Paplašinātā meklēšana

bruku, abfallender, liederlicher Weise; šļuku bruku iet, liederlich, nachlässig einhergehen: šļuku, bruku mana sieva bubulainu dziju vērpa. kārtīgs cilvē̦ks nelien šļuku bruku uotram acīs Seibolt. bruku bezeichnet auch den raschelnden, drohnenden Gang suku, suku, bruku, bruku, desmit kājas, trīs vē̦de̦ri RKr. VII, 323.

Kļūdu labojums:
den raschelnden, drohnenden Gang = das Einsinken

Avots: ME I, 339

brukulains, brūkulains, liederlich gekleidet Mag. IV, 2, 111, schlotterig im Anzug Bütner. In einem bekanten VL. brāļi mani, brukulaiņi, zābakuos sienu pļāva scheint das Wort Stutzer, Protzen zu bezeichnet; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 339

brukums, ‡

2) ein Absturz
Segew.

Avots: EH I, 245

[brukums Wessen, ein unordentlich gekleideter Mensch.]

Avots: ME I, 340

‡ izbruku, Adv., ungegürtet (mit einem nach russischer Art über den Hosen getragenen Hemd) Kaltenbr.: kur tad jis ies i˙!

Avots: EH I, 436

pretuzbrukums, die Kontrattacke.

Avots: ME III, 390

ruku, Interjektion: ruku, ruku, rāvu, rāvu[?], kur jāj četri brūtgāniņi! BW. 14517, 7.

Avots: ME III, 557

ŗuku, ruku, zur Verstärkung von ŗukt (rukt): dziedi, ganu meita, lai aug pupi lielumā; ja tu labi nedziedāsi, saruks ruku rukumā BW. 719.

Avots: ME III, 588

rukulĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 557

II runkuls "?": rudzu runkuliņš LP. VI, 87 (gemeint ist damit der pūķis - me̦lna runča izskatā).

Avots: ME III, 562

rukums, s. ŗukt.

Avots: ME III, 557

strukuls, ein Tönnchen, worin man den Arbeitern aufs Feld zu trinken mitgibt, auch ein Biertönnchen Druw.: uz pļavu braucuot es ieliku vāģuos strukulu dzeŗamā Druw. nuopirc brūzī strukulu bairiša! ebenda. Zu strucis.

Avots: ME IV, 1094

šprukuôt, Spass machen, spassen.

Avots: ME IV, 102

‡ aiņâtiês, -ãjuôs "?": zirgi pasprukuši vaļā un, sagājuši kuopā, aiņājas Warkl.

Avots: EH I, 5

àizbrukt, intr., verschüttet werden: pils ieeja aizbrukusi LP. IV, 228.

Avots: ME I, 20

àizkabinât,

1) : klabatu ne˙maz neaizkabinuot Janš. Līgava I, 38; ‡

3) vorhängen
Dunika, Kal., Rutzau: a. deķi luogam priekšā.; Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) anhäkeln (sich anhaken): svārku stūris viņam aizkabinājās aiz naglas Dunika, Kal.;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika: a. lindruku.

Avots: EH I, 28

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78

‡ apļezinât Dunika, belecken, begeifern: teļš apļezinājis meitai lindruku.

Avots: EH I, 100

‡ aprukt (li. aprùkti "поморщиться"),

1) einschrumpfen:
vilkam aste aprukusi, sila malu staigājuot VL.;

2) "=apsikt 2" Bauske: putraimi aprukuši.

Avots: EH I, 110

‡ aptrukt, = aplûzt: nagi aptrukuši Grünwald. mati aptrukuši Bers.

Avots: EH I, 122

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrukās jeb iet atbrukām Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136

atbruka, das über den Rand der Spule gefallene Garn: kad spuole vērpjuot apbrūk, tad nuobrukušuo daļu sauc par atbruku. kad sapuvušus linus kuļ, tad šķiesnu sakuļ, sasit un teic: iet atbrukām, atbruku brukām Etn. III, 146. nelīdze̦na dzijs iet aužuot atbruku brukām Stelpenhof, Festen u. a.

Avots: ME I, 151

atbrukt,

1) abfallen:
kaļķi atbrukuši nuo sienas;

2) herstürmen:
pa vakariem atbruka pie mums kaimiņi.

Avots: ME I, 151

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, brakulaiņi, brakulīši, brākulē̦ni, brākulnieki, brikulē̦ni, rukulai%C5%86i">brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es māsiņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322

brūkšu, brūkalaîns, brūkulaiņi, s. brukulaîns, brukulaiņi. Gen. Pl. von * brūkle [od. * brūkse], Strickbeere: brūkšu (Var.: brūkle̦nāju) viju vainadziņu BW. 17003.

Kļūdu labojums:
aiz brūkšu jāiesprauž (nach dem Artikel brūkšu ist einzufügen): brūkulaîns, brūkulaoņi, s. brukulaîns, brukulaiņi.

Avots: ME I, 341

I brukt: praes. brukstu Auleja, brùkstu ² Warkl.,

1): nuo vāruoša ūdens brūk āda ar visu vilnu nuo AP. krāasaina drēbe brūk ebenda. sarkanā dzija saule nebruka Sonnaxt. lakats sāk b. (bleichen)
Dond.;

2): sapuva klē̦vs, sāka b. Zvirgzdine. atspiežu malkas grē̦du, lai nebrūkst Warkl. sen jau pīšļuos brukušu, vel dzīvu tevi šķitīs Janš. L. dzejas pag. 178.

Avots: EH I, 245

II druka "?": šļukas, drukas, griežaties BW. 1514. [In Nötkensh. gebe es ein druka od. drukums"dzijas, kas vērpjuot pāriet par spuoles malu"; vgl. bruka I,]

Avots: ME I, 503

ezeruks, pejoratives Demin. zu e̦ze̦rs: šuo niecīguo ezeruku Veselis Daugava 1934, S. 602.

Avots: EH I, 371

grebēze,

1): der Pilz überhaupt
(mit ê ) Auleja; ‡

2) "ve̦ca, sabrukusi vecene" Lettg.

Avots: EH I, 401

ìeeja, der Eingang, die Einfahrt; der Eintritt: pils ieeja aizbrukuse LP. IV, 228. nevar uziet ieeju savā dzīvuoklī Etn. III, 40. atklājuot Eiropas precēm ieeju A. XI, 475.

Avots: ME II, 14

iẽgāze [MSil.], Einsatz [ìegâze "krasta iebrukums upē" Arrasch, Nitau], Einsenkung, Schlucht: radās iegāzes (zemē), plaisas MWM. X, 201; der obere Rand einer Einsenkung: [šim kalnam stāva iegāze Stuhrhof].

Avots: ME II, 16

izbrukt, intr., ausbrökeln: žuogs šur tur izbrucis Vēr. II, 651. manījās uz sasalušuo zemi, uz sniega kārtiņu, lai gan izbruka daždien cauri (brach ein) R. Sk. II, 141. [tilts izbrucis (= izdilis) Wessen.] Subst. izbrukums, das Ausgebrökelte, der Riss: tai vietā izbrukums kalniņam radījies LP. V, 384.

Avots: ME I, 719

‡ izstrukt, heraustriefen: izstrukušie piena pilieni Dünsb. Vecie grieķi I, 155.

Avots: EH I, 483

jul˜ga, [julˆga ² Bauske], eine Menge, Masse: liela julga bē̦rnu sagājuši Gr. - Sess. viņi sabrukuši julgu julgām aizas priekšā Rainis. [In Gr. - Sessau sei julga "liels pulks savā starpā pazīstamu, draudzīgu cilvē̦ku."]

Avots: ME II, 117

kaŗš (li. kãrias "Heer, Krieg", kargis " Heer"),

1) der Krieg:
asinains, briesmīgs, nikns, sīvs, svē̦ts, atgainīšanās, uzbrukuma, jūŗas, sauszemes, brāļu, pilsuoņu kaŗš, ein blutiger, furchtbarer, heftiger, hartnäckiger, Defensiv -, Offensiv -, See -, Land -, Bruder -, Bürgerkrieg; dziesmu kaŗš, der Sängerkrieg BW. III, 1, 55; krusta kaŗi, Kreuzzüge. kaŗš rluosās LP. II, 85. kaŗu celt, izcelt, sacelt, iesākt, Krieg beginnen, eröfnen; kaŗu vest od. kaŗuot, Krieg führen BW. 32099, 1. kaŗā iet, in den Krieg ziehen;

2) der Hader, Lärm, Unruhe, Mühe:
kas te par kaŗu? bet nu bija kaŗš kājās LP. VI, 591. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. drudža kaŗš, das Brechen in den Gliedern U. kaŗa māte, ein zänkisches Weib L., St., U. ej pruojām, kaŗa māte Ltd. 2128;

3) das Heer
(so namentl. im Hochle.), [auch bei Manz. Lettus]: ar adatu nevar kaŗu apkaut. visi kaŗi kājas āva uz karuoga nesējiņu BW. 31963 (Sissegal, Nitau, Absenau, Erlaa, Kalzenau, Sinohlen, Smilt., Lubn., Lettihn, N. - Schwanb., Siggund, Zirau, Sassm.) alutiņu vajadzēja kariņiem duot BW. piel. 2221, 4 (Durben). [šeitan kaŗš atjās BW. 16217; acc. s. kaŗu "Heer" Zb. XVIII, 366.] kaŗā duot, ņemt, in das Heer einreihen: suolās kungi kaŗā duot (Var.: ņemt). In den genitivischen Verbindungen kaŗa kungs, der Offizier, Heerführer LP. VI, 775, kaŗa spē̦ks, Heeresmacht, Kriegsmacht kann der Gen. sowohl in der Bedeutung von" Krieg" aufgefasst werden. [Zu got. harjis, ahd. heri, apers. kāra - "Heer, Menge", ir. cuire "Schar", gr. χοίρανος "Herrscher" (Urbedeutung etwa: Schar ); vgl. Berneker Wrtb. I, 579, Feist got. Wrtb. ² 182 f., Boisacq Dict. 482, Stokes IF. XXVI, 141, Osthoff IF. V, 277 f.]

Avots: ME II, 166

‡ klizmene, in der Verbind. viņam k. uzbrukusi, er ist ins Gerede gekommen P. Allunan.

Avots: EH I, 619

‡ krautene, ein Haufe (?): tās sabrukušās ... kapenes kâ nelāga k. stāv ... luogu priekšā Anna Dzilna 21.

Avots: EH I, 644

‡ II mārksne,

1) das Doppelkinn
(mit ã ) Stenden;

2) die Wamme (?):
juo sarukusi m., juo stiprāks un taisnāks mugurs No govju lopiem (tulk. A. Leitāns, Jelg. 1810), S. 8.

Avots: EH I, 792

‡ mužgums Frauenb.,

1) "liels, nekārtīgs dzijas nuobrukums nuo vērpjamās spuoles; dzijas vīkšķis";

2) eine grosse Menschenmasse.

Avots: EH I, 837

nebal˜ts, unglücklich: uzbrukusi nebalta diena R. Sk. II, 119.

Avots: ME II, 708

ņe̦rba,

1): vai tev kāds guodīgs drēbes gabals? ņe̦rbas vien ir! Grob. kad meitas lindruku iedamas nenesa ruokā, tad drīz ņe̦rbas vien karājās ebenda.

Avots: EH II, 113

nùobrukt,

1) od.

2): ve̦cas, jau sen nuobrukušas un nuodilušas kartis Janš. Ltgava I, 296; ‡

3) verbrüht werden (am Körper)
Kaltenbr. ‡ Subst. nùobrukums,

1) das Abgesttirzte, Abgerutsche, der Absturz:
krasta nuobrukums;

2) eine verbrühte Stelle am Körper:
nuobrukumam labas priedīšu mizeņas Kaltenbr.

Avots: EH II, 34

nùobrukt, intr.,

1) abfallen, abbröckeln, herabrutschen:
man zeķes nuobrukušas; meton. auch kājas nuobrukušas das Part. nùobrucis, zerlumpt: dažu dienu es staigāju nuošļukusi, nuobrukusi mē̦dz pārveiduoties; tās vai nu pāriet mazgājamā šķidrumā, vai arī zaudē savu spilgtumu; pirmajā gadījumā krāsviela nuobrūk, uotrā nuoplūk Konv. ² 2941;

[2) = nùobalêt: lindraki nuobrukuši Dond.].

Avots: ME II, 765, 766

nùošļukt, intr.,

1) herab-, hinabrutschen, hinab-, herabgleiten, herabhangen:
zeķes nuošļukušas nuo kājām; nasta nuošļukusi nuo ple̦ciem. viņa klēpī nuošļuka tukšas ruokas Vēr. II, 706. puišam bikses nuošļukušas BW. 15576. tamdēļ brunči nuošļukuši? 20404. gardibenes ar nuošļukušām malām Antrop. II, 68. nuošļukušas ūsas A. XX, 46;

2) herunterkommen:
mājas būšana nuošļuka uz leju Purap. Das Part. nùošļucis,

a) niedergeschlagen:
kādēļ jūs tādi nuošļukuši? LP. IV, 27. izvilcies itin nuošļucis pa durvīm V, 344. nuošļukusi dūša, gedrückte Stimmung, Niedergeschlagenheit;

b) schlumpig, unordentlich, liederlich (in Bezug auf die Kleider):
dažu dienu es staigāju nuošļukusi, nuobrukusi BW. 22387. nuošļukušas drēbes Etn. I, 32. kauns nuo... nabadzīgajiem nuošļukušajiem apģē̦rbiem Latv.

Avots: ME II, 868, 869

nùotrukt,

1) "?": viņa acis bij nuotrukušas sausas De̦gl.;

[2) "abbrechen"
(intr.) Grünwald.)

Avots: ME II, 877

pabrukt, ‡

2) etwas lose werden (?):
caur pabrukušām durvju virām ... virpuļuoja ārā silts gaiss Atpūta № 644, S. 7.

Avots: EH II, 122

[pabrukt, zum Teil weichen, entweichen: jālaiž luopiņi ganuos, - būs salna pabrukusi Janš. Bārenīte 5.]

Avots: ME III, 10

[pãrbrukt, hinüberrutschen: stīpas mucai pārbrukušas pār malām.]

Avots: ME III, 151

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106

pastâstît, ‡ Subst. pastāstījums, das Erzählte: sabrukusi zem dzirdē̦tā pastāstījuma smagās nastas Janš. Līgava II, 517.

Avots: EH XIII, 176

plēšât, -ãju, plēšuôt,

1) plēšuôt Karls., plẽšât Wolmarshof, den Blasebalg treten: plēšuot kalēja smēdē Duomas IV, 348. viņš skatās, kâ dē̦ls plēšuo zilganas liesmas (smēdē) Foruk II, 55;

2) plẽšât Drosth., N.-Peb., plēšât Wid., plẽšâtiês, -ãjuôs Ahs., Dond., tief, schwer atmen:
saskriets zirgs dikti plēšājas Ahs. viņš sāka ar savām iebrukušajām krūtīm smagi plēšāt MWM. VIII, 592;

3) "?": skan skaļi divas stabules, un plēšā e̦rmoņika LA.; plẽšât, auf einer Harmonika spielen
Salis.

Avots: ME III, 341

pucmeistars,* pucmanis, ein Friseur: pucmeistars ar sasietu skuju kušķi, kuo vīriem bārdas izpucēt BW. III, 1, 41. uozuoliešu puisē̦niem putrā bārda nuobrukusi, ne *pucmaņa (> hochle. pucmeņa) jāmeklē, ne naudiņas jātērē BW. 20261 (aus Linden in Livl.).

Avots: ME III, 401

rāvu, Interjektion: ruku, ruku, rāvu, rāvu [?], kur jāj četri brūtgāniņi BW. 14517, 7.

Avots: ME III, 500

rukainĩte, rukaciņa, rukselĩte, rukul%C4%A9te">rukulĩte, ruķelĩte, rukažiņa, rukainĩte Nigr., Beiname des Schweins im VL.: cūciņ mana, rukainīte (Var.: rukaciņa, rukulīte, ruķelīte, rukselĩte, rukažiņa, rakutte, rakainĩte, rušuliņa etc.), neej tautu druviņā! BW. 29156 var. Vgl. rucis II.

Avots: ME III, 556

ŗukata Nigr., rukata Lasd., = rukums">rukums 2 (s. unter rukt): parasts . . . sūtīt bē̦rnus kaimiņuos pēc rukatas: lai vadmala ātri rūk un labi veļas Janš. Dzimtene ^{2 III, 189.}

Avots: ME III, 588

ruks, auch ruka U., = rutks, der Rettig U., Karls., Salisb., Serbigai, PS., Wolm., C., Jürg., Arrasch, Sinohlen, Wesselshof: ganuos gāju, ruku ēdu BW. 9915 var. (aus Annenhof, Kr. Riga). sūra ruka māmiņai par dēliņa auklējumu 14569. ruku rakt dārziņā 26102 (aus Drosth.). ruciņus rakt, ein Spiel Lis.

Avots: ME III, 556

ŗukt U., Nigr., Gr.-Essern, Neuenb., rukt (li. rùkti "runzelig werden") Dond., Karls., praes. ŗùku Neuenb., rûku ² Karls., praet. ŗuku (ruku), intr., einschrumpfen, faltig werden, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden : man jau cimds sāk rukt Dond. rūk un raucas ve̦cā zâle Rainis. dienas pret rudeni ŗūk Nigr. - Subst. ŗukums, rukums,

1) das Zusammengezogene, Eingeschrumpfte, die zugespitzte Stelle beim Strickstrumpf resp. Handschuh:
rukt rukumā, stark zusammenschrumpfen. '/2 uolekts jāskaita rukuma tiesas Schibbenhof. es nesarāvuos vairs rukumā Ezeriņš Leijerk. II, 121. e̦smu jau pieadījis pie rukuma Dond.;

2) ein angebliches Mittel zum Einschrumpfen:
pa juokam liek bērniem pārnest nuo kaimiņiem rukumu, kas palīdzē̦tu vadmalu velt. Mit ŗ- (für r- ) aus ŗaukt.

Avots: ME III, 588

I ŗukt: dienas sāk r. Dunika, NB., Schnehpeln, Selg., (mit r-) Dobl., Popen, Schwitten, Sessw. Subst. ŗukums,

1): (pupi) saruks ruku rukumā BW. 719. dienas bija jau stipri gājušas ŗukumā Janš. Mežv. ļ. I, 386;

2): auch Frauenb.

Avots: EH II, 394

sabrukt, intr.,

1) zusammenfallen, -stürzen, zerfallen, verfallen:
pamats sabrūk. kalns sabrūk LP. I, 21. pils sabrukuse LP. VII, 1199. stabs sabrucis VI, 291. Sprw.: spannītis sabrucis, pasainis dzīvs. kur sabrukuse sē̦ta, tur pārkrišana lē̦ta. viņa... sāka uzspraust savus drusku sabrukušuos matus JR. V, 92. debess taisās pār mani sabrukt Puriņš Nauda 67. civilizācijas, sasniegušas zināmu attīstības pakāpienu, atkal sabruka Pūrs I, 11. ticība sabruka A. XX, 288. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi BW. 14222;

2) (sich) stürzen
(von mehreren Subjekten ausgesagt): līguotāji sabruka istabā iekšā Poruk.

Avots: ME III, 598

sadrukt, -drùku, -druku,

1) zusammenschrumpfen;

2) verfallen, einstürzen
(intr.): sadrukusi būda Ruj.; vgl. auch sadrucis.

Avots: ME III, 613

sajukt, intr., sich vermischen; in Verwirrung, Unordnung geraten; trübe werden; den Verstand verlieren: Sprw. sajuka kâ zaķim lēcieni. sajuka miezītis ar apentiņu BW. 22752. dziesmīte tev sajuka Ld. 10863. sajukusi man galviņa (Var.: matiņi) BW. 16923. zvirgzdupīte dūņiņām sajukuse 13630. vēl sajucis ūdentiņš vakarēju jājumiņu (noch ist das Wasser vom gestrigen Durchreiten trübe) 13630, 1. sajukuse (Var.: saduzuse, sadugusi, apdumuse u. a.) saule lēce caur tumšiem mākuļiem 21902. es staigāju visu dienu sabrukusi, sajukusi 14222. Visvaldis sajukdams ne˙kā nezināja atbildēt Lautb. Luomi 26. aiz bē̦dām sajucis LP. VII, 69. - Subst. sajukums, die Unordnung, die Verwirrung: muoku un sajukumu pasaule Rainis.

Avots: ME II, 641

salimt: čūska ... salima pie zemes Pas. VII, 112. salimusi un sabrukusi Janš. Līgava II, 517.

Avots: EH XVI, 425

samisêt, tr., verwirren, vermischen (fig.): vārdus Kundziņš Ve̦cais Stenders 84. vārdi bij tumši salikti un samisē̦ti Klaust. 69. ve̦cuo dziesmu grāmatu ar saviem grūtiem, nesapratīgiem, samisētiem vārdiem Latvju Tauta XI, 1, 43. samisē̦ta valuoda Klaust. 107. Refl. -tiês, fehlgehen, sich versehen, schief ergehen (gew. impers.): viens sviediens samisējies (ist fehlgegangen, verfehlt worden) LP. V, 61. piepeši kupiens samisējas ebenda 343. sulainim samisējies: kâ cirtis, tâ pārcirtis kungam vē̦de̦ru LP. III, 92. pļunkt! iekrīt e̦ze̦ra dibinā: samisējies nabadziņam IV, 85. nezin, kâ samisējies, kâ ne - kuģiniekam pasprukuse kāja IV, 209. tiklīdz... māceklim samisējās ar ce̦nu (sobald sich der Lehrling im Preise versah, d. h. einen falschen Preis nannte) De̦glavs Rīga II, 1, 143.

Avots: ME II, 686

sarìkuôt, tr., ordnen, instandsetzen, zurechtmachen, vor-, zubereiten, zustande kommen lassen; anordnen; anspornen Spr.: rīt sarīkuosim izkaptis un parīt stāsimies pie rudzu pļaujas Janš. Precību viesulis 41. pīpi sarīkuojis Alm. Meitene nuo sv. 101. sarīkuot kuģi LP. II, 49. viņš bij laivu sarīkuojis R. Sk. II, 255. viss uz galda bij sarīkuots kâ pieklājas LP. VII, 280. sarīkuo dzīres Rainis. lācis sarīkuoja mielastu Krilova pas. 32. jāsarīkuo bēres LP. VII, 153. kungs sarīkuojis medības ebenda S. 241. labi sarīkuotu karaspē̦ku MWM. VI, 756. sarīkuo briesmīgu uzbrukumu RKr. VIII, 9. Jorams sarīkuoja visu Izraeli (ordnete das ganze Israel) 11 Kön. 3, 6. Refl. -tiês,

1) sich zurechtmachen, sich vorbereiten:
puisis atraisīja gruožus un sarīkuojās uz braukšanu Alm. Kaislību varā 66;

2) einander anspornen
Spr.

Avots: ME II, 718

saŗukt Dunika, sarukt, intr., zusammenschrumpfen U., einschrumpfen (eig. und fig.): sīkais augums it kâ saruka Purap. ve̦cs, izkaltis, sarucis vīriņš Latv. viņa saruka arvien mazāka MWM. X, 40. kustuonīši sausumā pilnīgi saŗūk Vēr. II, 1056. sarukuse viņa āda Latv. nuo skumības sarucis mans vaigs Psalm 31, 10. visu rītu nee̦smu ēdis, man vē̦de̦rs ir tâ sarucis Dond. vadmala veļuot saŗūk Nigr. smadzenes arvien vairāk saŗūk Vēr. II, 925. naudas maks sarucis Erlaa. tālums it kâ saŗuka: mēs atkal bijām viens uotram tik tuvu Latv. vācieši pārnāca sarukušā skaitā MWM. VIII, 385. - kad tu saŗuktu! dass du verschrumpfest! Mag. XX, 3, 38.

Avots: ME III, 726

satrukt Brasche, refl. satruktiês U., sich erschrecken, aus der Fassung kommen, die Fassung verlieren: gans satruka, mani tâ uz reiz ieraudzīdams Janš, Dzimtene IV, 161. Anss satrūk Janš. Bandavā I, 9. - Subst. satrukums, der Schreck: satrukumā un bailēs Janš. Dzimtene IV, 190.

Avots: ME III, 766

šķẽrte Līn., ein Fetzen: suns lindruku saplēsis šķērtēs Wain.; šķẽrte "skarbana" N. - Bartau. Zu šķir̃t?

Avots: ME IV, 38

slāga Kr. (li. slogà "Plage"),

1) slāgs Ar., ein aus sehr hartem Holz angefertigtes Instrument zum Holzspalten
Guld. n. Etn. I, 89;

2) der Schaden, die Beschwerde
U., Plage: slāgu darīt, Schaden tun U. tam uzbrukusi ļauna slâga ("dauerndes Unglück") Bers. man šī tiesāšanās ir par slâgu (zur Plage) Gr.-Buschhof, Saikava;

3) eine Krankheit, Seuche
Lubn. n. Etn. III, 1, (mit â) Warkh., Warkl., Viehseuche Sessw. n. U.: lai tevi slāga! hol dich die Pest! Lubn.;

4) slâgas ² (li. slogos Miežinis), Schnupfen Rutzau: dabuisit slāgas, ka jūs tâ pliki ietat! In der Bed. 1 wohl aus mnd. slage "ein Schlägel, womit man beim Holzspalten den Keil eintreibt"; in den Bedd. 2-3 (und 4?) wohl (nach Leskien Nom. 217 und Prellwitz KZ. XLVII, 303) zu slêgt mit sekundärem Ablaut (wozu Le. Cir. § 39d); s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.

Avots: ME III, 922

slē̦ga, slê̦gs ² Ubbenorm, Salis, slē̦gs U., die Not, das Kreuz, die Bürde W.-Livl., Kokn, n. U.: viņš man par slē̦gu. vai citādi tāda slē̦ga man būtu uzbrukusi? Alm. tuveniešiem bijuse tīrā slē̦ga ("Unglück") Etn. II, 88. slē̦ga Sessw., Verderben, Seuche, Krankheit: ļaunā slē̦gā U. b. 110, 63. ļauna sl., Unglück Fehteln. Zu slêgt.

Avots: ME III, 927, 928

šļûde, ‡

2) "zemes nuobrukums (piem., upes krastā)" Lennew.

Avots: EH II, 647

šluku bruku iet L. "schludderlich mit den Kleidern gehen"; vgl. šļuku.

Avots: ME IV, 60

šļuku, in der Verbind. šļuku bruku, Adv., liederlich: šļuku bruku iet, liederüch, schluderig gekleidet einhergehn St., U. šļuku bruku mana sieva pubuļainu dziju vērpa BW. 7028.

Avots: ME IV, 74

smaka,

1): dievkociņiem ir tāda garda s. AP. tām puķēm laba s. Liepna, Puhren, Salis; ‡

2) Geschmack
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: sausa s. kâ kuokam (Holzgeschmack) ebenda (unter "Holz"). tam vīnam ir s. pēc tā trauka, der Wein schmeckt nach dem Fass ebenda (unter "Wein"); ‡

3) das Gerücht:
pa mūsu galu jau ar tāda s. bija pasprukusi Delle Negantais nieks 78.

Avots: EH II, 532

sùodĩba, das Strafgericht, die Strafe, die Plage (der Fluch), schwerstes Elend U.: ak tavu suodību, o über das Elend! U. suodība tiem uzbrukuse LP. VII, 346, dieva suodība MWM. X, 566. par tādu grē̦ku tai ciltei ir lielas suodības RKr. XII, 43. krievu suodība U., die Lustseuche.

Avots: ME III, 1135

I spala, die Schicht, Bodenschicht Lub.: (labība) spalām (Selsau), nevienāda Druva II, 459. kalna nuobrukumā re̦dzam zemes dažādās spalas: mālu, smilti un me̦lnuo zemi Druw. Zu derselben Wurzel sp(h)el- "spalten" wie spals und spaļi?

Avots: ME III, 982

sprukt (li. sprùkti Tiž. I, 323, 330, Lit. Mitt. III, 107, Bezzenberger Lit. Forsch. 175), praes. sprùku Serbig., Wolm., Neuenb., sprùku ² Laitzen n. FBR. V1II, 25, Nerft, Lös., Preili, sprûku N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, sprûku ² Ruj., Karls., Salis, Lin., AP., praet. spruku" intr., sich lösen, losgehen (von Festem, Gebundenem) U.; entwischen, entgleiten U., fortlaufen: žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. nāve, sprukuse nuo rieksta čaumulas" . . . grieza ļaudis Pas. IV, 52 (aus Rositten). sprūk laiviņa nuo ņiedrītes" nuo auziņas kumeliņš BW. 13280. nezin kur bēgt, kur sprukt LP. VII, 488. vaļā sprukt" losgehen (von einem Knoten, Strick, Band U.). nagi spruks vaļā Aps. III, 25. "blēņas!" tam beidzuot spruka vaļa Vēr. II,1201. Nebst spruksts 2 zu spraukt(ies) I (und II?) und vielleicht mhd. sprugel "Schnellbogen"; dies spru-k- neben spru-g- (in spruga u. a.), s. Walde Vrgl. Wrtb. II" 671.

Avots: ME III, 1024

strucis Infl. n. U., N. - Rosen, Golg., Saikava, Warkl., Preili, = trucis, eine (kleinere) Tonne; strucis Lubn. n. Etn. II, 81, Golg., Schwanb., Erlaa, Mar., Stomersee, Aahof, Lis., strucīte Oppek. n. Mag. XIII, 25, U., ein Tönnchen, ein Anker: kruodzinieks... bij ve̦cs un re̦sns kâ alus strucis Dz. V. Nebst strukuls anscheinend zu li. stiukas "kurz, gestutzt" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 634).

Avots: ME IV, 1093

strukt Wid., strūku, struku, triefen Dond.; strotzen V.: Jānis iekrita upe un nu tik slapjš, ka strūk ² vien Dond. n. FBR. VI, 67. Nebst li. struklė (wenn mit altem k!) "eine Röhre, durch welche etwas fliesst" zur Wurzel von straujš.

Avots: ME IV, 1093, 1094

II stups: "nuodilis, īss" Domopol; kādu pa˙visam stupu dzīvuojamu ē̦ku, nuobrukušu skursteni Jauns. Augšz. 7.

Avots: EH II, 596

‡ tirduoņa "ilgstuoša, intensīva tirdīšana" (?): (šaubu apstātam cilvē̦kam) tirduoņu pavairuoja vēl ... nejēdzīgais uzbrukums Austriņš Raksti IV, 561.

Avots: EH II, 683

I trukt Bl., U., Ugalen n. FBR. VII, 14, N.- Schwanb., trūku, truku, = trūkt, zusammenfahren, erschrecken. In Schwanb. in dieser Bed. auch reflexiv: viņš dabūja trukties.

Avots: ME IV, 245

II trukt,

1) "izturēt, paciest(ies)" Wessen;

2) (angeblich nur im Präteritum gebraucht)
"(aiz)kavēties" Dunika, Rutzau: es par daudz ilgi truku Dunika. Wahrscheinlich entlehnt aus li. trùkti "dauern, währen; мѣшкать, медлить".

Avots: ME IV, 245

tuvuotne,* die Nähe: nuo tuvuotnes sagatavuots uzbrukums B. Vēstn.

Avots: ME IV, 277

uzbrukt,

2): samaitāšana tuos ... uzbruks Manz. Post. I, 20. kuģinieki duomāja, ka būs uzbrukuši ("?") uz klintīm Pēt. Av. IV, 43. Subst. uzbrukums: ne tai bija vilka bailes, ne vanaga uzbrukuma BW. 7142 var.

Avots: EH II, 719

uzbrukt,

1) abbrockelnd auf jem. od. etwas fallen, rutschen
(perfektiv) Spr,: viņam uzbruka grants virsū;

2) herfallen über jem., über den Hals kommen
U., überfallen, angreifen (eig. und fig.): karaspē̦ks uzbruka ienaidniekam. savā runā viņš man uzbruka. Subst. uzbrukums, der Überfall, die Attacke: atsist uzbrukumu; uzbrucẽjs, der Angreifer.

Avots: ME IV, 319

uzŗukt, einschrumpfen, sich zusammenziehen: drēbe pēc mazgājuma uzpūk Windau. pastalām de̦guni (purni) uzrukuši ("saslējušies uz augšü) Base.

Avots: ME IV, 375

uzsprukt, ‡

2) aufgleiten:
laimīgie vārdi! nejauši tie viņai bij uzsprukuši uz mēles Blaum. Raksti I ⁵ (1936), 69.

Avots: EH II, 734

‡ II vērme "?" ē̦dat! ... tā laba zupa: tā mana pē̦rnā lindruku v. (Var.: zupa) Tdz. 56898 (aus Alschw. und Gudenieki).

Avots: EH II, 776

vīruks (li. vyrukas), Männchen, Männlein: tevi saukšu par savu vīruku Janš. Līgava II, 139.

Avots: ME IV, 642