Paplašinātā meklēšana

àizstràume,

1) die Strömung in der Flusskrümmung;

2) der Ort jenseit des Stromes, des Flusses
JK.

Avots: ME I, 53

pretstraumes zâle LP. VII, 691, das Gras, welches gegen den Strom schwimmt.

Avots: ME III, 390

stràume Wolm., Serbig., AP., Neuenb., straûme ² Ruj., Salis, Lin., Iw., stràume ² KL, Prl., Lös., Preili, strauma Bielenstein Holzb. 630, stràuma ² Prl., Nerft, Plur. straumi (aus straujumi?), der Strom U., die Strömung; die Stromschnelle Bielenstein Holzb. 636: laiviņā iekšā un laiž pa straumi uz leju LP. IV, 222. meklē tādu lielupīti, kur deviņas straumes te̦k VL. upē metu vaiņadziņu, lai vizina upes straume BW. 6150, l. vē̦rpstuvīte virs ūdeņa līguojās; met, straumīte, maliņā! 1891, 2. upīte, kuŗā tūliņ pēc straumiem se̦kuo dziļas dzelmes A. v. J. 1901, S. 316. asaras straumēm te̦k BW. 17519, 4. (lietus) straumu straumiem, Kaudz. R., in Strömen. gaisa straume A. XX, 267. Nebst li. sriaumė (Miežinis) oder straumuo dass. und gr. ρ'εῦμα "Fiut, Strom" zu straujš (s. dies).

Avots: ME IV, 1082

straûmenes ² Zirau, Tiefen im Fluss.

Avots: ME IV, 1083

aklĩba (li. aklỹbè), Blindheit: tu esi atdevies aklībai, bezspē̦ka straumei JR. V, 12.

Avots: ME I, 63

I ālêt, -ẽju, Netze (auch unter dem Eise) mit Strömung treiben lassen L. Über ālējami tīkli Etn. II, 106: šie ir pirmie zvejas rīki pavasarā pēc le̦dus iziešanas. viņus izvelk ūdenī tā, ka tie krīt līdzi straumei, t. i. pe̦ld uz priekšu [vgl. Bielenstein Holzb. 653; zu āle].

Avots: ME I, 238

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

bezdibenains, auch bezdibenîgs, grundlos, sehr tief: tur griežas uzplūdusi bezdibenīga straume R. Sk. II, 238; bezdibenīgi purvi Pūrs I, 102. b. dziļums.

Avots: ME I, 283

bluzga, bļuzga LP. VI, 475, kleine Stückchen, Fetzen, Trümmer: kad tikai ēdiens nesavārās bluzgā Siuxt. zirgs saplucis un savārījies bļuzgā LP. VI, 475. tilts aiziet ar visu kaŗa spēku bluzgu bluzgās straumei līdzi. [Zu blauzga].

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen):[zu

Avots: ME I, 318

‡ *čurksle, ein hörbar rieselndes Wasser (?), ein Rinnsal (?): kāpa čurkslītēm un te̦kuoņām pāri Janš. Dzimtene V, 402. pa lielus straumes izrautām rievām redzēja vēl dažu čurkslīti sūcamies lejup ebenda. pa vienu, uotru te̦kuoņu ūdens... mazām čurkslītēm tecēja... lejup Bandavā I, 96. Vgl. čurkste III.

Avots: EH I, 296

divveru durvis Straume, = divviru.

Avots: ME I, 473

dze̦lˆmãjs,

1) die Tiefe (im Wasser):
straume, kas aizkrāc pār radzēm un dze̦lmājiem Teodor;

[2) vieta purvā, kur daudz dzelmju Ruj.]

Avots: ME I, 541

gultne, das Lager: ze̦lta gultnes A. XX, 216; das Flussbett: straume pa līkumaiņuo gultni šāvās lejup MWM. IX, 367; die Lage: Helsingforsas gultne uh jūŗas krasta Vēr. II, 365. [Wohl ein Neologismus.]

Avots: ME I, 679

gurtene [?], ein Wasserwirbel ("straumes griešanās") im Meere unter einer stellen Landspitze Zehrxten.

Avots: ME I, 684

iẽšķḕ̦rsãm, iẽšķḕ̦rsu, Adv., etwas quer liegend, schräge: straume virzās iešķē̦rsām MWM. VIII, 785. kurzemnieks ieraudzīja laiviņu pe̦ldam iešķē̦rsām uz augšu Stari I, 45.

Avots: ME II, 76

izgũt, tr.,

1) herausbekommen, gewinnen:
[ūdens bez straumes malku nevar izgūt U., das Wasser kann wegen fehlenden Stromes das Holz nicht weiter treiben.] lai varē̦tu pārtiku izgūt nul dabas ne visai davīgā klēpja Sirmais;

2) abquälen, ausbeuten, exploitieren:
viņš tuo pār˙lieku izgūst Wain.;

2) schnell bewältigen:
zemkuopji nevar reizē izgūt (padarīt) visus vasaras darbus A. XIV, 2, 314.

Avots: ME I, 742

izlìkums, die Krümmung, Schlangenwindeng: straumes dažāduos izlīkumuos MWM. X, 520.

Avots: ME I, 764

iztašķît (li. ištaškýti), tr., aus -, verspritzen: petro'leju. Refl. - tiês, verspritzt werden: straume krīt taisni uz apaļuo akmeni un iztašķās tāļu uz visām pusēm Līg.

Avots: ME I, 815

jaûnĩte,

1) die Schwiegertochter
Konv.; ¹

2) die Neuvermählte
Oppek.: es dzeršu uz jaunītes laimi Straume;

3) die junge Mutter, Stiefmutter:
jaunīte, tâ viņi saukāja pamāti Latv.

Avots: ME II, 100

‡ krāčaîns, = krācains: pie krāčainās straumes Ciema spīg. 136.

Avots: EH I, 644

kuñkuļuôt, infr.,

1) strauchelnd, mühsam sich fortbewegen:
vis˙pēdīgi kunkuļuoja uz priekšu ve̦cais siena vedējs Kaudz. M. kas tad tur tâ kunkuļuo šurp klupdams, krizdams? Straume;

2) sich mit kleinen Wolken bewölken
Kaul. Refl. -tiês,

1) trödeln;

[2) sich mit jem. einlassen
("pīties, kuopuoties"): k. ar kādu meitu Ar.]

Avots: ME II, 316

labâk, labâki, Adv., Komparativ von labi, besser, lieber: labāki apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekâ apakš jauna pātagas. labāk ne..kâ, kad nav lāga. Statt labāk findet man in der Volkssprache labâks, aus * labākis: labāk (Var.: labāks) mani straume nesa, ne atraiša kumeliņš Paddern BW. 14303; Rokaischen BW. 4092; Schrunden BW. 4288.

Avots: ME II, 394

lĩdzîgums: straume, meičas l. (Ebenbild?) Ausekļa raksti (1888) I, 97.

Avots: EH I, 747

liẽlupe,

1) der grosse Fluss, Strom:
meklē tādu lielupīti, kur deviņas straumes te̦k;

2) Liẽlupe, die (kurische) Aa, [und einige andere Flüsse und Bäche in Lettland.]

Avots: ME II, 503

lìkãns,

1) ein krummer, ein schiefgewachsener Mensch, ein Mensch in gebückter Stellung:
redzēju mežmalā tādu līkānu, t. i. cilvēku. kas luocījās un palika salīcis C. ej, ej, ve̦cais līkāns! Straume. nu jau e̦suot gluži sasists kâ līkāns JU.;

2) krummes Holz:
nav tur lāga malkas: tādi līkāni vien ir C.;

3) = līkainis

1, līks kuoks, ragavām šķē̦rsām liekams, kad malku ve̦d Nerft;

4) lūkāniņi Lub., Peb., = āzīši (s. âzis

6) pie aude̦kla.

Avots: ME II, 485

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622

miẽluôt [li. mielúoti "liebkosen Berliner Sitzungsber. 1918, S. 802], mielât, - ãju Mag. XIII, 2, 67,

1) [miêluôt ² Iw.], bewirten, traktieren, füttern
(auch. fig.): citi vīri kruogā dzēre, es mieluoju (Var.: baruoju) kumeliņus BW. 30049, 7. spuožums mieluoja acis Lp. V, 303. savu garu viņš sevišķi mieluo viņa dvēseli, Gott habe ihn selig! Straume;

2) prügeln:
ar stuku (strūpeni, stibu) mieluot U. pātaga sāks mežkungu mieluot! LP. VI, 1, 54. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta katbačiņa, tuo mieluošu tautu dē̦lu BW. 21772. Refl. - tiês,

1) einander bewirten:
māsa māsu mieluojas BW. 4201, 1;

2) sich bewirten, sich an etwas gut tun
(auch fig.): suns paskubina, lai nu ē̦duot, lai mieluojuoties LP. IV, 112. viesi pie saimes galda mieluojās VII, 384. nu mieluojies, cik sirds kāruojuse! V, 216. tik skaista pils, lai acis mieluojas VI, 830. Subst. miẽluôšana, das Bewirten, Traktieren; miẽluôšanâs, das nomen actionis zu miẽluôtiês; miẽluõjums, die bewirtung; miẽluôtãjs, wer bewirtet, füttert: maize bē̦rnu baŗuotāja, plācen[i]s viesu mieluotājs BW. 2917. [Nebst. miẽlasts zu mĩļš; vgl. zur Jurkš. 12, liet. pas. II, 313, Niemi 393, poln. kochać się "epulari" und neugr. φιλεύω "bewirte".]

Avots: ME II, 653

I mirga,

1) auch der Pl., der Schimmer:
zivis le̦c kâ saules mirgas Rainis Ave sol 31. [trīs gadiņi tā pļaviņa zaļu mir̂gu mirdzināja PS.] ūdens virsū drāza krustšķē̦rsu mirgu švītras (mirgi Apšciems) MWM. VIII, 327. saule kaitējās ar šķīsta ze̦lta mirgu VII, 573 [(skuoluotājs) duomā savas acis miega mir̂gās ² mānāmies Janš. Dzimtene ² I, 457.] mir̂gas [Kr.], das plötzliche Hervorblinken eines Gegenstandes U. - mirgu, mirgas mest, nuomest, plötzlich aufblinken, aufleuchten: tur saulīte mirgu meta (Var.: mirdzināja) miglainā rītiņā BW. 3688. sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā 7262 var. acis me̦t mirgas Jauns. [Emmai tâ žilba acis, ka tās meta mir̂gas ² (es flimmerte ihr vor den Augen) Janš. Dzimtene V, 374.] kur straume rauj gar,ām, tur mirgas vien nuome̦t Deglavs Rīga I, 61. [kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos Seibolt Rūsa 12.] apgāzās, ka mirgu vien nuometa (schnell, plötzlich) PS. [mir̂gu me̦t Domopol od. vienā mirgā Bers., im Augenblick, sehr schnell.] man divi simti mirgu vien nuometa, ich habe 200 Rubel im Handumdrehen verausgabt Seibolt. - kad lasis margas me̦t, tad tuo ķer,, wenn der Lachs aus dem Wasser hervorschiesst, so fangt man ihn Seew. n. U.;

2) mirga, ein Schnaps:
iemetīs pirmuo mirgu Purap. Zu mir̂dzêt 1.

Avots: ME II, 632

nebèidzams, nicht endend, endlos, nicht enden wollend: nebeidzama pļaukstīšana sacēlās zãlē. [nebeidzama gaismas straume līst Asp.].

Avots: ME II, 708

‡ nùosala ² "le̦dus uz ūdens gar upes malām" Linden in Kurl.: kur ir parāmes, kur nav straumes, tur ir nuosalas. le̦dus gabali gar nuosalām drīvējas. dažreiz nuosalas tiktāl iet, ka pa vidu paliek šaura strīpa.

Avots: EH II, 83

nùosmiêt, tr., be-, verlachen, verhöhnen: Straume jutās līdz beidzamam nuosmiets JR. V, 5. Refl. -tiês, herzlich lachen: viņa nuosmējās, ka mežs nuoskanēja Dok. A. viņš par ve̦ctē̦va pasakām ar˙vien nuosmējās Vēr. II, 1298.

Avots: ME II, 854

uolis, Plur. uoļi, Kalkstein(e) Lennew. und (mit uô ) Wenden n. U., (mit ùo) C., Kaugershof, PS., Smilt., Trik., (mit uõ ) Adiamünde, AP., Iw., Jürg., Salis, Wolmarshof, (mit ùo ² ) Bers., Erlaa, Golg., Kl., Prl., Saikava (unbek. in Dond., Kaltenbrunn, Memelshof, Ruj., Selg., Siuxt, stenden); "grosse Steine" Bers., Kokn., Sessw.; ùolis ² Warkl. "ein runder Sandstein von der Grösse eines Kohlkopfs"; uolis U. od. uoļa akmins U., der Kieselstein: baltiem Gaujas uoļiem bij celiņš nuokaisīts Sudr. E. straume krāca pār nuoskaluotiem uoļiem MWM. VIII, 327. jūŗas viļņu banguošana pār gludajiem uoļiem IX, 327. druoši bridu tuo upīti, kur guļ uoļi (Var.: uolas) dibe̦nā BW. 11093. upītē uoļus (Var.: uolu) sviedu; upe uoļu nepanesa 8929, 3 var. uoļu zeme, a) kalkhaltige Erde C., Smilt.; b) kiesichter, kieselreicher Boden U.: apkal manu kumeliņu! zvirgzdu zeme, uoļu zeme, kur māsiņu iedevām BW. 15935. Zu uõla.

Avots: ME IV, 417

pampulis, etwas Dickes, Aufgedunsenes, eine dicke Person Mag. IV, 2, 132: nuodzēries kâ tāds pampulis Straume. Zu pàmpt.

Avots: ME III, 73

pluñčiens, ein einmaliger Schall vom Plätschern: straumes plunčieni MWM. VI, 812. kad kas iekrīt ūdenī, tad dzirdams plunčiens Rothof, N.-Peb., Vank.

Avots: ME III, 357

pubuļaîns,

1) pubulains N.-Schwanb., Gr.-Pönau, Wid., pubuļē̦ns U., pubuļe̦ns U., BW. 6999 var., pubuļuojs, pubuluojs Erlaa, pubuļuôts, pubuluôts Kav., mit kleinen Knoten versehen U.: gaiši ielāpi uz tumšas, pubu ļainas drēbes blāvuojās Druva I, 42. vedekliņa man uzsedza pubulaiņu villainīti BW. piel. ² 25314. pubuļuoja vedekliņas vilnānīte BW. 25314, 8 var. pubuļuoju dē̦la māte dziju sprēde 7015. pubuļuota galvas drēbe 20615. migla uz straumes izplaiksnījās, izstaipījās kā pubuļuoti dzīpari gaisā Vēr. II, 1198. pubuļe̦nas drēbes, rotwollen Zeug, mit schwarzen Flecken darauf Kremon n. U.;

2) pubulains, mit Bläschen, Häutchen bedeckt (von einer Flüssigkeit)
Wid.;

3) mit kleinen (Frühlings)wolken versehen:
kartupeļi jāstāda tad, kad pubuļaini (mākuļaini) gaisi Etn. II, 96.

Avots: ME III, 401

riksnis N.-Schwanb., gew. der Plur. rikšņi, auch rikšņas BW. 29119, 1, = riksis, rikši, der Trab: ej, padancuo pa apluoku, palaid lietuo riksni! Por. II, 43. tagad pamēt vieglu rlksni (laufe schnell)! Straume.

Avots: ME III, 525

sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,

1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;

2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.

Avots: ME III, 600, 601

sakezêtiês, bei Glück saķezēt, mit Treibeis belegt werden U.: kas (= ūdens straumes) saķezēj[u]šas ir nuo salnas ("welche sich vor dem Reif scheuen") Glück Hiob 6, 16.

Avots: ME II, 663

sãniski, sānisku U., sāniskus, Adv., seitwärts, zur Seite, nebenbei: tas līdis bē̦rzam cauri ačgārniski un sāniski Etn. v. II, 77. kleper[i]s iet ar pakaļas kājām pa˙priekšu vai sāniski A. v. J. 1896, S. 403. sāniski nuolūkuojas 831. iepretim un sāniski vēl ne˙tik labi neiet A. v. J. 1902, S. 124. gar siênu sāniski atruodas... galds Straume. Jēpītis gājis . . . sāniskus, uz uotru pusi Upīte Medn. laiki. dē̦ls saņēmis dzirnavu akmeni sāniskus ruokās ebenda.

Avots: ME III, 804

‡ sāņte̦ka "?": viņi gāja par gŗāvainuo sāņte̦kas krastu pretī straumei Sārts Str. 72.

Avots: EH XVI, 471

sikt: siekstuošas straumes A. Upītis Kailā dzīvība 39.

Avots: EH II, 486

sĩpa Karls., ein Orkan, Sturm aus der See L., U.: sacēlās tāds viesulis, tādas sīpas, ka jūŗa putās balta vārās LP. V, 85. tas ... nav viesulis, tas ir īliņš vai sĩpa Janš. Bandavā II, 366. vēja sīpas dze̦nā savas trakās sniega straumes Druva I, 859. kâ sīpa-vē̦tra silu laužuot gŗauj Rainis. Plur. sīpes, Windstösse auf dem Meeresspiegel Seifert Chrest. III, 3, 197: rāmuo jūŗasspuoguli pie apvāršņa piepēži pārsprūda sīpes Plūd. MWM. v. J. 1898, S. 175. Zu sīpenêt, sīpêtiês? Vgl. auch Petersson Zwei sprachl. Aufs. 15 und Fick Wrtb. III4, 89.

Avots: ME III, 855

skrituļuôt,

1) wirbeln, strudeln:
straume skrituļuo Neuhausen;

2) = ripu sist od. dzìt Holmhof;

3) = rullêt 2, walzen (ein Feld) Salgaln, Grünh., Platohn;

4) hin und her laufen
Segewold.

Avots: ME III, 895

‡ skulêtiês "?": kad laiva straumes vidū iepeldēja, tad uzskrēja uz ūdens skrituli, kur skulējās uz bezdibeni strāva Dünsb. Krista gājiens II, 189.

Avots: EH II, 515

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

sprē̦gains

1): uošlapiņas bij tādi sprẽ̦ge̦ni kartiņi, - ar sasprāgušu mizu Seyershof;

3) "?": (Līze) nebija vairs tik sprē̦gaini (= sprē̦gani 3?) valuodīga Ciema spīg. 187. lejup gāzās straume, pret akmeņiem spre̦gainas (sprühende?)
šļakatas sizdama Sārts Str. 213.

Avots: EH II, 558

sprindzĩba, die Spannkraft, Elastizität Wid.; die Gespanntheit, Spannung V.: elektriska sprindzība MWM. VI, 635. straumes sprindzība VII, 633.

Avots: ME III, 1020

stràujš (li. sraũjas) Serbigal, AP., Neuenb., straûjš ² Ruj., Salis, Lin. Iw., stràujš ² Kl., Lös., Nerft,

1) rasch fliessend
Bielenstein Holzb. 630, 636, reissend, wirbelnd Bergm. n. U.: strauja Daugaviņa BW. 6702. straujš ūdentiņš 6702, 1 var.;

2) hitzig, hastig
U., streng L., schnell; heftig; temperamentvoll: straujš zirgs, ein hitziges Pferd U, čigānam strauji zirgi BW. 31425. strauji... kumeliņi 18319 (ähnlich: 13797, 1; 17972; 20017). straujš raksturs Dr. tev, tautieti, strauja (Var.: ātra, barga, sīva) daba 21706 var. kur es iešu, tikai strauja uzauguse? 6630 var. straujas pārmaiņas Apsk. v. J. 1903, S. 434. straujš darba laiks - pats mē̦slu vešanas laiks Janš. Bandavā II, 360. Ve̦rnulis tikšuot strauji (schnell, eilig) nuotiesāts uz nāvi Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 15. straujas asaras Kaudz. M. 127. straujuo dziesmu R. Sk. lI, 43. strauji prieki Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 37. augumi straujāk griežas kruogā Aps. III, 4. - straujš vējš, ein schneidender Wind U.;

3) steil
U.: straujš kalns, ein steiler Berg U. - Subst. stràujums,

1) rasches Fliessen; der Strom, die Strömung:
viļņu straujuma Asp. avuotiņš rit straujumā Asp. upes straujums Kaudz. straujums nuorāva ķēvi tāļu lejup LP. VI, 503. kuģīt[i]s straujumuos Rainis;

2) die Hastigkeit, Hitzigkeit, Heftigkeit:
aiz straujuma kumeliņš nesa laužņu iemauktiņus BW. 11615. ne uz viena neraudāju, kâ uz sava straujumiņa: ne+viens mani neieduotu, kad es pate negājuse BW. 21996. atmest jaunekļa straujumu Krišs Laksts 28. ieduomu straujums dziest JR. IV, 57. jūsmas plūst un burbuļuo vārdu straujumā Kaudz. M. 62;

3) ein heftiger, hitziger Mensch
Bandr.;

4) die Steilheit
Brasche. Nebst strauls, straume, strauts, strava, stravêt, strāva, struvêt, strutas, strūkla zu li. srúti "fliessen" RSI. VI, 19, slav. ostrovъ "Insel", poln. strumień "Bach", ai. srávati, gr. ρ'έει "fliesst", ρ'όος "Strömung", air. srúaim, an. straumr "Strom" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 702 f., Trautmann Wrtb. 279 f., Būga PФB. LXXV, 147.

Avots: ME IV, 1082

straums, reissend, schnell Elger Dict. 29; zu straume.

Avots: ME IV, 1083

straut (?) Kronw. n. U., strömen. Refl. strauties, straujuos "?": nestraujies pret straumes! Glück Sirach 4, 26.

Avots: ME IV, 1083

I sukt (li. sùkti "drehen"), drehen, kehren N.-Bartau Ruhental: suc riteni! Ruhental. stabulīti sukt (izgriezt nuo kārkla) Rutzau n. Etn. I, 138. straume suka (pūru) lejiņā RKr. XVI, 157 aus Rutzau. viņš man suķ nuo ceļa Kur. Nerung, er kehrt mir den Weg. Refl. -tiês, sich wenden, sich drehen Autz n. U., Rutzau; "sich wegpacken, sich entfernen" Bauske. Zu li.. sūkurỹs "Wirbel(wind)" slav. *sъkati > r. скать "zwirnen, aufwickeln, (Teig) ausrollen", ksl. sukati "torquere", r. сучи́ть od. сыкать "zwirnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 29f, Walde Vrgl. Wrtb. II, 470, Būga KSn. 1, 288 und LM. IV, 442, Persson Beitr. 935, Reichelt KZ. XXXIX, 78.

Avots: ME III, 1118

švīdris (?) "ein Wurfspiess" Straume.

Avots: ME IV, 118

tẽ̦vainis (li. tėváinis "der Erbe"),

1) der Vater
(mit e, ) Nötk., (mit è̦ ² ) Mar. n. RKr. XV, 140 ("vulgär"), Golg., Gr.-Buschh., Warkl.; ein Alter, alter Mann LP. VI, 166, 829, Erlaa, Meselau, (mit ẽ̦ ) Arrasch, Dond. (erschlossen aus tẽ̦ve̦ns), Nötk., PS., (mit è̦ ² ) Gr.-Buschh., Marzen, Ogershof, Sessw., Warkl.; der Grossvater (mit è̦ ² ) Gr.-Buschh.; der Schwiegervater (Vater des Ehemannes) Serbigal (tē̦vainītis); der Ehemann Straume Wag. 89, (mit ẽ̦ ) PS.; der Onkel (?) Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 170: tētīt, manu tē̦vainīti! BW. 16477. ai ve̦cais tē̦vainīt! 13015, 2; 29142, 3 var. ve̦cajam tē̦vainim (Var.: tētiņam) 11560 var. Budēli, tē̦vaini! 33352. kāds tē̦vainis ar mammiņu Austriņš Daugava I, 982;

2) das Männchen (bei Tieren)
Wid.: tev būs nuo visa, kas dzīvuo . . . pa diviem . . . šķirstā ievest . . . tē̦vainim un mātītei būs tiem būt Glück I Mos. 6, 19 (7, 3 in derselben Bed. auch ein Acc. s. tē̦vainu). strausu tē̦vains V Mos. 14, 15; der Gänserich VL. n. U., (mit ẽ̦ ) Dunika, Frauenburg, Gramsden, Gr.-Essern, Nigr.; der Enterich Frauenb., Gr.-Essern (s. auch LP. VI, 272); scherzhafte Bez. des Wolfes Biel. n. U.: kas tas (= vilks) bijis par prāvu tē̦vaini Janš. Mežv. ļ. I, 85. - lielu lielie tē̦vaiņi (auf Krebse bezogen) Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 925. zaķu tē̦vaiņi Janš. Dzimtene ² II, 307, als Schimpfname gebraucht;

3) das Gewitter
U., (mit ẽ̦ ) Arrasch, Karls., Nigr., Wolmarshof, (mit è̦ ² ) Gr.-Buschh.: tiklīdz tē̦vainis ieŗūcies un spēris Janš. Dzimtene V, 123. tē̦vains (auch Mag. IV, 2, 150, aus Livl.) augšā drūms draudas Aus. I, 31.

Avots: ME IV, 176

tûkt Kl., Serbigal, Wolm., Zvirgzdine, tūkt Neuenb., tûkt ² AP., Līn., Ruj., Salis, -kstu, -ku, schwellen (eig. und fig.); fettwerden U.: iesāka tūkt kāja MWM. X, 925. krūts tai asinīs un drusku tūkusi Rainis Ant. un Kl: 123. sākšu taukuos tūkt Asp. VII, 32. straume tūkst tūkumā un krastus grauj MWM. IX, 245. tīnes nuo pilnuma tūkst VII, 440. - Subst. tūkšana, das Schwellen; tūkums, das einmalige, vollendete Schwellen; die Geschwulst U.: ja balts tūkums ir ādā III Mos. 13, 10. tūkums rīklē, St., die Bräune im Halse. - tūkuma zâle Mag. IV, 2, 29, Scharbockskraut (ranunculus ficaria L.) Fischer 250; RKr. II, 76; Bachbungenkraut St.; empfindliches Springkraut (impatiens noli tangere L.) RKr. II, 72, (tûkumzâle ² ) Kand.; sīkziedainā tūkumzâle, impatiens parviflora Druva III, 734, Edwalen. Zu tâuks, s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. I, 711, Boisacq Dict. 990.

Avots: ME IV, 280

uzmutuļuôt,

1) aufbrodeln, aufsprudeln
Dr., Wid.;

2) sprudelnd aufrühren:
straume uzvanda, uzmutuļuo dūņas D. L. Z. 17.

Avots: ME IV, 361

uzvandît, aufwühlen LKVv.: uzvandīt gultu, uzvandīt e̦ze̦ra dūņas. straume uzvanda, uzmutuļuo dūņas D. L. Z. 17. uzvandīja sacietējušuo zemi Upītis Sieviete 220. uzvandītas uogles Alm. Refl. -tiês,

1) sich (beim Wühlen) zuoberst kehren:
dūņas uzvandījušās;

2) umherstreifend sich einfinden:
čigāni te pie mums uzvandījušies Stenden.

Avots: ME IV, 396

vedera straume, ein Strudel Ob. - Bartau n. U.; ein Doppelstrom Hug. n. Mag. IV, 2, 154.

Avots: ME IV, 520

ve̦l˜gans Grünw., (mit è̦l ² ) Gr. - Buschhof, ve̦lˆgans Serbigal, (mit e̦lˆ ² ) Bl., Dond., feucht L., U., Smilt., nass: ve̦lganā... straume Vēr. II, 388. ve̦lganā zâlē Balss. - Subst. ve̦lganums, die Feuchtigkeit U.

Avots: ME IV, 530

virmuôt Allendorf (mit ir̂ ² ), Aahof, Annenburg, Ekau, Garrosen, Grünw., Kalzenau, Meiran, Mesoten, Sessw., Vīt., sich leicht zitternd und flimmernd bewegen, kräuseln, vibrieren; kleine Blasen werfen (vor dem Sieden) Üxküll, (mit ir̂ ² ) Grünwald: dienvidū klusā laikā saulītē skatuoties viss gaiss virmuo (mit ìr ² Adl.) un ņirb Kurs., Vīt. nuo pusdienas debesīm virmuo karstums Domas III, 432. siltuma tâ ir virmuo Kalzenau. ūdens jau virmuo, drīz sāks pilnīgi vārīties Annenb. ūdens katlā pamazām vārīdamies virmuo Sessw. ūdens upē nuo lē̦na vēja virmuo ebenda. vēja pūsmai pūšuot jūra trīcēja virmuodama D. Gorkijs 8. ūdens ap akmeņiem virmuo un krāc A. v. J. 1903, S. 30. vietām virmuo lielas ūdeņa paltes Stari III, 225. tumšs virmuo . . atvars Druva II, 1395. garaiņi virmuo Meiran. ielu uguņu blāzma virmuoja gaisā Laivitņš. pie ... debess ... zvaigznes virmuo Kurcijs Bez prieka un dailes 65. virmuojuoša ze̦lta putekļu straume Domas III, 409. ļaužu drūzma ... sāka virmuot Upītis Sieviete 288. kas tur virmuoja cilvē̦ku ... ! Ezeriņš Leijerk. II, 144. Wohl zur Wurzel von virt.

Avots: ME IV, 608

II virtenis,

1) der Wirbel, Strudel:
straume viņu . . . rāva pruom virtenī A. Brigader Daugava I, 304. klusu balsu virtenis tavuos dvēseles dziļumuos Druva I, 684;

2) virteņi "apvārīti gaļas pīrādziņi" Freudenberg.

Avots: ME IV, 618

vizmuôt, schimmern, glänzen, leuchten: vizmuo saule RA. aiz priekškariem vizmuoja sārta gaisma A. Brigader. tālas straumes vizmuoja Daugava I, 842.

Avots: ME IV, 631

zvirgzduôts (li. žvirgžduotas "kiesig"),

1) = zvirgzdaîns (mit ìr ² ) Gr. - Buschh.: zvirgzduots laukumiņš lieveņu priekšā Straumes Jānis;

2) fein, klein:
zvir̂gzduots ² (= sīki rakstīts) raksts cimdiem, dvielim Bauske.

Avots: ME IV, 778