Paplašinātā meklēšana

aprãms, aprãmîgs, ruhig, still Spr.

Avots: ME I, 114

krãms,

3): sivē̦nu krāmus vārīja ziepēs Seyershof; "das von den Därmen geschlachteter Tiere abgenommene Fett"
AP.; das Gekröse Salis; ‡

4) das Warenbündel eines Hausierers
Dunika, Oknist: atnāk žīds ar krāmu.

Avots: EH I, 645

krãms,

1) der Kram, das Ger"umpel, die Kleinigkeit:
tā dē̦ls ieraudzījis pūsli un vēl dažus citus krāmus Etn. III, 16. ja neturi cita krāma, liec meitiņu piede̦vām BW. 14611, 3. cik es apdzeŗu, tas pie maniem ienākumiem krāms A. XXI, 270;

2) ein altes, verachtetes lebendes Wesen, ein Mensch, ein Pferd:
kuŗu meitu bildināju, tā atsaka: pruojām, krāms! BW. 15279. ve̦lni, ve̦cie krāmi! 13167;

3) der Pl. krãmi in Trik. [und Ekau], das Eingeweide geschlachteter Tiere.
[Nebst estn. (k)rām aus mnd. kram "Kaufmannsware."]

Avots: ME II, 266

[nedrāms Wessen, = nedārms; mit hochle. ā aus ē, (vgl. nedrē̦ms)?]

Avots: ME II, 711

ne-izdarãms, unausführbar: neizdarāms uzdevums.

Avots: ME II, 715

parãms ziemlich ruhig, gelinde, mild: parāms laiks.

Avots: ME III, 89

putrāms, putrāmi (s. unter putraîms 1): auch Pas. VIII, 65 (aus Domopol), IX, 451, (aus Bikava), XI, 281, Barbern u. a. n. FBR. XVIII, 17, Fest˙n. FBR. XVII, 86, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Nerft n. FBR. XIX, 115, Višķi n. Ceļi IX, 381, AP., Auleja, Borchow, Kaltenbr., KatrE., Lasd., Linden in Livt., Lubn., Meselau, Oknist, Pilda, Prl., Ramkau, Sonnaxt, Warkh.: bez putrāma kāpusteņi Tdz. 49077; putrāmi "Brotkrumen" Zvirgzdine: ai putrāmiem sumazgas cūkas labi izdzēra; bada putrāms, capsella bursa pastoris Oknist.

Avots: EH II, 339

rãms (li. romas "ruhig"), Adv. rãmi, kirre, zahm, still, fromm (nicht religiös) U.: Sprw. stāvi rāmi, - būsi kungs! ē̦dat rāmi, manas guovis, man nav vaļas jūs ganīt! BW. 29315 var. kur jāsiet, rāmas tautas....? rāmu meitu lūkuoties Biel. 718. tik vien vainiņas, ka rāmi staigāja 704. - bijis rāms laiks (stilles Wetter) LP. VII, 794. Subst. rãmums (li. romùmas), die Zahmheit, Ruhe: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja. kad paņemsi, tad atrasi manu lielu rāmumiņu BW. 10857, 8 var. viņš teica ar sevišķu rāmumu A. XX, 649. Zu ramaņas, ramît.

Avots: ME III, 496

I rãms,

1): rāmi (langsam)
iet Frauenb.; langsam Grob.: kad rāmi brauks, kad tad pā`rbrauks? ‡

2) "re̦mde̦ns" Warkl.: r. (mit à ² ) ūdins.

Avots: EH II, 361

‡ II rãms Karls., = rãmis I.

Avots: EH II, 361

‡ III rãms Dunika, = rãmis II: luoga r.

Avots: EH II, 361

‡ al˜barêtiês Ahs., Frauenb., -ẽjuôs, albern, tollen: puišel, nealbarējies tik daudz! izturies rāms! Ahs. bē̦rni albarējas ebenda.

Avots: EH I, 67

‡ al˜lêt Siuxt, -ẽju, raufen, reissen zerstören: allē visas malas kuopā Siuxt n. Fil. mat. 65. Refl. -tiês, albern, tollen, lärmen, unartig sein: plēšas un allējas, iet tâ kâ negudri Siuxt n. Fil. mat. 65. stāvi rāms! neal˜lējies tik daudz! Ahs.

Avots: EH I, 68

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

apķer̂t,

1) umfassen, umarmen:
kungs apķeŗ muļķīti LP. IV, 220;

2) übertr., begreifen, verstehen, inne werden:
ātrumā nevar vis apķert grūtākas lietas LP. V, 333. beidzuot tas apķēris, kas darāms LP. III, 60. Refl. -tiês,

1) etw. umfassen, sich umklammern, sich umarmen:
saimniece apķē̦rusies saimniekam ap kaklu. ķē̦ms apķēries ap spāru bendeli LP. VII, 428. satikušies draugi apķērās un skūpstījās;

2) für sich umfassen:
apķēruos kuplu egli BW. 18586;

3) übertr., inne werden, etw. im Geiste plötzlich erfassen, sich besinnen, begreifen:
nabags paskatījies un nu tikai apķēries, ka nav labi LP. IV, 111. bet tad viņš apķērās un apduomājās Vēr. I, 1308.

Avots: ME I, 98

apprasîtiês, sich erkundigen: es viņam par šuo un tuo apprasījuos Rain.; appr. pēc darba; mit einem abhäng. Satz: appr., kas darāms.

Avots: ME I, 112

apvaĩcât, tr., fragen, nachfragen: pateicuos par apvaicāšanu, Dank für gütige Nachfrage. Refl. -tiês, sich erkundigen: viņš aizgājis apvaicāties kapteinim, kas darāms LP. VII, 200. vedējs apvaicājās pēc aitiņas Vēr. I, 84.

Avots: ME I, 133

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

atdarît (li. atdarýti), tr.,

1) zurücktun, etwas Getanes rückgängig machen, annullieren:
nācu ar tevi parunāties, kamē̦r nav nekas neatdarāms padarīts Kaudz. M. Sprw.: kas padarīts, tuo nevar atdarīt;

2) zurücktun, vergelten im üblen Sinn, sich rächen:
tīšām tautas man darīja, es tīšām atdarīju BW. 15722; nu viņš tuo visu grib atdarīt LP. VII, 436; bet redzi, kādu labumu viņa nu tev atdarīja LP. IV, 185; kad es tev neatdarīšu, tad mani bē̦rni tev tuo atdarīs;

3) auftun, öffnen:
acis, ausis, durvis, luogu, muti, vārtus. Sprw.: kas neatdara acis, atdara maku. Refl. -tiês,

1) sich rächen, vergolten werden:
gan tu redzēsi, brāli: pašam viss tas tev atdarīsies, das alles wird sich an dir rächen Dok. A.;

2) sich auftun, sich öffnen:
acis LP. V, 240, ausis Kundz. St. 5, akmens JK. V, 67, durvis R. Sk. II, 217, kaps LP. IV, 206, pagrabs VII, 1052, ruoka, vārti LP. III, 76, zeme VI, 212. kad durvis pašas nuo sevis atdarās, tad nave nākuot Etn. II, 111.

Avots: ME I, 153

buozeklis, der Beissbärige: īsts buozeklis, ar kuo ne+kas nav spēlēs darāms Sudr. E. VIII, 5.

Avots: ME I, 363

briẽsmība, die Grausamkeit, Furchtbarkeit, Schauderhaftigkeit: rāms laiks pēc pē̦rkuoņa briesmības St. kad pie debess astainas zvaigznes ierauga, tad kādu nelaimi un briesmību gaidi LP. VI, 64.

Avots: ME I, 337

darît, -u, -īju (li. darýti),

1) tun, machen (die verschiedensten Arten des Machens, wie
darināt, bezeichnend und mit diesem oft promiscue gebraucht): darīt alu [li. ãlu, darýti], pūru, vaiņagu, [ve̦zumu], pastalas, vīzes. daru vīzes, vilnainītes BW. 7703. de̦sas, sviestu darīt. daru cimdus, daru zeķes (stricke). In der Bedeutung"stricken"oft ohne Obj.: daru, daru, rakstu, rakstu BW. 7167. nuo celmiņa bungas daru. darāt (öffnet) durvis, ver,at luogus BW. 20396, 3; 4613, 1. tautu dē̦ls dzirnas dara 13757. es daru jaunas kamaniņas 13820. sīki putni ligzdu dara 4478. aitiņai stalli daru 15349. sienu darīt, sich mit der Heuarbeit beschäftigen; [labību darīt ve̦zumā, Getreide aufladen (auf einen Wagen)];

2) machen, verrichten, hervorbringen:
kuo tu te dari? ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt, da ist nichts zu machen, zu ändern. kas puisīti vīru dara? BW. 6177. dari pilnus ve̦zumiņus. sniegi snieg sniegamuo, ceļu dara darāmuo. Sprw.: duomāts, darīts od. kâ duomāts, tâ darīts. sacīts (runāts), darīts od. kâ runāts, tâ darīts. kas darīts, padarīts od. kuo tad darīsi padarītām lietām. kas darīja? pats darīja. kuo pats negribi sev darām, tuo nedari citam. kas darāms, tas darāms od. kas jādara, tas jādara, vai raudi, vai dziedi. dari, kuo darīdams, apduomā galu, Nur darīt, nicht darināt, wird gebraucht, wenn auch von mehrmaliger Tätigkeit die Rede ist,

a) bei abstraktem Obj.: darīt bē̦das, sirdsē̦stus, brīnumus, vare̦nus darbus, varas darbus, lielas lietas, ē̦rmus, blēņas, galu, guodu, kaunu, labu, ļaunu, pārestību, prieku, žē̦labas, žē̦lumu; - zināmu darīt, bekannt machen;

b) bei Adverbien, die die Art und Weise der Handlung bezeichnen: grūti, pāri darīt, schwer fallen, unrecht tun,
labi d., wohl tun, žē̦l d., leid tun: es tīšām liels neaugu, nedaru grūti kumeļam. nedari pāri luopiņiem: pirmie dieva sūdzē̦tāji. migla, migla, liela rasa, tā man labi nedarīja. brālis man žē̦l darīja. pakaļ (od. pakaļā) darīt, nachahmen: tâ˙pat dara pakaļā diže̦nie tē̦va dē̦li. Refl. -tiês,

1) sich machen, entstehen:
[vasara darās U., es wird Sommer]. kas darās nedarāms? (Rätsel). [daries visām tautām... zināmu Glück Judith 9, 14]. par vientiesi darījuos es sevi JR. V, 102;

2) in seinem Interesse od. zu seinem Schaden etw. tun:
es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm;

3) mit einer Arbeit beschäftigt sein, sich zu schaffen machen, arbeiten, wirken:
še burvis darījies LP. VI, 14. vakarā saimniecei vienmē̦r daudz kuo darīties A. XVI, 366. nu es darīšuos viens pats LP. VI, 275. sen es biju dzīrusies, nu es gribu darīties BW. 19412. ar tiem man nav ne˙kā kuo darīties, mit ihnen habe ich nichts zu schaffen Sil.;

4) verfahren, sich aufführen:
vai tad man nebūs brīv ar paša mantu darīties kâ gribu. cik netikli viņš darījies ar pirmuo sievu. daries un vedies kâ pienākas;

5) albern, liebeln, charmieren:
viņa bija darījusies un āvījusies ar puķēm A. XII, 888. tas neļāvās vis gar sevi darīties MWM. X, 326. kur Pēteri redzējām... ar ubadzi daruoties BW. 20754;

6) seine Notdurft verrichten:
bē̦rns darās, das Kind bemacht sich Ruj. n. U. darîtājs, jem., der etw. tut, macht; arbeitet, strickt: darbs darītāju māca. būs man darba, cimdu darītāja. (tautas meita) māmiņai grūtu dienu darītāja. [Wohl nicht zu dar̂bs, sondern (nach Leskien Abl. 361 und Brugmann Grdr. II ^2, 3, 267) als Kausativ (urspr. "fügen" ) zu derêt; vgl. z. B. linus darinât, Flachs in Ordnung bringen; s. auch Zubatý Sborn. fil. II, 104.]

Kļūdu labojums:
4613,1 = 14613,1
4478 = 4479,3

Avots: ME I, 440, 441

drebelêt, -ẽju,

1) ein wenig zittern, hin und wieder schaudern;

2) unbedacht etwas tun, greifen, reden
Etn. III, 162; [schnell und unachtsam arbeiten Stelp., Lub., Fest.]. Refl. -tiês, beben, zittern (ein wenig), bebern, besond. in der Zstz. mit pa- Tr. III, 1365: [nedrebelējies! stāvi rāms! Fest.]

Avots: ME I, 495, 496

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

[grãmis Jürg.], grāms, das Sodbrennen Dond., AP., A. XIII, 252.

Avots: ME I, 644

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I ⁴ 409, Walde Wrtb. ² 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

‡ izbaiļuôt, erschrecken (tr.): izbaiļuotu prātu Stender Rāms laiks.

Avots: EH I, 433

klučaîns, voller Klumpen, Schollen: tâ˙pat arī klučainu zemi smalcinuot, tas vieglāki izdarāms pēc ne visai liela lietus, kad kluči mīksti un drīzāk sabirst Etn.

Avots: ME II, 233

‡ krame̦sls "krāms" Auleja: tiê visaidi krame̦sli, - kaî cūku migs. Vgl. ‡ kramasls.

Avots: EH I, 641

[III lãms, ruhig, still Üxküll, "rāms, kūtrs" Adiamünde (mit ã), Sessw. Aus d. lahm "im Gebrauch der Glieder gehindert; kraftlos"?]

Avots: ME II, 438

laûza,

2): auch Sonnaxt; in Unordnung liegendes Bruchholz
Dunika, Linden in Kurl.; niedergeschlagenes Korn Dunika;

3): auch ("Menge")
AP., Fest., Heidenfeld, Linderi in Kurl., Ramkau, Saikava, Sonnaxt: Mārtiņam piena vai l. (sehr viel) Pas. XI, 258. pieauga rudzu vai l. Oknist. tur naudas būšuot ve̦se̦la l. Pas. VIII, 80. pietaisīja kaktā tādu laûzu; ka netīk pavērties Saikava. stiebri salūst lauzu lauzām Blaum. Latw. l. p. 1907, S. 252; ‡

4) "krāms, nieka lieta" Kroppenhof (bei Kokn.).

Avots: EH I, 724

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

lũriķis, ‡

2) "ļuoti rāms, gauss cilvē̦ks" Frauenb.

Avots: EH I, 764

lusîtiês, -uôs, -ĩjuôs, besond. in der Zstz. mit iz-, schwänzen, einer schwereren Arbeit zu entgehen suchen: tu ar˙vienu lūkuo (iz)lusīties, kad kāds grūtāks darbs padarāms Druw. [Zu an. losna "los werden", lauss "lose, ungebunden, frei, unstet" usw.?]

Avots: ME II, 516

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

miruonis: es visiem miruoņiem ūdentiņa nesējiņa BW. 27357; ein Schimpfname ("rāms, neveikls cilve̦ks") Frauenb.

Avots: EH I, 818

[neriedīgs, haderhaftig Für. I unter rāms: neriedīga mute, haderhaftig Maul. -Adv. neriedīgi, unruhig Für. I.]

Avots: ME II, 730

nùorũmêt, tr., wegräumen, beiseite stellen, in Ordnung bringen, [unterbringen]: lietas. Refl. -tiês, sich placieren, seinen Platz einnehmen, untergebracht werden: ve̦cais krāms bij nuorūmējies pie malas Aps.

Avots: ME II, 842

nùozalguôt, refl. -tiês, intr., erglänzen, dahinblitzen: vai Inga aizripuoja, kâ rati nuozalguoja? MWM. VIII, 483. jūŗas līmenis stāvēja rāms, šur tur pamirdzēja, nuozalguojās MWM. VI, 15.

Avots: ME II, 889

pača, pačka (ein Wort der Kindersprache),

1) der Quast, Besen;

2) das Badewasser, die Badewanne;

3) der Hintere:
kad nebūsi rāms, dabūsi par paču Sassm.

Avots: ME III, 13

padarît [li. padarýti], tr.,

1) eine Zeitlang machen:
pādari brītiņu manā vietā de̦sas!

2) anrichten, antun, machen, bereiten:
kuo tu man padarīsi? BW. 15062, 3. kuo tie ļaudis nepadara ar savām valuodām? pruojām iedami, panāksnieki mēdza padarīt kādu skādi BW. III, 1, 45. padarīt sāpes, kaunu, galu. lai labāk mans dē̦ls tad mirst, ne˙kâ padara man tādu kaunu! LP. N, 41. ve̦se̦lu padarīt, gesund machen, žē̦l padarīt, ein Leid antun: dažam puišam žē̦l padarīju BW. 5327;

3) ausrichten, machen, ausrichten können:
tā taču var kuo padarīt LP. IV, 1. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;

4) tun, machen
(perfektiv), eine Arbeit beenden, verrichten, vollenden: trīs darbiņus padarīju (Var.: izdarīju) BW. 6796. dieviņš alu padarīja, hat das Bier gebraut 8082. Sprw.: kunga darbs nav padarāms, des Herrn Arbeit ist nicht zu Ende zu bringen. kas padarīts (od. darīts), padarīts, was geschehen, ist geschehen. kas padarīts, tuo nevar atdarīt, das Geschehene kann man nicht rückgängig machen. Refl. -tiês,

1) sich antun, sich bereiten:
viņš sev galu padarījies;

2) von sich selbst machen, ohne fremdes Zutun gemacht, beendet werden:
iesakies tik: "lai nuotiek!" tūliņ darbs padarīsies LP. IV, 76.

Avots: ME III, 15

pãrduõmât, tr.,

1) überlegen, bedenken:
ļauj jel maņ pārduomāt, kas darāms!

2) falsch denken, fälschlich halten:
es pārduomāju piektdienu par sestdienu Ahs.

Avots: ME III, 154

pãriet,

1): pārgāja puika upi par zivs muguru Pas. X, 450;

2): pāriet gads, var˙būt vairāk Pas. IV, 169. nepārgāja pus˙gada pēc ... IX, 248. tur visa nedēļa pārgāja Sonnaxt. gaidīju pārejuot tās divas nedēļas Pumpurs Raksti II, 257. tur jau ne˙viena diena nepārgāja, ka tur nelamājās Linden in Kurl. vai tad tâ var p. bez strīda? Seyershof. pulka saimnieku tur i[r] pā[r]gājis (= ir bijuši) Grenzh. n. FBR. XII, 23. tas viņai pārgājis (im Praes. refl. pārietas!), die Frucht ist ihr abgegangen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abgehen"); 3): tirgū pāriet pulk[a] naud[as] Strasden; ‡

4) eine Reihe von Orten durchgehen:
senāk gāja kâ traki meitās: pa mājas trīs, četras pa nakti pārgāja Sonnaxt. ‡ Refl. -tiês,

1) gehend sich überanstrengen:
tâ pārgājies, ka stīvs palicis Saikava;

2) = kļũdîtiês 3: tev pārgājies "tu esi nepareizi izdarījis" Sonnaxt. vista iedējuse svešā pērklī; nez kâ tai pārgājies Saikava;

3) = pìemìrstiês: runājuot tīri pārgājās, ka man arī cits kas darāms PV. cūku baruošana man pa˙visam pārgājās Sessw.

Avots: EH XIII, 201

rāmanas, Mittel zur Herzensberuhigung Infl. n. U.: tu, guotiņ, raibalīt, ej ar mani tautiņās! ka[d] būs barga sveša māte, jemšu tevi rāmanām BW. 16434, 3. Vgl. rāms.

Avots: ME III, 496

I ramans,

1): auch (mit -an- ) Lös.; ‡

2) ruhig
("rāms, mierīgs") Warkl. n. FBR. XI, 106: palika r. prāts Warkl.

Avots: EH II, 353

‡ râmīgs Frauenb "rāms, lē̦ns": r. laiks.

Avots: EH II, 361

I re̦me̦ns Ahs., Bers., Für. I (unter rāms), FBR. VI, 54, Serben, Neuenb., Bornsmünde, Neuhausen, Autz, Alschw., Pe̦nkule, N.-Peb., = re̦mde̦ns, lauwarm: r. ūdens; = rāms, mierīgs: r. zirgs, cilvē̦ks Wirginalen.

Avots: ME III, 509

rē̦ms Ruj., U., = rāms.

Avots: ME III, 520

rim̃t (li. rìmti "ruhig werden") Karls., PS., Wolm., N.-Peb., Salis, Ruj., Widdrisch, rìmt ² Kl., Prl., rìmt C., Arrasch, rim̂t ² Dond., Selg., Kandau, Dunika, Gr.-Essern, Lautb., Adiamünde, Bl., Līn., Iw., rimstu, rimu,

1) still, ruhig werden, sich zufrieden geben,schweigen; aufhören:
dziesmas truoksnis rimis Vēr. I, 1432. dziļā mierā ūdens rimis ebenda S. 1324. divam dusmas rimšuot LP. VII, 832. tu jau nerimsti ne uotra mājā, ne savā Kaudz. M. viņa lē̦tāki savā skaudībā nerima, kamē̦r... LP. 1, 160. sulainis rima bē̦dāties (hörte auf, sich zu grämen) V, 332. negantnieks rima blandīties VII, 159. dē̦ls nerima lūgties JK. V, 1, 28. nuo dusmām rimt U., vom Zorn ablassen. ka(d) tu virs zemes nerimtu (= miera neatrastu)! Mag. XX, 3, 37;

2) lauwarm werden:
pakur uguni, lai udens rimst! Fest. Refl. -tiês, rim̂tiês ² Gr.-Essern, still werden, sich bezähmen, beruhigen U., aufhören: jūra nerimstas Janš. drudzis nerimās Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 324. viņš nevarēja ne˙kur rimties (er konnte nirgends Ruhe finden) Launitz Stāsti 20. rimsties runāt tādus aplamus vārdus! Alm. Kaislību varā 113. "rimsties jel!" Guobzemniece tuo apsauca ebenda 150. duod viņam pamācību, lai tas rimstas! Druva III, 231. Nebst rimts, rimdinât, remdêt, remtiês, ram(d)īt, ramaņas, rāms zu apr. rāms (= li. ramùs od. romas "ruhig") "sittig", ai, rámatē "steht still, ruht", rámati "macht test", ratá-ḥ "stehn geblieben", av. rāmaye ⁱ ti "beruhigt", rāman- "Ruhe", gr. ἠρέμα "ruhig", air. fo-rimim "setze", ahd. rama "Stütze", got. rimis "Ruhe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 371 f., Boisacq Dict. 328 f., van Wijk IF. XXVIII, 133, Neichelt KZ. XXXIX, 40 f.

Avots: ME III, 526, 527

saprast: es vēl nesapratu (= nepratu) putras izvārīt Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): meita ātri sapratās (kas darāms) Dunika. ne˙maz nesapruotas, ka vajag drānu Frauenb. pats ar nesapruotas (= neapzinās), ka ir tik grūti vājš Seyershof. viņa bija sapratusēs aiznest ... Janš. Mežv. ļ. I, 252. ja viņi saprastuos (kämen auf den Gedanken)
jāt uz jūrmalu Pas. VI, 336. sasapruoti ..., izgājuse tauteņās! pacel krē̦slu, apaun[i] kājas ve̦cākai ietaļai! Tdz. 47031. sasapruot[i] ..., kā vajaga Jumīšam! 50266. Subst. sapratẽjs: sapratēja biju (= pratu visu kuo) Višķi n. Ceļi IX. 380.

Avots: EH XVI, 438

urdzît Laud., antreiben, anpurren, aufdringlich und wiederholt oder ohne Not zur Arbeit auffordern: neurdzi! ļauj tak gulēt! gan jau pats bez tavas urdzīšanas zināšu, kas darāms. Zu lat. urgēre "drängen, treiben" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 319)?

Avots: ME IV, 304

uzsmẽrêt,

1): u. kam maizi ar biezpienu Salis; ‡

3) eine für jem. unangenehme Anspielung machen (?):
šis sāka mani ņemt uz grauda, bet, kad es uzsmērēju par tuo slīpeŗu zušanu, šis palika gluži rāms Saikava. ‡ Refl. -tiês, unversehens aufgeschmiert werden: man tâ biezāki uzsmērējās Orellen. gribēju taukus smērēt, bet uzsmērējās me̦dus Saikava.

Avots: EH II, 734

vùikls ² ,

1): "veikls" auch Kaltenbr., Mērdzine, Skaista; ‡

2) = rāms: (vilks) palika v. Pas. XII, 208 (aus Welonen).

Avots: EH II, 799

zĩt (li. -žìnti) Nigr., Praes. zĩstu Nigr., Praet. zinu,

1) kennen, wissen; wahrnehmen, vermuten
(gewöhnlich in der Zstz. mit at- und pa-): puisis un meita zīst viens uotru jau visu vakaru Nigr. ne zīt nepazinu BW. 25520. mazīt varēja gaismiņu zīt jeb nuoģist Etn. IV, 146;

2) "?": kad zirgs sācis baidīties nuo ādas, tad šam uzsaucis:"stāvi rāms! ne zīt!" tâ ve̦cais Šņīlabs allaž dzē̦rumā izsaucies Upīte Medn. laiki 62. Refl. -tiês,

1) einander kennen, in einem nahen Verhältnis zueinander stehen
(mit ĩ ) N. - Bartau, Nigr.: viņi jau zīstas dažus gadus Nigr. ar viņiem zīstamies un satiekamies Janš. Bandavā I, 26. zīstamies un turamies jau nuo iesvētāmā pavasaŗa Līgava I, 419. redzējušies, zinušies ir jau sen 436. nee̦smu ar viņu zinusēs un tinusēs 100;

2) bekennen, eingestehen
(gew. in der Zstz. mit at- ) C. u. a. (mit ĩ): viņš zīties neatzīstuoties P. W. Šis ar mani tiesāties 20. Zu zinât.

Avots: ME IV, 737