Paplašinātā meklēšana

‡ izvanskât,

1) = izvanckât ‡ 2 Wessen;

2) durcheinanderwerfen
Gramsden, (mit -ât ) Bērzgale, Kacēni, Lixna, Welonen: mazā izvanskāja pa ustabu visas lupatas; "izmē̦tāt, izpurināt" Heidenfeld: i. sienu nuo gabanām;

3) = izvanckât ‡

3) N.-Peb. (auf eine flüssige Speise bezogen);

4) herausziehen, -fischen
Jasmuiža;

5) "izdauzīt, izsist, piekaut" (mit àn ² ) Heidenfeld, Mar.: i. visu kruogu (= kruogus ļaudis); "izkult" Heidenfeld: i. linus;

6) ausplappern
Gramsden.

Avots: EH I, 493, 494

rè̦zvans ² Cibla "= re̦ts"; vgl. li. linai rėsvi in Dusetos n. Viltis 1908, 77.

Avots: ME III, 521

zvans,

3): zvaniņi, campanula patula Ramkau; gewisse nicht essbare Pilze (in trockenen Kieferwäldern)
Lubn.

Avots: EH II, 814

zvans,

1) auch zvanis, die Glocke Oppek. n. U. u. a.: zvani skan BW. 14130, 6 var.; 18996, 2. pirc Rīgā zelta zvaņus! 9811 var. krievu zvani 26564, 2. zvani vien nuoskanējuši LP. VII, 1060. ilkšu zvans rūc Aps. Pie pag. tiesas 29. par zvanu siešanu pie ilksīm Kaudz. M. 148. piesitiens pie liela, skanīga zvaņa Janš. Dzimtene V, 167. deniņuos.. klaudz un dauza, it kâ zvaņus zvana Tie, kas uz ūdens 31. kuoka zvans, eine hölzerne Klingel, Kuhglocke Bielenstein Holzb. 713. - zvana (zvaņa) mēle, wer schwatzt, Gerüchte verbreitet: plekšķenica vedējiņa, zvaņa mēle ve̦damā BW. 22841. zvana mēle pakaļ skrien BW. piel. ² 19141, 1;

2) der Glockenklang
U.; der Klang, Ton überhaupt U., Bielenstein Holzb. 713;

3) Demin. zvaniņi, campanula Konv. ² 3704; zvaniņš, campanula rapunculoides L. Oknist. Nebst li. zvãnas "Glocke"
aus r. звонъ.

Avots: ME IV, 765, 766

àizplîst, intr., etwas bersten, platzen, einen Riss bekommen: bļuoda, zvans, lakata stūris, zars aizplīsis AP., Tirs.

Avots: ME I, 44

àizturêt, tr.,

1) zurückhalten, aufhalten:
zvans tīklu aizturēšuot LP. VII, 1109; aizturēt asaras Vēr. II, 157, dusmas Vēr. II, 7, e̦lpu Pūrs II, 62, raudas Vēr. II, 1250; aizturē̦ta šņukstēšana; aizt. šķe̦vas Aps. III, 43. vai darbs tevi tik ilgi aizturēja? Vēr. II, 140;

2) die Entleerung zurückhalten, verstopfen:
zāles aiztur vē̦de̦ru; aizturē̦ts vē̦ders; līdzekļi pret cietām jeb aizturē̦tām iekšām RKr. XII, 8;

3) vorenthalten:
saimniece nuosuolījusies algas vairs ganam neaiturēt LP. VI, 293. Subst. àizturê̦tãjs, der zurückhält, vorenthält; àizturêšana, das Zurückhalten, Vorenthalten.

Avots: ME I, 57

[II bim̃bât,

1) schlagen:
viņš mani bimbāja Ruj.;] vom Schlagen der Uhr: kad... pulkstens sita vienpadsmit,... tē̦vs apvaicājās, cik tad tas melis (gemeint ist die Uhr) īsti bimbājuot Jaunsudrabiņ U. b. 127, 37; [zvans bimbā Salisb., Lis.;

2) hin und her schwingen, pendeln lassen:
kuoku C.]

Avots: ME I, 296

dìkt [PS., C.], dìcu,

1) knirren, leise brüllen:
teļi, guovis dīc. dīca, māva man telīte BW. 16515, 12;

2) summen:
bite, knišļi, uodi, mušas dīc. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps.;

3) heulen, klingen:
vējš žē̦li dīc. zvans skarbi dīc. lielas meitas, mazas meitas, visas man līdza dīca BW. 881. [bē̦rns dīc kâ vērsis U.; recht schwere Arbeit verrichten: tur bija gan kuo dīkt U.; dīciens, eine solche Arbeit U.]

Avots: ME I, 478

I dim̂t ² [Bl.], dimstu od. de̦mu (n. Mag. III, 1, 104 auch dimu [dies eher zu dimêt]), dimu, intr., dröhnen, tosen, klingen, gellen: juo zvans, it gauži skanē̦dams, nu dima Plūd., R. I, 173. dziesma, kuŗa nevar rimt bez apstāšanās katram ausī dimt Rainis. ausis [ausīs L.] de̦m Mag. III, 1, 104, die Ohren gellen. [Zu ksl. odьměti sę "antworten", sloven. odmė´vati se "widerhallen", slav. dętelь "Specht"; s. Berneker Wrtb. I, 190 f. und 253.]

Avots: ME I, 468

I dunêt, -u, -ēju, intr., dumpf tönen, tosen, brausen, dröhnen: puiši gāja runādami, kâ uozuoli dunē̦dami BW. I, 272. spēru kāju, zeme dun 6630. kas tur rīb, kas tur dun pašā gala istabā? 16355. ausis od. ausīs, galva od. galvā man dun. tikai tālumā vēl duobji dun pē̦rkuoņa ducieni Vēr. II, 68. rudens vējš dunēja un šalca pa laukiem II, 70. drīz birzes dunēs gavilēs II, 1382. zemes virsū dunēja lielgabali Vēr. 1904, 294. nere̦dzamuos augstumuos dun rīta zvans II, 401. sviestais akmens aiziet dunē̦dams. duni, duni, briežu māte BW. 30455. Uogre te̦k dunē̦dama BW. 30710, 3. [Zu an. dynr "Geräusch, Getöse", as. dunjan "dröhnen", ai. dhunih, "rauschend", li. dundė´ti u. a., s. Persson Beitr. 568.]

Avots: ME I, 516, 517

gudîgs, klagend, wehmütig: zvans pēc viņa tik žē̦li, tik gudīgi dimdēja Pav. Vgl. gudât.

Avots: ME I, 674

ìetinkšķêtiês, ìetinkšêtiês, erklingen: uz lielceļa ietinkšķas pasta zvans A. XVII, 8. dzidri ietinkšas zvaniņš Austriņš.

Avots: ME II, 82

II il˜kss -s, PS., Wolm., Rujen, ilkse, ilksne Ans., Kand., Schlehk, Mag. VI, 2, 118, ilksnis [sing. od. plur?] L., ielukši Swirdsen BD. 169, ilkši Lassen,

1) die Femerstange am Wagen od. Schlitten:
medņi sākuši dziedāt, čirkstināt kâ ragavu ilksis A. XX, 145. es bērīti ilksīs jūdzu BW. 11417. ilkšņu zvans rūc Aps.;

2) die Stollen am Spinnrade, darin das Rad hängt
St., U., Nerft n. A. XI, 83. [Le. ilk- hier entweder aus * ielk- gekürzt oder im Ablaut zu ielukši, li. ìelek(š)tis "Femerstange". Zu li. ìena "Femerstange", le. ailis 1 - 3? - Vgl. auch ilknis.]

Avots: ME I, 706

izzvanît, tr.,

1) ausläuten:
zvans izzvana baznīcu A. XII, 7. izzvanīja nuo dievanama draudzi MWM. VIII, 413;

2) fig., ausposaunen:
mani izzvanīja pa visiem ciemiņiem BW. 8680.

Avots: ME I, 832

‡ kliñgât C., Serbigal, tönen (von einer Schelle oder Glocke): tas (zvans) katru dienu klingāja nuoteiktās stundās A. Erss Mulžnieki 55; "nekārtīgi, nepareizi zvanīt" Lös.; anschlagend tönen (schallen) machen (und dadurch die Herde nach Hause zu kornimen veranlassen Smilten): k. ar dzelzs gabalu pa lemesi Laidsen; "Unsinn reden" Jakobstadt.

Avots: EH I, 618

ne̦stavas, ne̦stuves, [ne̦stuvas U., Bielenstein Holzb. 325], die Trage, Tracht, das Schulterjoch der Wasserträger, die Sänfte [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 325]: zvans krita nuo ne̦stavām zemē LP. VII, 1028. saimnieks gājis ar ne̦stavām uz upi V, 82. meita tika ar visām ne̦stuvēm un spaiņiem mēnesī Lautb. bēŗu ne̦stavas, die Totenbahre Kaudz. Sehr selten der Sing.: tūliņ gadās milzu spaiņi ar visu ne̦stavu muļķītim uz kamiešiem LP. VI, 61.

Avots: ME II, 734

nùodimt: zvans nuodima N.-Rahden. aizskrēja, ka nuodima vien Ermes.

Avots: EH II, 39

nùodimt [oder nuodimêt?], erdröhnen: te kâ zvans caur tumsu nuodim jaunā gulbja dziesma Plūd. Saul. tāl. 76.

Avots: ME II, 775

‡ *nùošķinst, = nùošķiñdêt: kad ratu zvans nuošķinda ... un svešie bija aizbraukuši Ciema spīg. 298.

Avots: EH II, 95

pìeaûgt,

1) anwachsen:
Sprw. pieaudzis kā zars pie kuoka JK. II, 469. pieaudzis pie sirds, ans Herz gewachsen;

2) hinzu-, dazuwachsen:
mežs, cik nuolauzts, tik pieaug LP. I, 47;

3) wachsen, zunehmen, sich vermehren:
tumsa vēl pìeaug Vēr. II, 135. šņuksti aiz˙vien pieauga A. XVII, 581. zvans skanēja... kā pìeaugdams Kaudz. M. 328. truoksnis... daudz lielāks un juo stipri pieauguošs Kaudz. M. 161;

4) heranwachsen,
Part. pìeaudzis, erwachsen: Sprw. pieaudzis un tak vēl muļķis. bē̦rns pieaug par vīru Kaudz. M. 60. viņš arī tā pat reiz liels pieaugs A. XI, 99. nuomiris, atstādams atraikni ar nepieaugušu dē̦lu LP. V, 259. gāja... precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, 25. pieaugušu meitu ņēmu BW. 11370;

5) vollwachsen:
e̦ze̦rs... zālēm pieaudzis LP. V, 386. lauki purva puķu pieauguši BW. 16363. Subst. pieaûgšana, das (Her)anwachsen, Zunehmen: iedzimtības pieaugšana Konv. ² 742. pieaûgums, der Zuwachs: matu pieaugums MWM. VI, 398. iedzīvuotāju pieaugumu plūdina pāri Baltijas ruobežām Apsk. v. J. 1903, 459.

Avots: ME III, 237

I rûkt ² Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt ² Kl., Prl,, rûkt ² Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt ² Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt ² B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca ^{2 visu rītu} Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569

sar̂gjumts, das Schutzdach: zem sargjumtiņa karājās zvans Latv.

Avots: ME II, 716

skalbs,

1) scharf:
vanagam skalbi (Var.: skarbi) nagi BW. 2589, 1 var.;

2) scharf, schrill, laut:
izkapts skalbi žvankš Druva I, 618. smieties smieklus skarbus, skalbus Plūd. Domas I, 537. dāmu balsis pieņēmas arvienu skalbākas un stiprākas A. v. J. 1896, S. 573. skalbi iesaukties Bers. kas tik skalbi, gauži dzied? BW. 133, 4. zvans, izkapts skàlbi ² (= skaidri, skanīgi) skan Warkl. Adv. skalbi, laut und deutlich St.: meldiņus, kas skanēja skalˆbi Kr. Mag. XV, 2, 59. In der Bed. 1 zu šķelˆt? in der Bed. 2 zu skaļš 1 ?

Avots: ME III, 868

skanêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, tönen, klingen, schallen: zvans, nauda, balss skan. vārdu saku, meži skan BW. 6630. skanējās ze̦lta pieši Ld. 7538. skanējās ze̦lta irkli, laiviņā ieme̦tuot BW. 33923. vizulīši skanējās 24450, 2. duris taliņ skrēja skanē̦damas vaļā Pas. III, 392. Nebst skaņš zu li. skambė´ti "klingen", ksl. štenьcь , r. щенокъ "junger Hund" (s. Zubatý Sborn. fil. I, 125), schwed. dial. skanga "dumpf dröhnen" u. a., (s. Bugge KZ. XIX, 405 f.)

Avots: ME III, 871

skans, ‡

2) = skaņš I: s. zvans, balss Zvirgzdine; jauna ustaba ir skana ebenda. skanu balsu Tdz. 36037 (ähnlich 36056). skana meža 36080.

Avots: EH II, 500

šķiñdêt Bl., Bauske, Dond., Dunika, Ermes, Frauenb., Iw., Līn., Selg., Siuxt, Suhrs, Wandsen, šķin̂dêt Bers., Gr. - Buschh., Saikava, -u od. -ẽju, -ẽju, klingen, klirren U., Erlaa, Mar.: pulkstenītis šķind tālumā Dunika. zvans... gaŗlaicīgi šķind Apsk. v. J. 1903, S. 425. izdzirda... zvarguļus šķindam Janš. zuobens šķindēja Kra. Vīt. 79. izkapts... klab un šķind LP. V, 63. šķindē (Var.: šķind) pieši, rīb zābaki BW. 24208, 1. zviedz kumeļi, šķind (Var.: skan) iemauti 13454, 5 (ähnlich: 18988; 32931, 1). šķind zemīte... man... staigājuot: bij manā vaiņagā duj dimanta gabaliņi 6107. trūks šnuorīte šķindē̦dama 32258, 3. nuoiet saule vakarā šķindē̦dama, žvārdzē̦dama 18225. Nebst skandinât zu skanêt?

Avots: ME IV, 41, 42

svadzinât,

1) = svadzêt U.: braucuot ilkss zvans svadzina Ellei;

2) = zvadzinât: sv. naudu saujā Schibbenhof.

Avots: ME III, 1140

svè̦tvakars, der Abend vor einem Feiertag, Feierabend: pie... kapsē̦tas bijis arī zvans, kuru zvanījuši... katrā svē̦tvakarā (sestdienas vakarā) Etn. III, 128. ik svetdienas baznīcā, svē̦tvakaru kruodziņā BW. 14554.

Avots: ME III, 1157

talkšêt, -u, -ẽju, (lärmend, unrein N.-Wohlfahrt) schallen, tönen (besonders von Metallen, von Glocken N.-Wohlfahrt): lāste̦kas talkš, kad tās krīt zemē Dickeln. talkš ilksei piesiets lielāks zvans (von einem kleinen Glöckchen wird tilkš gesagt!) ebenda.

Avots: ME IV, 128

tilkš, in der Verbindung tilkš, talkš, Interjektion zur Bezeichnung des Schellengeläuts: zvans skan: tilkš; talkš N.-Wohlfahrt.

Avots: ME IV, 188

tilkšêt, tilkšķêt, -u, -ẽju, klingeln, lituten (intr.; von kleineren Schellen gesagt, z. B. am Pferdeanspann) Dickeln (mit -kš- ), Lubn., Meselau (mit -kšķ-); klirren (mit -kšķ-) Bers.; auch vom Gesang einiger Vogel gebraucht (mit -kšk-) Meselau: zvans tilkšķ Lubn. stikli plīstuot dauzuot tilkšķ Bers., Ruj.; tilˆkšķēt Meiran "undeutlich sprechen, plappern, um nur etwas zu sprechen": mazi bē̦rni tilkšķ.

Avots: ME IV, 188

viênsitiêna* zvans Konv. ² 815, eine zu einer bestimmten Zeit nur einmal erschallende Glocke.

Avots: ME IV, 665

vim̃bât Jürg., -ãju, hin- und herschwenken Vīt.: vējš vimbā auklu Jürg. vimbāt zvanu Vīt. Refl. -tiês, pendeln Jürg. (mit im ), Vīt.: iekustināts zvans vimbājas Vīt. kas tur zarā vimbājas? Jürg. Dissimiliert aus bimbât II 2?

Avots: ME IV, 598

‡ zimzinât, = zimzêt: kâ saplīsis zvans, kas vairs nezimzina un neskan Akuraters Degoša sala.

Avots: EH II, 807

zvaniņš, s. zvans 3.

Avots: EH II, 814

zvanis,

1) der Glöckner, Glockenläuter
L., St., U., Celm., Frauenb., Lieven-Bersen: zvanis ar kādu vīru dzē̦ruši baznīcas kruogā LP. VI, 43. zvaņa dē̦ls VII, 136. kāds zvanis kapsē̦tā zvanīs Asp. Saul. st. 79;

2) s. zvans.

Avots: ME IV, 765

zvanît, -u, -ĩju,

1) läuten:
baznīcā agri zvanīja rīta dievkalpuošanu Stāsts Krieviņ 18. pie zvana mēles LP. VII, 693. zvanāmā nauda, Glockengeld L., St.;

2) vielfältig in der Rede hervorheben, fortwährend im Munde führen
U.; klatschen Frauenb.: (māmuļīte) iet pa ciemu vainādama, kâ pulkstenis zvanīdama BW. 23445 var. pasaule atkal zvanīt zvanītu Alm. Kaislību varā 27. tas jādara ar kauna acīm, kur viss apgabals zvanīt zvana 72. baznīcas ļaudis kâ zvanīt zvanīja Neik. 3;

3) schreien (vom Kuckuck)
Janš. Mežv. ļ. I, 194. Refl. -tiês, = zvanît 1 (intrans.): zvans sācis gauži zvanīties LP. VII, 1028. - Subst. zvanîtãjs, der Glockenläuter U., Mag. XIII, 2, 54. Nebst li. zvãnyti "Läuten" aus r. звони́ть dass.

Avots: ME IV, 765

žvankšêt,

1) = žvankstêt 1: tukša muca ve̦ldamās vai dauzīta žvankš Lennew., Vīt., (mit an̂ ) Erlaa, Trik. žvankšēt (auch: žvankšķēt!) var ieplīsis zvans vai katls saduŗuoties ar kuo cietu Bers. nuo pļavas izkapts skalbi žvankš Druva I, 618;

2) = žvankstêt 2 Riga, Vīt., (faseln) Kreuzb. ("mit àn ² "), (unaufhörlich, grundlos bellen) Nötk., Trik. (mit an̂ ), AP., Zebrene (mit an̂ ² ), Ramdam ("mit àn ² ): suns žvankš cauru vakaru Vīt.

Avots: ME IV, 842

II zvelˆt ² : zu "kur nu zveli!" ME. IV, 770 vgl. die Bemerkung dazu Mag. V 2, 152. Refl. -tiês: "gāzties, velties ar smagu truoksni" (mit elˆ) Nötk.: z. uz sāniem AP. z. kam virsum Saikava. zvans ... dzelmē zveļas Fr. Adamovičs Rudens ziedi 80.

Avots: EH II, 815