Paplašinātā meklēšana

matrans [Ekau], L., der Haarwurm [matrāns Autz, Smilten, matrē̦ns Siuxt]; das Panaritium (Fingerwurm) U.

Avots: ME II, 566

slotrans, slotrams, ein flüssiges Frass für Kühe od. Schweine; eine Tunke, Sauce Dond.: kādu slotramu tu še esi savārījis! Dond. sataisi kādu slotranu pie ce̦ptas cūkgaļas! ebenda RKr. XVII, 53.

Avots: ME III, 940

trans,

1): bite dzied, trani te̦k BW. 30282 var.

Avots: EH II, 691

trans (li. trãnas "Drohne"),

1) die Drohne
Wid., N.-Bartau, Nigr., Nötk., Wolm.; "sirsenis" Lancmanis: bites tranus jau nuokuodušas Nigr.;

2) "?": ūdens traniņi ūdeni vilka BW. 25081. Wohl nebst serb. trût, poln. trąd "Drohne"
als der dumpf Summende zu apr. trinie "droht" (urspr. wohl: brummt); zur Bed. vgl. d. Drohne: dröhnen.

Avots: ME IV, 222

àizdzìt, ‡

3) fort-, hinführen, -transportieren:
a. arklu (ecēšas) līdz lauka vidum (šķūnim) Siuxt. a. malku (sienu) uz pilsē̦tu ebenda; ‡

4) = àizdurt Dunika: a. skabārdi aiz naga. Refl. -tiês,

1) : aizdze̦nas (jagt hin,
intr.) līdz meža malai Pas. VI, 365; ‡

2) eine Herde treibend sich entfernen, hingelangen:
tur zâles ir daudz, tik nevar a. Kaltenbrunn.

Avots: EH I, 22

àizdzìt, tr.,

1) weg -, ver -, hintreiben:
garus pamieluojuši un aidzinušI Etn. IV, 46. vē̦sais gaiss aizdzina viņa reibumu Blaum. Muozus aizdzina avis aiz tuksneša 2. Mos. 3, 1. vagu aizdzīt BW. 9912, die Furche hinziehen; gew. die Querfurche am Rande des Grabens oder des Zaunes ziehen;

2) hintreibend zumachen, befestigen:
bluķim aizdzina galus ar klučiem cieti Dok. A.; (asij) bij abās pusēs aizdzītas stipras tapas Abtr. II, 19. aidzīts ceļš, vom Schnee verwehter Weg. Refl. - tiês, nachjagen, verlogen: viņi aizdzinušies zagļiem līdz pilsē̦tai pakaļ. mēs aizdzināmies aiz kalna Druva I, 1460, wir jagten (intrans.) hinter den Berg hin.

Avots: ME I, 24

àizglâbt,

1) schützen, retten
(perfektiv): nuo viņiem ābuolus nevar a. Golg. aizglābt cilvē̦ku nuo suoda Bers.;

2) rettend, schützend fort-, hintransportieren:
a. ābuolus uz klēti;

3) heilen
(perfektiv): pūšļuotājs nevarēja vairs ruozi a. Refl. -tiês, sich retten, sich erwehren (perfektiv): nevar ne aiz˙glābties Bers.

Avots: EH I, 24

àizglêbt, rettend, schützend fort-, hintransportieren: a. sienu uz kūtsaugšu Wolmarshof.

Avots: EH I, 24

àizmigt (li. užmìgti),

1) intr., einschlafen:
muļķītis aizmieg kā dieva ausī LP. IV, 99. tie bij cieti aizmiguši Dīc. I, 42. Sprw.: iet kā aizmidzis (od. akls). vai tev acis aizmigušas Ltd. 776, von einem Unaufmerksamen. tas aizmiga uz mūžīgu dusu A. XI, 99; nāves miegā Alm.;

2) trans., zumachen, schliessen:
ve̦lns aizmiga acis LP. (gew. aizmiedza). Refl. -tiês: sulainis tā bijis aizmidzies LP. VI, 328. es svē̦ti aizmigšuos, entschlafen. aizmilze, s. aizmilzums.

Avots: ME I, 40

àizrìbinât, trans., geräuschvoll hinrollen: aizrībini tuo mucu uz dīķi! Ruhental.

Avots: ME I, 47

‡ àizstabulêt,

1) auf der Pfeife blasend betäuben:
a. kam ausis;

2) hin-, wegschaffen, forttransportieren, -bringen
Lemburg, Segewold: kur tu tuo baļļu esi aizstabulējis?

3) jem. verschicken
Segewold.

Avots: EH I, 51, 52

àizzemdêt, mit Erde, Sand überführen, verschlämmen Mag. IV, 2, 106. Auch intrans.: pie jūŗas upe pavisam ar smiltīm aizdzīta, aizsērējusi, aizzemdējusi LA. grāvis pa ilgu laiku aizzemdējis pavisam Polangen.

Avots: ME I, 61

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

‡ apaĩrêt, um etwas rudern (perfektiv) : a. (laivu) ap salu oder salai apkārt; in intransitiver Bed. so auch apairêtiês.

Avots: EH I, 70

ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. ² 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]

Avots: ME I, 280

bîstîtiês, dial. bīkstīties BW. 13718, -stuos, -stījuos, freqn. von bīties, sich fürchten: zaldāts nedreb, nebīstās, un kuo tur bīstīties LP. VI, 360. dē̦lu māte gribējās, lai es viņu bīstījuos; bīstās saule rīta rasu, tâ es viņu bīstījuos BW. 23212. [Daneben auch bīstēties U. und bei Glück II Mos. 9, 30; hier auch transitiv: kas viņu bīsta Apost. 10, 35].

Avots: ME I, 304

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

bliêst, -žu, -du od. -zu und bliêstiês, dick werden, schwellen, aufdunsen; dick tun, sich brüsten, sich aufblähen, um sich desto mehr anstrengen zu können L., St., U.: varde sāk bliest un kurkt J. Allunan. Auch transitiv: bagātība,kas krājas spīķeŗuos un magaziņas bliež (lässt anschwellen) Duomas III, 942. [Vgl. blīst.]

Avots: ME I, 317

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

brika,

1): ein Lastwagen; ein Fuder
Grünwald; ein Lastwagen zum Transportieren von Spreu Pankelhof, Würzau; "smagi rati" Siuxt; ‡

2) ein flinker Bursche
Segew.

Avots: EH I, 241

[daaĩrêt Drsth., (bis zu einer bestimmten Stelle) hinrudern; in intrans. Bed. auch das Refl. -tiês.]

Avots: ME I, 427

dagâzt, tr., hinwerfen: dagāzt gar zemi; aber: piegāzt pilnu bedri ar akmiņiem PS. [Refl. -tiês, hinstürzen (intrans.).]

Avots: ME I, 430

[daraût Spr.,

1) herzureissen
(trans.);

2) (bis zu einer bestimmten Stelle) hinreissen.]

Avots: ME I, 438

dranis, [drans Bers.], = tranis, trans">trans, die Drohne. [Eher wohl entlehnt aus mnd. drane (oder im Anlaut dadurch beeinfluss) als damit verwandt.]

Avots: ME I, 489

dzîparuôt, dzîpurêt, -ēju, dzīpuruôt, dzīpurât, -āju "?": dzīparuot (Var.: dzīpurēt [etwa: mit dzīpari beschäftigt sein]). madaruot, negulēt tai mātei BW. 1989. [In Bers. bedeute dzīparuot: färben (vom Garn od. von der Wolle), trans.]

Avots: ME I, 557

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],

1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;

2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]

Avots: ME I, 695

graût (dial. (li. gràti) [Ruj. (hier angeblich mit einer III p. prt. grauja!)], Wenden ("donnern"), Kr. (trans.), s. gŗaût ^2.

Avots: ME I, 640

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

I gur̃ba,

3): "cūku aizgalda" Assiten, Sackenhausen;

4) eine hölzerne Kiste zum Eierlegen fürs Hausgeflügel
Grob.: vistām gur̃bas ierīkuotas; katra iet savā gur̃bā un dēj; eine hölzerne Kiste, in der man Hühner zum Markt transportiert OB.

Avots: EH I, 420

[ìešķiêst,

1) hineinsprengen, - spritzen
(trans.): dubļus acīs Arrasch, Bauske;

2) auseinanderzuwerfen beginnen:
iešķiesta siena guba Wolm.;

3) "einschneiden (?)":
viņš iešķieda drēbē Warkl.]

Avots: ME II, 77

[izbêdzinât mantu Lis., seine Sachen (vor dem Versteigern oder Konfiszieren sichernd) anderswohin (heimlich) transportieren.]

Avots: ME I, 716

[iztalcêt (?) "ausschmelzen" (trans.): izt. vaskus Ruhental.]

Avots: ME I, 814

ķipis,

1): auch Lng. ("Kippe"),
Pilda, Siuxt, (ķips) Wessen, Demin. ķipelis Iw., Siuxt; dižu ķipi gaŗu kātu BW. 19579. nenesa (sc.: ūdentiņu) ne uozuola ķipītī 23093; pušpūres ķipis und sieka ķipis zum Messen und Tragen von Getreide und Mehl (Siuxt); sviesta ķipītis Siuxt, ein hölzernes Gefäss mit einem Deckel, in dem man ehemals Butter zum Markt transportierte.

Avots: EH I, 703

ķìrpis, [ķir̂pis Erlaa],

1) der Holzwurm, Holzbock
Serb.: ja ķirpis istabas baļķuos urba, tad nāve drīzi vien gaidāma LP. VII, 414. [ķirpi dirsā likt, Schaden zufügen N. - Sessau n. U.] lien kâ ķirpis uotram (oder cilvēkam) dūšā Lub.;

2) Der Pl. ķirpji, das von dem Bohren des Holzwurmes enstandene
Mehl JK. VI, 54;

3) ein kränkliches, schwächliches Kind
Frauenb.;

4) der Block auf dem Schlitten zum Balkentransport.

Avots: ME II, 385

klikstinât, klikšķinât, klikšinât,

1) klappern
(trans.): puika klikstina izlūzušuo nazi Ahs.; klappern (intr., wie in der Mühle) U.;

2) hämmern (vom Specht), klappern:
kuo, dzenīti, klikšķināji (Var.: klikšināji, klikstināji) BW. 16746. milniņ[u] vien es dzirdēju kâ dzenīti klinkstinuot 8091. dzīva dzilna klikšķināja pa Kačiņas vēderiņu BW. 20232, 1;

3) schreien (vom Adler):
dzenis, ērglis klikšķina Etn. I, 34. Vgl. klidzināt und klikstêt.

Avots: ME II, 227

kûpêt: nach Baar in seinem Exemplar von U. sei kûpêt ² transitiv neben intransitivem kvêpêt ² (?). "stäuben" ME. II, 337 durch "stauben" zu ersetzen.

Avots: EH I, 684

‡ ķũtêt Seyershof, = šķũtêt I (etwas Schweres mit einem Pferd transportieren).

Avots: EH I, 709

lènkt (li. leñkti "biegen"), - cu,

1) tr., erreichen
[vgl. li. užlenkti "догнать"], erlangen, erbeuten wollen, un jem. werben, nachspüren, verfolgen, einkreisen: Kristiņš nuomina (taku), Anniņu le̦nkdams Schrunden BW. 607. Lībīte nuomina (te̦ku), pādīti le̦nkdama Kand. 1608. kuŗš puisītis meitas lenca, tas darbiņu nemācēja Alschw. 11985; 12785. vilku māte jē̦rus lenca Angermünde. [viņš... tik Aneti le̦nc Janš. Dzimtene ² I, 180.] nu gājis citu kuo lenkt Siuxt, LP. VII, 485. Mit pēc konstruiert: viens jau pēc viņas le̦nc, einer wirbt schon um sie Degl.;

2) lenken:
jāle̦nc valuoda uz citu pusi A. XI, 153. lenca tad savus suoļus uz dažādām pārduotavām Purap. [es sapruotu, uz kuo viņš le̦nc - tas viss Anetes dēļ Janš. Dzimtene ² I, 268];

3) intr., sich begeben:
tai katra nieka dēl bij jāle̦nc uz vāgūzi Alm.;

[4) gebühren, gehören:
tavs ir... guods, tev le̦nc... valstība, "so beten die Kuren, denn lenkt heisst bei ihnen soviel, wie piederēt, gebühren" Für. I;

5) weichen, Raum geben
(vgl. li. nuleñkti "nachgeben"): viņš man nele̦nc, er respektiert mich nicht Lng. Hierher wohl auch: kad kāda sieva uz grūtām kājām, tad tai daudz lenkšanas un skuonēšanas (aus einem Buch vom J. 1852). - Als in Kuronismus zu le. lìekt (s. dies), vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 222. Zur Bed. 4 vgl. apr. perlānki "gebührt", li. perleñkis "der jem. zukommende Teil" (s. Berneker Wrtb. I, 738); leñkt 4 (und

3) dürfte eigentlich das intransitiv gebrauchte lenkt 2 sein, was wohl auch von lenkt 5 gilt. Vgl. auch lincēt]

Avots: ME II, 451

lìkãns,

4): aužuot lietuo četrus lîkãnus ² (gewisse Bestandteile des Webstuhls):
minuot paminas, tie paceļ un nuolaiž veldenes ar nītīm Ramkau; ‡

5) eine Holzstange, deren dickeres Ende gekrümmt ist und auf der man auf Wiesen Heuhaufen transportiert
Oknist n. Ceļi VIII, 186 f. (mit Abbildung); ‡

6) etwas Gekritzeltes
Druw.: pietriept pilnu burtnīcu visādiem līkāniem.

Avots: EH I, 748

I lipinât (li. lipìnti), tr., fakt. zu lipt, kleben machen, (trans.) kleben: lipinājām pārplīsušuo rūti A. XX, 268. Refl. -tiês,

1) flattern:
vis˙apkārt apšu lapas starp eglēm spuoži zaļas maz˙lietu lipinājās MWM. VIII, 414;

2) [kleine Schritte machend, behutsam gehen:
viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobriedušuo ceļmali Janš. Dzimtene V, 281.] aitas, gar žuogmalu lipinādamās ... Janš. [Bārenīte 5];

3) "?": pie debesīm lipinājās kâ zilas uguntiņas neskaitāmas zvaigznes Jauns. Druva III, 49.

Avots: ME II, 473

luģinieks, der Führer einer Lodje, eines grossen Transportbootes U.

Avots: ME II, 510

luģis, eine Lodje, ein grosses Transportboot. - [Aus r. лодья dass˙l S. auch luga I.

Avots: ME II, 510

malˆceniẽks (unter malˆciniẽks ),

1): malcenieku laivas Bigauņc. 58; ‡

2) fem. malceniece, ein Boot, damit Holz transportiert wird
Bigauņc. 44.

Avots: EH I, 780

migt [li. mìgti "einschlafen"], m`iegu [für älteres * mìgu = li. mingù], migu od. [trans.] midzu,

1) intr., einschlafen:
putni mieg gurde̦ni miegā Plūd. smagi zem rudeņa bulas viss mieg [schläft? vgl. li. miẽga] Skalbe Āb. 5. tas ilgi nevarēja migt Apsk. v. J. 1903, S. 220. es ceļuos ik rītu nemigusi Asp. Ziedu klēpis 175. viss būs rimis, midzis Rainis;

2) tr., einschläfern:
dziļā miegā midza tuo Zeif. III, 3, 138. mīļi vārdi, tie man[i] midza midzamuo BW. 25072, 1. Refl. migtiês (cieti) LP. III, 93, einschlafen: saule miegā migās Zeif. III, 3, 131. māte... migdamās celti viņam (bērniņam) pārliek savu ruoku pāri JK. VI, 31. [Nebst mìegs (s. dies) zu apr. enmigguns "eingeschlafen", ismigē "entschlief", r. мигáть "blinzeln", мжать "schlummern", askl. помѣжити (óчи) "die Augen schliessen" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 56 f., Trautmann Wrtb. 174, Wood KZ. XLV, 70.]

Avots: ME II, 624, 625

mistraîns: bunt, vielfarbig AP.: kad šķērē mistrainas strīpas; mistrans (Salis; "jaukts, raibs") od. mistre̦ns (Seyershof). adīklis "tāds adīklis, kur vienu aci nuo vienas dzijas ada, uotru - nuo uotras dzijas, kas ir citādā krāsā": m. a. ir tāds vienāds un skaidrs Seyershof.

Avots: EH I, 819

nùogañdinât, ‡

2) erschrecken
(trans.) Dunika. ‡ Refl. -tiês "nuobeigties" NB.: nuogandinājies zirgs.

Avots: EH II, 45

‡ nuognaûzt ² Līn. "drückend abbrechen (trans.)".

Avots: EH II, 46

nùokàltêt, ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch trocknen
(trans.) Sonnaxt: labību rijā nuokaltēja trīs rītus un tad kūle; ‡

3) = nùokàlst Seyershof: kuoks ir nuokalˆtējis ² .

Avots: EH II, 51

‡ nùokupinât,

1) Perfektivform zu kupinât 2 Hasenp., Memelshof, Schwitten, Üxküll: nuokupini mums krietnu puôdu piena!

2) ein wenig kochen
(trans.), apvirinât Seyershof: taukus pa˙priekšu nuokupināja karstā ūdenī, tad grūda piestā.

Avots: EH II, 57, 58

nùolaîst,

1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;

2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;

3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;

4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡

6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡

7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,

1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;

2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;

3): auch Lng. (unter laîst );

4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡

5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡

6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡

7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡

8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.

Avots: EH II, 60

nùoļekt, schlaff werden, schlaff herabhangen: puķes aiz karstuma nuoļe̦kst [Stelp. cilvē̦kam dūša nuoļe̦kusi Stelp.] cūkai ausis stāv nuoļe̦kušas Lös. n. Etn. IV, 130, [Mar.] staigā ausis nuoļe̦kusi (transitiv!) BW. 12844. nuoļe̦kuse platmale A. XX, 649. luocekļi jau nuoļe̦kuši Stari II, 233. [kupli nuoļe̦kušas ūsas Leijerk. II, 85.] slapjš izmircis, tâ ka nuoļe̦kst Etn. IV, 129.

Avots: ME II, 814

nùolît,

3): nuolijis kâ gans, - kur ieej, tur te̦k Frauenb. kaķi, nuolijušu un nuosalušu Pas. VII, 143. ārpusē vārpas rudziem tādas nuolijušas, me̦lnas palikušas Seyershof; ‡

4) regnend verderben
(trans.), vernichten (?): lietus ... lija visu vasariņu, nenuolija bitei spārnu, ne māsai sedzenītes Tdz. 51724.

Avots: EH II, 63

[nùoluncît,

1) durchprügeln
(nuopērt) Wark., Jürg.;

2) eine Zeitlang wedelnd bewegen:
suns nuoluncīja asti un iegāja krūmuos Jürg.;

3) "nuomušīt" N. - Peb.;

4) "gierig auffressen"
Dreylingshof, Neu - Bilskenshof, Serben, Segew., Mitau, Peb.: kaķis nuoluncīja peli N. - Peb., Nötk. Refl. - tiês,

1) sich schlängelnd weggehen:
čūska nuoluncījās N. - Peb.;

2) "sich anstellen, als ob man viel arbeite, in Wirklicheit aber beinahe nichts zustande bringen":
visu dienu nuoluncījies, bet ne˙kā nepadarījis Naud., Grünwald; hier und in Kursiten werde ähnlich auch die aktive From (mit trans. Bed.) gebraucht: nuoluncījis visu dienu;

3) "sich einzuschmeicheln versuchen".]

Avots: ME II, 813

nùošķuõrêt,

1) stark einheizen, erhitzen
[Salgaln], Spr., [Lennew.; "(den Ofen) zum Brotbacken vorbereiten" MSil. (mit uõ);

2) wegschaufeln (den Schnee)
Dickeln, Jürg.;

3) ("mit uô ² ") "hinschaffen, wegtransportieren:
n. visu labību uz pilsē̦tu Mesoten; "(Getreide vom Felde) wegschaffen" Druw.;

4) "(Lehmtöpfe, um ihnen die nötige Festigkeit zu verleihen) eine Weile in der Ofenhitze halten, glasieren; (abgekochte Kartoffeln im Kessel) eine Weile über dem Feuer halten (damit die nachgebliebenen Wasserteile verdunsten)"
Grünwald;

5) "hinunterstossen"
Stomersee: nuošķuorē man nuo ārdiem se̦ru! Vank.;

6) "aufessen":
tas jau nuošķuorēs visu, ka ne druskas nepaliks pāri Neu-Bergfried;

7) "abscheren"
Golg., Drobbusch;

8) "gründlich abprügeln"
Tirsen].

Avots: ME II, 867

nùoskraũkšķinât,

1) [mit Geräusch (mit Kreide ein Zeichen) machen
(perfektiv): nuoskraukšķināja pēdīguos krustus Duomas I, 372; [21 "unsichtbar eine Weile brechen (trans.)"Funkenhof ("mit aũ");

3) (auch: nuoskraušķinât) = nùoskrubināt 1 Vīt., tr.: ņem un nuoskraušķini tuo kauliņu! Golg.;

4) auch: nùoskraukšinât, eine Weile ein Gekrache hervorbringen
Lis. (mit àu ² )].

Avots: ME II, 849

nùošvībinât,

[1) nùošvibināt MSil., eine Weile hin- und herschwingen]:
Dārcis nuošvībināja asti Saul., [Tirsen, Druw., Schwanb., Erlaa, Schujen, N.-Peb., (mit ĩ) Serben, (mit ĩ Selsau, Sessw., Lös. u. a.; n. rīksti MSil., Mahlup, Dricē̦ni;

2) "auslöschen
(trans.)": n. uguni Selsau;

3) "nuokavēt, nuovilcināt" Kursiten. Refl. -tiês, eine Weile sich hin- und herschwingen.]

Avots: ME II, 871

pabãrt [li. pabárti "ausschelten"], tr., ein wenig rügen, vornehmen, schelten: bē̦rnus. [Ahnlich, aber intransitiv, auch das Refl. -tiês.]

Avots: ME III, 7

paglâbt, ‡

2) bergen unter etwas:
p. sìenu zem jumta; ‡

3) heilen (trans.):
kâ ruozi var p. Iw. p. slimību Pas. VIII, 371.

Avots: EH II, 133

pãrcelˆt, tr.,

1) übersetzen, hinübersetzen :
pār upi. laivinieki viņus pārcēla LP. VII, 613; pārceļama vieta, der Ort, wo über den Fluss gesetzt wird;

2) übersetzen (in eine andere Sprache):
viņš pārcēlis daudz rakstu nuo krievu valuodas latviešu valuodā;

3) versetzen:
mūsu mežkungs pārce̦lts citā vietā, šī sirmā vedību ieraša... nuo ļaužu dzīves pārce̦lta dievību dzīvē RKr. X, 18. Refl. -tiês,

1) über-, hinübersetzen
(intr.), hinüberfahren: tad atkal pārcēlās pār e̦ze̦ru LP.;

2) sich versetzen, übersiedeln:
nāc, pārcelies garā un aizmirsties tur! A. IV, 609. viņš pāŗcēlies uz jaunu vietu;

3) sich ver-, überheben:
pārceļamā zāle (veronica beccabunga); kad pārcēlies jeb pārstaipījies, tad viņas sula laba Etn. I, 29. Subst. pãrcêlẽjs, [pãrcê̦lãjs Salis],

a) der Fährmann:
upes malā sēdējis pārcēlējs LP. V, 246;

b) der Übersetzer, der Translateur;
pãrceļšana, das übersetzen, Versetzen; pãrcelˆšanâs, das Hinübersetzen, das Sichversetzen, Übersiedeln: pārcelšanās pār upi, pārcelšanās uz jaunu vietu Kaudz.; das Sichüberheben; pãrcê̦lums, die Uber-, Versetzung.

Avots: ME III, 151

[pãrgãdât,

1) hinübertransportieren, herübertransportieren, befördern:
saimnieks bija visu savu mantu pārgādājis pie radiem;

2) sorgen, Sorge tragen für:
par šām lietām pārgādā Glück I Tim. 4, 15. ķeizaram grūti pārgādāt tik lielu valsti Jürg.]

Avots: ME III, 155, 156

[parìbinât,

1) ein wenig rìbinât (trans.): p. bungas;

2) intr., ein wenig, eine Weile rollen (vom Donner):
pē̦rkuons drusku parībināja, (Warkh., Warkl.) parībinēja.]

Avots: ME III, 91

[paritinât,

1) ein wenig rollen
(trans.): ratu, mucu;

2) (gemähtes Getreide) eine Weile zusammenrollen
(trans.): varat kādu laiciņu nuopļautās auzas paritināt (klēpīšuos) Nigr.;

3) teilweise loswinden:
p. aude̦klu Warkh.]

Avots: ME III, 90

[pãrpilinât,

1) hinübertröpfeln
(trans.): p. zâles nuo viena trauka uotrā;

2) eine Weile leicht regnen und dann aufhören:
lietus jau pārpilinājis.]

Avots: ME III, 170

[pãrritinât, hinüberrollen (trans.): p. kamuolu pār grīdu.]

Avots: ME III, 173

‡ II paŗũcinât Dunika, Rutzau, eine Weile räuchern (trans.): me̦nci tikai drusku paŗūcināti.

Avots: EH XIII, 169

pãrvadât, tr.,

1) transportieren:
lietu pārvadāšana MWM. VI, 8;

[2) umherführen :
p. lāci pa kūti, lai guovis labāk baruojas Jürg.] Refl. -tiês, umziehen, übersiedeln: viņš dabūjis atļauju turpu pārvadāties Rainis.

Avots: ME III, 185

pavārît, eine Weile oder ein beschränktes Quantum kochen (trans.): rāceņi vel drusku jāpavāra. Refl. -tiês, eine Weile kochen (intr.): lai nu vēl gaļa drusku pavārās!

Avots: ME III, 134

pavelêt,

1) ein wenig od. eine Weile mit dem Waschbläuel schlagen:
veļa vēl drusku jāpavelẽ;

2) ein wenig prügeln:
p. uotram muguru. Refl. -tiês, eine Weile velêt (intrans.).

Avots: ME III, 135

pilinât, tröpfein (trans.).

Avots: ME III, 215

I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt ² Kl., Kr., plûkt ² Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,

1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;

2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;

3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.

Avots: ME III, 362

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

sapilinât,

1) zusammentröpfeln
(trans.): s. dažādas zâles karuotē;

2) eine gewisse Zeit hindurch tröpfeln
(intr.): lietus sapilināja visu vakaru Jürg.

Avots: ME II, 699

II sapubuļuôt(iês), Gewebeknoten bekommen: vadmala sapubuļuojusi(es) Golg.; in Jürg. hat die aktive Form transitive Bed. (pubuļaîns werden lassen).

Avots: ME II, 708

II sapubuļuôt(iês), Gewebeknoten bekommen: vadmala sapubuļuojusi(es) Golg.; in Jürg. hat die aktive Form transitive Bed. (pubuļaîns werden lassen).

Avots: ME II, 708

šausminât Sessw., (mit àu ² ) Bers., Lubn., Schauder empfinden machen, furchtbar schrecken (trans.) Gr. - Sessau: tu kâ peklē šausmināts.

Avots: ME IV, 8

II šķuorêt, -ẽju, Fuhren zu Pferde begleiten U.; führen, (mit Mühe) transportieren: ve̦zmu (mit uõ) Lems., Widdrisch. viņš šķuõrē salmus nuo augšas zemē Adiamünde. vē̦tra... meklē plūdus... nuost nuo zemes šķuorēt, dzīt Aus. I, 36; "ar 4 lemešu arklu luobīt rugājus, ābuoliņu" Smilt. (mit uõ); viel essen Siuxt (mit uõ).

Avots: ME IV, 58

skretele: auch ("das Rad") Liepna, Mahlup; skreteles, die Vorderräder eines Wągens mit Achse und Femern (zum Balkentransport) Kaltenbr., Sonnaxt: ritēja skreteles ar savu smagumu, rati - ar savu Jauns. J. un v. 94.

Avots: EH II, 508, 509

II skrīne, Reihe Römershof: vietumis zemenes jau spīdēja sarkanām skrīnēm A. Upītis Vārds 1913, S. 48. Nebst skrīnis II und skrīņa wohl - wenn mit -īn- aus -īdn- - zu got. disskreitan "zerreissen (trans.)", nhd. schweiz. schrīssen "schlitzen", bair. schritz "Riss" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 585); vgl. aber auch li. skriẽti "mit dem Zirkel einen Bogen einreissen".

Avots: ME III, 895

šlūces,

1) = slēpes Hirschenhof;

2) ein kleiner Schlitten, auf den beim Transport das dünne Ende eines Balkens gelegt wird Fehteln.

Avots: ME IV, 60

šļũckas,

1) ein kleiner Schlitten, auf dem beim Balkentransportieren éin Ende eines Balkens ruht
Lemb., Schujen, (mit ù ² ) Fehteln;

2) Schneeschuhe
Nötk., Schujen.

Avots: EH II, 647

‡ šļūkas,

1) ein kleiner Schlitten, auf dem beim Transportieren eines Balkens dessen Toppende ruht
(mit ù ² ) Odensee: baļķiem, kam ragavas vienā un š. uotrā gala A. Upītis Ģertr. 352;

2) Äste, auf denen etwas geschleppt wird:
ņēma gaŗus, kuplus egļu zarus par šļūkām, lika ve̦lē̦nas tur virsū un vilka, šļūca un stiepa tās mežmalē Janš. Mežv. ļ. II, 368.

Avots: EH II, 647

smìltsblusa, der Sandfloh (sarcopsylla penetrans) Konv. ¹ 258.

Avots: ME III, 965

‡ sobiņas,

1) ein Stück Feld, das der Bauer selnem Sohn zum Flachsbestellen abgibt
Dricēni; "atsevišķi maltas un pārduotas linu saites" Kārsava; sobiņu lini, Plachs, der vom Bauer als besonderes Eigentum des Sohnes gesat wird Alswig;

2) sobiņas ēst, einzeln, für sich etwas Besseres essen als die übrigen Hausgenossen
Alswig; sobiņas "Speisereste" (?) Mar.: man s. vien palikušas. - Identisch mit sabiņas, das ME. III, 593 falsch aus sobiņas ins Schriftlettische transponiert ist.

Avots: EH II, 543

sùodît: prs. suodīju Wessen; suodīju "wünsche jem. etwas Böses" neben suodu "Strafe, richte" Prl. n. FBR. VI, 108; "ar vārdiem nuosuodīt" (mit ùo ² ) Auleja; "schimpfen" (mit uô ² ) Salis; "zürnen" (mit uô ² ; als ein transitives Verbum mit dem Akk. des Objekts gebraucht) Frauenb. Refl. -tiês,

1): schimpfen
Pas. VI, 374; ‡

3) beteuern (wie Juden und Zigeuner beim Handel)
Spiess.

Avots: EH II, 610

‡ stranis Wainsel n. FBR. XIV, 86, = trans">trans.

Avots: EH II, 584

II sukt, sùku, suku U., schwinden L., entwischen Livl. n. BI. Von Trautmann Wrtb. 291 zu sukt l gestellt. Die von U. angegebene Bedeutung dürfte sich in einem Kompositum entwickelt haben, vgl. li. išsisùkti "entschlüpfen" und das intrans. suķ unter sukt I.

Avots: ME III, 1118

susinât Dunika, Wessen, trocknen (trans.): saulīte susināja viņa valguo pieri Blaum. St. 51. mūža vēji jau susinājuši tē̦va acis Mērn. 1. 11. mātes radi, izvilkuši (mani nuo ūdens), saulītē suse̦nāja BW. 3893 var. susināmais (papīrs), das Löschblatt Purapuķe, A. XX, 254. Zu sust II.

Avots: ME III, 1126

‡ tačkât Salis, mit einer tačka transportieren.

Avots: EH II, 663

‡ traņa, = trans: bites ... izšķiras strādniekuos un traņās Pēt. Av. I, 125.

Avots: EH II, 691

tranis,

1) = trans">trans, die Drohne St., U., Dond., Kand., Kämgshof, Ruj., Sepkuli, Stenden;

2) "liekēdis". Bauenhof, N.-Bartau.

Avots: ME IV, 222

trupinât (li. trùpinti "bröckeln" [trans.]),

1) modem machen, locker machen
U., Lös., Saikava; (schlagend) weich machen (z. B. einen unreifen Apfel) Lös.: piepe jātrupina Lös. kuo kuokiem lapas dara? zemi vien trupināja (Var.: trūdināja) BW. 33602. gājējs bija jau pāra gadus aris un trupinājis Druva II,167;

2) stark prügeln
Tirs. n. RKr. XVII, 83: bet es tevi trupināšu! Marzen.

Avots: ME IV, 247, 248

uzsniegt, hinaufreichen (trans.): u. kam kuo augšā. Refl. -tiês, = uzsnēgtiês: egles uzsniedzas augsti gaisā.

Avots: ME IV, 381

uzstrèbt, schlürfen (perfektiv) nach: u. putru silķei virsū; ähnlich, aber intransitiv, uzstrèbtiês: atnes, kuo uzstrēbties!

Avots: ME IV, 385

uzsusinât, auftrocknen (trans.): u. (mehr nur an der Oberfläche) purvu Adiamünde. vējš uzsusinājis zemi.

Avots: ME IV, 386

I vadinât,

1) tr., freqn., hin und her führen
Bers.; sorgsam führen (z. B. einen Kranken od. einen Blinden) Rutzau; allmählich transportieren Fest.; wiederholt begleiten Mar.: saimniece meitu vadināja un maldināja visu dienu pa mežu Bers. tie abi lieli draugi, viens uotru ilgi vadina (d. h. der Gastgeber begleitet den Gast, der Gast kommt wieder zurück usw.). Mar.; "zu gehen lehren";

2) vadinât Nötk., vadinât (mit hochle. a aus e̦?) Golg., = vedinât, anspornen, überreden; mitzukommen auffordern; auffordern Lubn., Schwanb.: viņš mani vadināja pie sevis.

Avots: ME IV, 429, 430

vèstît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) benachrichtigen, zu wissen tun
U.: rīta blāzma vēstī gaismu Stāsts Krieviņ 9. kapa akmens . . . vēsta, kas Glüks bijis Latvju tauta XI, 1, 28;

2) schicken
U.: cietumniekus vēstīt, Arrestanten transportieren Erlaa, Kokn. und Peb. n. U.

Avots: ME IV, 571

viênlĩdze̦n, Adv., ebenso, gleich: ve̦rbs vienlīdze̦n labi lietuojams tik˙lab transitīvā kà intransitīvā nozīmē Etn. III, 148.

Avots: ME IV, 661

II vīkt, Praes. -kstu od. -cu, Praet. -ku od. (L.) -cu, schmiegen, biegen U.; vîkt ² Bl., sich biegen. Transitive Bed. kann wohl nur vīcu haben, während vīkstu, vīku wohl intransitiv sind. Nebst vīcinât, vīksts I u. a. zu ai. vīci-ḥ "Woge", gr. εἴχω "weiche zurück", lat. vicia "Wicke", ae. wicga "Ohrwurm", mhd. meigen "schwanken" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 235, Persson Beitr. 342 und 519, Wood AJPh. XXVII, 60. Das von Watde 1. c. u. A. hierhergestellte li. vykis "Bandwurm" dagegen ist nebst estn. wīk dass. aus mnd. vik "der böse Wurm" entlehnt.

Avots: ME IV, 638, 639

II vilˆt (li. vìlti "trügen" Būga KSn. I, 37, Daukša Post. 28, ₂₈ und 33, ₁₅ ) Kl., Prl., Wolm., vil˜t A.-Ottenh., Salisb., Zögenhof, Praes. viļu oder (s. Le. Gr. 591) *veļu, Praet. vîlu Wolm. u. a., (mit ì ² ) Kalzenau, KatrE., Kl., Saikava, (mit î ² ) Salisb. od. vilu Dobl., Dond., Kab., Lfn., Mahlup, Nerft,

1) trügen, betrügen
U: vilšus, tautas, neviliet! BW. 13504, 2; viļama diena St. der erste April;

2) (ungewöhnlich) lockend bitten:
meita atkal vīluse muļķītim pa sacīt taču taisnību LP. IV, 69. Refl. -tiês,

1) sich täuschen, sich versehen
U.; irre gehen: nu bijāt vīlušies: saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. viņas bez ceļa... viļas Dz. V. (unpers.) tev viļas, du bist im Irrtum U.;

2) = vilˆt: viņš tevi viļas un piesmejas tevi Glück Syrach 13, 6;

3) sich einschleichen"
L., St. - Subst. vilšana, das Trügen, Betrügen; vilšanâs, das Sichtäuschen, die Täuschung: piedzīvuot vilšanuos; vīlẽjs, wer trügt, betrügt; wer (mit Trug) lockt: puisīt[i]s meitu vīlējiņš (Var.: smē jējiņš) BW. 12779 var, meitenīt[e]... puiša vīlējiņa 33088, 6. daudz man tādu vīlējiņu, kad es būtu gājējiņa 14875. veļu māte vīlējiņa mani jaunu pievīlusi 27536, 6. Wohl nebst vilties "hoffen", vilbinât, vildît(ies) und apr. prawilts "verraten" (nach Būga KSn. I, 37) zur Wurzel von vẽlêt 1, vaļa (s. dies) und li. vélti und in diesem Fall wohl zu trennen von gr. ου̊˜λος (dazu gestellt von Fick Wrtb. I ⁴ , 551 und Bechtel Lexil. 259 f.), sowie von ir. fell "Falschheit" (dazu gestellt von Strachan KZ. XXXIII, 304 und Walde Vrgl. Wrtb.I I 298) und arm. gałt "heimlich", goł "Dieb" (dazu gestellt von Meillet MSL. IX, 150 und Esquisse 22). Da im Baltischen die präsenti schen i̯o- Stämmen meist transitiv und öftters geradezu kausativ sind (s. Le. Gr. 590),so konnte neben dem ererbten *uelmi "ich will" ein u̯eli̯ō oder u̯ili̯ō "mache wollen (wünschen)" "mache lüstern" > "locke" > "trüge" aufkommen. Vgl. auch Bezzenberger BB. IV, 314.

Avots: ME IV, 596

vītītes ķauķ(īt)is LP. V, 103, der Fitislaubvogel (ficedula trochilus Bp.) Grosse und v. Transehe Verzeichn. d. Wirbelt. des ostbalt. Gebietes 14.

Avots: ME IV, 647, 648

zẽdele (wo?), zēdelis Lipsthusen, eine lange Bank aus Brettern (meist entlang den Wänden). Aus mnd. sedel(e) "Sessel" woher auch li. zėdelis "eine transportable Bank" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 200.

Avots: ME IV, 714

žvadzêt Burtn., Frauenb., Dunika, Gr. - Buschh., PS., Spr., Stom., Warkl. u. a., = zvadzêt: juostas gali - žvadzē̦dami BW. 5726, 1. kas žvadz apluoka galā? 5007. sākusi... nauda žvadzēt LP. V, 400 (ähnlich VII, 1118). be̦r dukātus maisā, ka žvadz vien J. Kr. V, 1, 38. ķēdes žvadz Jauna R. IV, 197, Ahs. n. RKr. XVII, 67. Auch vom Schwatzen: kuo tu te visu dienu žvadzi? apnicis klausīties Golg. sievietes runājas, ka žvadz vien Golg. Auch transitiv (??): "skandināt; naudas maku ar metala naudu purināt" Frauenb.; "radīt griezīgu truoksni (piem., nazi trinuot uz akmens) Warkl. Ein Lituanismus?

Avots: ME IV, 840

zvanît, -u, -ĩju,

1) läuten:
baznīcā agri zvanīja rīta dievkalpuošanu Stāsts Krieviņ 18. pie zvana mēles LP. VII, 693. zvanāmā nauda, Glockengeld L., St.;

2) vielfältig in der Rede hervorheben, fortwährend im Munde führen
U.; klatschen Frauenb.: (māmuļīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama BW. 23445 var. pasaule atkal zvanīt zvanītu Alm. Kaislību varā 27. tas jādara ar kauna acīm, kur viss apgabals zvanīt zvana 72. baznīcas ļaudis kâ zvanīt zvanīja Neik. 3;

3) schreien (vom Kuckuck)
Janš. Mežv. ļ. I, 194. Refl. -tiês, = zvanît 1 (intrans.): zvans sācis gauži zvanīties LP. VII, 1028. - Subst. zvanîtãjs, der Glockenläuter U., Mag. XIII, 2, 54. Nebst li. zvãnyti "Läuten" aus r. звони́ть dass.

Avots: ME IV, 765

II zvelˆt ² Salis, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 ^1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770

àizairēˆt, intr., hin-, wegrudern: laivu līdz malai.

Kļūdu labojums:
intr. = trans., intr.

Avots: ME I, 17