Paplašinātā meklēšana

àizkùrkt, tr., intr., schreiend betäuben, taub werden: tu jau man ausis esi aizkurkusi MWM. VII, 893. aizkurc ausis nuo kliegšanas Zb. XVIII, 417.

Avots: ME I, 34

‡ àizspurkt Nitau, = ‡ àizspurgt: putns aizspurca pruojām.

Avots: EH I, 51

‡ apkurktiês Las. n. Etn. IV, 99, = ‡ apkuiļuôtiês, ‡ apjâtiês 1.

Avots: EH I, 95

‡ atspùrkt, aus dem Munde herspritzen (tr.): aizrijies atspurca kumuosu līdz šejienei.

Avots: EH I, 170

[gur̂ktas Warkl. "der schleimige Niederschlag, der nach dem Austrocken des Wassers nachbleibt."]

Avots: ME I, 684

[ìekurkties LKVv.], ìekurkstêtiês, ìekurkš(ķ)êtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: gailis iekurkstējās LP. VI, 484. vardes iekurkstas purvā.

Avots: ME II, 32

‡ ìeķur̃ktiês Frauenb., zu gackeln anfangen.

Avots: EH I, 525

I ìespurktiês,

[1) = iesprauslāties Mar., Bers.];

2) "?": Ramāniete iespurcas Dz. V.

Avots: ME II, 72

[II ìespurktiês,

1) hinein - od. hereinfliegen:
zvirbulis iespurcas istabā Serben, Wenden;

2) beim Auffliegen schwirrende Töne (mit den Flügeln) hervorbringen
Wessen.]

Avots: ME II, 72

izkurkt, ‡

3) magerer werden
(mit ur̂ ) Warkl. n. FBR. XI, 104.

Avots: EH I, 459

izkurkt St., Grünh., = izkurcêt.

Avots: ME I, 757

izļur̂kt Kokn., Sessw., Ruj., izļurgt (bes. das Part. prt. izļudzis Golg., Smilt.), intr., ausweichen Etn. I, 137: izļurkušas pastalas C., Sessw.

Avots: ME I, 767

izspurkt, intr., sträubig, wirr, durchgewühlt werden, sich sträuben Ahs.: tiem vai visas spalvas izspūra MWM. X, 312. strēmeles izspuŗas uz visām pusēm Konv. ² 803. Besond. häufig das Part. praet. izspũris izspuris: izspuruši mati Vēr. I, 1275. izspūrušas smilgas Asp. pa pakalnīti augšup cilāja pinkainās kājas mazs izspuris kraķītis Vēr. I, 769. izspurusi galva Laps. izspurušas ūsas A. XXI, 790. Auch refl. izspurējies: ve̦zums bij izspurējies kâ žīda bārzda Alm. Vgl. spurs u. izpurt, izpūris.

Avots: ME I, 804

I kùrkt,

1): auch (mit ùr ² ) Linden in Kurl., Oknist, Zvirgzdine; ‡

3) "rūkt" Warkl.: cūkas kùrc ² , laikam ēst grib Warkl. kuo tu man mūžīgi kurc ausīs? ebenda; unablässig bitten Bērzgale; tik ilgi tī niknā bāba kurce ("?") un muocīja zemnieku Pas. IV, 381; ‡

4) "?": (pīpe) aizplekšējusi, nevar dūma pavilkt, kurc vien kâ uz nelāga laiku P. W. Šis ar mani tiesāties? 2. Zur Bed. vgl. auch nùokurkt 2.

Avots: EH I, 678

I kùrkt (li. kur̃kti "quarren"), -cu,

1) [kur̃kt Bl., Dond., Wandsen, Lautb., kùrkt PS., C., Trik., Wolm., N. - Peb., kur̂kt ² Bauske, Dunika], quarren, quaken:
vardes kùrc [PS., kur̃kst Dond.], Etn. II, 51 ; ausis kurc, die Ohren klingen Smilt., U. ;

2) kollern, kullern:
šis skrīverītis ar kurcuošu vē̦de̦ru ielien istabā Blaum. kad māte pēc dzemdēšanas iekšās palikuse kurc, tad viņa ir nuoguldāma Etn. II, 162. Refl. -tiês, sich begatten (von Schweinen) Lös n. Etn. IV, 99, Lub. [Zu bulg. kъrkam "krächze", serb. kr̀čati "knurren" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 667 ; vgl. auch Persson Beitr. 531 und Trautmann Wrtb. 145 f.]

Avots: ME II, 322

II kur̂kt ² [auch Bauske, Bl.], -stu, -cu, intr., hohl werden (von auswachsenden Rüben u. dergl.) Kabillen n. Biel. ; innerlich dürr, schwammig werden U. [Zu klr. корч "Strauch", čech. krč "Strunk"? Neben kurk- ein kurg- in r. коржавый "verschrumpft, verkümmert, hart, steif", коргá "verkrüppelter Baum".]

Avots: ME II, 322, 323

ķurkt: = kùrkt 1 Grenzhof n. FBR. XII, 15: vargle ķùrc ² Lixna.

Avots: EH I, 708

ķurkt, -kstu, -cu, intr., schreien, gackeln: vistas ķurkušas LP. VII, 181. vistas kladzinājušas, gailis ķurcis Etn. IV, 9. [Vgl. li. kiur̃kti "бурчать".]

Avots: ME II, 392

[ļurkt "saslābt" Wessen; vgl. auch izļur̂kt.]

Avots: ME II, 545

[* mur̂kt ² (nicht gehört) mur̂cu ² (prs. und prt.) Ruj., = mur̂cît.]

Avots: ME II, 670

[nùokurkt,

1) eine kurze Zeit quarren;
so auch das Refl. -tiês;

2) mit Froschlaich bedecken:
vardes nuokurkušas grāvjus ar krukļiem Bauske, Dunika.]

Avots: ME II, 803

‡ nuoļur̂kt ² Dunika, herunterfallen, -gleiten: nuoļurkušas bikses, zeķes.

Avots: EH II, 65

nùošņur̂kt, Part. nuošņurcis: "izvārdzis bez miega" (mit ur̂ ² ) Salis п. FBR. XV, 70; "izpūris; nuoliesējis, ar ļuoti sliktu izskatu" Frauenb.; miesīgi un garīgi n. darbinieks Jürgens 14; nuošnurkušas ("?") acis (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 98

nùošņur̂kt,

[1) (prs. nuošņurkstu) =nùoskumt Lis.];

2) verkümmern, nass werden:
kâ nuošņurka meža irbes, pa krūmiem luožņādamas, tâ nuodila ļaudīm mēles, nuo manim runājuot. Gew. das Part. nuošņurcis, durchnässt, durchgefroren, niedergeschlagen, verdriesslich Ahs. n. RKr. XVlI, 43, Etn. II, 177: viņa bija pa˙visam nuošņurkusi Saul. viņš aizbrauca gluži nuošņurcis A. XX, 207. Vgl. nuoņurkt.

Avots: ME II, 870

[nùospùrktiês PS., = nùospurgtiês.]

Avots: ME II, 857

nùošvùrkt ² , intr., tranrig werden; nuošvurcis, niedergeschlagen Mar. n. RKr. XV, 128.

Avots: ME II, 871

ņurkt: dem Miauen ähnliche Laute von sich geben (mit ùr) Nötk.

Avots: EH II, 116

[ņurkt (li. niurkti "ворчать") St., brummen und knurren.]

Avots: ME II, 907

pìekurkt, vollquarren: ... lai sieviņas nepiekurc viņam ausis Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 261

pìespurkt, anschwirren Dr.

Avots: ME III, 295

sakurkt, intr., hohl, dürr, schwammig werden.

Avots: ME II, 659

‡ II sakur̂kt ² Dunika, (viele Eier) absetzen (laichen; von Fröschen): naģes šuogad daudz kurkuļu sakurkušas (salaidušas).

Avots: EH XVI, 421

saspùrkt,

1) = saspùrkšt Ermes;

2) schwirrend zusammenfliegen:
zvirbuļi saspurca kuokā PS., Bers.

Avots: ME III, 744

sašurkt: sašurkuši (nuovārguši) zirgi Dond. n. IMM. 1932 I, 21.

Avots: EH XVI, 455

sašurkt, intr., zusammenschrumpfen; teļāda kalzdama pa˙visam sašurkusi Wessen.

Avots: ME III, 759

sašvurkt, = sašļukt, den Mut verlieren: dūša sašvurka.

Avots: ME III, 760

šnurkt, -kstu, -ku St., = šņurkt, niedergeschlagen sein.

Avots: ME IV, 89

šņurkt, -kstu, -ku,

1) schnurgeln
Wid., "ar nāsīm pūst" (mit ùr ² ) Aps.;

2) nass und erfroren sein
Hesselberg n. U., (mit ùr ² ) Golg., (mit ur̂ ² ) Bauske; niedergeschlagen sein U.: linu plūcējs laukā šņur̂kst ² Dond. sivē̦ni aiz vārtiem šņurkst Golg., Saikava, (mit ur̂ ² ) Nigr. sivē̦ni savārguši šņur̂kst ² (gedeihen nicht, krankeln) Sessau, Wandsen;

3) schnuckend weinen
Nigr.(mit ur̂ ² ).

Avots: ME IV, 99

I spùrkt PS., spurcu, = spurgt I 2 Smilt., Trik., Serb. n. U., prusten, "sich räuspern" : briežu māte spurkusi, ka Šņīlabam putu šņurguļi vien ap . . . de̦gunu dzīvuojuši A. XX, 232. kārtībnieks lamājās un spurca XVI, 299. ierēdņi . . . spurca smieklus par . . . spriedumu Laimiņš. Hinsichtlich des k vielleicht (vgl. Büga Aist. Stud. 169) mit purskât und poln. parskać "prusten" zu vergleichen.

Avots: ME III, 1033

II spurkt! spurgt! Interj. zur Bezeichnung des Schwirrens, des schnellen Auffliegens: spurgt! irbes gaisā LP. V, 107. pīlīte uz reizi spurgt! spārnuos un laužas laukā IV, 31. kâ vērsis pa˙galam, tâ pīle spurkt! 198.

Avots: ME III, 1033

špùrkt Drosth., Arrasch, (mit ùr ² ) Adl., AP., Druw., Kalz., Kokn., Meselau, N.-Schwanb., Ogershof, Ramkau, Sessw., špurcu, = spurkt I: tad jau špurc liels un mazs: "viltus manta..." MWM. VI1, 802.

Avots: ME IV, 102

*šurkt, zu erschliessen aus sašurkt.

Avots: ME IV, 106

‡ II šurkt, = šļurgt II 1: elipanti sūkuši ūdeni ... un šurkuši (für *sļurkuši?) ārā Pas. VII, 349.

Avots: EH II, 658

švur̂kt, husch: viņš švurkt! pa durīm ārā! Mar.

Avots: ME IV, 120

švùrkt ² Alswig "schwächlich, kränklich sein".

Avots: ME IV, 120

‡ *tùrkt (od. *tā`rkt?), zu erschliessen aus ostle. tå‾̀rkt Kaltenbr. "rūkt (par negaisa mākuoni").

Avots: EH II, 705

ùrkt ² : dazu auch li. ur̃kti "quarren; brummen".

Avots: EH II, 715

ùrkt ² Bers., Golg., Katharinenhof, Saikava, Sessw., brummen Lng.: tie dziedāja un urce Zvaigznītis SDP. III, Zu r. ворчáть "brummen", sloven, vrkati "gircen" u. a.; neben ur-k- ein ur-g- in urgt, urdzêt.

Avots: ME IV, 306

uzkùrkt, aufquarren, aufquaken: vardes pirmuo reizi uzkurca.

Avots: ME IV, 347

‡ uzpurkt (wo?) "anschwellen": uzpurkuši vaigi.

Avots: EH II, 731

vurkt: mit ùr ² Pilda; suns vùrc ² un rej Skaista.

Avots: EH II, 799

vurkt, hrummen Asūne; knurren Dweeten; III p. prt. vurce, girrten Zbiór XV11I, 416. Vgl. urkt.

Avots: ME IV, 676

žurkt U., = žurgt, durchnässt werden.

Avots: ME IV, 834

‡ apšurcis (part. prt. act.) Nigr. "?"; apšur̂cis Schnehpeln, = nùovārdzis. Vgl. nùošurcis und sašurkt.

Avots: EH I, 120

bliêst, -žu, -du od. -zu und bliêstiês, dick werden, schwellen, aufdunsen; dick tun, sich brüsten, sich aufblähen, um sich desto mehr anstrengen zu können L., St., U.: varde sāk bliest un kurkt J. Allunan. Auch transitiv: bagātība,kas krājas spīķeŗuos un magaziņas bliež (lässt anschwellen) Duomas III, 942. [Vgl. blīst.]

Avots: ME I, 317

III burka, ein stämmiger, kräftiger Bursche Nigr. [mit ur ^2]; ein ausgelas sener Knabe A. XI, 166; [vgl. etwa li. burkti Jušk. "пухнуть" paburkęs "aufgedunsen" Lit. Mitt. I, 18].

Avots: ME I, 353

ce̦tur̃tais, ce̦turts, ce̦r̂tuôtais (aus tahm. ce̦tuortais) Ahs., ce̦trutais Grünh., ce̦truotais Essern,

1) der vierte;

2) = ce̦turktnis Kav.

Avots: ME I, 376

‡ ìekur̃cêtiês Frauenb., = urkti%C3%AAs">iekurktiês: zirgam (cilvē̦kam) var ie. vē̦de̦rs.

Avots: EH I, 523

[ìespurgtiês, = urkties">iespurkties II, 2: putni (irbes, zvirbuļi) laišanās sākumā spārniem iespurdzas Mar., Bers.; vgl. iespurkstēties.]

Avots: ME II, 71

izņur̂gt, auch izņurkt, duseln, des erquickenden Schlafes entbehren: kuprītis, izņurdzis, duomā pagulēt LP. V, 42.

Avots: ME I, 777

kur̃ceknis, etwas Ausgewachsenses, Holziges, Schwammiges Naud. [Zu kurkt

II.]

Avots: ME II, 321

I kur̃cêt, -ẽju, gewöhnlich mit iz-, auswachsen, holzig, schwammig werden. [Vgl. kurkt

II.]

Avots: ME II, 321

[*II  kurcêt, zu erschiliessen aus dem wahrscheinlich tahmischen kuorcēt U., = krākt ; vgl. kurkt

I und kurkstēt.]

Avots: ME II, 321

[kurcinât AP. "nicht in Ruhe lassen". Zu kurkt

I?]

Avots: ME II, 321

kurcumi,

1) der Schaum von Birkwasser, wenn es schmutzig zu werben beginnt ;

2) in Burtn. n. U. für kruveši. [Wenigstens in der Bed. 1 zu kurkt I, da dieser Schaum einigermassen dem Froschlaich ähnelt.]

Avots: ME II, 321

[kurgt, -dzu Warkl., = urkt">kurkt I, quaken.]

Avots: ME II, 322

kurkļi, Froschlaich Erlaa. Zu kurkt

I.

Avots: ME II, 322

kur̃kulis [auch Līn.], gew. Pl. kur̂kuļi [PS., Trik., Drosth., Jürg., Schujen, N. - Peb., Dond., Dunika, kur̂kuļi ² Ruj., Salis, Bauske], der Laich: lielākā tiesa zivju izlaiž nārsta laikā savas uoliņas kurkuļuos ūdenī Konv. ² 3666. (krupja) mātīte izlaiž 8 - 10 kurkuļus ar vairāk simtām uoliņu Konv. ² 2099. varžu kurkuļi, Froschlaich ;

2) ein Schwätzer
Selg. n. Etn. IV, 99 ; [bei U. auch auzas (?) kurkulis, Erdkrebs] ;

3) kurkulīši, eine Speise, Klösse aus Weizenmehl
Ruhental. Zu kurkt I [wenigstens in den Bed. 1 u. 2] nebst li. kurkulaĩ "Froschlaich"; [vgl. auch Persson KZ. XXXIII, 293].

Avots: ME II, 323

kùrkumi,

1) der Laich
Etn. IV, 33 ;

2) geronnenes Birkenwasser:
kas sulas beidz tecēt, tad viņas sabiez uz ce̦lmiem par kurkumiem Vīt. ;

3) kurkumu zāles, Hazelwurz (asarum)
Karls. ;

[4) eine gelbe, speichelartige Masse auf Wiesengräsern
Bers.] Zu kurkt

I.

Avots: ME II, 323

kvakstêt Sessw., kvãkstêt, kvãkš(ķ)êt Smilt., -u, ẽju, kvakšinât, intr.,

1) quarren, schnattern, quaken:
tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem kvākšķē̦dama MWM. VIII, 327. viņš kvakšinājis kâ teter,i [Fest.], kvakšinājis kâ pīles JU. ;

2) quatschen:
tuo sagrābis me̦t pret grīdu, ka kvākš vien St. [Vgl. li. kvaksė´ti "quaksen", r. квок(т)ать "glucken", li. kvaksinti "kurkt".]

Avots: ME II, 351

pakur̂kstêt, pakur̂kš(ķ)êt, [urkt">pakurkt(iês)], intr., etwas quarren, knistern, quaken: nu nedrīkstat ne pakurkstēt, kâ klājas Adam. [vardes vakar pirmuo reizi pakurca Nigr. vardes pakurcās un apklusa Lis.]

Avots: ME III, 51

šņur̃gt Bl., -gstu, -gu, wegen Schnupfen, Schnäbe und andern Flüssen am Kopf unpass sein (besonders von Pferden) L., šnurgt, durch die Nase ziehn U.; am Schnupfen leiden Biel. n. U.; rotzig sein (von Pferden) St., Bergm. n. Ü. Leskien erinnert Nom. 459 an li. šniur̃kšlės "Nüstern", das freilich auch zu le. šņurkt gehören kann. Vgl. auch ņurgt II.

Avots: ME IV, 98

II spurgt ! s. spurkt!

Avots: ME III, 1032

spur̃kšêt Karls., spurkšêt U., spurkšķêt U., -u, -ẽju,

1) spurkšķêt Wessen, auch spurkstêt, schwirren
U.: tauriņa spārns maigi spurkšķē̦dams kūlās pret gultas galvgali Upītis Sieviete 262. (ve̦lni) sabē̦guši tuornī, ka spurkšķējis vien LP. V, 134. linus grieza kuopā, ka spurkšķēja un urkšķēja Avuots II, 264. spuole spurkšķ tinuot dzijas Gr.-Jungfernhof. ratiņš grìežuoties spur̃kšķ Grünwald. pa . . . pirkstiem lapas spurk-stē̦damas juoņiem atšķiŗas MWM. v. J. 1897, S. 283;

2) stark prusten
L., U.: spurkšķē̦dams šņāca cietā miegā A. XX, 645;

3) stark hörbare Winde fahren lassen
U. Vgl. spurkt I und spurgt I, sowie purkšļķ)êt.

Avots: ME III, 1032, 1033

spùrkšt C., spurkšu, prusten: spurkšdams uz kluona izle̦c . . . runcis Ezeriņš Leijerk. I, 273. briežu māte . . . sirdīgi šņākusi un spurkšusi pa savām lielajām nāštm Upīte Medn. laiki. tas sāk jau krākāt un spurkšt A. v. J. 1898, S. 16. Vgl. spurkt und purkšt.

Avots: ME III, 1033

špur̃kstêt Dond., Stenden, Selg., Siuxt, C. od. *urkt">špurkt, = spurkstêt: vabuoles špurkst Dünsb. n. Seifert Chrest. II, 245. putni .. . saulei pretī špurkst Jaunības dzeja 42.

Avots: ME IV, 102

I ur̂gt, -dzu Aps., Bers., Smilten, = urdzêt Wid., Vīt.: kur urdza straujš avuots Janš. Bandavā II, 418. asins... urdza kâ jautrs . .. strautiņš A. Brigader Daugava 1928, S. 304. urdziņa urdz Vīt., Aps. Daneben mit k - urkt.

Avots: ME IV, 304

urkstêt -u, -ẽju,

1) knurren
Ahs. n. RKr. XVII, 60: suns ur̃kst Dond.;

2) grunzen
Ahs. n. RKr. XVII, 60: cūka urkst Etn. II, 51, N.-Peb.;

3) zornig brummen (undeutlich sprechen):
kamdēļ tâ urksti? vai nevari labi parunāt? Dond.;

4) bullern:
akaču ūdeņi urkst Veselis Netic. Toma mīlest. 7. zem viņa (= ūdens) vārījās un urkstēja dūņas Veselis Saules kaps. 99. urkstuoša lāste̦ku urdziņa Skalbe Kâ es 15. Zu urkt oder urgt I.

Avots: ME IV, 306