Paplašinātā meklēšana

bri˙dac, bri˙dauc, Interj., bradaudz:mednieks bri˙dāc ar visiem zvē̦riem laukā! LP. IV, 27. zaķis bri˙dauc pa luogu iekšā V, 221.

Avots: ME I, 331

bridaliņa, auch bridelīte, bridaliņa, die fortwährend watet: saulīte, bridaliņa, brida dienu, brida nakti BW. 33733 (Var.: saules meita bridelīte).

Kļūdu labojums:
jāiesprauž aiz šķiramā vārda (hinter dem Stichwort ist eizufugen):bridaļiņa
bridaliņa = bridaļiņa

Avots: ME I, 331

pãridarĩjums, pãridarîšana, pãridarîtãjs, s. pãrdarît 2.

Avots: ME III, 157

rida,

1): ridas "alter Kram;
grabažas" Frauenb., "grabažas" Kurmene; rid[a] "Kram; grabažas" Salis; rida "prece, manta" Golg. ("ehemals"); saliku katru ridu savā vietā Janš. Mežv. ļ. I, 178. kas tādu smagu ridu vedīs ...? II, 343. Jurītim ... visas ridas (gemeint sind die Genitalien) kuoka vien BW. 35073. kuo tu te dari par ridām (Sachen)? BielU.; ‡

4) Unruhe, Lärm, Gepoltef
OB.

Avots: EH II, 370

rida,

1) rida Ramkau, Plur. ridas U., Līn., Dond., Wandsen, Stenden, Naud., Nigr., auch ridi U., allerlei Gerät, Kram:
ridas vadāt, seinen Kram (beim Umziehen) überführen U. braukā nu atkal savas ridas vadādams Neik. te nu ir sakrauta visāda rida pa kājām Ramkau. uz bēniņģi saliktas visādas ridas Nigr. ņem savas ridas nuost, lai citi tiek garām! Dond. ve̦zumi stipri purēja, un dažādas ridas klabēja un grabēja Janš. Dzimtene ² I, 506. meklēsim pa ridām, - nezin, kur šuoreiz ciema kukuli nuoglabājis LP. V, 120. kur vien kādas ridas atradās VII, 287. kuo nu stāvi pa ridām! was stehst du im Wege, was störst du! Dond. ratiņu tu vari nest uz klēti, tas tik pa[r] ridam ir istabā ebenda;

2) ridas, Unannehmlichkeiten, Scherereien
Katzd.;

3) das Getue, die Arbeit, Mühe:
liela rida, mazs iznākums Stelp. kas tuo ridu var uzņemties! Lis. Nach Persson Beitr. 856 (vgl. auch Prellwitz Wrtb.2 156) zu raids 1, got. raidjan "anordnen", mhd. reiten "bereiten, ordnen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II 348 f.); doch fragt es sich, ob nicht rida auf dem Verbum ridāt beruht, und dies könntc aus˙liv. ridd "reihen, ordnen, aufriumen" (vgl. estn. ridama "reihen", rida "Reihe" und dazu Thomsen Beröringer 129) entlehnt sein.

Avots: ME III, 522

skridas Kursiten, = skribas (s. skriba 4). Etwa zu mnd. schratelen "zerschneiden" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 580)?

Avots: ME III, 892

àizridêt, -ât, tr.,

1) seinen Kram
(ridas) wegbringen, beseitigen, entfernen überhaupt, so von unangenehmen Gästen: tikkuo viena banda aizridē̦ta pruom, te uotra atkal kaklā Laps.;

2) aizridât, (mit allerlei Kram) verstopfen, verdämmen, versperren:
viņš ar saviem krāmiem durvis tā aizridājis, ka nemaz vairs istabā nevar tikt K.; einen Graben oder Bach verstopfen oder zudämmen Mag. XIII, 2, 64.

Avots: ME I, 46

bridin, bride̦n, bridien, bristin, verbales Adverb zur Verstärkung von brist: jau saulīte bridin brida BW.17449.

Avots: ME I, 331

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333

debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.

Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582

Avots: ME I, 449

‡ II denga, = ‡ dinga I (?): me̦lna cūka jūru brida, dengas kule mugurā BW. 30929. Aus r. деньги "Geld".

Avots: EH I, 315

I dũka,

6): auch (mit ũ ) Salisb.; ‡

7) der Hintere (eines kleinen Kindes
Salisb.) Seyershof (mit ũ): brida iekšā līdz dūkai sniega kupenī Seyershof; ‡

8) eine dicke Röhre, z. B. die Röhre in der Mühle, wodurch man das Korn in den Kornkorb schüttet; der Blasebalg
A.-Schwanb.; ‡

9) "ein tiefes Loch"
(?) Salis (mit ũ): d. ir kūtī nuo griestiem līdz zemei; "caurums pagraba galā, pa kuŗu iebeŗ saknes" Ramkau; ‡

10) eine grundlose Tiefe im Morast
Celm.

Avots: EH I, 346

‡ dze̦ltane,

1) = dze̦lˆtaine (mit e̦lˆ ) Warkl.: skaista te̦k dze̦ltanīte BW. 11459 ¹ , 1. dze̦ltanīte purvu brida dze̦ltaniem mateņiem 18803, 7;

2) Epitheton des gelben Haarzopfes:
bizīt, manu dze̦ltanīt! BW 16907.

Avots: EH I, 353

‡ grîde ² Rutzau n. FBR. VII, 121, Perkunen (hier daneben auch grîda ² ), = rida">grida 1; grîžu ² deķis (tahmisch), eine Dielendecke.

Avots: EH I, 406

[iêliẽkņa ² Nigr.], iẽliekņ, [ieliekna Laud.], eine Niederung, eine feuchte, niedrig gelegene Stelle: rudzi ieliekņās izpuvuši Kokn., [Welonen]. viņas brida pa kapiem un ieliekņām Vēr. II, 30. upe ar saviem krastiem un ielieknām Līb. 42. [ìelìekņa ² "mežā ieliecies pļavas gabals" Nerft. Vgl. liekna.]

Avots: ME II, 40

izjaukt, tr.,

1) auseinander wühlen, verwühlen, zerzausen, zerstören:
uguntiņu ar kuoku LP. VI, 222; pavardu Kaudz. M.; matus. brida pa izjauktuo sniegu Vēr. II, 527. zvē̦ru bē̦rni likušies krāsnī, tuo izjaukdami drupatās LP. VI, 764;

2) fig., vereiteln, zerstören:
cerības, kāzas, laulības, nuoduomu. puisis izjauc priekus LP. VII, 509. mūžu tie mums izpuosta un izjauc Vēr. I, 1205.

Avots: ME I, 745

izžulˆgt,

1): auch KatrE.; Warkh.; izžulgušā zemē ir tabāks neaug Saikava: zirgs brida pa izžulgušuo sniegu Niedra Kad mēnesis dilst 277. ce̦pure salijuse cauri slapja, izžulgusi PV. kad aitas slimuojušas ar ūdens kaiti, tad viņu iekšas ir izžulgušas Bers., Kalz. ja kājas ilgāku laiku nav autas, tad tās izplešas, izžulgst ebenda; ‡

2) austrocknen
(intr.) Gr.-Busehh.: peļķe izžulgusi.

Avots: EH I, 499

ķīrlis, ķir̃lis Serb., [ķìrlis N. - Peb.], dreizehige Möve (larus tridactylus) RKr. VIII, 100; der Fischalder (pandion haliaëtes) RKr. VIII, 87; V Mos. 14, 13.

Avots: ME II, 389

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

laipinât, tr., kaus., über einem Steg gehen lassen, über hingelegte Bretter od. Steine gehen lassen, damit die Füsse nicht beschmutz würden: pati brida dziļus dubļus, bē̦rnus laipu laipināja BWp. 1334.

Avots: ME II, 410

I laĩpuôt [auch Dond., Selg., Wandsen, Bauske, làipuôt Jürg., Arrasch, Trik., C., laîpuo ² Gr. - Essern, Lautb., Ruj.,], instr.,

1) über einen Steg gehen:
es redzēju savu Laimīti ze̦ltu laipu laipuojuot BW. 9227. mēs bijām trīs māsiņas, trīs lapiņas laipuojām 3638;

2) von einem Brett, Stein, Hümpel zum andern seinen Weg nehmen, um die Füsse nicht schmutzig, nass zu machen; beim kotigen, nassen Wege trockene Stellen suchen:
me̦tat laipas, laipuojiet BW. 18778, 1. purvā laipuojām kâ varē̦dami uz priekšu. viņš laipuo kâ kaķis;

3) hüpfen, schweben:
bērziņam lapas dre̦b, lakstīgalai laipuojuot (Var.: lakstīgala laipuojās) BW. 14869, 2. Laimiņa laipuoja pa jumta virsu 1441;

[4) jem. nach dem Sinne, zustimmend reden Wandsen:
kuo tu viņam laĩpuo?] Refl. - tiês,

1) über einen Steg, über Stege gehen, schmutzigen Stellen ausweichend gehen:
šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2. nei man laipu laipuoties 18795. ruoku ruokā laipuojās abi pa ceļmalu Druva II, 3. [viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobrieduošuo ceļmali, juo ceļš še... bija ļuoti dubļains Janš. Dzimtene V / VI, 281];

2) fig., lavieren, auf beiden Seiten hinken, den Mantel nach dem Winde hängen:
tas nebija vīrs, kas prastu luocīties vai laipuoties Plūd. Subst. làipuôtãjs, einer, der auf beiden Seiten hinkt. Zu làipa.

Avots: ME II, 410

‡ ļe̦nkaša PV., = le̦nkaša; was einem Lappen ähnelt: iet guoridamies kâ ļ.

Avots: EH I, 771

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

‡ III lipinât (li. lipinti "hinaufsteigeri helfen"), behutsam gehen machen, (?): (vāverīte) pate brida dziļus dubļus, bē̦rnus laipu lipināja OB. n. Latv. Saule 1927, S. 619 (bē̦rniem in demselben VL. RKr. XX, 55 aus NB. ist wahrscheirtlich eine falsche Korrektur für bē̦rnus). Hierher gehört vielleichfi auch lipinâtiês 2 unter lipinât I.

Avots: EH I, 744

‡ mãlêt, -ēju Siuxt "traipīt": brida pa peļķi, kāmē̦r sāka viens uotru ar dubļiem m. caurumus grīdā mālēja ar māliem pilnus. Refl. -tiês "triepties" Siuxt. mālējās gar me̦dus pundulu un sviesta bļuodu. Aus d. malen.

Avots: EH I, 790

nùobrist [li. nubrìsti],

1) intr., hin-, ab -, herabwaten, (in Wolken) untergehen (von der Sonne):
bridin nuobrien saule Skuola III, 22. saule nuobrien, rītu būs lietus, die Sonne geht zwischen Regenwolkwn unter, morgen gibt's Regen Hr.,

2) abtreten, abtrampeln:
bite druvas nenuobrida BW. 6511. Refl. - tiês, watend nass werden, sich beschmutzen: pats medinieks bij nuobridies līdz ceļu galiem Dok. A. ubags nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303.

Avots: ME II, 765

nùogruôba Bers., Lös., nùogruôbs Lub., jähe, plözliche Tiefe im Fluss, im See, der Absturz [Fest.]: nuogruobai tuvuojuoties viņa nebrida vairs tālāk RA. kalnu nuogruoba - tāda vieta, kur kalnājs vienā pusē uz reizi stāvu beidzas, kamē̦r lejā sākas dziļa ieleja Konv. ¹ 794.

Avots: ME II, 787

‡ nùolīdinât, hinunterregnen machen: Īrida ve̦lk ūdeni ... uz augšu, tuo atkal n. zemē par auglību Dünsb. Vecie gr. I, 95.

Avots: EH II, 63

‡ *nùostirt "?": māte, kas brida laidaru un gāja visuos darbuos, nuostirusi kâ kalpuone Jauns. Augšz. 51.

Avots: EH II, 91

ùotrs (li. añtras) C., Kaugershof, Morizberg, Neuenb., Ronneb., Schujen, Serbigal, Walk, (mit uõ ) Adiamünde, Bl., Iw., Līn., N.-Bartau, Pankelhof, Ruj., Salis, Siuxt, Stenden, Trik., Wahnen, Widdrisch, N.-Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit ùo ² ), Kl., Lös., Nerft, Preili, (mit uô ² ) AP., Arrasch, Dond., Jürg., Kumbern, Selg., uõtras PlKur., der andere, der zweite: uotra puse, die andere Hälfte, Seite, die Nachgeburt U. Sprw.: kuo pats negribi, tuo uotram nedari! kâ tuo var uotram duot, kas pašam labi smeķē! nuodzīvuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35. grūt[i] dzīvuot pirmuo mūžu, vēl grūtāk uotruo BWp. 12151. panāksnieki un vēdēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. mana līgaviņa uotra puiša ruociņā BW. divi... puiši stāvēja klēts priekšā un uotri divi klēts pakaļā BW. III, 1, S. 75. pieci brieži purvu brida, uotri pieci Daugaviņu BW. 30501. izcepi tiem vieniem sešiem tuo vienu baluodīti, tiem uotriem sešiem tuo uotru! LP. II, 18. kur meitiņas pulkā dzied, tur ērģeļu nevajag: viena (Var.: cita) smalki, uotra (Var.: cita) re̦sni . . . ērģelēja BW. 341 var. - viens (un) uotrs, der eine und der andere, mancher: viens, uotrs pa vārdam parunā Saul. uotrs cits, = cits, ein anderer: vienā kambarī bija..., bet uotrs cits bija aizsiets ar lūku Pas. IV, 50 (aus Višķi). Zu apr. antars (fem. antrā, acc. s. masc. g. āntran), got. anƥar, ai. ántara-ḥ, anyá-ḥ "anderer" u. a., s. Le. Gr. § 337 b, Walde Vrgl. Wrtb. I, 67, Trautmann Wrtb. 10 f.

Avots: ME IV, 425

pãrdarît, tr.,

1) ummachen, um-, verwandeln:
vinš pārdarīja ūdeni par vīnu A. XIII, 476;

2) = pãri darīt, einem etwas zu leide tun: iesim... atmaksāt tuo, kuo tas manai sievai pārdarījis LP. II, 36. Subst. pãrdarĩjums, das Umgemachte, die Umgestaltung, Verwandlung; pãridarĩjums, das Unrecht, die Unbill: gan tev dievs atdarīs manu pāridarījumu BW. 4296; pãrdarîšana, das Ummachen, Verwandeln; pãridarîšana, das Unrechttun, Beleidigen; pãrdarîtãjs, wer ummacht, verwandelt; pãridarîtãjs, wer Unrecht tut, beleidigt.

Avots: ME III, 152, 153

III pavil˜nît "ūdeni maisīt, jaukt": puika iebrida dīķī, lai tuo pavilnītu. pavilnī drusku putru! Plm. Zu pavilnît I?

Avots: ME III, 138

pelˆdinât Wolm.,

1) schwemmen:
zirgus peldinājuši LP. VII, 363. par upīti peldināju pāris ze̦lta gredzentiņu BW. 6350;

2) "?": kumeliņš... purvus pāri brida, Daugaviņu peldināja Kreuzb. n. Latv. Saule 1926, S. 410.

Avots: ME III, 195

pìebrist,

1) zu-, hinzu-, herzuwaten:
viņš piebrida līdz... kalnam Dīcm. pas. v. I, 71;

2) = piebradāt: p. istabu.

Avots: ME III, 240

piedārms Wessen, piedārns Nerft, passend; vgl. li. pridarus "geziemend".

Avots: ME III, 243

III pinka, scherzhaft für purvs: turku me̦rga pinku (Var.: puou) brida BW. 13557, 1. Als ein Kuronismus od. Lituanismus zu ai paŋka- "Schlamm, Sumpf"?

Avots: ME III, 219

purêt, -u, -ẽju,

1) tr., schütteln (den Kopf)
Kawall n. U.;

2) zittern, sich schütteln:
puri, puri (Var.: trīci), apšu lapa, lē̦najā vējiņā! tā purēja sērdienīte, bajāram bildinuot BW. 5243, 2. viņam visi kauli purēja nuo bailēm Pas. III, 53. nuo bailēm viņam visas biksas pur LP. VII, 860. (žīdi) laida pilnuos rikšuos pruojām, tâ ka ve̦zumi stipri purēja un dažādās ridas klābēja un grabēja Janš. Dzimtene ² I, 506. vai viņa pati trīc un pur, vai āvīzē burti lē̦kā Dzimtene IV, 142. - Nebst purinât, purtinât zu li. pùrtinti "schütteln, rütteln", vgl. Leskien Abl. 317.

Avots: ME III, 417

‡ purvenieks, ein Sumpfbewohner (?): p. purvu brida Tdz. 43181.

Avots: EH II, 329

‡ raugāji "?": balta kaza jūŗu brida, uotra stāv raugājuos Tdz. 55379.

Avots: EH II, 357

rāvaîns U., Karls., Mar., ràvaĩns C., rãvaîns Līn., rãvuôts Heniņ. kaltgründig, morastig, eisenhaltig: rāvaiņa zeme Mag. IV, 2, 144, kaltgründiger Acker. rāvaina vieta Ar. rāvuots ūdentiņš BW. 25950, 5. kādēļ slāpstuošais lai nuo iesākuma dzer purva rāvainuo ūdeni? Vēr. II, 673. me̦lnās saknes spraukšķēja un trūka, me̦zdamas uz drānām rāvainuo ūdeni Saul. 1, 130. me̦lnu krāsu vēl dabūja nuo rāvaiņa ūdeņa Etn. III, 58. cielaviņa purvu brida rāvainām kājiņām BW. 18803 var. tautas mani aicināja rāvienā sienu grābt; kâ es iešu pie māmiņas rāvainām kājiņām? 28719. raudavīte, kam tu bridi rāvājā; kâ nu nāksi kalniņā rāvainām kājiņām? 2511. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533, pa rudi rāvainu, straignu lieknu Janš. Dzimtene ² II, 144.

Avots: ME III, 499

rickās, ricki, altes Gerat, Plunder, Kram U. Aus ridas . riskas?

Avots: ME III, 522

ridât, -ãju U., Dond., ridêt, -ẽju, U., Wandsen, Rojen, tr., wegräumen, zur Seite schaffen: es sākšu tūliņ ridāt savas mantas Dond. muodinās šuo augšā, lai ridē̦tu nūju nuo kājām LP. IV, 9; ridât "ordnen, zubereiten" Nötk. Refl. -tiês,

1) ridâtiês, kramen, ordnen
Trik., Serben n. U., MSil.: tā (saimniece) ridājās savā istabā Lautb. Luomi 181;

2) ridâtiês, sich mit unangenehmen Dingen abgeben
Katzd.;

3) sich davonmachen, fortgehen ("sich packen"):
lai visi citi ridējas nuo baznīcas laukā LP. V, 156. lai tikai ridējuoties nuo durvīm nuost LP. VI, 156. visi miruoņi ridēsies pruojām VII, 233. kad vazaņķis vēl tad neridē̦tuos pruojām A. XI, 574;

4) ridâtiês, sich aufmachen, sich rüsten (zu einer Reise od. Arbeit)
Nötk. ridies žiglāk! Wandsen. Vgl. rida.

Avots: ME III, 522, 523

I rieči,

1) = rīki Harder n. U., das Handwerksgerät L.; riẽči, verschiedene kleine Sachen Janš.: visi rieči stāvu stāv: stāvu sluotas, stāvu dakšas, stāvu stāv sprigulīši BW. 28797. pa tam tuop visi riečiņi pie arkliem, ratiem taisīti St.; übertragen, von den männlichen Geschlechtsorganen: mani rieči nuodiluši BW. 35036;

2) = ridas">ridas, altes Gerät, alter Plunder Bergm. n. U. Zu rìks?

Avots: ME III, 544

riskas: riski (Stammform?) "grabažas" Salis. Scheftelowitz KZ. LVI, 198 lässt es aus *ridskas (zu ridas) entstanden sein. Eher wohl aus rickas.

Avots: EH II, 374

II rist (li. rìsti dass.) U., ritu, rollen; wälzen: nuo... taisna ceļa ritis Plūd. Llv. II. 70. Nebst riest III, riẽtêt, raitît, ritêt I, ritenis zu ae. wrīdan, ahd. ridan "winden, drehen", s. Lidén Anlautges. 4.

Avots: ME III, 532

III rist, riedu, ridu, ordnen Biel. n. U. Nach Zupitza KZ. XXXVI, 66 und Persson Beitr. 856 zu raids 1 (s. dies) und rida (s. dies); doch könnte ie in riedu auch aus en entstanden sein (vgl. le, ritida, slav. ręдъ "Reihe"), und in diesem Fall wäre rid- Ablautentgteisung, s. Walde Wrtb. ² 546.

Avots: ME III, 532

sabrist,

1) tr., watend besudeln, durchnässen:
nu tu esi sabridis kājas MWM. X, 335. es zâlē... sabrienu savus zābakus A. Brigader. viņš paķēra sabristu zābaku A. XX, 125;

2) intr., zusammen hinein waten:
zuosis sabrida auzās Seifert Chrest. III, 2, 237. Refl. -tiês, (watend) sich besudeln, durchnässt werden: ja sabridīšuos, kājas sasildīšu cirtumuos Janš. lietus sagāzis, - sabridusies JR. IV, 122.

Avots: ME III, 597

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

I sẽklis Lindenhof, Wolmarshof, Ruj., Widdrisch, C., PS. sèklis Ranzen, Drosth., sêklis ² Ekau, Selg., Zögenhof, Jürg., Nigr., Bauske, Matkuln, Windau, sèklis ² Kr:, sēklis Spr., Lennewarden, Ringmundshof, sêkle ² Sassm., sēkle Dahlen, eine Untiefe, Sandbank, die Flusswate: laiva uzskrēja (uzmetās, uzdūrās, uzķērās) uz sēkļa Lennewarden, Ringmundshof. ūdenis, kur . . . trūd . . . neskāitāmi sēklī uzgājuši kuģi A. XX, 886. izvilkuši savas laivas iz jūras sēklī A. v. J. 1896, S. 132. viņa sēklī pārbrida pār upīti A. XX, 164. (fig.) svešā pilsē̦tā kâ uz sēkļa izsviests A. v. J. 1897, S. 656. viņš materiālā ziņā bija gluži uzskrējis sēklī A. XI, 258. Zu se̦kls.

Avots: ME III, 825

šļimpa, in der Verbindung šļimpa šļampa "?": ņem, bālîņ, šļimpu šļampu, neņem tādas vīzde̦gunes! šļimpa šļampa dubļus brida, vīzde̦gune laipuojās BW. 12158, 2.

Avots: ME IV, 71

stimpu, in Verbind. mit stampu,"?": ņem, bāliņ, stimpu stampu, neņem kādu vīzde̦guni! stimpu stampu dubļus brida, vīzde̦gune laipu meta BW. 12158 (n. U. stimpa stampa: Bezeichnung eines derben, arbeitstüchtigen Mädchens).

Avots: ME IV, 1070

sutrãjs,

1) Mistjauche
Bauske, Stomersee, Lennewarden (auch: sutrenis), Konv. ² 1356, Peņģ. Sakņu dārzs 10; eine Jauchgrube Kalleten: tagad mums nāk sutrājs virsū LP. VI, 132. es būt[u] tādu pasmē̦luse sutrājā, vircājā BW. 21260, 2 var. brida pa laidara sutrāja dīķi Seibolt. laidara sutrājā aprakt LP. I, 112. dzīvuot sutrājā MWM. VI, 792. sutrāji "sutraiņi": sutrājus sataisīt;

2) ein Faulpelz, eine Schlafmütze
Freiziņ.

Avots: ME III, 1128

tampa "?": timpu tampa dubļus brida BW. 12158, 1 var.

Avots: ME IV, 129

II timpa, in der Verbind, timpa tampa "?": ņem, bāliņ, timpu tampu, neņem kādas vīzde̦gunes! timpa tampa (Var.: timpu tampu) dubļus brida BW. 12158, 2 var.

Avots: ME IV, 191

I trāba (li. trobà "Gebäude"), ein (altes, baufälliges Sauken [mit à ² ], Serben [mit ãl) Gebäude Nerft (mit à ² ) n. Mag. IV, 2, 151, U., Wessen; ein kleines Haus, eine Hütte (mit à ² ) Gr.-Buschh.; eine aus Ästen improvisierte Hütte auf dem Felde (mit à ² ) Grawendahl: lai kāda trāba, ka(d) tik galva zem jumta Gr.-Buschh. meža cirtēji savas skuju būdas nuosauc par trābām ebenda. tādu trābu sasitām (saslējām) eberida. Zu lat. trab(ē)s "Balken", s. Walde Wrtb. ² 787.

Avots: ME IV, 227

trijgalvis, LP. II, 13; IV, 4; VI, 465, wer drei Kčipfe hat. - Plur. trijgalvji, Letten im Wiridauschen (um ihrer Tracht willen so genannt) U.

Avots: ME IV, 234

uzbracât Wid., uzbracēt, aufschtirzen: uzbracētiem brunčiem Janš. Bandavā I, 40. Refl. uzbracētiēs, sich aufschürzen: Buozumene, uzluocījusēs un uzbracējusēs, berž... stāveņus Janš. Precību viesulis 5. viņas, brunčus uzbracējušās, iebrida... e̦ze̦rā Bandava 1, 118.

Avots: ME IV, 318

uzbrist (li. užbrìsti),

1) (hin)aufwaten
Spr.; auftreten, auftrampeln: guovis uzbrida uz saliņas. vinš man uzbrida uz kāju (varžaci) Dond. (fig.) viņš savam pretniekam (polemikā) stipri uzbrida uz svārkiem;

2) watend erreichen, erlangen, auffinden
Spr.: uzbrist murdu. bridu, kamē̦r uzbridu se̦klāku vietu.

Avots: ME IV, 318

I zizinât, freqn. zu zizêt,

1) summen, surren
Wid., Fehteln, KatrE., Nötk., Setzen: uodi vasaras vakaruos zizina. zienāži zizina Arrasch, Drosth.;

2) vom Gesang der Meise
(zĩle) gesagt: it kâ zīlīte... zizinātu Janš. Bandavā I, 237. var dzirdēt... zīlīti zizinām Dzimtene V, 405;

3) rauschen:
istabās zizināja Sigridas zīdi Veselis Netic. Toma mīlest. 90;

4) die Zähne klappern (vor Kälte)
Bers., Lub., Vīt.

Avots: ME IV, 730