Paplašinātā meklēšana

‡ àizducêt, dumpf erschallen, plötzlich, für eine kurze Zeitlang anfangen zu rollen, dumpf zu schallen: pē̦rkuons aizducēja (es donnerte ein wenig) Lis.

Avots: EH I, 20

‡ àizpucêt, hin-, wegeilen Libau.

Avots: EH I, 43

‡ àiztraucêt Spr. u. a., schreckend oder störend verscheuchen: a. zagļus.

Avots: EH I, 58

‡ apbrucêt,

1) = apbrucinât 1: puikam biksītes pa˙visam apbrucē̦tas Siuxt;

2) ringsum abschürfen
Frauenb.: a. ruoku.

Avots: EH I, 74

‡ apducêt Spr., ringsum (vom Donner u. ä.) erschallen ("огремѣть").

Avots: EH I, 78

apjaûcêt, tr., gewöhnen: bē̦rnu ar ūdeni Bers.

Avots: ME I, 91

applàucêt, ‡ Refl. -tiês, sich (unversehens) mit siedender Flüssigkeit begiessen.

Avots: EH I, 105

applàucêt, tr., mit siedender Flüssigkeit begiessen, anbrühen: bē̦rnu.

Avots: ME I, 111

‡ appucêt Dunika u. a., = appušķuôt. Refl. -tiês Dunika u. a., sieh ausputzen, sich prächtig ankleiden.

Avots: EH I, 106

‡ aptaucêt, (ringsum) fett werden lassen KatrE., Saikava: suņus nevajag a.

Avots: EH I, 121

atjaûcêt: auch Golg.

Avots: EH I, 144

atjaûcêt, atjaûcinât, entwöhnen: nuo nedarbiem Sessw.; kumeļu nuo ķēves. viņsē̦tas suns tā ieradinājies pie mums nākt, ka grūti būs atjaucēt Aps., Bers., Ramkau.

Avots: ME I, 162

atlàucêt ² Erlaa, [Lisohn], atlàucît ² [Kreuzb., Bers.], atlaucenêt,

1) zurückkämmen, zurückglättern:
matus atlaucījuse kā lauce Etn. IV, 3; A. XII, 644;

2) zurückstreifen:
piedruoknes Bers. Refl. -tiês, sich zurückziehen: augsts pakāries, nuo biksēm izkāries, gals atlaucējies (Rätsel: die Nuss). [Wohl zu làuks.]

Avots: ME I, 172

‡ atplàucêt, durch Brühen entfernen Lemsal u. a.: a. (karstā ūdenī) vistai spalvas.

Avots: EH I, 158

‡ attraucêt, wegscheuchen Oknist: a. zvirbuļus nuo labības.

Avots: EH I, 176

brucêt, ‡

2) (an etwas Hartem) reiben, scheuern:
b. drēbes, grāmatas, jaunus zābakus Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 244

brucêt, - ēju, fact. zu brukt, brühen,abbrühen: cūkas Freisiņ.

Avots: ME I, 338

bucêt, [in Ronneb. Praes. - u], - ēju, erschallen, dröhen: šī vadāja zirgus pa pagalmu ganībās, ka bucēja vien MWM. III, 692. vgl. būkšêt, li. bukti "мычать" und bukas "выпь, водяной бык" bei Микуцкiй Извѣст. III, 365, ksl. bučati "dröhnen", gr. βυχάνη "Trompete", kymr. bugad "mugitus" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 98 f. und 112.]

Avots: ME I, 344

‡ caucêt Pilda "?"

Avots: EH I, 260

‡ dajaûcêt, angewöhnen Borchow.

Avots: EH I, 303

ducêt, -u, -ēju. [in Salis dûcêt ^2],

1) intr., brausen, sausen:
viņa galvā ducēja un dunēja Blaum. tā maliņa ducēt duc BW. 16569; dumpf schallen: kam mugura, piesituot, duc Etn. II, 111;

2) tr., vor sich brummen:
dziesmiņu Jaun. Dr. [Refl. -tiês, anhaltend brummen BW. 23401, 3 var.]

Avots: ME I, 509, 510

ìejaûcêt: ie. aitiņu ar maizi Sonnaxt. ie. nedarbā Wessen. ie. bē̦rnu pa neceļiem staigāt Kaltenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 516

ìejaûcêt, tr., (an)gewöhnen Kokn.

Avots: ME II, 22

ìejaucêt, einrühren (vom Teig): iejaucēt maizi, iejavu Wend.

Avots: ME II, 22

[ìeplaucêt, anbrühen, bebrühen: maizi Bauske; pe̦lavas Arrasch.]

Avots: ME II, 52

ìetraucêt, scheu machen: zirgu Spr.

Avots: ME II, 83

[izkucêt Arrasch, = izgudzēt 2, izkurcēt.]

Avots: ME I, 755

izplaûcêt, izplaucinât, tr., zum Blühen, zur Blüte bringen, erblühen machen: zied ziediņš savāds, smaršīgs izplaucē̦ts Stari II, 839. sala bija uz viņas bālajiem vaigem izplaucējusi sārtas ruozes Asp. sabiedriskā apziņa jau nuo laika gala bij izplaucinājusi savu īpatnējuo kultūru Vēr. II, 1384.

Avots: ME I, 781

izplàucêt, tr., aus -, verbrühen: ar vāruošu ūdeni trauku Konv. ² 1166. Jē̦kabs izplaucēja sev muti Tirsm.

Avots: ME I, 781

izpucêt, ‡

5) ausessen
Frauenb.; ‡

6) schmückend herstellen:
i. (mit ostle. iz- für uz- ?) uz puôdiem puķes Pas. IV, 167 (aus Atašiene).

Avots: EH I, 474

izpucêt, tr.,

1) ausputzen, reinigen:
drēbes;

2) schmücken, schön einkleiden:
bē̦rnu;

3) übertreffen, überflügeln:
mēs viņus laiku darbuos izpucējām;

[4) übervorteilen
U.] Refl. - tiês, sich ausputzen, aufdonnern: izpucējusies kâ cūka uz zirņiem.

Avots: ME I, 785

‡ iztaûcêt ² Seyershof "padarīt tauku": viņiem vē̦de̦ri iztaucē̦ti priekšā.

Avots: EH I, 488

iztraucêt, iztraucinât, [iztraukt Wid.], tr., aufscheuchen, aufregen, erschüttern: šis nuotikums bij abus laimīguos iztraucējis Kaudz. M. šī ziņa iztraucēja jaunus ļaudis JK. V, 27. rītā mani iztraucē nuo miega Vēr. I, 1157. kad mana sirds iztraucināta (iztrūcināta), tad tu zini manu ceļu Psaml 142, 4.

Avots: ME I, 820

jaûcêt [Kr., Lis., Warkh., Druw., Kl.], - ẽju,

1) tr., gewöhnen:
bē̦rns pie dieva vārda Manz. tik tas tev dzirdēt tīk, pie kā tu jaucē̦ts Rainis. kuo tu bē̦rnus jaucē pie (auch uz) nedarbiem Bers., Sonn.;

[2) jaucēt, locken:
dievs grib ar tuo mums jaucēt, ka mums ticēt būs LLD. II, 13 ₂₃ .] Refl. - tiês sich gewöhnen: tam būs jaucēties apduomīgus vārdus runāt Manz. Sir. 39, 3. Vgl. jaûks.

Avots: ME II, 97

‡ kaûcêt ² Salis, -u, -ẽju, = kàukt.

Avots: EH I, 593

klukucêt, - ẽju, klukučuôt Stelp., Fest.], Bers., schnucken: viņš klukucē Etn. I, 34, 113.

Avots: ME II, 234

[kucêt Bauske, Arrasch, = kurcêt I, izgudzêt, schwammig werden.]

Avots: ME II, 298

‡ *kupucêt, zu erschliessen aus sakupucêt.

Avots: EH I, 677

nepìejaucê̦ts, ungezähmt: nepiejaucē̦tā stāvuoklī U. b. 103, 41.

Avots: ME II, 727

netraucê̦ts, ungestört: tie dzīvuoja netraucē̦ti un laimīgi savā būdiņā LP. I, 117.

Avots: ME II, 737

nùobrucêt, abreiben, abschaben, verschrammen: nuobrucē̦tas tapētes B. Vēstn.

Avots: ME II, 765

‡ nùoducêt, erdröhnen: zeme vien nuoducēja Pas. VII, 96.

Avots: EH II, 41

nùojaucêt: "Enchiridion" ME. II, 791 zu ersetzen durch "LLD. II, 11 ₁₀ ".

Avots: EH II, 49

[nùojaucêt, abspenstig machen, abwenden Enchiridion.]

Avots: ME II, 791

[nùolàucêt ²

1) eine Zeitlang Nichtiges reden
Sessw.;

2) erkrachen:
nuolauza zaru, ka nuolaukšējās vien Planhof, (mit āu ²⁾ Selsau, Lös., Sessw., Alswig, Lis.]

Avots: ME II, 808

nùoplàucêt, tr., abbrühen: visas miesas e̦suot nuoplaucē̦tas jē̦lumiem LP. V, 8. [Refl. -tiês, sich abbrühen.]

Avots: ME II, 830

nùopucêt, ‡

2) aufessen
Dunika: n. visu, kas uz galda.

Avots: EH II, 78

nùopucêt, tr., abpufzen, ausstaffieren: sveci, zābakus, meitu. Refl. -tiês, sich ausstaffieren.

Avots: ME II, 834

[nùotaucêt, mästend fett werden Lassen: n. guovi.]

Avots: ME II, 872

[nùotraucêt,

1) verscheuchen:
n. vistas nuo kaņepēm Lis.;

2) störend verhindern:
es tuo gribēju padarīt, bet tu mani nuotraucēji Lautb.;

3) erschrecken
(tr.): viņš mani nuotraucēja Arrasch.]

Avots: ME II, 876

‡ nùotrucêt Bērzgale, vergiften: ar tuo ģipti tu nuotrucēsi ve̦lnu Pas. IV, 277 (aus Domopol).

Avots: EH II, 102

‡ pajaûcêt, angewöhnen, sich angewöhnen machen Gr.-Buschh.: pajaucēja vērsi badīties; tagad pašus bada nuost.

Avots: EH II, 137

[paplàucêt,

1) ein wenig verbrühen;
p. prusakus Lemsal;

2) einweniglöschen (Kalk):
p. kaļķus Warkl.]

Avots: ME III, 82

[patraucêt,

1) verscheuchen:
p. vistas nuo kaņepēm Lis.;

2) ein wenig stören:
p. darbā.]

Avots: ME III, 123

pìejaucêt, gewöhnen, zähmen: viņš piejaucēja putnus pie ruokas nākt, pabeŗuot tiem graudus Lasd. kaķi vēl nebija pie cilvē̦kiem piejaucē̦ti MWM. VII, 74. lauva ir viena nuo vis˙rāmākām lieluo kaķu sugām un lē̦ti piejaucējama Vid.

Avots: ME III, 254

pìetraucêt Warkl., = pietraukt.

Avots: ME III, 305

plaûcêt, -ẽju, blühen, aufblühen, spriessen machen: saule silda audzē̦dama un plaucē̦dama Jauns. tu plaucē katru stādiņu Asp.; zu plaûkt.

Avots: ME III, 323

plàucêt, -ẽju, brühen: plaucē̦ta maize. tu drātīm tiksi šausts, ar sārmu plaucē̦ts Rainis. kaļkus plaucēt, Wasser auf gebrannten Kalk giessen, um den Kalk zu pulverisieren Plm., Kroppenhof, Aahof, Golg., Kortenhof. Zu plukt.

Avots: ME III, 323

pucêt, -ẽju,

1) putzen, reinigen, schmücken;

2) beschneiden Nägel, Bäume
U.;

3) (gierig) essen:
viens izrauj vienu spārnu. uotrs uotru - pucē nuost LP. IV, 22. zivis mēs pucēsim, gan ce̦ptas, gan vārītas B. Vestn.;

4) prügeln, schelten
Lind. n. U., Mag. XIII, 3, 69: pucē tik! prügele ihn nur durch, schilt ihn nur durch? ta nu šuodien pucē, ka put vien, heute wird (z. B. beim Gemeindegericht) fürchterlich geprügelt. Refl. -tiês. sich putzen, schmücken. Nebst li. pucúoti "putzen" und estn. pufsima aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 401

‡ sajaûcêt,

1) aneinander gewöhnen:
s. guovis Gr.-Buschh. šuos tik ātri nevar s. Saikava;

2) "= ìeradinât" Gr.-Buschh.: sajaucējis vēršus badīties.

Avots: EH XVI, 414

sakupucêt,

1) "?": sakupucējušu putru nevar ēst N. -Schwanb.;

2) mit Grenzhügeln
(kupuči) versehen: viņš jau sakupucējis savu zemi Roop u. a.

Avots: ME II, 659

saplàucêt, ‡

2) zusammen mit einem farbigen Stoff brühend farbig machen (unabsichtlich)
Salis: ar zaļuo jaku saplaûcē̦ti ² (= mazgājuot nuokrāsuojušies) visi kre̦kli.

Avots: EH XVI, 436

saplàucêt, tr., verbrühen: ruokas, seju.

Avots: ME II, 701

sapucêt,

2): s. mārciņu de̦su Dunika, Saikava; ‡

3) līt[u]s kad aizspēj, tad sapucē (durchnässt)
pamatīgi Sonnaxt. šuoreiz es viņu sapucēju (gewann die Oberhand über ihn; beim Gericht od. Kartenspiel) Frauenb.

Avots: EH XVI, 439

sapucêt,

1) gehörig reinigen, putzen
Spr.;

2) aufessen
Spr. Refl. -tiês, sich gehötig reinigen, putzen Spr.

Avots: ME II, 708

sataucêt,

1): krējumu un uolas dzē̦lte̦numu sataucē̦tā kafeja Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 125.

Avots: EH XVI, 456

sataucêt,

1) tüchtig fett werden lassen
Spr.;

2) = satucinât Golg.

Avots: ME III, 760

satràucêt, tr., heftig erschrecken Spr., beunruhigen, (einen Vogel) aufschrecken Spr.: negribē̦dams satraucēt... mājniekus ar šuo... briesmu ziņu Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 62. suņa satraucē̦ti (kuovārņi) devās uz elkšņiem Eglītis Zilā cietumā 164. Refl. -tiês, sich heffig erschrecken, beunruhigen: nuo viena spēriena tâ likties satraucēties Blaum.

Avots: ME III, 764, 765

‡ sàucêt ² Bērzgale, Welonen, Zvirgzdine, = šķeterêt, zwirnen: s. dziju.

Avots: EH XVI, 459

‡ šļaûcêtiês Lems., liegend sich erholen.

Avots: EH II, 644

šņucêt Spr., behobeln, bekanten; zu šņucis 3.

Avots: ME IV, 97

‡ stucêt, -ēju Frauenb., stützen.

Avots: EH II, 593

I taucêt,

1): auch (mit aû ² ) Seyershof;

2): t. (mit àu) cūkas C. tàucē ² savu dē̦lu, bet darbā nelaiž Heidenfeld. Refl. -tiês: auch (mit àu ² ) Sessw.; mit Fett bewachsen
(mit aû ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 668

I taucêt, -ẽju,

1) düngen
Lemb. u. a. n. U.;

2) fett werden lassen, mästen:
es taucēju pavēderi BW. 35781. taucēt savus suņus MWM. v. J. 1897, S. 783. taucēja ar maizes miltiem . . . zirgu Latv. sēd uz mūriņa un tàucē ² pakaļu Saikava. Refl. -tiês, sich mästen: kâ slinks runcis taucējas nuo citu sviedriem. Zu tàuks "fett".

Avots: ME IV, 135

II taucêt,

1): auch Nötk., (mit aû ² ) N.-Peb., Orellen.

Avots: EH II, 668

II taucêt, -ẽju,

1) (Hanfsamen) in einem Mörser stossen (stampfen), bis sie Öl (Fett) aussondernd klebrig werden
Drosth., N.-Wohlfahrt, Serbigal, Smilten, Wenden (mit àu), Adsel, Erlaa, Golg. (mit àu ^2), AP., Ubbenorm (mit aû ^2);

2) = taukš(ķ)êt, mit Fett oder Butter schmoren (Erbsen u. a.) Feht. (mit àu ^2), Wandsen (mit aû ^2). Identisch mit taucêt I? Oder (nebst taukât) in der Bed. 1 zu aksl. tъknǫti "pulsare", gr. τύχος "Hammer" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 615)?

Avots: ME IV, 135

tràucêt: mit aũ C., Pussen, Selg., Serben, mit aû ² Lemb., Zögenhof;

3): auch (mit aũ) Dunika, Seyershof.

Avots: EH II, 691

tràucêt PS., Serbigal, Wolm., traûcêt ² Orellen, Ruj., Salis, Segew., Widdrisch, traũcêt AP., Arrasch, Bl., Dond., Frauenb., Iw., Jürg., Kand., Līn., Ramelshof, Ruj., Schujen, Siuxt, Stenden, Wandsen, tràucêt ² Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a., -ẽju,

1) erschüttern
U.; traucēt ābuoļus St. "Äpfel schüttern";

2) tr., schrecken, aufschrecken, scheu machen
U.: traucēt zivis dukurī Gr.-Buschh. irbe svilpa šiliņā, traucē manu kumeliņu BW. 11194;

3) stören
(mit aũ) Gold., Mitau, Salisb.: mieru traucēt Pürs I, 104. netraucē viņu nuo saldas dusas! LP. VII, 399. kas Rūša maiguo miegu traucēja JK. caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

4) anspornen:
traucēja ērzeli, lai skrien LP. VI, 267. Refl. -tiês,

1) (mehrfach) aufschrecken
(intr.; von Pferden, Kindern gesagt) Warkl. (mit àu ² ), St.;

2) sich storen:
viņš neliekas traucēties, er lässt sich nicht storen. viņa ... paēda..., netraucēdamās ne˙nieka par tuo, ka . . . Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 132. - Subst. traucêšana, das Schrecken; das Storen: darba traucēšana; traucẽjums, die Storung; traucê̦tājs, wer (auf)schreckt (tr.); wer stort. Zu traukt.

Avots: ME IV, 223, 224

‡ *trucêt, zu erschliessen aus ‡ nùotrucêt.

Avots: EH II, 698

ucêt, s. ucât.

Avots: ME IV, 293

I uzplaûcêt, aufblühen machen: uzplaucēt ziedu.

Avots: ME IV, 366

II uzplàucêt,

1) brühend zum Vorschein bringen:
bē̦rns uzplaucējis jē̦lumu uz kājas Salis;

2) ein wenig (nicht genügend) brühen, kochen:
uzplaucēt gaļu Wandsen;

3) löschen
(perfektiv): uzplaucēt kaļķus Golg.

Avots: ME IV, 366

uzpucêt, aufputzen: māte uzpucējusi meitu. Refl. -tiês, sich aufputzen: meita uzpucējusies. tā derēs manai sievai, kuo uzpucēties Etn. IV, 86.

Avots: ME IV, 368

uztaucêt, aufmästen: sietals vēl jāuztaucē C.

Avots: ME IV, 391

uztraucêt LKVv., uztraucinât, aufschrecken, aufscheuchen: uztraucējam... suņus Janš. Mežv. ļ. II, 20, uztraucēt (uztraucināt Stenden) bē̦rnu nuo miega.

Avots: ME IV, 393

dìevkal˜puõjums, der Gottesdienst: dievkalpuojumu traucēt. dievkalpuojamais laiks, die Zeit des Gottesdienstes: svētdienās pa dievkalpuojamuo laiku ve̦lns stāv baznīcā LP. VII, 1168.

Kļūdu labojums:
VII,1168 = VII, 68

Avots: ME I, 485

[jaukt U., ^{= jaucēt,} gewöhnen.]

Avots: ME II, 98

miêrs [li. mieras, slav. mirъ], der Friede, die ruhe, die stille: Sprw. paši brāļi kavušies, paši mieru saderēs. nu jau ir dievs un miers! sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. cilvē̦ki ne˙maz nedabūjuši miera nuo ve̦lna LP. V, 413. tad nuo raganām tiekuot miers Etn. III, 55. - mieru traucēt, den Frieden, die Ruhe stören Pūrs I, 104. mieru darīt, Frieden machen; mieru derēt, saderēt, salīgt, Frieden schliessen. (In letzterer Verbindung auch der Pl. mierus: mierus derēt Janš., mierus salīgt Alm.). mieru spriest, durch Richterspruch od. Vertrag frieden herbeiführen. mieru mest,

a) Frieden machen;

b) aufhören etw. zu tun:
mēs me̦tam vēžuošanai un zvejuošanai mieru Aps. VI, 9. lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 176. - pie miera iet, aiziet, duoties, sich zur Ruhe begeben, sich schlafen legen: paē̦duši, visi devās pie miera aiziet auch: sterben gew. in dieser Bed. - aiziet dieva mierā: kur ciema ļaudis glabājuši savus dieva mierā aizgājušuos ļaudis Etn. III, 128 - likt mierā od. mieru, laist mierā, ļaut mieru, in Ruhe, in Frieden lassen: spuoki neliek vis ļaudis mierā JR. III, 74. liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61. likties mierā, kamē̦r apgāzuši skaistu meitu LP. V, 73. - mierā stāvēt, still stehen, bleiben. mierā od. ar nuolīgumu LP. VI, 1, 209. [Auf alte Oxytonierung weist auch serb. (štok.) gen. s. míra; nebst altserb. mijer und ačech. mier dass. zur Wurzel von mĩļš s. dies).]

Avots: ME II, 654

[mur̂kâtiês "palaidņuoties, traucēt" Serbigal.]

Avots: ME II, 670

pucmeistars,* pucmanis, ein Friseur: pucmeistars ar sasietu skuju kušķi, kuo vīriem bārdas izpucēt BW. III, 1, 41. uozuoliešu puisē̦niem putrā bārda nuobrukusi, ne *pucmaņa (> hochle. pucmeņa) jāmeklē, ne naudiņas jātērē BW. 20261 (aus Linden in Livl.).

Avots: ME III, 401

I riêbt,

2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;

3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡

4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj; ‡

5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj ² Refl. -tiês,

2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡

4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,

1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.

Avots: EH II, 377

II salinât: auch Ramkau (= "dzisināt mīklu saldskābai maizei, turuot tuo pēc iejaukuma stundas 6 neapjauktu"), Orellen, Salis ("nuoplaucēt miltus karstā ūdenī un kult, lai maizes iejavam ruodas saldskāba garša"); s. iesalu Auleja, Kaltenbr.

Avots: EH XVI, 425

tram̃dît: "traucēt" (mit am̂ ² ) Seyershof; "baidīt" (mit am̃) Strasden: t. (mit àm) guovis augšā, kas diezgan gulējušas AP.

Avots: EH II, 690

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

žẽ̦luôt,

1) jem. Erbarmen, Güte erweisen
U., Gnade erweisen, gnädig sein; bedauern, beklagen U.; (ein Kind) beruhigen, still machen Frauenb.; schonen U.; (aus Geiz) nicht geben wollen: lai dievs žē̦luo! LP. VII, 436. ne˙viens nav viņas žēluojis 835. meitene, putniņu žē̦luodama... 497. kuo jūs manis žē̦luojat? 16594, 2. žē̦luo mani žē̦luodama! 14773. es gribēju žē̦luot iet; smiekli nāca, nevarēju 22087, 4. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte! 887. brāli, brāli, žē̦luo māsu! nāk māsiņa raudādama. - lai māsiņu dievs žē̦luo, es māsiņu nežē̦luoju 13746, 1. žē̦luo mani, ieduod kādu klēpīti sìena! Frauenb. Sprw.: vienu suoli žē̦luo, desmit pazaudē Br. sak. v. 1180. ja auzu nežē̦luosi, tad zirgu pucēt nevajadzēs Br. s. v. p. 7. duos naudiņu žē̦luodams BW. 16992. saimnieks arī 200 rubļu nežē̦luoja Dīcm. pas. v. I, 12;

2) betrübt sein, trauern:
kad jauneklis dabāja zināt, ka bārenītes vairāk nav, jis cieši žē̦luoja Pas. V, 161 (aus Kārsava);

3) lieben (nicht erotisch)
Schlossberg. Refl. -tiês,

1) Erbarmen haben
L.; sich über einander erbarmen; einander Güte erweisen; einander beklagen: div[i] sērdieņi satikās, viens uotaru žē̦luojās BW. piel. ² 3981, 1. div[i] māsiņas sagājās, vien[a] ar uotru žē̦luojās BW. 26616;

2) klagen, sich beklagen
U.: iet pie skuoluotāja žē̦luoties A. XI, 105. nabadziņš aizskrēja pie dieva žē̦luoties Lp. V, 79. Jāņa māte žē̦luojas, atslēdziņa nuozudusi BW. 32765, 3. kad neņēma, žē̦luojās 11072, 4 var. tikkuo satieku savu māsu, tūlīn sāk žē̦luoties Frauenb. ķēniņš gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīcm. pas. v. I, 36. žīdiņš gaužām žē̦luojās pēc spuožajiem ze̦lta dukātiem 39. - Subst. žẽ̦luošana, das Sicherbarmen, das Gnädigsein; das Bedauern, Beklagen; das Schonen: kungs, tu atmaksāji blēžu trakuošanu ar žē̦luošanu Gesangb. 327, 2. labāk maza nuomiruse nekâ liela izauguse, būt[u] manai māmiņai jel mazāka žē̦luošana BW. 27354; žẽ̦luôžanâs, das Klagen, das Sichbeklagen; žẽ̦luõjums, das einmalige, vollendete Sicherbarmen, Bedauern, Schonen; žẽ̦luôtãjs, wer sich erbarmt, Güte, Gnade erweist; wer bedauert; wer schont: žē̦luotājs mums bē̦du tvaikuos Gesangb. 39, 4. tie bij mani žē̦luotāji BW. 4082, 4. cik man bija žē̦luotāja nuo viena bāleliņa BW.

Avots: ME IV, 807