Paplašinātā meklēšana

kapu ! Interj. zu kapât, hacken: kapu, kapu, kāpuostiņi ! bē̦rni raud neē̦duši BW. 2899. kapu hier in imperativischer Bedeutung: seid gehackt ! seid fertig !

Avots: ME II, 160

‡ II kapulis, die Kartoffel (in der Kindersprache) Grünh.

Avots: EH I, 587

‡ I kapulis,

1) der Friedhofswächter
Warkl. n. FBR. XI, 107 u. Fil. mat. 104;

2) ein in der Nähe des Friedhofes Wohnender
Warkl.

Avots: EH I, 587

‡ kapuls, die Schuhleiste Bērzgale, Nautrēni, Warkl.

Avots: EH I, 587

kapuruôtiês Serb., Bers., s. kaparuoties.

Avots: ME II, 160

‡ kapute, eine Art Frauenmantel Siuxt. Zu kapata.

Avots: EH I, 587

[kapuole U. (in Livl. unbekannt), ein Haufe, Kornhaufe ". - Wenn zuverlässig, zu slav. kopá "Haufen".]

Avots: ME II, 160

‡ àizbedît, (ein Grab) zuschütten: a. kapu Lubn.

Avots: EH I, 8

àizbẽrt,

1) zuschütten,
aku, 1. Mos. 26, 15; bezdibeni LP. I, 185; kapu;

2) hinter etw. schütten:
tam es aizbēru piparus aiz astes MWM. VII, 894.

Avots: ME I, 19

‡ àizbest, grabend zuschütten: a. bedri, kapu.

Avots: EH I, 9

àizkast,

1) = ‡ àizkasît 1 Ass. - Kalt., C., Sessw.;

2) = ‡ àizkasît 2 C., Sessw.: aiskasis atkal kapu ciet Pas. III, 77;

3) sperrend ausgraben
Dunika, Kal., Rutzau: a. ceļam gŗāvi priekšā. Refl. -tiês, grabend hin-, weggelangen Dunika, Kal., O. - Bartau: aku ruokuot a. līdz ūdenim. kurmis bija aizkasies pruojām.

Avots: EH I, 29

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

aplikt [li. aplìkti], tr.,

1) umlegen:
puisis aplika striķi gar kaklu LP. VII, 63; diena apliek krē̦slas mēteli Vēr. II, 94; apliekami ruoku gre̦dze̦ni I Mos. 24, 22, Armband, jetzt dafür apruoce;

2) belegen:
kapu ve̦lê̦nām. namu grīdu viņš aplika priežu galdiem I Kön. 6, 15. Refl. -tiês, sich umlegen, sich hinlegen: viņa aplikusies lakatu Liew. 237. tava ruoka viegli tiecas man ap vidu aplikties JR. IV, 19. likāmies visi gar zemi, kur kuŗais aplikdamies Aps. aplikums, das, was umgelegt ist: meita nuoņe̦m (guovij nuo ragiem) aplikumus (aptītus zirga saŗus) LP. VII, 576.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t teikums (zu streichen ist der Satz) likāmies visi gar zemi, kur kurais aplikdamies Aps.

Avots: ME I, 101

apmigluôt, tr., benebeln: viņa lūkuojās uz kapu apmigluotu skatienu Vēr. I, 1501. lai varē̦tu svešus ļaudis kā ar miglu apmigluot BW. 25236. Refl. -tiês, sich benebeln: skats apmigluojas MWM. XI, 185. actiņas apmigluojas asarām Baltp.

Avots: ME I, 107

apsegt [li. apsègti], tr.,

1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu māmiņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;

2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;

3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.

Avots: ME I, 118

apspļaũdît (li. apspjáudyti), freqn., bespeien, bespucken: kapu, dieva dāvanu A. XX, 477, R. Sk. 138. slimuo vietu eine Kurmethode RKr. VII, 86.

Kļūdu labojums:
jāizme̦t (zu steichen ist): RKr. VII, 86

Avots: ME I, 125

aptaĩsît 1): kapu vieta... tagad aptaisīta ar sē̦tu Melnalksnis Mazsalaca 21; ‡

3) ringsum in Ordnung bringen, gehörig (wie Gblich) gestalten:
kapu a. Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 19; ‡

4) = apvā`rduôt: aptaisu ūdeni, iedzeŗu un palieku ve̦se̦ls Seyershof.

Avots: EH I, 120, 121

apvaiņaguôt, -kuôt, tr., bekränzen: tē̦lus guoda dienās apvaiņaguoja Pūrs I, 117; kapu A. XI, 108.

Avots: ME I, 133

atkasît, ‡

2) loskratzen, -scharren:
sieva bijusi atkasījusi kapu Pas. IV, 191. ‡ Refl. -tiês,

1) zur Genüge kratzen
AP.: visa ilesa niez; nevar a. vien;

2) unversehens losgescharrt werden
Salis: kasuot man atkasījās pazudušais gre̦dze̦ns;

3) mit Überwindung von Hindernissen eilig hergelangen
Trik.;

4) sich (von jem., der sich mit Forderungen aufdrängt) losmachen
Bērzgale, Kaltenbr., Lubn.

Avots: EH I, 146

‡ atkast (li. atkàsti),

1) loskratzen, -scharren
Dunika, Kal., OB., Rutzau: suns atkasis apkastuo maizi Bērzgale, Meselau, Prl. ziemā zaķi atkaš rudzus. a. ... kapu Pas. III, 77;

2) wegharken
Kaltenbr.: a. sienu, lai ruodas brīvs ceļš.

Avots: EH I, 146

atlaîda, atlaîde̦ns laiks, atlaîdenis, atlaîdnis [Stelpenhof], auch atlaîdiês laiks,

1) gelindes Wetter, Tauwetter:
[neviena ziema nav bez atlaidas Stelpenhof]. ja sniega pē̦rslas krīt lē̦ni, liduodamas, tad gaidāma atlaida Etn. II, 191. Instr. atlaîdãm, ruckweise, zuweilen: zirgs velk atlaidām;

2) * der Urlaub:
viņš tiek skaitīts par biskapu atlaidā MWM. XIII, 516;

3) atlaîdi, atlaîdas (li. atlaidà), n. MWM. ein Kirchenfest, Versöhnungstag;
mit grē̦ku pieduošanas diena erklärt: braukt uz atlaidiem;

4) der Ablass:
atlaidas nav nekas cits kā tikai laicīga suoda pieduošana par grē̦kiem Kat. Kal. 1901, 8.

Avots: ME I, 170

aûgša,

1) das Oben:
krāsns augša LP. I, 138; V, 308; augšas ļaudis (Var.: augsti) BW. 29654, vornehme Leute;

2) der Boden eines Gebäudes:
istabas, klēts, laidara, piedarba augša; ē̦ku augšas Vēr. I, 53; pagraba augšiņa Aps. II, 5;

3) in Verbindung mit Präp.: pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten;
durvis bijušas aizputinātas līdz augšai ar sniegu LP. III, 109; nuo dusmām uz augšu lēkt, in die Höhe springen LP. II, 54; peldēt pa upi uz augšu LP, IV, 154;

4) Lok. Sg. aûgšā: oben, auf, hinauf:
Sprw.: dievs, kas augšā, re̦dz un atmaksās visu. celt, muodināt augšā, aufwecken LP. V, 53; IV, 9. augšā celties, aufstehen LP. IV, 70. vai tu jau augšā? bist du schon aufgestanden? uguni de̦g augšā, man zündet das Feuer an Etn. III, 126. lēkt augšā, aufspringen. meklēja augšā visu, man suchte alles auf A. XV, 126. kapu augšā rakt, aufgraben LP. VII, 153. Oft mit zu ergänzendem Verb.: tā L. augša, so sprang L. auf LP. VI, 497;

5) Instr. Pl. aûgšām (tahm. augšam; augšum Kurisch Haff), auf, hinauf,
nur bei den Verben der Bewegung: augšām celt, aufwecken, augšām celties, aufstehen: biji jāceļas augšām LP. IV, 162. augšām ceļams laiks Etn. IV, 151, die Zeit, zu der man aufzuwecken und aufzustehen pflegt. augšām celšanās, das Auf(er)stehen. sprāgstuot zārkam vāks augšām LP. VII, 185. augšām und augšā ersetzen das Präfix uz-, wenn von einer dauernden Handlung die Rede ist: liec katliņu augšā.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): (Var. augsti)
LP. VII, 185 = LP. VII, 183

Avots: ME I, 218

‡ bašlaks Rutzau, bašļaks Dunika, bašļiks OB., bašļuks Kal., eine Kapuze. Aus r. башлы#к dass.

Avots: EH I, 206

bedre (li. bẽdrė "Grubë Tiž. I, 355),

1): gar mālu bedri BW. 20196;

2): skauģis manim bedri (Var.: kapu) raka BW. 9110 var. guli ... tumšā smilkšu bedrītē! BW. piel. ² 27625 ¹ .

Avots: EH I, 211

bene,

1) ein Schaf mit kleinen Ohren, kurzen Beinen:
mūsu benei trinīši Grünh.;

2) eine Knabenmütze
Etn. II,I81, das Barett, die Kapuze: mūku benīte A. X, 2, 536; Etn. IV, 146; eine alte Mütze Mar. RKr. XV, 107. [bene 2 wohl auf grund des scheinbaren Deminutivs benīte (aus mnd. benit "geschmückter Hut" ) entstanden.]

Avots: ME I, 279

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292

brede: auch Walk n. BielU.: ļaudis man bredi (Var.: bedri, kapu) raka BW. 9132 var.

Avots: EH I, 240

brùkle̦nājs [AP., Laud., Ruj., brùklenājs, brũkstalas, Grünwald, Bächhof, Wolmar, Mar.], die Strickbeeren - od. Preisselbeerenpflanze: kapu pušķuot brūkle̦nāju vijām, galvu brūkle̦nāju vainadziņu. brūklenāju kalniņš BW. 22987, v. 1.

Kļūdu labojums:
aiz brùklenājs jāiesprauž (nach dem Artikel brùklenājs ist einzufügen): brũkstalas, s. brukstalas.

Avots: ME I, 341

čãkstêt,

1): auch Dond.;

2): auch Dunika;

3) kapuostgalviņas, sniegs sāk čãkstêt Jürg., Trik.;

4): aizkauta vista čàkst ² (gackert kraftlos, heiser)
Sonnaxt. viņa balss tik čākst vien (klingt ganz heiser), pa˙visam aizkritusi Dond.

Avots: EH I, 287

čauksturis (s. auch unter čauksture),

1) der Backofenquast:
auch Frauenb.; ‡

3) ein kleiner (nicht ausgewachsener), weicher Kohlkopf
(mit aũ ) Seyershof: šuogad lāgas galviņas kapuostiem neizauga; tādi čaukstuŗi vien bij.

Avots: EH I, 286

dùobe,

1) die Höhlung, Gruft, Grube:
zemei duobe ielīkusi BW. 17068, 8. ve̦lns bijis akmenim duobi iesēdējis JK. III, 6. duobe (ceļā), die Gruft Stockm. n. Etn. I, 90. puika izgriezis ce̦purei caurumu un tad turējis tuo uz duobes LP. VI, 388. divi māsiņas vienā duobē miezn (Rätsel). krāsns duobe, der Vorofen. kartupeļu duobe, Kartoffelgrube N. - Schwanb. duobītes uz vaigiem ; kakla duobīte, das Grübchen ;

2) das Beet:
kad kāpuostus iesāk stādīt, tad pirmās duobes galā nuoliek... akmeni... Etn. II, 96. aršanu var izdarīt duobēs vai gabaluos Konv ^2. 189 ;

3) das Grab
Bers., Oppek., Golg., Rutzau: duobi (gew. kapu) rakt od. best, das Grab graben. nuonāķuši pie duobes, nesēji nuolika zārku BW. III ^{3, 875 ;}

4) die Tiefe im Flusse:
upē duobes Kokn. Gleich li. duobė˜ [acc. duõbę und dúobę] "Vertiefung, Grube, Höhle, Grab" zu duobjš.

Avots: ME I, 531

ẽ̦nuôt, ‡

3) "?": kuŗiem (zirgiem) saules gaisma galvu ē̦nuoja Pas. VI, 162. Refl. -tiês,

1): tas pie kapu vārtiem ē̦nuojies (= rē̦guojies) Pas. XI, 408; ‡

4) = âkstîtiês Trik.

Avots: EH I, 372

‡ ģimba NB. "ein geringes Quantum (daudzums): ja mazāk par paskapu me̦ncu, tad saka: "tur ne˙kā nav; ģ. vien!"

Avots: EH I, 427

ìegrìezt,

1): ie. (= ieskrūvēt) tapas Saikava. kas viņu iegrìezis tai vietā? AP., wer hat ihm zu dieser Stelle verholfen?
‡

6) (etwas Wertvolles und Gewichtiges) einhändigen
Seyershof: ìegriẽzis mātei desmit tūkstuošu. Refl. -tiês, ‡

4) sich hin und her drehend sich in etwas verwickeln
Auleja: zivs iegriezusies tīkla: ‡

5) sich zu bilden beginnen (von Kohlköpfen):
kāpuostiem iegriezušas (= radušās) galviņas Pas. XI, 381 (ähnlich: Linden in Kurl.). iegrìezies kâ kapuostgalviņa Ramkau (sagt man vom jem., der sich irgendwo gut - besonders materiell - eingelebt hat); ‡

6) man guovs bij iegriêzusēs ² tâ, ka nāca slaucama labā laika Siuxt, es hatte sich so getroffen, dass meine Kuh zu einer gelegenen Zeit milchend wurde.

Avots: EH I, 514

izdarinât, 2): ausschneiden (?): muļķītis izdarina jiem nuo mugaru pa sluoksnei Pas. VI, 362 (ähnlich VII, 294; XI, 57); ausbrechen (tr.): i. kapuostus, die untauglichen Kohlblätter ausbrechen AP. i. ve̦cās kāpuostu lapas luopiem Warkl.; ‡

6) bessern, korrigieren
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: tās vietas, kur kas misējies, i. (unter "corrigieren"). In den Belegen aus Lettg, könnte das -a- hier auch ein altes e, vertreten, vgl. ‡ II izderinât.

Avots: EH I, 441

izklîst (li. iškly*lt;sti), intr., auseinandergehen, sich zerstreuen, zerstieben: ļaudis izklīda ap kapu Vēr. I, 1502. saime izklīda A. XX, 39. luopi izklīduši LP. VII, 355. visi tavi tē̦va radi pa siliņu izklīduši BW. 30680. lai izklīda vējiņā visas ļaužu valuodiņas 17033, 1. jaunie izklīduši savu malu kuŗš Kaudz. M. duomas man izklīda Aps. Refl. - tiês, (ungew.) auseinander gehen, zerstieben: nu bars izklīstats D. 116, 61.

Avots: ME I, 753

izrakt (li. išràkti), tr., ausgraben: puisis izracis dziļu bedri LP. III, 43. cūkas izrakušas tupeņus VI, 373. [Refl. - tiês, zur Genüge graben ]. Subst. izrakums, die Ausgrabung: kapu izrakumi Etn. III, 120.

Avots: ME I, 789

izspraûdît, freqn. zu izspraûst, tr., aus -, bestecken: kapu skujām. [... bē̦rzu meijiņām, kuŗas izspraudīju aiz spārēm Latvis 1924, No 962.]

Avots: ME I, 803

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. ² 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. ² 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143

kam̃baris: "das Zimmer, die Stube" Kārsava; das Zimmer des Wirtes auch Kr.-Würzau; "sānu vai gala istaba" Dunika; die Ablege-, Handkammer Ulanowska Łotysze 18; "klēts" Warkl.; pie piedarba dabūvē̦ts klāt dzirnavu kambarītis (die Kammer für die Handmühle) AP., jē̦ra k., die Sakristei AP.; kapu k., die Friedhofskapelle AP.; rīkuojās pa pieliekamuo jeb saltuo kambari Austriņš Gaŗā jūdze I, 211; siltuma k., der Ankleideraum in der Badstube Siuxt: siltuma kambarī var ielaist nuo pirts siltumu; kad pirts izkurējās, tad ielaida.

Avots: EH I, 581

kapana, der Haufen: maza sì ena kapaniņa 34259 (aus dem Ludsenschen Kreis). Wenn echt lettisch, zu kapuole; sonst etwa eine Kontamination von gabana und r. копна dass.]

Avots: ME II, 157

kaparuôtiês U., kapuruôtiês, zappeln, sich herauszuhelfen, sich durchzuschlagen suchen: viņš jau nu cilvē̦ks diezgan kapuruojas, bet tādā rentes viet'a nevar vis lāgā cauri tikt Nötk. guovs tikām kapuruojās, kamē̦r iztika nuo grāvja ārā Nötk. Zu kãpanotis "liegend durch Bewegung aller Gliedmassen sich aufzuhelfen suchen" [und wohl auch ai. capalá-ḥ "beweglich."]

Avots: ME II, 157

kapars, kapurs, das Kupfer. [Zunächst aus dem Germanischen; vgl. as. und aschwed. kopar, mnd. kopper resp. (Akten und Rezesse der livl. Ständetage III, 953) kapper].

Avots: ME II, 157

kapata, kapats, kaputs BW. 5726, der Frauenrock mit der Jacke zusammen: dažuos apgabaluos tika brunči sašūti ar jaku (kapatas) A. XX, 69, Serb., Bers., Illuxt n. A. XVI, 475. tur būs mani brūni svārki, sievai zīda kapatiņa BW. 28344. situ ruoku pie kapata, lai skanēja atslēdziņas BW. 31098. [Durch deutsche Vermittelung aus capote "langer Oberrock."]

Avots: ME II, 157

[II kapele U. "jeder kleine Haufen" (siena k., smilšu k.). Wenn wirklich mit a (und nicht ā, vgl. kāpele) zu lesen, nebst kapuole zu slav. kopá "Haufen" (bei Berneker Wrtb. I, 562.]

Avots: ME II, 158

kapenes, [ein Nom. pl. kapeņi Manz. Post. I, 174], Ort, da Gräber sind Manz., Gottesacker, Grabstätte, Nirchhof: nava vietas kapenēs (Var.: kapsē̦tā) BW. 27660. ve̦cajam tāda luste, ka jāiet kapenēs. vai nebija kapenes E'ģiptes zemē II Mos. 14, 11. kapenītes (Var.: kapu kalni) nuoziedēja dze̦lte̦niem ziediņiem BW. 27632, 4. Ungew. der Sing. kapene, das Grab Sudr. E. A. XIII, 376. Nebst kāpinės "Friedhof zu kaps "Grab".

Avots: ME II, 158

‡ kapils Auleja, = ‡ kapuls">kapuls.

Avots: EH I, 586

kapkalˆns od. kapu kalˆns, kapkalne,

1) ein Grabhügel, eine Grabstätte:
uzmeta kapkalnu viņam par guodu KM. pa+priekš viņa aizvadījusi kapkalnā savu vienīguo dē̦lu Apsk. dē̦ls jau 43. mūža gadā ir ņēmis kapkalnē dusas vietu Vēr. II, 864.

Avots: ME II, 159

‡ kapmãte, kapu mãte, ein weiblicher Schutzgeist des Friedhofs: cep, māmiņa, kukulīti, uz kapsē̦tu palaizdama, kuo man duot kapmātei (Var.: kapu matei) par vārtiņu vē̦rumiņ[u]! BW. 27434, 4.

Avots: EH I, 587

kapracis,

1) der Grab -, Totengräber:
kapracis ruok kapus;

2) der Totengräber, ein Aaskäfer
A. XX, 42.

Avots: ME II, 159

II kaps (kãpas), [bei Manz, Lettus und Für. I auch kapa], das Grab, der Grabhügel: kapu rakt, mest, im Winter cirst, ein Grab graben: kapā iet, sterben, ins Grab sinken. kad tevi kaps ! zum Kuckuck ! Kaudz. M. Sprw.: kapā paliek ze̦lta kalns, kapā nabaga tarba. līdz kapa malai (bis zur letzten Stunde des Lebens) baudīt labas dienas. tam viena kājā jau stāv kapa malā. [kas nuoveļ mums akmini nuo kapa durviem Manz. Post. 393.] Der Pl. kapi,

1) die Gräber;

2) der Fried -, Kirchhof:
kas uz kapiem aizve̦sts, tam tur jāpaliek. nuo kapiem augšā necelsies. [Nebst. slav. -коръ (in r. перекóпъ "Graben" u. a.) zu kapât; s. auch Būga LM. IV, 440.]

Avots: ME II, 159

kapsẽ̦ta,

1) auch
kapu - sē̦ta, [bei Manz. Lett. auch kapsēte], der Kirchhof, eig. die Einfriedigung der Gräber: daiļi zied kapu sē̦ta BW. 27627;

2) der Umlauf an den Riegen, wo das Korn aufgeschnüttet wird, das in die Heizriege kommen soll U.

Avots: ME II, 159

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344

‡ krustkâpuosts ² Salis "kapuosts, kam neveiduojas galviņa".

Avots: EH I, 661

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mir̃klis, [mir̂klis Warkh., Warkl., Domopol., Prl., Kr., Kl.],

1) der Blick des Auges:
laida apkārt mirkļus Blaum. uzskata viens uotru ar naidīgiem mirkļiem Blaum. Paz. dē̦ls 16. stīviem mirkļiem tas raudzījās uz kapu Apsīšu Jē̦kabs VII, 42. savus mirkļus mīlīguos lē̦ni šurpu raidi! Teodors;

2) der Augenblick
Nigr.: uznācis salds mirklītis Janš. B. 210. liesmaina ruoka zibiņa mirklī galuotnes luoka Vēr. II, 386. tē̦la skats savienuoja mirkli ar mūžību II, 173;

3) ein zudringlicher, lästiger Mensch
Nigr.: nīkās virsū kâ mirklis. [Nebst li. mirklỹs "ein Blinzler" zu le. mirkšķêt, miršķināt, li. mérkti "die Augen schliessen, mit den Augen winken", mìrkčioti "blinzeln", markstyti "winken", r. мéркнуть "dunkel werden", čech. mrkati "blinzen, nicken; finster werden", mrk "Wink", r. мóрокъ od. морòка "Finsternis" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 78, Trautmann Wrtb. 182 f., Solmsen Jagić - Festschrift 580.]

Avots: ME II, 633

II mìrte [Wolmarshof, N. - Peb., Arrasch, mir̂te ² Bauske, Lautb., Wandsen, Dond., Gr. - Essern, mir̃te Jürg., Salis, Trik., mirta Warkh.], die Myrte; kapu mirte, vinca major Birzm. zemes mirte, ein besonderes Gras Sassm. meža mirtes - mē̦tras kâ brūklenēm, bet lielākām, rankaiņām lapiņām JK. VI, 52.

Avots: ME II, 635

nezâle, gew. Plur. nezâles, das Unkraut: kapu vietiņas aizaugušas nezālēm Purap. latviešu valuodas druvā ieviesušās daudz nezāļu.

Avots: ME II, 741

pakalˆne, pakalns, pakalnis (li. pakal˜nė "die Niederung", pakálnis "ein Anberg, der Fuss eines Berges"),

1) der Hügel, die Anhöhe:
uzeju pakalnē Vēr. II, 137. lai skan kalni, pakalnītes BW. 27612, 1. kur maz kāds pakalniņš, vēl jāpalīdz stumt LP. V, 318. uz kapiem vajaga iet pāri kapu pakalnīšiem (Grabhügel) BW. III, 3, 878. vai uz kalnu, vai uz leju, vai uz kruoga pakainīti BW. 34084;

2) der Raum unten am Berge, der Abhang, der Fuss des Berges:
ragankalna pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91.

Avots: ME III, 38

pìeêdinât, abfüttern, satt füttern: nevaru vairs tevi pieēdināt LP. IV, 2. visu pasauli jau nevar pieēdināt JK. II, 398. kapu vārti stāv atvē̦rti kâ nepieēdināma mute B. Vēstn.

Avots: ME III, 249

pìegrabinât, (piegrabinâtiês], leise ein wenig anklopfen: Ķīlis piegrabināja pie... durvīm Jaun. mežk. 103. cilvē̦ks piegrabina pie rūts Stari III, 222, piegrabinuot pie (kapu) krusta RKr. XVI, 65. kāds piegrabinājas pie durvīm Pas. I, 327.

Avots: ME III, 251

II pum̃pa (li. pùmpa "ein kopfähnliches Ornament"), nach U. auch pumpis,

1) der Knauf, Buckel, eine Erhöhung, ein Auswuchs am Körper,
(pum̃pa Sassm.) eine Beule, Geschwulst (pum̂pa ² Dond.) U.; "= bumba" Wessen: senāk sievieši Gramzdā ne̦suši saktas . . . ar astuoņām pumpām jeb izsistiem paaugstinājumiem B. Vēstn. metala saktes bija izgre̦znuotas ar pumpām A. XX, 376. kapu sē̦tai treji vārti, visi treji pumpiņām BW. 27630. pumpa mugurā, der Buckel: dancuo viegli, jaunā mārša, nemet pumpas (Var.: kupŗa, kukšas) mugurā! BW. 24051, 1. greizas ruokas, greizas kājas, liela pumpa mugurā (Var.: lielu kupri mugurā) 21158. ar me̦lnu pumpu ("an den blauen Blattern") saslimt Ar. - pumpiņa meitiņa RKr. XVI, 238, von einem zu klein gewachsenen Mädchen gesagt;

2) pum̃pa Dond., Windau, Preekuln, Perkunen, pumpa Hasenpot, Grobin n. Etn. III, 67, Libau, Gold., Edwahlen, Bielenstein Holzb. 703, der Knopf:
pumpā mani, māmulīte, ar sudraba pumpiņām, lai nevar tautu dē̦ls ruoku šaut azuotē! BW. 17005, 4 var. kurpes ar... sudraba pumpiņām Dīcm. pas. v. I, 65; pumpju caurums U., das Knopfloch;

3) ein Vorhängeschloss
(pumpiņa Seew. n. U.) U., Autzenbach n. Mag. XIII, 2, 70; eine Verdickung am Schlossriegel Bielenstein Holzb.;

4) Demin. pumpiņa, der Bauch in der Kindersprache
U. Zur Bed. 2 vgl. li. atpumpuoti "atsegioti" Klaip. 28; zu pumpt.

Avots: ME III, 409, 410

ramît,

1): kapuos ramīts Latv. vēst. inst. žurn. III, 98 (aus Irve, v. J.1776); ‡

2) verwahren
Lng.

Avots: EH II, 353

reiteniẽks, der Reiter: nuozviedzās kumeliņš, kapu kalnu piebraucuot: te gul mans reitenîeks (Var.: raitenîeks) BW. 27638, 6.

Avots: ME III, 506

‡ samàiš ² Auleja, Adv., durcheinander: vajag visus s. glabāt (scil.: kapuos) - i[r] puišus, i[r] bābas pa vienu vietu.

Avots: EH XVI, 428

saputinât, tr.,

1) zusammenstümen, -wehen
Spr.: puteņa laikā sapūš kuopā (saputina) kupanu Grünh.;

2) verstümen, verwehen; verstauben machen, lassen
Spr.: kapu kalns saputināts nuo smiltīm LP. VII, 1095;

3) zu Schaum schlagen, schäumen machen
Dr.;

4) vernichten.

Avots: ME II, 709

‡ sešats Auleja, Bērzgale, die Anzahl von 6: izkūļu kapu sešatu Auleja.

Avots: EH XVI, 479

sẽ̦ta,

1): auch Allend., AP., Arrasch, C., Dobl., Druw., Grob., Kalnemois, Kegeln, Koddiack, Kokn., Kolberg, Lasd., Lems., Liepna, Lieven-Bersen, Mahlup, Mesoten, Morizberg, Orellen, Pankelhof, Posendorf, Ruj., Siuxt, Taurkaln, Trik., Ziepelhof. In Borchow, Heidenfeld, Lubn. in dieser Bed. das Demin. sētiņa. sētiņa ir ganu ceļam Warkl. In Sessw. sē̦ta "(stãvs) zediņu žuogs" neben sētiņa "(gulu) kāršu žuogs". kāršu sē̦ta, treliņu s., vabu s., žagaru s. Siuxt. zediņu s. Orellen; šķê̦pu ² s. ("nuo plē̦stiem vai apaļiem kuokiem, kas iepildīti slīpi starp 2 mietu rindām") bij visām majām apkārt (tâ kâ pret vilkiem) ebenda. akmiņuota gulu s. BW. 14452. kuoši zied kapu s. (der Kirchhof)
27632. cieta kuoka (Var.: biezu kāršu) sē̦tu taisu (Var.: pinu) 22313, 3; 2): der Bauernhof - auch Auleja, Bērzgale, Borchow, Grob., Heidenfeld, Jäsmuiža, Preili (in Lettg.), Višķi; "māja(s)" Kārsava, Līvąni, Oknist, Sonnaxt, Stirniene, Warkl.; das Heim Borchow, Lis., Lubn., Welonen: vai tē̦vs sē̦tā? iešu uz sē̦tu Auleja, Lubn. u. a. viņuos (= kaimiņu) s. Kalupe n. FBR. XVIII, 43. viņā sē̦tā (=viņā pasaulē) ebenda;

3): auch Ahsw., Bērzgale, C., Dreilingshof, Edw., Erlaa, Erwalen, Felixberg, Grenči, Grob., Irmelau, Kal., Lems., Luttr., NB., Neuenburg, Nikrazen, Nurmhusen, Ringen, Saka, Schlcck, Schnickern, Schwarden, Sluxt, Stenden, Strasden, Tummen, Ulmalen, Valgale, Wirben; "laidars" OB.;

4): nevaram ... iemācīties. kâ jau sē̦tu cilvē̦kiem (Bauern),
mēle neklausa Janš. Dzimtene IV, 317; ‡

5) sẽtiņas Seyershof "auga stiebra nuodalījumi": rudzam ir vairākas s., kamē̦r viņš izaug tik gaŗš.

Avots: EH II, 483

sĩpuols Serbigal, AP., Salis, Līn., Wolm., sĩpuôls ² Iw., sìpuôls ² Prl., sīpuôlis Kl., sìpuolis ² Lös., sĩpuls Ruj., sìpuls ² Nerft, Preili, Adsel-Schwarzhof, Kl.-Laitzen, sîpuls N.-Rosen, sīpuls Mag. XIII, 40,

1) die Küchenzwiebel (allium cepa L.)
RKr. II, 66; Etn. III, 7; jūŗas sīpuoli, bullus scillae Ārstn. kal. II, 59; kapu sīpuols "= saules ābuols" Gr.-Buschhof; kartupeļu od. krievu od. ziemas sīpuols, die Kartoffelzwiebel (allium ascalonium) Peņģ. Sakņu dārzs 51; lāča sīpuols, allium ursinum L. Druva III, 734, Erwalen; mazais sīpuols, allium ascalonicum Mag. IV, 2, 39; pļavu sīpuols, die Zeitlose (colchicum autumnale L.) Peņģ.; zemes sīpuoliņš Mag. IV, 2, 48, sempervivum tectorum; zemes sīpuoļi, Hauslauch U. - Plur. sīpuoli, Lauch Alswig;

2) sīpuols, die Uhr Lubn.
Zunächst wohl aus mnd. cipolle.

Avots: ME III, 855

sluoga,

1): uzlikt sluôgas kapuostu baļļai, liniem mārkā AP.;

4): "tas guļ kâ sluoga

Blaum." ME. III, 944 zu ersetzen durch "guļ kā s.

Blaum. Raksti V 5 (1939), S. 199".

Avots: EH II, 529, 530

šļuoka,

1) šļuõka Grünw., Gr. - Sessau, Salis, Widdrisch, Zögenhof, šļùoka ² Bers., Kr., Kreuzb., Lub., Saikava, Selsau, Warkh., Warkl., der Weg, den Vieh im Getreide eintritt
U., Grawendahl, Spur im tauigen Grase Lind. n. U., Kalz., Selb.; zusammenhängende Spuren von schmutzigen Füssen auf der Diele Kalz.: kur pīles gājušas pa pļavu, palikuse šļuoka Gr. - Sessau. pa kapu ve̦lk krustiski šļuoka D. 116, 64;

2) comm., einer, der mit schleppenden Schritten geht und sich dabei (mit Kot) besudelt:
kāpēc bij slapjā laikā jāšļuokā uz tirgu? kāda nu esi nuotaisījusēs kâ šļuoka! Druw. n. RKr. XVII, 81; wer Gras oder Getreide niedertritt; wer sich umhertreibt und wessen Worte oder Taten unangenehme Folgen haben (mit ùo ² ) Bers. Wohl aus sluõka II, vgl. stuokât I; anders Zubatý BB. XVIII, 265 und Būga LM. IV, 443. Das šļ- (für sl-) mag aus Wörtern wie šļaukas I 3 stammen.

Avots: ME IV, 80

suômêklis Laud., ein Gespenst: kapuos un rijās suomēkļi rādās. Zu mēklis.

Avots: ME III, 1138

‡ stirnîtiês "?": vilki gauduo, kasīdamies un stirnīdamies gar ... kapu Janš. Mežv. 1. II, 163.

Avots: EH II, 581

‡ svè̦tasara "?": sieviņas ..., kuŗām kapu apstāvēšana ... un izšķērdīga svē̦tasaru liešana kļuvusi ... dzīves ... sastāvdaļa Daugava 1939, 219.

Avots: EH II, 616

trîskārt, dreimal; dazu ein Deminutiv im VL.: trīskārtiņu aptecēju mātes kapu BW. 4667, I.

Avots: ME IV, 241

usna Golg., N.-Laitzen, N.-Schwanb., Plur. usnas Lis., Trik., usne (li. usnė LChr. 253,1o und Büga KSn. I, 114) Mar. n. RKr. XV, 142; Preili n. FBR. VIII, 13, Kl., Prl., Ramkau, Wessen, Plur. usnes Sussei n. FBR. VII, 132, BW. 28206-7. Zbiór XV, 249, AP., Bers., Drosth., Erlaa, Gr.-Buschh., Jürg., Kl., Kreuzb., Marzen, Ogershof, Saikava, Saussen, Sawensee, Schwanb., Schujen, Selsau, Sonnaxt, Warkh., Warkl., ušņa (li. acc. pl. usnias LLD. III, 29, ₂₅ ) BW. 32402, 3, Dunika, Nigr., Ronneb., Plur. ušņas U., Adsel, Arrasch, Gramsden, Kand., Laud., Libau, Pilda, PS., Wandsen, ušnes L., U., Mag. III, I, 131; IV, 2, 88, ušņi U., Etn. 1, 57, Stenden, Demin. verächtl. ušņeles Janš. Bandavā I, 63, Ackerdistel, Saudistel (cirsium arvense L.) RKr. II, 69, Nigr., Ramkau; krause Distel (carduus crispus L.) Mag. IV, 2, 88; RKr. II, 69; Konv. ² 681: plūcam ušņas Janš. Bandavā I, 63. tīrumā neesuot ne˙vienas usnes LP. VII, 695. mieži pilni ušņu Nigr. kâ ušņas un surenes nuo miežiem un liniem tīrumā Janš. Dzimtene ² III, 283. te aiz usnēm vairs ne pabrist Niedra Bār. 4. kalniņā ušņas zied RKr. XVI, 223. visas sē̦tas malas ar usnēm apaugušas BW. 31063 var, ne ušniņa neziedēja slinka vīra arumā 28071. izrauj usnes (Var.: gušņas), izrauj nātres, lai aug balti kapuostiņi! 32523, 2 var. (ähnlich: 32560,15). Nacn Johansson IF. III, 243 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 308 f. zu alb. ušt "Ähre", ai. pari-vāsayati "schneidet rings ab" u. a., wozu Petersson KZ. XLVI, 132 und Zur Kenntnis 27, sowie Būga KSn. I, 300, slav. vъšь "Laus", li. vievesa "Ganslaus" u. a. stellen. Anders (zu ai. ōṣ̌ati, lat. ūrit "brennt", gr. εύ'ω "senge", an. ysia "Feuer" u. a.) Fick Wrtb. I ⁴ , 7 und Walde 1. c. 111 f., sowie (zu aruss. yшь, eine Art Pflanze; "carduus" ?) Iľjinskij Извѣст. XXIII, 1,171.

Avots: ME IV, 309

II uzšķẽrêt, (Kohl) hobeln (perfektiv): kapuostus.

Avots: ME IV, 388

uztaisît,

1) anfertigen, verfertigen
U.; erbauen (auch im geistlichen Sinne) U.: uztaisīt jaunu māju, žuogu (Stenden), krē̦slu, jaunas drēbes (Salis). uztaisīt kapu, den Grabhügel aufwerfen und herrichten Stenden. (fig.) čupru arī uztaisi vairāk uz augšu! Janš. Līgava I, 303. meitai bē̦rnu uztaisīt, ein Mädchen schwängern Anekd. IV, 211 (hier 75 auch ohne bē̦rnu in derselben Bed.), Stenden;

2) aufmachen, zurechtmachen:
uztaisīt gultu, vietu. (fig.) uztaisīt dūšu, sich einen Rausch anlegen. Refl. -tiês,

1) sich zurechtmaehen
Spr.: viņš nevarēja uztaisīties vien uz darbu;

2) sich aufputzen:
meita šuodien skaisti uztaisījusies;

3) zābaks par šauru uztaisījies, der Stiefel ist versehentlich zu eng angefertigt.

Avots: ME IV, 390, 391

vagulis Ar., C., Golg., Karls., Lubn., Preili, Schwanb., Serben, Vīt., vaguls Nötk., vaguls U., Seltingshof, vaguols Lubn., Meiran, Selb., vaguolis Erlaa ("vabuole"), Stockm., ; ein Käfer; vagulis Bauske, Bers., Blumenhof, Drosth., Erlaa, Fest., Golg., Lenzenhof, Lindenberg, Meiran, Serben, Sessw., vaguls Peb., vaguolis Sonnaxt, vaguols Kaltenbrunn, Oknist (hier gewöhnl. die Deminutivform vaguoliņš gebraucht), Selb., ūdens vagulis C., ein Wasserkäfer; vagulis Wid., hydrophilus; vagulis Drosth., Fest., Sessw., eine Art Erdkäfer; vaguols Für. I, der Baumkäfer, vaguols Kreuzb., ein kleiner, schwarzer Käfer, Plur. vagules, kleine, schwarze Insekten im Mehl Pērse: sūdu vabule ir vagulis Vīt. zâlē... šūpuojas vaguliņš, me̦lns kâ kapucīns Ezeriņš Leijerk. II, 51, me̦lni mani kumeliņi kâ ūdeņa vaguliņi (Var,: vagulīši, vaguoliņi) BW. 15948. vaguļu vāceli taušķēsim 19280, 1. Ūziņam me̦lni zirgi kâ ūdeļu vaguliņi ("Mistkäfer der Steinmarder") Mag. XX, 3, 10. jē̦rs mīksts kâ vaguls ("?") N.-Peb. uz kāpuostiem dzīvuo mazi (me̦lni) vagulīši Sessw., (vaguliņi) Odensee. labības vagulis nuodara . . . zaudējumus . . . kviešu druvām Rītiņš Šmeila dab. st.; vaguolis, ein Schmutzfink Erlaa. Wahrscheintich dissimiliert aus vabulis, s. KZ. LII, 1192.

Avots: ME IV, 432

vaļẽjs,

1) offen:
ieiet pa vaļējām durvīm. iekāpt pa vaļēju luogu. stāvēja ap vaļēju kapu Blaum. Pie skala uguns 220. vaļējām acīm BW. I, S.182; Etn. III, 16;

2) unbefestigt, los, locker, undicht, frei
U.; schlaff Brasche: vaļẽjiem matiem Etn. III, 41; LP. VII, 426. de̦lamuo var pazīt nuo ādas, kura gluži vaļēja un gruozīga JK. VI, 42. (fig.) lielums baznīcē̦nu bij izklīduši, nu kruogā vaļējāka apgruozīšanās Kaudz. M. 305;

3) frei (von Schuld und Strafe)
U.

Avots: ME IV, 464

vaskans: vaskani ... matiņi Tdz. 38695. v. zied kapu kalns vaskaniem ziediņiem 49545.

Avots: EH II, 759

ve̦lē̦na (li. velėnà "ausgestochener Rasen"),

1) ve̦lê̦na Bers., C., Kl., PS., Wolm. u. a., (mit ē̦˜ ) AP., Jürg., Siuxt, (mit è̦ ² ) Golg., ve̦le̦na Frauenb., Nigr., Mahlup, ve̦le̦na Karls., Salis, ve̦lē̦ns Bielenstein Holzb. 456, Brozen, Pankelhof, ve̦le̦ns L., U., Schlehk n. FBR. VII, 44, Kand., Stenden,* veliens (gespr.: velans) Dond., ve̦lans Suhrs n. FBR. VlI, 44, Plur. ve̦laņi Ladenhof n. FBR. XI, 66, Demin. velenīte, velentiņa Siliņš 66, der (ausgestochene) Rasen; der Erdkloss; das Torfstück
U.: ardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu RKr. XVI, 137. plē̦sumā sīksta ve̦le̦na Nigr. ve̦le̦nas nav vēl sae̦cē̦tas ebenda. jumta ve̦le̦na, der Rasen, mit dem man den First eines Strohdaches befestigt Frauenb. kapu ve̦le̦na ebenda. kad pļavā ruok grāvi, tad ve̦le̦na jāsakrauj kārtīgās čupās, nedrīkst izmē̦tāt ebenda. par dienu jāuzar līdumā ¹ / ₃ pūrvietas, ve̦le̦nā 1 pūrvieta Etn. III, 90. tik smags kâ ve̦le̦na, sagt man von einem kleinen, dicken Kinde Frauenb.;

2) ve̦le̦nas sauc sastaigātuos bumbuļus kluonā durvju pasliekšņuos JK. VI, 12;

3) ve̦le̦ns U., der Grabhügel;

4) verächtl. Bezeichnung für gestossenen Harif Trik.
Leskien stellt es Abl. 354 mit einem ? zu velˆt; vielmehr zur Wurzel u̯el- "reissen, ritzen" (in npers. valāna, lat. volnus, cymr. gweli "Wunde", lat. vellere "ausreissen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.)? Zur Bed. vgl. slav. dьrnъ "Rasen": derǫ "reisse".

Avots: ME IV, 529

I velis Wid., gew. der Plur. veļi U.; Karls., die Geister der Verstorbenen, die Zeit von Michaelis bis Martini, jedenfalls im Oktober, wo das Volk meint, dass die Geister der Verstorbenen umgehen und Opfer empfangen müssen U.: tas baltais e̦suot bijis velis LP. VI, 45. parādās... velis, jādams uz vērša VII, 55. veļi veļas kâ kamuoli 24. kas... gavilēja kapu kalna galiņā ? mūs[u] māsiņa gavilēja veļu guovis ganīdama BW. 10. veļu laiks U., die Geisterzeit. laiks uz veļiem nāk, die Geisterzeit nähert sich U., Pūrs I, 105. veļu mēnesis LP. Vll, 25, der Geistermonat. veļu drūzma, das Totenheer, die wilde Jagd Pūrs I, 111. veļu kungs LP. VII, 24. veļu (veļa U., Spr.) māte LP. Vil, 25, Karls., die Göttin des Jenseits Spr.: citai dievs, Laima taisa (sc.: vietu), citai taisa veļu māte BW. 9246. - veļu kauls (velis Dond.), veļa kauli Frauenb., ein Überbein Nerft n. U., Talsen und Siuxt n. LP. VII, 1255; veļu vaina, ein Bruch (hernia) Bergm. n. U. Nebst velēnieši, ve̦lns, veļānieši, vē̦li u. a. zu li. vẽlês oder vė˜lês "die geisterhaften Gestalten der Verstorbenen" und vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 223 f. und Trautmann Wrtb. 348) zu an. valr "Leichen auf dem Schlachtfeld" u. a. - Andets (als "die Holden" zu vẽlêt "gönnen") Bezzenberger BB. XXVI, 187; s. auch Būga RSL VI, 23 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 305 und Brückner KZ. L, 180 f.

Avots: ME IV, 530, 531

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673

‡ virsce̦pure* M. 198, die Kappe, Kapuze.

Avots: EH II, 788

àunene, eine Pilzart PS., wohl = àunagalva, Sparoosia crispa Peņģ.

Kļūdu labojums:
wohl = ànagalva, Sparossia crispa Peņģ. = der Kapuzinerpilz, Birkenpilz (boletus schaber)

Avots: ME I, 225