Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ikšķēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ikšķēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (54)

aizknikšķēties

àizknikšķêtiês, anfangen zu knistern, knacken: nuokaltis zariņš aizknikšķas zem kājām Vēr. I, 1166.

Avots: ME I, 33


aiztikšķēties

àiztikšķêtiês, ein wenig zu ticken, zu knattern anfangen, von einem tickenden kurzen Schall: viens nags pēc uotra aiztikšķē̦damies metās vaļā Saul.

Avots: ME I, 56


blaikšķēt

blaĩkšķêt, -u, -ēju, intr., klappern, poltern, lärmend fallen,"bauzen": sviedis gaļu pa kaktiem, ka blaikšķējis vien LP. VII, 140.

Avots: ME I, 307


braikšķēt

braikšķêt, braikšêt, braišķêt Schwaneb., - u, - ēju, intr., krachen, klirren: zars braikšķē̦dams pārlūza Dok. A. visas rūtis braikšķēja Degl. le̦dus plīsdams braikš Plūd.

Avots: ME I, 322



brikšķēt

brikšķêt, brikšêt, brikstêt, - u, - ēju, intr., inch., knistern, knachen; brĩkstêt, brĩkšêt, brĩkšķêt, - u, - ēju, knattern, krachen - zur Bezeichnung eines mit einem Bruche verbundenen länger andauernden Schalles, während brikstêt usw. einen kurzen Schall bezeichnet: sudmalu dambis sācis brikšķēt un brakšķēt LP. III, 103. ve̦lns lauž kuokus, ka brikst un brakst I, 47. vē̦tra lauž mežā kuokus, ka brikst Ahs. mati brikst un brakst JR. IV, 8. uguns de̦g, ka brikšķ LP. IV, 147. le̦dus upē sāk brikšēt A. XII, 204. zirgs spārdās, vīrs strādā, ka brīkšķ vien Refl. - ties, poltern, krachen: brikšķējās, brakšķējās sieva ar tīni pakaļā BW. 21083, 2. Subst. brikšķiens, brīkšķiens, der Krach.

Avots: ME I, 332


bruikšķēt

bruikšķêt, - ēju, krachen (von stürzenden Bäumen), prasseln (von brennenden Häusern) U.

Avots: ME I, 339


iebrikšķēties

ìebrikš(ķ)êtiês: gulta saluocījās, dikti iebrikšķē̦damās Janš. Līgava II, 133.

Avots: EH I, 505


iebrikšķēties

ìebrikš(ķ)ētiês, erknarren: grīda zem viņas smagā auguma iebrikšas Jaunā Raža IV, 210.

Avots: ME II, 4




ietikšķēties

ìetikšķêtiês, anfangen zu ticken: pulksteņi visi ietikšķējās skaļāk MWM. X, 688.

Avots: ME II, 82


ikšķēt

ikšķêt "?": te̦k upīte ikšķē̦dama sīkajām uoliņām BW. 14166, 1.

Avots: EH I, 429


izklikšķēt

izklikšķêt "den Fuss verstauchen (von Menschen)" Frauenb.

Avots: EH I, 456


klaikšķēt

klaîkšķêt 2 Siuxt, knacken, schallen; te̦kuļi badās, ka klaikšķ vien. aužuot stelles gāja tâ ka lai klaiksķ.

Avots: EH I, 608


knikšķēt

knikšķêt: smagi sakurinātā krāsns sāka k. ("knisternd platzen") Saikava.

Avots: EH I, 630


knikšķēt

knikšķêt, knikšêt, knikstêt [Autz], knacken, knistern: mazi zariņi knikšķ Pasaules lāp. 93. es viņai saspiedu pirkstus, ka viņi knikšķēja Stari III, 240. zuobi knikšē̦dami sitās kuopā Upītis Sieviete 111. lampa dega knikstē̦dama uz galda Purapuķe 23. kauj klusas, utis, gnīdas, ka knikst Ahs., [Gold.].

Avots: ME II, 246


kraikšķēt

kraikšķêt, - u, - ẽju, intr., krarren: durvis kraikšķēja Degl.

Avots: ME II, 256


krikšķēt

krikšķêt (unter krikstêt),

1): tâ sala, ka vabas krikšķēja Siuxt. man ruoka - krikšķ: ieme̦tusies dzirkste Frauenb, dzē̦ruši, ka krikšķ vien Pas. VI, 154.

Avots: EH I, 653


krikšķēt

kŗikšķêt, -ēju, = krikšķêt 1: klausījās vai tā (= ruoka) e̦lkuonī vēl kŗikšķējuot Janš. Mežv. ļ. I, 320.

Avots: EH I, 665


likšķēt

likšķêt: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148, (schmeicheln) Sessw.

Avots: EH I, 741


likšķēt

likšķêt, der Schwätzen, Schmeichler BW. 8402. S. lišķis.

Avots: ME II, 467


likšķēt

likšķêt, - ẽju, lügen, schwatzen, schmeicheln Wolm., Erlaa, Lub.: kaut tie likšķi nelikšķējuši, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402; likšķēt un pielabināties MWM. VI, 591. S. lišķêt.

Avots: ME II, 467


mikšķēt

I mikšķêt, -ẽju, einen leisen Laut von sich geben: mazs truoksnītis, kas tur mikšķē? pulkstenis mikšķē Angern.

Avots: ME II, 626



ņikšķēt

ņikšķêt, ņīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr. bersten, knacken, knarren, quarren, plärren, schreien: rati ņikšķ Spr., Mat. le̦dus sprakstēja un ņīkšķēja Druva I, 174, [le. dus druscīt ņikskējis, bet lūzt nelūzis Anekd. 65.] elkšņi vien ņīkš Druwa II, 409. bē̦rns ņīkšēja MWM. IX, 492. brēca aita, ņīkšēja arī jē̦rs Duomas II, 30. [pirksti ņīkš kauliņu savienuojumuos, kad tuos palauza Malta, Dricē̦ni.]

Avots: ME II, 902


noblaikšķēt

nùoblaĩkšķêt, nùoblaĩšķêt, intr., eine kurze Zeit gehörig poltern, knallen, klatschen: sviest meitas pret sienu, lai nuoblaikšķ LP. IV, 98. dē̦ls iesviež lāčus e̦ze̦rā, lai nuoblaišķ IV, 2.

Avots: ME II, 762


nobraikšķēt

nùobraĩkš(ķ)êt, intr., eine kurze Zeit laut krachen, knattern: visas rūtes nuobraikšķēja Degl. viņš rāva, ka drēbes gabals vai nuobraikšķē De̦glavs Rīga I, 14. duobīgi nuobraikšēdama sagāzās telts Vēr. II, 351.

Avots: ME II, 764


noklikšķēt

nùokliķšķêt, intr., eine kurze Weile klappern: nuoklikšķēja durvju kliņķis.

Avots: ME II, 798


noknikšķēt

nùoknikšķêt: dēlis (ielūzdams) nuoknikšķēja; man laužuoties mugura nuoknikšķēja Vank.

Avots: EH II, 54


noknikšķēt

nùoknikšķêt, nùoknikšêt, intr., einen knackenden, knallenden Laut von sich geben: viņš atvāza kasti, kas nuoknikšēja vien Saul.

Avots: ME II, 800


nokraikšķēt

nùokraikšķêt, ein krachendes Geräusch von sich geben: dzirdēja durvju kliņķi nuokraikšķam De̦gl.

Avots: ME II, 800


nokrikšķēt

nùokrikšķêt (unter nùokrikstêt): ruokā dzirkste nuokrikšķēja Frauenb.

Avots: EH II, 56


noņikšķēt

nùoņir̂kšķêt (unter nùoņir̂kstêt): salūza ritenis, zem smagā ve̦zuma nuoņirkšķēja vien Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: EH II, 73


noplaikšķēt

nùoplaikšķêt: pātaga situot nuoplaikšķēja Ungurmuiža.

Avots: EH II, 74




nožvikšķēt

nuožvikšķêt Siuxt "?": nuokavām cūku, ka nuožvikšķēja vien.

Avots: EH II, 111


patikšķēt

patikšķêt, patikšêt, intr., etwas ticken: pulkstenis, pāri reižu patikšējis, atkal apstājas Blaum.

Avots: ME III, 121



plaikšķēt

plaĩkšķēt Arrasch, Bauske, -u, -ēju, klatschen, patschen, laut schallen Lennew., Grünwald, Neuenb., (mit Kursiten: plaikšķ, piemē̦ram, ūdens krizdams nuo augstas vietas; kad šauj, tad plaikšķ Neuhausen; par plaikšķēšanu sauc arī truoksni, kas ceļas situot ar plakanu sitamuo pa plakanu priekšme̦tu. slapjas drēbes staigājuot plaikšķ. lietus piles plaîkšķ 2 Zerrauxt.

Avots: ME III, 315



pleikšķēt

pleikšķêt, -u od. -ẽju, -ẽju, auch refl. pleikšķêtiês BW. 34467, intr., klatschen U., knallen: citiem puišiem pīcka pleikšķē BW. 30049, 3 var. ve̦cmāte dancuoja. pakaļa pleikšķēja 35724.

Avots: ME III, 334



saknikšķēt

saknikšķêt Saikava, eine gewisse Zeit hindurch laut bersten (platzen): sakurināta krāsns saknikšķēja labu brīdi.

Avots: EH XVI, 418



spraikšķēt

spraĩkšķêt Bershof, prassetn: spraikšķē̦damas sprāga raķetes Vēr. I, 1366. dievanams spraikšķē̦dams aizslē̦dzas cieti 734. durvis spraikšķē̦damas atgāja valā Līguotnis Stāsti I, 22. kuoku spraikšķēšana Kleinb. st. 26. Wohl (mit -k- statt etymol. -g-) zu spraigât.

Avots: ME III, 1008



strikšķēt

stirkšķêt,

1): auch (mit ir̃ ) Gr.-Würzau.

Avots: EH II, 581


tikšķēt

tikšķêt, = tikšêt: deniņuos tikšķēja kâ pulksteņi Janš, Dzimtene III, 44.

Avots: EH II, 680


traikšķēt

‡ *traikšķêt, zu erschliessen aus pìetraikšķêt.

Avots: EH II, 689


trikšķēt

trikšķêt, -u, -ẽju, krachen (?): iekapāt zem aires trikšķuošā gālē Vēr. II, 1201.

Avots: ME IV, 236


žvikšķēt

‡ *žvikšķêt, zu erschliessen ausnuožvikšķêt.

Avots: EH II, 824

Šķirkļa skaidrojumā (6)

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


čūkslis

I čùkslis [C., čùkslis 2 A. - Schwanb.],

1) [čûkšļi 2 Nigr., Līn.], = čūkslājs 1: purva čūkslis, kas brikšķēt nuobrikšķēja MWM. VIII, 321, Lasd.; čūkšļu purvs MWM. IX, 663;

2) Pl., čūkšļi, der Schutt
Naud.: kārta lapu un čūkšļu Brig. tumšie gari čūkšļuos grimst.

Avots: ME I, 424




nokrikstēt

[nùokrikstêt,] nùokrikšķēt, nùokrikšķêt, einen knackenden, krachenden Schall von sich geben: liek slimniekam celi muguras vidū tuo labi piespiezdams līdz mugurā nuokrikšķ Etn. II, 187. uozuols jau nuokrikšķēja LP. VI, 507. [gulta jau nuokrikstēja, tik daudz sasē̦dušies! Dond.]

Avots: ME II, 802