Paplašinātā meklēšana

mâcîtãjs,

1): mācies pati, sērdienīte! tev nevaid mācītājas BW. 4746;

2): cienīgi mācītāji BW. 31907, 8.

Avots: EH I, 789

mâcîtãjs (li. mokýtojis),

1) der Lehrende, Belehrende:
kas tu man par mācītāju! wie willst du mich belehren!

2) der Prediger, Pastor;
mācītāju izvēlēt, ievest, den Prediger erwählen, introduzieren. Sprw.: ne katram mācītājam mācītāja gars. div˙reiz mācītājs sprediķi nesaka od. kancelē nekāpj, so sagt man, wenn man das Gesagte, von dem Hörer nicht Verstandene nicht wiederholen will. trakā mācītāja krustīts, sagt man von einem albernen Menschen. tu vēl mācītājam neesi biksas salāpījis;

3) rakstu mācītājs, der Schriftgelehrte;
priecas mācītājs, der Evangelist.

Avots: ME II, 576

palĩgmâcîtãjs od. palĩga m., der Hilfsprediger.

Avots: ME III, 61

pusmâcîtãjs Lis., ein nicht ganz legitimer Pastor mit geringerer Bildung.

Avots: ME III, 430

abis, Nom., Akk. f. st. abi. Dispositio Imperfecti. Die preuss. Letten gebr. abis indekl. für alle Kasus m. u. f.; mācītājs un viņa cienmāte - abis dui vēl jauni Kruhten.

Avots: ME I, 6

apglabât, tr., verwahren, beerdigen, bestatten: mācītājs apglabāja māti LP. VI, 897. miruonis vēl nav apglabāts VII, 367.

Avots: ME I, 87

apglàudît, apglàust, tr., liebkosend streicheln: skuoluotājs viņu apglaudīja Kaudz. M. mācītājs apglauda bē̦rniem galvu Aps. apglaud savus sārtus vaigus BW. 14132, 2.

Avots: ME I, 87

apķept, auch apķepêt, ringsum beschmiert, beschmutzt werden, bekleben (von Kot, Schmutz, Blut): mācītājs savas apķe̦pušās ruokas nuomazgājis LP. VI, 210. sulainis bij apķepējis vīriņš Purap.;

2) apķepêt, tr. (zu apķept), ringsum bekleben, beschmieren, etw. mit schmutzigen Händen besudeln
Mag. XIII, 2, 44; Etn. III, 146.

Avots: ME I, 98

‡ apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91

aplamĩba, Verkehrtheit, Torheit, Albernheit: cik lielas aplamības mācītājs izrunājuot draudzes priekšā Pav.

Avots: ME I, 99

aplasît [li. aplasýti],

1) weglesen, rauben, sodass nichts übrig bleibt:
vilki aplasījuši visus kumeļus LP. V, 126. vanags aplasījis visus cāļus nāve manus bāleniņus pa vienam aplasīja BW. 27739;

2) von dem einen und dem anderen lesend wegnehmen:
kaimiņiem svētību aplasīt e̦suot ve̦lna skuola LP. VII, 734. panāksnieki aplasīja panāksnieku meitām apģē̦rbu un apavus BW. 1, 44;

3) die Leichenrede lesen, halten:
mācītājs aplasīja zē̦nu LP. VII, 1140. aplasîtãjs,

1) einer, der alles wegliest,

2) der die Leichenrede liest:
cimdu pāri atduot aplasītājam, kad miruonis paglabāts LP. VII, 401.

Kļūdu labojums:
sodass = so dass
halten: mācītājs aplasīja zē̦nu = halten; Fürbitte halten; segnen: mācītājs aplasīja (apsvētīja) zē̦nu

Avots: ME I, 100

aplinuôt: mācītājs aplinuojis visu pagastu Bauske.

Avots: EH I, 98

apsvètît, tr.,

1) segnen:
Sprw. lai dievs tevi apsvētī nuo galvas līdz kājām. ar bē̦rnu pulciņu dievs tuos apsvētījis Alm.;

2) segnend von der Gewalt des Teufels befreien:
mācītājs lai nāk ve̦lna pilnuo māti apsvētīt LP. VI, 897.

Avots: ME I, 128

atlasinât, tr., das Erlernte lesen lassen: mācītājs brauc apkārt bē̦rnus atlasināt C.

Avots: ME I, 172

atsveĩcinât (li. atsvéikinti), intr., auf einen Gruss erwidern, entgegengrüssen: mācītājs nedzirdēja sveicinājuma, nedz atsveicināja Kaln. Refl. -tiês, sich verabschieden: cits gribēja atsveicināties nuo vē̦cākiem R. Sk. II, 254.

Avots: ME I, 199

blāgs: auch Stom., ("unartig") Schwanb. (hier auch "schlecht" von Wegen gesagt), (mit à ² ) N.-Rosen, ("nelietīgs") Saikava (mit à ² ): blāgā balsā kliedz Opyncāns J. S. № 7, S. 27. blāga slimība Mar. b. (ein strenger) mācītājs BielU.; s. auch A. XI, 81.

Avots: EH I, 226

cìenîgs, würdig: uzslavas cienīgs, lobenswert; ehrende Anrede: cienīgs kungs! Gnädiger Herr; cienīga māte od. cienīgmāte od. cienīgā! gnädige Frau; cienīgs tē̦vs, cienīgtē̦vs! gnädiger Herr; cienīgs mācītājs ehrwürdiger (Herr) Pastor; pēc niecīgās bērēm, nach der Beerdigung der gnädigen Frau. cienīgi uzņemt viesi, den Gast ehrenvoll, würdevoll aufnehmen.

Avots: ME I, 394

dar̂buôtiês (li. darbúotis), sich beschäftigen, wirken, sich etwas zu tun machen, vielfach mit dem Begriff des Unnützen: ve̦cais mācītājs darbuojas šinī draudzē. meita pie luoga darbuojas. tas lūdz tē̦vu, māmulīti, tas par velti darbuojas. bē̦rns darbuojas ar paijiņām.

Avots: ME I, 439

dìevgalˆdnieks, der Kommunikant, Abendmahlsgenosse: mācītājs svētī dievgaldniekus.

Avots: ME I, 484

duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),

1) tr., geben:

a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;

b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;

2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;

3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!

4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;

5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,

a) jetzt setzt es Prügel,

b) jetzt regnet es stark ;

6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;

7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;

8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,

1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;

2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;

3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. ² 238.]

Avots: ME I, 535, 536

dzir̃t (li. gìrti "loben"). -iŗu, -ĩru, rühmend nennen., rühmen [echt?]: viens mācītājs uotru par lielkungu dziŗ Sudr. E. Apsk. I, 400. skaistu viņu dziŗ I, 364. Gewöhnlich nur refl. dzir̃tiês, [dzir̂tiês ² Bl.],

1) prahlen, sich brüsten:
dzīrās ieva ar āboli ziedēt vienu baltumiņu BW. 2773; Etn. III, 66;

2) sich etwas vornehmen, einen Vorsatz haben, wollen, versprechen
Ronneb.: dzīruos uzaugdama bāleliņu nelūgties BW. 17869. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties 19412. raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. dzīrās tautas zagšus zagt 13384. skaista auga tautas meita, nedzīrās mana būt 11455. viņa dzīrās (äusserte die Absicht) pie mums atnākt Smilten. kam, ganiņi, nedzināt, kur vakar dzīrāties BW. 29423;

3) dzirties pēc, uz.,, nach etwas verlangen, trachten:
pēc viņas īstenības vienumē̦r tâ dzīrusēs Janš. dzīrās tautas uz tevim BW. 11600. [Zu apr. girtwei "loben", ai. gŗņāti "singt, lobt" u. a., s. Wiedemann BB. XXVII, 241, Zupitza Germ. Gutt. 144, Walde Wrtb. ² 334 unter garrio und 352 unter grātēs, Buck AJPh. XXXVI, 12, Trautmann Wrtb. 88.]

Kļūdu labojums:
tautas meita = tautu meita

Avots: ME I, 555

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

ieguodināt,

[1) "jem. für ehrlich erklären"
L.;

2) in guten Leumund bringen]:
mācītājs mani bij ieguodinājis Kundz. Kronw. A. 16;

[3) mit einem Beinamen benennen:
meitas bija vecīti par "mūžīguo brūtgānu" ieguodinājušas Jürg.;

4) heran -, hereinlocken:
viņa tuo ieguodināja istabā Naud. u. a.].

Avots: ME II, 21

ìesvètît, tr.,

1) einsegnen, einweihen, weihen:
biznīcu, kapsē̦tu. visus mācītājs reizā gribēja apstāvēt un iesvētīt A. XVI, 295. es vē̦lē̦tuos iesvētītā vietā dusēt LP. VII, 454;

2) konfirmieren:
mana meita jau iesvētīta. iesvētījamā diena, der Konfirmationstag;

3) den Anfang der Feier machen:
iesvētīt svē̦tkus.

Avots: ME II, 75

izbrẽcinât: (eine Zeitlang [viele] schreien machen) mācītājs mūs šuodien visus izbrēcināja Dunika.

Avots: EH I, 436

izjũdît C. izjūdinât, tr., auseinanderbringen, prüfen, untersuchen Oberl. n. U.: mācītājs raudzīja izjudīt, kur avīzei šinī lietā laimējies, kur ne Kronw. [izjũdît (= izšķirt) gaiļus, kas plêšas Drsth.]

Avots: ME I, 746

[II iztḕrpinât,

1) "verhören, gründlich ausfragen"
Domopol, Schujen, Serben, N. - Peb., Drobbusch: mācītājs iztẽrpina (= jautā galvas gabalus u. c.) Planhof;

2) "nuorāt" Serbigal; "izdrebinât": ņem viņu un labi iztērpini! Karkel; "izmuocīt": gan es tevi iztērpināšu līdz nabagam Golg.]

Avots: ME I, 817

iztervêt, [etwas Unerlaubtes aufessen Wessen]: mācītājs pie tam bij jau iztervējis visu šķīvi MWM. VII, 535; [unmässig austrinken: gatavais tervis! iztervējis visu alu Golg.].

Avots: ME I, 817

izviduôt, tr., vermitteln, versöhnen: mācītājs mācēja izviduot Mag. IX, 2. [cits sarīdījis, - tev jāizviduo Lis.] pārejw nuo dīgļlapām līdz īste̦nām lapām nuotiek pamazām; viņas savienuo ve̦se̦la rinda izviduotāju - starpformu Aug. 8.

Avots: ME I, 828

I lasinât, fakt. zu lasît, lesen lassen: mācītājs lasina bē̦rnus Janš., Kaudz. M.

Avots: ME II, 423

laũlât, (- u od.) - ãju, - ãju, tr., trauen: pēc dievvārdiem mācītājs laulā jaunuos pāŗus. laulājams (auch laulams, laulāts, laulības) gre̦dze̦ns, der Trauring; derināmas saktas gaidu, laulājamu gredzentiņu BW. 15186. kur laulami (Var.: laulāti, laulības) gredzentiņi? 8610, 13733; laulājamas kurpes, drēbes, Trauungsschuhe, - Kleider LP. III, 33; IV, 124, 125; laulājamie svārki BW. III, 1, S. 43; laulājamais ēdiens, das Essen nach der Trauung III, 1, 19; laulāta draudzene, die Ehefrau, Gattin; laulāts draugs, der Gemahl, Gatte; laulāti ļaudis, Eheleute. Refl. - tiês, sich trauen lassen: Rīgā ņēmu ļaudaviņu, Vāczemē laulājuos BW. 15962. tad brauca uz baznīcu laulāties BW. III, 1, S. 93. Subst. laũlãjums, die Trauung; deŗ die Getraue, der Bräutigam, die Braut: atņe̦m man mīļš dieviņš pirmajuo laulājumu BW. 27837; laũlâšana, das Trauen; laũlâtãjs, wer traut. [Aus liv. loul "singen; trauen"; vgl. Thomsen Beröringer 264.]

Avots: ME II, 428

maĩnît (li. mainýti, (slav. měniti "tauschen"]) [auch Iwanden, Wohlf., Wolm., PS., C., Neu-Salis, maînît 2 Salis, màinît ² Kl., maînît Kr.], -u, -ĩju, maiņuot, [mainuot L.], tr., tauschen, wechseln: zirgus, naudu, duomas. nāc ārā, meitu tē̦vs, mainīsim kumeliņus! BW. 14611, 2. mācītājs laulājuot maina gre̦dze̦nus BW. III, 1, 76. ve̦lns nu bij kājās, lai mainuot kaltu uz (od. pret) izkapti LP. Refl. -tiês, sich verändern: laiki, cilvē̦ki mainās. Subst. maĩnĩjums, das Ausgetauschte, Veränderte, das Ausgetauschthaben : pateicuos par naudas mainījumu; maĩnîšana, das Tauschen, Wechseln, Verändern; maĩnîšanâs, das Sichverändern; maĩnîtãjs, wer tauscht, wechselt, verändert. (Zu mit nebst la. mūnus "Leistung; Liebesgabe", got. gamains "gemeinsam", ahd. mein "trügerisch", ai. mēni-ḥ "Rache" u. a., s. Walde Wrtb 2 182 und 502, Meringer IF. XVIII, 271, Berneker Wrtb. II, 49, Trautmann Wrtb. 176.]

Avots: ME II, 550

mãņticîgs, abergläubisch: arī pret citiem pagānu māņticīgajiem paradumiem mācītājs ar sekmi ņēmās kaŗuot A. v. J. 1899, S. 88. māņticīgās bailes Vēr. II, 1375.

Avots: ME II, 583

me̦lnaîns: mācītājs savās me̦lnainajās, kruokainajās drēbēs Anna Dzilna 165.

Avots: EH I, 798

neàizmìrstams, unvergesslich: mūsu neaizmirstamais mācītājs miris.

Avots: ME II, 706

neka˙daĩ Sessw., neka˙daĩs, nekade̦nais, niemals: mācītājs tādu grāmau meitenei duos ruokā? neka˙das! Janš. ne˙kad neesi dzirdējis? nekade̦nais.

Avots: ME II, 717

‡ nekuopīgs "?": (mācītājs tuop) n. atrasts savus klausītājus par tādām lietām mācīt #... v. J. 1703.

Avots: EH II, 14

nùočâpstinât C., Mar., Lubn., die perfektive Form zu čâpstinât: glāzi gan˙drīz tukšu izdzēris, tas nuočāpstināja lūopas A. XIII, 2, 137. [ja mutē nav zuobu, tad nuočāpstina vien Grünwald, N. - Peb. muti vien nuočâpstināja ² Autz. mācītājs sprediķi tikai nuočāpstināja Plm.] nuo lielām sirdssāpēm lūpas vien nuočāpstināja A. XIV 1, 302. "nuo Rīgas ne˙kā "ātri nuočāpstināja (sagte jappend) ar bezzuobainuo muti Aldiņš Vēr. II, 1201. So auch, aber intr., das Refl. - tiês, [mit den Lippen od. mit der Zunge(ab) - schnalzen (perfektivi)]: runātājs nuočāpstinājas vien Druva II, 14. [nuočāpstinājas parasti pēc garda kumuosa Mar., Serben, Peb., Burtn. citi ēda un dzēra, mumsatlika nuočāpstināties Jürg., Neu - Wohlfahrt, Vank. zivs sausumā nuočāpstinājās vien Mar.; "resultatlos arbeiten" Rönnen.]

Avots: ME II, 770

[II nùodziedinât, absingen lassen: mācītājs nuodziedināja bē̦rnus Lis.]

Avots: ME II, 782

nùokrimšķinât, intr., sich ein weing räuspern, hüsteln: viņš vairāk reizes nuokrimšķināja Druva III, 249. mācītājs nuokrimšķināja un tad uzsāka A. IX, 1, 347. Refl. -tiês, sich ein wenig räuspern, hüsteln: ve̦cais pūzdams, nuokrimšķinās Druva II 397.

Avots: ME II, 802

nùolasît, tr.,

1) ablesen, absuchen:
visas uogas mežā nuolasītas. tārpi jānuolasa nuo kāpuostiem. gan es tavus sirmus matus pa vienam nuolasīšu BW. 23354. vilki nuolasa kumeļus un jērus Dünsb.;

2) das Lesen einer Schrift beendigen, ablesen:
kad dzejnieks savas dzejas nuolasīja... Vēr. II, 732. jaunais mācītājs nemē̦dz savus sprediķus nuolasīt, bet runā nuo galvas;

3) aussuchen:
drukāti kâ nuolasīti LP. VI, 864. [Refl. - tiês,

1) zur Genüge lesen:
stāsts tik skaists, ka nevarēju nuolasīties vien Ruj. u. a.; visu dienu nuolasījuos sē̦ņu;

2) sich (verstohlen) entfernen:
n. pie malas Drosth.]

Avots: ME II, 808

nùosludinât: mācītājs ... nuosludināja nuo kanceles ... skuolas atvēršanu Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH II, 88

nùosuņ̃ķêt, tr., abkanzetn [Janš. Čāp.39]: mācītājs nuosunķē sprediķī dzērējus Ahs. n. RKr. XVII, 43. (dažs... mani... nuosuņķēja par kunga apakšpēli Janš. Dzimtene V, 69.]

Avots: ME II, 862

nùosvêpêt,

[1) räuchernd von Bösem befreien):
es zinu raganu, kas viņu var nuosvēpēt. [lai krievu mācītājs tevi nuosvēpē! Jürg. kad bē̦rns nuo suņa sabijies, tad tas jānuosvêpē ar suņa spalvu PS.;

2) auch nùosvêpt Tirsen, Nötk., sich mit Russ od. Staub bedecken: žāvējama gaļa nuosvēpe jeb nuosvē̦pst Holmhof;

3) beräuchern
Kokn., Vīt., Ermes, Dickeln, Malta, Re̦zna, N.-Peb.: uodi neē̦duot, ja ģīmi nuosvēpējuot pīpes dūmiem Grünwald. ar nātnas drēbes dūmiem nuosvēpē pārgriezumu Selsau, Schwanb., Druw., Sessw., Lös., Prl., Tirsen, Hochrosen. nuosvêpējis kre̦klu dūmuos tīri me̦lnu Lis., Bers.;

4) "durchschimpfen, verleumden"
Ar.;

5) nùosvēp(ê)t "vorzeitig umbringen"
Sessw.: n. savu vīru;

6) im Rauch ersticken
Bewernshof: nuosvēpēt lapsenes Lis.]

Avots: ME II, 864

nùovâkuôt,

1): mit einem Deckel bedecken:
krūza bij nuovākuota Brigadere Dievs, daba, darbs 249. ‡ Refl. -tiês, sich von der Bedeckung befreien: krievu mācītājs lika visiem n. (die Kopfbedeckung abnehmen). uz ielas Frauenb.

Avots: EH II, 105

pagrasîtiês: auch (ein wenig drohen) Sonnaxt; sich nähern, sich anzurühren anschicken, eine kleine Bewegung machen Salis: kad tur pa krūmiem pagrasījās kāda stirna vai zāķis, tad zirgs le̦c kâ traks Salis. mācītājs ... ar izstieptu ruoku kaut cik pagrasījās, nuorādīdams ... uz ... Pas. VI, 304.

Avots: EH II, 134

pakrustît,

2): auch Gramsden, Pas. XII, 495 (aus NB.), BW. 1369, 2: mācītājs puiku ... pakrustīja par Uozuolu Pas. X, 411 f.

Avots: EH II, 145

palums, der Zuname, Familienname: mācītājs nuomana, ka paluma nuo šī vīra nedabūs zināt Zeib. MWM. III, 594; 752. [Wohl aus *palams (vgl. palama) umgebildet.]

Avots: ME III, 63

pamest [li. pamèsti, slav. pomesti], tr.,

1) unten hin-, vorwerfen:
buļļam siena pame̦tat! BW. 28947. reiz māte sūtījuse meitu uz kūti guovīm ēst pamest LP. IV, 236; pamest nuovārtā, vernachlässigen, der Verachtung preisgeben;

2) wegwerfen, lassen, hintun, verlassen:
pame̦sti bē̦rni. kumeliņ, kur pameti jājējiņu? BW. 29804. tu darīji nepareizi, pame̦zdams savus dievus LP. VII, 467. vinam bij jāpame̦t sava vietiņa Kaudz. [mutes izbrīnā pame̦tuši Leijerk. II, 228];

3) wegwerfen, verlieren; verspielen:
es pametu visu kaunu BW. 11157. viņš pametis nazi Kav. derību pamest, die Wette verlieren Etn. IV, 153. kārtis spē̦lē̦dams, viņš pametis daudz naudas;

4) vergeben, erlassen, eig. wegwerfen, nicht anrechnen:
pamet mums mūsu parādus, kâ mēs pame̦tam saviem parādniekiem!

5) lassen, zurück-, hinterlassen:
es tevi pametīšu te˙pat. tautietis lūdza raudādams: pamet vēl šādu gadu! BW. 13711. kam jūs visas sievas pame̦tuši dzīvas? IV Mos. 31, 15. Mit abhängigem Partizip: es pametu savu bāliņu kumelinu se̦gluojuot Ltd. 1I05. tas pameta zirģeli tâ˙pat stāvam Vēr. I, 770. pame̦tuse naudu nerakuse LP. VII, 1123. pame̦tama guovs RKr. XVII, 44, = aizlaižama guovs, eine Kuh, die nicht mehr zu melken ist;

6) ein wenig, etwas werfen:
arī mācītājs pameta acis uz skaistuo jaunavu Dīcm. pamest ar acīm, mit den Augen ein Zeichen geben: suns pametis ar acīm, lai nelaiž tuo vaļām LP. IV, 222. pamest ar ruoku, mit der Hand ein Zeichen geben. pamest vieglu kāju, suoli, hurtig einen Gang machen, hurtig seine Aufgabe, seine häuslichen Arbeiten beenden: pametis vieglu kāju od. savu suolīti, varu atpūsties Lub. Refl. -tiês,

1) sich unter etwas werfen:
viņš pameties zem vilciena;

2) sich verwandeln, werden:
šī pametīšuoties. par avuotu LP. VI, 479. Subst. pamešana, das Hin-, Wegwerfen, Verlassen, Vergeben, Zurücklassen; pametẽjs, wer hin-, wegwirft, ver-, zurücklässt, vergibt; pame̦tums, das Hin-, Weggeworfene; Verlassene, der Verlust [Salisb.]: mūsējiem pame̦tumu nebijis A. XX, 302.

Avots: ME III, 69

[pãrjaũtât,

1) prüfend (examinierend) schnell durchfragen :
mācītājs pārjautāja visus bē̦rnus vienā stundā Jürg.;

2) noch einmal fragen
Wid.]

Avots: ME III, 158

pãrklàusît, pãrklàust, tr.,

1) überhören, das Gelernte hersagen lassen, den. Hausunterricht prüfen:
liels pulks pārklausāmuo bē̦rnu A. XI, 101. mācītājs atbraucis pārklaust sanākušuos bḕ̦rnus. mācītājs... pārklauš lasīšana, baušļaos un dziedāšaruī Etn. III, 96. skuolas bē̦rni, kuŗus tas pārklauš... A. XI, 515;

2) abhören:
liecinieku Br.;

[3) pãrklausît falsch hören
U:; viņš manus vārdus pārklausījis]. Refl, pārklàusîtiês, sich verhören: puisis pārklausījies LP. V, 6. Subst. pãrklàusĩjums, die Prüfung; pãrklàusîšana, das Überhören, Prüfen; pãrklàusîtãjs, wer überhört, prüft.

Avots: ME III, 160

pãrlaulât, von neuem trauen: lai mācītājs pārlaulā MWM. VII, 900.

Avots: ME III, 163

pazelêt: mācītājs sācis zelēt. pazelējis ... un tad sacījis, ka šim ... pie dūšas neietuot Pas. XII, 471.

Avots: EH XIII, 192

pìepalĩdzîgs, behilflich: mācītājs šai ziņā izturējās īsti patiesīgi un piepalīdzīgi Kundz. Kronv. 218. metējs bij tik neveikls, ka bez Tiltiņa piepalīdzīgās ruokas maz vien varēja padimāt uz priekšu Blaum. Pie skala uguns 9.

Avots: ME III, 278

pratîgs U., verständig: viņš bija . . . pratīgs raksta mācītājs Glück.

Avots: ME III, 379

priêca Kr., C., Infl., U., Glück, auch priece, = priêks, die Freude: augstas priecas un dziļas skumības nevar uz de̦guna uztupināt Plūd. Llv. II, 348. tavā sirdī būs miers, prieca, laime L.W. 1921, № 50, ls. vārna nuo lielas priecas nezin, kuo darīt Pas. I, 175. ķēniņš ... ar vis˙lielākuo priecu atdeva viņam savu meitu II, 46 (aus Rositten). nuo priêcas rimt nevarēju BW. 29043, 2 (aus Lettg.). es aiz priêcas nevarēju 30679, 4 var. (aus Lettg.). aizbēga prieca un laime Duomas I, 289. šuo augstuo prieci nuo tavām ruožlūpiņām jel saldi reiz dzirdēt lieci! Sudr. E. Apsk. v. J. 1903, S. 390. priecas mācība, das Evangelium; priecas mācītājs, der Evangelist, der Missionär; priecas vēsts, die frohe Botschaft, die freudige Kunde, das Evangelium U.

Avots: ME III, 391

prìekša,

1) das Vordere, das Vorderteil, die vordere Seite
U.: līgaviņa priekšu grieza, mutes deva BW. 25028. griez priekšiņu, tautu meita, negriez vis pakaliņu; priekšas dēļ, ne pakaļas es se̦gluoju kumeliņu! 14688. priekšas kāja, = priekškāja, der Vorderfuss: apkalis priekšās kājas LP. VII, 656; priekšas zuobs, = priekšzuobs, der Vorder-, Schneidezahn; priekšas gans, der Hirt des vordern Teils der Her"de (?): ej pa priekšu, priekšas gans! BW. 29011. nama od. mājas priekša, der Platz vor dem Hause: nama priekša neslaucīta BW. 26006, 2. durvju priekša, der Ort vor der Tür: sniegu nuo durvju priekšas atslaucīt LP. IV, 217. - pa priekšu (gew. pa priekšu geschrieben; s. dies) iet, vorangehen: ej pa priekšu, priekšas gans, nepalieci pakaļā! BW. 29011. ej, mīļa Māriņa, pa manu priekšu, es iešu pakaļ ar savu pādi! 1510, 1. - uz priekšu,

a) künftig, künftighin, in Zukunft:
viņš zin˙ājis, kas uz priekšu nuotiks LP. VII, 1264;

b) vorwärts:
uz priekšu tikt, kļūt, vorwārtskommen, sein Fortkommen finden U. netikt ne uz priekšu, ne uz pakaļu (gew.: ne atpakaļ) U., in Verlegenheit sein, sich nicht zu helfen wissen. neticis ne suoli uz priekšu LP. VI, 110. viņš ātri tika uz priekšu amatuos Latvju tauta XI, l, 17. dē̦ls laipuo pats pa purvu kâ varē̦dams uz priekšu JR. III, 75. - ej man nuo priekšas, geh mir aus dem Lichte U.;

2) Demin. priekšiņa, das Vorhaus, Vorzimmer
Ronneb.: klētis tiek ce̦ltas ar priekšiņām, rijas ar plašām nuojumēm Etn. II, 184. kad pavardā vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca priekšiņā, nuo turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā Kaudz. M. 20. mācītājs bija slaiks vīrs nuo auguma, tādēļ tam pa ze̦majām priekšiņas durvīm iekšā ejuot bija ...jāpieliecas Aps. VII, 40;

3) priekšas, das Geburtswasser
U. Der alte Illativ- prie(k)šan (= priekšā) wird in den Texten des 16. Jahrh. auch als Präposition (=priekš) gebrauchf.

Avots: ME III, 393, 394

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. ² 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

I rēdît, -u od. -ĩju, -ĩju, auch rēdêt U.,

1) in Ordnung bringen
Biel. n. U., Mar., Grünh.;

2) vorstehen, anordnen:
(kalpuonīte) paša (= pati) rē̦da, paša dara BW. 4731. darbiniekus rēdīdama (Var.: stādīdama) 22637, 5 var. vai nevaru valdīt un pavēles duot, kâ tīk, visu rē̦duot un rīkuojuot? MWM. VI, 88;

3) zanken, schelten, schimpfen:
nu jau saimniece atkal lielajā: rēdī... kaut kuru, kas pakājē gadās. mācītājs.., rēdīja tuos, kas ceļa nebija griezuši Dobl., Naud. n. Etn. I, 31;

4) ausstatten, verheiraten
Kurl. n. U.;

5) bfiissen
Elv., bezahlen U : parādus Mag. XIII, 3, 40. Refl. tiês, sich zurecht-, fertigmachen Rutzau n. Etn. II, 1: kad kūmās rēdījuos, es darbiņa nedzievāju BW. 1309. Nebst li. rėdýti "bekleiden" aus r. ряди́ть "putzen, in Ordnung halten, zubereiten".

Avots: ME III, 517, 518

rèibuônis C., rèibuonis ² Prl., reibuons U., reibuoņa,

1) der Schwindel, Taumel:
prieka reibuonī A. XI, 282. mīlestības reibuoņās Tēvija. es gāžuos reibuonī un baudās Asp. mācītājs atmuodās iz prāta reibuoņa Kaln. Uozuolk. m. 76. reibuoņa pilnīgi bij pārgājuse Vēr. I, 826. neatmanu, kam līdzās atruoduos pie altāŗa, pasaku savu "jā", kâ pa reibuoņām (wie im Taumel) Jaunie mērn. laiki I, 65. tas sagurs drīz reibuoņās saldās Bārda Zemes dē̦ls 243. pēc pirmiem brīvības reibuoņiem A. XX, 66;

2) reibuoņa, comm., ein immerfort betrunkener, berauschter Mensch
Kaudz. M. 201.

Avots: ME III, 505

rul˜lis,

1) (rulle Spr.), die Wäscherolle; das Rollholz der Mangel
(vgl. Bielenstein Holzb. 443 mit Abb.) od. eine mit Steinen gefüllte Lade, die auf einem Untergestell hin- und her- gezogen wird;

2) die Feldrolle, -walze
(s. Abbild. bei Bielenstein Holzb. 493);

3) rantainais rullis, die Dreschrolle
Bielenstein Holzb. 508 (vgl. die Abbild. ebenda);

4) ein abgesägtes Balkenende
Naukschen: es nuosēduos uz rullīša, lai atpūstuos. cits bij rulis, cits re̦zgalis VL.;

5) rulle Spr., eine Papierrolle; übertr. - das Verzeichnis (ein jedes Verzeichnis für öffentliche Zwecke)
U.: baznīcas rullis, das Kirchenbuch U. mācītājs ilgi lapuos baznīcas ruļļuos MWM. VIII, 241. akmeņcirtēju kārtības rullis Konv. ² 436. revīzijas ruļļi Konv. 52. ruļļu gramata, Wakkenbuch, Revisionsverzeichnis usw. U. -rullis U., rulle Spr., auch - die Landkarte;

6) jūŗas ruļļi Konv. ¹ 631, holothurioidea.
Nebst li. rùlis und estn. rul aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 557

sabrẽcinât, tr., zu heftigem Weinen veranlassen: bē̦rnu. mācītājs tik svarīgu sprediķi sacīja, ka daudz ļaudis sabrēcināja Dond.

Avots: ME III, 597

sadràudzība,* die Freundschaft; die Gemeinschaft, Genossenschaft Wid.: mēs varē̦tum zaudēt Francijas sadraudzību B. Vēstn. viņš (= mācītājs)...pārmija lieluo sadraudzību pret kalpuotāju ...sīkuo draudzi Ezeriņš Leijerk. I, 166.

Avots: ME III, 612

saêst,

1) tr., zerbeissen, zernagen, zerfressen (auch vom Roste usw.):
suns saē̦d . . . dzelzi un tē̦raudu LP. IV, 52. izsviež naudu par tārpu saē̦stiem riekstiem Rainis. kaulu tube̦rkulōze, kuŗa atmiekšķē un saē̦d kaulu Tuberkulōze 3. ē̦dājs "saē̦d" saslimušuo vietu Konv. ² 765. pāris ābuoļu saē̦duši Janš. Bandavā I, 103. mācītājs...gribēja viņu vai ar acīm saēst De̦glavs Rīga II, 1, 49. tie saēda jaunā ideālista veselību Vēr. II, 864. grāmatas tev saēda visu dzīvi Stari I, 179;

2) viel essen:
daudz saēda, daudz sadzēra, maz darbiņa padarīja BW. 28490, 6. Refl. -tiês,

1) sich an etw. sattessen, sich voll-, anessen:
saēduos cūkas gaļas BW. 33551. saēdies nāves zâles LP. I, 32. kuo tu skraidi, kâ driģeņu saēdies? A. Upītis Dzim. 22. visi sēd kâ saplē̦sušies vai driģenes saē̦dušies R. Sk. II, 135;

2) in Streit geraten
U., sich verfeinden : draugi savā starpā saē̦dušies Ahs. viņa negribēja ar... māti saēsties A. v. J. 1901, S. 865.

Avots: ME III, 623

sakul˜t, freqn. sakulˆstît, tr.,

1) zerschlagen:
ka tevi pē̦rkuons... sakultu! Mag. XX, 3, 41. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibeņus pārskalda Asp.;

2) fertigdreschen:
tuo (= labību) pa˙visam nesakuļ Jesaias 28, 28;

3) (eine Flüssigkeit) schütteln
(perfektiv): šķidrumu labi sakuļ;

4) fertigkernen, -buttern; zu Schaum schlagen:
sviestu. pret lieku gaļu un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru par sviestu sakults Etn. lV, l. Refl. sakultiês,

1) sich (von selbst) fertigkernen:
sviests pats sakulsies Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. l, 21;

2) sich zusammentun:
mācītājs bijis sakūlies ar meitu LP. Vll, 450.

Avots: ME II, 658

saprast, tr., intr., verstehen, begreifen: valuodu, runu; cilvē̦ku. Sprw.: sapruot gan, bet nevar atbildēt RKr. VI, 708. kâ lai jūs sapruotu? Turg. Muižn. per. 151. te nav ne˙kā kuo nesaprast (nichts Unverständliches) LP. IV, 7. zvēla pa galvu tâ, lai sapruot V, 390. - Part. saprùotams, verständlich: sapruotama valuoda. Refl. -tiês,

1) verstehen, begreifen; eine Gelegenheit wahrnehmen, benutzen:
sapruoties (Var.: sapruot mani), neprašiņa, ka es tevis negribēju! BW. 1030;

2) einander verstehen:
lai mācītājs ar ļaudīm varē̦tu saprasties Kundziņš, Ve̦cais Stenders 36. Subst. saprašana,

a) das Verstehen;

b) der Verstand:
dieviņš duos saprašanu! RKr. VIII, 30. ar saprašanu var dabūt naudu, bet ne ar naudu saprašanu JK. II, 509; saprašanâs,

a) das Verstehen;

b) das gegenseitige Verstehen, das Einverständnis;
sapratẽjs, wer (eine Sache) versteht, begreift: muižnieks bij sapratējs, nuopietns zemkuopis Krišs Laksts 87.

Avots: ME II, 707

saraûdinât, tr.,

1) fakt., (stark) weinen machen:
mācītājs runāja tik sirdīgu kapa runu, ka gan˙drīz visus kapeniekus saraudināja Sassm.;

2) freqn., = saraûdât 1: acis saraudināt Kaudz. M. 378.

Avots: ME II, 712

saũcinât: mūsu mācītājs nesaũce̦na, bet katuoļu gan AP. vecene katuoliete un saucinātāja A. Upītis Pirmā nakts 199. zināja saucināmuos vārdus (Zauberworte?) Ciema spīg. 117. Līze likās ne˙maz nedzirdējusi vīratē̦va saucinātā vārda 100.

Avots: EH XVI, 459

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; hörbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts; ‡

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês, ‡

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana, ‡

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I ² , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459

sa-ùrbt, tr.,

1) durchbohren, entzweibohren:
mācītājs gribē̦tu viņu vai ar acīm saurbt De̦glavs Rīga II, I, 48;

2) viel einbohren:
mucas sienās saurbti caurumi Konv. ² 873.

Avots: ME III, 774

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene ² I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27

šķesteris U., Arrasch, Bers., Ermes, Kl., Lis., Lubn., Saikava, Schujen, Warkl., Wolmarshof, = ķesteris, der Küster: ceremonijas... izdara mācītājs vai šķesteris Etn. IV, 173.

Avots: ME IV, 29

sme̦ltava,

1) "?": mācītājs ar savu prāta ...sme̦ltavu smeļ iz savas sirds Liev. Brez. un Hav. 242;

2) "eine Stelle im Fluss zum Schöpfen von grobem Sand, Kies"
Bauske (mit e̦lˆ ^2); eine Steile zum Wasserschöpfen Raiskum, Peb., Schwanb., Bers. (mit e̦lˆ), Grünwald; in Meiran, Saikava, Gr.-Buschhof dafür sme̦lˆteve (sic!);

3) ein Schöpfgefäss
Roop, Peb. u. a.

Avots: ME III, 958

sprẽķêt Nigr., -ẽju, schmähen Neik. n. U., schelten Naud., Warkl., vorhalten, unter die Nase reiben Nigr.; spottend loben Salisb. n. U.: nu jau saimniece lielājã: rēdī un sprēķē kaut kuru, kas pakājē gadās Dobl., Naud. n. Etn. l, 31. mācītājs... sprēķēja un rēdīja tuos, kas ceļa nebija griezuši ebenda. vagaris viņam katru dienu sprēķēja priekšā, ka slinks e̦suot Nigr. Refl. sprèķêtiês ² Tirs., sich (um Kleinigkeiten) zanken: vīrs ar sievu visu rītu sprēķējās, tāpēc ka tas bija pavē̦lāku mājās pārnācis Tirs. n. RKr. XVII, 79. kuo nu sprēķējies (rājies)? Wlddrisch. Aus mnd. preken "predigen"? Zur Bed. vgl. d. Gardinenpredigt und abkanzeln.

Avots: ME III, 1018

stâstît, u, -ĩju, tr., erzählen; pasakas. Sprw.; stāsta kâ pats mācītājs JK. II, 303. Refl. -tiês, sich einander erzählen; kur ķīvītis un sluoka vasarā stāstījās Seifert Chrest. Iil, 145. Subst. stâstîšana, das Erzählen; stâstĩjums, das einmalige Erzählen; die Erzählung; gribē̦dama atsvabināties nuo zē̦na stāstījumiem Kaudz. M. 12; stâstîtãjs, wer erzählt. Wenn ursprünglich; stammeln, stottern, zur Wurzel von stât, s. Būga LM. IV, 431, KZ. LI, 114 und LII, 279 und Leskien Abl. 373.

Avots: ME III, 1051

svèši ² : s. sāp - auch A.-Schwanb., Lis.; s. situot var nuosist. s. (ungehemmt) krītuot sasasita Nautrēni. s. nuo kā sargāties. mācītājs s. aizlūdze dieva Lis. māte gan savā laikā svêši ² ("heilig") dzīvuoja AP. kuo tad tev tas ... nuodarījis, ka nuo viņa tik s. ("?"; für sveši?) atvadies? Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 269.

Avots: EH II, 616

svinîgs, Adv. svinîgi, feierlich: svinīgs brīdis, mācītājs svinīgā balsī uzsāk... runu Blaum. Pie skala uguns 220. svinīgi plūda viņa runa Niedra Kad mēness dilst 26. viņi svinīgi guodā savu tē̦vu tē̦vu piemiņu Pūrs I, 106. - Subst. svinîgums, die Feierlichkeit: šī brīža... svinīgums Janš. B. 204. dievkalpuošanas svinīgumu A. v. J. 1899, S. 91. kāzu guoda cildenību un svinīgumu Vēr. II, 1400.

Avots: ME III, 1160

II tērpinât,

1) quälen
Allend. n. U., AP., Ramkau, (mit ẽr ) C., PS., (mit ēr ² ) Golg., Gr.-Buschh., Meiran: laid vaļā putniņu! kuo tu viņu tērpini? Ramkau. kâ mani mācītājs ar pātariēm tērpināja! ebenda. kâ sākām tērpināt, nezināja vairs, cik ve̦cs Gr.-Busch.;

2) ausfragen, ausforschen
Aiviekste, Los., Lubn., Nerft, Palzm., Selb., Smilt., (mit ẽr ) AP., Drosth., Notk.: pie tiesas viņu ilgi tērpinājā Nerft, Nötk. viņš tikām tērpināja puiku, kamē̦r tak atzinās Lös.;

3) durchprügeln
Allend. n. U. Anscheinend nebst klr. mopónumu, č. trápiti "quälen" zu tirpt; anders Būga KSn. 1, 292.

Avots: ME IV, 174

tīrîgs, reinlich, sauber, rein: tīrīgs gaiss Dünsb. Par. 73. tīrīgi ģē̦rbušies jaunekļi Apsk. v. J. 1905, S. 414. tīrīgs cilvē̦ks Etn. III, 164. lai mācītājs bie šiem nee̦duot, ka šuos neturuot par diezgan tīrīgiem Aps. VII, 40.

Avots: ME IV, 203

tukšs,

1): auch Warkl.; tukšu maisu vazājuot BW. 27077, 1. tālākām skuolām ruoka par tukšu Jauns. J. un v. 12. t. nuo naudas Ramkau;

2): t. puisis, tukša māja Frauenb. kuo viņš, pats būdams t., man var duot? Kand. tukša (= nabadzīga) dzīve Seyershof. tukši (= nabadzīgi) dzīvuot ebenda;

3): viņš tukšu vien muld Ramkau. t. mācītājs BielU., ein Pastor, der Worte ohne Gedankeninhalt spricht;

4): tas pa tukšu (vergeblich)
vis iet (wird getan) Frauenb. Subst. tukšums,

1): die Armut
AP.;

2): auch (tukšums) Seyershof. (tukšumi) Liepna, Mahlup;

3): auch (tukšumi) Seyershof; kur ziemeļi un rīti sākas, ir rītu tukšumi; kur ziemeļi un vakari sākas, tur - vakaru tukšumi Seyershof. kad tukšumu vēji pūtuši, tad nei˙ka nesējuši Mahlup; ‡

4) tukšumi Grenzhof, Getreidereste, die man kurz vor dem Abschluss des Dreschens durch die Dreschmaschine lässt.
Zur Etymologie s. auch Specht KZ. LXII, 225.

Avots: EH II, 701

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

uzgùodât,

2): mācītājs tuo uzguodājis, ka tik agri cāļus izaudzējis Pas. XV, 395.

Avots: EH II, 723

uzņem̂t,

1): lejā laidu vaiņadziņu, lai uzņēma tas puisītis, kas ... Tdz. 38988;

2): kâ uzņēmis maizīti (die Oblate),
tâ sašļucis Pas. X, 165;

5): kad mācītājs bij uzņēmis savu amatu draudzē Aps. Raksti I2, 87. uzņēma lielas būves Jauns. Raksti IV, 145; ‡

12) aufnehmen (den Fussboden) Grenzhof (Mežmuiža):
u. istabas; ‡

13) "?": pūcīte uzņēma zvirbuli dancuot BW. 2546 var. Refl. -tiês, ‡

4) unversehens aufgenommen werden:
man uzņēmēs uz dakšām netīrs ābuoliņš Saikava. Subst. uzņēmējs, ‡

2) der Vorsänger; wer ein Lied früher als andere zu singen beginnt
Frauenb.

Avots: EH II, 729

uzsàukt,

1) zurufen
U.: brālis uzsaucis saviem zvē̦riem LP. IV, 54. u. kam bargā balsā; wiederholt und energisch zurufen: šis sauc uz˙saukdams, lai ve̦lkuot atpakaļ LP. VI, 581 (ähnlich 404, 514, 828);

2) ausbringen (einen Trinkspruch):
u. kam augstas laimes;

3) heraufrufen:
u. kuo pie sevis augšā; u. puišus nuo miega. vecis varuot uzsaukt garus Pas. lāpīt. 93;

4) aufrufen, nennen:
bez jau agrāk uzsauktiem vēl minam A. Melnalksnis Mazsal. 38;

5) (Verlobte) aufbieten (in der Kirche)
L., U.: dzirdēj[u] savu augumiņu baznīcā uzsaucuot BW. 15885. mācītājs jaunuo pāri trīs svētdienas uzsauca baznīcā BW. III, 1, S. 42. Kārlis jau šuodien uzsaukts A. v. J. 1897, I, 37. Refl. -tiês,

1) sich (als Verlobte) aufbieten lassen:
vajadzēja "uzsaukties" baznīcā BW. III, 1, S. 90. likuši uzsaukties, sie haben sich aufbieten lassen;

2) einander (einen Trinkspruch) ausbringen:
uzsaukušies cits citam augstas laimes.

Avots: ME IV, 375

uzskatît,

1): auch Salis;

2): auch Kand., Seyershof;

4): ķēniņš nācis pa tirgu un uzskatījis muļķīša sirm[j]us Pas. VII, 13. Refl. -tiês,

1): ar sliktām acīm viņš var nuoskaust visu kuo, kam uzskatās Linden in Kurl. es ar uzskatījuos ("pavirši apskatīju"), kâ tur ir Frauenb.;

3): auch AP.;

4): mācītājs un skuoluotājs ... uzskatījās savā starpā kâ darba biedri Aps. Raksti II (1925), 369.

Avots: EH II, 733

I vāca (li. Vókia "Deutschland"),

1) vāca, vāce, vācs, -s, die Deutschen:
gan tā vāca tuo cienīja, die Deutschen ehreten ihn genugsam Manz. 10 Gespr. vācas zeme Memelshof, Warkh., das Land der Deutschen, Deutschland. vàcas ² gals Bers., Memelshof, Oknist, vàces ² istaba Golg. "labākais gals kruogā". kruogi ar viņu "vācas" un "zemnieku" staduliem Kaudz. Vecpiebalga 19. vācas kumeliņi BW. 2493, 3. vàces ² kapi Kaltenbrunn, der deutsche Friedhof. vàces ² mācītājs ebenda, der deutsche Pfarrer. vācs mēle Mar., die deutsche Sprache. vācs klase Sonnaxt, die Klasse, wo deutsch gelehrt wird;

2) Vàca ² A.-Laitzen, Mar., Vāce Rainis Indulis un Ārija 100, Deutschland;

3) das rechts von der Ewst gelegene Land:
vācā (= uz Aiviekstes labuo, pie Vidzemes piederīguo krastu) Ceļa biedrs 1863, № 11 (vgl. Lietava und vāciene);

4) Gekauftes (z. B. Kleiderstoff), nicht zu Hause Angefertigtes, nicht Einheimisches
Bers.: uguns dzirkstele uzlē̦kusi uz viņas drēbēm. ... ietaļa ... aiz skaudības un naida tik ieteikusies: "siev, vāca de̦g!" Anekd. 31. Die Übereinstimmūng mit li. Vókia zeigt, dass dieses Wort den Letten schon vor der Ankunft der Deutschen in Lettland bekannt war, als die Letten noch keine Beziehungen zu Deutschland hatten, Und das le. VL. stellt sich zuweilen die Vāca als westlich hinter dem Meere befindlich vor, s, unter Vāczeme. Būga bezieht es KSn. I, 202 ff. daher auf den Volksnamen Vagoth bei Jordanes und sucht die Vagoth, dlesen Namen auf *Vāk(i̯a)-goth zurückführend, im südöstlichen Schweden. Und Setälä erinnert brieflich an finn. Voion-maa "Gottland", wo vo(i̯)i̯o- auf *vōi̯o- < *vōγi̯o- (:*vōki̯o-) zurückgehen könne. - Der i- Stamm vācs ist nur auf Grund von Verbindungen wie vācs mēle angesetzt,

Avots: ME IV, 490

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

vè̦lnauka ² Kaltenbrunn, Lubn., Oknist, Saikava (> ve̦llauka), eine Teufelin (?): mācītājs... apsvētīja meitu, ka šī vairs nevarēja par ve̦lnauku pārvērsties LP. VII, 509.

Avots: ME IV, 531

vèstkãrîgs,* = zîņkãrîgs, neugierig, wissbegierig: mācītājs vēstkārīgs uzskatīja viesi Kalniņš Ozolk. māc. I1.

Avots: ME IV, 571

viênâdi, viênâdīgi ² Schlehk n. FBR. VII, 52, viê˙nâdīgi ² Ladenhof und Nabben n. FBR. XI, 79, vienãdīgi Zabeln n. FBR. IV, 65, vienādīgi Rothof n. FBR. VIII, 129, viênâdīgās ² Ladenhof n. FBR. XI, 6G, vienâdiņ Prl. n. FBR. VI, 82; N.-Rosen n. FBR. VIII, 48, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 12, viênâži Serbigal n. FBR. IV, 58, Baltinow n. FBR. XI, 135, Bers., Adv.,

1) viênâdai Warkh., viênâži AP., Golg., Schwanb., Sessw., gleichförmig;
vienādi U., auf einerlei Weise: Sprw. ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525;

2) vienād Orellen, vienāži AP., auf eine Weise
(im Gegensatz zu uotrād(i), auf andere Weise): darbu daruot vienādi iznāk tâ, uotrādi atkal citādi Frauenb. vie˙ns saka vie˙nāži, uotrs uotrāži AP. viēnād jeb uotrād viņš cerēja nuo tā izbēgt A. XXI, 547. mācītājs izvaicās puisi vienādi, uotrādi LP. V, 153. mē̦rs vienāži nepasuot, uotrāži.., nepasuot Upīte Medn. laiki 265. viņam bija jāmirst - vie˙nāži vai uotrāži Saikava;

3) viênâdi N.Rosen, Saikava, viê˙nâdi Saikava, Wolm., viê˙nâdi ² Orellen, Salis, Siuxt, viê˙nād Dunika, viẽnad Rutzau, vie.-nâdiņ Golg., Gr.-Buschh,, Warkh., (mit â ² ) Stenden, vie˙nâdâs ² Stenden, vie˙nâdiņâs Gr.-Buschh., vie˙nādīgi Kand., viê˙nâdīgi AP., viê˙nâdīgi ² Orellen, viênâdīgās ² Adiamünde, Segew., Stenden, viênâdiês Mar., (verstärkt)
vie˙nādi vien U.,Oppek. n. Mag. XIII, 25, vie˙nâdīgi vien A.Ottenhof, C., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, vie˙nâdâs ² vien Stenden, immer, immerfort, immerwährend: kuo tu vienādi skraidi? Saikava. vie˙nādi viņa nav mājā ebenda. vie˙nād nāk vēl klāt Dunika. es jau vienādiņ duomāju... Blaum. Pie skala uguns 165. lāpīja vienādiņ man... kre̦klus 74. vienādies man sāp, ne˙kad nepāriet Mar. n. RKr. XV, 143.

Avots: ME IV, 656, 657

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592