Paplašinātā meklēšana

‡ abrukasas, der zuletzt aus dem Backtroge zusammengeschabte Teig U.; abrukasis U.,

1) das aus Geschabtem gebackene Brötchen;

2) das Werkzeug, mit dem der Backtrog ausgeschabt wird;

3) (im Scherze) das letzte Kind.

Avots: EH I, 1

‡ apkasas, das (ringsum)Zusammengeharkte: kad se̦ra ve̦zums ir sasiets, tad ve̦zumu apkasa, un apkasas same̦t virsā uz ve̦zuma AP.

Avots: EH I, 90

atkasas, Pl. t., das Abschabsel.

Avots: ME I, 165

izkasas, der Rest des Teiges, der ausgeschabte (izkast) Teig: abrukasis ce̦pts nuo abras izkasām Etn. I, 43; IV, 34.

Avots: ME I, 748

I kasa, erweitertes kas, wer, was: kasa tur bija? Mar.

Avots: ME II, 168

II kasa,

1): kas (ā- od. ē- Stamm?) Salis; ‡

2) kasas Seyershof, Unebenheiten auf Kartoffeln.

Avots: EH I, 591

II kasa, die Krätze: izceļas kasa jeb naizs A. XV, 460. Vgl. kasis, kašķis, kasus. Zu kasît.

Avots: ME II, 168

III kasa: auch Rutzau.

Avots: EH I, 591

III kasa (li. kasà "Haarflechte", [slav. kosá "Haar, Flechte"]), Haarflechte. Zu kast.

Avots: ME II, 168

[IV kasa,

1) = tiepšanās, das Widerstreben, Eigensinnigsein AP.;

2) Steitsucht:
viņam tāda kasa uznākusi Bers. Vgl. kasîgs "rechthaberisch".]

Avots: ME II, 168

kasaîns: auch Mar., kasans Salis, kase̦ns Seyershof: kasans bē̦rns Salis, kase̦ni (mit unebener Schale) kartiņi tiek nuo taukas, sūras zemes Seyershof.

Avots: EH I, 591

kasaîns, krätzig Ruj.: man bij viens kasains āzis BW. 29401. kasaini, kasaini panākstu zirgi. [kasainu (Var.: naizuotu) vē̦de̦ru BW. 34464; ähnlich 35235.]

Avots: ME II, 168

kasalas, [kasals Wid.], das Abschabsel, der Splint Dond.: kad bē̦rnam ruoze, liek virsū ievu kasalas JK. VI, 49. Zu kast.

Avots: ME II, 168

‡ II kasals Saikava, Warkl., = kasîklis 4, ein beim Anfertigen von Bastschuhen gebrauchter knöcherner Pfriem: ar kasalu aizduŗ aiz lūka un pataisa caurumu, kur palapu aizpīt Saikava.

Avots: EH I, 591

nuõkasas: nuo šām nuokasām ņem 2 saujas Lange Latv. ārste 61.

Avots: EH II, 52

nuõkasas, nuõkašas, das Abschabsel, Abgeschabtes.

Avots: ME II, 794

‡ pakasas Heidenfeld "die beim Getreideeinführen auf dem Felde zusammengeharkten Getreidenachbleibsel".

Avots: EH II, 141

piekasas, piekasis (Sing.), der im Grütztopf od. Brottrog sich bildende, festanklebende Ansatz U. Zu ķesēt I?

Avots: ME III, 256

sakasas: auch Ramkau; kad labībai rindas sakasītas, tad s. sabāž gubiņā iekšā AP.

Avots: EH XVI, 416

sakasas Stērste, Zusammengekratztes, -geschabtes, -gescharrtes Fest., z. B. die von den Wänden des Troges zusammengeschabten Teigreste Mar. n. RKr. XV, 134, zusammengeharkte Überreste von Getreide ebenda.

Avots: ME II, 646

abr (a) kasis, abrukasis, kasas">abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

abr (a) kasis, abrukasis, kasas">abrukasas, abraskasis, (abr (a) kasts, dem. abr (a) kastiņš Tals., Dond.), der Rest des Teiges und der daraus gebackene Kuchen: abraskaša kukulītis katru reizi, kad maizi ce̦p, vilkam par ganu algu jāduod LP. VII, 873. abr (a) kasis:

1) das eiserne Instrument, mit dem der Rest des Teiges zusammengeschabt wird,
in Linden abarkasis Mag. XIII, 2, 42;

2) im Scherze: das letzte Kind
(Ulm.). abrukasis oder abrukasa, Teigkrätzer, Hungerleider (Ulm.).

Kļūdu labojums:
ganu alga = gana alga

Avots: ME I, 6

‡ àizkasît,

1) hin-, wegharken:
a. sienu līdz šķūnim;

2) verscharren, zuscharren:
vistas aizkasa vagas starp duobēm;

3) hin-, wegeilen:
a. kâ vējš Stenden, Trik.

Avots: EH I, 29

apmàlis PS., eigentlich identisch mit apmale,

1) das zum Trocknen zusammengeführte Heu,
s. plankums: sienu kasa apmāļuos, apmāļus uzcē̦rt Etn. III, 72;

2) apmālis, ein Teil des Gebietes (wohl an der Grenze):
šis apmālis piede̦r pie mūsu pagasta A. X, 1, 308; cf. apmaļu ļaudis;

3) apmāles,

a) Wiesenspitzen, die sich zwischen Feldern oder Wäldern befinden
A. X, 1, 308;

b) [apmālēs sagrābt, Heu zum Trocknen in dichtere Haufen zusammenharken
U.].

Avots: ME I, 105

appuodziņa "?": appuodziņas vilnu kasa snusas egles virsaunē; šam spruodziņa, tam spruodziņa, man ar visu vācelīti BW. 34177 (aus Lubn.).

Avots: EH I, 107

‡ atkašņi Frauenb., = kasas">atkasas (das beim Braten an den Pfannenboden Angebrannte).

Avots: EH I, 146

cìlps ² (unter cil˜pa): auch Prl. u. a. n. FBR. VI, 94 und IX, 138, Bērzgale, Fest., Saikava, Selsau, mit ilˆ Kalz.,

1): auch Sonnaxt, Warkl.;

3): auch Saikava (hier neben cìlpa ² "Schlinge"):
zaķiem labi cilpus mest BW. 3824 var. cilpu cilpiem zaķīt[i]s lēca 23568 var. zirgs le̦c ar cilpu, das Pferd zieht mit éinem Ruck die Fuhre aus der Gruft (auf schlechtem, ausgefahrenem Wege) Saikava; "rāviens kasuot ar grābekli" Heidenfeld: dažs ar grābekli kâ ar divi cilpi [kasa].

Avots: EH I, 271

deñderiski iet,

1) taumelnd, tollend, schüttelnd, hüpfend gehen:
viņš iet denderiski, laikam iedzēries. viņš kasa sienu, ka grābeklis denderiski vien iet Etn. II, 129. ēvele pa nelīdze̦ni aptē̦sta kuoka virsu denderiski vien iet Druw.;

2) über Hals und Kopf:
es viņu izsviestu denderiski MWM. VII, 812, RKr. II, 55.

Avots: ME I, 455

dergt (auch * derdzêt?), -e̦rdzu, -erdzu (auch -erdzēju?) "?": balsis skarbi de̦rdz Līguotnis. [viņš kasa dzelzi, ka ausis de̦rdz Annenburg. kad krūtīs duobji skan, tad saka, ka tās sāk dergt Grobin.] Kārļa krūtīs derdza sāpes Saul. de̦rdzuoša, sāpīga duoma Vēr. 1030, 1033.

Kļūdu labojums:
Vēr.1030=Vēr.I,1030

Avots: ME I, 457

I gre̦m̃zda,

1): auch Dond.;

2): (Abschabsel)
auch Siuxt: kâ kādu gre̦mzdu (acc. s.) sakasa, tad var ieēst.

Avots: EH I, 403

grìzte: auch Nötk., (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit î ² ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î ² ) Seyershof; valgs trijām grîztēm ² "?" Grob.; grìztu grìztēm ² saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

izkasît, Refl. -tiês, ‡

2) sich herausscharren:
izkasas nuo zemes Pas. Vl, 371.

Avots: EH I, 454

izkasnas Golg., = kasas">izkasas.

Avots: ME I, 748

izkast (unter izkasît; li. iškàsti ), ‡

3) ausgraben
Auleja, Preiļi (Kur. Nehrung): i. duobi. bērzeņu vajag i. ārā, pārdēstīt citā vietā Auleja. izkasa tuo laukā Pas. VII, 182. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum Überdruss (vergebens) graben:
vakar cik jie te izkasušies bija Auleja; ‡

3) scharrend (grabend) hinausgelangen
Dunika: lapse izkasusēs pa mūŗa apakšu laukā.

Avots: EH I, 454

jukums,

1) Mischmasch, Verwirrung, Missverständnis:
atkal jukumi, kuŗam duot, kuŗam ne LP. IV, 14;

2) ein nachlässig gekleideter Mensch,
"tāds, kas staigā izjukušā un nuošļukušā apģē̦rbā" Stockm. n. Etn. II, 34;

3) der Plur. jukumi, Mengstroh, Heu und Stroh zum Viehfutter gemengt
Mar.; kurzes, verworrenes Stroh Adolphi: vīrieši krata un kasa sausākuos salmus, kuŗuas par jukumiem sauc Etn. III, 73.

Avots: ME II, 116, 117

kãjiniẽks, kãjeniẽks, kãjniẽks, [kàjnieks C..], f. - niẽce,

1) der Fussgänger:
senāk tur bijis iemīts kājinieku te̦ks LP. VI, 46;

2) der Infanterist:
kājnieku pulks;

3) der sogenannte Fussarbeiter, der zur Zeit der Frohne ohne Pferd arbeitete:
par visu tuo gabalniekam bjis ik pārne- dēļas 3 - 5 dienas jāiet muižā strādāt, vienreiz ar zirgu, uotrreiz kājniekuos Etn. III, 133. kājinieki jeb uotrinieki ir tie ļaudis, kas ārda mē̦slus un kasa sienu Etn. III, 74. mē̦slu kājniecei vajadzējis izārdīt vienu pūrvietu par dienu 90;

4) der Bauer im Schachspiel.

Avots: ME II, 189

‡ kašams Stenden, = kasîklis 1: ādu k., ar kuo kasa spalvas nuost.

Avots: EH I, 592

kasis,

1) das Instrument, womit der Teig zusammengeschabt wird:
abru kasis;

2) der Rest des Teiges und das daraus gebackene Brot
Ar. (s. abrakasis);

3) = kasa">kasa, die Krätze.

Avots: ME II, 168

kasît (li. kasýti "fortgesetzt gelinde kratzen; чесать, скрести"), - u, - ĩju, tr., freqn. zu kast,

1) kratzen, schaben:
ve̦lns licis zaldātam ķēniņa meitai galvu kasīt LP. VI, 532. Sprw.: labāk labas ziņas lasīt nekâ ņurduot galvu kasīt. vai tu arī jau vē̦de̦ru kasi pēc ēdiena Saul. viņš vēl ilgi pēc tam kasīja aiz auss (aiz ausīm LP. VI, 264) JR. IV, 86;

2) schaben, kratzen, schälen:
kartupeļus;

3) scharren:
lai vista lecekļus nekasītu... Etn. I, 76. Sprw.: kur vista kasa, tur graudu gaida. vista, kas kasa, atruod graudu. divi sirmi auzas ēda, staļļa grīdu kasīdami BW. 15379, 3;

4) harken:
sienu Wolm., [Neu - Rosen, Alsw., Aahof]. ja pirmuo sienu kasuot diviem sasitas grābekļi, tad būs labs siena laiks Etn. II, 75;

5) nuo mēles kasīt, aus der Luft greifen, erdichten, aufschneiden
St., U.;

[6) prügeln:
es tevi kasīšu gan Dond.] Refl. - tiês,

1) sich kratzen, sich schaben:
Sprw. lai kasās, kam āda niez. viņš, galvā kasīdamies, kliedz JU. viņš kasījās aiz ausīm Schub.;

2) zupfen, rupfen:
kad vistas kasās pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71;

3) sich an jem. reiben, Händel suchen:
tas meklē tik ieme̦slu kasīties. viņš sāka kasīties ar savu brāli Latv. ne˙maz jau nekasīdamās gar viņiem Brig. Čaukst. 6. cūka kasās, zirņuos ies, wird gerufen, wenn einer der Geige unharmonische Töne entlockt Seew. n. U.;

[5) (obszön) sich begatten
(um Libau)]. Subst. kasîtãjs, wer kratzt, harkt: siena kasītājs, = grābējs. kad acīs ieme̦tas pučtes un pumpas, bē̦rnu ve̦d pie kasītājas, kas kasa acis JK. VI, 54. S. kast.

Avots: ME II, 168, 169

‡ kastiņš, ein Instrument zum Ausschaben der Teigreste aus dem Brottrog Stenden: ar kastiņu izkasa abru.

Avots: EH I, 592

‡ kasuls,

1) = ‡ kasals">kasals II Laud., Warkl.;

2) = kasîklis 2 Warkl.

Avots: EH I, 592

iìcenis:

1): "līks slīme̦sts" (mit î ² ) AP.; ein gekrümmtes Schneidemesser mit éinem Griff
(mit î ² ) Ramkau: ar līceni izkasa izcirstu sili; "nazis ar apaļiem zuobiem trauku galdu griêšanai" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616; "līks nazis" BW. V, S. 331.

Avots: EH I, 745

lĩdzinât,

1): l. mē̦slus Seyershof. l. guovis (mit ì ² ) Sonnaxt, die Stelle, wo (im Stall) die Kühe stehen, vor dem Streuen ebnen;

5): ne˙kuo nelīdzina par uzturēšanu Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "langsam welken"
(?) AP.: sē̦klas abuoliņu nuopļaun un tik kasa kuopā un liek kārstā, lai tas pats tur līdzinājas.

Avots: EH I, 747

liẽlums,

1): aiz lieluma (im Bewusstsein seiner hohen Stellung)
ne̦zina, kuo darīties Kaltenbr.;

2): sìenu kasuot vīrietis ņe̦m lielumu (das Dichte),
sievietis kasa klāt Heidenfeld. sajemt (sìena) lielumus (die dichte Schicht) Kaltenbr., Wessen: nuo lieluma Diet., ungefähr, im grossen und ganzen, im allgemeinen. lielums (Adv.), ‡

b) in den Hauptzügen, in der Hauptsaehe
Kaltenbr.: saprast l. saprata; ‡

c) oberflächlich, einigermassen, ein wenig
Sonnaxt: istabu tikai l. pārslaucīt. zâli l. nuoplūkt.

Avots: EH I, 756

mārtuôt, = mičuot, der jungen Frau die Haube aufsetzen: mārtuošanu izdara kāda jauniķa klātu radeniece (sieva) un kāda mārtes īsteniece (sieva) tādā kārtā: nuoje̦m mārtei kaspinus, sasuk kasas (= bizes) uz pieri, uzsien kusku un uzliek galvā apgubeni Rutzau n. RKr. XVI, 190. [Vgl. li. apmartóti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 139.]

Avots: ME II, 585

nuokašas U., s. nuokasas.

Avots: ME II, 795

nùokasît,

1): rāceņus nuokasījuši Janš. Dzimtene IV, 306, Iw. ve̦zumu nuokasa, lai nekaisās siens Linden in Kurl.

Avots: EH II, 52

nùokasît [li. nukasýti], tr.,

1) abschaben, abkratzen:
mēs jumtu nuokasīsim, tad sniegs iekšā Tr. tā kaķe varēja, kuo gribēja, nuo mēles nuokasīt, sie kann von den Fingern saugen St.;

2) abharken:
lielākie akmentiņi nuokasīti ceļa malā Aps.;

3) durchprügeln:
bē̦rni tik labi jānuokasa Dond. [Refl. - tiês,

1) sich abkratzen:
bē̦rns nuokasījies jē̦ls Bauske. čigāns nuokasījās vien aiz ausīm Bauske;

2) scharrend sich fortbewegen:
ar muokām nuokasījāmies nuo sēkļa Warkl.;

3) (zur Genüge) eine Zeitlang harken:
n. sìenu visu dienu C.;

4) eine Weile zanken:
visu dienu ar viņu nuokasījuos Daugeln;

5) eine Weile vergebens suchen:
nuokasījās vien pēc kāda vārda, bet nebija kuo teikt Lis.]

Avots: ME II, 794, 795

nùokast,

1): cūkas nuosvilināja, nuomazgāja, nuokasa Sonnaxt; ‡

2) "ruokuot nuovākt" Auleja: n. buļbas Auleja. rudinī tādus ve̦zumus nuokasēm (von der Kartoffelernte gesagt)
Kaltenbr. n. FBR. XVII, 73; ‡

3) "nuorakt 2" Rutzau: n. pa zemi.

Avots: EH II, 52

nùosukas, ‡

2) "zirga vilna, kuŗu arsukām nuokasa pavasarī" (mit nuõ-) Frauenb.

Avots: EH II, 92

uoternieks,

1) ùoternieks ² Mar. n. RKr. XV, 142, Golg., = ùotrdiena:

2) = uotrinieks: kājinieki jeb uoternieki ir tie ļaudis, kuŗi ārda mē̦slus un kasa sienu Etn. III, 74.

Avots: ME IV, 424

pakast,

1): auch Dunika, Rutzau; ‡

3) ein wenig graben:
drusku ar ruokām pakasa Pas. XV, 59. pakaš zemi 257.

Avots: EH II, 141

palãps,

2): palàps ² , ein Streifen Bast (od. Rinde) zum Flicken von Bastschuhen
Atašiene n. Fil. mat. 102, Warkl.: ar palāpu salāpīju nuoplīsušu vîzi Warkl. ar kasalu pataisa caurumu, kur palāpu aizpīt Saikava.

Avots: EH II, 149

pãrkaļ˜ķis,

1) ungebrannter
Kalstein: uz tulžu ruozi beŗ virsū pārkaļaķi (laikam nededzinātu kaļķi), lai nuosusina Etn. II, 165. tur nu šis akmeņu klēpis... pāruērties par pārkaļķiem LP. VII, 1312;

2) gebrannter Gyps
Selg. n. Etn. IV, 162: kad ievainuojumā liekgaļaa ieme̦tusēs, tad sakasa pārkaļaķi ar nazi smalki un iekaisa pušumā Etn. III, 6;

3) Gyps:
pārkaļķi sēj uz ābuoliņu Ahs.

Avots: ME III, 159

pìeduôt,

1) zu-, hinzugeben:
kūmām izbraucuot, ve̦cmāte nesējai vēl piedeva labus paduomus BW. I, S. 179. vilks izstāsta visu smalki un tad pieduod paduomu LP. IV, 153. var atrast diezgan daudz... ziņu par dažādām tautām, kam dažkārt pieduoti arī bilžu pielikumi Etn. IV, 131. ne tu pieduosi, ne es kuo varu atlaist Alm. saimeniece cisku kasa, negribēja gaļas duot; vai tu kasi, vai nekasi, tâ˙pat ga ļa jāpieduod BW. 334332;

2) verzeihen, vergeben:
pieduod, dievs, meitai grē̦kus! BW. II, 6840. dievs, pieduod manu grē̦ku, es pielaidu uguntiņu! BW. 23221, 8. nepieduošu vērsīšam...: ik dieniņas ganuos gāju, sausa maize kulītē 29254;

3) zur Genüge geben:
saimnieks nespēja viņam darba ne pieduot JK. V, 81. tuoreiz tē̦vi dē̦liem vēl skuolas mācību maz varējuši pieduot Upīte Medn. laiki. nevarējis tik daudz apavu pieduot LP. III, 84. nevari tu, cilvē̦ks, viņiem algas vien diezgan pieduot Druva II, 769. duod, māmiņa, cik duodama, duod ar dieva palīdziņu! ne duodama nepieduosi, kad dieviņš nepalīdz BW. 16410.

Avots: ME III, 247

pìeguodêt,

1 ) die letzte Hand legen an
N.-Peb.: kad lauks aparts, nuoe̦cē̦ts, tad, beidzuot, viņu pieguodē Grünh. (= apkasa ežmalas N.-Peb.);

2) vorsichtig mit etw. umgehen;

3) versorgen, in Obacht nehmen:
nāciet tik iekšā, gan jau zirgus pieguodēs! Alm. Kaislību varā 24.

Avots: ME III, 253

pìegrābt,

1) zu-, hinzuscharren, -harken :
(sienu) saņe̦m, piemin un piekasa (piegrābj) Etn. III, 72;

2) vollharken, -scharren:
piegrābj maišeli ar dukātiem LP, I, 73. Refl. -tiês, für sich zusammenscharren: ekur nu māntās tavs vīrs būtu piegrābies Krišs Laksts 42.

Avots: ME III, 252

piekašas U., = kasas">piekasas.

Avots: ME III, 256

‡ sadzanât (mit hochle. an aus e̦n?) Ramkau, (Heu) dichter zusammenharken, -raffen, -schieben: kad pļavā ir bijuse maza zâle un tādēļ plāns siens, tad tuo sadzanā (sakasa) biezāku (un sakasītuo izārda).

Avots: EH XVI, 406

‡ šiẽmmãja Adiamünde, ein benachbarter Bauernhof: šiemmāju vistas izkasa manas duobes.

Avots: EH II, 627

svel˜me (li. svelmė "svelme" Miežinis) Bl., Bauske, Bershof, C., Doblen, Dunika, PlKur., Līn., PS., Widdrisch, Wolm., svèlme ² Kl., Prl., Saikava, Golg., svelme Saikava, Sessw., svelme ² lw., die Glut (von Kohlen U.), Mor., Annenburg, Saikava; Dampf von Gesengtem U.; in die Höhe steigender Dampf U.; Lohe Bergm.; Plur. svelmes, Versengtes Saikava, die Kohlen von brennendem Stroh, Blättern usw., die beim Brennen in die Luft steigen Selb.: uguns liesmas rugājus aprij, un... svelme... pe̦lus maitā Glück Jesaias 5, 24, krāsns priekšā svelme Saikava. nestāvi tik tuvu pie guns, ķers vēl svelme un aizdegsies! ebenda. saules karsta svelme tâ ir dedzina šuodien ebenda. pusdienas svelmē Vēr. II, 131. vēji saceļ vasarā sausu svelmi Konv. ² 4006. vējš dzina... svelmi acīs LP. VI, 510. nevar dūmu svelmi paciest 978. dūmi kūpa, svelme nāca linājā (Var.: svelmes nāca smirdē̦damas) BW. 28487. kad tik vējš nene̦stu svelmes uz mājām virsū! Selb. kad cūkai se̦ri nuosvilināti, tad jāapkasa svelmes Saikava. - svelmi uzduot, prügeln U. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1148, 1149

I vìle,

1): (apģē̦rbu) izmeklēja vīli vīlē. brunči vīļu vīlēm mē̦tājās Vanagu ligzda 187;

3): kad sausa pļava, savīlē ("sakasa") vìlē ² , ar grābekļa siekstu sastumj, - un klēpis gatavs Heidenfeld; ‡

4) "?": pārpludināt pluostu vīlei ("se̦klai vietai Bārtas upē") pāri Dunika.

Avots: EH II, 792