Paplašinātā meklēšana

‡ àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.

Avots: EH I, 50

apspaîdît, ‡ Refl. -tiês: ļauties a., sich betasten lassen: ne˙viena neļāvās uzraugam ... a. Janš. Dzimtene V, 200.

Avots: EH I, 115

apspaîdît, freqn. von -spiest, tr.,

1) ringsum drücken:
pircējs apspaida teļus;

2) bedrücken:
mazākuos un nabagākuos Kaudz. M.; apsp. slimniekus, die Kranken streichen und kneten, eine Kurart.

Avots: ME I, 124

atspaîdît,

2): atspaidīta maize Segew., Brot, dessen Kruste infolge wiederholten Druckes abklaffi.

Avots: EH I, 168

atspaîdît, tr., freqn. zu atspiest,

1) zurückdrücken, stützen:
man (Acc.) dieviņš atspaidīja ar sidraba atspaidiem BW. 9320;

2) wegdrücken, drückend trennen:
garuozu maizei;

3) drückend wund reiben:
zirgiem krūtis atspaidīt, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119.

Kļūdu labojums:
man (Acc.) = man[i]

Avots: ME I, 194

ìespaîdît, freqn., tr., eindrücken: iespaidītam sviestam pārve̦lk krustu LP. VII, 746.

Avots: ME II, 69

izspaîdît, tr., freqn. zu izspiêst ausdrücken: viņa asinis būs izspaidīt pie altāŗa sienas III Mos. 1, 15. mēs kungus un kundzes izspaidīsim kâ slapjas lupatas Niedra.

Avots: ME I, 801

nùospaidît, tr., freqn. zu nùosplêst, wiederholt niederdrücken, bedrücken: es tuo nuospaidīšanu e̦smu redzējis, ar kuo ēģiptieši... bē̦rnus nuospaida II Mos. 3, 9.

Avots: ME II, 855

[pãrspaidît,

1) wiederholt drückend zerdrücken:
p. pūpēdi;

2) eine Reihe von Objekten od. alle Teile eines Objekts drücken:
p. (betasten) kartupeļus, vai nav sasaluši Golg. p. (massieren) slimuo kāju.]

Avots: ME III, 177

paspaîdît, ‡ Refl. -tiês, sich eine Weile karessierend amüsieren: naktīm p. pa priekšnamiem un kaktiem Janš. Dzimtene II, 25.

Avots: EH XIII, 175

[paspaîdît, wiederholt ein wenig drücken: p. kartupeli.]

Avots: ME III, 104

pìespaîdît, freqn. zu piespiêst, mehrfach andrücken Spr.: kad traukā iebeŗ miltus, tad, ja grib, lai vairāk ieiet, piespaida ar liekškeri Grünh. ar ruokām piespaiduot iedzīt sienu maisā.

Avots: ME III, 294

saspaîdît, tr., freqn., (mehrfach) zerdrücken: graudus saspaida, skruotē un maļ Mazvērsītis Luopkuopiba III, 86. sirdi saspaidīt Dziesmu gr. 59, 9,

Avots: ME III, 740

spaîdît, ‡ Refl. -tiês, einander (wiederholt) drücken, drängen; sich drängen; sich (zer)drücken lassen: viņš (= weich gekochtes Fleisch) spaidās tūli plašs, kad kuož ar zuobiem Seyershof. Subst. spaîdîtājs: wer eine kranke Stelle mit der Hand drückt und bespricht Walk n. BielU.

Avots: EH II, 544

spaîdît Wolm., PS., C., Kl., spaidît ² Iw., BL, -u, -ĩju, freqn. zu spiêst, (wiederholt) drücken, drängen, bedrücken; die Kur - Methode des Streichens und Knetens anwenden (gewöhnlich vē̦de̦ru spaidît): kungs savus apakšniekus ļuoti spaidījis LP. V, 144. karā mūsējus briesmīgi spaidīja VI, 698. dažu reiz krusts un bē̦das tuos spaidītu BW. III, 1, S. 76. nabagus ik˙viens spaida Br. sak. v. 813. viņš spaidīja (kelterte) vīna uogas Richter 9, 27. viņus spaidīja liels bads Kra. Vīt. 60. kad kas netaisni bij spaidīts (muocīts) 141. spaidīt tautu Aus. I, 14. spaidīt mutautiņu pret acīm Austr. k. v. J. 1893, S. 72. Subst. spaidîšana, das (Be)drücken, Drängen, Kneten: nāves (gen. subj.) spaidīšanu Dziesmu grām. 181. spaîdîtãjs (fem. -ja), wer (be)drückt, drängt, kurierend sfreicht und knetet: aicināja palīgā spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184.

Avots: ME III, 980

uzspaîdît, wiederholt drückend erzeugen, entstehen machen: u. auguoni Stenden.

Avots: ME IV, 381

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

[dūkât, -āju,

1) "spaidīt": d. vē̦de̦ru Kokn.;

2) "rütteln, schütteln"Bers.]

Avots: ME I, 525

izblaizît,

1): "izspaidīt" Wessen. ‡ Refl. -tiês,

1) "strādājuot nuoluocīties, nuostaipīties" (mit aî ) Auleja;

2) "?": kur (= pirtī) var visādi i. un izdraiskāties Janš. Mežv. ļ. I, 231.

Avots: EH I, 434

‡ izguômît ² Dunika = izluocīt, izspaidīt: labi i. ādu, lai kļūst mīkstāka.

Avots: EH I, 451

‡ izmendžît Kalz. n. Fil. mat. 27 "izspaidīt, izstampāt": i. mālu. Refl. -tiês ebenda "izbrist": pa dubļiem i. cauri.

Avots: EH I, 466

iztraîkšît (unter iztraikšķît): "stipri izspaidīt, izmaidzīt" (mit ài ² ) Auleja.

Avots: EH I, 490

[II kamât "spaidīt, kutināt, mīlinuot saveikt" Wessen. Vgl. kamuot. I.]

Avots: ME II, 149

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis ² Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. ² 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. ² 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204

lituôt, intr., vorischtig auftreten: kas nu tā par braukšanu ar neapkaltu zirgu pa tik akminaiņu ceļu! redz, kâ nagi atspaidīti: nabadziņš jau lituo vien Lubn. Etn. III, 1. [Zu laitît (s. dies)?]

Avots: ME II, 475

‡ ļurcît Warkl. "= ņurcīt, spaidīt": ļ. pa ruokām mazu bē̦rnu, mîklu.

Avots: EH I, 774

[maknît "spaidīt, ar varu iekšā dabūt" Kreuzb.; hin- und herbewegen (?) Bauske: atslē̦ga sarūsējusi, bet maknīju, maknīju, kamē̦r aizmaknīju (= aizslēdzu) gan Laud. n. Druva I, 392; "jaukt, mīcît, burzīt" Kokn., Bers.; "mīļi murdzīt" Notk., Pampeln; "rakņāties" Pampeln (prs. maknīju), Sessw., N.-Schwanb.; "raut" Ober-Bartau; "stampfen, stopfen, stochern" (prs. maknu) Dunika.] Refl. -tiês, gewaltig arbeiten: kuo tur maknies ("plēsies, dauzies")? Aron, Wain.

Avots: ME II, 554

[I mikât, kneten (den Teig) AP., "veikt, kamāt, spaidīt" Selb., Kokn., Wessen, Baltinov; "liebend knutschen; mit Fäusten schlagen; walken" Bers.; "schlecht (etwas) tun" Mar.; "ņurcīt, kutināt" Sessw., Fehsen, Kalz., Fest., Laud., Tirsen., Lös., N. - Schwanb.; prügeln (nicht sehr ernst)" Sauken, Schwanb. - Refl. -tiês"meņģēties" Fest.]

Avots: ME II, 625

‡ mokurêt,

1) "spaidīt, murdzīt, pamuocīt" Salis;

2) "nemākulīgi izturēties (žestikulēt, skatīties)" Seyershof: tagad viņš (ein neugeborenes Kind)
tâ mokurē; vē̦lāk laidīs ruokas pa gaisu.

Avots: EH I, 827

muîdzît [C., Wolmarshof, Schujen], tr., knittern, matschen Dr.; ["spaidīt" AP.].

Avots: ME II, 661

muļinât, herumwühlen, nicht vom Flecke kommen [PS., Jürg.], ohne Zähne essen: viņš muļina ēdienu pa muti, ne˙maz lāga neē̦d gaļu Līn.; ["viļāt spaidīt, mīcīt un pie tam samurkšķīt; neveikli, nemākulīgi un ilgi kuo darīt" Nötk.].

Avots: ME II, 666

I mulît, ‡

2) "spaidīt" : Jānis mulīja meitas Sauken; "spiest, berzt" Kaltenbr.: kurpe mulī kāju Kaltenbr.

Avots: EH I, 831

mužinât Nerft, mužît, -ĩju C., tr., quälen, zu Tode quälen, umbrigen: kaķi, bē̦rnu. ve̦lnam sevu riekstu sauju, lai žīdiņu mužināja BW. 31510, 1. [mužināt "kutināt, spaidīt, viļāt, kamāt" Wessen; "= mudžinât" Nötk.]

Avots: ME II, 677

mužît (unter mužinât): "spaidīt" Sauken, "mušît" Wessen.

Avots: EH I, 837

naidzît, 1): "sīkus darbus veikli strādāt" (mit aî ) Heidenfeld; ‡

2) "spaidīt" (prs. naidzu ) Alswig (mit aî ), Sauken.

Avots: EH II, 3

ņur̂ka,

1) b): ein Kater
(mit ur̂ ² ) AP.; ‡ d) "cilvē̦ks, kuŗu var spaidīt vai taustīt." Heidenfeld: tīrā ņ.: kas grib, tas tausta vai knaiba, cik grib; ‡

3) Schimpfname für ein altes Weib
(mit ur̂ ² ) Frauenb.; ‡

4) ņur̂ku ² ("?") duot NB., untertauchen
Hasenp.

Avots: EH II, 116

‡ III paînît Smlit. "spaidīt (kuo mīkstu)": p. mîklu.

Avots: EH II, 136

pamežģît, Refl. -tiês: zirgs pamežģījies jūtīs; vajaga paspaidīt Siuxt.

Avots: EH II, 155

‡ paņe̦kât Iw. "paspaidīt".

Avots: EH XIII, 161

pìeņūcît "piespaidīt" Ar.

Avots: ME III, 277

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

‡ salùmdît ² Auleja "spaiduot saluocīt, salauzīt: saspaidīt": (paisīklām paisuot) s. linus. Wohl aus ostli. sulúmdyti < sulámdyti.

Avots: EH XVI, 427

samilzt, intr.,

1) samil˜zt Peb., Fehsen, Nötk., Kokn., Saussen, Smilten, Palzm., Erlaa, Allasch, Römershof, Holmhof, samilzît Peb., anschwellen, sich entzünden, schwären (perfektiv) Spr.: skabarga iedūrās pirkstā, un pirksts samilza Lennew., Lemburg, N. -Peb. de̦lna samilzusi, - nevaru ņemt ne˙kā ruokā Druw. zirgam... krūtis atspaidītas, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119;

2) anschwellen:
kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

3) durch und durch nass werden:
rudeņuos smaga aršana, tad zeme ir samilzuse Dond.;

4) üppig wachsen, eingrasen:
labība samilzusi Spahren;

5) = piesērtiês: dzelmei vienā puse daudz smilšu samilzis; upes galā samilzuši dubļi Stenden. Subst. samilzums, die Geschwulst, das Geschwür: samilzums papēdī iztrūka Lemburg. saceļ stipru naizu un samilzumu Konv. ² 393.

Avots: ME II, 685, 686

satulkāt "?": man[i] suņi ir apstājuši kâ vienu briežu māti. tie krustā man[i] piespieduši, pēc tā tie satulkāti Diez; "ar dulakām saspaidīt, samīcīt" Nötk. (in dieser Bed. wohl auf r. толкáть "stossen" beruhend).

Avots: ME III, 767

spaile,

1) spaĩle Gramsden, Dond., Gold., Iw., Lin., Dunika, Wandsen, Nigr., Frauenb., Gr.-Essern, spaile Samiten n. U., Luttr., Kalleten, LievenBersen, Hasenpot, Lasd., spailis L., U., um Tuckum, Talsen ("in Burtn. unbek."), der Strich, die Schwade (vāle) des Mähers (spaīle) Rutzau, . (spaĩlis) Bl.: spailes gali Tr. nar. p. № 97. meitas ārda spailes Dunika. priekšpļāvēja spaile bija platāka kâ citiem Dunika. tiem ar savu spaili... pa priekšu ejuot Lautb. A. v. J. 1892, S. 305. stāties spailes galā Upītis St. 11. kādu platu spaili viņš pļauj! Stenden, Spahren. šinī pļavā krietna zâle, - redz, kādas platas spailes! Dond. dieva dē̦ls sienu pļāva; spailes gali Daugavā BW. 33764. tevis gaida pie auzu spailītes 22627. auzu spaiļu ritinātāji Janš. Bandavā I, 195;

2) = spaiglis, Stecken, an einem Ende gespalten, um etwas einzuklemmen (z. B. eine Schlange) U., Bielenstein Holzb. 681, (mit ai) Kr., C.; spailes, Werkzeuge zum Fangen von Tieren Lemsal n. U., Bielenstein Holzb. 599 (spaile, spailis); Tortur, Falter ("scheint nicht gebräuchl.") U.; die Klemme: kas kait tev . . . ? kādas . . . spailes? Kril. pas. 59. glēvības spailēs Rainis Götes dzeja 47. apaž nelaimes spailēm spaidītam tapt Manz. Post. I, 376. mūsu spailes (Bedrängnis) ir stiprākas kâ duomājām Antonijs un Kleop. 91. tautas daļa iekļuva grūtās spailēs Tēv.; Maulkorb des Hundes: spailes galvā maukt A. VIII, 132; Scheren der Krebse: spailēs ir smalkāka gaļa Konv. ² 2984; spailes ² , eine Zange Bauske; izkapts spailis ² ("?") Bauske;

3) auch spailis U., ein Setznetz
U., Bielenstein Holzb. 653, 670, (spailes) Wandsen, allerlei Fischergeräte zusammengefasst Lasd. ("hier in der Intonation von spaile 1 unterschieden"), (spails ² ) N.-Bartau: zvejuojam ar ciemiņu uz pusēm: mums pašiem nav spaila N.-Bartau. mums ir pilnīgs spails ² (N.-Bartau): laiva, vadus, . . . tīkli un visi citi zvejas daikti Janš. Dzimtene IV, 165. zvejnieks rādījis uz visu savu spaili LP. VI, 168. rītā (zivju) pilna spaile 1011. uz jūru ar spailēm tēvs . . . iet Jauna Raža IV, 117. nakts-spaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107. dārga zvejas spaile R. Av. 1912, № 34. spaile, Setzangel Freizirl;

4) spailītes Talsen, = sienavāles 2. A1s das Ausgespreitete (in der Bed. 1 eigentlich wohl die Spannweite des mähenden Armes) nebst spīle, spīlis "Zwicke, Holzgabei" zur Wurzelform spei- "sich ausdehnen" bei Walde Vrgi. Wrtb. II, 656 ff., s. auch Persson Beitr. 397.

Avots: ME III, 981

tūcît: "spaidīt" Alswig, (mit û) Korwenhof; "mīcīt" (mit û) Golg., PS., (mit ū) N.-Peb.; "burzīt, tīt" (3. p. prs. tûcī ² ) Salis, Refl. -tiês "spaidīties, pluosīties": puikas tūcās Alswig; sich ungewandt, langweilig belätigen: kuo viņš tur tik ilgi tûcās? Alswig, (mit û ² ) Kegeln; "mīdīties" (mit û) C.: t. pa mālu bedri.

Avots: EH II, 707

žmaudzît, ‡ Refl. -tiês (mit aû) Lubn. "spaidīties; staipīties".

Avots: EH II, 820

žņaibît, -u, -ĩju,

1) freqn. zu žņiebt, drücken, knutschen
(mit aî ) Adl., Prl., Selsau, Sessw., Tirs., (mit aî ² ) Grünw.; etwas Weiches kneifen (mit aî ² ) Bauske. Refl. -tiês "spaidīties" (mit aî ) Sessw.;

2) Grimassen schneiden, das Gesicht verziehen
Serben. Vgl. šņaibît.

Avots: ME IV, 823

žņur̂dzît Mar. n. RKr. XVII, 130, Adl., A. - Laitzen, AP., Arrasch, C., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kalz., KatrE., Kegeln, Kl., Lubn., Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, (mit ur̂ ² ) Mesoten, -gu, od. -dzu, -dzĩju, stark drücken Oppek. und Peb. n. U., würgen, quälen Laud., Memelshof, Wessen: žņurdzīt kaķi. sākusi šuo spaidīt... un žņurdzīt Anekd. IV, 40.

Avots: ME IV, 826