Paplašinātā meklēšana

‡ blēniķis PV., = blēņdaris.

Avots: EH I, 229

‡ blēnis,

1) = blèņas, nieks Auleja (mit è ² ): kuo tu man taidu blēni (Nominativform ungewiss!) runā? Zbiór XVIII, 417. blēņa (Var.: blēņu) valuodiņu BW. 11933 var. (ahnlich: 810 var.);

2) ein betrügerischer, spitzbübischer Mensch
(mit è ² ) Zvirgzdine: taids b. tē̦vs bija, taids b. dē̦ls.

Avots: EH I, 229

brākulẽ̦ni (unter brakalaiņi): BW. 3858, 2.

Avots: EH I, 239

‡ brãlēnietes AP., (mit à ² ) Lös., die Töchter zweier Brüder.

Avots: EH I, 239

brikulē̦ni BW. 3857, 2, Synonym mit brakalaiņi s. dies.

Avots: ME I, 332

‡ brite̦lē̦ni, = brakalaiņi: brāļi mani b. [?] zābakuos sìenu pļāva BW. piel. ² 28605, 1.

Avots: EH I, 242

bukulē̦ni "?": brāļi mani bukulē̦ni BW. 3858; s. brakalaiņi.

Avots: ME I, 347

‡ bul˜lēnis Salis, ein halberwachsener Bulle: aizpē̦rnais bullenīt[i]s BW. 15891, 3.

Avots: EH I, 251

‡ kundze̦lē̦ni Pas. IX, 424, herrschaftliche Kinder.

Avots: EH I, 675

lè̦ni, lèņi Kaudz. M., Adv., langsam, sachte, leise: Spr. kas lē̦ni nāk, tas labi nāk. lē̦ni (Var.: lēņi, lē̦nu) bērziņš auga BW. 3199.

Avots: ME II, 460

lẽnica, [lẽnics Nogallen], der Südwestwind: visu dienu pūš lēnica Dond. [Wohl eine Umbildung von liv. lānts, vgl. le. le̦nts.]

Avots: ME II, 460

lèniņãm (unter lèniņi): auch (lêni˙ņām ² ) Siuxt, (lê̦niņam ² ) Salis, Wainsel.

Avots: EH I, 737

lèninât: die Bed. 1 und 2 ME. lI, 460 müssen durch "langsam etwas betreiben (arbeiten)" ersetzt werden und die Bed. 3 durch "jemanden "langsam (sanft)" nennen".

Avots: EH I, 737

lèninât, lēņinât,

1) langsam singen:
meitas drīzi drīzināja, sievas lē̦ni lēnināja Etn. III, 162, lēņināja BW. 332;

2) langsam mahlen:
cita drīzi drīzināja, cita lēņi lēņināja (dzirnaviņas) BW. 7978;

3) besänftigen, sanft nennen:
lē̦nu mani lēnināja par visām māsiņām BW. 6638.

Avots: ME II, 460

lèniņi, lèniņãm, lè˙nĩņãm, lènîtẽm, lènĩtiņ, lē˙nĩtiņãm, auch lḕntiņãm (vgl. Etn. IV, 38), Adv., langsam, sachte, leise: ej lēnītiņ! lē˙nītiņam atver durvis! LP. IV, 92. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931.

Avots: ME II, 460

lênis: auch A.-Schwanb., (mit è ) N.-Peb.

Avots: EH I, 737

‡ lènis ² , -ņu Saikava, = lesnica 1. - Vgl. ‡ lêns.

Avots: EH I, 737

‡ lê̦nis ² PlKur.; = lè̦nãm.

Avots: EH I, 737

[lênis Mar., der Blutegel.] lènis ^2, die Schnecke Golg., Aps. [Zu li. lė´nis (in Schaulen) "Ziegenmelker"? Vgl. le. lēle "Schnecke": lēlis "Ziegenmelker".]

Avots: ME II, 460

malêniẽtis [C., malẽniẽtis Wolm.],

1) der Grenzbewohner;
(im Plur.) die ostlichen, den hochlettischen Dialekt sprechenden Letten: es neāvu baltu kāju maleniešu puišu dēļ BW. 9693;

2) ein einfältiger, plumper Mensch:
Brencis ir īsts malenietis Vēr. I, 1446.

Avots: ME II, 558

‡ palēniņām Pas. VIII, 275, recht langsam.

Avots: EH II, 150

palèninât: viņš palēnināja suoļus Jaun. Ziņas 1938, № 107.

Avots: EH II, 150

palèninât, tr., verlangsamen: gaitu.

Avots: ME III, 59

‡ pa˙lê̦nis PlKur., = ‡ palè̦nām.

Avots: EH II, 150

velēnieši Vīt., velenieši U., Konv. ² 2346, velenīši BW. 32408 var., velanieši BW. 27798 var., die abgeschiedenen Geister U.: veļu laiks ar visiem saviem velēniešiem un visādiem kapsē̦tu spuokiem Kaudz. lzjurieši 49. Simjūtu vakarā mieluojuši senāk nuomirušuos, veleniešus LP. V, 65. Simjūtu vakarā mājinieki iziet laukā, lai nekultuos veleniešiem pa kājām VII, 123. veļu māte un velenieši... sagaida nelaiķi pie kapsē̦tas vārtiem BW. III, 3, S. 910. veleniešu skumjais bars U. b. 93, 8. veleniešu kalniņā (auf dem Friedhof), tur guļ meitas malējiņas, tur dēliņi arājiņi BW. 27632, 1. velenieši (Var.: velanieši) kāzas dzēra: mans bāliņš jauns nuomira, veļās ņēma līgaviņu 27798. - velenietis, der Tote, der Bewohner des Jenseits, der im Grabe Ruhende Spr. Zu velis I.

Avots: ME IV, 529

‡ àizgumzât,

1) unordentlich, verknillend hinter etwas stecken:
a. lakatu aiz kakla Bauske;

2) wankend, schwerfällig sich entfernen:
aizgumzāja pa ceļu Jürg. lācis lēniņām aizgumzāja Vīt.

Avots: EH I, 26

II ap (aus apa, das in apa-kš noch deutlich erhalten ist; cf. ai. apa, gr. ἀπό, herab von), unter Praep. mit d. Gen. u. Acc. in Volksliedern aus Nordwest-Kurland: es apgulu nede̦rē̦ta ap zaļajas velēniņas Mag. VIII, 246, ich legte mich unverlobt unter den grünen Rasen schlafen. ap zemītes tē̦vs, māmiņa BW. 4821; ap zemīti 4137, 1. nesēduos ap uozuola, ap uozuola liela rasa BW. 10462, ap uozuolu 13377 und 27290, 1 [Vgl. Le Gr. §§ 501 und 505].

Avots: ME I, 72

apar, apār, apart, dial. aus apkārt, um, herum: apār mani runājuot BW. 8461; apar mani ļaudis rēja 8326; apar griezu velēniņu 11116 E. Pr. 36.

Avots: ME I, 75

apar̂t (li. apárti), tr.,

1) bepflügen, pflügend bestellen:
laukus;

2) umpflügen:
kartupeļus, d. i. durch Erneuerung der Furchen die Kartoffelreihen von beiden Seiten mit Erde bewerfen;

3) einpflügen, unterpflügen:
sē̦klu, kartupeļus;

4) rundherum pflügen:
ap dārzu;

5) pflügend die Erde umwenden:
apardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu BW. 11116, 1, 2;

6) die Pflugarbeit beendigen:
apkūluši arājiņi, aparuši arājiņi BW. 28799; auch refl.: kaimiņi jau aparušies.

Kļūdu labojums:
apkūluši arājiņi = apkūluši kūlējiņi

Avots: ME I, 75

asums,

1) die Schärfe:
aug man divi bālēniņi zuobeniņa asumiņa BW. 5376. Sprw.: kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā;

2) asumi, scharfe, spitze Gegenstände:
lai dadzis ar saviem asumiem (mit seinem Stacheln) badītu Etn. III, 77; nav vis juoki par tādiem asumiem jāt LP. V, 46 (= izkapšu asmiņiem).

Kļūdu labojums:
mit seinem = mit seinen

Avots: ME I, 146

bālē̦ns,

1); auch (mit à ) Ramkau, (bàlẽniņš) AP.: man bālēniņu pietīk, kuo suomazgās likt AP.

Avots: EH I, 208

‡ biêzna ² Bauske, = biezumi, das Dicke, der Bodensatz: "vai tad biezuma te nebūs?" (fragt ein Kafeetrinker.) - "biezums lejā" .... Odums taisās nu pie bieznas Rainis Septiņi malēnieši 23.

Avots: EH I, 225

blèņas: nieki, blēņas BW. 10082, 8 var. blēniņas runājuot BW. piel. ² 808, 2. - guovs blēņās (im Kornfeld) AP., Saikava. tīruma pļavā nevar viens paganīt: tur blēņas (d. h. Kornfelder, wo das Vieh gern hin will) vis˙aplīk Saikava, so wurden früher - zu ersetzen durch: so wurden spater unter dem Einfluss der Geistlichkeit, s. J. Alunans IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 229

brãlē̦ns (brolėnas "Neffe"),

1) Brudersohn
[Kreuzb.], der Neffe;

2) der Vetter:
brãlēniņi = brāļu bē̦rni BW. 3850, dann aber Vettern überhaupt; cf. māsē̦ns;

3) der Stiefbruder, der von demselben Vater, aber von einer anderen Mutter stammt:
brālē̦ni ir viena tē̦va un savas mātes be̦rni Buschh.

Avots: ME I, 328

cãlẽ̦ns (unter cãlis): jauns c. ietecēja ... vistu pulciņā BW. 24726, 1 var. neknāp ... cālēniņus! 24722.

Avots: EH I, 262

dumaksnājs "?": dumaksnāja sīksta zāle kazlēniņu barībiņa Hofzumberge.

Avots: ME I, 514

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688

ìesmaidît, hineinlächeln: gan viņa tev lēniņām iesmaidīs sirdī MWM. VII, 100. Refl. - tiês, anfangen zu lächnln: saimniece iesmaidījās Zeif. III, 3, 38.

Avots: ME II, 67

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

kãrêtiês: malēniešam kārējies ... mē̦rkaķi redzēt Pas. XII, 392.

Avots: EH I, 602

kazulis,

1) das Zicklein
(Demin. auch kazulē̦ns Adleenen, N. - Schwanb.): tur slīka jēriņi, tur kazlēniņi (Var.: kaze̦lē̦ni, kazulīši, kazuliņi) BW. 16859;

2) der Ackerspark (spergula arvensis)
RKr. III, 72, Wolm. S. egļi, gauris I.

Avots: ME II, 183, 184

ķic! kic! Serbigal, kīc! Etn. III, 11, ķič! Interj., mit welcher Katzen, Schafe, Ziegen gescheucht werden: ķic kaķīti, raibacīti BW. 26487. kic, kaķi, peļuot! 2259. ait, kic kūtī Etn. II, 13. kic (Var.: ķič, ķiz) aitiņa BW. 29078. ķic pa ceļu, tautu meitas kazlēniņi 16499.

Avots: ME II, 378

kraujmala, der Rand des Ufers: lēniņām kraujmalā uzrāpuos Dünsb.

Avots: ME II, 262

‡ kuĩlē̦ns AP., Siuxt, (mit ùi ² ) Saikava u. a., Deminutiv zu kuilis I: mazi kuilēniņi Tdz. 50726. vilks nuokuoda kuilēniņu BW. 29132, 1.

Avots: EH I, 667

I lê̦na, lēne,

1) [lē̦na "tauku plēve" Wessen], ein dünnes Häutchen (am Fleisch, über der Grütze), der Schimmel:
tauku lê̦na Mar. n. RKr. XVI, 123. dīķi, kas apauguši ar lēni Konv. ² 2054;

2) eine moorige, sich bewegende Stelle
Aps., Lub., Etn. IV, 130: lē̦na ir e̦ze̦ra aizaugums Golg., [lê̦na "e̦ze̦ra sūneklis" Kr.];

3) die Weiche (am Leibe):
vē̦de̦ra lēne Aps., Etn. IV, 130. Vgl. lēmene.]

Avots: ME II, 460

lḕ̦ns (li. [lė˜nas in Biržai u. a.] od. lė´nas "ruhig, zahm, langsam; blöde", [serb. lì`jen "faul"]),

1) langsam, leise, sanft:
jāja lē̦nas tautas BW. 7432. lē̦na vēsmiņa LP. IV, 20. drebi, drebi, apšu lapa, lē̦na vēja purināma! Ltd. 1095. duomas griezās lē̦nākā gaitā Aps. [esi čakls labas lietas dzirdēt, bet lē̦nais atbildēt Sirach V, 11];

2) faul
U.: viņš ir lē̦ns cilvē̦ks: negrib ne˙maz strādāt Mar. n. RKr. XV, 123;

3) gelassen, gelinde, sanft, milde:
ve̦cais mierīgā, lē̦nā balsī atteica Dīcm. tev, brālīti, lē̦na daba BW. 31508. māmiņai lē̦ns prātiņš 15323. puisis lē̦nā garā apvaicājās LP. VI, 441. Sprw.: lē̦ns kâ aita od. jē̦rs, od. jauns teļš. lē̦na cūka dziļu sakni ruok. [Wohl zu la. lēnis "sanft, mild", und weiterhin wohl auch zu le. lêlis sowie le. lē̦ts, (s. dies) und li. lė˜tas "langsam, träge; blöde" (s. Walde Wrtb. ² 421, Būga РФВ. LXXI, 57, Persson Beitr. 710, Trautmann Wrtb. 157), weshalb die noch von Berneker Wrtb. I, 711 vertretene, phonetisch an und für sich mögliche Annahme, das dies lēn - aus lēdn - (zu gr. ληδεῖν "träg sein" u. a.) entstanden sei, wohl zu entfallen hat.]

Avots: ME II, 460

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

namgals, das Ende des Hausflurs, der küche, das Ende des Hauses: zīle dzied, zīle brē̦c mana brāļa namgalā. nuo namgala stūŗa uz durvju pusi lēniņām virzās ve̦ca māmiņa A. XI, 5.

Avots: ME II, 692

nùolĩguôt,

1): piektdien agri nuolīgavu vaiņagam ruožu pirkt Tdz. 55804, 4;

3): nuolīguojām (nuopļāvām) gan vienreiz pļavu Frauenb.; ‡

5) = līguojuot nùodziêdât 1: nuolīguojušas šuo teicienu Janš. Līgava II, 395; ‡

6) "?"; Vidzemīte, nabadzīte, asarām nuolīguoja: daža māte dē̦la raud, daža māsa bālēniņa Tdz. 53057 (echt?).

Avots: EH II, 63

nùotraustiês,

1) [mühsam und schwerfällig heruntersteigen
Vīt., Vank., Jürg.]: žīds lēni nuotrausās nuo bukas Purap. viņš nuotrausās nuo lāvas B. Vēstn., [(mit àu) Serben, Peb., Lös., Selsau;

2) "nuotīrīties"(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 876, 877

pagult, intr., sich hinlegen, sich schlafen legen (unter etw.): sencis zināja, ka drīz jāpagulst zem zaļām ve̦lē̦nām Pūrs I, 102, māmiņa mana paguluse zem zāļās velēniņas BW. 4116. Refl. -tiês, sich hinlegen: es pagūlu (Var.: pagulu, paguluos, pazagulu) zem bārzdiņas BW. 9480.

Avots: ME III, 32

piedura,

1) "plaisa, ruobs maizes kukulim, kas celas pieduŗuoties pie krāsns malas vai pie uotra kukuļa" Uolēnieši;

2) der Kontakt:
pieduras punktu Izglītība v. J. 1910, S. 651.

Avots: ME III, 246

plẽne Ekau, Tr.,

1) plêne ² Dond., Lautb., plêne Gr.-Buschhof, die weisse Asche auf Kohlen
Siuxt n. U., Funkenhof, plēnes Nötk., Kurs., Warkl., plẽnes Lemburg, Bauske, Flockasche: kalējs kala debesīs, plēnes bira Daugavā BW. 33724, 4. dzirkstuošās plēnes drāzās taisni gaisā B. Vēstn. nuo uoglēm jāpaņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pe̦lnu un plēņu čupas A. v. J. 1900, S. 930. pulveri dabuon, nātna drēbi par plēni sadedzinuot"

2) die Schneeflocke
U., BW. 10118, 1;

3) eine dünne Schicht
Spr.: sniega pērsliņas savienuojas par sniega plēni; plēne Lös. n. Etn. IV, 165, Demin. plēnīte Bers., plēntiņa Nerft, ein dünnes Seifenstückchen: ziepju plēntiņas Druva III, 50;

4) Zunder vom Baumschwamm
U., Bielenstein Holzb. 251, Feuerschwamm (polyporus igniarius Fr.) RKr. II, 76;

5) "sehnichte, aderichte Fleischteile"
Vank. In den Bed. 1-2 und 4 zu li. plė´nys (nom. pl.) "Flockasche" und (nach Būga PФB. LXXIII, 337) r. плѣть "горѣть без пламени" (vgl. auch an. flór "warm"); in der Bed. 3 dagegen wohl identisch mit li. plėnė "feines Häutchen des Körpers" (vgl. auch čech. pléna "dünnes Häutchen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 58).

Avots: ME III, 339

*plēņš od. *plēnis "?": salmi de̦g gaiši, pēc pāliek plēņi (= plēnes 1 ?) Mācītāja meita 21.

Avots: ME III, 340

puišķē̦ns, puišķe̦ns BW.35449, puišķe̦ns Linden, Golg., puîšķe̦ns ² Dond., puĩšķins Dunika, puišķins A.-Kalzenau, Spr., KL, puĩškans Dond., Demin. puišķenītis BW. 29704, = puisē̦ns, der Knabe, Junge: labāk suņam mutes devu, nekâ ciema puišķe̦niem BW. 10095, 1. malēniešu puišķęniem ne˙vienam bikšu nav 20575,1. Wohl kontaminiert aus puisē̦ns und puiķē̦ns.

Avots: ME III, 404

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene ² I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426

pũšļât PS., Drosth. (li. púslioti "ein wenig von Zeit zu Zeit blasen" KZ. LII, 298), -ãju, pũšluôt C., N.-Peb., pùšļuôt ² Kl., Golg., tr., intr.,

1) "mit eins pusten, blasen"
Für. I: zirgs pūšļā ar vē̦de̦ru, das Pferd bauchschlägt;

2) mehrfach (an)hauchen, (be)blasen:
es adīju, es rakstīju, savas ruokas pūšļuodama BW. 7169. bāliņ, tava līgaviņa mīkstajām ruociņām: vienu sieku samaluse, staigā ruokas pūšļādama (Var.: pūšļuodama) 22485. es pūriņu piedarīju ganuos, nagus pūšļuodama (Var.: ruokas saldē̦dama) 25525;

3) mit Beblasen, Anhauchen Zauberei treiben
U.: es iemetu asu dadzi savā guovju laidarā, lai raganas nuoduŗas, ... telēniņus pūšļuodamas BW. 32472 var. - pūšļuošanas vārdi Etn. I, 76, Besprechungsworte, die beim Zaubern mit Blasen gebraucht werden. pũšļuôtãjs Sassm., ein mit Blasen Hokuspokus, Treibender, ein Besprecher, Quacksalber: pūšļuotājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184. pūšļuotājs nuodarbuojas vairāk ar slimniekiem, priekš kam izlietuo appūšļuotus ūdeņus DL. sāls pūšļuotājs U., LP. VII, 706. Zu pūšļa.

Avots: ME III, 451, 452

puszagšus, Adv., halb heimlich, verstohlen, nach Arf eines Diebes: viņš lēni sāka puszagšus vērt sānu durvis vaļā LP. VII, 100.

Avots: ME III, 436

rāminât Siuxt, tr., zum Stillsein veranlassen, zähmen: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja (Var.: labu labināja, lē̦nu lēnināja) BW. 10857, 8.

Avots: ME III, 496

rūdi, Interjektion, in der Verbindung mit trūdi: trūdi, rūdi vasariņa, pilna baltu kazlēniņu BW. piel. ² 29112 ^1.

Avots: ME III, 567

sakrupt, auch sakŗupt, zusammenschrumpfen, sich ducken, zusammenkauern; verkümmern (gew. das Part. prt, sakrupis gebraucht): arī purvā aug kuoki, bet tie visi sakrupuši Vēr. II, 1. aug tikai sakrupuši me̦lnalkšņi R. Kam. 36. priedes sakrupušas A. v. J. 1896, S. 2, sakrupis zars SDP. I, 16. kapa vietiņas ar iznīcībā sakrupušiem krustiem Purap. sakrupis suoliņš ders. sakrupušām mājam Stari III, 155. lai aug sīki, sakrupuši (sc.: telēniņi) BW, 32782. sieva... bij vēl vairāk sakrupuse un vēl dziļāk ierāvusēs kaktiņā Apsk. v. J. 1905, 44. sakrupt kâ zem smaga sluoga MWM. v, J. 1899, S. 525. ve̦cas meitas sakrupušas BW. 13160. mēs te sakrupsim, visu dienu rāceņus tīruot Dond. viņš tur sak˙ŗupis stāv! sagt man, wenn jem. lange an einer Stelle steht Wain. - sakrupušas, tikumīgi iemaitātas ģimenes Seifert.

Avots: ME II, 656

I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.

Avots: ME II, 673

segt (li. sègti "heften"), se̦dzu od. se̦gu, sedzu, tr.,

1) decken, hüllen, bedecken
U., auf-, überdecken: māmiņ[u] se̦dz velēniņas BW. 3925. aiz tautieša aiztecēju, . . . tautiet[i]s manu kaunu sedza pret tām laužu valuodām 8318. dē̦lu māte gaidījās, lai es se̦gu villainīti 25279 var. se̦gu (Var.: se̦dzu) baltas villainītes 16967, 3 var. tās (= mājas) sniegā tīti krūmi se̦dz Vēr. I, 1297; jumtu segt (= jumt) Arrasch, Ermes, Schwanb.;

2) einstecken, schnallen; zuschnalten, losschnallen:
villainē tapa "se̦gtas" sagšas Etn. IV, 108, se̦dz krūtis sakti BW. III, 2, 161,. sedz, māmiņ, man krūtiņas sīkajām saktiņām! BW. 17005. puiši manas saktas sedza, vilka manus gredzentiņus 6275;

3) pē̦das segt Golg., = p. sekt 1. Refl. -tiês, (für) sich auf-, überdecken, sich bedecken, sich zudecken: likšuos zīļu vainadziņu, segšuos baltu villainīti BW. 13592. nebij . . . māmuliņa tādas sagšas se̦gusēs 25322. tâ sedzies, tautu dē̦ls, ka tev tiek villainīte! 24866, 1. Subst. - segšana, das Decken, Bedecken; segšanâs, das Sichbedecken; sedzẽjs, wer deckt, bedeckt: nu nāk tavi vedējiņi, tavu pē̦du sedzējiņi BW. 16831; se̦gums,

1) die vollendete Tätigkeit des Deckens;

2) eine Decke, Bedeckung
U.; die wollene Tagesdecke Gr.-Jungfernhof n. U.: maizes kukulīti, kuo... paņēma līdz un uzglabāja zem se̦gumiem BW. III, I, 97. kupli mani se̦gumiņi (Var.: ieluociņi, villainītes u. a.) BW. 17875, 14 var. Nebst sagša, sagts, li. sagà od. sãgas "Schleife" zu agr. sagis "Spange, Schnalle" (und saxtls "Rinde"?), air. sén "Fangnetz" und - wenn das wurzelhafte a nicht auf ṇ beruht - al. sájati "hängt an", vgl. Trautmann Wrtb. 252. Die le. Bed. "bedecken" (auch li. apsėgti LChr. 264, ₂₀ ) dürfte zuerstim Kompositum apsegt (urspr.: ringsum anheften) aufgekommen sein.

Avots: ME III, 812

sēklenīca Manz. Lettus, St., V., Grünh., sēklenīce U., sēklinīca, sēklice JR. IV, 81, sēklenīdze Katzd., sẽklēnieks Nötk., sèklenieks ² Prl., sèklinieks ² Gr.-Buschh., sēklinieks U., Lubn., der Saatstock, die Saatfrucht: sē̦klas krājums sēklenīcā izbeidzies Konv. ¹ 249. dažādu augu sēklinīcas Veselis Saules kapsē̦ta 74, kāpuostu sēklenieki MWM. VI, 113. burkānu rutku sēkliniekus Vīt. 7. rāceņu sēkus guovis āpē̦dušas Gr.-Buschh. sēklinieki (Saatkartoffelstauden) izsauši Ebenda, iestādītās saknes apzīmē par sēkliniekiem Konv. ² 3517. (fig.) iekrātiem vārdiem bij . . . jābūt par sēkliniekiem, par ce̦lmiem Kronw. rutks atstāts par sêklenieku, priede - par sẽklenīcu PS.

Avots: ME III, 825

I siga "?": siga, siga (Var.: sika, bika), aveniņ! BW. 29068 var. (aus Lennewarden). In Bauske beschwichtige man Zicklein mit dem Zuruf sigu, sigu, kazlēniņ!

Avots: ME III, 836

slaîds Kl., Prl., Bers., Drsth., Sunzel, Kr., slaîds ² Ruj., Kalnzeem (Kurl.), Adv. slaîdi, mundartl. slaîži Nötk., schief liegend, abschüssig U.; glatt; schlank U., lang gestreckt; gefügig, hübsch in die Augen fallend U.; gewandt, schnell: slaidas trepes, eine nicht steile Treppe A. Stirna. tur aizveda jūs[u] māsiņu pār slaiduo (Var.: slide̦nu) ezeriņu BW. 13610. apkal manu kumeliņu! man jābrauc . . . pār slaiduo ezeriņu 15930. mātes kurpes slaidas (Var.: slidas, slaikas, slidan[a]s); bija, drīz slīdēja tautiņās 16970, 6. viņš bij slaids, skaists Krišs Laksts 28. slaidi (Var.: slaide̦ni, laidni, stalti) kumeliņi BW. 1147 var. slaidi zirgi 19960. slaidus, gaŗus telēniņus 32816 var. māmiņai tievi pirksti, slaidu (Var.: slaiku) laida pavedienu 7080. slaidu ve̦zumiņu 29662. māsiņ, tavu slaidu (Var.: daiļu) ruotu, zemīt[i] slauka staigājuot 17077, 1. ka[d] man būtu savs tē̦vs, sava īsta māmuļiņa, i[r] man būtu slaida ruoka, iznesīga valuodiņa 4711, 1. tev, dieviņ, slaida ruoka, tev asais zuobeninš, nuocirt manu ienaidnieku! 9097, 1. slaidi nuospļauties MWM. v. J. 1896, S. 321, slaidi atraidīt Celm., glattweg abschlagen. slaidi dzīvuot B. Vēstn. iznāk vare̦n slaida apšaudīšana A. XX, 300. ap meteni slaidi braucu, lai liniņi gaŗi auga BW. 32209 var. slaida (freigebige) ruoka Ar. slaiži (= plaši, izšķērdīgi) dzīvuot Nötk.; slaîži braukt Kalz., Fehsen. Wird allgemein in allen Bedeutungen zu slids und slîdêt gestellt, z. B. bei Siebs KZ. XXXVII, 320 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 708. Zur Bed. "abschüssig" vgl. speziell ahd. sleita "abschüssiges Terrain"; die Bed. "schlank" kann sich aus der Bed. "glatt" in der Rede von Bäumen entwickelt haben, und zur Bed. "gewandt" vgl. glums "glatt, gewandt".

Avots: ME III, 912, 913

šļandît, (eine Flüssigkeit) hin und her bewegen: nere̦dzams vējš lēni šļandīja dīķa smaguo ūdeni Plūd. LR. IV, 497; "laistît (auch in Sermus, Schujen, N. - Wohlfahrt; mit "dn"); mit einem Knüppel auf die Wasseroberfläche schlagen" Drobbusch, N. - Schwanb., Sessw. (mit "àn ² "): nešļañdi ūdeni virsū! Seppkull; "sajaukt (ūdeni spainī)" AP. (mit "àn").

Avots: ME IV, 63

slapjš: slapjis Kaltenbr., Oknist. Subst. slapjums: kur s., tur lîst (wer da hat, dem wird gegeben) BielU. apkārt griežu velēniņu, slapjumiņa mē̦klē̦dams BW. 11116, 9; jede Flüssigkeit, die man dazutrinkt, besonders der "skābums" mit gegorener Milch Salis.

Avots: EH II, 520

slêne Gr.-Buschhof (li. slėnė "niedrig gelegene Stelle" Miežinis), ein Wiesenstreifen zwischen Wäldern: visa pļavas slēne ar līču luoču aizejuošuo upīti bija pieplūdusi ūdeņa J. Vainovskis; eine (feuchte) Niederung in Feldern od. Wiesen Memelshof. Nebst slē̦ns zu li. slēnis, -ies "schräge Stelle im Acker" bei Geitter Lit. Stud. 110 (s. auch Būga Aist. Stud. 62 und Leskien Nom. 356) und, wenn mit n aus dn (vgl. li, slėdnas "nicht steil, flach"), zu norw. slad "sanft geneigt; Tal".

Avots: ME III, 928

spanga,

1) eine Blase
(Spr., Vīt.) an Händen oder Füssen (U.) oder anderswo am Körper, entstanden durch Druck oder Verbrühen Selsau (mit àn ² ), Kl., Druw., Lub., Laud.: strādā, līdz spangas ruokas Apskats 1901. meitai lielas spañgas (Flecken) uz ģīmja Sassm. siltuma spangas, Hitzbläschen Kronw. n. U.; eine Brandblase N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: viņš tīrās spañgās C.; eine Schaumblase am Bierfass Laud.; Wasserblase B. Vēstn. ;

2) = sprādze, Schnalle Oppek. u. Kokn. n. U.; Ohrring Burtn. n. U.: ar vara spangām sevi ruotājušas Duomas III, 45;

3) spangu vaiņags "?" BW. 6143, 6 var. (Var.: zīļu v.); 6214, 3; 7108, 1; 24585 var.; 32902, 5; RKr. XVI, 106, 183, 201. man nuopirka bālēniņš sīku spangu, spuoža vara (vaiņagu) BW. 28896, 10; ze̦lta spanga, Goldschuppe
Bl. 461;

4) ein Quetschinstrument
U.: kas savas spangas, važas, valgus un stīpas ap kuoka ce̦lmu lika Latvija. žņaudz kâ ciešas spangas Duomas II, 102. kâ metala spangās iespiedis MWM. VIII, 652; eine Klemme (spañgas C.): tas nu gan ir spangās (ļuoti spaidīguos apstakļuos)! lielās spangas C., Smilt., Bers., Lasd. ja vēlies spangās iekļūt, paduodies tik žīdiem! Laud. sanēma viņu kâ spañgās Jürg. In der Bed. 1 als ein Kuronismus (mit dem Suffix von čulga; vgl. auch ahd. spanga, mnd. span "Spange") zu norw. spana "spannen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 507 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 655 f. und 680 t.)? Anders Prellwitz Wrtb 2 42B, Zupitza KZ. XXXVI, 61, Būga Aist. Stud. 113 (der auch ein li. spungė "Gewächs, Fleckchen" heranzieht); vgl. auch panga. In der Bed. 2 wohl aus mnd. spange "Spange", und germanischen Ursprungs (vgl. an. spǫng "lamina, Platte") wohl auch in der Bed. 3 und (?) 4; unmöglich wäre es freilich nicht, für die Bed. 3 (vgl. spangas "Schuppen") auch an die Wurzel von spuoguôt zu denken.

Avots: ME III, 984, 985

‡ stropêt, stropuôt "?": strop manu jēriņu, strop kazlēniņu. es pate stropuoju (Var.: stropēju) miesmeša vakaru Tdz. 53116.

Avots: EH II, 589

strump! Interjektion zur Bezeichnung des Hüpfens, Springens: strump mani jēriņi, strump kazlēniņi, es pate strumpāju budēļu vakaru BW. 33466.

Avots: ME IV, 1094

strupastis U., V. (f. -te), strupasts (?), strupašķis U., LP. V, 87 (f. -ķe), ein Stumpfschwanz U., ein Stutz V.: man māmiņa iede̦vuse strupastīti telēniņu; nuo tā viena strupastiņa (Var.: strupastīša) pilni... tīrumiņi BW. 16452, 2. visas zivis kūtī, strupaste vien lai paliek LP. VII, 542. strupasti suņi Vēr. II, 1177. - strupaste, ovis brachyura Konv. 47.

Avots: ME IV, 1095

strupļipis (f. -pe), = strupastis: māte man iedeva strupu ļipu telēniņu; dievs duod man pilnu kūti nuo tā viena strupļipīša! BW. 4943. lielais strupļipis Vīt. 51, von einem Schwein gesagt.

Avots: ME IV, 1096

te̦lē̦ns U., Spr., Saussen n. BB. XII, 217, Wolm. u. a., telēniņš, Demin. zu teļš, das Kalb: viena pate man bitīte kâ pē̦rnais telēniņš BW. 30353, 4.

Avots: ME IV, 160

uzar̂t,

1) aufpflügen:
zemesgabalu... uzaris LP. V11, 465. rugāji vēl nav uzarti Alm. Kaislību varā 27, uzartais tīrums Vēr. l, 1405. uzardams, ecē̦dams apkārt grìezu velēniņu BW. 11116, 1 var.;

2) aufpflügen, pflügend an die Erdoberflāche bringen:
ve̦cu naudu uzart. Refl. -tiês,

1) sich aufpflügen:
zeme pate uzarās LP. III, 9. kaut birzē zeme uzartuos! Kurbads;

2) viņam (nejauši) uzarās uz akmens, es passierte ihm, dass er pflügend zufällig auf einen Stein geriet;

3) beim Pflügen an die Erdoberfläche gelangen:
man uzarās nauda.

Avots: ME IV, 315

uzgult (li. užgulti "sich legen auf") Spr., Wid., auch refl. -tiês, sich auf etw. legen: cilvē̦ks... uzgulies uz ūdenī pe̦lduoša kuoka gabala Antrop. II, 69. tas uzgulst druošam pamatam Hug. n. Seifert Chrest. II, 146. kâ gaidas un kâ biedi uz mežu uzgula Rainis Gals un sākums 16. iesnas (grūtumi) viņam uzgula uz krūtīm, der Schnupfen fiel ihm auf die Brust Brasche. vienai ļaužu šķirai uzgulstas lielāks sluogs Pūrs III, 52. uzgulās tautu meita kâ zaļā velēniņa BW. 8131.

Avots: ME IV, 335

‡ uzvindât Frauenb., Zvaigznīte Par malēniešiem 5, mit einer Winde heraufziehen.

Avots: EH II, 739

veļanieši BW. 27798, 5 und 32408, = velēnieši. Vgl. li. velionìs "Verstorbener".

Avots: ME IV, 535

ve̦lē̦na (li. velėnà "ausgestochener Rasen"),

1) ve̦lê̦na Bers., C., Kl., PS., Wolm. u. a., (mit ē̦˜ ) AP., Jürg., Siuxt, (mit è̦ ² ) Golg., ve̦le̦na Frauenb., Nigr., Mahlup, ve̦le̦na Karls., Salis, ve̦lē̦ns Bielenstein Holzb. 456, Brozen, Pankelhof, ve̦le̦ns L., U., Schlehk n. FBR. VII, 44, Kand., Stenden,* veliens (gespr.: velans) Dond., ve̦lans Suhrs n. FBR. VlI, 44, Plur. ve̦laņi Ladenhof n. FBR. XI, 66, Demin. velenīte, velentiņa Siliņš 66, der (ausgestochene) Rasen; der Erdkloss; das Torfstück
U.: ardams, e̦cē̦dams apkārt griezu velēniņu RKr. XVI, 137. plē̦sumā sīksta ve̦le̦na Nigr. ve̦le̦nas nav vēl sae̦cē̦tas ebenda. jumta ve̦le̦na, der Rasen, mit dem man den First eines Strohdaches befestigt Frauenb. kapu ve̦le̦na ebenda. kad pļavā ruok grāvi, tad ve̦le̦na jāsakrauj kārtīgās čupās, nedrīkst izmē̦tāt ebenda. par dienu jāuzar līdumā ¹ / ₃ pūrvietas, ve̦le̦nā 1 pūrvieta Etn. III, 90. tik smags kâ ve̦le̦na, sagt man von einem kleinen, dicken Kinde Frauenb.;

2) ve̦le̦nas sauc sastaigātuos bumbuļus kluonā durvju pasliekšņuos JK. VI, 12;

3) ve̦le̦ns U., der Grabhügel;

4) verächtl. Bezeichnung für gestossenen Harif Trik.
Leskien stellt es Abl. 354 mit einem ? zu velˆt; vielmehr zur Wurzel u̯el- "reissen, ritzen" (in npers. valāna, lat. volnus, cymr. gweli "Wunde", lat. vellere "ausreissen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 304 f.)? Zur Bed. vgl. slav. dьrnъ "Rasen": derǫ "reisse".

Avots: ME IV, 529

veļenieks, ein Verstorbener Döbner n. U.; Plur. veļenieki Konv. ² 2346, = velēnieši.

Avots: ME IV, 536

I velis Wid., gew. der Plur. veļi U.; Karls., die Geister der Verstorbenen, die Zeit von Michaelis bis Martini, jedenfalls im Oktober, wo das Volk meint, dass die Geister der Verstorbenen umgehen und Opfer empfangen müssen U.: tas baltais e̦suot bijis velis LP. VI, 45. parādās... velis, jādams uz vērša VII, 55. veļi veļas kâ kamuoli 24. kas... gavilēja kapu kalna galiņā ? mūs[u] māsiņa gavilēja veļu guovis ganīdama BW. 10. veļu laiks U., die Geisterzeit. laiks uz veļiem nāk, die Geisterzeit nähert sich U., Pūrs I, 105. veļu mēnesis LP. Vll, 25, der Geistermonat. veļu drūzma, das Totenheer, die wilde Jagd Pūrs I, 111. veļu kungs LP. VII, 24. veļu (veļa U., Spr.) māte LP. Vil, 25, Karls., die Göttin des Jenseits Spr.: citai dievs, Laima taisa (sc.: vietu), citai taisa veļu māte BW. 9246. - veļu kauls (velis Dond.), veļa kauli Frauenb., ein Überbein Nerft n. U., Talsen und Siuxt n. LP. VII, 1255; veļu vaina, ein Bruch (hernia) Bergm. n. U. Nebst velēnieši, ve̦lns, veļānieši, vē̦li u. a. zu li. vẽlês oder vė˜lês "die geisterhaften Gestalten der Verstorbenen" und vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 223 f. und Trautmann Wrtb. 348) zu an. valr "Leichen auf dem Schlachtfeld" u. a. - Andets (als "die Holden" zu vẽlêt "gönnen") Bezzenberger BB. XXVI, 187; s. auch Būga RSL VI, 23 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 305 und Brückner KZ. L, 180 f.

Avots: ME IV, 530, 531

ve̦lnanītis, das Teufelchen (?): ve̦lnanīši (= velēnieši ?) kāzas dzer Ulanowska Łotysze 94 f.

Avots: ME IV, 531