Paplašinātā meklēšana

àiztrũkt,

2) : kuo nuo guovs pieslauksi, ka(d) viņa ir aiztrūkuse? Birkert Sakāmv. No 3008 (ähnlich Ahs. und Fil. mat. 62 aus Gr.-Buschh.). guovei sāk piens aiztrūkt Ahs.

Avots: EH I, 59

àiztrũkt, intr.,

1) einen Riss bekommen, platzen, bersten, einreissen:
kājām, ruokām pirksti aiztrūkuši līdz kaulam Bers., Smult. sirdī kaut kas aiztrūka Stari I, 148. Kasparam aiztrūka balss A. XX, 654. aiztrūkušie asaru avuoti bij atdarījušies MWM. II, 776;

2) anfangen zu fehlen, versiegen:
bē̦rnam aiztrūka piens: māte nuomira Mar. RKr. XV, 104. guovīm aiztrūkst piens; auch guovis aiztrūkst, die Kühe fangen an weniger Milch zu geben. Subst. àiztrũkums, die geplatzte Stelle.

Kļūdu labojums:
bē̦rnam aiztrūka piens = bē̦rnam aiztrūka piena

Avots: ME I, 57

aptrũkt, ‡

3) = ‡ aptrukt: matu gali aptrūkuši Sessw.; abreissen (intr.) Bērzgale: ratiem streņģes aptrūkušas; ‡

4) mucai stīpas aptrūkušas Lemburg oder muca aptrūkusi Kl., Sessw., Warkh., die Reifen einer Tonne sind abgeglitten (haben sich abgestreift);
ähnlich: ķipītis aptrūcis Kaudz. Izjurieši 178.

Avots: EH I, 122

aptrũkt,

1) intr., abbrechen, aufhören:
runas uz brīdi aptrūka A. XVII, 315. šīs zaķu dziesmas beidzuot līgsmā nesaskaņā aptrūka JR. V, 23;

2) aufhören vorhanden zu sein, fehlen, mangeln:
tam aptrūkuse maize LP. VII, 776; gew. unpersönl. c. gen.: kad visus tuos kārtu, tad mežā aptrūktu zaru Pur. Refl. -tiês, zu Ende gehen, fehlen, mangeln: gaļa aptrūkusies LP. III, 81; auch unpersönl. c. gen.: tam bij aptrūcies cigāru Alm.

Avots: ME I, 131

‡ atŗûkt ² Dunika, Kal., Rutzau, = atrùkt.

Avots: EH I, 163

atrùkt, intr., entgegenbrummen, brummend antworten: lācis atrūcis LP. V, 139.

Avots: ME I, 187

attrũkt [li. attrúkti], intr., abgerissen werden: knuope vestei attrūkusi.

Avots: ME I, 205

ìetrũkt, den ersten Riss bekommen, anfangen zu platzen: kâ ietrūkušas stīgas sāpju vaids Vēr. II, 1222. ņe̦mtu nuo sākuma, bet gals ietrūcis A. XXI, 561.

Avots: ME II, 84

iztrũkt, ‡

3) sirds iztrūkst, ich hab einen Abscheu
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Abscheu").

Avots: EH I, 491

iztrũkt (li. ištrùkti), intr.,

1) ausreissen, ausfallen:
āķis kažuokā iztrūcis. man iztrūka biksām kņuope BW. 382;

2) fehlen, mangeln:
nav iztrūcis ne pāŗa sprīžu LP. VII, 976. Refl. - tiês, erschrecken, zusammenfahren, auffahren: viņš iztrūkās JK. V, 67. iztrūkuos nuo miedziņa BW. 9335. Ungewöhnlich so das Aktiv: iztrūkst ciema sunīši, die Hunde des Dorfes erschrecken BW. 13250, 3, 4. [tad iztrūka tiem sirds Glück I Mos. 42, 28.] Subst. iztrũkšana, das Ausreissen, Fehlen: iztrũkšana, der Ausreissen, Fehlen; iztrũkšanās, der Schrecken: reiz putnuos celās liela iztrūķšanās Vēr. II, 6. iztrũkums, das Fehlen, der Mangel, die Lücke, das Defizit: gans pamanījis iztrūkumu (das Fehlen einer Kuh) Etn. III, 112.

Kļūdu labojums:
9335 = 9334

Avots: ME I, 820, 821

nùotrũkt [li. nutrúkti], intr.,

1) abreissen:
bet vērpjuot pavediens nuotrūcis LP. IV, 215;

2) sich verringern, stocken, nicht funktionieren:
guovij nuotrūcis piens. jaunavas balss smagi nuotrūka MWM. XI, 184. Refl. -tiês, erschrecken, zusammenfahren: viņš lieliski nuotrūkās Niedra.

Avots: ME II, 878

pãrtrũkt, intr.,

1) entzweireissen, entzweigehen, platzen:
pastalas aukla pārtrūkusi. ja kāju pirksti pārtrūkuši, tad tur jāiesien sarkans dzīpars Etn. IV, 106;

2) fig., unterbroehen werden, [abbrechen
(intr.)]: bīdamies, ka šī valuoda var pārtrūkt Kaudz.

Avots: ME III, 184

patrũkt: auguon(i)s ir patrūcis (mit pa- aus pra-?) auch Oknist.

Avots: EH XIII, 183

patrũkt [li. patrúkti], intr., [plötzlich losgehen]: avuoti ir patrūkuši I. Mos. 17, 11. [auguons ir patrūcis. Refl. -tiês,

1) plötzlich auffahren, aufspringen:
p. nuo vietas, nuo miega;

2) in Angst geraten:
dabūju labi patrūkties C., Warkl.]

Avots: ME III, 124

pìetrũkt, plötzlich enden (von einem Vorrat), fehlen, mangeln: pietrūka, kuo ēst LP. VII, 197. dziedat, meitas, negaidāt! vai jums dziesmas pietrūkušas (Var.: vai jums dziesmu pietrūcies)? ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie mani tapināt! BW. 916. aties Jāņi, pusvasaras, trūks ūdeņa upītē; dieviņ, zini, kad pietrūkšu es nuo ļaužu valuodām (wann ich aus dem Gerede der Leute schwinden werde) 8989, 1. Refl. -tiês,

1) = pietrūkt: pietrūcies auksta ūdens LP. V,110. tē̦vam pietrūkās, palika neēdis IV, 1 , jau var... dibinu kacēt, te ķēde izbeidzas, un kādas desmit asis apmē̦ram nuo gaŗuma pietrūkstas VI, 1, 518;

2) erschrecken
(intr.); auffahren, sich erheben: vārna pietrūkstas nuo kuplās zâles Vēr. v. J. 1903, S. 12. vecene, drusku pietrūkusēs, nuolika spaini MWM. VIII, 900. piepeži kungam ienāca prātā klavieres; viņš pietrūkās, sēdās klāt un sāka spēlēt Krišs Laksts 27. es pirmais pietrūkuos stāvus B. Vēstn. viņa steidzīgi pietrūkās kājās Purap. meitene pietrūkstas nuo miega (fährt aus dem Schlaf) Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 305, 306

satrũkt, intr.,

1) fehlen, an etw. gebrechen
Spr.;

2) entzweireissen
(intr.), entzweigehen U.: citam vīzes saplīsušas, citam auklas satrūkušas BW. 32864. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), aufschrecken (intr.), auffahren: satrūkuos, sabijuos BW. 13515. satrūkās ciema suņi, taisa truoksni sētiņā 13696, 19. zirgs nezin nuo kā satrūcies Etn. III, 108. gans, vagāru pamanījis, satrūkstas LP. V, 78. tē̦vs satrūkās kâ priecīgā pārsteigumā A. XX, 306. Jānis satrūkās nuo saviem sapņiem Krišs Laksts 51.

Avots: ME III, 767

‡ strūkt, fliessen: (darva) strūka nuo bizes galiem zemē Dünsb. Skaistā Mīle 81. (darva) vairs tâ nestrūka kâ iesākumā 83. Vgl. strukt.

Avots: EH II, 591

trũkt,

1): kaistuošas ... acis, kuŗas draud aiz sāpēm ... t. nuo pieres Jauns. Raksti V, 199;

2): vai tev trūka sāls, maizīte? BW. 26867. pa˙visam četri vīri trūka Pas. VIII, 136. trūks kāda cūka 350 (vgl. li. jiems niekad netrūksta šieno Jablonskio Raštai IV, 10); ‡

4) "weniger (Milch) geben" (von Tieren;
mit ù ² ) Auleja: guovis maz piena duod; trūkst; ‡

5) intensiv beginnen
Auleja: trūka ² smieties; emporströmen (z. B. von heftigem Nasenbluten gesagt) ebenda: (asinis) trūkst pa nāsi. Refl. -tiês: auch (mit ù ² ) Kaltenbr,; "baidīties" (mit ù ² ) Saikava; vējš trùkās ² (= sācēlās) Auleja, Malta. cūka trùkās ² ("piepeši sāka") skriet Sonnaxt. trūcēs ve̦lns kājās Pas. XI, 55, Subst. trũkams, 1 b): ar trūkumu vaidēt Kalz. n. BielU., am Bruch leiden;

3): ārstēt trūkumus (se̦kas nuo pārbīšanās) Seyershof. pelines ... dzeŗ del trùkuma ² Ceļi VIII, 234; ‡

4) Urinverhaltung
(mit ù ² ) Auleja. ‡ Subst. trũcējs Seyershof, der (das) Fehlende: nevaru uzminēt, kas tas t. dārzā (die Rede ist von gestohlenem Gemüse). Zu diesem Verbum stellt Lane Language XIII, 27 f. auch kymr. trwch "broken, maimed".

Avots: EH II, 700

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

trũktin, Adv. zur Verstärkung von trũkt: trūktin trūkst tev, māsiņa BW. 18379 var.

Avots: ME IV, 252

uztrũkt: (auguons) uztrūka Brasche Anl. 402.

Avots: EH II, 737

uztrũkt, aufbrechen (intr.), entzweigehen Wid.: auguons uztrūcis. Refl. -tiês, aufschrecken (intr.), auffahren Spr.: uztrūkties nuo miega. uztrūkties kājās.

Avots: ME IV, 393

àiztaĩsît,

1) tr., zumachen, schliessen:
durvis, vārtus, luogu, acis, traukam vāku. sveši ļaudis lielījās manu rīkli (manu kaklu) aiztaisīt BW. 441. Sprw.: ja ļaudīm gribē̦tu muti aiztaisīt, tad miltu pietrūktu klīsterei. vēl es labi nemācēju audekliņa aiztaisīt BW. 7337. suņi ir aiztaisīti pūnītē Jaunsudr.;

2) putru aiztaisīt, Milch zur gekochten Grütze zugiessen.

Avots: ME I, 55

atlabuôt, ‡

2) wiederherstellen, auskurieren
Seyershof: kad trūkties dabū, tad me̦tas sāpe iekšā, bet tad atkal atlabuo ar zâlēm.

Avots: EH I, 152

I dēt, dēju (li. dė´ti, aksl. дѣти "legen" ), tr.,

1) dêt, legen (Eier):
vista dēj uolas;

2) duori dẽt, [dravu dēt Für.], einen Waldbienenstock anlegen, einen Baum zum Bienenstock herrichten, ihn aushöhlend und Fluglöcher darin ausbohrend. So auch
egli, priedi, uozuolu dẽt, eine Tanne, Fichte, Eiche zum Bienenstock herrichten: tautu meita skaidas lasa, man dējuot uozuoliņu BW. 11508. In dieser Bedeutung n. BW. 11479, 4 das Präs. deju st. dēju in Sinohlen, das Part. perf. pass. diets st. dē̦ts in AP. n. BW. 8851, Selsau, Erlaa, Nitau, Meiran BW. 11479. skrej, bitīte, sit spārniņus pie nedieta uozuoliņa 12333, 2. [Wenn deju und diets hier alt wären, sprächen sie für die Zusammenstellung von dēt 2, dẽjala und r. дѣль "Waldbienstock" mit ahd. zīdalweida "Waldbezirk, wo Bienenzucht getrieben wird", slav. dĕlъ "Teil", ai. dáyatē "zerteilt", dāti "teilt, gr. δαίς "Portion" u. a., s. Wood PBrB. XXIV, 533 und Gauthiot MSL. XVI, 275. Aber man hätte auch deju, dēju, diets etwa nach leju (giesse), lēju, liets bilden können, und dēt in duori dēt könnte urspr. die Bed. "machen" gehabt haben];

3) roden, aushauen [?]:
krustiem dē̦tu [gelegt?] (Var.: cirstu, līstu) bē̦rzu birzi sav māsiņu cauri ve̦stu BW. 13701, 1;

4) dẽt C., PS., ein Stück Eisen od. Stahl anlegen, anschweissen:
šie lemeši jau trešuo reizi dē̦ti. So besonders in der Zstz. mit uz-: uzdēt cirvi, lemešus;

5) dẽt Smilt., machen (Würste):
kausim circeņus, dēsim desiņas, kārsim (Jānīša) de̦guna galā, sagt man, um ein weinendes Kind zum Lachen zu bringen;

6) bē̦rnam pupu dēt [wohl durch dēt "saugen"
beeinflusst], dem Kinde die Brust geben St.;

7) wetten
Spr.;

[8) pūru dēt U., an der Aussteuer arbeiten
]. Refl. dẽtiês Wolm., Smilt., [Līn.], in Kurl. dêtiês,

1) sich lassen, sich bergen, Schutz, Ruhe finden:
kur lai es dējuos? kur lai dējamies, kad mums pat šīs te̦lpas jāatstāj Seib. aiz priekiem viņš nezina, kur dēties. nelabi gari ik nakti nuoblandās pa istabu, ka ne˙kur dēties LP. V, 207. ze̦ltmatim prāts vairs ne˙kur dēties VI, 460;

2) sich machen, geschehen:
kad man būtu kāds 1000 dāldeŗu par padē̦klu, tad dē̦tuos tâ, ka par 10 gadiem man būtu kāds pūrs ze̦lta ābuolu Stāsti kraukļu kr. 58;

3) herkommen:
tik daudz ūdens katru dienu izpumpē̦ts, kur tad lai viņš dejas [mit e!], vajaga vienreiz trūkt Siuxt. [Zu apr. acc. pl. senditans "gefaltete", ai. ádhām, arm. edi "ich setzte", gr. ϑήσω "ich werde setzen", la. fēcī "ich machte", got. gadēƥs "Tat", ahd. gitān "getan" u. a., vgl. Hübschmann Arm. Gr. 439, Walde Wrtb. ² 266 unter faciō, Boisacq Dict. 969 f., Berneker Wrtb. I, 193 u. a.]

Avots: ME I, 464, 465

‡ drūgtiês "= trūkties, erschrecken (intr.); nachlassen" (aus einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 337

glâba [Bers.] (li. glo`ba "попеченiе"),

1) Lebensmittel, Auskommen:
viņas savā glāba St.;

2) Hilfe, Rettung:
še glābas negūsim Sudr. E. nevē̦luos, ka te vēl ilgāk glābas trūktu Sudr. E. MWM. VI, 331; VIII, 92. Zu glâbt.

Avots: ME I, 623

‡ I iekren̂celêtiês ² AP., Jürg., sich räuspern Laidsen, Meselau, N.-Peb., Ramkau, Renzen: lai meitene nesatrūktuos, viņš pie laika drusku iekrencelējās Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 37.

Avots: EH I, 522

kuôža, die Nahrung, Speise, das Futter: laba kuoža Mar. n. RKr. XV, 121, Druw. pavasarī sāk trūkt luopiņiem kuožas Plm. Zu kuost.

Avots: ME II, 350

[nùopaukt, hinsterben, verenden, ausgehen (pietrūkt): dzīvuo vien bezbēdīgi! gan nu nuopauksi! Linden in Livl. n. RKr. XVII, 71.]

Avots: ME II, 827

nùoskretis, beschmutzt, abgelumpt, zerfetzt Grünh.: nuoskre̦tušie radījumi Degl. ir tā pate nuoskre̦tuse BW. 12837. manteļa apakšgals bij ruobu ruobiem nuoskretis Degl. (ne˙viens negāja nuoskretis apkārt tādēļ, ka te trūktu pieklajīgu drēbju De̦glavs Riga II, 1, 365.]

Avots: ME II, 849

pãrtikt, intr.,

1) hinüberkommen:
par purvu viņam grūti bijis pārtikt LP. VII, 1318;

2) fig., über Schwierigkeiten hinüberkommen, sich durchschlagen, durchhelfen, auskommen, sein Auskommen, seinen Unterhalt haben, sich ernähren:
kruodznieks izstāstīja, ka vācistabā neviens nevaruot gulēt, bet Jē̦kus atsacīja: lai, lai, gan jau pārtikšuot gan LP. VI, 568. kâ pē̦rn pārtikām, pārtiksim šuogad arī: nuo gaisa vien ne˙viens nevar pārtikt. viņi kuļas ilgu laiku pa mežu, šâ tâ pārtikdami LP. IV, 22. pārticis cilvē̦ks, ein sein Auskommen habender, wohlhabender Mensch. viņi bij labi pārtikuši: bij liels dārzs... LP. V, 374. Subst. pãrticẽjs, wer hinübergekommen ist; pārtikšana,

a) das Hinüberkommen,

b) = pārtika: pārtikšana pa brīžam, bet nauda katru reizi, sagt man von einem Verschwender. kad tik man sava pārtikšana! tās vietiņas vien lūkuoju, kur maizītes pārtikšana (Var.: kur maizīte nepirkama) BW. 9920; pārtikums, = pārtika: šādi, tādi zābakuoti tērē manu pārtikumu BW. 20426. lai netrūktu maizes, ne cita pārtikuma JK. VI, 25.

Avots: ME III, 183

rasma Für., U., Freiziņ, Bewershof, rasme L., U. (li. rasmė˜ "урожай" PФB. LXXIII, 342), das Gedeihen, die Ergiebigkeit Ruj. n. U., die Trefflichkeit L.; die Ernte: mēs piedzīvuosim kuplu rasmu Kundziņš Kronv. 79. rasmas netrūktu Vēr. II, 603. caur . . . vērša spē̦ku nāk lielas rasmes (da ist viel Einkommens; bei Manz.: ... tur... daudz ražas) Glück Spr. Sal. 14, 4. Zu rast(ies), vgl. Būga PФB. LXXIII, 342 und Mikkola Balt. u. Slav. 35.

Avots: ME III, 479

sadrauvêt, Refl. -tiês,

1): mit aũ Blieden;

2): "satrūkties" Kurs., Mesoten, Ruhental.

Avots: EH XVI, 403

sadrauvêt, tr.,

1) zerschlagen:
bē̦rns sadraũvēja lampu Sassm.;

2) (fig.) zerschlagen, niederschmettern; bedrohen
Oppek, n. U.: bē̦du ziņa mani stipri sadraũvēja Dond. viņš gribēja sadrauvē̦tā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt De̦glavs Rīga II, 1, 50;

3) erschrecken
(tr.) Mar. - Refl. -tiês,

1) (bei einer schweren Arbeit) sich überanstrengen:
tas ir sevi sadrauvējies akmiņus lauzdams, ka nesmeķ vairs ne ēst Blieden n. Etn. II, 49;

2) zu fürchten anfangen
MSil.: iekšā iet viņa sadrauvējās, palika stāvam pie vaļējām durvīm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 36; "satrūkties": zirgs sadrauvējies Nlar.;

3) traurig werden
Nötk., Fehteln, Kokn.;

4) "sich verzanken; einander schelten"
Vank.;

5) "sadrūzmēties (z. B. vom Eis in Flüssen), sich reiben" Sessw.

Avots: ME III, 612

saĩte: auch Grob., Frauenb., Orellen (wo daneben ein Demin. saĩtiņa), Salis, Schnehpeln, Siuxt, (ein Strick zum Anbinden von Kühen) Dond., Stenden, Wandsen, (mit ài ² ) Liepna, Mahlup: linu s. Seyershof. siksnas s. var trūkt, bet snuora s. nē Grob.

Avots: EH XVI, 413

sajūkstêtiês, erschrecken (intr.), "satrūkties" Bauske: bē̦rns tad sajūkstas un ne˙maz vairs nevar iemigt Friedrichslust; "iebļauties" (mit û ² ) Nigr.

Avots: ME II, 642

sakul˜stît,

1): (viesulis) sakulstījis labības laukus Bigauņc. 45; ‡

5) (Flachs schwingend) reinigen (perfektiv; namentlich von einem grossen Quantum):
s. daudz linu Wessen, Wolm. ‡ Refl. -tiês "nuo ilgas kulstīšanas satrūkt" Auleja: kāļ dakulstīsi labuo linu saivu, sliktā jū sakulstīsies.

Avots: EH XVI, 420

satrūcināt, tr.,

1) "zerbrechen machen":
grē̦ku saites satrūcināt Für. I (unter trūkt);

2) plötzlich erschrecken
(tr.): satrũcināt bē̦rnu Ermes, Wandsen.

Avots: ME III, 767

stīdzinieks (unter stîdzeniẽks),

1): stīdzinieku mums draud pietrūkt Jaun. Ziņas 1939, № 17, S. 12; ‡

4) eine Kartoffel mit vielen und langen Keimen
(mit î ) Nötk.

Avots: EH II, 581

strukt: strūkuošas nāsis Dünsb. Bībeles dabas stāsti2 91. Vgl. ‡ strūkt.

Avots: EH II, 589

I šukums U., Fest., Laud., Ledmannshof, Nerft, Peb.,

1) die Gabelstelle des Astes
Bers., Kl., ein gabeliger Ast: bē̦rza šukumā BW. 35038. lielajuos vītuola šukumuos gulēja sniegs ve̦se̦liem klēpjiem Jauns. III, 345. (lingas) kātam vajadzēja būt ...ar mazu šukumiņu tievgalī. šis šukumiņš neļāva auklai nuotrūkt Jauns.;

2) die Gabelung der Beine od. der Hosen:
bikses šukumā cauras Odensee. Aus še̦kums mit dem u von čugums 2 oder čukurs 3?

Avots: ME IV, 105

traukât,

1) platzen:
guovij tesmenis var t. ("plaisāt"; mit aû) Auleja. āda traukāja aiz sausuma Jauns. J. un v. 127;

2) sich aufregen machen
(mit aũ) A.-Rahden: kuo tu mani traukā? ‡ Refl. -tiês (mit àu ² und -ā-) Auleja "vairākkārt trūkties": zirgi var t.

Avots: EH II, 691

‡ trũceiêtiês Seyershof "ausīties, vairākkārt trūkties".

Avots: EH II, 699

trùcelîgs ² , scheu: (zirgs) tāds trūcelīgs, ka neiemauta nevar braukt Vīt. 85. Zu trūktiês.

Avots: ME IV, 249

truksnis,

1) ein Päckchen, ein Bündel
Bauske, Jürg., Naud., Pe̦nkule, Siuxt, (truksnītis) L.; ein Ränzel, Mantelsack (truksnītis) Biel. n. U.: sasien vilnu truksnī LP. V, 286. viņš sasēja visas savas pudas truksnītī Naud. ne̦sdamas lielās baltās drānās sasietuos trukšņus PIūd. LR. III, 273;

2) die Flachsknocke
Depkin n. U. (truksnītis);

3) eine Knuppe
(truksnītis) L., der Zulp für Säuglinge (truksnītis) Schibbenhof: iebāz bē̦rnam truksnīti mutē!

4) ein Stückchen, ein Wenig
(truksnītis) Gramsden, Naud., Schrunden: ieduod man kādu truksnīti tabakas! Naud.;

5) = trucis I, ein Tönnchen N.-Peb.: nuopirkām brūzī truksnīti N.-Peb.;

6) "eine grosse, leere Tüte"
Jürg.;

7) ein untersetzter Mann
N.-Peb., ein solcher Mensch überhaupt A.-Laitzen, Drosth. Leskien Abl. 332 stellt es in der Bed. 1 nebst li. trùkšmas "Zug, Menge" zu trūkt. Zur Bed. liesse sich teilweise ahd, thruken "zusammendrängen" vergleichen.

Avots: ME IV, 245

I trukt Bl., U., Ugalen n. FBR. VII, 14, N.- Schwanb., trūku, truku, = trūkt, zusammenfahren, erschrecken. In Schwanb. in dieser Bed. auch reflexiv: viņš dabūja trukties.

Avots: ME IV, 245

vaukšêt, -u, -ẽju,

1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt ² Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt ² Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt ² Bers., KatrE., vaûkšķêt ² Bauske, vàušķêt ² Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;

2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu ² ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt ² Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;

3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt ² Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt ² Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;

4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;

5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".

Avots: ME IV, 487