Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kaitin' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kaitin' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (15)
apkaitināt
apkaitinât, ‡ Refl. -tiês, ganz und gar zornig werden, in Zorn geraten: tamē̦r viņu kaitināja, kamē̦r viņš apkaitinājās Fest. viņš briesmīgi apkaitinājies Stenden.
Avots: EH I, 88
Avots: EH I, 88
apkaitināt
apkaĩtinât (li. apkaĩtinti, ringsum heiss machen), tr., zornig machen, erzürnen: es savu mīļāku apkaitināju BW. 20704.
Avots: ME I, 92
Avots: ME I, 92
iekaitināt
iekaitināt
ìekaĩtinât,
1) erzürnen, zum Zorne reizen
U.;
2) verlocken:
kas mūsu bāliņu iekaitināja? (Var.: ieviļināja) Anniņas saldie ābuoliņi BW. 21991.
Avots: ME II, 24
1) erzürnen, zum Zorne reizen
U.;
2) verlocken:
kas mūsu bāliņu iekaitināja? (Var.: ieviļināja) Anniņas saldie ābuoliņi BW. 21991.
Avots: ME II, 24
izkaitināt
kaitin
kaitin, zur Verstärkung von kaist: puķītes ar dze̦ltainajiem ziediņiem kaitin kaisa Vēr. II, 654.
Avots: ME II, 136
Avots: ME II, 136
kaitināt
kaĩtinât, Refl. -tiês,
1): saimnieks kaitinājas viņam apkārt, lai šis skaišas Seyershof; ‡
2) spielen
(mit aî 2 ) AP.: bē̦rns kaite̦nājas ar zvārgulīti.
Avots: EH I, 575
1): saimnieks kaitinājas viņam apkārt, lai šis skaišas Seyershof; ‡
2) spielen
(mit aî 2 ) AP.: bē̦rns kaite̦nājas ar zvārgulīti.
Avots: EH I, 575
kaitināt
kaĩtinât (li. kaĩtinti "erhitzen"), tr., necken, sticheln, durch Neckerei zum Zorn reizen, ärgern, reizen: kundziņš savu gaspažiņu ar ābuoli kaitināja (Var.: kairināja, karināja) BW. 28262. es tam tautu dēliņam sirdi vien kaitināju 24636, 1. dzē̦rājs vīrs dievu lūdza, vairāk dievu kaitināja 19910. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es viņus kaitināju BW. 8485. nekaitini suni: viņš iekuodīs. Refl. - tiês, einander necken, sticheln, zum Ärger reizen, scherzen: meitas un puiši savā starpā kaitinās. dievs ar ve̦lnu rauga viens uotru pārspītēt: durties, kaitināties LP. VII, 1159. es jau tikai kaitinādamies vai pajuokuodamies tāda izrādījuos A. XI, 55. Zu kaist.
Avots: ME II, 136
Avots: ME II, 136
nokaitināt
pakaitināt
pakaĩtinât,
1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡
3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit aî 2 ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!
Avots: EH II, 139
1): gan biju dziedāj[u]si, ... gan šādu netikli pakaitināj[u]se Tdz. 36406; ‡
3) ein wenig spielen, einem Kinde die Zeit vertreiben
(mit aî 2 ) AP.: pakaiteni nu, lai mazais tik stipri neraud!
Avots: EH II, 139
pakaitināt
pakaĩtinât, tr.,
1) ein wenig ärgern, necken:
viņš tevi ar tādu ziņu tikai gribējis pakaitināt Blaum.;
[2) verhindern:
ka jūsu lūgšana ne pakaitināta tuop LLD. II, 24].
Avots: ME III, 38
1) ein wenig ärgern, necken:
viņš tevi ar tādu ziņu tikai gribējis pakaitināt Blaum.;
[2) verhindern:
ka jūsu lūgšana ne pakaitināta tuop LLD. II, 24].
Avots: ME III, 38
pārkaitināt
sakaitināt
sakaitinât, tr.,
1) erhitzen, glühend machen
Wid.;
2) verärgern:
sirdīgie lāči sakaitināti A. XX, 51.
Avots: ME II, 643
1) erhitzen, glühend machen
Wid.;
2) verärgern:
sirdīgie lāči sakaitināti A. XX, 51.
Avots: ME II, 643
uzkaitināt
uzkaĩtinât,
1) erhitzen:
dzelzi;
2) durch Neckerei (noch mehr, von neuem) aufreizen, aufsticheln, verärgern:
uzkaitināt suni AP. tē̦vs jau tâ bija nuoskaities, bet Jānis viņu vēl vairāk uzkaitināja.
Avots: ME IV, 338
1) erhitzen:
dzelzi;
2) durch Neckerei (noch mehr, von neuem) aufreizen, aufsticheln, verärgern:
uzkaitināt suni AP. tē̦vs jau tâ bija nuoskaities, bet Jānis viņu vēl vairāk uzkaitināja.
Avots: ME IV, 338
Šķirkļa skaidrojumā (51)
aiz
àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.
Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:
1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.
2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).
3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.
4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.
5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.
6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.
Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet
1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;
2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;
3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;
4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.
Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen
1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;
2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;
3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;
4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;
5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;
6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;
7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);
8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.
9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.
Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen
Avots: ME I, 14, 15, 16, 17
apnest
apnest [li. apnèšti], tr.,
1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;
2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.
Avots: ME I, 109
1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;
2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.
Avots: ME I, 109
bikstīt
bikstît, -u, -īju, tr.,
1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;
2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;
3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. 2 489 f.]
Avots: ME I, 295
1) wiederholt stechen, stochern:
b. ar uolekti. piespiežuos pie eglītes, egle biksta adatām. viņu dedzina un biksta apziņa Duomas II, 1398;
2) schüren:
uguni, pagales, māte bikstīju nesadegušuos sprunguļu galus Vēr. II, 648;
3) anspornen, antreiben:
daudz arī nevar bikstīt, gan˙drīz aizkaitina LP. V, 366. [Etwa zu ahd. bic "Stoss, Stich"? vgl. Prellwitz Wrtb. 2 489 f.]
Avots: ME I, 295
devītais
devîtais, devîts, der neunte: vecene pakampusi katlu un pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528; wie deviņais oft zur Bezeichnung des Teufels: puisis bija tâ sakaitināts kâ pats devītais JK. V, 146. ze̦ltmatītis aizgāja kâ devītais LP. VI, 792. lai aizne̦s maisu pie devītā VI, 856. [Zu li. deviñtas, apr. newīnts, aksl. deve̦tź, got. niunda.]
Avots: ME I, 460
Avots: ME I, 460
dracināt
ērcēt
erdzināt
ieskaust
I ìeskàust, missgönnen, anfeinden, durch Missgunst, Zauberei schädigen: ve̦ci ļaudis nekaitina tādus cilvē̦kus, par kuŗiem duomā, ka tie var ieskaust Naud., Dond., Adsel.
Avots: ME II, 65
Avots: ME II, 65
irzināt
izjodināt
II izjuodinât, tr.,
1) ausspüren (Diebe)
Bergm.;
2) auseinandertreiben
U.;
3) ["izkaitināt, izjuodinājis Serben n. A. XIV, 2, 314.
Avots: ME I, 746
1) ausspüren (Diebe)
Bergm.;
2) auseinandertreiben
U.;
3) ["izkaitināt, izjuodinājis Serben n. A. XIV, 2, 314.
Avots: ME I, 746
izsprāgt
izsprâgt,
1): mani tâ sakaitināja, ka es gribēju i. (herausplatzen) nuo biksām BielU.;
3): auskeimen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH I, 482
1): mani tâ sakaitināja, ka es gribēju i. (herausplatzen) nuo biksām BielU.;
3): auskeimen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH I, 482
kaist
kàist (li. kaĩsti), - stu, - tu (- su), intr., heiss werden: sausa malka drīz kaist, trockenes Holz brennt leicht und gibt Hitze L., St. Jetzt gew. nur fig., brennen, glühen: tu kaisti kâ ugunīs Degl. man galva kaist nuo ziedu smaršas Vēr. II, 135. zeltenītei kaita vsi vaigu gali Degl. sirds tvīkst un kaist pēc laimes Vēr. II, 604. pūķītes kaitin kaisa (für kaita) Sudr. E. Vēr. II, 654. [Zu apr. ankaitītai "engefochten", acc. s. prakāisnan "Schweiss"; eine Wurzelform kai - auch in ahd. hei "Hitze", an. heitr "heiss", got. heitō "Fieber" u. a., vgl. Uhlenbeck PBrB. XVII, 435 und got. Wrtb. 76, Walde Wrtb. 2 107 unter caelum, Trautmann Wrtb. 113.]
Avots: ME II, 135
Avots: ME II, 135
kaitava
kaitēt
[II kàitêt 2 , - ẽju, spielen, tändeln: bē̦rni kaitē; puiši ar meitām kaitē Infl.] Refl. - tiês C., spielen, charmieren, necken, tändeln: kad es biju jauna meita, es ar dažu kaitējuos BW. 9979. saulītē sē̦dē̦dams, ar puķīti kaitējuos 11423. uz ielām kaitējas bē̦rnu bari MWM. VIII, 117. Vgl. kaitinātiês.
Avots: ME II, 136
Avots: ME II, 136
kārklenīca
kā`rklenĩca, die Weidenrute: vai mums nevajadzē̦tu arī kādu milnu paņemt līdz? ar kārklenīcām mēs tikai sakaitināsim trakuo MWM. III, 104.
Avots: ME II, 196
Avots: ME II, 196
knausis
knaũsis: auch Dunika, Frauenb., Grob., Rutzau, (mit au ) Jumpraweeten: ik vakarus ... knauši mani kaitināja Tdz. 40868.
Avots: EH I, 628
Avots: EH I, 628
kniebāt
kuilis
I kuĩlis (li. kuilỹs, [apr. cuylis]), Demin. auch kuilenĩtis BW. 29128, der Eber: kuiļuos skriet, sich begatten (von Schweinen), kuĩļa vaina, der Hodenbruch Mag. IV, 2, 123. kuiļa zuobs, Mutterkorn: kad rudzuos daudz kuiļa zuobu, tad tie kaitīgi ēšanai Sassm., C. Das Demin. kuĩlĩtis ("das Eberchen"), der Flussbarsch (perca fluviatilis): kuilītis saceļ muguras spuŗus stāvus, tâ˙pat kâ aizkaitināts kuilis saŗus Sassm. [Wohl aus einem slav. *кыль (vgl. r. килякъ dass.), woher aus späterer Zeit auch le. ķīlis dass.]
Avots: ME II, 300
Avots: ME II, 300
maģ
mantrausis
mañtràusis,
1) der Habgierige, der Geizhals:
dažs cilvē̦ks ir pārāk liels mantrausis Ahs. mantrasim nav ne+kad diezgan Alm. Kaislību varā 14. "neduošu ne graša", mantrausis atcirtis LP. IV, 235;
2) = mantnesis Etn. I, 97: beidzamais puosts bijis, ja mantrausi apkaitināja LP. VI, 1, 107.
Avots: ME II, 562
1) der Habgierige, der Geizhals:
dažs cilvē̦ks ir pārāk liels mantrausis Ahs. mantrasim nav ne+kad diezgan Alm. Kaislību varā 14. "neduošu ne graša", mantrausis atcirtis LP. IV, 235;
2) = mantnesis Etn. I, 97: beidzamais puosts bijis, ja mantrausi apkaitināja LP. VI, 1, 107.
Avots: ME II, 562
marants
marants,
1) havannabraun
Dond.: marantu dziju rāvināju senāk ar kādu kuoka vai akmeņa sūnu Sassm.;
[2) maranas enthaltend:
brīžam raudu, brižām dziedu marantā dārziņā; brižām puišus kaitināju ar marantu vainadziņu BW. 448. marants ist wohl tahmisch aus maranuots entstanden.]
Avots: ME II, 563
1) havannabraun
Dond.: marantu dziju rāvināju senāk ar kādu kuoka vai akmeņa sūnu Sassm.;
[2) maranas enthaltend:
brīžam raudu, brižām dziedu marantā dārziņā; brižām puišus kaitināju ar marantu vainadziņu BW. 448. marants ist wohl tahmisch aus maranuots entstanden.]
Avots: ME II, 563
maroze
noērsināt
[I nùoērsinât,
1) "?": lampa vidū, kâ balti nuoērsināts ezis Duomas III, 50;
[2) nùoersinât "nuokaitinât(kādu cilvē̦ku)" Kursiten].
Avots: ME II, 782
1) "?": lampa vidū, kâ balti nuoērsināts ezis Duomas III, 50;
[2) nùoersinât "nuokaitinât(kādu cilvē̦ku)" Kursiten].
Avots: ME II, 782
nokaitēt
notupt
[nùotupt Warkl., Lautb.], nùotuptiês, sich hinhocken, sich hinsetzen: kad kaķi sapeŗ, vai citādi aizkaitina, tad tas nuotupstas Etn. II, 80. vārnas nuotupušās bē̦rzuos Aps.
Avots: ME II, 878
Avots: ME II, 878
padīdināt
pakvīcināt
pārtīš
pārvakarus
pãrvakarus: auch (mit à 2 ) Oknist; ik vakarus, p. knauši mani kaitināja BW. 34747.
Avots: EH XIII, 215
Avots: EH XIII, 215
pašutināt
paviegls
pavìegls,
1): tāda branga nūjiņa, paviegla un pastingra Janš. Mežv. ļ. II, 311. paviegli iesāku ... danci, lai mūsu māsai p. mūžs Tdz. 47248; ‡
3) etwas blödsinnig, schwachsinnig
Salis: izsmiedami un kaitinādami paviegluo meitu Vanagu ligzda 3.
Avots: EH XIII, 191
1): tāda branga nūjiņa, paviegla un pastingra Janš. Mežv. ļ. II, 311. paviegli iesāku ... danci, lai mūsu māsai p. mūžs Tdz. 47248; ‡
3) etwas blödsinnig, schwachsinnig
Salis: izsmiedami un kaitinādami paviegluo meitu Vanagu ligzda 3.
Avots: EH XIII, 191
piģināt
piģināt
pitka
pitka,
1) "dzē̦rājs (Drosth.), diedelnieks" N.-Peb.; "negants cilvē̦ks" Bers.: puikas, pitkas, kaitināja BW. 10095, 1;
2) eine Peitsche
Serben, Trik., Nötk , N.-Peb., Serbigal, Sessw., Lös., Hundepeitsche Bers., Zigeunerpeitsche Schwanb., Meselau, Selsau, Druw., Lemburg, Aahof;
3) "ein schmkchtiger Mensch"
Serben u. a.
Avots: ME III, 229
1) "dzē̦rājs (Drosth.), diedelnieks" N.-Peb.; "negants cilvē̦ks" Bers.: puikas, pitkas, kaitināja BW. 10095, 1;
2) eine Peitsche
Serben, Trik., Nötk , N.-Peb., Serbigal, Sessw., Lös., Hundepeitsche Bers., Zigeunerpeitsche Schwanb., Meselau, Selsau, Druw., Lemburg, Aahof;
3) "ein schmkchtiger Mensch"
Serben u. a.
Avots: ME III, 229
porkāties
por̂kâtiês 2 , -ãjuôs, für sich murmeln, entgegenbrummen Dond.: sakaitinātā sieva ilgi neaprimst porkāties. Vgl. purkâtiês.
Avots: ME III, 376
Avots: ME III, 376
rast
rast,
2): viņš nav tâ radis Ramkau, Saikava. Refl. -tiês: jau munā laikā radās mašīnas Kaltenbr. tik auksts vējš radās Trekņi. vai viņš nav vēl radies? Gramsden. atstāju gan, bet gaidi, ka tur vairs rasies! ebenda. nuovāķ tuo puôdu! citādi tev rasies tukšs ebenda. ne˙kur nepamuks, - te˙pat jau rasies ebenda. rutki radās (erwiesen sich)
gardi ebenda. kad es pārnācu, viņš radās jau sastipis ebenda. tikkuo aiznesu teļam dzert, viņš radās jau izdzēris ebenda. radusies upe priekšā Kl.-Gramsden n. FBR. IX, 111. zirgam ve̦cuma galā ienāši radās Grob. brauc pa tuo ceļu vien! tad tur ruonas Ķīburnieku ciems ebenda. ezītis pa ziemu rijā spaļuos ruonas ("?") ebenda. kad kuce̦nu kaitina, tad viņš ruonas (= kļūst) ar tāds sirdīgs Seyershof; "dzimt" Orellen, Sonnaxt, Zvirgzdine; ‡
2) ergiebig sein
(rasmes duot, izduoties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ergiebig").
Avots: EH II, 354
2): viņš nav tâ radis Ramkau, Saikava. Refl. -tiês: jau munā laikā radās mašīnas Kaltenbr. tik auksts vējš radās Trekņi. vai viņš nav vēl radies? Gramsden. atstāju gan, bet gaidi, ka tur vairs rasies! ebenda. nuovāķ tuo puôdu! citādi tev rasies tukšs ebenda. ne˙kur nepamuks, - te˙pat jau rasies ebenda. rutki radās (erwiesen sich)
gardi ebenda. kad es pārnācu, viņš radās jau sastipis ebenda. tikkuo aiznesu teļam dzert, viņš radās jau izdzēris ebenda. radusies upe priekšā Kl.-Gramsden n. FBR. IX, 111. zirgam ve̦cuma galā ienāši radās Grob. brauc pa tuo ceļu vien! tad tur ruonas Ķīburnieku ciems ebenda. ezītis pa ziemu rijā spaļuos ruonas ("?") ebenda. kad kuce̦nu kaitina, tad viņš ruonas (= kļūst) ar tāds sirdīgs Seyershof; "dzimt" Orellen, Sonnaxt, Zvirgzdine; ‡
2) ergiebig sein
(rasmes duot, izduoties) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ergiebig").
Avots: EH II, 354
rūdināt
I rũdinât Rutzau, Lautb., rûdinât 2 Bl., Bauske, rûdinât Wessen, Kreuzb., Warkl., tr., fakt., weinen machen Naud., betrüben St., erbittern Bergm. n. U.: viņš tuos . . . spīdzina un rūdina Manz. Post. II, 248, nekaitinu svešus ļaudis, nerūdinu bāleliņus BW. 132, 3. rūdināju tautu dē̦lu žē̦lajām asarām 6110. bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749. kam māsiņu rūdināja (Var.: raudināja)? 13693. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi rūdināšu 23316, 8 var. (māmiņa) savas vieglas dienas duod tautāms rūdināt RKr. XVI, 263. Zu raûdât.
Avots: ME III, 567
Avots: ME III, 567
sanīdināt
sirdīt
sir̂dît Golg., sir̂dît 2 Behnen, -u, -ĩju, tr., erzürnen: tie mani kaitina un sirda MWM. XI, 22. gribē̦dams slēpt, ka tuo nesirda vis sāpes Vēr. II, 1198. Refl. -tiês (li. šir̃dytis "zürnen"), sir̂dēties 2 Sussikas, böse werden, sich ereifern, sich erzürnen U.; böse sein, zürnen: uz kuo tu tik visai sirdies? Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 113.
Avots: ME III, 843
Avots: ME III, 843
sīvs
I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs 2 Prl., Adv., sīvi,
1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,
a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;
2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;
3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.
Avots: ME III, 856
1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,
a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;
2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;
3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.
Avots: ME III, 856
sīvulis
sīvulis,
1) sīvuls, der Branntwein Dr.;
2) ein Barscher, Strenger: sīvulīti, ātrulīti, kam tu mani bildināji? tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020.
Avots: ME III, 856
1) sīvuls, der Branntwein Dr.;
2) ein Barscher, Strenger: sīvulīti, ātrulīti, kam tu mani bildināji? tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020.
Avots: ME III, 856
skaitīt
skàitît (li. skaitýti "zählen, lesen") Wolm., PS., C., Jürg., Serbigal, Neuenb., skaĩtît Rutzau n. FBR. VII, 116, skàitît 2 Kl., Prl., Nerft, Preili, skaîtît 2 Ruj., Salis, Iw., Līn., Gr.-Essern, Grünh., Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,
1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;
2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;
3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),
a) wer zählt; hersagt, liest;
b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Zu šķist.
Avots: ME III, 866, 867
1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;
2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;
3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),
a) wer zählt; hersagt, liest;
b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Zu šķist.
Avots: ME III, 866, 867
snauška
snauška L., Vīt., (mit àu 2 ) Saikava; Selsau, Warkl., Gr.-Buschhof, snàušķis 2 Warkl., snauža U., (mit aũ ) Bauske, Selg., Siuxt, = snaũdulis: mierīgais snauška kâ kaitināts pietrūkās Dz. V. skaļā balsī snauškas (acc. pl.) sauc, lai muostas tie Blaum. Fricim vajadzē̦tu... snaušķim būt Lieventhal Brez. u. Hav. 224. pēdējā guļa un snauža Pas. lāpītājs 21. savē̦lē̦ti ve̦ci ģe̦ne̦rāļi, ...snaužas Austrirlš K. Glūns 26; snàuža 2 Saikava, Gr.-Buschhof, jem., der beim Arbeiten träge ist.
Avots: ME III, 974
Avots: ME III, 974
spīvs
spīvs, höhnisch, spöttisch Für. I; trotzig L., St., U.: spīvi runāt, apsmiet Für. I. spīvi vārdi ebenda. ausis tapa ar... dažādiems spīviems vārdiems piebļautas Manz. Post. I, 451. neuzrunā tuo ar spīviem, bargiem vārdiem II, 73. tautiešam spīvi vārdi, drīz bāliņu kaitināja BW. 21665, 1. audz, māsiņa, spīva (Var.: nikna), barga! 11631, 1 var. sīkstie, spīvie svešie ļautiņi, paši vien ēda..., man... nedeva 19204, 4. negaiss trakuo drauduošs, spīvs Brands 31. zibens spīvs MWM. X, 68. spīvuo muoku vaidā 817. gars... spīvs uz cīniņu Duomas II, 613. kauc bāra bē̦rnu spalgi spīvuo dziesmu Stari I, 137. - Subst. spīvums, der Trotz U. Kontaminiert aus sīvs + spīts? Anders Persson Beitr. 398 (zur Wurzelform spī- "spannen").
Avots: ME III, 1005
Avots: ME III, 1005
tirināt
I tirinât,
1) schütteln
U., (mit den Beinen) zuckende Bewegungen machen Adsel, AP., Arrasch, Bauske, Bers., Druw., Gr.-Buschh., Grünw., Jürg., Kabillen, Karls., KL, Ligat, Lubbei, Mar., Marzen, Meiran, Meselau, MSil., Nötk., Orellen, Raiskum, Ronneb., Ruj., Salis, Schujen, Selg., Sessau, Sessw., Siuxt, Weissenstein, Wenden, Wessen, Wolmarshof (in Dond., Stenden und Pilda nicht bekannt): kājas. kad zaldāts... ar bises re̦zgalu bija mieluojis, tad ve̦lns tikai vēl kājas vien tirināja LP. VI, 360. ruokas, kājas tirināju BW. 34486. zaķīt[i]s (ļipu tirināja (Var.: šķurināja) 16773 var. (ähnlich: 20415). tirināt nuosalušus pirkstus Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 21. cīrulītis . . . spārniņus tirinādams stāv gaisā Stari II, 101;
2) reizen, zörgen
St., U., zum Zorne reizen St., Erlaa, Gr.-Jungfernhof, Lems. und Oppek. n. U.: kam puisīšus tirināji (Var.: kairināji, kaitināji)? BW. 11898 var. tuo tirināja ar savām bildēm (reizten ihn mit ihren Götzen) Psalm 78, 58. caur . . . ģeķīgu tautu tirināšu es tuos uz dusmību (an einem närrischen Volk will ich sie erzürnen) Glück V. Mos. 32, 21. netirinājiet jūsu bē̦rnus (reizet eure Kinder nicht)! Epheser 6, 4. Refl. -tiês, zucken, sich schütteln: kājas puišiem tirinājās vien R. Sk. II, 142. eji tai jumpravai gaŗām tirinādamies! LP. VII, 456. Reimwort zu stirinât; falsch abstrahiert etwa aus nuostirinâties (als nuo-s-tirinâties aufgefasst)?
Avots: ME IV, 195
1) schütteln
U., (mit den Beinen) zuckende Bewegungen machen Adsel, AP., Arrasch, Bauske, Bers., Druw., Gr.-Buschh., Grünw., Jürg., Kabillen, Karls., KL, Ligat, Lubbei, Mar., Marzen, Meiran, Meselau, MSil., Nötk., Orellen, Raiskum, Ronneb., Ruj., Salis, Schujen, Selg., Sessau, Sessw., Siuxt, Weissenstein, Wenden, Wessen, Wolmarshof (in Dond., Stenden und Pilda nicht bekannt): kājas. kad zaldāts... ar bises re̦zgalu bija mieluojis, tad ve̦lns tikai vēl kājas vien tirināja LP. VI, 360. ruokas, kājas tirināju BW. 34486. zaķīt[i]s (ļipu tirināja (Var.: šķurināja) 16773 var. (ähnlich: 20415). tirināt nuosalušus pirkstus Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 21. cīrulītis . . . spārniņus tirinādams stāv gaisā Stari II, 101;
2) reizen, zörgen
St., U., zum Zorne reizen St., Erlaa, Gr.-Jungfernhof, Lems. und Oppek. n. U.: kam puisīšus tirināji (Var.: kairināji, kaitināji)? BW. 11898 var. tuo tirināja ar savām bildēm (reizten ihn mit ihren Götzen) Psalm 78, 58. caur . . . ģeķīgu tautu tirināšu es tuos uz dusmību (an einem närrischen Volk will ich sie erzürnen) Glück V. Mos. 32, 21. netirinājiet jūsu bē̦rnus (reizet eure Kinder nicht)! Epheser 6, 4. Refl. -tiês, zucken, sich schütteln: kājas puišiem tirinājās vien R. Sk. II, 142. eji tai jumpravai gaŗām tirinādamies! LP. VII, 456. Reimwort zu stirinât; falsch abstrahiert etwa aus nuostirinâties (als nuo-s-tirinâties aufgefasst)?
Avots: ME IV, 195
tīšām
tĩšām AP., Līn., Serbigal, Wolm., (mit ì 2 ) Bers., Kalz., Lös., Nerft, Prl., tīšam Bauske, Segew., tĩšam Iw., Ruj., Salis, tīšam U., tīši U., tīšis Seibolt, tĩšu Dunika, Līn., tĩšum Iw. n. FBR. VI, 56, Alschw., tĩšus Dunika, Adv., mit Fleiss, geflissentlich, vorsätzlich U., absichtlich; zum Trotz: cilvē̦ks tīši sev galu padara LP. V, 66. arājs tīšu gājis nuoskatīties VII, 214. kad tik nebūtu tuo tīšam man slēpis 345. tuo viņš dara it kâ tīšu Janš. Dzimtene V, 460. tīšu tie tuo nezina Glück II Petrus 3, 5. ja mēs tīši grē̦kuojam Hebr. 10, 26. neraugiet raudas manas! pate tīšu šnukstīnāju BW. 17243, 2 var. brāļi mani ķēdēm sēja, nelaiž mani tautiņās. tīšam (Var.: tīša) gāju tautiņās, pušu rāvu vara ķēdes 18189, 4. tīšu, tīšu, kâ varēju, tautu dē̦lu kaitināju 33089, 16. tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju: tautas lauza liepai zarus, es uozuolam galuotnīti 15722. tautiet[i]s manim tīši dara, es tautietim vēl tīšāki 24632, 2. tīšu, tīšu (Var.: tīši, tīši) vanagam zīle dzied kāņepēs BW. 10217, 1 var. skruodelis tam (?) tīšam kavējies labi ilgi LP. V, 27. Nebst li. tyčiomis "absichtlich, zum Possen" zu tītît I.
Avots: ME IV, 205
Avots: ME IV, 205
tītīt
I tĩtît Bielenstein LSpr. I, 395, -u od. -ĩju, -ĩju, trotzen U.; reizen U., Ruj., (mit ĩ) Siuxt; zörgen (mit ĩ) Bl.; verdriessen, Vorwürfe machen Alksnis-Zundulis; drohen Boses zu tun (mit ĩ) MSil.; drillen, vexieren Für. I: dziedādama vien staigāju ļaunu dienu tītīdama BW. 108. sē̦ri dzied mātes meita sērdienīti tītīdama (Var.: sēr dienei spītē̦dama) 146. ēd, māmiņa, cukuriņu tētiņam tītīdama! 2371. brālītim tītīdama (Var.: spītē̦dama) trīs pūriņus tautās vedu 16584, 3 var. gulu, snaužu ... miedziņam tītīdama 7648. saimeniece man tītīja, ka es vīra nedabūšu 22338, 1. bārenīti kaitinādama un citiem tītīdama Janš. Bārenīte 66. "tuo viņai arī vajagä, ļaužu pūlis tītīja MWM. X, 890. Kristaps viņu tītuoši uzlūkuoja Deglavs Rīga II, 1, 102, tâ viņš tuo tīt[a], so drillt er ihn Für. I. Refl. -tiês, sich eigensinnig zeigen U., Ramkau, Ruj., (mit ĩ) C., Ligat, MSil., Nötk., Pe̦nkule, PS., Raiskum, Ruj., Salis, Salisb., Segew., Siuxt, Weissenstein, Wenden, (mit ì 2 ) Adsel; feilschen (mit ĩ) Siuxt: bē̦rns tītās PS., Salisb. bē̦rns tītās pret māti, ist gegen die Mutter widerspenstig mit trotzigem Heulen U. bē̦rns tītās uz māti, will durchaus zur Mutter U. tītīties pret tē̦va nuolē̦mumu MWM. v. J. 1897, S. 530. kuo tur nu tik ilgi tīties, - saki, kas jāsaka! Nötk. "nu Miķel!" labinājās pate, "kuo nu tīties!" MWM. VII, 848. Wohl nebst tītinât I zunächst za li. titinti "ptahlen" (bei Bezzenberger BGLS. 332), titinoti(s) "btavieren, gross tun" und (vgl. auch tīdît und tīšām) weiterhin etwa - mit "gebrochener" Reduplikation - zu le. tielêt I und tievêt "nach etwas trachten" und russ. затѣя "Vorhaben, Einfall", затѣвать "vorhaben, im Schilde führen" ?? Die Bed. "necken, reizen" könnte auf det Interjektion tī beruhen.
Avots: ME IV, 208
Avots: ME IV, 208
uzstāja
‡ uzstāja, das Auftreten, Benehmen: viņa izskats un draudīgā u. vien jau sakaitināja ielencējus A. Upītis Laikmetu griežos II, 35.
Avots: EH II, 734
Avots: EH II, 734
vairs
vaĩrs,
1): "vairāk" (mit ài 2 ) Višķi n. Ceļi IX, 394; tu vēl v. ar manim gauži smiesies IMM. 1935 II, 596 (v. J. 1698). ka[d] tautiet[i]s stipri bār[a], es juo v. kaitināju Tdz. 45656 (aus Nirza).
Avots: EH II, 750
1): "vairāk" (mit ài 2 ) Višķi n. Ceļi IX, 394; tu vēl v. ar manim gauži smiesies IMM. 1935 II, 596 (v. J. 1698). ka[d] tautiet[i]s stipri bār[a], es juo v. kaitināju Tdz. 45656 (aus Nirza).
Avots: EH II, 750
vajāt
vajât (li. vajóti "mehrfach nach jagen") Adiamünde, Adl., AP., Arrasch, Bauske, Bers., C., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., KL, Kokn., Nötk., Ogershof, Pankelhof, Ramkau, Saikava, Schujen, Sessw., Sonnaxt, Wandsen, Widdrisch, Wolm., -ãju, verfolgen, bedrängen; weh tun, Leid antun, misshandeln U.: kas jūs apkaitina un vajā Glück Matth. 5, 44. kas ... manu sirdi vajā Kaudz. M. 53. puikas kaķi vajā (tramda, ķeŗ, neduod miera) Nötk. - Subst. vajâtãjs, der Verfolger: atpesti mani nuo... vajātājiem Glück Psalm 7, 2. neredzējis savu vajātāju LP. IV, 231. Die mundartliche Aussprache mit -aij- beruht wahrscheinlich auf dem ehemaligen (noch bei U.) Brauch für -aj- und -ej- -aij- resp. -eij- zu schreiben; wo das Verbum vajât im Volksmund geschwunden war, konnte sich eine falsche Lesung mit -aij- einbürgern. Zu li. výti (prs. vejù) "nachjagen", slav. vojь "Krieger", aksl. povinǫti "unterwerfen", vъzvitije "Gewinn", an. veiđr "Jagd", ai. váyati "verfolgt", av. vītar- "Verfolger" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 228 ff. und Trautmann Wrtb. 345 f.
Avots: ME IV, 445, 446
Avots: ME IV, 445, 446
zadināt
I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),
1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;
2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene 2 II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;
3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;
4) tadeln, verschmähen
U.;
5) "sveicināt" Warkl.;
6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,
1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;
2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;
3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;
4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."
Avots: ME IV, 678, 679
1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;
2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene 2 II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;
3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;
4) tadeln, verschmähen
U.;
5) "sveicināt" Warkl.;
6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,
1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;
2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;
3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;
4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."
Avots: ME IV, 678, 679