Paplašinātā meklēšana

rùoste: brunčiem vai jakai pierieš rùosti ² , lai iznāk gaŗāki Erlaa.

Avots: EH II, 392

rùoste Jürg., rùoste ² Druw., Kl., Saikava, Sessw., Lis., auch rùosts ^2, -s Druw., Bers., Selsau, Sessw., Heidenfeld, A. Niedra, der Gurt (am Weiberrock Ar.), der Hosengurt ("le̦ntas plats apšuvums biksēm vai brunčiem augšgalā, kuo sapuogā ap vidu") Druw. n. RKr. XVII, 75; der angenähte untere Rand des Kleides Kl.: brunču ruoste (Gurt) Aahof. ruokas aiz bikšu ruostes Ezeriņš Leijerk. II, 157. viņš izņēmis nuo bikšu ruostēm nazi LP. VII, 229. dažus tūkstuošus, kas viņam bija iešūti apakšbikšu ruostī V. Eglītis. bikšu ruosti es varēju samest ap kaklu Druva IIl, 254. Wohl (mit uo aus on) zu ruotît II, li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes"; zur Bed. vgl. slav. rǫbъ "Kante, Rand, Saum": rǫbiti "hacken, kerben".

Avots: ME III, 582, 583

skruõste Dond., Wandsen, skruõstiņš Sassm., mit vorhergehendem acu, der Knochen unter den Augenbraüen. Nebst skruõstît zu li. skrúostai "Augenbrauen", skruostaĩ "Wange, Backe" Klaip. 25, Lit. Mitt. I, 385 und - nach Būga LM. IV, 430 - zu. li skrósti "aufspalten".

Avots: ME III, 900

struoste,

1) Plur. struostes, Prtigel: kad kungam bija aizduotas dusmas, dabūju struõstes Janš. Bandavā I, 74. cita, kas negribēja mātei klausīt, dabūja struostes 317. - skriet pa struostēm, Spiessruten laufen
Dr.;

2) strenges Schelten
(mit uõ) Bauske, Frauenb.: gāja kādu laiku, iekam atkal pienāca struostes brīdis Alm. Kaislību varā 95.

Avots: ME IV, 1099

adieņi, PS., Bers., Lub., Sackenhausen [Drostenhof, Lisohn u. a.], s. atdieņi.

Avots: ME I, 11

aĩ [so in Wandsen u. a.; ài in Ronneburg, Drostenhof u. a.] (li. aĩ und ái, gr. αῖ, d. ei), Ausruf des Schmerzes, des Unwillens, der Bewunderung, der Freude; vielfach vor dem Voc. u. Acc. exclam.: ai, manu dieniņu! o über mein Unglück! ai, Dieviņ žēlīgais! ai upīte, uolainīte, tavu gre̦znu līkumiņu! ai, cik jauki zieduonī! Mit jel verstärkt: ai jel, manu skaņu balsi BW. 374. Pēter, ai! "Peter, höre!" U., Pebalg u. a. [Da eine solche Interjektion in verschiedenen Sprachen vorkommt, so liegt kein Grund vor, le. ai wegen estn. und finn. ai mit Ojansuu 46 für ein Lehnwort aus dem Estnischen zu halten].

Avots: ME I, 12

àizde̦vas. Pl. t., Ausgeliehenes, Ausgeborgtes, ausgeliehenes Kapital, gew. àizde̦vums: še aizde̦vas un te tie augļi Etn. III, 145. aizde̦vu-kase, Leihkasse. In Drostenhof aizdeves ausgeliehene Sachen, wie Grütze, Fleisch, Butter u. a. aizdevẽjs, Gläubiger.

Avots: ME I, 22

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26

àizrùsêt, intr., von Rost angefressen werden, anrosten: aizrūsējis katls, zuobens PS.

Avots: ME I, 48

‡ àizskapstêt, verrosten; trübe werden, beschlagen (intr.): luoga rūtes aizskapstējušas Golg.

Avots: EH I, 48

àizskrauktêt, klappernd sich entfernen: zirgu pakavi aizskrauktēja pa meža ceļu Druva III, 249. [In Drostenhof dafür àizskraũkšķêt.]

Avots: ME I, 50

àizstibît,

1) auch Lemburg, Lemsal; ‡

2) unbeholfen (in Bauske so von kleinen Kindern) oder mit grossen Schritten hin-, weggehen
Bers., Drostenhof, Golg., N.-Peb., Salis, Schwanb.

Avots: EH I, 52

àizsùbêt ^2, [auch àizsũpêt PS.], intr., verrosten, mit Fensterschweiss, mit Schmutz bedeckt werden: aizsūbējušas luogu rūtes A. XV, 1, 406.

Avots: ME I, 53

àiztusnīt Duomas III, 433 oder (in Drostenhof) àiztušņât, (stöhnend) langsam weggehen.

Avots: ME I, 57

àizžmauga in Saussen und Drostenhof oder aizzmauga in Bersohn, Verschnürung, engere Stelle].

Avots: ME I, 61

àlgãdzis, f. àlgãdze, der Tagelöhner, die -in: algādžuos iet, für Tagelohn arbeiten; von einer Frau: algādzēs kalpuot Aps. [In Rujen und Drostenhof nach RKr. XV, 70 dafür àlgãcis, woraus àlgãdzis entstanden sein kann, s. Le. Gr. § 119. Nom. s. àlgãcis ist vielleicht aus dem nom. pl. algāči abstrahiert, der aus li. algočìai entlehnt sein mag. Oder algācis aus algāt[i]s? vgl. oben akacis].

Avots: ME I, 67

apjumĩbas dzert, eine Art von Erntefest feiern. labību, sevišķi rudzus pļaujuot, saimniece beigu barā apslēpj sieru, sviestu, šņabi u. c. beidzamais pļāvējs, pedējuos cirtienus cē̦rtuot, uzpļauj slē̦pumu, un tad viņu izlietuojuot dzeŗ apjumības (ap + jumis; Drostenh.).

Avots: ME I, 92

apmienuôt, tr.,

1) bepfählen
(mit ie) E.; Drostenh.;

2) bestätigen
U. (?);

3) anzweifeln:
es nebiju apņēmies visu tuo apmienuotuo izglītuojumu vietā citādus labākus priekšā celt. es gan zinu, ka apmienuošana ir vieglāka nekā labāk darīšana Kronw. (?).

Avots: ME I, 108

aprùsêt [aprūsît in Bersohn] und aprùst, berosten: lemeši aprūsējuši. Die III Pers. Praes. in Kursiten: aprūs.

Avots: ME I, 116

[aprūsinât, tr., rosten machen: zibeņi labību aprūsināja Kalzenau "das Wetterleuchten hat im Getreide Brandkorn gezeugt"].

Avots: ME I, 117

apsitîgs,

1) gewandt
[in Lisohn]: jaunais skuoluotājs ir laipns un apsitīgs cilvē̦ks A. XIV, 407;

2) [unbeständig (vom Winde gesagt)
in Drostenhof].

Avots: ME I, 120

apsūbêt, auch apsūpêt n. Wid. (und apšûpêt ² von der Milch in Kursiten), intr., beschlagen, belaufen, verschimmeln, verrosten (von Fensterscheiben und Metallen): pie apsūbējuša luodziņa stāvēja galdiņš A. XIII, 519. apsūbējuse nauda AP., Nerft. [apsùbêt ² in Kalzenau, Saussen, Laudohn, apsũbêt in Neuermühlen und Alt-Ottenhof, apsubêt in Doblen, apsũpêt in Ronneburg.]

Avots: ME I, 127

[atlâpuôt Lisohn, Drostenh., intr., herschlendern.]

Avots: ME I, 172

atridêt, [atridât Drostenhof, atridît Schujen], bei Seite schieben, wegräumen, vielfach mit dem Zusatz pie malas, nuo kājām: sieva citas lietas atridēja pie malas Lautb. tē̦vs licis milzim lielu akmeni atridēt nuo kājām LP. VI, 403. atridēt durvis, von der Tür alles wedräumen. Refl. atridêtiês, nuo kājām, aus dem Wege gehen, Platz machen LP. I, 97; V, 228.

Avots: ME I, 185

‡ atrùsêt, verrostet abfallen (sich loslösen): mucai stīpas atrūsējušas.

Avots: EH I, 163

‡ atrùsinât, rosten und dadurch abfallen lassen Wolmarshof: a. mucai stīpas.

Avots: EH I, 163

atšaubu, atšaubinu, atšaubeniski, atšaubiski, [atšuobeniski Drostenhof, atšuobeni Kalz.], Adv., rückwärts, hinterwärts: zirgs speŗ atšaubu. mūrnieks atkrita atšaubiski nuo stalažām. atšaubu, atšaubeniski sist, mit der Hand rückwärts schlagen A. X, 2, 66.

Avots: ME I, 200

[atslãpât Drostenh. u. a., schwerfällig herkommen.]

Avots: ME I, 193

[atšļàukt,

1) intr., herbeischlurfen:
atšļauca pa dubļiem kājas vilkdams Drostenh.;

2) weghauen
(in Wandsen u. Selgerben). Refl. -tiês, liegend sich erholen (Salis, Ruj., Kreuzb.).]

Avots: ME I, 202

[atspĩguļuôt Salis, intr., sich abspiegeln: mēness atspīguļuo ūdenī. Refl. -tiês, sich abspiegeln Rujen, Drostenh., Kalz u. a.]

Avots: ME I, 195

[attram̃dît, tr.,

1) scheuchend hertreiben:
vilku Salisburg, Drostenh., Wandsen, Warkland;

2) wegscheuchen
Ruj.]

Avots: ME I, 205

[attrìekt, tr., gewaltsam und schnell her-, zurücktreiben, her-, zurückstossen Ronneb., Ruj., Schujen, Bers., Wandsen; in Lisohn u. Drostenh. dafür attrènkt.]

Avots: ME I, 205

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

bisiņi [PS.], [bisines L.], bisītes, Morcheln (marchella Dill. n. RKr. II, 74, morchella esculenta Drostenh.); bisītes im VL. als ve̦cas mātes bezeichnet BW. 2834.

Avots: ME I, 300

‡ čumalka Schujen "ein altes, verrostetes Gefäss".

Avots: EH I, 295

dir̃splêsis, gemeiner Stichling, Stachelfisch (Gasterosteus aculeatus) RKr. VIII, 106.

Avots: ME I, 470

ģervelêt, -ẽju, eine verrostete Stimme haben Lind. n. Mag. XIII, 2 63.

Avots: ME I, 697

ìerùsêt, ìerūsît Spr., intr., einrosten: neļaut ierūsēt savam garam A. XX, 626. likteņa atslē̦gas ierūs ar˙vien cietāk dzelzs vārtuos Stari II, 341.

Avots: ME II, 59

[ìerūsinât, einrosten lassen: nazi Nigr., Dond., C., Ruj.]

Avots: ME II, 59

izrùsêt, intr. , durch Rost ein Loch bekommen, verrosten; morsch werden: zem galda stāvēja izrūsējis skārda spainis AU. zuobi būs izrūsējuši nuo saldumiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 793

kaîls [Wolm., Kl., PS., Lis., N. - Peb., Arrasch, C., Trik., kaîls ² Ruj., Salis, Bauske, kaĩls Tr., Gr. - Essern; unbekannt in Dond., Selg., Wahnen, Kabillen, Angern, Kreuzb., Warkh., Warkl., wo dafür nur pliks],

1) kahl, nacht, splitternackt:
Sprw. baznīcā iet kailu galvu, pirtī gluži kails. Auch von einzelnen Körperteilen: kailas ruokas, krūtis. Sprw.: kails kâ pirksts. Auch von anderen Gegenständen: kaili kuoki, kahle, blätterlose Bäume; kails laiks, schneeloses Wetter, die Zeit des Kahlfrostes. kailās nuorās guldinās (guovis) BW. 29004. kaila nabadzība, die grösste Armut;

2) bloss, unberwaffnet:
tuo kailām acīm var redzēt Kaudz. M.; kails grauds, das blosse Korn (ohne die Schale) Luopk. III, 66. kaila alga, das Gehalt ohne sonstige Einnahmen Aps. kails cilvē̦ks, ein unverheirateter Mensch Bers. kaili ļaudis,

a) kahle Menschen;

b) arme;

c) ein Ehepaar ohne Kinder
U. pliks, kails od. pliks un kails, bettelarm: kuopā, kuopā plikie, kailie BW. 25255. [Am ehesten zu la. caelebs, "unvermählt, ehelos" und (?) slav. cěglъ "allein"; vgl. Walde Wrtb. ² 106 f. und Berneker Wrtb. I, 123.]

Avots: ME II, 133

[kuõkalis Ruj., Dond., Lautb.], kùokalis ² [Bers., Odensee, kuõkālis C., N. - Peb., Bauske, Gründwald, Grünhof, Gr. - Sessau, Mitau, Nikrazen, Hofzumberge, MSil., Līn., kuokālis Gold., AltAutz, Lis., Gramsden], die Kornrade (agrostemma githago L.) Mag. IV, 2, 46, RKr. II, 65: tu jau katram kuokalītim un katrai rudzu puķei draugs Asp. Ziedu klēp. 47. [Wohl eher nebst li. kuokalis und le. kūkaļi (s. dies.) entlehnt aus r. кýколь dass., als damit (s. Berneker Wrtb. I, 599 f.) verwandt; vgl. auch Būga LM. IV, 447.]

Avots: ME II, 342

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349

kūkaļi [Mar., kūkāļi Golg., Meselau, Serbigal, kūkalas Mar.], Kornrade (agrostemma githago) Mag. IV, 2, 101. - Nebst li. kūkãliai od. kūkõliai aus r. кýколь dass. ; vgl. auch kuokalis.

Avots: ME II, 333

I lasis (li. lãšis), der Lachs; krusta lasis, gasterosteus aculeatus Etn. II, 113. [Zu li. lašišà apr. lalasso, slav. lososь ahd. lahs dass., tochar. laks "Fisch"; nach Loewenthal KZ. LII, 98 eigentlich "der Gesprenkelte" (zu lase, li. lãšas "Tropfen").]

Avots: ME II, 423

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

nùorùsêt, intr., ab-, verrosten: tīšam gāju me̦lnu kre̦klu, nuorūsējušu vainadziņu BW. 10827.

Avots: ME II, 842

nùorùsinât, fakt., verrosten lassen MWM. X, 170. [nùorũzêt, fuchsrot werden Erlaa, N.-Peb., Ar., Tirsen, Festen, Lub., Meselau, (auch: nùorūzuot) Sessw.: kažuociņš...ar mazu, nuorūzējušu apkakli Austripš M. Z. 92. ce̦pure pa˙visam nuorūzējusi saulē un lietū Jürg.; "nuobaluot" Erlaa, Schujen, Selsau, Sessw., Lös., Lis.: nuorũzējis mētelis Alschw.]

Avots: ME II, 842

nùoskapstêt (Schwanb.), intr., beschlagen, anlaufen, verrosten: mans arkls stāv nuoskapstējis Vēr. II, 924.

Avots: ME II, 847

nùosūbêt, dunkel, schwarz werden, verrosten Spr., [Laud.]: bruņu daļas pa lieluo ilguotni nuosūbējušas zaļas MWM. VIII, 81. skaidu jumti nuosūbējuši Al. nuosūbējusi ē̦ka Kaudz. piere nuosūbējusi duomās Stari II, 36. [luogu rūtis nuosũbējušas (matt geworden) Jürg.]

Avots: ME II, 862

pìelaîst,

1) zu-, hinzulassen, anfügen:
ganu meitenes ķircinās ar uotru sē̦tu ganiem, kas savus luopus pielaiduši pie viņu lopiem A. v. J. 1901, S. 2. pielaist uguni, anzünden, Brand stiften: šķūnis, kur tas pat˙laban bij gribējis pielaist uguni Alm. Kaislību varā 113;

2) übertr., zulassen, gestatten:
visas runas netiks pielaistas Kaudz. M. 221. šis nepielaidīšuot, ka Muozu tâ muokuot A. v. J. 1904, 101;

3) anfahren (mit Pferden od. einem Boote)
U.: kučeris le̦pni pielaida pie pils durvīm Vēr. II, 838. pielaist pie malas, landen U. Refl. -tiês,

1) an sich kommen lassen
U.;

2) hinzufliegen, herfliegen:
putniņi, kas te pielaidās, te aizlaidās Vēr. II, 1291;

3) sich anschmiegen:
zābakiem vajaga pareizi pielaisties kājai Konv. ¹ 88;

4) sich senken:
pret jūŗu kalni pielaižas, nuošļaucas J. R. VII, 3;

5) gelinder werden (vom Wetter, vom Froste)
Vank.: ja teteŗi māju tuvumā nāk, tad laiks pielaidīsies Etn. II, 96. laiks bij silts un pielaidies Apsk. v. J. 1903, S. 687. negaiss ārā mazuliet pielaidās Citu t. r. XIV, 22;

6) nachgeben:
viņa draudējuse, un viņš bija pielaidies Vēr. II, 322. ... kamē̦r tē̦vs pielaidus un viņu arī laida... JK. V, 1, 28. tavai sievai kaķa nagi acis izskrāpēs, bet nepielaidīsies Jaunā Raža IV, 76.;

7) sich geziemen
Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 264, 265

pìerūsêt, vollrosten, verrosten.

Avots: ME III, 286

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

rešķât Spiess n. U., auf dem Roste das Korn aus dem Stroh scheiden. Wohl aus *restjât (zu restes 3).

Avots: ME III, 514

režģît Karls., -u, -ĩju, režģêt, režguôt, režģinât U., režģinêt Wessen, tr.,

1) flechten
U. (režģît, režģêt), Bielenstein Holzb. 359 (režģêt), Spr., Bauske (režguôt), verwickeln, verwühlen U. (meist in der Zstz. mit sa-): nav viegli kuopā sadzīt... pavedienus lietā režģītā Juris Brasa 180. dzīvības pavedieni režģīti Asp.;

2) režģêt, režģinât L., mit dem Riegensiebe sieben
U. (režģît, režģêt), Bielenstein Holzb. 506, (režguôt) N.-Peb., (režģuôt) C., auf dem Roste das Korn aus dem Stroh scheiden Spiess n. U., N.-Peb. (režģuôt): četri pūriņi apcirknī iebē̦-ruši režguotu (nevētītu) rudzīšu Upīte Medn. laiki. Refl. -tiês,

1) sich verwickeln:
diegs režģās MWM. IX, 391. suoļuos pīdamies un režģīdamies Latv. virsuotnes režgas ar de̦be̦su mākuoņiem Rainis;

2) irre, verrückt werden:
vai tik viņš nav režģījies? Vīt. iztaisa uotram liekas sāpes un pats kâ režģījies par tuo priecājas Vīt. 65.

Avots: ME III, 516, 517

I ruõze,

1): ein gen. pl. ruõ zu in der Verbindung r. krūms Behnen n. FBR. XVI, 146; lai mana pādīte kâ r. zied BW. 1324; juriņu r., die Georgine
Diet.; kazu r. RKr. II, 74, lythrum salicaria; miežu od. rudzu r. Salis, miežu rùozīte ² Oknist, agrostemma githago; rudzu r. Anzen, der Mohn; agrostemma githago; ūdens r. Ramkau, nymphaea alba; kàula rùozīte ² Oknist, malva alcea; tīruma ruozīte U. (unter tīrums), convolvulus arvensis;

2): piena r. ir desmenī, kas tad pumpst Frauenb.

Avots: EH II, 393

rudêt (slav. rъděti "rot werden") Wid., rötlich, braun (ruds) werden, rosten: lai rudēja (Var.: rūsēja), lai pelēja... ve̦cas meitas BW. 12727 var. es ievēlu rudakmeni rendenieku nuovadā, lai nuorud Re̦ndu puiši kâ rudējis akmentiņš 12727, 14. lapas jau sāk rudēt Jürg. - Vgl. auch ahd. rotēn "erröten" und la. rubēre "rot sein".

Avots: ME III, 554

rūdêt, -u, -ēju,

1) intr., faulen
U.; rot, rostig werden (li. rūdėti "rosten" ) Wid.: vai nepel, vai nerūd (Var.: vai pelēja, vai rūsēja) mana mūža dzīvuošana? BW. 27409, 3 var,; kartupeļu rūdēšana, die Kartoffelfäule U.;

2) tr., faulen machen, lassen:
labāk manu augumiņu būt[u] zemīte rūdējuse BW. 8581. Teilweise (in der Bed. "faulen" ) vielleicht in livischem Munde aus trûdêt: vgl. li. rūdìs "Rost".

Avots: ME III, 567

‡ rûsât AP., rosten.

Avots: EH II, 389

rùsêt C., Wolm., Serbigal, rûsêt ² Ruj., Salis, AP., Tr., Lin., Iw., rùsêt ² Nerft, Preili, -ẽju, rùsit ² Kl., rūsuôt, intr.,

1) rosten (rūsît Bers.): spalva rūsēja Druva III, 831. kuo darīja sīka nauda rūsē̦dama (Var.: rūsīdama), pe̦lē̦dama BW. 29792, 2, mans jautrums it kâ metals mitrumā pamazām rūsuo Asp. lai labība nerūsējuot BW. III, 3, S. 865;

2) rūsît Uodziena n. Etn. I, 32, Lös., Ar., blitzen, erglänzen
Ar., wetterleuchten : luoguos rūsēja vakara atspīdums Stari II, 736. padebeši grauzdami un rūsē̦dami aizliduo pruojām MWM. v. J. 1898, S. 827. Zu rūsa I.

Avots: ME III, 572, 573

rûsinât ² Karls.,

1) tr., fakt., rosten machen
U., Spr.;

2) intr., freqn., blitzen, leuchten, wetterleuchten:
sarkana kâ uguns, ... neļķe rūsināja tumsā MWM. VI, 222. me̦lnais mākuonis rūsina pie debess Rainis.

Avots: ME III, 573

rùsinis ^2, etwas Verrostetes od. leicht Rostendes: nuopirku nazi, bet tāds rūsinis, ātri sarūsēja Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 573

IV rūsis, der Herd-, Plietenring Friedrichstadt; Plur. rūši Spr., verrostete Eisenstücke (mit ù ²⁾ Selsau, Sessw., Warkl., Gr.-Buschhof. Zu rūsis I.

Avots: ME III, 573

rûst ^2, -stu, -su Sessau, Siuxt, Dunika, Nigr., Lautb., Ruj., rosten Kreuzb., Saikava, verrosten : lai rūst cirvis U., möge das Beil rosten. es negribu, ka zemē rūst mans puods Rainis. jau ilgi rūstu gaidā smagā Stari III, 37. Zu rūsa I.

Avots: ME III, 573

saêst,

1) tr., zerbeissen, zernagen, zerfressen (auch vom Roste usw.):
suns saē̦d . . . dzelzi un tē̦raudu LP. IV, 52. izsviež naudu par tārpu saē̦stiem riekstiem Rainis. kaulu tube̦rkulōze, kuŗa atmiekšķē un saē̦d kaulu Tuberkulōze 3. ē̦dājs "saē̦d" saslimušuo vietu Konv. ² 765. pāris ābuoļu saē̦duši Janš. Bandavā I, 103. mācītājs...gribēja viņu vai ar acīm saēst De̦glavs Rīga II, 1, 49. tie saēda jaunā ideālista veselību Vēr. II, 864. grāmatas tev saēda visu dzīvi Stari I, 179;

2) viel essen:
daudz saēda, daudz sadzēra, maz darbiņa padarīja BW. 28490, 6. Refl. -tiês,

1) sich an etw. sattessen, sich voll-, anessen:
saēduos cūkas gaļas BW. 33551. saēdies nāves zâles LP. I, 32. kuo tu skraidi, kâ driģeņu saēdies? A. Upītis Dzim. 22. visi sēd kâ saplē̦sušies vai driģenes saē̦dušies R. Sk. II, 135;

2) in Streit geraten
U., sich verfeinden : draugi savā starpā saē̦dušies Ahs. viņa negribēja ar... māti saēsties A. v. J. 1901, S. 865.

Avots: ME III, 623

sagràuzdêt, tr., tüchtig rosten: sagrauzdē̦tās linu lupatās D. Kleinb. J. 63. mē̦slus cepis un grauzdējis, kamē̦r sagrauzdējis LP. VI, 150. driģenes sagrauzdē pirtī VII, 260. sagrauzdētu krupi Etn. IV, 69. kvēle sagrauzdēja dvēseli MWM. VIII, 312.

Avots: ME II, 628

sārņi Arrasch, Jürg., Ermes, N.-Bergfried, Karls., sā`rņi C., PS., sā`rņi ² Kl. (nom. pl.),

1) Schlacken
U., Spr. (sārni), Prl., Lancmanis (sārni, auch Lis., Tirsen, Warkl.), das Abgefallene vom Metall Brasche; "verrostetes Eisen" (sãrņi) Deg., sich absondernde Unreinigkeiten U., (sãrni) Biel., (sārņi), der sich im Troge des Schleifsteins bildende Bodensatz Nötk., Schmutz überhaupt U.: sārņus dzīt, Metall von Schlacken reinigen St., "kann allgemeiner für reinigen von Schlakcken, anhängender Unreinigkeit gebraucht werden" U. nuotīrīšu tavus sārņus it šķīstus (deinen Schaum aufs lauterste fegen) Glück Jes. 1,25. - auss sārņi, Ohrenschmalz. (fig.) nuost visi tie ikdienības sārņi B. Vēstn. šķīstīdamās nuo visiem pasaules sārņiem A. XI, 465;

2) Weiberkrankheit, Blum der Weiber
Manz. Lettus (sārni), Monatsreinigung (mēnešu od. sarkanie s. K. Blau Paduomi mātēm) U., Reinigung der Kindbetterin U.: cik ilgi sieva, kas dēliņu dzemdējuse, savu sārņu dēļ ir atšķirta, tik ilgi viņa nešķīsta III Mos. 12, 2;

3) Exkremente
Konv. ² 1375. Wohl zu li. šarvai "Menstrua der Weiber", av. sairya- "Schlacken, Mist", r. соръ "Kehrlcht, Unrat", slav. sьrati "cacare" und - wenn mit skaus ide. sk- - an. skarn "Mist", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910 S. 790, Bezzenberger GGN. 1875, S. 225 f., Strekelj AfslPh. XXVIII, 513 f. nnd Persson Beitr. 167 und 942 f. Anders Būga KSn. I, 280 (nebst li. sarvalaĩ "srutos" zur Wurzel serz "laufen, fliessen" in le. sirt u. a.).

Avots: ME III, 806, 807

sarūsêt, sarūsît Spr., sarûst ² Ruj., intr., verrosten; einrosten: sarūsējis tutenis Stari II, 933. sarūsēja pieši mani BW. 7828. sarūs mana sīka nauda 11633. sarūs mans zuobentiņš 14032. dārgmetali nesarūsē Konv. ² 511. nuo sarūsējuša vaŗa Vēr. II, 455. ar sarūsējušām durvīm MWM. VIII, 890. - (fig.) sieva morāliski sarūsē Vēr. II, 819. sarūsējušās verdzības važas 1000.

Avots: ME III, 724

sarūsinât, tr., freqn., verrosten lassen Spr.

Avots: ME III, 724

sasūbêt, intr., dunkel, schwarz werden, verrosten Spr.

Avots: ME III, 751

skapstêt: verrosten (vom Metall) Jürg., Kegeln, Laud., Serhig.

Avots: EH II, 501

skapstêt U., PS., Lis., -u, -ẽju, skapstît L., U., -u, -ĩju, beatmen U.; durch warmen Hauch beschlagen U.; anlaufen von der Kälte U.; verrosten Mar. n. RKr. XV, 135: sudrabs, kapars skapst PS. neliec traukus mitrā vietā: sāks skapstēt! Mar. n. RKr. XV, 135. Wohl zu slav. kopъtь "Russ" und gr. χαπνός "Rauch", χαπύω "atme"; das s - kann aus Komposita wie nuoskapstêt stammen, wenn -s- da eigentlich infigiertes Reflexivpronomen ist.

Avots: ME III, 872

spuris,

1) s. spura;

2) der Stichling (gasterosteus aculeatus
L.) Heniņ;

3) die Pinne, Finne
V.

Avots: ME III, 1032

stagaris,

1) stagaris Holmhof n. Etn. II, 113; RKr. IX, 93; Natur. XXXVII, 7; Konv.2 2320, Wenden, Bolderaa, Dr., stagārs Dond., Wid., Bershof, stagars Salis, stagare N.-Platon, gemeiner Stichling (gasterosteus aculeatus
L.); jūras stagaris, der Seestichling (gasterosteus spinachia L.) Natur. XXXVII, 9; mazais stagaris, kleinster Stichling (gasterosteus pungitius L.) Natur. XXXVII, 7; RKr. IX, 93: stagaŗi ir rudenī tik tre̦kni, ka nuo tiem vāra elļu Bolderaa. pīlē̦nus baŗuo ar stagariem Etn. II, 82;

2) stagare "?" : (guovs aste) stāv divas pē̦das stāvu, kâ stagare Vīt. 60;

3) stagars Karls., Schimpfwort. Zu li. stegė oder stegis "Stichling",
schwed. stagg "steifes und stechendes Gras; (mundartlich) Achel, Stichling" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 622.

Avots: ME III, 1037, 1038

staģis,

1) der Netzpfahl
Wid.: bē̦rns jau stāv kâ staģis Jürg.;

2) gemeiner Stichling (gasterosteus aculeatus
L.) Bolderaa, Dz. V. Vgl. stagaris.

Avots: ME III, 1038

sûbêt Bers., Golg., Gr. - Buschhof, Saikava, sũbêt Jürg., sùbêt ² Kl., -u od. -ẽju, -ẽju, verrosten, sich beschlagen, oxydieren, dunkel, matt werden Spr.: dzīvsudrabs gaisā nesūbē Ķīmija 74. luogu rūtis sûb Vīt. Für sūpêt nach dem Reimwort būbêt oder ūbêt?

Avots: ME III, 1129

sûbinât, tr., verrosten oder sich beschlagen lassen Vīt.: sāc vien sūbināt lukturi; pēc vairs nevarēsi nuotīrīt!

Avots: ME III, 1129

tũplis C., Karls., Līn., Pe̦nkule, PS., Selg., Sessau, Siuxt, Stenden, Widdrisch, (mit ù ² ) Prl., Sessw., das Gesäss Aps., U.; Hinterteil des Vogels Kokn. und W.-Livl. n. U., Grtinh., (mit ũ ) Drostenhof, Salis, Ubbenorm: krītuot bē̦rns var nuosist tūplīti JK. VI, 52. - tūpļa de̦sa (Dond.) od. t. zarna Preip. 20; Konv. ² 749, anus. Zu tupêt.

Avots: ME IV, 282

uzrùsêt, anrosten: lemeši uzrūsējuši.

Avots: ME IV, 374