Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'purināt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'purināt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (22)
aizspurināties
appurināt
atpurināt
atpurinât, ‡
2) a. ar galvu, abweisend den Kopf schütteln:
atpurināja ar galvu. ka šuo valuodu nepruotuot Janš. Tie, kas uz ūdens 17. ‡ Refl. -tiês, auf einem grüftigen Wege herfahren Gr.-Buschh.
Avots: EH I, 160
2) a. ar galvu, abweisend den Kopf schütteln:
atpurināja ar galvu. ka šuo valuodu nepruotuot Janš. Tie, kas uz ūdens 17. ‡ Refl. -tiês, auf einem grüftigen Wege herfahren Gr.-Buschh.
Avots: EH I, 160
atpurināt
iepurināt
ìepurinât, tr.,
1) hineinschütteln:
ābuolus gruozā;
2) schüttenld anfachen:
uguni Spr. Refl. - tiês,
1) sich einschütteln (von den Hühnern gebraucht, die im Sande baden);
2) wohlhabend werden
U.
Avots: ME II, 54
1) hineinschütteln:
ābuolus gruozā;
2) schüttenld anfachen:
uguni Spr. Refl. - tiês,
1) sich einschütteln (von den Hühnern gebraucht, die im Sande baden);
2) wohlhabend werden
U.
Avots: ME II, 54
izpurināt
izpurinât Refl. -tiês, ‡
2) beim Arbeiten alle überflüssigen Kleidungsstücke ausziehen
Wessen.
Avots: EH I, 475
2) beim Arbeiten alle überflüssigen Kleidungsstücke ausziehen
Wessen.
Avots: EH I, 475
izpurināt
izpurinât (li. išpùrinti), tr., ausschütteln (Staub aus den Kleidern): izpurini, māmulīte, man se̦dzamu villainīti BW. 17033, 1. pacel kāju, kumeliņ, izpurini ce̦kuliņu 13983. drānas bij izpurinātas Laps. (Refl. - tiês, sich ausschütteln.]
Kļūdu labojums:
17033, 1 = 17033
Avots: ME I, 786
Kļūdu labojums:
17033, 1 = 17033
Avots: ME I, 786
izspurināt
nopurināt
nùopurinât, tr.,
1) abschütteln:
ābuolus nuo kuoka;
2) schütteln
(perfektiv): viņa nuopurina galvu Vēr. II, 523. Refl. -tiês,
1) sich beschütten:
ē̦zdams tu nuopurinājies nuo vienas vietas druskām; nāc šurp, lai es tevi nuopurinu! Lub.;
2) sich schütteln (eine Weile):
vista, zirgs, cilvē̦ks nuopurinās. skrīveŗa palīgs nuopurinājās, tâ ka kauli nuograbēja vien Vēr. II, 34.
Avots: ME II, 834
1) abschütteln:
ābuolus nuo kuoka;
2) schütteln
(perfektiv): viņa nuopurina galvu Vēr. II, 523. Refl. -tiês,
1) sich beschütten:
ē̦zdams tu nuopurinājies nuo vienas vietas druskām; nāc šurp, lai es tevi nuopurinu! Lub.;
2) sich schütteln (eine Weile):
vista, zirgs, cilvē̦ks nuopurinās. skrīveŗa palīgs nuopurinājās, tâ ka kauli nuograbēja vien Vēr. II, 34.
Avots: ME II, 834
nospurināt
papurināt
papurinât, tr., etwas schütteln: ābeli, galvu. dažs labs gan papurinās galvu Vēr. II, 417.
Avots: ME III, 84
Avots: ME III, 84
pārpurināt
‡ pãrpurinât, (noch einmal) schütteln: visas tās (scil.: ābeles) šuodien pārpurināmas Janš. Bandavā I, 105.
Avots: EH XIII, 208
Avots: EH XIII, 208
piepurināt
pìepurinât,
1) vollschütteln:
p. pilnu maisu ābuolu N.-Peb. sniegs piepurinājis priekšnamu Kreuzb. ceļš šur un tur piepurināts ar sienu Jürg.;
2) hinzuschütteln:
p. (pie) salmiem ābuoliņu.
Avots: ME III, 281
1) vollschütteln:
p. pilnu maisu ābuolu N.-Peb. sniegs piepurinājis priekšnamu Kreuzb. ceļš šur un tur piepurināts ar sienu Jürg.;
2) hinzuschütteln:
p. (pie) salmiem ābuoliņu.
Avots: ME III, 281
purināt
purinât, Refl. -tiês: purinājās cits citam smiltis nuo mugurām Pas. VIII, 229. Dazu auch li. purentis "puddeln (im Sande, von Hühnern)" Arch. Phil. I, 130.
Avots: EH II, 328
Avots: EH II, 328
purināt
purinât,
1) schütteln, rütteln:
galvu. čangalieši, galvas purinādami, atteica Kaudz. M. 46. viņš uzlīdis ābelē un sācis ābuoļus aitām virsū purināt LP. IV, 96. ķevīt[e] mana ecējama ausis vien purināja BW. 14118, 1. kam, priedīte, tieva augi, kam zariņus purināji? BW. piel. 2 11898 var.;
2) im Sande baden (vom Fasel gesagt)
U.;
3) matuos purinât, im Haare wühlen
U. Refl. -tiês, sich schütteln; (vom Fasel) sich auswettern U. - Subst. purinâtãjs, der Schüttelfrost: drudzis sākas ar aukstiem dre̦buļiem vai purinātājiem Konv. 2 661. ruoze sākas... ar purinātājiem un drudzi ebenda 3489. Zu purêt, li. purenti "irdinât".
Avots: ME III, 417
1) schütteln, rütteln:
galvu. čangalieši, galvas purinādami, atteica Kaudz. M. 46. viņš uzlīdis ābelē un sācis ābuoļus aitām virsū purināt LP. IV, 96. ķevīt[e] mana ecējama ausis vien purināja BW. 14118, 1. kam, priedīte, tieva augi, kam zariņus purināji? BW. piel. 2 11898 var.;
2) im Sande baden (vom Fasel gesagt)
U.;
3) matuos purinât, im Haare wühlen
U. Refl. -tiês, sich schütteln; (vom Fasel) sich auswettern U. - Subst. purinâtãjs, der Schüttelfrost: drudzis sākas ar aukstiem dre̦buļiem vai purinātājiem Konv. 2 661. ruoze sākas... ar purinātājiem un drudzi ebenda 3489. Zu purêt, li. purenti "irdinât".
Avots: ME III, 417
sapurināt
sapurinât, tr., stark schütteln, rütteln: viņš bij puiku stipri sapurinājis aiz matiem MWM. VIII, 308. Ansis (= ein Pferd) sapurināja galvu Vēr. II, 199. viņš satvēra slātaviešu ruokas un cieši tās sapurināja ebenda S. 839. Refl. -tiês,
1) sich heftig schütteln, rütteln;
2) sich zusammennehmen.
Avots: ME II, 709
1) sich heftig schütteln, rütteln;
2) sich zusammennehmen.
Avots: ME II, 709
saspurināt
spurināt
spurinât: auch A.-Ottenhof, Salis, Seyershof. Refl. -tiês,
1): cāļi spurinājas smiltīs Seyershof.
Avots: EH II, 565
1): cāļi spurinājas smiltīs Seyershof.
Avots: EH II, 565
spurināt
spurinât U., = purinât: (putniņš) ļipiņu spurināja BW. 2672 var. putns spalvas spurina Lems. n. U. jūras vēzis... asti vien spurināja MWM. X, 41. tas spurinājis galvu Etn. II, 86. Refl. -tiês,
1) = purinâtiês U.;
2) sich sputen
Lind. n. U., sich reisefertig machen Mag. XIII, 3, 63. spurinât spalvas, asti zu spurt; sonst in der Bed. wohl durch purinât(iês) beeinflusst.
Avots: ME III, 1032
1) = purinâtiês U.;
2) sich sputen
Lind. n. U., sich reisefertig machen Mag. XIII, 3, 63. spurinât spalvas, asti zu spurt; sonst in der Bed. wohl durch purinât(iês) beeinflusst.
Avots: ME III, 1032
uzpurināt
uzpurinât: (sēnēm) uzpurinājām sāli un apēdām Frauenb. Refl. -tiês, ‡
2) = uzpuostiês: meita kļuvusi, viņa jau vairāk uzpurinājās Siuxt. daudz maz uzpurinies un uzprausies par jaunu! Janš. Līgava I, 303.
Avots: EH II, 731
2) = uzpuostiês: meita kļuvusi, viņa jau vairāk uzpurinājās Siuxt. daudz maz uzpurinies un uzprausies par jaunu! Janš. Līgava I, 303.
Avots: EH II, 731
uzpurināt
uzpurinât, aufrütteln, aufschütteln (eig. und fig.): Zaniņa katru rīt uzpurināja vietu MWM. VIII, 337. viņa... gribēja tuos (= spilve̦nus) uzpurināt (aufklopfen U.) MWM. XI, 206. uzpurināt uotru (nuo miega). malku krāsnī uzpurināt (schüren) U. Refl. -tiês, sich aufrütteln (eig. und fig.): Sprw. uzpurinājies, - būsi saimnieka dē̦ls! RKr. VI, 695. pa˙visam jancīgs, uzpurinājies MWM. XI, 267.
Avots: ME IV, 369
Avots: ME IV, 369
Šķirkļa skaidrojumā (24)
galva
galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),
1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;
2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;
3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;
4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;
5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;
6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;
7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;
8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;
9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;
10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;
11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;
13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs
Avots: ME I, 596, 597
1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;
2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;
3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;
4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;
5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 2 ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;
6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;
7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;
8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;
9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;
10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;
11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;
13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]
Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs
Avots: ME I, 596, 597
iedricināt
izčabināt
‡ izčabinât,
1) = ‡ izčabât Sassm.;
2) deflorieren
Frauenb.;
3) raschelnd hinausgehen (herauskommen)
Warkl.: i. nuo me˛a;
4) = uzčubinât Kalz.: i. gultas maisu; "taustuot viegli izpurināt" AP.;
5) verwöhnen, verhätscheln
Lubn., Meiran: i. bē̦rnu. Refl. -tiês,
1) sich zur Genüge herzlich (liebevoll) aussprechen
Kalz.;
2) nevar vien i., sich fertig machen
Kalz.
Avots: EH I, 438
1) = ‡ izčabât Sassm.;
2) deflorieren
Frauenb.;
3) raschelnd hinausgehen (herauskommen)
Warkl.: i. nuo me˛a;
4) = uzčubinât Kalz.: i. gultas maisu; "taustuot viegli izpurināt" AP.;
5) verwöhnen, verhätscheln
Lubn., Meiran: i. bē̦rnu. Refl. -tiês,
1) sich zur Genüge herzlich (liebevoll) aussprechen
Kalz.;
2) nevar vien i., sich fertig machen
Kalz.
Avots: EH I, 438
izskurināt
[izskurinât,
1) klopfend ausschütteln,
izpurināt: izsk. maisus;
2) durchblättern:
izsk. grāmatai visas lapas Warkh.]
Avots: ME I, 799
1) klopfend ausschütteln,
izpurināt: izsk. maisus;
2) durchblättern:
izsk. grāmatai visas lapas Warkh.]
Avots: ME I, 799
izvanskāt
‡ izvanskât,
1) = izvanckât ‡ 2 Wessen;
2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;
3) = izvanckât ‡
3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);
4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;
5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn 2 ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;
6) ausplappern
Gramsden.
Avots: EH I, 493, 494
1) = izvanckât ‡ 2 Wessen;
2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;
3) = izvanckât ‡
3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);
4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;
5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn 2 ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;
6) ausplappern
Gramsden.
Avots: EH I, 493, 494
krausīt
krausît (unter kràusêt): "ar dakšiņām kuļuot piedarbā graudus nuo salmiem izpurināt" Druw.
Avots: EH I, 644
Avots: EH I, 644
paškurināt
‡ II paškurinât "papurināt" N.-Laitzen, Rugāji: p. ābuolus, ausis, galvu. Refl. -tiês, sich ein wenig schütteln Schwarden.
Avots: EH XIII, 179
Avots: EH XIII, 179
pirināt
II pirinât,
1): kājas p. N.-Peb. tik tâ pirina (von langsamem und spärlichem Schneien)
vien, - ne˙maz pamatīgi nesnieg Frauenb. Refl. -tiês,
1): "=purināties" ME. III, 223 zu verbessern in "= pḕrtiês 2".
Avots: EH XIII, 236
1): kājas p. N.-Peb. tik tâ pirina (von langsamem und spärlichem Schneien)
vien, - ne˙maz pamatīgi nesnieg Frauenb. Refl. -tiês,
1): "=purināties" ME. III, 223 zu verbessern in "= pḕrtiês 2".
Avots: EH XIII, 236
pirināt
II pirinât,
1) = purināt: (jēriņš) astīti pirinādams Plūd. LR. IV, 240. žīdu pirināji iiela ceļa maliņā BW. 20578;
2) zittern
Blieden n. Etn. I, 45. Refl. -tiês,
1) = purināties Nötk., N.-Peb., Lemburg: vistas pirinās un gruozās Krišs Laksts 61;
2) "(ohne böse Absicht) widersprechen, sich widersetzen"
Pabbasch.
Avots: ME III, 223
1) = purināt: (jēriņš) astīti pirinādams Plūd. LR. IV, 240. žīdu pirināji iiela ceļa maliņā BW. 20578;
2) zittern
Blieden n. Etn. I, 45. Refl. -tiês,
1) = purināties Nötk., N.-Peb., Lemburg: vistas pirinās un gruozās Krišs Laksts 61;
2) "(ohne böse Absicht) widersprechen, sich widersetzen"
Pabbasch.
Avots: ME III, 223
pītināt
I pîtinât N.-Peb., ausstreuen: meta kūleņus un pītināja nuopļauto zâli R. Kam. 9. Jūle ar lieluo darbu strādā, - pavei, kâ nu˙pat pītina (ārda sūdus)! Dok. A. Austr. v. J. 1893, № 6, S. 545; "pìtināt 2 , = purināt, putināt (pe̦lnus, miltus, spalvas)" Selsau, Sessw. Refl. -tiês, "pirināties II 1" Adleenen; vgl. pîte 2 II.
Avots: ME III, 235, 236
Avots: ME III, 235, 236
plainīt
plederēt
plederêt(iês), -ẽju(ôs),
1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;
2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.
Avots: ME III, 333
1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;
2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.
Avots: ME III, 333
plederēties
plederêt(iês), -ẽju(ôs),
1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;
2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.
Avots: ME III, 333
1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;
2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.
Avots: ME III, 333
plīvināt
plīvinât, plīvinêt Odensee, Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 409, plīvenêt, -ẽju Spr.,
1) plìvināt 2 Selsau, Kl., Lis., Kreuzb., Saikava, Gr.-Buschhof, die Flügel bewegen
Spiess n. U.; flattern Depkin n. U.; putns plīvinā ("laižas") Wessen;
2) flattern machen, lassen
kas nelika vejiņam manu matu plīvināt? BW. 24451 var.;
3) plätschern; auf dem Wasser hin- und hertreiben
(intr.): līdeciņa plīvināja ezeriņa maliņā BW. 30757,1. laivenieka dvēselīte uz ūdeņa plīvināja (Var.: plivināja) BW. 30753;
4) auf dem Wasser schwimmend bewegen, hin- und hertreiben
(tr.) U.: e̦zariņš plīvināja (Var.: plivināja) pāri baltu villānīšu BW. 13404;
5) "purināt" Mag. IV, 2, 135. Refl. -tiês, (im Winde) flattern (z. B. von einer Fahne) Etn. IV, 166.
Avots: ME III, 350, 351
1) plìvināt 2 Selsau, Kl., Lis., Kreuzb., Saikava, Gr.-Buschhof, die Flügel bewegen
Spiess n. U.; flattern Depkin n. U.; putns plīvinā ("laižas") Wessen;
2) flattern machen, lassen
kas nelika vejiņam manu matu plīvināt? BW. 24451 var.;
3) plätschern; auf dem Wasser hin- und hertreiben
(intr.): līdeciņa plīvināja ezeriņa maliņā BW. 30757,1. laivenieka dvēselīte uz ūdeņa plīvināja (Var.: plivināja) BW. 30753;
4) auf dem Wasser schwimmend bewegen, hin- und hertreiben
(tr.) U.: e̦zariņš plīvināja (Var.: plivināja) pāri baltu villānīšu BW. 13404;
5) "purināt" Mag. IV, 2, 135. Refl. -tiês, (im Winde) flattern (z. B. von einer Fahne) Etn. IV, 166.
Avots: ME III, 350, 351
pluzgināt
pluzginât, leicht rütteln ("purinât"): sieva meitenei šķirstīja un pluzgināja matus Janš. Refl. -tiês, hilflos zappeln, viegli purināties, plivināties: mati vien pluzginājās ūdenim pa virsu Janš. sievietis pluzginās saites galā Janš. Bārenife 62. pa egles zariem bruzdē̦dams un pluzginādamies kaut˙kas nuokrita zemē Janš. Dzimtene 2 I, 76.
Avots: ME III, 360
Avots: ME III, 360
samurzīt
samurzît, tr., zerreiben, zerknülfen, zerknittern, zerknautschen: (viņa) krietni samurzī sev abas ausis, lai žvingstēšana mitē̦tuos Janš. Dzimtene 2 I, 227. drēbes ir samurzītas Fest., Stelp. viņu... vajaga pagāzt un krietni sniegā samuizīt 2 Janš. Dzimtene V, 169, ("sapurināt") Dunika. Refl. -tiês, sich zerknüllen Fest., Stelp.
Avots: ME II, 690, 691
Avots: ME II, 690, 691
sapudžīties
sapudžîtiês,
1): "vai tad" und "ruokas?" ME. III, 708 zu verbessera in "vai, tad" und "ruokas"; die Bed. ist allem Anschein nach identisch mit der Bed. 2;
2): (sievietes) izgāja uotrā galā ... s. un uzpurināties Janš. Bandavā II, 265.
Avots: EH XVI, 439
1): "vai tad" und "ruokas?" ME. III, 708 zu verbessera in "vai, tad" und "ruokas"; die Bed. ist allem Anschein nach identisch mit der Bed. 2;
2): (sievietes) izgāja uotrā galā ... s. un uzpurināties Janš. Bandavā II, 265.
Avots: EH XVI, 439
saskurināt
saskurinât, tr., tüchtig zausen, (durch)schütteln: zirgs skrienuot saskurina (sapurina) galvu Schibbenhof; s. ausis, aufhorchen Serbigal. Refl. -tiês,
1) "?": saskurinājās (wirbelte auf?)
vējš Vēr. II, 352;
2) "viegli sapurināties", sich schütteln Lennew., Assiten, Allendorf, Ramelshof, Fehsen: saslapis suns saskurinās Schujen. putniņš uzmuodies saskurinājās un aizlaidās Schibbenhof, Jürg.; "nuo aukstuma, bailēm, riebuma sadrebināties" Lös., Laud., Festen, Stomersee;
3) "ātri sapuosties" AP., N. - Schwanb.;
4) sich zusammennehmen, sich ermannen:
saskurinies nu! pļavā nebūs viegla diena N. - Peb., Bērzpils, Sonnaxt, Luttr., Lös., Druw.
Avots: ME III, 735
1) "?": saskurinājās (wirbelte auf?)
vējš Vēr. II, 352;
2) "viegli sapurināties", sich schütteln Lennew., Assiten, Allendorf, Ramelshof, Fehsen: saslapis suns saskurinās Schujen. putniņš uzmuodies saskurinājās un aizlaidās Schibbenhof, Jürg.; "nuo aukstuma, bailēm, riebuma sadrebināties" Lös., Laud., Festen, Stomersee;
3) "ātri sapuosties" AP., N. - Schwanb.;
4) sich zusammennehmen, sich ermannen:
saskurinies nu! pļavā nebūs viegla diena N. - Peb., Bērzpils, Sonnaxt, Luttr., Lös., Druw.
Avots: ME III, 735
savilnīt
savilnît,
1): "sapurināt" AP., Jürg., Wallhof; ‡
2) "?": skuoteli tā ieraudzīja savilnītu zem gultas Ciema spīg. 263. aste kâ izkulstītu linu sauja, kupla un nesavilnīta 227; ‡
3) üppig in die Höhe wachsen
Heidenfeld, Lasd., Schwitten; üppig in die Höhe wachsen, wobei die Spitzen sich senken C.: zâle tur bija mīksta savilnījusi Ciema spīg. 201; ‡
4) aufessen
Lubn.
Avots: EH XVI, 466
1): "sapurināt" AP., Jürg., Wallhof; ‡
2) "?": skuoteli tā ieraudzīja savilnītu zem gultas Ciema spīg. 263. aste kâ izkulstītu linu sauja, kupla un nesavilnīta 227; ‡
3) üppig in die Höhe wachsen
Heidenfeld, Lasd., Schwitten; üppig in die Höhe wachsen, wobei die Spitzen sich senken C.: zâle tur bija mīksta savilnījusi Ciema spīg. 201; ‡
4) aufessen
Lubn.
Avots: EH XVI, 466
skurināt
skurinât: auch AP.; "purināt" Bers., Fest., Nötk.; "uzmudināt, uzjestrināt" Lems.: nevajag uotru s.; lai dara pats, kâ grib. Zur Etymologie vgI. auch Wood Post-consonantal w in Indo-European 43.
Avots: EH II, 516
Avots: EH II, 516
skurstīt
spurdzināt
spurdzinât,
1) glänzende Blasen aufwerfen
U.: ai, menciņ, ze̦ltspārnīti, kam spurdzini jūriņā? BW. 30694; aus dem Munde sprudeln machen oder spritzen: spur̂dzināt 2 ūdeni Bauske. spur̂dzināt 2 ūdeni meitenēm virsū Nigr., (mit ùr 2 ) Gr.-Buschhof;
2) = (s)purinât Oppek. n. U. Refl. -tiês, zappeln, sich abquälen Ar.; "purināties": baluoži ūdenī spur̃dzinâs Bershof. Woht zu spurgt I 2.
Avots: ME III, 1031
1) glänzende Blasen aufwerfen
U.: ai, menciņ, ze̦ltspārnīti, kam spurdzini jūriņā? BW. 30694; aus dem Munde sprudeln machen oder spritzen: spur̂dzināt 2 ūdeni Bauske. spur̂dzināt 2 ūdeni meitenēm virsū Nigr., (mit ùr 2 ) Gr.-Buschhof;
2) = (s)purinât Oppek. n. U. Refl. -tiês, zappeln, sich abquälen Ar.; "purināties": baluoži ūdenī spur̃dzinâs Bershof. Woht zu spurgt I 2.
Avots: ME III, 1031
žirkls
žir̃kls Palzmar, = žir̃gts, geschickt, gewandt (mit ìr 2 ) Meselau, (mit ir̃ ) "ve̦se̦ls un veikls" Bauske: Natāle tapa žirkla Blaum. Pie skala ug. 97. žirklākas acis Aps. III, 4. - Subst. žir̃klums AP., Palzmar, (mit ìr 2 ) Meiran, = žir̃gtums Aiviekste, Kalnmuiža, Lubn.; Beweglichkeit, Gewandthei (mit ìr 2 ) Adl., Druw., Golg., Meselau, N. - Schwanb., Stom., Tirs.: uzpurinātais žirklums un ņiprums Blaum. Pie skala ug. 102. Vgl. die Notiz zu žirgts.
Avots: ME IV, 812
Avots: ME IV, 812
žvadzēt
žvadzêt Burtn., Frauenb., Dunika, Gr. - Buschh., PS., Spr., Stom., Warkl. u. a., = zvadzêt: juostas gali - žvadzē̦dami BW. 5726, 1. kas žvadz apluoka galā? 5007. sākusi... nauda žvadzēt LP. V, 400 (ähnlich VII, 1118). be̦r dukātus maisā, ka žvadz vien J. Kr. V, 1, 38. ķēdes žvadz Jauna R. IV, 197, Ahs. n. RKr. XVII, 67. Auch vom Schwatzen: kuo tu te visu dienu žvadzi? apnicis klausīties Golg. sievietes runājas, ka žvadz vien Golg. Auch transitiv (??): "skandināt; naudas maku ar metala naudu purināt" Frauenb.; "radīt griezīgu truoksni (piem., nazi trinuot uz akmens) Warkl. Ein Lituanismus?
Avots: ME IV, 840
Avots: ME IV, 840