren, Serben, Serbigal, Sermus, Sessau,

1) aufprasseln, aufknistern:
de̦guoša egles pagale uzsprakstēja (uzsprakšķēja Selg.) Schwanb.;

2) prasselnd, knatternd schnellen
(intr.), geraten auf: Miķelim uzsprakstēja dzirkstele Jauna Raža IV, 155. dzirkstele uzsprakšķ uz ruokas Fehteln. vai, kâ ruoka sāp! (man) uzsprakšēja tauki AP, man uoglīte uzsprakšķēja uz drēbem Grünw., Schujen.

Avots: ME IV, 382

uzspraust,

1) aufstecken
U., aufpflanzen, aufrichten LKVv.: uzsprauduši (egles galuotnīti) uz bāliņa namdurīm BW. 18555. u. gre̦dze̦nu pirkstā U. u... eglīti istabās BW. III, 1, S. 9. tā (eglīte) jāuzsprauž klēts jumtā 18. u. kuruogu kuokā. mietuos (galvas) uzsprauzdami LP. VII, 352. (ce̦puri) uzsprauž atkal galvā A. XX, 163. uz de̦gunu uzspraužama brille Mērn. l. 291;

2) aufschürzen:
u. svārkus. Refl. -tiês,

1) sich aufstecken:
meita matus uzspraudusies augsti;

2) sich aufschürzen:
u. brunkas. viņa staigā uzspraudusies;

3) aufgesteckt stecken bleiben:
gre̦dze̦ns vingri bijis uzspraudies pirkstā LP. VII, 36.

Avots: ME IV, 382

vargle (li. varglė Bezzenberger Lit. Forsch. 195) Kurmin, (mit ar̂) Kaltenbrunn, Lixna, Sussei, varglis Elger Dict. 617, Schlossberg, Demin. varglīte Pas. V, 372 (aus Nīcgale), = var̂de I, der Frosch; var̂gle Oknist, (neben var̂de) als Schimpfname gebraucht. Aus *varle (nach Le. Gr. § 116c), oder aus *vardle?

Avots: ME IV, 478

‡ vẽmeklîgs "?": visus jūŗas slimība bija appūtuse ar ... nejauku, vēmeklīgu dvašu Dünsb. Apakš ziemassvētku eglītes III, 47.

Avots: EH II, 776

viegle,

1) eine fliegende Hexe
L. ("soll eine Unholde sein, so leicht, dass sie mit dem Winde wegfliegt"), Elv., St., Bergm. n. U., Janš. Bandavā I,194 (nach U.,scheint nicht eben bekannt·): lai dievs pasarg,... kad uzskrien virsū viesulī skrējējas vai viegles Janš. Dzimtene IV, 195. laidāmies... šūpulī kâ viegles pa gaisu V, 213;

2) vieglīte, ein flinkes Mädchen
B. Vēstn.;

3) reine einjährige, unbändige Kuhstärke"
(mit ìe ² ) Odensee. Wenigstens in der Bed. 2 zu viegls.

Avots: ME IV, 653

zagle,

1): laba būtu māsiciņa, kaut zaglīte nebijuse EW. 23798.

Avots: EH II, 800

zem, ze̦m (> hochle. zam; z. B. in Adsel-Schwarzhof, AP., Mar., Tirs.; unbek, in Adiamünde, Dunika, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Schnehpeln, Wolmarshof), Präpos. mit dem Genitiv, seltener (nach St. und U, auf die Frage "wohin?") mit dem Akkusativ"

1) unter:
zem galda, unter dem Tisch. liec zem galdu! lege (es) unter den Tisch U. pabāzīs zem grīdas LP. IV, 4. nuonest (stradu) ze̦m akmiņa Pas. V, 293 (aus Welonen). guļ zem zaļa velēntņa BW. 141. zem eglītes pārgulēt 2355. es zem tevis (Var.: tevi, tevim) patecēju (zu einer Eiche gesagt) 13377. zem bāliņa pastāvēju kâ zem... uozuoliņa 13529; 17610. galvu zem ce̦pures kasīt Kaudz. M. 26. ceļš ir zem kājām (der Weg, die Reise) steht bevor 11. (fig.) valdenieks, zem kura dzīvuojam N.-Schwanb.;

2) (hochle.) temporal, "gegen":
atiešu rītu ze̦m vakara Baltinov n. FBR. XI" 136. ze̦m ziemas svē̦tkiem Latgalits 1922" IV, 2 _1. ze̦m gaismas... tie nuoskrēja pruojām Pas. V, 40 (aus Preili). ze̦m ve̦cuma Zb. XVIII, 361 (= r. под старость). S. Le. Gr. 540.

Avots: ME IV, 707

žẽrklis Frauenb. "zaraiņa, iepūrusi, čāpuraiņi kupla eglīte": nebāz tuo žērkli plītī, izārdīsi visu ugunskuru! Frauenb. Vgl. žerklis I 1.

Avots: ME IV, 808

zilumzaļš, blaugrün (?): zilumzaļas eglītes Janš. Mežv. ļ. I, 152.

Avots: ME IV, 721

zvãrgulis,

1) eine Schelle
U.: darīja... zvārgulīšus nuo... ze̦lta Glück II Mos. 39, 25. zirgu zvārguļiem Zachar. 14, 20. sīkie zvārgulīši BW. 24155, 2. divkārt kāra kumeļam sudrabiņa zvārgulīšus 22171. zvārguļa juosta skanēt skanēja 5606. zirgam ap kaklu zvārguļu virkne Kaudz. M. 38. izdzirda... zvārguļus šķindam Janš. eglītes zarus piekaŗ ar dažādiem izgre̦znuojumiem, zvārguļiem, kriņģeļiem Etn. III, 141. ļaudis manu augumiņu kâ zvrāguli skandināja (sprachen viel über mich) BW. 8620, 1. nesmejies vienmē̦r kâ zvārgulītis! MWM. VIII, 102;

2) eine Kinderklapper
U.;

3) Plur. zvārguļi, die Trollblume (trollius europaeus L.)
RKr. II, 79; Konv. ² 3226; campanula Konv. ² 3704.

Avots: ME IV, 768