Paplašinātā meklēšana

‡ àizpũlêt, mühsam hin-, wegschaffen: a. akmeni pruojām. Refl.-tiês, mühsam hin-, weggelangen: tikkuo aizpūlējuos ar ve̦zumu uz māju.

Avots: EH I, 44

‡ atpũlêt, mühsam herschaffen Gr.-Buschh. u. a. Refl. -tiês.

1) sich zur Genüge abmühen
Memelshof: viņš savā mūža atpūlējies diezgan;

2) seinerseits (sich revanchierend) sich einer Mühe (Arbeit) unterziehen
Mar.: par tuo es tev atpūlēšuos citu reizi.

Avots: EH I, 160

ìepũlêt, tr., mit Mühe herein -, hineinschaffen: iepūlēt skapi pa šaurajām durvtiņām pajumtē Aps. Refl. - tiês, sich einarbeiten: viņi bij tiktāļ iepūlējušies, ka jau šuogad bij iesē̦ts Plūd. LR. III, 74.

Avots: ME II, 54

izpũlêt, ‡

2) überanstrengen, ermüden
Ahs.: kas caurām naktīm uguns gaismā lasa, tas izpūlē savas acis; ‡

3) pie lina ar tapa izpūlē̦ts Frauenb., am Flachs wurde auch viel gearbeitet;
‡

4) besprechend
(vārduojuot) auskurieren Orellen: i. dažādas vainas.

Avots: EH I, 475

izpũlêt, tr., mit mühe erlangen, erringen: viņš izpūlēja sev daudz labumu Mar. RKr. XV, 116. tas viss man jāizpūlē tā palaidnieka dēļ Liev. Refl. - tiês, sich abmühen, sich alle erdenkliche Mühe geben: tâ viņa daž˙dažādi izpūlējās, gribē̦dama meitu zemē nuovilināt Etn. III, 79. daudzi izpūlējās un izmeklējās LP. VII, 1183.

Avots: ME I, 787

nùopũlêt, nùopũlinât, tr.,

1) abmarachen, abstrapazieren, anstrengen:
zirgus, cilvē̦kus, spē̦kus;

2) mit Mühe, Anstrengung wegschaffen:
nuopūlē skapi un šķirstu nuo ve̦zuma un iepūlē pa durvtiņām pajumtē Aps. Refl. -tiês, sich abmühen, abquälen, sichabplacken: viņi nuopūlas ap viņu Rainis.

Avots: ME II, 835

‡ papũlêt Orellen, zaubernd heilen (perfektiv): kāds cilvē̦ks pārskata mazu bē̦rnu, un tas tūlīt ir savāds; tad jālūkā kāds, kas pruot viņu p., un tad viņš ir atkal ve̦sals.

Avots: EH XIII, 165

papũlêtiês, sich etwas Mühe geben : papūlēsimies, kamē̦r vēl e̦sam spē̦ka gaduos!

Avots: ME III, 84

pãrpũlêt, ‡

2) sich anstrengend hinüberschaffen:
kas pūlējās uz muguras saistītās ruokas pārvilkt gaŗajām kājām ... līdz tiešām pārpūlēja ruokas atkal uz krūtīm Atpūta № 648, S. 4.

Avots: EH XIII, 209

pãrpũlêt, pãrpũlinât, tr., überanstrengen, überbürden: ja luopus nepārpūlē... Luopk. Refl. -tiês, sich überanstrengen: zē̦ns mācīdamies pārpūlējies. Subst. pãrpũlẽjums, pãrpũļinãjums, die Überanstrengung; Überbürdung: kustuoņi, kas aiz muskuļu pārpūlējuma bij aizgājuši buojā Vēr. II, 253; pãrpũlêšana, pārpūlinâšana, das Überanstrengen, Überbürden; pãrpũlêšanâs, das Sichüberanstrengen; pãrpũlê̦tãjãjs, pãrpũlinâtãjs, wer überanstrengt.

Avots: ME III, 171

pìepũlêt, anstrengen: pārāk gaiša gaisma piepūlē acis Straut. Vesel. 22. Refl. -tiês, sich (übermässig) anstrengen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15. bij briesmīgi karsts laiks; nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. Subst. pìe-pũlêšana, das Anstrengen: gręmuojamā aparāta stiprāka piepūlēšana Vēr. II, 220; pìepũlêšanâs, das Sichanstrengen, die Anstrengung.

Avots: ME III, 281, 282

pũlêt,

1): mani tālāk lieki nepūlēt (mir die weitre Müh' zu sparen)
Fausts (1936), S. 173. nelaida zemi p. ("velti izlietuot apstrādājuot") Seyershof;

2): "ar pūlēm virzīt" Gr.-Buschh.: kur nu pūlē skapi?

3): besprechend kurieren
Orellen, Salis; ‡

4) intr., = pũlêtiês: lai nu kâ viņš tur pùlēja ² KatrE. Refl. -tiês: prs. -ējuos Ramkau.

Avots: EH II, 341

pũlêt, -ẽju, tr.,

1) plagen, marachen, strapazieren, abmühen
U.: kâ kāds vis˙niknākais blēdis pūlē̦ts, plūkāts un nuomaitāts Manz. Post. I, 451. viņš savu zirgu pārlieku pūlē; er strapaziert sein Pferd übermässig, maracht es ab U.;

2) etwas schaffen, vorwärtsbringen :
pùlē ² savus darbus uz priekšu! Mar. n. RKr. XV, 131. Tenis... mita lielākuo daļu uz mūriņa, šuo tuo pulē̦dams Kaudz. M. 50;

3) durch besonders kräftige, auch zauberhafte Mittel heilen od. etwas Schlimmes vertreiben
U.: tuo vainu citādi nevar pūlēt, kâ vien kad usw., dem Übel, der Krankheit lässt sich nicht abhelfen, als indem man usw. (nun folgt irgend ein oft sehr wunderliches Zaubermittel) U. Refl. -tiês, sich abmarachen, sich's sauer werden lassen, sich viel Mühe geben U.: Sprw. pūlas kâ varde darvas mucā (von vergeblicher Mühe). Aus mnd. pulen "eine mühsame Arbeit verrichten."

Avots: ME III, 446

sapũlêt,

1): s. zirgu Frauenb.; ‡

3) aufbauen:
ē̦kas s. Jürgens 39.

Avots: EH XVI, 439

sapūlêt Ar., = sastrādāt 2 und 3. Refl. -tiês, sich stark anstrengen: kungs bij tâ sapūlējies, ka sviedri uz pieres bij izlīduši Krišs Laksts 14. esi par daudz saskrējies un sapūlējies Alm. Zūza bij ļuoti sarkana nuo sapūlēšanās Krišs Laksts 22.

Avots: ME II, 710

uzpũlêt, mit Mühe hinaufschaffen: uzpūlēt baļķi augšā Golg. Refl. -tiês, mit Mühe hinaufgelangen (eig. und fig.): uzpūlējies ar nastu kalnā. viņš uzpūlējies uz augšu (ist nach mühevollem Streben wohlhabend geworden) Golg. viņš uzpūlējies ģenerāļa ce̦nā Nigr.

Avots: ME IV, 369

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

‡ dāšîtiês,

1) Streit, Händel anfangen, zanken
Kurmene;

2) "nuopūlēties, ālēties" (mit à ² ) Saucken.

Avots: EH I, 312

‡ izvar̂zâtiês "izpūlēties" Druw. n. RKr. XVII, 85: es vairs ve̦cumā nevaru līdzi pa saimniecību i.

Avots: EH I, 494

I kaũlêt, ‡

3) "harte Gegenstände aneinanderschlagen"
(mit àu ² ) Auleja: k. riekstus Auleja. k. uolas (zu Ostern) ebenda, Wessen; ‡

4) stark blasen (vom Wind)
Seyershof (mit aũ ): tas laiks kaulēs, kamē̦r sakaulēs liêtu. Refl. -tiês, ‡

5) "pūlēties" (mit aũ ) Seyershof, "sisties ar darbiem" Wessen: viņš ar tuo zirgu kaulējas vie˙nādi ("versucht mit Hilfe des Pferdes zu grösserem Verdienst zu gelangen").

Avots: EH I, 594

nùoencêt, ‡

2) = nùolîst Wessen; ‡

3) aufessen
AP. (mit eñ ), Saikava: n. visus ābuolus; ‡

4) "nuokast" Meselau: vistas nuoencējušas visu dārzu. ‡ Refl. -tiês "nuopūlēties" Schwitten; bis zur Erschöpfung zanken Heidenfeld, Ruhental: sievas tâ nuoencējušās, ka nevar ne parunāt.

Avots: EH II, 44

[nùokakarêtiês,

1) "nuopūlēties" Vank.;

2) zerfetzt od. zerlumpt werden
Mar.; "einen zerfetzt od. mit unnützem Flitterwerk behängten Anzug tragen" Stomersee.]

Avots: ME II, 793

I nùokãkarêtiês: "ar kādu neveiklu darbu ilgi nuomurkškēties (nuopūlēties, nuogurt)" Nötk.

Avots: EH II, 52

nùolùocît,

1): n. uz augšu uzluocītas biksas Frauenb. ak tu nuo˙luokāms! Ausruf der Verwunderung
Kurmene;

3): heimlich und flink aufessen Seyershof; ‡

5) "uztīt dziju nuo vērpjamās spuoles uz tītavām" Frauenb.: nuoluoki man šuo spuoli! Refl. -tiês,

1): matu pāzmas ... viņai nuoluokuoties bija izjukušas Apsk. 1903, S. 486; ‡

3) sich eine Zeitlang wiederholt niederbeugen:
šis labu laiku nuoluocījās pa zemi, bet ne˙kā neatrada Saikava. n. (luokuoties nuopūlēties) ar uogu lasīšanu Seyershof.

Avots: EH II, 65

‡ nuoziêdinât ² Behnen "darbā nuokausēt, pārpūlēt": gan tevi saimnieks nuoziedinās.

Avots: EH II, 109

pêc,

1): auch Salis n. FBR. XV, 71, Bērzgale, Seyershof: p. viņi nuozaguši ... meitas Janš. Apsk. 1903, S. 12;

2) f): es nezinu, p. kam (wozu)
viņas ir Siuxt. maziņu pēra p. nedarbiem ebenda. Liene p. palaidnībām bij cietumā Seyershof. p. cita (anstatt eines anderen, für einen anderen) pūlēties Sonnaxt. daži sēj kaņepes p. striķiem ebenda. viņi ... būtu cirtuši visu vasaru, bet p. tuo uguni baidījās Salis n. FBR. XV, 72; g): p. darba viņi ir stingrāki Salis n. FBR. XV, 72. tas ir p. luopiem un tas ir p. ganībām: kad guovs ir pavājāku ē̦duse, tad nav tāds svieksts Siuxt.

Avots: EH XIII, 226

piņ̃ķêt, -ēju,

1) verknoten, verwühlen; "sarezģīt" Grünw.;

2) "?": muocīt un piņķēt. Refl. -tiês,

1) sich abmühen
PS.: cik tur daudz kuo piņ̃ķēties (pūlēties) Ronneb. piņķējas un čamdās, ka netīk ne skatīties Alm.;

2) "sarežģīties" Grünw.;

3) sich störend dazwischen mischen:
p. pa kājām Grünw.

Avots: ME III, 221

ram̃stît,

1) "raustît" Kalleten (prs. ram̃stīju), Wainoden, Bahten;

2) "pūlēties" Kalleten;

3) "mit einem stumpfen Beil hauen oder mit einer stumpfen Säge sägen"
Wainoden. Refl. -tiês, raustīties, plēsties": bē̦rni ram̃stâs Kalleten, Hofzumberge; unruhig sein, albern, tollen, hinund herlaufen A.-Rahden. Zur Bed. 1 und 2 vgl. rem̃stiês, zur Bed. 3 - remiķis, remesis.

Avots: ME III, 476

ran̂tît ² Līn., BL, Nigr., Dond., Lautb., -u, -ĩju,

1) rantît A.-Autz, quer durchhauen, durchschneiden
U.; abhauen Bielenstein Holzb.; (ran̂tît ² ) mit einem stumpfen Beil hauen Dunika; kerben, scheiden (für schneiden?) U.: gādājis kuokus, un akmeņus līdz ranta un skalda, lai mežmala trīc Janš.; "= ramstīt 3" Neuenb., Kalleten. Sprw.: kad rantīs, tad redzēs Ugalen, Pas. l, 316 aus Dond., wenn man schneiden wird, so wird man sehen; etwa: Probieren geht über Studieren Biel. n. U.;

2) (gleichsam hackend) jedes Wort deutlich aussprechend vorlesen:
Indriķis gaŗuo sprediķi nuo lielā Manceļa kā rantît nuorantīja Janš. Dzimtene ² III, 293;

3) bearbeiten:
rudzu lauku Ar.; "pūlēties": tur nu gan tev būs, kuo rañtît Neuenb.;

4) tüchtig prügeln
Dond. Ein Kuronismus resp. Lituanismus (vgl. li. rantýti "mehrfach kerben") fürs echtle. ruotît.

Avots: ME III, 477, 478

I rũķêt,

1): emsig arbeiten
Nötk.; darba rūķē̦t^āja BW. 10447, 2 var. šuo tuo rūķē̦dami un piekuopdami Janš. Mežv. ļ. II, 371; ‡

2) pie darba r. Nötk., zur Arbeit anspornen, antreiben:
viņš jau visus rūķēpie darba. Refl. -tiês: "pūlēties, rūpēties" Salis.

Avots: EH II, 388

sabriêst, intr.,

1) zusammenquellen, fertigquellen, sich mit Nässe füllen, durch Feuchtigkeit quellen
U.; anschwellen: korķis sabriest Konv. ² 455. luogu rāmji sabrieduši. kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

2) reif werden:
cilvē̦ks sākuot pūlēties jau daudz˙maz sabriedîs Jauns. III, 20.

Avots: ME III, 597

sīkme,

1) sīkmīte Druw. "die kleinen und Jüngsten in der Menschen-od. Tierfamilie":
vē̦cākiem ir daudz kuo pūlēties, juo tā sīkmīte ir liela Druw. n. RKr. XVII, 76. ganāmā pulkā ir lieta sīkmīte ebenda. sîkme, Lämmer AP., Lis.;

2) kleine Gegenstände
Warkl.; Kleinlichkeit: nuo sīkmes putekļiem tām neizkļūt Duomas III, 943. kur tautas gaišums pazūd sīkmes tvaikā Druva I, 562.

Avots: ME III, 852

‡ skre̦bulêtiês Seyershof "pūlēties piecelties".

Avots: EH II, 508

I zūdît (li. žúdyti "umbringen" ) L., Bergm. n. U., (mit ù ² ) Vīt., zūduôt Ruj. n. U., (mit ù ² ) Vīt., refl. zūdîtiês L., St., U., (mit ù ) C., Nötk., (mit ù ² ) Vīt., (mit û ² ) Naud., Ruj., -uôs od. -ĩjuôs (U.), -ĩjuos, zùduôtiês ² Vīt., sich (ängstlich) sorgen, sich (ab)härmen U.; "sich grämen (žē̦luoties), weil etwas fehlt oder verloren ist" Nötk.: nav kuo zūdīt! Vīt. maizes dēļ zūdīties un pūlēties LP. V, 84. nezūdītuos par rītdienu JR. IV, 74 (ähnlich: Deglavs Rīga II, 1, 162). nezūdies par niekiem! Naud. tev... par viņu jāzin un jāzūdās Apsk. v. J. 1903, S. 282. prāts, jūtas viņam zūdās, ste̦n ap grūtuo jautājumu Izglītība v. J. 1910, S. 716. sieva sāka zūdīties, kâ tikai viņa nuokļūšuot pie meitas Latv. duraks - apnicis - sāk zūdīties LP. VI, 344. viņš aiz˙vien zūdījās Stari II, 102. gauzdamies un zūdīdamies Kaudz. M. 59. - Subst. zūdîšana, zūdîšanâs, das Sorgen, das Sichabhärmen; die Sorge: asaras nāk nuo zūdīšanām Purap. Kkt. 84. nav ne˙kādas daļas gar cilvē̦ku zūdīšanuos Vēr. II, 20. nieka baiļuošanās, zūdīšanās Lautb. Ind. un Arija 44. Wohl zur Wurzel von zust, s. Būga KZ. LII, 277 und Leskien Abl. 314; anders FBR. VII, 55.

Avots: ME IV, 754, 755