Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'karas' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'karas' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (9)
karas
karas,
1) lange Schnüre od. Stangen, worauf etwas gehängt wird Bers.
A. XVI, namentlich etwas gehängt wird Bers. A. XVI, namentlich die Stangen, auf denen die Netze getrocknet werden N. - Bartau, Lasd.; [Turnstangen Dunika;]
2) etwas Aufgehängtes:
vai tu šitās karas nevari saņemt Bers. Zu kārt.
Avots: ME II, 160
1) lange Schnüre od. Stangen, worauf etwas gehängt wird Bers.
A. XVI, namentlich etwas gehängt wird Bers. A. XVI, namentlich die Stangen, auf denen die Netze getrocknet werden N. - Bartau, Lasd.; [Turnstangen Dunika;]
2) etwas Aufgehängtes:
vai tu šitās karas nevari saņemt Bers. Zu kārt.
Avots: ME II, 160
karasa
karaspēks
ļenkaras
pakaras
pakaras "?": bija nuokrauta tik liela vaiņagu un zâļu guba, ka bija jāme̦t divās pakarās, lai aizne̦stu pruom Ciema spīg. 238.
Avots: EH II, 140
Avots: EH II, 140
pārkaras
pārkaras
pãrkaras [Vank.], pãrkari Mar., [Dricē̦ni, Rutzau], die Uberhängsel von zusammenhängenden Ruten über Heu-, Kornhaufen und über Dächern zum Schutz gegen den Wind: auzu gubas ar pārkarām nuoklātas Blaum. purā metu siena kaudzi, tai pārkaru nevajaga BW. 7445. Der Sing. pãrkars*, der Vorsprung: viņš steidzās uz klinšu pārkaru Laura 8. [Der loc. pl. pārkaruos und instr. pārkarām auch adverbiell (= pãrkaru): vasarājas statiņām pārkaruos stāv tām pārsviestie, tievgaļuos sasietie krūmāji Drosth.]
Avots: ME III, 159
Avots: ME III, 159
piekaras
piẽkaras (pie ve̦zuma, kaudzes, drēbēm), etwas Überflüssiges, Unnützes Ronneb., Drosth., N.-Peb., Mitau: puisis nuoņe̦m auzu ve̦zumam piekaras, lai nepiekaisītu ceļu; "unnützer Schmuck am Pferdegeschirr" Vank.; "bārkstis, izruotājumi gar lakatu un vilnaiņu malām Ronneb.
Avots: ME III, 255
Avots: ME III, 255
Šķirkļa skaidrojumā (41)
akar
[a(t)kar, in Ronneburg für schriftle. atkal "wieder"; zu atkãrties? vgl. li. ãtkaras "неохотный".]
Avots: ME I, 165
Avots: ME I, 165
akots
I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");
1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;
2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;
3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;
4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;
5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);
6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].
Avots: ME I, 65, 66
1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;
2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;
3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;
4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;
5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);
6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].
Avots: ME I, 65, 66
apkaikarāt
apkaikarât, tr., zottig machen, beschmutzen: nesēdi, māsiņa, kaikaru pulkā, tur tevi kaikaras apkaikarās RKr. XVI, 116.
Avots: ME I, 92
Avots: ME I, 92
atkar
[a(t)kar, in Ronneburg für schriftle. atkal "wieder"; zu atkãrties? vgl. li. ãtkaras "неохотный".]
Avots: ME I, 165
Avots: ME I, 165
atkare
* atkare, Unlust: sliņķis dara visu kā par atkarēm (wider seinen Willen, ungern) Dr.; dzelzszāli zirgi ē̦d kā par zuob-atkarēm Dr. [Nebst li. ãtkaras "неохотный" wohl zu le. atkãrtiês "zurückhängen".]
Avots: ME I, 165
Avots: ME I, 165
atkars
atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),
1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;
2) "= nuokars" Ewers.
Avots: EH I, 146
1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;
2) "= nuokars" Ewers.
Avots: EH I, 146
auskars
àuskars (li. aũskaras), gew. Pl. àuskari, auch auškari A. XI, 148, Ohrgehänge (zu àuss und kārt).
Avots: ME I, 227
Avots: ME I, 227
cīkara
cīkara, Sehne, Abfall vom Fleische: kas tad tā nu par gaļu: cīkaras vien Naud. Etn. 1,41; [vgl. cīcari und cīkstalas].
Avots: ME I, 390
Avots: ME I, 390
kaika
kaika,
1) [kaîks 2 Salis], eine verächtliche Bezeichnung eines Menschen, besonders eines Menschen von hohem Wuchs, mit langem Halse Stockm., Frauenb.: vai šis gan duomājas būt labāks nabags nekâ es? tāds pats kaika Alm. tâ jāj kungi, tâ bajāri, tâ tie kaikas zemnieķeļi VL. aus Grünh.; [kaĩka Erwahlen, Waldegalen, kaîka 2 Walgalen, N. - Bergfried u. a., eine magere, hässliche Kuh mit langen Beinen, oder ein solches Pferd resp. Schaf; auch von ähnlichen Menschen gesagt;]
2) ein Unruhiger, Unbändiger
Ruj., Lub.; [kaîka 2 "aušīga, vieglprātīga, pārspīlē̦ta sieviete" Kalnazeem. Zu kaikt, kaikaris "ein Unbändiger", li. káikinti "мучить, терзать", kaĩkaras "wusoko - pochyły; ein Faulpelz", apr. caican "Pferd"?]
Avots: ME II, 132
1) [kaîks 2 Salis], eine verächtliche Bezeichnung eines Menschen, besonders eines Menschen von hohem Wuchs, mit langem Halse Stockm., Frauenb.: vai šis gan duomājas būt labāks nabags nekâ es? tāds pats kaika Alm. tâ jāj kungi, tâ bajāri, tâ tie kaikas zemnieķeļi VL. aus Grünh.; [kaĩka Erwahlen, Waldegalen, kaîka 2 Walgalen, N. - Bergfried u. a., eine magere, hässliche Kuh mit langen Beinen, oder ein solches Pferd resp. Schaf; auch von ähnlichen Menschen gesagt;]
2) ein Unruhiger, Unbändiger
Ruj., Lub.; [kaîka 2 "aušīga, vieglprātīga, pārspīlē̦ta sieviete" Kalnazeem. Zu kaikt, kaikaris "ein Unbändiger", li. káikinti "мучить, терзать", kaĩkaras "wusoko - pochyły; ein Faulpelz", apr. caican "Pferd"?]
Avots: ME II, 132
kaikara
kaîkara 2 "plušķis" [ein Zerlumpter?]: nesēdi kaikaru pulkā! tur tevi kaikaras apkaikarās Ranken n. RKr. XVI, 116. kaikaras māsiņas panāksti BW. 20434. Vgl. kaikaris.
Avots: ME II, 132
Avots: ME II, 132
kankars
I kànkars C., [kan̂kars 2 Salis, Bauske, kañkars PS., Ruj.], gew. Pl. [kànkari Arrasch, Jürg., Wolm., kañkaŗi Lautb., Dond.], auch kankaras, n. U. auch kankurs,
1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;
[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]
Avots: ME II, 155
1) herabhängende Lumpen, Fetzen, Lappen, Zotten, alte, zerfetzte Kleider:
[kankars uz kankara, vējš pūš cauri (Rätsel) Warkl. ģērbies kankaruos Jürg.] ve̦cas kankaras mē̦tājas te pa visiem kaktiem Frauenb. kam kādi kankari (Var.: kankaras), pa luogu laukā! BW. 19152, 1;
[2) kañkars PS., Trik.,
= kankaris: tas tāds kankars vien ir! - Mit Reduplikation zu kãrt(ies)? Vgl. Le. Gr. 192.]
Avots: ME II, 155
karaša
karaša [in Waidau angeblich auch mit ā zwischen r und š gesprochen], kàrša PS., [Wolm.], ein verächtl. Demin. karaška RKr. XVII, 138,
[1) Festbrot, Weissbrot];
2) ein flacher Kuchen aus grobem, dunklem Mehl:
karašu taisa nuo tās pašas mīklas, paplāni izspiežuot un ar pirkstu caurumiņus izduŗuot; tuo tad aplaista ar kreimu un apkaisa ar sāli, vai arī apsmērē ar sālītu sviestu Etn. I, 42, Gold., Kand. steidzies, ņem sijātuo miltu trīs mē̦rus, mīci un dari karašas I Mos. 18, 6. stiepies gaŗa, pleties plata, mana griķu karašiņa BW. 2922. kuo tu labāk ņem: kuokā kārtu vīru vai saulē ce̦ptu karašu (Rätsel: Apfel, Kuhfladen). Sprw.: pie ielauztas karašas visi ķeŗas. drudža karaša, Fieberkuchen U. [Aus karask "Kuchen, Fladen " nach Thomsen Beröringer 257; aus dem Lettischen od. Kurischen stammt wohl karaišis (bei Memel), das durch das synonyme ragaĩšis formell beeinflusst sein kann.]
Avots: ME II, 160
[1) Festbrot, Weissbrot];
2) ein flacher Kuchen aus grobem, dunklem Mehl:
karašu taisa nuo tās pašas mīklas, paplāni izspiežuot un ar pirkstu caurumiņus izduŗuot; tuo tad aplaista ar kreimu un apkaisa ar sāli, vai arī apsmērē ar sālītu sviestu Etn. I, 42, Gold., Kand. steidzies, ņem sijātuo miltu trīs mē̦rus, mīci un dari karašas I Mos. 18, 6. stiepies gaŗa, pleties plata, mana griķu karašiņa BW. 2922. kuo tu labāk ņem: kuokā kārtu vīru vai saulē ce̦ptu karašu (Rätsel: Apfel, Kuhfladen). Sprw.: pie ielauztas karašas visi ķeŗas. drudža karaša, Fieberkuchen U. [Aus karask "Kuchen, Fladen " nach Thomsen Beröringer 257; aus dem Lettischen od. Kurischen stammt wohl karaišis (bei Memel), das durch das synonyme ragaĩšis formell beeinflusst sein kann.]
Avots: ME II, 160
ķura
ķura, maizes ķura, eine Speise: tuo vāra nuo maizes garuozām kâ pabiezu putru, aizdaram pieliekuot taukus jeb gaļas vīkaras un ē̦d atkal ar rupju maizi kuopā Etn. I, 41.
Avots: ME II, 392
Avots: ME II, 392
nokara
nuõkara, nuokare, nuokãre,
1) etwas Herabhangendes:
nuoraujat visas nuokaras ielu starpās līdz ārdīm! Vīt. viņas blūze bija ar gaŗām nuokārēm U. b.;
2) der Abhang
Naud.: viesnīca bija krāšņa ē̦ka uzce̦lta pie pašas kalna nuokaras A. XII, 495. klints nuokares lūst Vēr. I, 834. kalna nuokāres priekšā laukums Rainis. [daudz nuokāres veda uz viņa(= kalna) augstumiem Veselis Saules kapsē̦ta 139];
3) nuokāre, das Schutz -, Abdach
Dr.
Avots: ME II, 794
1) etwas Herabhangendes:
nuoraujat visas nuokaras ielu starpās līdz ārdīm! Vīt. viņas blūze bija ar gaŗām nuokārēm U. b.;
2) der Abhang
Naud.: viesnīca bija krāšņa ē̦ka uzce̦lta pie pašas kalna nuokaras A. XII, 495. klints nuokares lūst Vēr. I, 834. kalna nuokāres priekšā laukums Rainis. [daudz nuokāres veda uz viņa(= kalna) augstumiem Veselis Saules kapsē̦ta 139];
3) nuokāre, das Schutz -, Abdach
Dr.
Avots: ME II, 794
nosirt
‡ nuosirt "?": vīrieši būs nuosirti, aizve̦sti pruojām un ierinduoti karaspē̦kā Janš. Mežv. ļ. II, 333.
Avots: EH II, 85
Avots: EH II, 85
noskarots
‡ nuoskaruôts, mit skaras behangen Frauenb.: vītnes nuoskaruotas ("pilnas ar pākšu zirņiem") nuo vienas vietas.
Avots: EH II, 85
Avots: EH II, 85
panckari
pārkalas
pãrkalas in West-Livl. n. U., [pārkaļi Salis], = karas">pārkaras: uzliec siena kaudzes galam pārkaļus, lai vējš neizjauc! Salis]; pārkala Etn. IV, 162 "suovara, uzkala"; pārkalas divas egļu vicas, kas satur ecēšu galdus kuopā A. XI, 170. [pārkal- wohl dissimilatorisch aus pārkar-].
Avots: ME III, 158, 159
Avots: ME III, 158, 159
pārkari
pãrkari (unter pãrkaras),
1): auch Grob., Iw. (hier auch der Sing.), Linden in Kurl., Orellen, (> pākari) Lis., Seyershof, BW. 19295, pā`rkaŗi 2 Sonnaxt; ‡
2) (> pãkari) Hosenträger
Kurs.
Avots: EH XIII, 202
1): auch Grob., Iw. (hier auch der Sing.), Linden in Kurl., Orellen, (> pākari) Lis., Seyershof, BW. 19295, pā`rkaŗi 2 Sonnaxt; ‡
2) (> pãkari) Hosenträger
Kurs.
Avots: EH XIII, 202
pārkars
[pā`rkars 2 Domopol "kārts, kuŗu paveŗ caur nuokautas cūkas kājām, lai varē̦tu nest"; s. auch unter pãrkaras.]
Avots: ME III, 159
Avots: ME III, 159
pārkulas
pieskara
pluksts
pluksts,
1) der aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork angefertigte Schwimmer am Netz
Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung), Golg., oder an der Angelschnur Peb. n.U., Bielenstein Holzb. 678: būtu gājis uz e̦ze̦ru makšķerēt, bet pluksta nevaruot saredzēt Baltpurviņš. vējš piedauzīja pie sienas tinas plukstus Austriņš Nuopūtas vējā 90;
2) eine Medaille
(verächtlich) Jürg., Arrasch, Golg., Wolmarshof: dzīvie piekaras sev (zur Auszeichnung) plukstus pie krūtīm R. Av.;
3) "luodziņš uz durvīm" N.-Peb. n. Latv. Saule, № 35, S. 378;
4) ein leichtfertiger, unbedeutender Mensch
Ruj. In der Bed. 1 vielleicht (mit kst aus skt) zu pludi.
Avots: ME III, 355
1) der aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork angefertigte Schwimmer am Netz
Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung), Golg., oder an der Angelschnur Peb. n.U., Bielenstein Holzb. 678: būtu gājis uz e̦ze̦ru makšķerēt, bet pluksta nevaruot saredzēt Baltpurviņš. vējš piedauzīja pie sienas tinas plukstus Austriņš Nuopūtas vējā 90;
2) eine Medaille
(verächtlich) Jürg., Arrasch, Golg., Wolmarshof: dzīvie piekaras sev (zur Auszeichnung) plukstus pie krūtīm R. Av.;
3) "luodziņš uz durvīm" N.-Peb. n. Latv. Saule, № 35, S. 378;
4) ein leichtfertiger, unbedeutender Mensch
Ruj. In der Bed. 1 vielleicht (mit kst aus skt) zu pludi.
Avots: ME III, 355
saklupt
saklupt, intr
1) straucheln
Spr.: viņai izslīdēja kājas, tâ ka viņa saklupa MWM. X, 40. lai nesamežģītuos kāja un nepakluptu Janš.;
2) sich stürzen
(auf mehrere Subjekte bezogen): saklups zvē̦ri bariem virsū LP. I V, 2. karaspē̦ks saklūp pie zemes IV, 146. saklūp zirgiem mugurā V, 39. čūskas, kas saklupušas cīņā Vēr. II, 2;
3) zusammenfallen; zusammenschrumpfen:
Grunduls saklupa ceļuos Upītis Sieviete 86. viņa spēji saklupa uz galda ebenda 245. - salīkuse, saklupuse (Var.: sakrupuse) dē̦la māte BW. 23316, 14 var.
Avots: ME II, 651
1) straucheln
Spr.: viņai izslīdēja kājas, tâ ka viņa saklupa MWM. X, 40. lai nesamežģītuos kāja un nepakluptu Janš.;
2) sich stürzen
(auf mehrere Subjekte bezogen): saklups zvē̦ri bariem virsū LP. I V, 2. karaspē̦ks saklūp pie zemes IV, 146. saklūp zirgiem mugurā V, 39. čūskas, kas saklupušas cīņā Vēr. II, 2;
3) zusammenfallen; zusammenschrumpfen:
Grunduls saklupa ceļuos Upītis Sieviete 86. viņa spēji saklupa uz galda ebenda 245. - salīkuse, saklupuse (Var.: sakrupuse) dē̦la māte BW. 23316, 14 var.
Avots: ME II, 651
salasīt
salasît, tr.,
1) zusammensuchen, sammeln
U.: salasīti... ziedi un zâles Etn. IV, 69. salasīt karaspē̦ku LP. II, 61. Bārtas upe salasa savus ūdeņus pa daļai leišuos Konv. 2 279. viņa pa nakts me̦lnumiņu salasa vē̦de̦ra tiesu;
2) auslesen, durchlesen, zusammenlesen:
mēnesnīcā var salasīt uz uolas šādus vārdus LP. I, 25. meitene salasa... grāmatas virsrakstu Aps. IV, 15. brāļa sejā ne˙kas nav salasāms Stari III, 226;
3) intr., eine bestimmte od. eine längere Zeit sammeln bezw. lesen:
salasīja līdz pusnaktij LP. VII, 133. Refl. -tiês,
1) für sich sammeln, lesen;
2) sich versammeln:
nāks... šie brangā pudurā salasījušies LP. IV, 114. kamē̦r karaspē̦ks salasījies IV, 152. bērinieki salasās V, 57. vilki naktīm e̦suot salasījušies pulkiem VII, 860. vedēji salasījās pie brūtgāna BW. III, 1, 74;
3) (nach r. собираться gebildet) "= sataisīties": sasalasīja (= salasījās) pārduot pēdējuo guovi Rositten, meita sasalasīja un aizbrauca Pas. IV, 468.
Avots: ME II, 666, 667
1) zusammensuchen, sammeln
U.: salasīti... ziedi un zâles Etn. IV, 69. salasīt karaspē̦ku LP. II, 61. Bārtas upe salasa savus ūdeņus pa daļai leišuos Konv. 2 279. viņa pa nakts me̦lnumiņu salasa vē̦de̦ra tiesu;
2) auslesen, durchlesen, zusammenlesen:
mēnesnīcā var salasīt uz uolas šādus vārdus LP. I, 25. meitene salasa... grāmatas virsrakstu Aps. IV, 15. brāļa sejā ne˙kas nav salasāms Stari III, 226;
3) intr., eine bestimmte od. eine längere Zeit sammeln bezw. lesen:
salasīja līdz pusnaktij LP. VII, 133. Refl. -tiês,
1) für sich sammeln, lesen;
2) sich versammeln:
nāks... šie brangā pudurā salasījušies LP. IV, 114. kamē̦r karaspē̦ks salasījies IV, 152. bērinieki salasās V, 57. vilki naktīm e̦suot salasījušies pulkiem VII, 860. vedēji salasījās pie brūtgāna BW. III, 1, 74;
3) (nach r. собираться gebildet) "= sataisīties": sasalasīja (= salasījās) pārduot pēdējuo guovi Rositten, meita sasalasīja un aizbrauca Pas. IV, 468.
Avots: ME II, 666, 667
sarīkot
sarìkuôt, tr., ordnen, instandsetzen, zurechtmachen, vor-, zubereiten, zustande kommen lassen; anordnen; anspornen Spr.: rīt sarīkuosim izkaptis un parīt stāsimies pie rudzu pļaujas Janš. Precību viesulis 41. pīpi sarīkuojis Alm. Meitene nuo sv. 101. sarīkuot kuģi LP. II, 49. viņš bij laivu sarīkuojis R. Sk. II, 255. viss uz galda bij sarīkuots kâ pieklājas LP. VII, 280. sarīkuo dzīres Rainis. lācis sarīkuoja mielastu Krilova pas. 32. jāsarīkuo bēres LP. VII, 153. kungs sarīkuojis medības ebenda S. 241. labi sarīkuotu karaspē̦ku MWM. VI, 756. sarīkuo briesmīgu uzbrukumu RKr. VIII, 9. Jorams sarīkuoja visu Izraeli (ordnete das ganze Israel) 11 Kön. 3, 6. Refl. -tiês,
1) sich zurechtmachen, sich vorbereiten:
puisis atraisīja gruožus un sarīkuojās uz braukšanu Alm. Kaislību varā 66;
2) einander anspornen
Spr.
Avots: ME II, 718
1) sich zurechtmachen, sich vorbereiten:
puisis atraisīja gruožus un sarīkuojās uz braukšanu Alm. Kaislību varā 66;
2) einander anspornen
Spr.
Avots: ME II, 718
saskarties
saskar̂tiês, fälschlich auch saskārties geschr., sich berühren, in Berührung kommen: ekstrēmi saskaras Druva III, 339. lai duomas saskartuos ar ārpasauli MWM. v. J. 1908, S. 17.
Avots: ME III, 732
Avots: ME III, 732
satriekt
satrìekt, tr.,
1) zerschmettern, zerquetschen, zerschmeissen
U.; vernichten Spr.: viņš satrieca e̦lka bildes II Chron. 34, 7. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja Druva 11, 202. karaspē̦ks satriecis ienaidnieku LP. V, 303. suods vainīguos satrieks Krišs Laksts 30;
2) fig., erschüttern:
šī vēsts viņu ļuoti satrieca Kaudz. M. 153. stāstītājs grib satriekt klausītāju sirdis 314. tie... satriec dvēseles spējas R. Sk. II, 168. bāla un it kâ satriekta un apskurbuse sēdēja Klotilde Sadz. viļņi 69;
3) zusammenschwatzen:
kuo mēs te... nesatriecām un nesasmējām! JR. IV, 31;
4) intr., längere Zeit schwatzen.
Refl. -tiês,
1) zerschmettert, vernichtet werden:
viņa nuoduoms pa˙visam satriecās Druva I, 808;
2) sich aus seiner Lage verrücken
L.
Avots: ME III, 766
1) zerschmettern, zerquetschen, zerschmeissen
U.; vernichten Spr.: viņš satrieca e̦lka bildes II Chron. 34, 7. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja Druva 11, 202. karaspē̦ks satriecis ienaidnieku LP. V, 303. suods vainīguos satrieks Krišs Laksts 30;
2) fig., erschüttern:
šī vēsts viņu ļuoti satrieca Kaudz. M. 153. stāstītājs grib satriekt klausītāju sirdis 314. tie... satriec dvēseles spējas R. Sk. II, 168. bāla un it kâ satriekta un apskurbuse sēdēja Klotilde Sadz. viļņi 69;
3) zusammenschwatzen:
kuo mēs te... nesatriecām un nesasmējām! JR. IV, 31;
4) intr., längere Zeit schwatzen.
Refl. -tiês,
1) zerschmettert, vernichtet werden:
viņa nuoduoms pa˙visam satriecās Druva I, 808;
2) sich aus seiner Lage verrücken
L.
Avots: ME III, 766
skancis
skancis Glück, Manz., die Schanze. skanckaras, skanckari (nom. pl.), Lumpen, alte Kleider Serb. Umbildung von kankari nach skaras?
Avots: ME III, 870
Avots: ME III, 870
skara
skara,
1): skaras Fetzen AP., Saikava, alte Kleider
Saikava;
2): auzas s. Skaista, BW. 9723, 1; Kätzchen von Weiden, Birken u. a.
Erlaa, KatrE., Ruj., Siuxt;
3): auch Ramkau;
4): auch Auleja, Kaltenbr., Kārsava, Skaista, Višķi, Tdz. 58040, 8, Pas. XI, 404 (aus Lubn.); Demin. skareņa Warkl. "trīsstuŗains mežģiņu lakatiņš, kuo jaunavas vasarā sien ap galvu"; ‡
5) skaras, die Mähne
(?): (zirgs) marguotām skariņām BW. 29869 var.; ‡
6) ein Blättchen am Flachsstengel
Grob.: kad liniem skaras līdz pusei nuobirušas, tad tuos var sākt plūkt; ‡
7) Benennung für eine zottige Kuh
AP.
Avots: EH II, 501
1): skaras Fetzen AP., Saikava, alte Kleider
Saikava;
2): auzas s. Skaista, BW. 9723, 1; Kätzchen von Weiden, Birken u. a.
Erlaa, KatrE., Ruj., Siuxt;
3): auch Ramkau;
4): auch Auleja, Kaltenbr., Kārsava, Skaista, Višķi, Tdz. 58040, 8, Pas. XI, 404 (aus Lubn.); Demin. skareņa Warkl. "trīsstuŗains mežģiņu lakatiņš, kuo jaunavas vasarā sien ap galvu"; ‡
5) skaras, die Mähne
(?): (zirgs) marguotām skariņām BW. 29869 var.; ‡
6) ein Blättchen am Flachsstengel
Grob.: kad liniem skaras līdz pusei nuobirušas, tad tuos var sākt plūkt; ‡
7) Benennung für eine zottige Kuh
AP.
Avots: EH II, 501
skara
skara (li. skarà "abgerissener Lappen", slav, skora "Haut", ae. scearu "Teil"),
1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;
2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. l 713;
3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;
4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.
Avots: ME III, 872, 873
1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;
2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. l 713;
3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;
4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.
Avots: ME III, 872, 873
skarainis
skarainis,
1) ein zerlumpter Mensch
Suhrs: tu puisīti, skarainīti, nenāc meitu pulciņā! visas tavas skaras dre̦b RKr. XVI, 239;
2) skarainīte, Beiname des Hafers
im VL.: sēju miežus, sē]u rudzus, sēj[u] auziņu skarainīti BW. 28133, 2 var.
Avots: ME III, 873
1) ein zerlumpter Mensch
Suhrs: tu puisīti, skarainīti, nenāc meitu pulciņā! visas tavas skaras dre̦b RKr. XVI, 239;
2) skarainīte, Beiname des Hafers
im VL.: sēju miežus, sē]u rudzus, sēj[u] auziņu skarainīti BW. 28133, 2 var.
Avots: ME III, 873
sknārbalītis
sknārbalĩtis, ein Zerlumpter: tu puisīti, sknārbalīt (Var.: skarainīti, kankarīti, pluskutaini u. a.), . .. visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 7 var.
Avots: ME II, 883
Avots: ME II, 883
skrandulis
skrandulis,
1) ein Zerlumpter:
puisi, skrandulīti (Var.: skrandu puoli, skarainīti, pinkainīti, kankarīti u. a.), nenāc meitu pulciņā! visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 6 var.;
2) Plur. skranduļi Lieven-Bersen, Behrsebeck, Überbleibsel von geschmolzenem Fett.
Avots: ME II, 887
1) ein Zerlumpter:
puisi, skrandulīti (Var.: skrandu puoli, skarainīti, pinkainīti, kankarīti u. a.), nenāc meitu pulciņā! visas tavas skaras dre̦b BW. 20430, 6 var.;
2) Plur. skranduļi Lieven-Bersen, Behrsebeck, Überbleibsel von geschmolzenem Fett.
Avots: ME II, 887
spēks
spè̦ks (li. spė˜kas "Kraft"),
1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;
2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.
Avots: ME III, 992
1) Kraft, Stärke, Macht; eine grosse Menge, ein Heer
U., Kriegsheer Manz. Lettus: dzīvais spē̦ks, lebendige Kraft MWM. VI, 417. raisījās vaļā ar ārprātīgiem spē̦kiem Mērn. laiki 25. kas tas par brīnumu spē̦ku tiem vārdiem! 38. kam spē̦ks, tam daļa (RKr. VI, sak. v. 766) resp. slava (JlgRKr. II, sak. v. 353). kur spē̦ks, tur vara, Kraft gibt Macht U. kam lieli spē̦ki, tam lieli grē̦ki Br. sak. v. 1150. zūd spē̦ki, zūd prāts 1151. dabas spē̦ki SDP. VIII, 7. redakcijas spē̦ki A. XX, 73. karaspē̦ks, ein Kriegsheer. spē̦ka (gen. s.) kâ lācim Kraš. Vīt. 116. abi bija viena spē̦ka Zb. XVIII, 489. vilks... aurējis, cik spē̦ka LP. IV, 229. viņi ir jauni, spē̦ka pilni Dīcm. pas. v. I, 40. spē̦ka un nespē̦ka zâles LP. III, 81. spē̦ka vīrs, ein starker Mann U., LP. IV, 48. spē̦ka cilvē̦ks, spē̦ka darbs Mērn. 1. 10. spē̦ka luopiņi LP. V, 318. pašuos spē̦ka gaduos, im besten Mannesalter VI, 30, A. 1896, S. 132. spē̦ka barība Mazvērs. Luopkuopība III, 9. nuo visa spē̦ka, mit aller Kraft LP. I, 186. es tev visā spē̦kā labprāt gribu līdzēt Pas. IV, 500 (aus Leegen). spē̦ku izlaist, ohnmächtig werden U. spē̦ku nuoņemt, schwächen Brasche. spē̦kus saņemt LP. IV, 17, izmēģināt II, 66. palaidies uz savu spē̦ku kâ vērsis uz ragiem! RKr. VI, sak. v. 767. jauns ar spē̦ku, ve̦cs ar prātu Br. sak. v. 449. spē̦kiem mērīties U., = lauzties, spē̦kā iet U., nākt, an Kraft zunehmen: tikkuo mazais Krišelis bij nācis spē̦kā LP. VI, 513. maize, kas spē̦kā iet U., nahrhaftes Brot. viņam ne˙kas neiet spē̦kā U., bei ihm schlägt nichts an (ihm gedeiht nichts). vīrs pilnā spē̦kā U., ein Mann in, bei voller Kraft. pilnā spē̦kā burt LP. I, 161. ērzelis sāka pilnā spē̦kā skriet VI, 268. krāsns pilnā spē̦kā kurējās 260. karš bij pilnā spē̦kā Vēr. II, 270. darbs bij pašā spē̦kd, in vollem Gange Mērn. Laiki 181. strādāt visā spē̦kā, aus Leibeskräften 24. skrēja visā spē̦kā uz mājām 24. spē̦kuos iet ar kādu U., mit lemand anbinden, sich in einen Kampf einlassen : ve̦lns gāja spē̦kuos LP. V1, 483;
2) Bienenschwarm
Ar.: liels (mazs) spē̦ks. Nebst ai. pīva-sphāká-ḥ "von Fett strotzend" zu spẽt; s. auch Hoffmann BB. XVIII, 288.
Avots: ME III, 992
staklains
staklaîns, gabelig, zackig U.: bē̦rza staklainā sakne Etn. II, 77. aste . . . bezdelīgai staklaiņa LP. VII, 1185. ve̦lns grūda staklainuo sē̦tā, bet stakle iekaras sē̦tā LP. V, 91.
Avots: ME III, 1040
Avots: ME III, 1040
uzbrukt
uzbrukt,
1) abbrockelnd auf jem. od. etwas fallen, rutschen
(perfektiv) Spr,: viņam uzbruka grants virsū;
2) herfallen über jem., über den Hals kommen
U., überfallen, angreifen (eig. und fig.): karaspē̦ks uzbruka ienaidniekam. savā runā viņš man uzbruka. Subst. uzbrukums, der Überfall, die Attacke: atsist uzbrukumu; uzbrucẽjs, der Angreifer.
Avots: ME IV, 319
1) abbrockelnd auf jem. od. etwas fallen, rutschen
(perfektiv) Spr,: viņam uzbruka grants virsū;
2) herfallen über jem., über den Hals kommen
U., überfallen, angreifen (eig. und fig.): karaspē̦ks uzbruka ienaidniekam. savā runā viņš man uzbruka. Subst. uzbrukums, der Überfall, die Attacke: atsist uzbrukumu; uzbrucẽjs, der Angreifer.
Avots: ME IV, 319
vakars
vakars (li. vãkaras, slav. večerъ "Abend"),
1) der Abend:
Sprw, vakars gudrāks nekâ rīts Br. sak. v. 1320. rītā nevar zināt, kāds vakars būs 1015. kas tad algādzim par bē̦du, kad tik diena vakarā (wenn nur der Tag zu Ende ist) A. XI, 106. vakars me̦tas (U., A. v. J. 1896, S. 356), pienāk (U., LP. IV, 6), es wird Abend. ik vakarus (jeden Abend) viņš kāpa kalnā LP. VII, 351. svētīja ik˙katru ce̦turtdienas vakaru Etn. I, 74. šuovakar viņš brēca vēl diktāki nekâ citiem vakariem Dīcm. pas. v. I, 45. pa bezsaules vakaru iedama LP. VI, 226. meitenītes ilgi sēd vakarā BW. 6951. nāciet . . . ik vakaru vakaruos (jeden Abend)! 6952. nāciet .., vakariņu vakaruot! 6953. dzēru kruodziņā līdz vakaru vakariem 33618, 2. aiziet saule vakarā 18135. kamē̦r saule vakarā 9335, 8. teju man saule lēca, te panāca vakariņš Biel. 2105. ap vakara laiku LP. III, 93, um die Abendzeit, gegen Abend. pie vakara tikt II, 48. vakaru ņemt, am Abend zu arbeiten aufhören: pat˙laban gribējuši vakaru ņemt VI, 19. nezināt ne rīta, ne vakara II, 49. gar nichts wissen, sich nicht zurechtfinden können. sulainis ... izskatās, izduomājas - sveša puse - nezin ne rī˜ta, vakara V, 330. - (fig.) dzīves vakars Kundz. Vecais Stenders 76, mūža vakars MWM. VIII, 385, der Lebensabend. - labs vakars. guten Abend! labus vakarus atdevis (hat guten Abend gesagt) Janš. aiznes ... māmuliņai simtu labu vakariņu (Abendgrüsse) BW. 4384;
2) Plur. vakari, Westen Spr. u. a. Vgl. KZ. LII, 113 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 311.
Avots: ME IV, 448
1) der Abend:
Sprw, vakars gudrāks nekâ rīts Br. sak. v. 1320. rītā nevar zināt, kāds vakars būs 1015. kas tad algādzim par bē̦du, kad tik diena vakarā (wenn nur der Tag zu Ende ist) A. XI, 106. vakars me̦tas (U., A. v. J. 1896, S. 356), pienāk (U., LP. IV, 6), es wird Abend. ik vakarus (jeden Abend) viņš kāpa kalnā LP. VII, 351. svētīja ik˙katru ce̦turtdienas vakaru Etn. I, 74. šuovakar viņš brēca vēl diktāki nekâ citiem vakariem Dīcm. pas. v. I, 45. pa bezsaules vakaru iedama LP. VI, 226. meitenītes ilgi sēd vakarā BW. 6951. nāciet . . . ik vakaru vakaruos (jeden Abend)! 6952. nāciet .., vakariņu vakaruot! 6953. dzēru kruodziņā līdz vakaru vakariem 33618, 2. aiziet saule vakarā 18135. kamē̦r saule vakarā 9335, 8. teju man saule lēca, te panāca vakariņš Biel. 2105. ap vakara laiku LP. III, 93, um die Abendzeit, gegen Abend. pie vakara tikt II, 48. vakaru ņemt, am Abend zu arbeiten aufhören: pat˙laban gribējuši vakaru ņemt VI, 19. nezināt ne rīta, ne vakara II, 49. gar nichts wissen, sich nicht zurechtfinden können. sulainis ... izskatās, izduomājas - sveša puse - nezin ne rī˜ta, vakara V, 330. - (fig.) dzīves vakars Kundz. Vecais Stenders 76, mūža vakars MWM. VIII, 385, der Lebensabend. - labs vakars. guten Abend! labus vakarus atdevis (hat guten Abend gesagt) Janš. aiznes ... māmuliņai simtu labu vakariņu (Abendgrüsse) BW. 4384;
2) Plur. vakari, Westen Spr. u. a. Vgl. KZ. LII, 113 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 311.
Avots: ME IV, 448
virzināt
II vir̃zinât Karls.,
1) freqn. zu virzît, tr., (langsam) vorwärtsschieben
Gr.-Jungfernhof n. U., Spr., Bers., Kalzenau, Kokn., Laud., Vīt., (mit ir̂) Adl., Butzkowsky, Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, N.-Schwanb., Saikava, Selsau, (mit ìr 2 ) Sessw.; sehr langsam und vorsichtig mit einer svārte etwas (z. B. einen grossen Stein od. Balken) vorwärtsschieben Kalzenau: virzini akmini ar buomi uz šuo pusi! MWM. X, 473. virzināt uz priekšu karaspē̦ku Kokn.; vorwärtstreiben Wessen;
2) richten :
es virzināju dzirdi nuo publikas čalām augšup MWM. VI, 563;
3) intr., sich langsam vorwärtsbewegen:
ve̦ctē̦vs virzina Kokn. Refl. -tiês, sich langsam vorwärtsschieben, -bewegen Spr., Meiran, Meselau: beidzuot pats sāka virzināties uz priekšu Vīt. pats tik tik varuot virzināties uz priekšu LP. VII, 1077.
Avots: ME IV, 619, 620
1) freqn. zu virzît, tr., (langsam) vorwärtsschieben
Gr.-Jungfernhof n. U., Spr., Bers., Kalzenau, Kokn., Laud., Vīt., (mit ir̂) Adl., Butzkowsky, Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, N.-Schwanb., Saikava, Selsau, (mit ìr 2 ) Sessw.; sehr langsam und vorsichtig mit einer svārte etwas (z. B. einen grossen Stein od. Balken) vorwärtsschieben Kalzenau: virzini akmini ar buomi uz šuo pusi! MWM. X, 473. virzināt uz priekšu karaspē̦ku Kokn.; vorwärtstreiben Wessen;
2) richten :
es virzināju dzirdi nuo publikas čalām augšup MWM. VI, 563;
3) intr., sich langsam vorwärtsbewegen:
ve̦ctē̦vs virzina Kokn. Refl. -tiês, sich langsam vorwärtsschieben, -bewegen Spr., Meiran, Meselau: beidzuot pats sāka virzināties uz priekšu Vīt. pats tik tik varuot virzināties uz priekšu LP. VII, 1077.
Avots: ME IV, 619, 620
žākara
žākars
I žākars,
1) žãkars Zarnikau, ein Fischergerät (ein Eisen mit wenigstens 4 Haken
U.), womit verlorene Netze im Wasser gesucht werden Bielenstein Holzb. 655;
2) Plur. žãkari Ahs., = karas">pãrkaras: labības kaudzēm, stirpām mē̦dz likt žākarus pāri, lai vējš neizpluosa čukurus Ahs. n. RKr. XVII, 66;
3) "salmu jumtam pirmie, nuo čukura skaituot, pāri pārliktie klamburi" N. - Bartau.
Avots: ME IV, 795
1) žãkars Zarnikau, ein Fischergerät (ein Eisen mit wenigstens 4 Haken
U.), womit verlorene Netze im Wasser gesucht werden Bielenstein Holzb. 655;
2) Plur. žãkari Ahs., = karas">pãrkaras: labības kaudzēm, stirpām mē̦dz likt žākarus pāri, lai vējš neizpluosa čukurus Ahs. n. RKr. XVII, 66;
3) "salmu jumtam pirmie, nuo čukura skaituot, pāri pārliktie klamburi" N. - Bartau.
Avots: ME IV, 795