Paplašinātā meklēšana

biķerīši, biķeŗu puķe, Akelei (aquilegia vulgaris) RKr. II, 66.

Avots: ME I, 295

četrĩši, die Vierlinge Bers.

Avots: ME I, 411

drīši, Adv., kühn, tapfer: drīši, druoši, bāleliņ BW. 18763; [wenn nicht fehlerhaft, zu drīstêt].

Avots: ME I, 501

pimberīši, ein Muster Kav.

Avots: ME III, 218

‡ pirtkurīši Für., = pirtskurīši (rudmieses, rötfiche Pilze).

Avots: EH XIII, 239

pirtskurīši (unter pìrtskuris): boletus variegatus Schlampen.

Avots: EH XIII, 239

rīši, ein kleines Stangennetz Depkin n. U. Zu rīste.

Avots: ME III, 540

‡ II rīši, der Reis: ar ... rīšu putraimiem BW. 12987.

Avots: EH II, 376

‡ vidrīši (mit ostle. ī < ie?) A.-Schwanb., = vardukšņi (eine Pflanze).

Avots: EH II, 781

bal˜tskarains, bal˜tskarītis, weissgemähnt, Epith. des Rosses: labāk būtu vilks apēdis baltskarainu kumeliņu BW. 15850, 2. sirmi zirgi baltskarīši 12324. jūdzu baltskarīšu kumeliņu Ltd. 258.

Avots: ME I, 258

‡ čãburis Seyershof, ein kleiner, weicher Kohlkopf: kāpuosti tādi čāburīši ir. - nav ne˙kādas galviņas.

Avots: EH I, 287

‡ II cerītis "langes Gras auf einem Hümpel in sumpfigen Wiesen" Adl., AP., Golg., Selsau. Plur. cerīši, kleine, mit grösseren Bäumen bewachsene Hügel im Morast Walk n. BielU. Zu ce̦rs II.

Avots: EH I, 266

‡ četrnīši M. Ar., = četrīši; vgl. dvīnīši.

Avots: EH I, 289

čibarītis, etwas Rauhes, was eine schuppige Rinde hat Mag. XX, 3, 208: rācenīši, čibarīši BW. 2974 var. [aus Rudbahren].

Avots: ME I, 411, 412

cīcari: auch (cĩcari) Ekau, Demin. cīcerīši Zerrauxt.

Avots: EH I, 275

dievainītis, das Schwägerlein: visi mani dievainīši (Var.: dieverīši) BW. 7260.

Avots: ME I, 484

‡ duderags "?": ze̦ma, re̦sna kruodzeniece, ze̦mu vilka vēderiņu: tuo darīja lieki malki, ceļa vīru duderagi (Var.: kliņģerīši) BW. 19995, 4 var.

Avots: EH I, 339

dumburis Bers., ="stumburis": dumburīši (Var.: dumpurīši, stumburi) arājiņi BW. 9763, 9; [auch dùmburs ² "ein ästiges Holzstück nebst dem Wurzelende; ein Knorren" Grawendahl, Bers].

Avots: ME I, 514

dum̃puris, [dùmpuris ² Domopol], ein Mensch von nicht hohem Wuchs RKr. XVI, 230. dumpurīši (Var.: dumburīši) arājiņi BW. 9763. zemes dumpurīši RKr. VII, 385, 10.

Kļūdu labojums:
nicht hohem = kleinem
zemes dumpurīši = zemes dumpurīši (zu dumpurs?)

Avots: ME I, 515

dupuris,

1) etwas Kurzes und Dickes:
ir gan dupuris šis burkāns Mar. n. RKr. XV, 113. es uzaugu dupurītis BW.;

2) Epitheton der Eiche, der Kartoffel:
rācenīši, dupurīši BW. 2974. uozuolam, dupuram visapkārt saule spīd RKr. VII, 499;

3) dupuŗi, runde, kleine Rüben
Manz.; Mairüben L.;

4) [dupurs], Bruchratte (arvicola amphibius L.)
RKr. VIII, 84;

5) "ein kleiner Kessel, ein kleines Gefäss "
Schwnbg.;

6) "ciņu kaplis (eine Hümpelhacke)"
Jaun-Latgale.]

Kļūdu labojums:
dupurītis BW. = dupurītis BW. 5320

Avots: ME I, 518

dzîpars [Nigr., dzĩpars Wandsen. Dond., dzīpāri L., cīpārs Manz.], dzĩpuors [Bauske], dzîpurs [Warkh.], dzivpars RKr. XVII, 27. Demin. auch dzîpartiņš BW. 4909. [dzijpārīši (auch cimpurīši) BW. 7121 var.]; n. U. auch dzîpuores.

1) gefärbtes, buntes, wollenes Garn zu bunten Geweben od. zum Brodieren
(gew. Pl.): sarkani dzīpariņi BW. 5640. cimdiņa neadīju bez dze̦lte̦na dzīpuoriņa (Var.: dzīvpariņa BW. 7257; 7259. raibus cimdus deviņiem dzīpuoriem 15682. nepirki, jauns būdams, māsiņai dzīpuriņu 16010. [sarkans cīpārs Manz. Post, I, 256], dzīparu klēts. die Klete, wo der weibliche Schmuck und Brautschatz aufbewahrt wird: slēpies, māsiņa, dzīpuoru klētī BW. 16836;

2) etwas Schwaches, Kraftloses:
viņš jau man tāds dzīpariņš. sagt die Mutter von ihrem schwächlichen Kinde Grünh.;

3) dzîpars (auch suņa dzîpars). eine Blume:
ar dzīpariem rāviņa sarkanu dziju Dond. [Vgl. P. Schmidt RKr. XV, 46 f.]

Avots: ME I, 557

dziris, ‡

2) ein Kalb, das getrsnkt wird
Bērzgale; ‡

3) dzirītis, ein Lämmchen
Lems., Wainsel; Plur. dzirīši, die Drillinge eines Schafes Zvirgzdine.

Avots: EH I, 359

‡ e̦zaris Zbiór XVIII, 271, Skaista, Demin. nom, plur. e̦zarīši BW. 17652, 3 var., = e̦ze̦rs.

Avots: EH I, 370

‡ I idris, Leindotter Auleja, Warkl.; Demin. idrīši "eine Art Pflanzen" Lettg.

Avots: EH I, 428

[ìemê̦sluôt, tr., bedüngen, durch sorgfältige, jahrelange Bedüngung fruchtbar machen: lauki labi iekuopti un iemē̦sluoti. iemē̦sluotie lauku stūrīši Duomas II, 32.

Avots: ME II, 45

īstenīca, das Rechte, die rechte Stelle: par tuo pašu īstenicu (gemeint ist damit die weibliche Scham) [devu] trīs... dālderīši BW. 35664.

Avots: ME I, 837

izvaļîgs, frei, ungezwungen: ce̦turtais izvaļīgi vāļājās tē̦va auzu malā A. XVII, 584. viss tam bija izvaļīgs un pazīstams A. XII, 580. skruoderīšiem un citiem izvaļīgiem cilvē̦kiem Dok. A. tâ kâ kundze bija ar krietnu mantuojumu, tad viņi dzīvuoja izvaļīgi V. Eglītis.

Avots: ME I, 824, 825

kaîlvêderis: Demin. nom. plur. kailvẽderīši BW. 25255, 4 var.

Avots: EH I, 574

kākars,

1) [kàkars ² Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190

kam̃buris (unter kam̃baris): auch Puhren n. FBR. XIV, 46, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Iw., Ramkau, Trik.; maizi slēgt kamburī BW. 21747. dzirnu kamburīti 8061 var. piedzīvuotājiem bij savas klētiņas, tie bij kamburīši. cik pāru dienes[t]nieku dzīvuoja, tik kamburīšu Ramkau; piena kam̃burītis, ein kleines Gebäude eigens zur Aufbewahrung von Milch Ramkau.

Avots: EH I, 581

‡ kankarâts, = kankaraîns: suņi suņi kankarāti; ... suņiem tric kankarīši Tdz. 37188.

Avots: EH I, 584

kànkaris,

1): auch (mit àn ² ) Oknist, (mit an̂ ² ) Salis;

2) (s. unter kànkars I): kan̂kaŗi ² Lesten n. FBR. XV, 21; ‡

3) verächtl. Bezeichnung für ein Tier:
tādi mazi kankarīši (von kleinen Häschen gesagt) veļas pa liniem Salis.

Avots: EH I, 584

ķel˜deris, ein leichtes, linnenes Kleidungsstück, ein Kittel, ein alter Rock (bei Spr. in dieser Bed. der Pl. ķeldeŗi).: Sprw. kuo līdz vācu ķelderīši, kad nav vācu valuodiņas, kâ tad tādā ķelderītī nesals Naud. [pārvilkdams pār vesti... drēbes ķelderi jeb pārve̦lkamuo Deglavs Rīga II, 1, 143.] blusai me̦lni lindraciņi (Var.: ķelderīši) BW. 2728. ķelderiņi sasviluši gar uguni le̦'kājuot 25731. pakaļ lēca tautas dē̦ls ar ķeldeŗ [u] svārciņiem 24890. [Aus nd. köller (in Grimms Wrtb. unter Koller.)]

Avots: ME II, 362

ķe̦taînis, ķe̦taurĩtis, der Betatzte Dz. Vēstn.: lāča bē̦rni - ķe̦taurīši D.

Avots: ME II, 371

ķeverĩtis, der Tölpel: ai jūs zē̦ni, ķeverīši BW. 2134. [Vgl. li. kevérza "неуклюжiй человѣк".]

Avots: ME II, 372

klapermanis, der Klopfer, jem., der klopft: klauverman, klaperman, nāc man līdzi tautiņās! tautās biķerīši, kluvētāji, klapējami BW. 18015.

Avots: ME II, 214

klem̃beris [Ruj.], der Bummler: kalpa klemberīši BW. 988. vai varu vienaldzīgi nuoskatīties, ka tas klemberis aizve̦d Aiju Jauns. [Vgl. klambât I, klimeris, klimstêt 5 und zur Form auch klenderis.]

Avots: ME II, 221

knibulis,

1) [duõngalis: maizes maz: vēl tikai mazs knibulis ir skapī Gold., Stenden; "ein Kleiner"
Drosth. Auch als Kosewort: tu mazais knibulē̦ns! kad tu izaugusi dižs puisis? Stenden]. ai, jūs zē̦ni, knibulīši (Var.: ķeverīši) BW. 2134;

[2) "eine ganz kleine Sache, namentlich an Maschinen"
Laud., Sessw., Hofzumiberge; "etwas Winziges, das knopfartig an irgend etwas haftet" um Autz, Neuenb., Edw. und Idwen;

3) "kāsītis" Hasenp.].

Avots: ME II, 246

knisis U., Salis, die Staubfliege, Staubmücke: [uodi, kniši, dundurīši! neēdiet guovu ganu! BW. 29284].

Avots: ME II, 247

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

lem̃peris: pauti tādi lemperīši BW. 35308.

Avots: EH I, 733

lèvere, lèveris C., [lẽveris Salis], lêveris Mar. n. RKr. XV, 124, lè̦vars Smilt.,

1) [lẽvere N. - Peb., MSil., lèveris Jürg.], gew. Plur., Fetzen, Lumpen: caur lēverēm vēji bļauri svilpuo! MWM. VI, 489. nuo lēverēm izšūti bē̦rniem svārciņi VIII, 337. žīdiem palikušās drānas lupatu lē̦veŗuos sapluosītas LP. VII, 96. lē̦varu lē̦variem, lē̦veŗu lē̦ve̦riem, durcheinander, in Unordnung, dass die Fetzen fliegen: viņš gāja lēveŗu lēveŗiem; [lēvere "mazs atplīsums" Wessen];

2) lēveris, lē̦vars Burtn., ein Zerlumpter, unordentlich Gekleideter
Mar. [lêveris] n. RKr. XV, 124: [ie̦t kâ lẽ̦vars Trik. od. lẽveris N. - Peb., lèveris ² Lis]. citi puiši kâ kundziņi, tu kâ skrandu lēverītis BW. 20107, 1 [nach Būga KSn. I, 273 identisch mit li. lė´veris "kurs save nesuvaldo, stogo savo neuždengia"];

3) siena lēveris, für siena lēvenis Etn.;

4) das Eingeweide, namentl. das der Fische
N. - Bartau: [me̦ncu lẽveŗi Markgrafen]. bē̦rnam suliņa, kaķam lē̦vars (Var.: gaiļam lēveres) BW. 2186, 2; Etn. III, 26;

4) "?": žaunas ir sadalījušies lēverīši Konv. ² 2808;

5) lēveres U., Klumpen;
tauku lēveres U., Fettabgänge; 6) lèveris ² Mar. "ein umzunehmendes, nicht anliegendes, lose herabhangendes Gewand". - Zu sloven. lėvíti se "sich abschälen"? Oder zu ai. lunāti "schneidet ab", gr. λύω "löse" usw.?]

Avots: ME II, 464

liekiņa, [Schlucht]: krasts ar visām viņa liekiņām, paugurīšiem un priedēm K. Strahl Stari III, 25. [Wohl dissimilatorisch aus liekniņa.]

Avots: ME II, 494, 495

naris (li. narỹs "Knöchel, Gelenk"),

1) die fessel am Pferdefusse
Wain.: naris - zirga piesis, t. i. kāju pakaļpusē pēdējais augstumiņš virspus naga, kas apaudzis pagaŗiem saŗiem Janš. [tādiem zirgiem, kuŗi berzē kājas, narīšu vietā tās aiz˙vien jē̦las Janš. Dzmtene ² I, 71];

2) eine Art Pflanzen:
narītis - maza zālīte sīkām lapiņām un dze̦lte̦nim ziediem ar re̦snu keķainu sakni, kuŗu lietuo kâ līdzekli pret izļiminājumu, piesienuot tuo pie izļiminātās vietas; narīši aug sausās pļavās Nigr. [Wenigstens in der Bed. 1 wohl zu nirt (s. dies und Trautmann Wrtb. 196).]

Avots: ME II, 693

ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 ^2]

Avots: ME II, 704, 705, 706

nùopelêt, intr., verschimmeln: tīšām gāju me̦lnu kre̦klu, nuopelējušu vai nadziņu BW. 10827. nuopel balti dālderīši 11633.

Avots: ME II, 827, 828

nuõzaris: viņi ... ir tavas cilts pēdējie nuozaŗi Janš. Līgava II, 59. īstu brāļu man nebija, nuozarīši necerēja BW. 3381. vai nuozars ni bāliņš? 18000.

Avots: EH II, 108

pauŗi, Demin. paurīši, paũriņi Sassm., unsichtbare Geister Etn. l, 62: 2. novembrī vadā pauŗus LP. VII, 258. paurīši, vecīši veļas ratuos LP. VII, 129. pauru jeb veļu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst LP. VII, 123. sarīkuojuši pacieņu pauŗiem LP. VII, 288. kad jauna gada naktī nuoliek pilnu bļuodu ar sausiem, izvārītiem zirņiem uz galda, tad pauriņš ("der Todesgott") tuo pa nakti ir izēdis Sassm.

Avots: ME III, 129

paũrītis, ein schlecht gewachsener Kohlkopf: kāpuosti nav pade̦vušies: tādi paurīši vien ir Adiamünde. Zu paure 2.

Avots: ME III, 129

I penderis U., Buschh., penders Fest., peñdẽrîs PS., C.,

1) penderis U., der Magen (bei Menschen und Tieren);
pendērs, ein Kuhmagen N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378; peñdēris Jürg., pèndēris ² Lis., ein Schmeerbauch U.; pèndēris ² Kreuzb., penders Etn. IV, 164, der Bauch: bē̦rni, mani kuovārnīši, visiem pliki penderīši BW. 2182,1;

2) pendērs Infl. n. U., = pùslis;

3) penders, ein junger Ochs Diez,
Gr.-Buschh., Oberl. n. U.; pendēris Lasd. "ein junges Rind mit ausgewachsenem Bauch". Etwa aus estn. põnder "kurz und dick; Knollen, Erhöhung"??

Avots: ME III, 199, 200

pìestukât, pìestūkât, pìestūkuôt, auch pìestūķêt Wid., ansticken: skruoderīši, vēverīši, tie tik tādi puszaglīši: kam atlika, tam nuozaga; kam pietrūka, piestukāja (od.: piestūkāja) BW. 21061 var.

Avots: ME III, 298

pìrtskuris LP. VII, 465, der Badstubenheizer Blieden n. Etn. I, 85. pirtskures Kurs., pirtskurīši, rötliche Pilze Neik. n. U., Für. I.

Avots: ME III, 228

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas ² Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas ² Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku ² Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324

pluñduris Karls., plunduris Wid., plundurs U., plundurs Alswig, plundars PlKur.,

1) ein Bummler, Liederlicher, Säufer:
puisi, puisi, plundurīti (Var.: plundariņ)! BW. 10569 var. dzē̦rājam, plunduram tāļu auga līgaviņa BW. 12409, 2. visi tautu plundurīši RKr. XVI, 217;

2) plundurs "niekkalbis" Wessen;

3) s. plundurs 1.

Avots: ME III, 357

‡ pũgulis Siuxt, eine Art Deckenschmuck: p. ir kartupelis ar iedurtiem salmiņiem un spalvu kušķīšiem jeb papīrīšiem galuos vai tukšas uolu čaulas ar caurumiņuos sadurtiem papīrīšiem u. t. t.; pūguli kāra kâ gre̦znuma lietu pie griestiem.

Avots: EH II, 341

pum̃purs (li. pum̃puras "die Knospe") PS., C.,

1) eine Erhöhung, ein Buckel, eine Beule:
uz tā ķermeņa parādās viens un dažreiz pat vairāk uzkalnīšu jeb pumpuru Konv. ² 1229;

2) pum̃purs Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Iw., pùmpurs ² Preili, Nerft, Kl., pum̃puris Lin., Lautb., pampuris U. (li. pumpurỹs PFB. LXVII, 244), die Knospe:
pumpuri plaukst (taisās Etn. II, 111), die Knospen springen. puķi pumpurā nuoraut, eine Blume pflücken, bevor sie aufgeblüht ist. uoša pumpuri, Eschenknospen Etn. III, 160. In Erlaa nennt man pumpuri die reifen Samenköpfchen, z. B. an Birken, Ellern, Weiden u. a.; auch unterscheide man da und in Sessw. ziedu pumpurs "Blütenknospe" von lapu pumpurs "Blattknospe";

3) pùmpurs ² Mar. n. RKr. XV, 131, pumpuris, pumpurītis (f. -ĩte), etwas Kleines, nicht Ausgewachsenes, z. B, ein solcher Mensch
(pumpurītis, ein kleiner Junge U.): kur tu, pumpurs tāds, iesi pazudīsi! Mar. n. RKr. XV, 131. nebē̦dā, dē̦lu māte, ka es maza pumpurīte! BW. 23139, 1 var. kādi tavi rācienīši! citi lieli, citi mazi, citi tādi pumpurīši 28579. Wohl zu pumpt und pumpa II.

Avots: ME III, 411

pupuris: te (= bē̦rza virsuotnē) saldani pupurīši BW. 2551, 1. bē̦rza pupurīšu (gen. pl.) Tdz. 36340 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 327

pûŗi2: auch Postenden, Rönnen, Spahren, (mit ù) Blieden n. FBR. XVI, 99, (mit ū) Alschw., pùri ² Skaista n. FBR. XV, 49; lai mani pūrīši vilnī nekrīt BW. 33196.

Avots: EH II, 343

puszaglis, ein halber Dieb: skruoderīši, vēverīši, tie tik tādi puszaglīši: kum pietrūka, tam piešāva, kam atlika, tam nuorāva Etn. IV, 78.

Avots: ME III, 436

ràisît (li. raišýti "fortgesetzt ein wenig binden") C., N.-Peb., Walk, Neuenb., PS., Arrasch, raĩsît Selg., Lautb., Wandsen, Gr.-Essern, Ruj., Widdrisch, Zögenhof, Wolm., Jürg., Nitau, Līn., Tr., Iw., raîsît ² Bl., Salis, Dond., Kandau, Ekau, ràisît ² Kl., -u, -ĩju, tr.,

1) reissen
St., Bergm. n. U.; lösen, loslösen, losbinden, losreissen: Sprw. jauns mazgls vîegli raisāms. viņa raisīja kukuļa nastiņu vaļā Kaudz. M. 18. re̦dzu pîrmuo zaru, kas lapas raisīt sāk Rainis. jau rudzīši vārpu raisa BW. 27958, 1. saules stars raisa nuo ruožupumpura... skaistākuo zîedu Austr. kal. v. J. 1893, S. 41. visus debess spēkus es varu raisīt R. Sk. II, 86. šķir, dieviņ, manu celu, raîsi manu vaiuodiņu! BW. 32154. mēies kâ raisīt raîsīja vaļā uz valuodām Aps. VI, 9;

2) binden
Biel. n. U. Refl. -tîês,

1) sich lösen, loslösen, losmachen, losbinden, losreissen:
lapas jau nuo kuokiem raisās J. R. IV, 25. vai puķītes nezied vis jaukāk, kad pumpurīši vaļā raisās? Mācītāja meita 4. kad nuo jauna ruozes raisās Rainis. (tautu meita) nuostu manus svārkus grūda, nuostu pati raisījās (Var.: virzījās, lavījās) BW. 25000, 4. daba raisās iz pirmiem ziediem Aus. I, 53. muiža raisās nuo zemniekiem nuost Vēr. I, 1435. nuo ve̦lna nagiem vaļā raisīties LP. II, 76. valuodas raisīt raisījās MWM. VI, 610;

2) sich auflösen
(in einer: Flüssigkeit): kaļķi vîegli raisās MWM. VI, 731;

3) gedeihen:
Sprw. kad pupas ziedet taisās, tad meitam pupi raisās. saimniecības raisīt raisīsies Purap. Kkt. 135. Zu rist "binden".

Avots: ME III, 470, 471

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. ² 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. ² 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483

re̦tim, Adv., selten Etn. IV, 167: re̦tim tādi bāleliņi, kādi mani dieverīši BW. 23852.

Avots: ME III, 514

I sars Dond., Grünh., Widdrisch, U., saris Wid.,

1) gew. der Plur. sari (U., Bauske, Golg., Wandsen, Gr. - Essern, Spr.), sari Naukschen, Salis, saŗi (Selg., Nigr., Dunika, Wid., Hasenpot), die Borsten, Schweinsborsten
U.; Pferdehaare der Mähne und des Schweifes U., die Mähne (saŗi) Lng.; das Haar: sukā galvu, tautu meita, baltu saŗu susēklīti! BW. 14129, I. pūslīti, kuŗa iekšpuse izlikta ar smalkiem sarīšiem Vēr. II, 724. ve̦lns sapiktuojas un klups muļķītim saŗuos (matuos) LP. VI, 418. ne˙cik ilgi - saruos iekšā, kâ suņi IV, 128. saule tapa me̦lla it kâ saŗuomaiss Glück Offenb. 6, 12. māsiņai saru (Var.: saŗu, diegu, nātna) zeķes kājiņā; villas zeķes izde̦vusi BW. 20536, 2;

2) die sogenannten Mitesser bei neugeborenen Kindern (ein Aberglaube)
U.; "кочерга", das Hautjucken bei Kindern Wid.; sarus pērt BW. I, 174, 183, Etn. II, 186;

3) Strahlen
Mag. IV, 2, 140;

4) cūku sari U., ein hartes, steifes Gras.
Nebst li. šerys "Borste" zu sērties "das Haar werfen", atsirt (?), slav. sьrstь "Tierhaar, Borstenhaar, Wolle" und (wenn mit h- aus ide. k̑-) an., and., ahd. hâr "Haar" u. a., vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 75, Zupitza KZ. XXXVII, 400, Petersson Balt.- slav. Wortstud. 18.

Avots: ME III, 722

sãrtaîns, rötlich: pumpurīši . . . pieņē̦muši sārtaini zaļganu plauku Janš. Bārenīte 75.

Avots: ME III, 807

skāra "?": mākuoņu pudurīši, izraibināti. tīri juocīgām skārām Daugava 1928, № 8, 991.

Avots: ME III, 879

skrē̦dât, -ãju,

1) skrè̦dât C., Jürg., Arrasch, Serben, AP., skrẽ̦dât Serbigal, Smilten, Schujen, PS., skrè̦dât ² Lis., Schwanb., Bolwen, Golg., Alswig, Adleenen, Selsau, Druw., Mar., platzen: viņam ruokas skrē̦dā Mar. n. RKr. XV, 135, Plm. n. RKr. XVII, 77. kliņģerīši skrē̦dāja knikšķē̦dami Druva I, 659;

2) dröhnen, knattern
Wid. In der Bed. 1 nebst skrēda I wohl zu mnd. schrâden "abschneiden".

Avots: ME III, 891

sniķeris Karls., Schnitzer, Bildhauer (auch in Brucken n. Etn. II, 33), Tischler (in N.-Bartau n. Etn. I, 121, ulanz.) Kurl. n. U., Schreiner Manz. Lettus: sniķerīši, zāģerīši, līdz ar mani tautiņās! māte deva lielu pūru, nelien tautu klētiņā BW. 18010 (ähnlich 18011, 18012 und 24250, 1 var., auch aus Livl.). duodat ziņu sniķeŗam, lai tais[a] manu mūža māju! 27308. mūža nama sniķerim 27812, 20 var. sniķera lietas Zeif. II, 250 (Dünsb.). Aus dem mnd. sniddeker > snitker "Tischler".

Avots: ME III, 976

spĩķeris: Rīgā rudzi spīķerī BW. 2890. Rīgā pilni spīķerīši 2905.

Avots: EH II, 553

stara,

1) der Strich, die Strecke
U.; mežam liela stara izcirsta, ein grosser Strich Waldes ist ausgehauen U. ziedi, rudzu vārpa, deviņām stariņām (Var.; aitiņām, rindiņām)! BW. 28128 var. jūŗā iestiepušās kalnu staras Konv. 1 919. lietus stara, eine Regenwolke U., Strichregen V., Karls.; nebija jau ne˙kāds gaŗais lietus, tāda stara vien nuolija Salisb. krusas stara, eine einzeln ziehende Hagelwolke, ein Strich Hagel U.;

2) der Fetzen
U.; svārku stara Festen, ein Fetzen vom Rock U.;

3) der Ast, die Zinke
A. - u. N. - Schwanb., Mar.; dakša ar trim starām N. - Schwanb. dzelža sakumus ar četrām starām Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). kāzu lukturis ar četrām starām priekš četrām svecēm BW. III, 1, 25. asi mieti, vienā galā ar divi starām Etn. I, 105 (aus Gold.) bē̦rzs ar divi starām RKr. VII, 927. ne̦suši bogiem dāvanas un likuši uozuola starās Etn. III, 90. zâle trīs starām BW. 29371 var. vīšu pīcku trim starām 11058; 21721. Jāņa māte sieru sēja deviņām stariņām (Var.; deviņiem stūrīšiem) 32314, 3 var.;

4) (bikšu) stara, das Hoseribein
N. - Rosen n. FBR. VIII, 30; suņi abas bikšu staras saplēsuši Saikava. akmiņus viņš nesis ar bikšu starām LP. V, 416. piebāž bikšu staras pilnas salmu Pas. III, 501 (aus Lubri.). Nebst stars "Sonnenstrahl" zu slav. prostorъ "Ausdehnung", ai. stara-ḥ "Schicht", r. простерéть, aksl. prostrěti (prs. prostьrǫ) "ausbreiten, ausstrecken", gr. στόρνῡμι "breite aus", lat. sternere "hinbreiten", av. staraiti "sternit" u. a., s. Persson Beitr. 449 und 787, Būga KSn. I, 286, Trautmann Wrtb. 287 f., Walde Vrgl. Wrtb. II. 636 ff.

Avots: ME III, 1045

stìebris ² (unter stìebrs),

1): kviešu stiebrīši Rainis Dz. un d. II, 165.

Avots: EH II, 583

stìebrs Wolm., PS., C., Jürg., Ermes, Schujen, stiebrs ² Kl., Adl., Schwanb., Golg., Lis., Lubn., Saikava, Pilda, Kr., stiêbrs ² Iw., Widdrisch, Ruj., Salis, stiebris Spr., stiebris ² Warkh.,

1) stiebris Glück, der Halm (jeder runde Halm
Mag. IV, 2, 41): Sprw. divi vārpas uz viena stiebra neaug. septiņ[as] vārpas izauga nuo vienu stiebri Glück I Mos. 41, 22. apakš... linu stiebrīšiem, kas... uz jumtu izklāti bija Jos. 2, 6. zâles stiebriņi Vēr. I, 1172 (ähnlich S. 1285);

2) die Binse (scirpus L.)
RKr. II, 77, U.; die Simse (juncus L.) RKr. II, 72, U.; stiebri, das Schilf N. - Bartau n. Janš. Nīca 28; e̦ze̦ra stiebri, See - Binse (scirpus lacustris L.) RKr. II, 78; suņu stiebri, Schierling (conium maculatum) Mag. IV; 2, 79, Konv. ² 4072: ar stiebru krē̦slu A. Upītis Dzim. rītā 5. pa˙visam gaiši dze̦lte̦ns - bē̦rza lapās un suņu stiebru zieduos Etn. III, 58;

3) stiebris Glück, das Rohr
U.: deve tam vienu niedres stiebri Glück Matth. 27, 29;

4) der Flintenlauf
U.;

5) stiebriņš, die Zigarettenhtilse:
kastītes ar tabaku un stiebriņiem A. v. J. 1896, S. 751;

6) der Rüssel
(?): kukaiņa sūcamais stiebriņš SDP. VIII, 46. Gewöhnlich (so zuletzt bei Trautmann Wrtb. 284 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 624 f.) mit li. stem̃bras identifiziert; in diesem Fall aber sollte man ein le. *stè̦mbrs (vgl. stambans) erwarten. Somit eher zu li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten", stiebas "Stock", le. stiba (s. dies)?

Avots: ME IV, 1077, 1078

strīķeris, wer (das Getreidemass) abzustreichen hat: strīķerīši (Var: snîķerīši), zāģerīši, līdz ar mani tautiņās! māte deva lielu pūru, nelien tautu klētiņā BW. 18010 var. Aus mnd. striker "Streicher".

Avots: ME IV, 1091

*stringana od. *stringans "?": lai tie spuoži dālderīši nenuogrimtu stringanā Plūd. Llv. 135; nicht zuverlässig!

Avots: ME IV, 1090

stungurs,

1) auch stunguris, stungars BW. 34721 (aus Windau), der Strunk, Kohlstrunk U., Plur. stunguri, abgetrocknete Stengel Kawall n. U., zerbrochenes Gezweig U.: starp šiem stungurīšiem un nuovītušiem rāciņu virkšņiem Plūd. Rakstn. I, 60;

2) stunguri, Holzstückchen
U. Wohl als ein Kuronismus zu li. stùngis "Messerstumpf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 19 und 28).

Avots: ME III, 1107

sviêdri,

1) der Schweiss:
parādījās tam salti sviedri uz... pieres JK. sviedri pa matu galiem pilējuši ebenda. sviedri birst Schorstädt. sviedriem pelnīt Aus. I, 3. ar sviedriem nuopelnīts RKr. VI, 822. bērīši sviedriņuos (Var.: nuosvīduši) BW. 28065, 4;

2) l uoga sviedri, die Feuchtigkeit am beschlagenen Fenster:
sausā ēde jāapsmērē ar luogu sviedriem Etn. II, 135 (ähnlich: IV, 21);

3) pīpes sv., Tabaksöl
Dond., Mar., Wandsen: kad bite iedzeļ..., tad dzē̦lumu apsmērē ar pīpes sviedriem, lai nepampst Etn. IV, 116;

4) ausu sv., Ohrenschmalz:
uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus Etn. IV, 2;

5) "?": sausā ēde jāsmērē ar sakaitē̦ta cirvja sviedriem Etn. II, 135;

6) die Maische
Wid. Zu svîst 3.

Avots: ME III, 1165

tauris,

1) "kas taurē I" Warkl.; kliedz kâ tàuris ² ("?") Golg.;

2) "?": kâ taurīši kumeliņi BW. 19037 var.;

3) dūmu tauris Kav. "nuoskrepis (netīre̦ns) tauriņš"; vgl. dūmu taure.

Avots: ME IV, 140

tuõveris,

1): lieli tuoverīši BW. 31642, 7.

Avots: EH II, 710

vaivarītes: vaivarīšu (oder zum nom. *vaivarīši?) pur[v]iņā BW. 18801.

Avots: EH II, 750

varduksnis,

3): eine gewisse Pflanze
("= vidrīši") A.-Schwanb., (mit gelben Blüten, schmackhaft für Kühe; mit ar̂) Liepna; ‡

5) vardukšņi, ein feuchter, einschiessender Ort
Selb.

Avots: EH II, 757

I veñteris Autz, BL, C., Dond., Dunika, Lin., Neuenb., Pankelhof, Salis, Stenden, Wandsen, (mit èn ² ) Bers., Erlaa, Fest., Golg., Grawendahl, Kl., Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Sonnaxt, ein Setzkorb L., Setznetz U., Memelshof; ein reusenartiges Setznetz Bielenstein Holzb. 671 (mit Abbild.); eine Art Fischreuse Lasd., Laud., Lubn., Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168; ein aus Weidenruten geflochtener Fischkorb mit doppeltem Boden Frauenb. (mit eñ ), Luttr.; eine Fischreuse aus Garn Ruhental n. Etn. I, 121; Bielenstein Holzb. 668; ein auf Reifen aufgespanntes Netz zum Aufbewahren von Fischen Etn. II, 108: upītē jāieliek venteris: šuonakt skries zivis Saikava. zivis, iegājušas caur priekšdibe̦nu īstajā venterī; netiek vairs ārā Lutr. zivju venterīši BW. 20575, 1. līdeciņa (sc.: līda) venterī 3690 var. kas pīs lūku vēnterīti ? 30757. kam venteris ir (die da Hälter haben) līdz ar visiem, kas... dīķus dara Glück Jesaias 19, 10. Als Lehnwort aus dem Kurischen resp. aus li. vénteris "Fischreuse aus Weidengerten" wohl zur Wurzel von le. uotainis (s. dies und KZ. LII, 110 ff.); anders Būga KSn. I, 299.

Avots: ME IV, 537, 538

vẽris, ein grosser Wald PS., namentl. ein grosser Laubwald Walk. n. U., Burtn., (mit è2 ) Bers., Fehteln, Kl.; ein grosser morastiger Wald Bers.; ein niedrig gelegener, feuchter Fichtenwald Allasch n. BielU.; ein niedriger Laubwald (mit ẽ ) Jürg.; ein grosser, gemischter Wald (mit ẽ ) Nötk.; ein undichter Kiefernwald (mit è ² ) Festen; ein undichter Wald mit grossen Bäumen Walk; ein grosser abgeschlagener Wald Bergm. n. U.; "ve̦cs, lē̦ni audzis priežu mežs" Ronneb.; Gebröch U.; eine morastige, einschiessende Stelle, wo nichts recht wächst Grundsahl, Sinolen; eine trockene Wiese am Flussufer (mit ẽ ) Wolm.; mit gutem Gras bestandene Uferwiesen Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617 (unbek. in Dond., Dunika, Golg , Kaltenbrunn, Lubn., Salis, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, Wanasen): purvi vien, vēri( Var.: vēres) vien BW. 25938, 6. gan ir liela vēra (Var.: vēres) mala 7569. vēra uozuoliņu 4820. devāmies dziļi mežā... līdz . . . silam, gāršai vai vēram A. v. J. 1900, S. 887. - Vgl. die Gesindenamen Vẽris Lvv. I, 82, Vẽrīši und Zvir̂gzdavẽris ² I, 35 und die Wäldernamen Bauskas vēris I, 51 und Vērgārša I, 111, sowie (in einem Dokument v. J. 1254 bei Bielenstein Grenzen 431) "silvam, quae Vere dicitur" (in Semgallen). Unklar ist das Verhältnis zu ähnlich lautenden finnischen Wörtern mit der Bed. "Wald", wozu Setälä IFA. XIII, 295 f. In der Bed. "Uferwiese" vielleicht aus estn. vēŕ "Ufer".

Avots: ME IV, 561, 562

zatuorsvārki Bw. 2053o var. (ans Gliebava), zatarsvārki Oknist, zatersvārki Segewotd, BW. 20684, 1 var., zatursvārki Seifert Chrest. II, 172, ein Taillenrock (zatari) Wessen, (zatarsvārki) Alt-Rahden, Bauske, Peb., Smilt.; ein langer Schossrock (zatūrsvārki) Stenden; ein ziemlich kurzer Rock (zatubri) Ahs.: tavu īsu zatuorīšu! vieni paši zatuorīši, tie nuoplīsa dancuojuot BW. 20390, 1 (aus Kabillen). Nebst estn. sater-kūb aus d. dial. Sa(r)turrock bei Frischbier II, 248.

Avots: ME IV, 692

zīķeris "?": zīķerīši, zāģerīši BW. 18010, 1 var.

Avots: ME IV, 732

I zvê̦rs,

1) zvḕ̦rs Serbigal, hochle. zvêris (z. B. in Bers., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, Kaunata, Kl., Lös., Lubn., Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Zvirgzdine; nur zvê̦rs hingegen in A. - Laitzen, Memelshof, Schwanb.), zvèris ² Mar. (n. RKr. XVII, 108 daneben zvê̦rs), Mahlup (nur im Vergleich viņš ir kâ zvèris ^2; sonst zvê̦rs), zvêris ² (li. žvėrỹs LitMnd. I, 267 und Altpr. Monatsschr. XV, 470) PlKur., das wilde Tier, die Bestie
U.: plēsīgs zvē̦rs, ein Raubtier U. meža zvē̦ri apē̦duši BW. 27116 var. tā nebēdza vilka zvē̦ra 13167, 17. suņi zvē̦rus tre̦nkā Kra. Vīt. 47. miesīgi brāļi kavās kâ zvē̦ri 60. ve̦lns apmetēs par vilku, par tārpu un par visaidu zvēri Pas. III, 43 (aus Kapiņi). es tev ierādīšu zvēri, kam gaļa lielāka I, 188 (aus Kolup). zvērīši viņu apsargā III, 316 (aus Lixna). e̦ze̦rā... ar že̦be̦rklu izcēlu zvēri Jauns. Pakans ar Duksi kâ zvē̦ri tam uzkrita Lapsa-Kūm. 13. Pēternieki zvē̦ra ļaudis (tierische, bestialische Menschen) BW. 12825, 1. kaut tevi zvē̦rs! Kaudz. M. 157, hol's der Teufel!

2) ein starker Mensch oder ein solches Pferd
Frauenb.;

3) zvēris Stockm., ein wilder, tierischer Mensch.
Zu li. žvèris (acc. s. žvė˜ri, in Dusetos, sonst žvė`rį, gen. pl. žvèrũ, An. 11), apr. acc. pl. swīrins, aksl. zvěrь (plur. zvěrije), gr. ϑήρ "wildes Tier", lat. ferus "wild", s. Trautmann Wrtb. 374 f. und Walde Vrgl. Wrtb. I, 642 f. Der o- Stamm in le. zvê̦rs beruht auf dem ererbten gen. pl. zvê̦ru (= li. žvèrũ,, gr. ϑηρῶν

Avots: ME IV, 773