Paplašinātā meklēšana

[paslims, unwohl, ein wenig krank: vakar biju tāds. paslims.]

Avots: ME III, 102

‡ pušslims Blieden n. FBR. XVI, 99, halb krank.

Avots: EH II, 337

slims,

1): par labiems und slimiems Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 36). ne slima vārdiņa Lubn. n. BielU., nicht ein böses Wörtchen,
slimi brēkt ebenda, mit unangenehmer, erschritternder Stimme schreien, (zu) laut sprechen. slimāk (schlimmer) kâ meža zvē̦rs Orellen. "slimuo" (od. mit der Bed. 2?) sauli sauc, kad saulei ir apkārt vairākas - liekās - saules; slimuo sauli re̦dz pret vakaru, kas ir uz sliktiem laikiem (schlechtes Wetter) Seyershof;

2): slima sirds ("kaut kas līdzīgs ģībuonim, riebumam") Salis. Subst. slimums,

1): piemeties kāds jauns s. Orellen. aseņsē̦rga ir grūts s. Salis. šis suns jau slimuma pilns Seyershof. uzstellējis šim tādu slimumu Pas. VIII, 23. ne˙vienai ne mazākā slimumiņa A. Brigadere Skarbos vējos 93; ‡

2) Schlechtes (als Gegensatz zu
labums) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 58).

Avots: EH II, 526

slims,

1) arg, böse
Manz. Lettus, schlimm U.: Sprw. pretī ņēmējs slimāks par zagli. izsalkušie luopi krīt slimāki uz zâli, nekâ mušas uz me̦du Druw. tâ iznāks vēl slimāki kâ bij Naud. raudāt slimāk par bē̦rnu LP. II, 37. pasacīja slimu (Var.: ļaunu) vārdu BW. 21758, 2. nāk meitai slima (Var.: slikta, nikna) slava 8931. dzīvuot man slimu mūžu, iekam dievs labu deva 9177. pruom uz māju, vai tur labi, vai tur slimi! 26279. slimais, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 136;

2) krank; schlimm zu Mute
U.: Sprw. slimais ve̦se̦luo baŗuo. slimam prasa, ve̦se̦lam duod. - Adv. slimâk, mehr: sviestu gatavuojuot slimāk jāraugās uz tīrību nekâ zâles gatavuojuot Ar. Subst. slimums, die Krankheit, das Kranksein, die Übelkeit U. Aus mnd. slim "schlecht, elend".

Avots: ME III, 932

àizslìmt, intr., krank werden: aizslimst mana ļaudaviņa BW. 27207.

Avots: ME I, 50

apzîdît, ‡

2) säugend erkranken machen
Oknist: pēc nuobīļa neduod bē̦rnam krūts! apzīdīsi, kļūs slims!

Avots: EH I, 128

atstât,

1): viņš bija slims un ne suoli neatstāja pār sava dzīvuokļa slieksni Deglavs Rīga II, 1, 491;

2): kad pārē̦das, tad pulka guovju atstāj Frauenb.;

3) atstāt Salisb.: a. sievu BielU.; ‡

4) überlassen, anheimstellen:
tas tiek atstāts pilnīgi viņam pašam. Refl. -tiês,

1) ablassen, nachdem man einem zu nahe auf den Leib gekommen ist
BielU.; ‡

4) stehen bleiben, anhalten
(intr.), Halt machen; ins Stocken geraten.

Avots: EH I, 171

atzîdelis (li. atžindùlis), atzîdenis, ein Kind, dem die Mutter wegen ihrer Abwesenheit erst nach Verlauf einiger Zeit, einiger Tage die Brust gibt, dann auch ein Kind, das füp einige Zeit entwöhnt, wiederum die Mutterbrust erhält: kad māte, atstādama bē̦rnu mājā, paliek kaut kur ciemā par ilgu, tā ka gailis viņu tur aizdzied, un tad zīda bē̦rnu, tad tāds bē̦rns tiek par atzīdeli, kam tik ļaunas acis, ka, tiklīdz tas paskatās uz kādu bē̦rnu, tad tas neguļ par nakti, tiek bīstami slims u. s. w. RKr. XI, 75; LP. VII, 681.

Avots: ME I, 213

beĩgas, selten der nom. s. beiga,

1) das Ende:
vai būs beigas kult? diensvidus beigās, im äussersten Süden LP. VII, 1174. pļāves laiks tuvuojas savām beigām Etn. II, 114; nuobučuot beigu reizi aizgājēju, den Sterbenden zum letzten Mal küssen A. XIII, 312;

2) der Tod:
lielmāte sasirgst tik ļuoti, ka pati paredzējusi beigas LP. V, 402. ai, dieviņ, jau tik ātri beigas (gew. Pl. beigu) reize pienākusi BW. 17593. pie beigām od. beigu būt, justies, dem Tode nahe sein, sich dem Tode nahe fühlen. līdz beigām, bis zum Ende, Tode;

3) uz beigām iet, nākt, būt, pie beigām od. beigu būt, zu Ende, zur Neige gehen (von Vorräten, der Zeit
u. s. w.): rudenī, kad ganāms laiks ejuot uz beigām Etn. II, 100. nāk nu dziŗas uz beigām od. beigās LP. IV, 177, VI, 914. maize jau pie beigām;

4) pie beigām, pme beigu, im höchsten Grade, sehr, zur Verstärkung des Begriffs:
e̦smu pie beigām nuoguris, nuokusis, nuoskumis, slims;

5) beigu beigās, zuletzt:
beigu beigās izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist):, im äussersten Süden

Avots: ME I, 277

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas ² "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312

džerkstêt, džer̃kstêt, - u, - ēju Ahs., knarren: sasalušās ragavas stipri džerkstēja A. 1893, 422. aizlūzusi ratu ass džerkst Fest. dže̦rkstuošuo rupjuo stīgu A. Upītis, slims cilvē̦ks džerkst Fest. slimajam krūtīs, rīklē džerkst Ahs. [Vgl. dzerkstêt.]

Avots: ME I, 564

guļa,

1): taisies uz guļu! Frauenb., Orellen. ar guļu vien visu dienu nuodzīvuot Kand. gabanā bij laba g. Heidenfeld; plur. guļas "?": svētdienu pavada ... plītēšanā, guļās in nešķīstībā Janš. Čāp. 6. lasīdams par laiskumu, guļām un citām blēņām 7;

2): tai istabā trīs guļas Iw., Strasden. uztaisīt guļu Seyershof. es iekš guļu biju slims, ich war bettlägerig
Kalz. n. BielU.; die Schlafstelle Siuxt: viņa uztaisīja guļu savā gultā; die Bettwäsche nebst der Decke und den Kissen Frauenb.

Avots: EH I, 418

[ìekļāpt Mar., gierig essend od. trinkend zu sich nehmen: iekļāpa, ve̦lns, karstu; ka slims vien nepaliek.]

Avots: ME II, 28

iẽme̦sls,

1) [bei Manz. Lett. ieme̦sla], der Einwurf, Einrede, Vorwand, Grund zu Reibungen:
strīdīgais kaimiņš iet visur tikai ieme̦sla me̦klē̦dams Adsel n. A. XII, 560. [Der Dat. ieme̦slam, iemeslims L., St. "vorwandsweise": iemeslims kuo sacīt St., etwas vorgeben];

2) [iemesle L. W. 1921, No 51, 4 ₃ ], Grund:
mātei būtu bijis diezgan ieme̦sla nuoraudzīties ar drusku greizsirdības uz kaimiņu A. XX, 10(c);

3) ein Zaubermittel, zum Schädigen wo hingeworfen
U.;

4) ein Traumbild
Ruj. n. U.

Avots: ME II, 44

iẽtiẽpîgs, rechthaberisch, eigensinnig: tu pats esi slims un tādēļ ieduomīgs un ietiepīgs Vēr. I, 900.

Avots: ME II, 82

‡ izblēnêt,

1) = izplẽnêt 1: uguns izblēnējusi Warkl.;

2) = izplẽnêt 2, izdilt und zugleich izbãlêt Warkh.: i. var drēbe, slims cilvē̦ks.

Avots: EH I, 435

izķeipt, intr., durchkommen, genesen: viņš bij gan ļuoti slims, bet laikam izķeips gan Nigr. Vgl. izķiept.

Avots: ME I, 759

izmir̃t, ‡

2) = nùomirt Stenden: saimnieks ļuoti slims; vai tikai neizmirs? ‡

3) verderben
(intr.; ?): kad gatavus linus neplūc, tad viņi sāk izmir̂t ² , - sakalst, paliek me̦lni Ramkau. Refl. -tiês, ‡

2) "?": kad tādi mēra gadi uznāca un visi izmirās ... Frauenb.

Avots: EH I, 466

ka,

1) das
(deklarativ): nav labi, ka bē̦rni tâ tiepjas. es vē̦luos, ka tu paliktu mājās. es ce̦ru, ka tu mani drīz apmeklēsi. Zuweilen mit lai: tas teicis, ka lai puika neē̦das tās maizes LP. VI, 788. viņi jau māca dē̦lu, ka lai tas pašus ve̦cuma dienās žagaruo A. XIII, 2, 134;

2) weil
(kausal): zeme gul atmatā, ka nevaid arājiņa. Gewöhnlich mit vorhergehendem tāpēc, tālab, tādēļ, tamdēļ: vērsis tādēļ nav dārgāks, ka tas raibs. vai tādēļ nedziedāja, kas es biju sērdienīte BW. 246. Oft wird tādēļ, tāpēc u. s. w. in den Nebensatz gerückt: viņš neatnāca, tāpēc ka bija slims;

3) dass, sodass
(konsekutiv): es biju tâ gājuse, ka pēdiņu nepazina Ltd. 1557. sivē̦ns sili neizēda, ka tas kāju neiecēla BW. 31249, ohne die Beine hineinzusetzen. sāk tik klusu čukstēt, ka ne˙maz sadzirdēt LP. II, 86. viņš piekrāvis tādu ve̦zumu, ka tik nu;

4) dass, damit
(final): [tu jau gribi, ka tevi nuoraidītu U.] tâ biju nākuse, ka salmus kratīt BW. 28747. Lība bij sabāzuse salmus krāsnī, ka rītā maizi cept LP. VI, 260;

5) als, wenn
(konditional),aus kad, in der Volkssprache: ka (st. kad) viņš nenāk, lai nenāk Mag. XIII, 3, 49. ka(d) man ūdens būtu, tad alu dze̦rtu, ka(d) man ūdēns trūkst, tad man ūdens jādzeŗ RKr. VII, 699;

6) ka für
kad auch in Wunschsätzen: ka (st. kad) tu iz˙čibē̦tu!

[7) temporal: šī devīta vasara, ka nuomiris U., dieses ist der neunte Sommer, dass (seit) er tot ist.]
Eigentlich der alte nom., acc. s. neutrius gen. zu kas (= la. (= quod, [apr. ka, got. ƕa). Vgl. auch Le. Gr. §§ 377, 845 - 7].

Avots: ME II, 128, 129

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkamât und ‡ iekamât I.

Avots: EH I, 581

kamẽ̦r [Jürg., Lis., Sissegal], PS., N. - Kmph., [Adleenen], kàmẽ̦r Smilt., [Trik., N. - Peb., Wolmarshof, kâmē̦r Kl., Arrasch], kãmē̦r C., [Lautb.], kâme̦r ² Biel., Kand., [Salis., Selg., Wandsen, Bauske, Gr. - Essern], kamē̦rts, [kâme̦r ² Ruj.], kāme̦t N. - Peb.], Gsth., kàme̦t Smilt., auch kamēt LP. VII, 820, kâmẽ̦t ² Biel. § 613, [kame̦t (gespr.: komat) Lis., kame̦t C., kamer, kamert, kame̦r Mar., kamẽ̦rt Pabbasch, [Lis.], Fürecker, Glück Jos. 6, 13, kāmē̦rt Nerft, Gold. n. Biel., [kâmē̦rt ² Dunika], kame̦rt in einem von Biel. in Neu - Autz aufgezeichneten Märchen LP. VI., 1049,

1) Konj. in Temporalsätzen,

a) der Gleichzeitigkeit - solange als, während, im Hauptsatz oft
tamē̦r: bite me̦du netaisa, kamē̦r vēl pa puķēm luožņā. kamē̦rt kāzas turēsim, tamē̦rt mīļi dzīvuosim BW. 13017;

B) der Nachfolge - bis:
Spr. turies, kamē̦r bē̦rni pieaug. Anci, nesaki "ui", kamē̦r pār grāvi od. kamē̦r neesi p. g. ielika katlā un sāka vārīt, kamē̦r visu miesu nuo kauliem nebija nuovārījis LP. VI, 989. nepieber ve̦cu aku, kamē̦r jauna nav izrakta. In dieser Funktion zuweilen mit līdz verbunden: viņš gājis pa pasauli, līdz kamē̦r piegājis pie vienas pils;

c) der Vorgängigkeit - seit, seitdem:
jau divi gadi, kamē̦r tas nuo pē̦rkuoņa nuospe̦rts LP. VI, 235;

2) während:
iesmu drāž, kamē̦r putns vēl mežā Tr. III, 436. mazākais bērniņš tūliņ grūtās muokās izlaidis garu, kamē̦r (gew.: bei) ve̦cākā bē̦rna dvēsele tikai pēc vairāk stundu ilgas vārkšanas šķīrusies nuo sade̦gušajām miesām LA.;

3) Adv., seit:
viņš jau slims kamē̦r nuo lieldienām, er ist schon seit Ostern krank. dzelzceļš jau sen kamē̦r atstāts, die Eisenbahn ist schon längst verlassen B. Vēstn. viņi nebija redzējušies kamē̦r Maskavā, sie hatten sich seit ihrere Zusammenkunft in Moskau nicht mehr gesehen. kas te ap mums kâ nepilnīgs lakstuojas jau kamē̦r visu šuo dienu R. Sk. I, 27. [Vgl. Le. Gr. 819 ff.]

Avots: ME II, 150

kle̦pus, kle̦ps U., der Husten: viņš slims ar kle̦pu, gaŗais kle̦pus, der Keuch -, Stickhusten. [Die Nebenform kle̦ps wohl aus Mundarten, wo die u - Stämme geschwunden sind. Wohl zu klapstêt (s. dies) und li. klepséti "издавать слабый стук".]

Avots: ME II, 223

II kũkuôt [Salis, Selg., Walgalen, kùkuôt PS., S., Trik., Jürg., N. - Peb., Arrasch], kukuôt LP. VI, 21, [Salis], mit dem Kopfe beim Schlummern nicken RKr. III, 122, [Kreuzb.], hocken, müssig die Zeit verbingen: piesnaudies viņš kūkuoja kruoga galda galā JU. aizbrauca kūkuodami vien Saul. pats nedzirdēja, juo bija pilns un kūkuoja vien Baltp. sagulējis slims un vēl dažu dienu kukuojis LP. VI, 21. āprāts kūkuoja ik˙vienam acīs Stari II, 325. Vgl. kukt.

Avots: ME II, 333

mir̃šana, das Sterben: slimnieks bija tuvu miršanai, der Kranke war dem Tode nah LP. VII, 132; JK. V, 151. tē̦vs e̦suot bijis slims uz miršanu, der Vater sei todkrank gewesen LP. VI, 659; Etn. I, 12; II Kön. 20, 1. miršanu gan viņš vēl nemirs, bet ilgi dzīvuotājs viņš arī nebūs, sterben wird er zwar noch nicht, aber lange wird er auch nicht leben.

Avots: ME II, 634

mûžîgs,

1): sēja mūžīgās lielās pūrvietas (acc. pl.) rāceņus Salis;

2): sataisīt mūžīgus (sehr dauerhafte)
zābakus Zvirgzdine. smird kâ mūžīga ("?") elle Siuxt. jis bija tīri m. (echt) zemnieks Kaltenbr. tad mūžīgi gāja pieguļā Siuxt. tas mūžīgi (= mûžam) nevar labi izskatīties AP.

3): mūžīgi (sehr)
liels, slims, patikt Sonnaxt. mūžīgi nejauks Seyershof. mūžīgi sadilis Kaltenbr.

Avots: EH I, 839

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

nikns,

b): briesmīgi nikna zâle (schwer auszurottendes Unkraut),
briesmīgi dziļa sakne Salis. es turēju arklu kâ krampjuos, bet zeme bij nikna, un man vajadzē]a lē̦kāt nuo vienas malas uz uotru Jauns. Raksti III, 29. nikni (übel) smirdēt. nikni (sehr) slims Pussen. tas man kre̦mt nikni (sehr) Rothof n. FBR. VIII, 131. vai tai vecenei tuo simtu tik nikni (sehr) vajadzē̦tu? Saul. Raksti I, 194.

Avots: EH II, 24, 25

nùodirgavuôt, längere Zeit hindurch siechen; mūsu tē̦vs nav cieši slims, bet visu ziemu ir nuodirgavuojis Plm., [Druw.].

Avots: ME II, 775

nùoiêt [li. nueĩti], intr.,

1) untergehen:
saule nuoiet;

2) weggehen:
nuogāja viem brāliem un nuoklīda I Mos. 38, 1;

3) abgehen:
nuoies tava puogas galva nuo ple̦ciem BW. 13730, 25. dažs labs nuogāja neceļā Kaudz. M. brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds LP. IV, 98. kad vīri baŗas un grūtu sievu sit, ka viņas auglis nuoiet... II Mos. 21, 22. nags, āda mati nuoiet. šī prece ātri nuoiet, diese Ware hat schnellen Abgang. mājas bija ar uguni nuogājušas, das Gesinde war im Feuer untergegangen Lautb.;

4) abgehen, schwinden, heilen:
niezis nuoiet LP. II, 54. ruodzei būs nuoiet Tr. IV, 178;

5) hingehen:
es negāju tuo celiņu, kur nuogāja ļauni ļaudis BW. 9118. viņš e̦suot nuogājis galā Vēr. II, 203;

6) ergehen:
ar šuo nieka grēdzēnu nuogāja pa˙visam griezi LP. IV, 84. tik aplam(i) man sen nav nuogājis V, 191;

7) herunterkommen, verkommen, [krepieren
Adsel]: vai, kāds tu ļuoti nuovārdzis un nuogājis (häufiger: nuogājies) izskaties! LP. VII, 656. [kāpēc tu tāds nuogājis, vai slims gulēji? Dond.]; zuweilen mit dem Zusatz nuo grauda: viņš jau pa˙visam nuo grauda nuogājis Grünh.;

8) zurücklegen:
es nuoietu vēl kādas piecas vertses Kaudz. M.;

9) machen, ein bestimmtes Geräusch hervorbringen:
plaiks nuoiet puodi LP. IV, 80. kūts durvis nuoiet čīks! I, 124; 10) (zur Bezeichnung der perfektiven Handlung) das Gehen beendigt haben: gulēt tautas nuogājušas BW. 26698. Refl. - tiês,

1) sich müde gehen:
jūs laikam nuogājušies? MWM. XI, 33. bijis labi kuo nuoieties LP. VII, 603;

2) ergehen:
viņam slikti nuogājies. vai patiesi jums tâ nuogājies? Sil.;

3) herunter-, verkommen:
saimniecība nuogājusēs uz pēdīguo Vēr. I, 1312. [dzīve bija nuogājusēs, nuoslemējusi, ka nevarēja gan˙drīz ne acu pacelt Austriņš Nuopūtas vējā 117;]

4) passieren, geschehen:
kur nuoietas, ka tuo kungu par daudz, tur tuomē̦r ne˙viens nebūs īstais Sil. Subst. nùoiešana,

1) Weg-, Abgehen:
matu nuoiešana, der Haarausfall;

2) der Abgang:
tai precei nuoiešana ar˙vien laba;

[3) mēneša nuoiešana, Menstruation
K. Blau Paduomi sievām un mātēm]; nùoiešanâs, das Gehen bis zur Ermattung.

Avots: ME II, 791

nùokuôdaļât, ‡

2) stellenweise anbeissen
Vank.: bē̦rns būs vai slims: maizes neē̦d, - tik nuokuodaļājis.

Avots: EH II, 58

nùomalzîtiês: visu dienu n. (nuoslinkuot) bez darba Warkl. tē̦vs visu nakti nuomalˆzījās (slims, muocīdamies, staigādams, negulē̦dams) Saikava.

Avots: EH II, 66

nùove̦lkuôtiês, in der Phrase: viņš slims nuove̦lkuojas, er schleppt sich krank umher U.

Avots: ME II, 885

paduõms,

1): ak galva, ak p˙! AP. bē̦rnam bē̦rna p. Salis. jūs abus turēju paduomā (= aizduomās) Vanagu ligzda 147. ar paduomu (nachdenkend)
skaitīt lūgšanu Auleja. cits nuo paduoma (vom Denken) vien saslimst ebenda. šie visi vienā paduomā (gleicher Gesinnung, Ansicht) Seyershof;

2): ve̦cs p. Lng. (unter duomāt), ein alter Schatz; Vorrat an Speise u. a.;
cits var bez pātagas ar iztikt, bet paduomam ("nepare̦dzē̦tai vajadzībai") jau nu gan (pātaga) de̦r Salis.

Avots: EH II, 129

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60

‡ pãrmaktêtiês, sich überanstrengen: pārmaktēsies vēl un paliksi slims! Brigadere Skarbos vējos 119.

Avots: EH XIII, 206

pãrrakt, ‡ Refl. -tiês, grabend sich überanstrengen: neruoc tik ātri! pārraksies un būsi slims Oknist.

Avots: EH XIII, 209

[pastipt (li. pastìpti), prs. pastīpu Nigr., erstarren Für. I, unter stipt: ve̦ctē̦vs slims, kad tik nepastipst! Dond. n. FBR. VI, 67., Wandsen.]

Avots: ME III, 108

paũne̦kls, ‡

2) "wer sich dick (warm) angezogen hat"
Seyershof: es tinuos tâ kâ p.; salstu nuô; ‡

3) "izdēdējis, slims cilvē̦ks vai kustuonis, kas ē̦duot nevar uzbaruoties" (? eigentl.: ein Grossbäuchiger?):
tam ir tādi paune̦kli tie teļi: lieliem vē̦de̦riem, slikti tâ kâ klamburi Seyershof.

Avots: EH XIII, 185

rasa (li. rasà, slav. rosa "Tau"), der Tau; der Tropfen; der feine Regen U.: liela rasa, grosser Tau. lai iznīkst sāpes kâ rīta rasa siltā dieniņā Br. 83. esi žigls kâ rasa pār puķēm! 585. nuokalsti kā rīta rasa! 7. izput kā rīta rasa vējā 165. peldēja rīta rasa pa zālītes galiņiem Biel. 2168. tuo nuoņēma dēlu māte, kā saulīte rīta rasu 2419. viņa pierē izsitās sviedru rasiņa. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasi-nāji? BW. 8510. - ne rasiņas, nichf ein Tröpfchen, gar nicht(s): bērniņš tik slims, ka ne rasiņas nav ēdis. bērniņam, kamē̦r vēl ne rasiņu nav baudījis, vaidziņus apmazgā JK. VI, 20. - rasas svētki, die Zeit vom 25. Mai bis zum 25. Juni, da man zu Gott um Regen und Tau für die Felder betete N.-Rosen n. Etn. II, 178. Nebst lat. rōs "Tau" entweder zu ai. rasā "Feuchtigkeit" und ae. rœsc "Regenschauer" (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 340, Walde Wrtb. ² 658, Trautmann Wrtb. 237), oder aber (s. Johansson KZ. XXX, 418) zu mir. frass "Regen".

Avots: ME III, 478

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

‡ sacĩkstêt Frauenb. "?" ("saka par slimu cilvē̦ku, kas nav īsti ve̦se̦ls un nav ar tik slims, ka būtu jāguļ").

Avots: EH II, 400

sacìrst, tr.,

1) zusammenschlagen, -hauen:
viņš sacirta zuobus A. XXI, 528. zuobi sacirsti Vēr. II, 671. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen;

2) zusammen-, zerhauen, -hacken; ein bestimmtes Mass Holz fällen:
lācis iznesa re̦snu uozuolu, bet arī tuo lapsa sacirta LP. VI, 280. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem VL. algādzis prasījis, cik par dienu varuot malkas sacirst LP. VI, 355;

3) längere Zeit od. vielemal hauen:
līdz pusdienai sacirtuši, gudrie brāļi sāk ēst LP. IV, 76. še sacirsti tik daudz cirtienu Kronw.;

4) plotzlich eine andere Richtung geben, zur Seite lenken:
sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. Refl. -tiês,

1) sich kräftig emporrecken
Arrasch, Wandsen: sacirtās viņš vienreiz, uotrreiz ar visu augumu un spē̦ku, un tikai trešuo reiz tā izšļuka nuo sakaltušā kuoka Kleinb. st. 14. zirgs sacirtâs (senkte den Kopf gegen die Brust) krūtīs MSil.;

2) sich verwühlen
U.; sich zusammenkrollen: dzija sacirtusies Lis.,Warkl.;

3) plotzlich eine andere Richtung nehmen:
ceļš piepēši sacirtās sāņus R. Sk. I, 20;

4) sich sehr schmuck ankleiden
PS., Gr.Buschhof;

5) für sich viel hauen: s. muižas mežā malkas;

6) unversehens zerhauen werden:
lietas kuoks sacirtās malkā. malku skalduot sacirties zābaks;

7) sich hauend überanstrengen:
viņš sacirties malkas gul slims Golg.

Avots: ME III, 602, 603

sademêt, sich stark erkälten: gluži slims sademējis Etn. III, 162.

Avots: ME II, 609

sadugt, intr.,

1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga ² Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;

2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims">slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.

Avots: ME III, 615

sael˜lêtiês, sich überarbeiten: ņēmis ar ellēties, kuo nagi ne̦s, bet jau trešajā dienā saellējies par daudz, palicis slims Naud.

Avots: ME III, 623

sae̦nģêt "sagrūstīt" Alt-Rahden: nu tu gan viņu saenģēji labi! Refl. -tiês, sich überarbeiten, überanstrengen: saimnieks saeņģējās, palika slims un nuomira Neu-Bergfried.

Avots: ME III, 623

sagalêt,

1): es nevaru dienu s., cik gaŗa! Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich lassen (z. B. vor Langerweile):
kur tad nu visu dienu lai sagalējas? AP. vakarā ne˙kur s. vēji pūš un gauduo ap māju ... Austriņš Raksti VII, 26. kur ... tāds slims cilvē̦ks lai sagalējas? krusts vien viņam pašam un citiem 85.

Avots: EH XVI, 408

sagulêt,

1) tr., liegend verderben, zusammenfallen machen:
sagulē̦tās gultas MWM. VII, 34. spilventiņš, kuŗa saturs jau sagulē̦ts līdz beidzamam A. XI, 5. tur, ganiņi, nedze̦nat, kur gulēja pieguļnieki, lai telītes nedabūja sagulēta dābuoliņa BW. 29051;

2) intr., sich sacken, zusammenfallen
(?) U.;

3) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit (krank) liegen, schlafen:
šie saguļ līdz 10 LP. I, 94. cauru vasaru sagulējis VI, 18. viņš mierīgi sagulēja līdz uotram rītam VII, 199. mazais dabūjis 1000 gadu sagulēt uozuola duobumā ebenda 487. es ilgi, ilgi sagulēju MWM. XI, 287. trīs naksniņas sagulēju (Var.: pārgulēju) baltu gulb(j)u saliņā BW. 13562. rudens nāk, gaŗas naktis, nevar viens sagulēt 137671: divi nedēļas sagulēju, zwei Wochen habe ich krank gelegen U. e̦suot sagulējis divas nedēļas slims Alm. Meitene nuo sv. 28. ilgi viņš sagulējis ar smadzeņu karsuoni Vēr. I, 1308. - Part. praet. sagulējies, verschlafen, schläfrig Wid.

Avots: ME II, 632

sakaķêt,

1): auch AP.; ‡

2) "?": baļķi sakaķē̦ti viens uz uotra un nuosūnāti lai Siuxt. ‡ Refl. -tiês Saikava, "katzend" sich überanstrengen:
par daudzi tu esi sakaķējies un nu būsi slims.

Avots: EH XVI, 415

sakamât: ve̦lns viņu par daudz sakamājis Pas. XI, 250. ‡ Refl. -tiês, sich zu sehr anstrengen: grāvjus rakdams sasakamājis, guļ slims Nautrēni.

Avots: EH XVI, 415

salˆts,

1): auch Barbem, Skaistkalne, Stelph., Wallhof n. FBR. XVIII, 17, Auleja, Druw., Erlaa, Feht., Fest., Jürg., Kaltenbr., KatrE., Lasd., Linden in Kurl., Neugut, Nitau, Pilda, Sonnaxt, Višķi, Zvirgzdine, (mit alˆ ² ) Behnen n. FBR. XVI, 156, AP., Ramkau, (mit àl ² , falsch?) Lubn. n. FBR. XVII, 131; man ir salti Burtn., Nitau;

2): salti me̦li - auch C. (aber: auksts laiks). viņš jau muld tīri saltu AP. izgrūžuot naudu par tukšu, par saltu Austriņš Raksti VII, 290; ‡

3) salˆtā mè̦tra ² Oknist n. Ceļi VIII, 235, mentha piperita: saltās mē̦tras dzeŗ, kad karstums. Subst. salˆtums: auch Bērzgale; tur ne˙viens saltumiņš nevar tikt klāt AP. ziemu bija lieli saltumi Auleja. man saltumi grābj visus ple̦cus kuopā AP. viņš e̦suot slims: saltumi ("dre̦buļi") vien ņemjuot Fest. n. FBR. XVII, 86 (ähnlich in Oknist n. Ceļi VIII, 234). laiks paliek vē̦sāks. kungu sajem[j] saltumi Pas. XII, 157 (aus Domopol).

Avots: EH XVI, 427

samaktêtiês, sich überanstrengen, sich überarbeiten: strādnieks, samaktējies ar grūtiem darbiem, palika slims Ahs.

Avots: ME II, 679

sanest, Refl. -tiês, ‡

2) tragend sich überanstrengen:
malkas sanesies Lis. sanesies smaguos gruozus, tagad slims Strasden.

Avots: EH XVI, 433

sarãdît,

1): oft zeigen:
kad kāds luops slims, tas e̦suot nuo tam, ka sarādīts citām sievām Frauenb. Refl. -tiês: ... plātījās, sarādījās ruokām, un beidzuot ... sapratās A. Upītis Laikmetu griežos II, 214.

Avots: EH XVI, 441

sasalˆt: laiks bija ziemas, - jī cieši sasala (wurde ganz steif vor Kälte) Pas. X, 257 (aus Lettg.). kâ tu bē̦rnu ziemas laikā aizve[dī]si? jis sasals! Kaltenbr. kad ir sasalis (hat zu frieren bekommen), tad paliek slims Linden in Kurl. kad zirgs saskriets, tad tas jātur siltā vietā, lai nesasaļ (sich nicht erkältet) Sonnaxt. ‡ Subst. sasalumi Allend. n. FBR. XIX, 83, hartgefrorener Kot auf dem Wege.

Avots: EH XVI, 445

saslìmt, krank werden, erkranken: mežsargs... piepeži grūti saslimis LP. V, 130. ar garuo kāsu saslimst vis˙vairāk bē̦rni SDP. VIII, 58. meitas saslimušas ar tuo gūžu nelaimīti BW. 839, 1. Subst. saslimšana, das Krankwerden, Erkranken: saslimšanas gadījums Apsk. v. J. 1905, S. 146, der Krankheitsfall; saslimums, das einmalige Krankwerden, die Erkrankung: par spīti manam nuopietnam saslimumam A. v. J. 1896, S. 749.

Avots: ME III, 737

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

skuõla,

1) die Schule:
skuolā iet, eine Schule besuchen. skuolas bē̦rns, ein Schüler U.: vai Jancis nav jau skuolas bē̦rns? Dond. skuolas kungs, ein Schulmeister U. augsta skuola, hohe Schule, Universität U.; pagasta skuola, die Gemeindeschule; draudzes skuola, die Parochialschule;

2) das Wissen, die Fertigkeit,
Kunst; Plur. skuolas, Künste, im schlimmern Sinne, besonders magische U.; Ränke, Listen U.: Sprw. skuola maksā naudu. vajaga tik skuolu zināt JK. tur ne˙kādu skuolu nevajaga, da bedarf's keiner Künste U. nu saimniekam skuola ruokā LP. VI, 52. tik lielu bē̦rnu pavākt nav ne˙kāda skuola Janš. Paipala 14. viņš pruot visādas skuolas ("zinātnības"). Zaravič. apraksti bez gudrībām un skuolām, kuo savā dzīvē būsi redzējis! Boriss God. 14. sāka lūgt, lai tas savu skuolu atme̦tuot Etn. II, 170;

3) der Lehrer
Ruj.: mūsu skuola slims; skuola vēl nav atnucis. Nebst estn. kōľ aus mnd. schole.

Avots: ME III, 909

slim̃buks NB.,

1) "vārgs, izguris, slims cilvē̦ks";

2) ein Faulpelz.

Avots: EH II, 525

slimiņš, Deminutivform zu slims, krank: mans dēliņš ... ir stipri slimiņš Sassm. n. RKr. XVII, 53.

Avots: ME III, 932

slìmt C., slim̂t ² Karls., Salis, Dond., slim̃t PS., Wolmarshof, slimstu, slimu, krank sein: tādēļ atstāsim tuos slimstam Asp. MWM. VII, 563.

Avots: ME III, 932

spèjš: auch Smilt., (spèjs ² ) Oknist,

1): auch Jürg., (mit ẽ ) Dobl., Kolberg, Lems., Morizberg, Schwitten; uznāce spējas sāpes AP. vakars... tumsa s. un dziļš Anna Dzilna 159;

2): heftig
Jürg. Adv. spēji: s. (plötzlich) palika slims Ramkau. spèji ² ("ātri") rāve ve̦zumu, tâ ka pārlūza ilkss KatrE. atāls s. (bald, schnell) dze̦nas ārā AP. "rīts ir labs...", labrītu atņe̦muot s. teic kāds... P.W. 1.

Avots: EH II, 549

‡ sprâguots ² Iw., krepiert (?): kad ir glābts un nekļūst labāks, tad jau tik˙pat kâ s, ir; nuokauts slims luops ir s., juo viņš jau tâ kâ tâ būtu nuobeidzies.

Avots: EH II, 558

‡ II tilâtiês "?": nuogulējis ve̦salu gadu slims un vē[l] ilgi tilājies, kamē̦[r] iztilājies Pas. XIII, 272 (aus Serbig.). Zu tilât II und tilinât II ?

Avots: EH II, 681

I tilkât, -ãju,

1) tropfen (von den Eiszapfen am Dach):
jumts sāk til˜kāt Schibbenhof;

2) geifern, Speichel herabfliessen lassen
(mit il˜) Notk. Refl. -tiês,

1) til˜kâtiês Bixten, Kalnazeem, Kand., Lesten, Lieven-Bersen, MSil., Notk., Siuxt, Wahnen, (mit ìl ² ) Bers., Lubn., tilkātiês Naud., Vīt., til˜kuotiês A.-Autz, geifern, Speichel herabfliessen lassen:
tâ nuodzēries, ka tilkājas vien MSil. guovis (sirgdamas ar purna sē̦rgu) sāka tilkāties Ieviņš Guntis un Daila 25. slims luops tilkājas MSil. suns rej tilkuodamies Druva II, 433;

2) "ņe̦rgāties". Zu tilka I.

Avots: ME IV, 188

vaĩnîgs,

2): auch (mit ài ² ) Kaltenbr.;

4): "slims, kruopls" Frauenb.; vainīgie (die angefaulten)
kartiņi Wainsel n. FBR. XIV, 88.

Avots: EH II, 749

vienpatĩba* Dünsb., vienpatnība, die Einsamkeit, Abgeschlossenheit, Verschlossenheit: jūties slims nuo savas vienpatības Domas III, 1060. vienpatnība... bij latvieša dabā A. Brigader Daugava I, 689.

Avots: ME IV, 662

I žulˆgans Kr.,

2) viel Wasserteile enthaltend
U., wässerig, durchnässt Druw., Vīt., (mit ùl ) AP., (mit ulˆ ) Erlaa, Gr. - Buschh., (mit ùl ² ) Lubn., Prl., Selsau, Sonnaxt, (mit ulˆ ² ) Bauske; nass, schlüpfrig Kreuzb.: sirds žulgana U., das Herz (des Schlachtviehs) ist mit Wasser angefüllt. žulgana zeme. žulgana pļava Wessen. žulgani kartupeļi Bauske. ūdens vairs nepil nuo apģē̦rba; ir drusku apžuvis, bet vēl jau stipri žulgans Vīt. zeme nuo virsas ir apsusējusi, bet aršanai vēl par žulganu ders. ja cilvē̦ks iekrīt dubļuos, tad drēbes paliek žulganas Ābeļi. zvejniekiem žulganas drēbes, kad slapjas un nuoziestas ar zivju glumumu Karlsbad;

2) tränend, eiternd
Biel. n. U., wässerig, trübe, umnebelt (von den Augen gesagt) AP., KatrE., (mit ul˜ ) Fockenhof, Ekau, Grünw., Kalnazeem, Mežmuiža, Ruba, Schibbenhof, (mit ulˆ ² ) Bauske: žulganas acis. es jau manīju, ka viņš slims būs, tādas žulganas ("eingefallen, hässlich") acis bij Naud.;

3) žulgana dūša Jürg., (mit ul˜ ) Fockenhof, Grünw.: man žulgana dūša, mir ist wässerig (flau) zu Mute;

4) ausgeblichen
AP.

Avots: ME IV, 829, 830

I zvākât: mit ã Ruj.; zirgs tik slims, ka zvākā vien.

Avots: EH II, 814