Paplašinātā meklēšana

‡ dā`rzsaknes, das Gartengemüse: pirmās dārzsaknes le̦ce̦kluos Janš. Bārenīte 78.

Avots: EH I, 312

ùolakne ² : auch (mit uo) Baltinow n. Tdz. 54484 var.

Avots: EH II, 743

ùolakne ² Zvirgzdine, uolākne Zbior XVIII, 277 f., uolaknis Infl. n. U., Warkl. (mit ùo ^2), das Rührei.

Avots: ME IV, 416

pasakne: ve̦ca kuoka pasaknē Tdz. 54584, 3.

Avots: EH XIII, 169

pasakne, pasāknis, die Partie unter der Wurzel: kuo tu ēdi pasaknē? BW. 33494, 4. ir cits sevi glābjas pasākņuos, cits augstu kuoku zariņuos.

Avots: ME III, 94

piedrakne Selg. n. Etn. IV, 38; gekürzt aus piedruokne.

Avots: ME III, 245

pirmsakne,* die Grundwurzel: brāļu draudzes pirmsakne Plüd. Llv. II, 139.

Avots: ME III, 227

plaknes; Hahnenkamm, Klappertopf (alectrolophus Hall.) RKr. II, 66. wegen der flachen Samen wohl zu plakt.

Avots: ME III, 316

sakne,

1): div[i] uozuoli, viena s. BW. 3868. sakni ņemt, Wurzel fassen, wurzeln Diet;

2): auch Auleja, Skaista;

4): dzīvības s., orchis maculatus Liepna. - "scorzionera" ME. III, 652 in "scorzonera" zu verbessern.

Avots: EH XVI, 418

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME II, 652

‡ saknele Frauenb., Deminutivform zu sakne, die Wurzel.

Avots: EH XVI, 418

‡ sakne̦ns Seyershof, = sakņaîns: s. ceļš.

Avots: EH XVI, 418

sãnsaknes Konv. ¹ 913; MWM. VI, 952, sāņsaknes Vēr. II, 802, Nebenwurzeln, Seitenwurzeln.

Avots: ME III, 805

sāņsaknes, s. sānsaknes.

Avots: ME III, 805

sîksaknes Celm., das Gartengemüse.

Avots: ME III, 853

strakne, ein Sumpf, da man einsinkt U. Aus *stragtne (zu stragns)? Anders Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 30.

Avots: ME IV, 1081

vienlede sakne Pas. VII, 867 (aus Dond.)"?"

Avots: ME IV, 660

žubursakne Ar., eine Faserwurzel.

Avots: ME IV, 828

àizmest, tr.,

1) hinter etwas werfen:
viņš aizmeta man sniegu aiz apkakles. Diese Vorstellung liegt auch in folgenden Ausdrücken zu Grunde, wiewohl in der deutschen Sprache die entgegengesetzte Anschauung über die Lage der in Rede kommenden Gegenstände vorschwebt: aizmest luopiem barību, deutsch: vorwerfen, lett. - das Futter so werfen, dass das Vieh hinter dem Futter zu stehen kommt. Ebenso aizmest me̦zglu, den Knoten schlingen. Sprw.: šuj kuo šūdams, aizmet me̦zglu. aizm. krustu, sich bekreuzigen; vielfach zur Bezeichnung eines plötzlichen, unerwarteten schrecklichen Ereignissesgebraucht: laupītāji, tuo dzirdējuši, nedabūja ne krusta aizmest, aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā LP. VI, 886. auklas aiz bēgļa kājām aizmetām Aus. I, 105, die Schlingen warfen wir um den flücht'gen Fuss. aizmetīšu zirgu un aizbraukšu līdz mežam Vēr. I, 8, ich werde das Pferd anspannen. viņš par mani kādu vārdu aizmetīs Kaudz. M., er wird für mich ein gutes Wort einlegen. dieva vārdu aizmest, dievu aizmest, schwören. kuo tu tā dievu arvien aizmeti U.;

2) werfend etwas zumachen, zuwerfen, zuschütten:
tur pacēlās aizme̦sts kaps; so auch aizm. bedri, grāvi, aku; aizmest puogas, zuknöpfen Mar. RKr. XV, 111;

3) cik daudz tas aizmeta? Wieviel forderte er
(L.);

4) ansetzen, zum Vorschein bringen:
kuoks aizmetis pumpurus U., Ruhental u. a. - Refl.

1) sich wohin werfen, sich eiligst begeben:

viņš aizmetās uz kviešu lauku LP. VII, 1176. Pridis viegli aizmetās uz kruogu Laps.;

2) wie
aizķerties, einen Widerstand finden, hängen, stecken bleiben, irgend wo sich anhäkeln: kāja aizmetās krūmājā Līb. Pūk., aiz saknes JK. IV, 153. ja darbā ejuot aizmetās kreisā kāja, tad varēja cerēt uz laimi;

3) zum Vorschein kommen, hervorkommen, ansetzen:
ābuoļi, pumpuri, rieksti aizme̦tušies. uogas vēl ne aizmetušās, - jau ē̦d. cukurzirņu pākstis var lietuot, tikkuo tās aizme̦tušās Peņģ. 65. zvaigznes aizme̦tas, die Sterne gehen auf (L.);

4) beim Versagen der Stimme schwebt dem Letten die Vorstellung eines Falles, Sinkens hinter etwas vor,
balss aizmetās, wie aizkrita, die Stimme versagte. viņas balss sāka trīcēt un reizēm aizmetās Purap. man kaklā kā kumuoss aizmetās A. XX, 412.

Kļūdu labojums:
RKr. XV, 111; 3) = RKr. XV, 104; 3)

Avots: ME I, 40

akna, akne">akne, gew. plur. aknas, [je̦knas Dnd.], aknes">aknes, aknis, die Leber; akņu-zāle JK. II, 66, Leberblümchen (Anemone hepatica); mit der Leber werden die Euter der Kühe, aber auch die Milch verglichen: tesmeņi kā aknītes Tr. piens kā aknes Tr. Sprw.: ste̦n kā aknu pārēdies. [Bei Kurmin 233 infl. aknys aus e̦knas = li. dial. ẽknos, woneben jãknos oder jẽknos. Le. e̦knas und li. ẽknos haben wohl, wie li. èras neben jèras "Lamm", im Sandhi ein i̯ - nach Konsonanten eingebüsst, worauf le. akn- durch Kontamination von e̦kn- und jakn entstehen konnte. Hierzu weiter die gleichbedeutenden ai. yákṛt, gen. s. yaknáḥ, gr. ή˜παρ, gen. s. ή'πατος, lat. jocur oder jecur, gen. s. jecinoris, s. Walde Wrtb. ² unter jecur, Trautmann Apr. Spr. 367, Boisacq Dict. 326 f. mit Literaturangaben].

Avots: ME I, 65

apdur̃stît (li. apdùrstyti),

1) stechend rundherum befestigen:
aude̦klus puļķiem;

2) stechend ringsumher verletzen, vernichten:
rakdams viņš kuociņiem apdurstījis saknes.

Avots: ME I, 82

apgaismĩba, die Aufklärung: apgaismības laikme̦ts, die Zeit der Aufklärung. apgaismība bij laidusi savas saknes jau plaši Kaudz. M. viņš sniedzis tautai daudz apgaismības A. XII, 157.

Avots: ME I, 86

‡ apglābināt, einheimsen, verwahren: tikkuo paspējām apglābinal saknes, kad jau uznāca sals Bauske.

Avots: EH I, 82

apkapât: a. rudziem (auch von anderem Getreide gesagt) malas, die Ränder des Roggenfeldes ringsum mit der Sense abmähen, um mit der Mähmaschine arbeiten zu können Siuxt. ‡ Refl. -tiês, unversehens ringsum abgehackt werden: netīšām apkapājušās ābeles saknes C.

Avots: EH I, 89, 90

‡ apkašât

1) oberflächlich abschälen:
a. rāceņus Siuxt;

2) (eine ganze Anzahl von Objekten) beharken (abharken):
a. dārza celiņus, kuoka saknes Rutzau;

3) auf(fr)essen, verschlingen:
tas viens pats visu apkašājis Jürg. Refl. -tiês "apkasties".

Avots: EH I, 90

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103

apziêdêt,

1) tr., beblühen:
saknes rē̦guojās, vizbulīšu apziedē̦tas Vēr. II, 654;

2) intr., sich mit Kahm, Schimmel überziehen
(Elv., Spr.): alus apziedējis E.; apziedējusi maize; gew. apziedêtiês.

Avots: ME I, 138

‡ atkaplêt, mit der Hacke lockernd wegziehen, -reinigen: a. zemi nuo saknēm Dunika, Kal., OB., Rutzau. a. saknes, sūnu (= ar kapli atcirst un ve̦lē̦nu apgāzt) Lemburg.

Avots: EH I, 146

‡ atkārnît Trik., = atkārpît: stirnas var a. kuokiem saknes.

Avots: EH I, 147

‡ atkašât,

1) = atkasît 1: a. zemi, sniegu Rutzau;

2) = atkasît 2: suns atkašājis bedri vaļā Salis. vistas atkašājušas augu saknes Lemburg;

3) wiederholt oder viele Objekte wegharken
Salis: a. salmus nuo ceļa.

Avots: EH I, 146

‡ atskā`rpît Wolmarshof, = atkārpît: zirgs atskārpījis kuokam saknes.

Avots: EH I, 166

atvasa [um Libau], atvase [um Neuenburg, Sauken, Üxkül, Wolmar, Peterskapelle], atvasis, auch (Plur.) atvaršas Kawall n. U. (li. atvašà, [atvašė LtT. II, 9], Wurzelschössling, Sprössling: kuplas auga atvasītes Ar. 342. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. Sprw.: kāda sakne, tāda atvasa. ve̦cas cilts atvase, der Sprössling eines alten Geschlechts A. XX, 210. tas teica savām atvasītēm (Töchtern) Alm. [Weiterhin zu li. nakvaša "Brunelle", vešlùs "üppig, fett" nach Būga LtT. II, 9, und vielleicht auch zu le. vasa (urspr. "fett"?) zeme U. "Land mit Untergrund von blauem Lehm". Balt. veš- vielleicht aus ide. u̯eg̑-s- (wozu man auch ahd. wahsan "wachsen" u. a. stellen könnte), das neben ide. u̯eg-s- (wozu av. vaxšaiti "lässt wachsen") vorgekommen sein kann.]

Avots: ME I, 207

aûgt,

1): aug ar vālu, wächst zusehends, sehr schnell
Siuxt. augamas saknes, sehr stark wachsende Wurzeln, die noch wachsen können BielU. mīlē man sē̦rstu iet augtajā vietiņā VL. aus NB., ich gehe gern zum Besuch dahin, wo ich aufgewachsen bin;

2): schwären, eiternd schwellen
Orellen, Salis, Strasden u. a.; ‡

3) sich heben, schwellen:
ūdens Daugavā aug Linden. pēc apmīcīšanas maize aug drīži RKr. XIX, 89. ‡ Subst, aûgšana,

1) das Wachsen;

2) das Wachsen, Eitern, Schwären:
meita ar augšanu aizgāja (starb an einem inneren Geschwür) Seyershof.

Avots: EH I, 185

best, be̦du [auch bežu Bielenstein LSpr. II, 394], bedu, tr., graben [Kolup], beerdigen PS., [Rujen, Wolmar], (scheint in Kurl. nicht mehr gebr. zu sein): duobi best, eine Grube graben LP. V, 14. [tur agrāk vilkiem be̦stas duobes Marienburg]. cūkas tavas saknes beda BW. 2792. tu, tautieti, nebed akas 21670, 2. līdz lejā kāpju, līķus be̦d Latv. niecīgs tuopu zemē be̦sts G. L. be̦damā diena, der Tag der Beerdigung. be̦dumi RKr. XV, 107, [Salisb.], Ausgegrabenes (cūkas be̦dumi Mar.), Maulwurfshaufen. [nebst li. bèsti "stechen, stecken, graben" zu bedre und badît (s. dies).]

Avots: ME I, 280, 281

bezgale,

1) Laserkraut, weisse Hirschwurz (Laserpitium latifolium),
[li. begalys dass.], auch guovju zāle, rūgtā sakne, bezgala sakne genannt Konv. ² , Ein. III, 159;

2) der Blinddarm, Mastdarm
[Sessau], Gr. -Essern, Grünh.;

3) eine Plappertasche
A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 283

brist, brìedu od. - ìenu, bridu (li. bredù od. brendù, brìsti), waten: pa purvu; seltener: purvu brist. saules meita jūŗu brida. pati bridu dubļu dubļus. gauži raud sila priede, kumeliņš saknes brida BW. 5116. saule brida mākuoņus, od. saule brida dubļuos, bewölkte sich BW. 8958; 17283, 3. visas upes (auch visām upēm) pāri bridu. bried ar galvu, ja nav kāju BW. 23223. tam jābrien rīta rasa BW. 29276, 1. Subst. bridums, das Waten: bruokastiņa, māmuliņa, par šī rīta bridumiņu! Der Lok. bridumā dienst ebenso, wie bridin, bristin und Verstärkung von brist: brienu purvu brienamuo od. purvus brienamuos od. briedamuos od. bridumā BW. 18761. Weiterhin zu ksl. брести "waten" [непрѣбрьдомъ "nicht zu durchwaten" und wohl aus alb. breϑ "hüpfe"; vgl. G. Meyer IF. V, 181, van Wijk IF. XXVIII, 128 ff., Berneker Wrtb. I, 83 und Trautmann Wrtb. 37.]

Avots: ME I, 332, 333

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. ² 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347

ce̦lˆms (li. kélmas, plur. kelmaĩ), der Stubben, Baumstumpf: ce̦lmus lauzt, die Baumstümpfe aus der Erde schaffen, heben. Sprw.: re̦sni ce̦lmi, dziļas saknes. kāds ce̦lms, tāda atvasa. Zur Versinnbildlichung

A) von Stärke:
svešai mātei tādi dē̦li kâ celmiņi nuoauguši Ltd. 1698;

b) von Unebenheit und Holprigkeit:
iet kâ pa ce̦lmiem˙lasīšana gāja kâ pa ce̦lmiem. Zu apr. kalmus "Stock", und wohl auch zu čech. klamol "Bruchstück", klá "Baumstumpf, Klotz", чёлнъ "Kahn", mnd. holm "Querbalken" u. a. (zu li. kálti "mit der Axt od. mit dem Hammer schlagen"; vgl. d. Schlag"Abholzung eines Platzes" ); s. dazu Zupitza Germ. Gutt. 113 u. 152 und KZ. XXXVII, 399, Petersson Zur slav. n. vergl. Wortf. 25, Berneker Wrtb. I, 167 und 547, Persson Beitr. 174 f., Fick Wrtb. III ^4, 82, Torbiörnsson Liqmet. I, 82.]

Avots: ME I, 369

če̦murs [Golg.], če̦muors Salisb., auch če̦ms, če̦muls [Burtn.], če̦muols Karls.], eine Traube, ein Büschel, etwas durcheinander Geschlungenes: ze̦lta če̦muors paklētē RKr. VII, 390; uogu če̦muri od. če̦mi Etn. sakņu, lapu če̦muri Peņģ. MWM. X, 161. ziedi sakuopuoti če̦murā Konv. ² 1701. saknes laiž zemē jaunus pudurus (če̦murus). trusītis save̦lkas če̦murā Brig. N. Spr. auch der Hümpel;verwühltes Haar. [Vgl. ce̦murs.]

Avots: ME I, 409

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

čumurains, büschelig, büschelartig zusammengezogen, zackig: čumuraini zari; čumurainas saknes (Janson) MWM. X, 450. svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. čume̦rē̦ns (faltig) ģīmis Dond.

Avots: ME I, 420

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

dìevuiôtiês, beteuern, schwören, feierlich versprechen: uozuoliņš dievuojās saulei saknes nerādīt. tas dievuojas tik+pat kâ žīds pie krusta Etn. IV, 121. puisis gan dievuojies, gan liedzies, bet šie neticējuši LP. IV, 207.

Avots: ME I, 487

I dũka,

6): auch (mit ũ ) Salisb.; ‡

7) der Hintere (eines kleinen Kindes
Salisb.) Seyershof (mit ũ): brida iekšā līdz dūkai sniega kupenī Seyershof; ‡

8) eine dicke Röhre, z. B. die Röhre in der Mühle, wodurch man das Korn in den Kornkorb schüttet; der Blasebalg
A.-Schwanb.; ‡

9) "ein tiefes Loch"
(?) Salis (mit ũ): d. ir kūtī nuo griestiem līdz zemei; "caurums pagraba galā, aknes">pa kuŗu iebeŗ saknes" Ramkau; ‡

10) eine grundlose Tiefe im Morast
Celm.

Avots: EH I, 346

‡ dze̦gužpiêsta ² AP., dze̦gužpiêste ² ebenda, eine Pflanze: dze̦gužpiestu sakne ² pavasarī raka un deva guovīm.

Avots: EH I, 352

‡ gar̃lĩns NB. "tāda vieta upē, aknes">kur saaugušas biezi ptakaņu saknes". Zu li. garlys "Wasseraloe" ?

Avots: EH I, 384

gâžamais, Part. pass. praes. von gāzt, der Stock, Prügel: ņemi labu gāžamuo un sāci saknes velēt LP. VII, 489.

Avots: ME I, 620

grè̦da: mit è̦ auch AP., Ramkau,

1): auch (mit ê̦ ² ) Dunika; grèdiņa ² Saikava, ein länglicher Heu- od. Kleehaufe;

3): auch (mit è̦ ² ) Lös., Mahlup, Pilda, ein Gemüsebeet
(mit ê̦ ² ) Saikava: kāpustus stādīja platās grē̦dās Mahlup. agrāk grē̦dās stādīja saknes Ramkau. kad trīs vagas kuopā sadzìtu; tad būtu g. ebenda.

Avots: EH I, 404

grûdums: Plur. grûdumi "sagrūstas saknes luopiem" AP.

Avots: EH I, 412

grum̃bulains, [grumbuļains], uneben, höckerig, holperig: grumbulains kuoks, ceļš. bumbulaiņi, grumbulaiņi tautas dē̦la kumeliņi BW. 17160. grumbulainās saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. grumbulaina šī grīdiņa BW. 32652.

Avots: ME I, 665

gùldît (unter gùldinât ): auch AP., Wolm., (mit ulˆ ² ) Frauenb., Seyershof, (mit ul˜) Salis; ‡

5) schwächen:
zâles Medikamente) gulda sirdi Frauenb. Part. prt. gùldîts: pirmuodienas rītā skrēja uz guldītā Auleja, am Morgen nach der Hochzeitsnacht lief man zum jungen Paar (um von ihm bewirtet zu werden). Refl. -tiês: guldās viņš tur, kur bezdibenuos klintīm saknes ir A. Niedra Zemn. dēls 58; sich betten Segew.: vē̦sā kapā jāguldās.

Avots: EH I, 416

gums,

1) Bolle, Knolle:
sakņu gumi jeb bumbuļi Konv. ¹ 136; 838; bumbulis jeb gums, Knolle Konv. ² 437. zirnim līdzīgs stāds ar lieliem gumiem pie saknes Edwahlen;

2) blätterlose Knospe:
bezlapu pumpuru sauc par gumu Konv. ² 3331. [Zu gumt.]

Kļūdu labojums:
jāizmet 2. nozīme (zu streichen die Bed.2).

Avots: ME I, 681

ìedîdzinât: kādas ... saknes šis gadījums viņu iekšķīgā dabā iedīdzināja Dünsb. Baskājiete 15.

Avots: EH I, 509

‡ irde̦nuôt, lockern: saknes ... zemi irde̦nuo Pēt. Av. III, 194.

Avots: EH I, 431

izce̦lât, ‡

2) (hebend) zerreissen
(tr.): tur zeme ir tāda, ka izce̦lā saknes Seyershof (d. h., der Boden ist feucht gewesen, und, beim Gefrieren sich zusammenziehend, zerreisst er die Wurzeln der Pflanzen).

Avots: EH I, 437

izklāpuôt, izklàpât ² Bers., undicht werden (vom Getreide) Druw. n. Etn. II, 130: [slikta, re̦ta labība, sevišķi auzas rudenī pie saknes pārgumst vai nuolūst un salms ar skaru nuokrīt uz zemes, - izklāpā, pie kam daži stiebri paliek arī stāvuot, kamē̦r "veldzē" visus stiebrus sagāž uz vienu pusi Bers.; izklāpāt Odensee "sasist (labība) veldrē un salauzīt"; vgl. izklēpēt].

Avots: ME I, 752

[izkurcinât,

1) izkurcēt lassen:
izkurcināt saknes Bauske;

2) "izirdināt" Stenden: sìenu, zemi.] Refl. izkuŗcinâtiês ² , locker, porös werden (von der Erde):
ķartuojums tâ izkurcinājies, ka par tuo ejuot kājas strieg Dond.

Avots: ME I, 756

izlencêt, den richtigen Weg ausmitteln Mag. XX, 3, 207: tādam bija kūmās ite, kas varēja izlencēt BW. 1303 (Var.: izstaigāt). saknei vajaga izlencēt pa zemes dažādajiem šķēršļiem Vēr. II, 802.

Avots: ME I, 763

[izraicît "Furchen ziehen beim Pflügen" Sessw.; Furchen ziehen und sie mit einer Schaufel ausglätten: izràicît ² rudzu tīrumu Lis., Kreuzb.; izràicît ² Druw. "izvaguot": izr. kartupeļus; izr. jauniesē̦tuos rudzus. izraika (3 reizes vasarā) kartupeļus un dārza saknes, kad sākušas augt, lai nezāles nepārņe̦m Heidenfeld. In übertragener Bed. vom Geschlechtsakt: kad atnāca lielipipelis, kâ raicīt (mani) izraicīja BW. 35344.]

Avots: ME I, 788

izrakšņât, tr., aufwühlen, ausgraben: cūkas saknes izrakņāja BWp. 2797.

Avots: ME I, 789

izraûstît, freqn., tr., ausrupfen, auszupfen, ausreissen: izraustījis sakni pēc saknes nuo šā tīruma A. XX, 558. krūmiņam lieli gabali zemes bij izraustīti līdz LP. VII, 978. kāpuostiņus izraustīšu BW. 32775. Refl. - tiês, sich gründlich balgen, zanken, einander zerren: abi izraustījās gar šķirstu un beidzuot plūcās LP. VII, 481. ar žīdiem brangi izraustījuos Mag. XIII, 2, 69.

Avots: ME I, 790

izvìlkt (li. išvil˜kti),

1) heraus -, ausziehen:
līdz pusei vien izvilku tē̦raudiņa zuobentiņu BW. 19043. Sprw.: izvelc suni nuo ūdens, viņš tev iekuodīs ruokā. aude̦klus... izve̦lk aizžuoguotās vietās balināšanai Etn. III, 71. kad pavasaŗuos pa naktīm salst un dienām atlaižas, tiek izvilktas ziemas sējai saknes; tuo apzīmē ar "izvilkt sēju" Grünh. tâ izvilku dzīvuodama tautu dē̦la paduomiņu BW. 27114. kūtram rikšņus es izvilku, le̦pnam lē̦nu valuodiņu BW. 34235;

2) durchziehen:
caur jumtu kalējs izvilka skursteni AU. stigu izvilkt, eine gerade Grenzlinie durch den Wald schlagen;

3) fig., fristen, kümmerlich durchbringen:
laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka JK. V, 52. nede̦r daudz luopu turēt un tuos męrdēt jeb, kâ mē̦dz sacīt, izvilkt. uz cini izvilkt, auf den grünen Zweig bringen;

4) kosten (aus der Tasche ziehen):
[tas daudz naudas izvilks U.] Lienas audzēšana man daudz ir izvilkusi Kaudz. M.;

5) mit Hast bis auf den letzten Tropfen leeren:
viņš izvilka mēriņu sausu od. līdz dibe̦nam Grünh.;

6) jem., eins überziehen, einen Hieb versetzen:
dē̦lam pa lielam izvilcis ar vici MWM. X, 89. Refl. - tiês,

1) von sich selbst herausziehen, herausfallen:
papīra gabals bijis, ņe̦muot mutautiņu, izvilcies Janš.;

2) sich kümmerlich durchbringen, durchschleppen, duurchschlagen:
pa diega galiņam izvilkāmies pē̦rnuo gadu (vgl. Mag. XIII, 3, 69);

3) zur Genüge ziehen:
divi reizes izvilkušies - nebijis tādas zivs LP. VI, 788.

Avots: ME I, 828, 829

jaûnums [li. jaunùmas],

1) die Jugend:
Sprw. kuo jaunumā nemācies, ve̦cumā nepratīsi. krāj jaunumā, būs ve̦cumā. es ar savu jaunumiņu daždažādi izdziedāju BW. 959;

2) die Neuheit:
jaunums rada uotru vajadzību Konv. ² 967. nāk vēl dažādi sludinājumi, vietējie jaunumi A. XI, 617;

3) junger Trieb, Schössling:
(dadža) sakne, jaunumi un ziedu dibini ē̦dami Konv. ¹ 654.

Avots: ME II, 102

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. ² 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179

ķe̦gna, das Wurzelende eines Baumes an den Sparren des Lubbendaches: jumtiem se̦nākuos laikuos ņēma spāres ar ķegnām ; egli, kur,ai (viņu izruokuot) apcirta visas saknes un tikai vienu re̦snākuo atstāja, uz kur,as lubstājus uzlikt Konv. ² 1509. [Vgl. ce̦guone.]

Avots: ME II, 359

ķe̦kaîns [Dunika], = ķe̦karains Karls.: ķe̦kaina sakne Janš.

Avots: ME II, 360

ķeveraîns, doldenständig, verzweigt: ķeveraina sakne.

Avots: ME II, 372

krèimele od. krèjuma sakne, Fettkraut (pinguicula vulgaris) Kav. krèimene, Maiblume, Maiglockchen (convallaria majalis): kreimenes duodamas guovīm, kad tām slikts piens Etn. III, 160.

Avots: ME II, 271

‡ krenis Bērzgale "sakne, ce̦lms, cieti saaudzis kuoks" (?).

Avots: EH I, 649

kumuôss [Lis., Jürg., N.-Peb., Selg.], kumâss, kumûss Kaul., Lub., [Bers.], der Bissen: ātriem kumuosiem viņš rija vārītuo lasi Niedra. nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, hat nichts zu brechen und zu beissen. daudz ve̦cāku atrauj sev kumuosu nuo mutes, lai tik bē̦rnus paskuoluotu. Sprw.: labs tas darbiņš, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts, klausi veča vārdus, neēd veča kumuosu. [kāds kumuoss apē̦sts, tuo nevar atraut atpakaļ U., geschehene Dinge sind nicht zu ändern.] dze̦guzes kumuoss,

a) der Kuckucksbissen, ein Stück Brot oder sonst etwas Essbares, das man nach dem Volksglauben des Morgens vor dem Ausgehen essen muss, damit man das Kuckucksgeschrei zum ersten Male nicht nüchtern höre:
uzkuodi dze̦guzes kumuosu, lai dze̦guze neaizkūkuo;

b) Triften-, Knabenkraut (orchis moris):
piegulē̦tām meitām jāē̦d orchis moris (puiku zāles, dze̦guzes kumuoss) saknes, tad viņu kauns nenāks gaismā RKr. XII, 14. putnu kumuoss, der Vogelbissen, der verhüten soll, dass das Geschrei der Vögel, namentlich des Kuckucks, einen Nüchternen betreffe, was nach dem Volksglauben Unheil bringt BD. 58. [Wohl zu kums II, kumt I, s. Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 313, 314

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

liẽlît, -u od. -ĩju, -ĩju, tr.,

1) preisen, rühmen, loben:
Sprw. lieli alu, nelieli misas! kas čigānam zirgu lielīs, ja pats nelielīs? kas lielīs, ja pats nelielīsies? es katru lielu, kas mani liela. vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. tē̦vs viņu liela par vare̦nu strādnieku Niedra;

[2) ausposaunen, an die grosse Glocke hängen:
tâ ļaudis lielīja. Refl. -tiês,

1) sich rühmen, sich brüsten, prahlen:
kuo tas ve̦lnu lielījas? BW. 21612, 1. Sprw.: lielās kâ gailis od. ceplītis. lielās, kuo nagi ne̦s. dzeŗ un lielās, tup un turas. kuo lielies ar uotra mantu, kad pašam nav? dāldeŗiem lielījās BW. 12737. Mit abhäng. Infin.: uozuoliņš lielījās saulei saknes nerādīt BW. 2799. vakar tautas lielījās izzagt vienu malējiņu 13539. lielīt meitas lielījas puišiem duot paduomiņu 12009. Mit abhäng. Part.: šitie puiši lielījas telēķiem guodājami, die Burschen rühmten sich, mit Tellern bewirtet zu werden BW. 19407, 14. brūtes māsas lielījas vare̦n le̦pni ģē̦rbušās, die Brautschwestern prahlten, sich prächtig gekleidet zu haben 20658, 3. divi lieli lielījas, abi ziemu pārcietuši (Rätsel);

[2) ankündigen
(vgl. dzirties), versprechen U.: viņš lielījas, ka būšuot uz Rīgu braukt.] Subst. liẽlîšana, das Rühmen, Preisen; liẽlîšanâs, das Prahlen; liẽlîtãjs, jem., der preist, rühmt; liẽlîtãjiês, die Prahler Jer. 3, 11.

Avots: ME II, 499

luošnîgs [Schrunden, Modohn, Lindenhof], luožnîgs,

1) kriechend:
lˆuošnīgs stublājs Konv ² 1554; luošnīgā gunde̦ga, ranunculus repens 1164; luožnīgā gunde̦ga Latv.; luožnīgās saknes Konv. ² 2322;

2) luožnîgs, kriecherisch, demütig
Rol.

Avots: ME II, 528

lupiķis,

[1) die Rübe:
burkāni, svikli, lupiķi un citas dārza saknes Janš. Dzimtene ² II, 447;]

2) lupiķi L., Strassenräuber
[vgl. làupîtãjs].

Avots: ME II, 515

madara, madere Buschh., gew. d. Plur. madaras, n. BW. 7139 ein Demin. madaliņas, das Labkraut, Krapp (galium), ein beliebtes Färbemittel der Letten: sarkana krāsuošanai ņēma madaru (arī: maranu) saknes A. XI, 12. [Nebst oder durch estn. madar(as) wohl aus dem Germanischen (vgl. schwed. mådra, ae. mœdere, ahd. matara "Färberröte"); s. Thomsen Beroringer 268 und Berneker Wrtb, II, 67.]

Avots: ME II, 547

mãte,

1): jaunā m. AP., die Stiefmutter.
ve̦cā m. BW.1261, die Hebamme. sēd kâ Mãŗas m. Frauenb: (von einer ohne Arbeit sitzenden weiblichen Person). pluostu m. Frauenb., eine dicke weibliche Person, ein dickes Tierweibchen. "māte" nennt ein Mann auch seine Frau Lubn. u. a.;

2): Schwiegermutter (in der Anrede)
BielU.;

5): augļu m. Orellen, bē̦rna m. AP., Salis, dzīvības m. Kalz. n. BielU., die Gebärmutter;
teļa m. AP., die Gebärmutter einer Kuh; mātes kaite od. vaina, die Hysterie. māte staigā, hysterisches "Aufsteigen" der Gebärmutter Diet.;

6) visiem cilvē̦kiem ir iekšā m.; kad viņa paliek nemierīga, tad vajaga viņu apvārduot un apčubināt Frauenb. māte jāceļ, eine Kur (nicht nur an Weibern, sondern auch an Männern)
BielU.; mātes sakne eine gewisse Pflanzenwurzel, die gegen Magenleiden gebraucht wird Frauenb.;

7): piekaŗamai atslē̦gai ir bē̦rns un m.; m. paliek pie krampja, bē̦rnu var nest līdz;

8): "pirmā blanka laivā" Salis; ‡

10) eine in die Erde gesteckte Saatkartoffel
Frauenb.: kad mazuos rāciņus mazgā spannī, tad mātes saceļas pa virsu; ‡

11) "pātagas re̦snākā daļa, kas savīta nuo trim auklām" Frauenb.: izvīt māti pāte̦gai; ‡

12) linu m:, eine Wolkenart (?):
priekš linu sēšanas jāskatās gaisuos, kur tā l. m. ir: gaisam vajag būt tādām švītrām; ne mākuoņas, bet tādas gaŗas švītras ve̦lkas pruojām IW. Zu li. mótė "Mutter" s. zuletzt E. Hermann IF. LV, 129 f.

Avots: EH I, 794

màucikņi ² Lös. n. Etn. IV, 146, = maucekļi; ["stublāju var viegli izmaukt nuo saknes" Lös.].

Avots: ME II, 568

màukt,

1): m. kuokiem mizas nuost Siuxt. m. ce̦puri galvā Warkl. es visu vasaru divējas zeķes maucu (trug 2 Paar Strümpfe)
Linden in Kurl.;

3): auch AP., KatrE., Schujen: tupeņus m. Jürgens 154. saknes mauc veļi rudenī Ramkau. piecpadsmitā augustā sīpuoli jāmauc nuost ebenda;

4): jis mauce pa ceļu, atpakaļ nepavērēs Warkl., Zvirgzdine. man jāmauc uz dārzu Salis; ‡

5) schwungvoll schlagen
Auleja: maucis ar vē̦zdu par aci. Refl. -tiês,

1): m. zeķes, cimdus Frauenb.; ‡

3) m. pruojām, sich eilig davonmachen
Jumpraweeten n. Diet.: maucies pruojām pa uotrpus mājai, kamē̦r gūstītāji vēl runājuši pagalmā Kaudz. Izjurieši 86. Zur Bed, vgl. auch ‡ ìemaukt II.

Avots: EH I, 786

mugurene, eine Art Pflanzen: pret sāpēm jāvāra un jādzeŗ mugurenes sakne, kas izskatās līdzīgi mugurkaulam un aug visvairāk piekrastēs Etn. IV, 116.

Avots: ME II, 661

nikns,

b): briesmīgi nikna zâle (schwer auszurottendes Unkraut),
briesmīgi dziļa sakne Salis. es turēju arklu kâ krampjuos, bet zeme bij nikna, un man vajadzē]a lē̦kāt nuo vienas malas uz uotru Jauns. Raksti III, 29. nikni (übel) smirdēt. nikni (sehr) slims Pussen. tas man kre̦mt nikni (sehr) Rothof n. FBR. VIII, 131. vai tai vecenei tuo simtu tik nikni (sehr) vajadzē̦tu? Saul. Raksti I, 194.

Avots: EH II, 24, 25

nùobrâzt, [nùobrāzît L., abstreifen (die Haut)]. tr., abstossen, abbrechen, abschrammen [Ronneb.]: saknes nuobrāza viņam ādu Vēr. II, 225. tas spē̦ks, kas nuobrāzis nuo cilvēces netīrums Vēr. II, 605. aukas nuobrāztas egļu galuotnes JR. IV, 155. [vilkdams nuo malkas starpas cirvi nuobrāzu ruokai ādu Wessen.]

Avots: ME II, 764, 765

nùokàltêt, tr., abtrocknen: saknes; [austrocknen (tr.) Ruj.].

Avots: ME II, 793

‡ nuokaplêt Dunika, = ‡ nùokaplît: n. plikas (hackend bloss legen) saknes.

Avots: EH II, 51

nùoķuõlêt, ‡

2) abschneiden:
n. sprūtām saknes Dunika. jums vajadzēja redzēt, kâ jis muni *nuoķuolēja (erschlossen aus ostle. nūķūlē̦ja). es saku, lai apgriež matus, a jis je̦m in nuogriêž pa˙visam Jauns. Raksti VIII, 383.

Avots: EH II, 59

nùominêt, tr., Gott anrufen, feierlich versprechen, geloben, sich fest vornehmen: uozuols dievu nuominēja (Var.: dievuojās, zvērējās) saulei saknes nerādīt BW. 2799. tautietis dievu nuominēja, sakās vairs negaidīt! BW. 7410. So auch nuominēt dieva vārdu. nuo visa, kas riebīgs, es nuominēju reiz atteikties Plūd.

Avots: ME II, 820

nuõraga, nuõrags,

1) auch nuore̦gs U., eine Krankheit mit Erbrechen und Ohnmachtsanfällen
Str.; Schmerzen [nuorags Vīt.], gew. Leibschmerzen U. [nuõrags Jürg.]; nuõrags - graizes, Leibschmerzen Konv. ^l 556; ["asas sāpes pakrūtē, Magenkrämpfe (nuõrags)" C.; nuoragas - pamašas Lös. n. Etn. IV, 161;

2) Bibernell (pimpinella saxifraga)
St., Birsm.: uz parastām nuoragām uzme̦tas sēnīte Latv. pret caurduri... ņuoraga [sic!] sakne jāvāra un jādzeŗ Etn. IV, 53;

[3) nuorags "das an der Stelle eines abgebrochenen Horns nachwachsende Horn"
Vank.; nùorags Serben, Peb., = iẽradzis 2; nuõrags AP., Lautb. "der innere Teil des Horns"].

Avots: ME II, 836

I nùorìest [li. nuriẽsti "abwickeln"],

1) intr., sich abtrennen, sich ablösen, abfallen:
svārkiem piedurknes ple̦cuos nuorietušas A. XV, 83. vistai viena kāja nuorietusi, der Henne ist ein Fuss abgefault L. nags pirkstā nuorietis, der Nagelistabgeschworen, abgegangen St.;

2) tr., abtrennen
Spr.: apin[i]s ziedu nenuorieta! BW.13781, 3. gaužas asaras nuoriest, bittere Tränen vergiessen L. nuoriešam asariņas nuorietnīšu kalniņā BW. 4216, 1. Refl. -tiês,

1) sich abtrennen, sich loslösen, abfallen:
auglis, kuŗam visādā ziņā jānuoriešas un jānuokrīt Vēr. II, 738. tad ve̦lns ar varu rāva pirkstus laukā, bet pirksti nuorietās LP. VII, 203;

2) dünner, kürzer, schwächer werden:
pavediens nuoriešas Druv. II, 50. kad mazam bē̦rnam mēles gals nuoriešas, tad tas liels būs dikti melīgs JK. II, 77. aude̦kls nuorieties. diena jau sāk nuoriesties. sakne iet kâ mietu sakne stāvu zemē; vārpstējādi nuoriezdamas, t. i. uz leju pamazām tievāka palikdama Konv. 305;

3) stocken, nachlassen, abbrechen, aufhören:
saruna nuorietas pa˙visam Saul. III, 160. kuģniecības kustība Rīgas uostā sāk jau nuoriesties B. Vēstn. streiku dēļ rūpniecībā manāma nuoriešanās B. Vēstn.

Avots: ME II, 840

nùošņakstêt, auch refl. -tiês, einen schmatzenden Schall von sich geben, wie beim Essen einer schmackhaften Speise, oder beim Schneiden eines nicht gar harten Gegenstandes: zuobi nuošņakstēja vien. asais grieziena truoksnis vēl ne˙kad nebij manā tuvumā nuošņakstējis Zalkt. vājāku krūmu saknes nuošņakstējās Kleinb.

Avots: ME II, 870

‡ nùotukšinât "?" : ... zemenes būs zemē iespiest un ... nuotukšinātas stādu saknes ar drusciņ zemes apsegt Dārza kal. 1796, S. 16; leer machen: n. e̦ze̦ru (nuo zivīm), alle Fische aus dem See ausfischen Grawendahl. ciemiņi viņu nuotukšinājuši, Gäste haben ihm das Seinige durchgebracht Stenden.

Avots: EH II, 102

nùovâkt [li. nuvókti],

1) abräumen, abnehmen, abkramen:
nuo galda tiek nuovāktas dziesmu grāmatas Stari III, 34; nuovākt traukus nuo galda od. nuovākt galdu, den Tisch abdecken;

2) unter Dach und Fach bringen, die Ernte abnehmen; einheimsen:
labību nuo laukiem, auch laukus. rudeni bagātais nuovācis laukus LP. V, 185. pienācis nuovācams laiks VII, 1176. saknes nuovāķamas (= nuovācamas) rudenī Konv. ² 331. vēl muižā bij jānuovāc rieža LP. VI, 514;

3) herunter-, herabholen:
tie nuovākuši šuo zemē LP. VII, 620.

Avots: ME II, 883

nùožņaugât, tr., freqn., wiederholt abdrücken, abpressen, auspressen: pēc katras reizes saknes labi nuožņaugā Latv.

Avots: ME II, 894

uolaknis (unter ùolakne ² ): auch Zvirgzdine n. Tdz. 47045 var.

Avots: EH II, 743

‡ ùolàknis ² Kapiņi n. Ceļi VIII, 227 ("sace̦ptas uolas ar gaļü), (mit uo) Welonen n. Tdz. 42541, Sakstagals n. Tdz. 54484 var., = ùolakne ² .

Avots: EH II, 743

pagrabs: saltais p. (kur liek saknes) ir ārā uz lauka, siltais p. - zem istabas AP.

Avots: EH II, 134

‡ pâkšķains ² "bumbuļains, kreveļains" Iw.: kad kāpuostus daudz lej, tad viņiem laižas tādi trumi apakšā, ruodas tādas pākšķainas saknes.

Avots: EH XIII, 195

[pampasa (??) "sausa, asa zâle purvainās pļavās, aug čumuriem; saknes cieši savijas kuopā un izveiduo ciņus" Adleenen; sehr fraglich.]

Avots: ME III, 73

pãrlìecĩba, die Überzeugung: klints nestāv cietāk par manu pārliecību Vēr. I, 1201. ļaunuma saknes - atradušas auglīgu zemi tā laika pārliecībā Kundz.

Avots: ME III, 164

[pãrrakt,

1) durchgraben:
p. ceļu oder p. grāvi pār ceļu;

2) grabend mit dem Spaten zerschneiden:
p. kuokam saknes;

3) umgraben:
p. puôdu nuo vienas vietas uotrā;

4) noch einmal graben:
p. grāvi dziļāku; p. kartupeļus Jürg., Lis.]

Avots: ME III, 172

‡ pãrtrupt, durchfaulen Gr.-Buschh.: pārtrupušas saknes. kad ve̦lē̦nas pārtrup, tad var tās vest uz lauka.

Avots: EH XIII, 214

pase̦kls: pase̦klās pieneņu ... saknes Brīvā Zeme 1939, № 87, S. 2.

Avots: EH XIII, 171

pavada,

2): Burte ... vāca ... saknes jau maza meitene būdama, vēl savas mātes pavadā (od. zu einem nom. g. *pavads?), nuoklausīdamās viņas paduomus Vindedze 113; ‡

3) pavada Liepna, pavadiņa Ranken n. JK. VI, 22, Orellen, Seyershof, die Nabelschnur;
‡

4) ein Seidenfaden od. ein Stück Draht, womit der Angelhaken an der Angelschnur befestigt wird
Latv. konv. vārdn. (s. v. Makšķere).

Avots: EH XIII, 186

plaktene, eine Blume Buschh., rhinanthus crista gatli Grünh.; vgl. plaktiņi und plakne.

Avots: ME III, 317

plaktiņi, = plauki, Mutterkorn (?) U.; Unkraut im Roggen Elv.; Hahnenkamm, Wiesenklapper (rhinanthus crista Galli) Mag. IV, 2, 87, U.; Pfennigkraut Kl.; capsella bursa pastoris Etn. IV, 165; vgl. plaknes.

Avots: ME III, 317

praûlaîns, moderig, molmig U.: jau praulains (Var.: izpraulējis, sapraulejis, izduobējis; iztrūdējis, izburbējis u. a.) uozuoliņš BW. 13041, 13 var. māja taps arvienu praulaināka Poruk II, 57. lai sakne netuop cieta, sausa un praulaina Peņģ. Sakņu dārzs 35.

Avots: ME III, 379

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

rāvaîns U., Karls., Mar., ràvaĩns C., rãvaîns Līn., rãvuôts Heniņ. kaltgründig, morastig, eisenhaltig: rāvaiņa zeme Mag. IV, 2, 144, kaltgründiger Acker. rāvaina vieta Ar. rāvuots ūdentiņš BW. 25950, 5. kādēļ slāpstuošais lai nuo iesākuma dzer purva rāvainuo ūdeni? Vēr. II, 673. me̦lnās saknes spraukšķēja un trūka, me̦zdamas uz drānām rāvainuo ūdeni Saul. 1, 130. me̦lnu krāsu vēl dabūja nuo rāvaiņa ūdeņa Etn. III, 58. cielaviņa purvu brida rāvainām kājiņām BW. 18803 var. tautas mani aicināja rāvienā sienu grābt; kâ es iešu pie māmiņas rāvainām kājiņām? 28719. raudavīte, kam tu bridi rāvājā; kâ nu nāksi kalniņā rāvainām kājiņām? 2511. speries, mana vilnānīte, rāvainā ūdenī! 7533, pa rudi rāvainu, straignu lieknu Janš. Dzimtene ² II, 144.

Avots: ME III, 499

retējums Bauske, tormentilla erecta L. (Pl. retējumi U.) Nigr., potentilla tormentilla Sch. Druva III, 732, ein Zwiebelgewächs mit kleiner, gelber Blüte Libau n. U.; Plur. retējumi, Odermennig (agrimonia eupatoria) U.; cūku retējumi, equisetum arvense; retējuma sakne, tormentilla L. Konv. ² 1897, Etn. I, 28; retējama sakne, tormentilla erecta L. Mag. IV, 2, 50; retejsakne Karls., potentilla tormentilla; reteji, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79, (auch retejas U.) Tormentill (tormentilla erecta L.) U.; retenāji Zögenhof; retenaji U., Segew. n. RKr. III, 73, reteiņi Manz. Lettus, retteime (für *reteimi < retējumi?) Fischer 245, tormentilla erecta L.: ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar. . . retējumu un citam puķītēm Janš. Dzimtene ² I, 156. sausenē, kur cits ne˙kas neauga, kâ tikai smilgas, kazlapas, zvaguļi un retējums II, 439. nuorauduos retējuma kalniņa, lai rit manas asariņas retē juma saknītēs Ld. 7605. Etwa zu retêt I "gerinnen" ("akne">retējuma sakne... jādzer kad vē̦de̦rs sāp; ... tâ˙pat de̦r guovīm, kad... dabūjušas cauriešanu" Etn. I, 28. "aknes">retekļu saknes... de̦r, kad vē̦de̦rs apsāpis" Etn. I, 84)?

Avots: ME III, 514

retinuma sakne, Rotwurz Sassm.: sarīvētu retinuma sakni lietuo pret caureju. Beruht auf einem *retinu "mache gerinnen" (zu retêt).

Avots: ME III, 514

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest ² Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt ² , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene ² I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest ² Kl., Prl., Laud., riêst ² Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest ² , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt ² , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt ² (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt ² , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest ² (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs ² "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

I ruôza Druw., Adsel, Arrasch, Aahof, ruoze U., ruôze ² Matk., Bl., ruozis U., ruozins U., ein Hügelrücken in Wald (Adsel) und Morast (Schwanb.) U., Druw., Nerft; der Bergrücken; eine Erhöhung in einer Ebene Wolm. (ruoza); ein Hügel Grünh., Matk., MSil.; (mit uõ) Kr., Nerft; ruoza, eine trockene Stelle im Morast Burtn.; ruoza, ein Hügel od. eine trockene Stelle im Kieferwald Daudsewas; eine Halbinsel auf einer Wiese (?) Ruj. n. U.; "eine kleine Wiese od. ein Bächlein zwischen Feldern" Ronneb. (ruoza); ruôza, eine kleine Wiese zwischen Feldern od. im Wald Trik., Notk.; ein Streifen Laubholz im Fichtenwalde Walk n. U.; ruoza, ein schmaler Streifen Land N.-Peb.; ruôza, ein schmaler und erhabener Streifen Land, der eine Grenze bildet Bers.; Reihe, Schicht, Stapel: salikt burkānus, žagarus, saknes ruôzā Planhof, Wrangelshof; ein offener Ort im Walde Saucken n. U.; ein Nadelwald Aahof; eine Niederung Arrasch, (ruôza) Nötk.; eine Schlucht Eichendorff, Schlampen (ruôza ^2); ruôza, eine Vertiefung Heidenfe1d; eine schmale Vertiefung zwischen zwei Anhohen Druw.; kalnu ruoza Konv˙l 794. smilšu ruoziņa K. Müller 46, ein Sandhügel. uz ruoziņas audzis milzīgs uozuols LP. V1I, 340. ruozas klajā paugurā Juris Brasa 172. lai veicinātu dzīvību birzē un ruozā Vēr. II, 408. pļavas vidū ruoza I, 257. šmauguo ruozu, kuŗa kâ gŗāvis skrēja uz Juodupes straujuo piete̦ku Veselis Saules kapsē̦ta 83. In der Bed. "Erhöhung, Hügel" zu ruozît (s. dies)? Dagegen in der Bed. "Streifen, Wiese, Reihe, Niederung, Schlucht" wohl zu li. rúožas "Strich, Streifen, Schramme", rė´žti "schneiden, furchen`, rė˜žis "Ackerstreifen", čech. ráz "Hieb", gr. ρ˚ήγῡμι "reisse, durchbreche", ρ˚ώξ "Riss, Spalt" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 245 f.). Die beiden Wurzetn lassen sich im Le. nicht mehr reinlich sondern. Genau mit ruôza "Schlucht" deckt sich gr. ρ˚ωγή "Spalt".

Avots: ME III, 585

rûgts (häufig, wie auch sämmtliche Ableitungen, mit -kt- geschrieben), ruksts Elger Diction. 93 (wohl mit ū, vgl. li. rúgštas "sauer"), bitter, herb: sveša maize rūgta. pieē̦dušai pelei milti rūgti. rūgts kâ žults. rūgts kâ apšu miza Etn. I, 83. rūgtas asaras, bittere Tränen. nuobirdināt rūgtas asaras LP. II, 36. vīns ar me̦du saldi dzert, asariņas rūgti dzert BW. 16682. rūgta nāve, der bittere, schwer zu ertragende Tod: ķēniņš kâ rūgta nāve man uzmācas LP. V, 336. ķēniņiene plijās ķēniņam virsû ką rūgta nāve VI, 832, žīdi plijušies kâ rūgta nāve III, 104. nu ve̦lns kâ rūgta nāve stāja Jurim virsū VI, 380. rūgta dzīve, bitteres, schweres Leben: ai, bāliņ, rūgta dzīve: rītā rutki, vakarā BW.13730, 7. bieži jācieš rūgta netaisnība Vēr. 1,1164. rūgti smaidīt Kaudz. M. 12, herbe, bitter lächeln. - rūgtā sakne Karls., laserpitium. - Subst. rûgtums, die Bitterkeit, Herbheit: dienas pagāja vienās dusmas un rūgtumā Alm. gan atrasi (für atradīsi) dzīvuodams manu lielu lē̦numiņu, apinīša rūgtumiņu BW. 10705. Zu rûgt: vgl. apr. ructan-dadan "Sauermilch".

Avots: ME III, 568

ruka sakne PS. "eine Baumwurzel, die sich gerade in die Erde hineinbohrt" N.- Peb. n. Latv. Saule 1926, № 37/38, S. 411. Für rutka sakne.

Avots: ME III, 556

rutks Dond., Selg., Adiamünde, Lis., Golg., Kl., Kreuzb., Bers., Warkl., bei Manz. Lettus: rutka, der Rettig (raphanus sativus L.): Sprw. ve̦se̦ls kâ rutks. tas auga spirgts un ve̦se̦ls kâ rutks JK. V, 1, 30. vīrs iznācis ve̦se̦ls kâ rutks nuo ūdens LP. IV, 235. puikas kâ rutki (von gesunden, kräftigen Knaben) V, 42. dzīvuo kâ rutks: viena galva, viena bē̦da JR. IV, 76. rutkus raut,

a) Rettige aus der Erde ziehen;

b) ein Kinderspiel
U. rutkus stādīt,

a) Rettige pflanzen;

b) auf den Kopf gestellt die Füsse in die Höhe recken
U. - rutka sakne, eine Pfahlwurzel Kalzenau n. U., Golg. - e̦ze̦ra rutks Konv˙l 532; RKr. II, 69; Etn. I, 30; Preip. 171 od. juodu (iudu Mag. IV, 2, 33) rutks Birsmann, Dond. n. RKr. III, 70 od. ve̦lna rutks U., Mag. IV, 2, 33; 79; Konv˙l 532; RKr. II, 69; Preip. 171, Erwahlen, der Wasserschierling (cicuta virosa L.): e̦ze̦ra rutkus lietuo pret pušumiem un pārgriezumiem Etn, I, 30. ve̦lna rutks izskatās pēc suņa burkāniem LP. IV, 51. traipekļainais ve̦lna rutks, gefleckter Schierling (conium maculatum L.) Konv˙l 532. lauka rutks, Ackerrettig (raphanus raphanistrum L.) RKr. I1, 77. meža rutks Buschh., Grünh., geum rivale. svē̦ti rutki U., Meerrettig. Nach Būga Ztschr. f, slav. Phil. I, 17 le. ruduks > rutks nebst osthochli. rudíkas aus einem altwruss. *ръдька < рьдька. Aber belegt sind im Slavischen nur Formen mit rьd- (woher li. ridíkas). Auch Herleitung aus mnd. rudik "persicaria" ist nicht wahrscheinlich, da damit eine ganz andere Pflanze gemeint ist. Am ehesten also vielleicht eine Umbildung vom entlehnten *ridiks unter dem Einfluss von ruds "rötlich; grau".

Avots: ME III, 565

saglīdêt,

1): alantes sakne nuoskaluo saglīdē̦tus plaušus Lange L. Arste 48;

2): auch Seyershof.

Avots: EH XVI, 408

I sakārnis (li. šakarnis "ästig" Lit. Mitt. I, 390) U., Mag. XIII, 3, 62, Lasd., Odensee, Selb., sakârnis ² Līn., sakānis Uozuolmuiža bei Gold., sakarnis U., Selsau, Annenburg, sakārns Nerft, sakarns BW. 30986 var., sakārne BW. 15209, Wessen, sakārznis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411,

1) ein Wurzelende, Wurzelstück in Verbindung mit dem Stamm, aber aus der Erde gerissen, eine umgestürzte Baumwurzel mit allem Daranhängenden:
jāiet uz purva pļavu sakarņu lauzt Selb. Taņa uzmeta sakarņus ugunskuram Aps. VI, 18. es pār puiša galvu lēču kâ par sila sakārnīti (Var.: sakarnīti, čakārnīti u. a.) BW. 9808. sakārņi, grunduļi (Var.: čakārņi, činkuri; cinīši, cērpiņi; sprunguļi, runguļi), šķiŗat ceļu! 1513 var.;

2) sakārnis, ein langer, abgemergelter (abgezehrter) Mensch
Mag. XIII, 3, 62, Gramsden, Gr.-Sessau; als Schimpfwort gebraucht: ak tu ve̦cais sakārnis! Selsau, Odensee. Zu sakas II; dürfte nebst sakne auf einer ursprachlichen Bildung vom Typus des ai. š̍akṛt (gen. šaknáh) "Mist" beruhen.

Avots: ME II, 648

II sakas,

1) die Kummethölzer Naud., die beiden Holzstücke, die an den beiden Seiten des Pferdehalses auf dem Polsterring liegen und an welchen die Zugsträngen befestigt werden
Bielenstein Holzb. 563 (mit Abbild.); das Kummet: zirgiem sakas kaklā vien stāv Kaudz. M. 42. sakas šūdināju Aus. II, 1. - saku kuoki, die Kummethölzer; sakas (Bielenstein) od. saku (U.) kauli, das Holz des Kummets U., die Kummetknochen Bielenstein Holzb. 563;

2) fig., das Joch:
bāž galvu uz visiem laikiem vienkārša... skuoluotāja sakās A. XX, 545. aiz stulbuma mākslas lietās mauc kâ sakas kaklā mūsu dzejniekiem ebenda 886. nuo manis cilvē̦ka nebūs, kamē̦r netikšu kalpa sakās XXI, 124. lai man nezin kādas sakas liek kaklā - es dzīvuošu! Aps. III, 17;

3) die Mistgabel
U., Bielenstein Holzb. 503;

4) die Haspel
Manz. Lettus, Dobl. n. U.: par sakām sauc saku veida žubura kuoku vārpstēm vē̦rptuo dziju nuotīšanai Pēt. Av. Nebst saka II (s. dies), sakums, se̦kums, čači I (s. dies), sakne, sakārnis zunächst zu li. šãkė "Gabel". Wenn das e, in se̦kums alt wäre, läge hier fürs Baltische ein Ablaut e: o vor, woneben (ē?): ō: a (als Reduktion der Länge) in ai. š̍ākhā "Ast, Zweig", got. hōha "Pflug", arm.

c̣ax "Zweig"
und wohl auch (s. zuletzt Vasmer ZfslPh. IV, 144) r. coxa "Hakenpflug", poln. socha "Gabelholz", vgl. auch von Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, S. 118 f. und Trautmann Wrtb. 297. Man findet aber (s. Le. Csr. 37) vereinzelt im Le. auch ein aus urbalt. a sekundär entstandenes e.

Avots: ME II, 645, 646

saknis (unter sakne): auch (als fem. i- St.) Oknist; loc. s. saknī Pas. XIV, 53 (aus Makašēni).

Avots: EH XVI, 418

saplûst; intr., zusammenfliessen, zusammenströmen (eig. und fig.), sich vereinigen, eins werden: ūdens bedrē saplūdis lieliskā mē̦rā Balss. saplūda bēŗu viesi Latvju tauta XI, 1, 42. priekšlasījumi, uz kuriem saplūda milzums ļaužu Konv. ² 418. nauda saplūst nedaudzu vīru ruokās A. XX, 15. peļņa saplūst... žīdu ruokās Puriņš Nauda 20. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. lauki saplūda kuopā ar naktskrē̦slu A. XX, 118. abas saknes ar savām nuozīmēm saplūdušas kuopā XXI, 592.

Avots: ME II, 704

‡ saruñdulêt Seyershof, glatt zusammenwickeln: s. vārpzāļu saknes un berzt ar tām traukus.

Avots: EH XVI, 444

saspurinât,

1) sträuben:
s. spalvas Widdrisch;

2) = sapurinât, durchschütteln: es tuo puiku labi saspurināju Ruj.;

3) schwingen:
s. spārnus Schwanb. - Refl. -tiês, sich schütteln, sich aufrütteln: saspurinājies palīdis zem saknes Etn. II, 78.

Avots: ME III, 744

sasūruôt,

1) versalzen
Jürg. (mit ũ ), Laud., Für.; I (unter sūrs): ēdiens par daudz sasūruots

2) "apbēdinât" Saikava, (mit ũ ) Lemsal;

3) bitter machen:
sasūruots alus Smilten;

4) bitter werden:
saknes sasũruojušas Nötk.; sasūruojis sviests Geistershof. slimniekam mute sasūruojusi Aahof, Refl. -tiês, sich eine gewisse Zeit hindurch abhärmen Adiamünde.

Avots: ME III, 752

satrupêt, ‡

2) zerbröckeln (?):
palīdz arī akmiņiem juo drīz s. kuoku saknes ... viņas dze̦nas tanīs plīsumuos iekšā un ... plēš akmiņas pušu Pēt. Av. III, 221.

Avots: EH XVI, 457

saubru (?) saknes, Angelika U.; sonst: šautru sakne oder sautruma sakne.

Avots: ME III, 770

saute U., Misshof n. Etn. I, 18, sàuts (li. šautas "cibi genus, lapiẽnė" KZ. LII, 300) Ronneb., Ermes, sàuts ² Golg., sauts N. - Rosen n. Etn. I, 20, Mar., Plur. sautes U., sauti Uodziena n. Etn. 1, 57, ein Frühlingsgericht von Nesseln (sàuts PS.), Balanden usw., Kräuterkohl U. (nātŗu, lēdzekšu saûts ² Karls.); nātru sauts Segew. n. RKr. IV, 112. sauts, Viehgetränk von gebähntem Gras Wohlfahrt; eine Speise aus kleinen Fischen, vorzugsweise Stinten Lubn. n. Etn. I, 112. zaļa sauta (Var.: sautra) grāvītī BW. 31168, 2, 3; 31166, 2. sautes sakne, Angelikawurzel Elv., U.; sàute, die Bähung: slieces liecuot, tās liek sautē Jürg. Zu sautêt.

Avots: ME III, 777, 778

šautra, šåũtęr Schlehk n. FBR. VII, 45 < šautra oder *šautre,

1) ein hölzerner Pfeil
Skuolas dr. II, 149, Freiziņ: dāvināšu katram pa šautrai un luokam Pas. IV, 318. laide nuo luoka asas šautras III, 313. mēle... savilkās smaila kâ šautra IV, 415;

2) (s. auch šautrs I) ein Stock, Knüttel Wessen,
(mit aû ² ) Tr., (mit àu ² ) Kalz.: nāca... raganas šautrām LP. I, 145. kam šautra, tam ābuols Br. sak. v. 1072; ein Holz, worauf Strömlinge zum Räuchern gelegt werden Adiamünde; eine dünne Stange, eine grosse Rute (mit àu ² ) Stomersee;

3) ein Türriegel
(mit aû ² ) Raiskum;

4) = liekšķere Memelshof; die Brotschaufel (lize) GrawendahI (mit àu ² );

5) šautras stiebris Freiziņ, eine Art Sumpfpflanzen;
vgl. šautru sakne. Wenigstens in den Bedd. 1 - 3 zu šaut.

Avots: ME IV, 10

šautru sakne U., Engelwurz (angelica archangelica); šautru ("?") lapas vārīdams BW. 31168, 4. Zu šauts II.

Avots: ME IV, 11

sautruma sakne, Angelikawurzel U.

Avots: ME III, 778

sēklenīca Manz. Lettus, St., V., Grünh., sēklenīce U., sēklinīca, sēklice JR. IV, 81, sēklenīdze Katzd., sẽklēnieks Nötk., sèklenieks ² Prl., sèklinieks ² Gr.-Buschh., sēklinieks U., Lubn., der Saatstock, die Saatfrucht: sē̦klas krājums sēklenīcā izbeidzies Konv. ¹ 249. dažādu augu sēklinīcas Veselis Saules kapsē̦ta 74, kāpuostu sēklenieki MWM. VI, 113. burkānu rutku sēkliniekus Vīt. 7. rāceņu sēkus guovis āpē̦dušas Gr.-Buschh. sēklinieki (Saatkartoffelstauden) izsauši Ebenda, iestādītās saknes apzīmē par sēkliniekiem Konv. ² 3517. (fig.) iekrātiem vārdiem bij . . . jābūt par sēkliniekiem, par ce̦lmiem Kronw. rutks atstāts par sêklenieku, priede - par sẽklenīcu PS.

Avots: ME III, 825

sendienas, vergangene Tage, alte Zeiten: kâ tuo tālajās sendienās bija darījis tē̦vs Veselis Tīrumu ļaudis. viņa kuokle ir mantuojums nuo laimīgām sendienām Vēr. II, 262. sendienu dziesmiņa MWM. VII, 703. - sendienām, vor längst, vor langer Zeit, seit langer Zeit U.: viņš sendienām par tuo gaužas LP. VI, 459. Avuotiņu sakne jau sendienām dzīvuoja Upmaļuos Aps. kâ jau sendienām ieradis, neaizmirsa arī tagad aizmest krustu priekšā Aps. VII, 29.

Avots: ME III, 817

‡ sīkasni NB. "cilvē̦ka uzturam audzējamas saknes".

Avots: EH II, 491

sistaks "?" : uz˙reiz nuo vilka vairs ne vēsts, izlīdis Žib-Kriša kâ sistaks iz saknes Etn. II, 78.

Avots: ME III, 850

šķe̦lpa Konv. ¹ 799, šķelpis Plm., šķèlpji ² Aps., Golg., šķèlpes ² Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Saikava, = skalbe(s), Kalmus: šķelpu saknes jāpakaisa gultā zem palaga, tad blusas neruonas Etn. I, 29; šķe̦lpa, iris sibirica L. Lub. n. RKr. III, 70; sarkanie šķelpji, Feuerlilien. Wohl aus mnd. schelp "Schilf"; vgl. auch ķelpis.

Avots: ME IV, 25

šķirzaķa Lng., Garssen, Laud. Trik., šķirzaklis Memelshof, šķìrzata ² Lös., Lub., Lubn., Prl., Saikava, šķirzata Elger Dict. 110, Manz. Lettus, Wid., Fehsen, Laud., šķìrzate ² Saikava, šķirzate Manz. Lettus, RKr. VIII, 100, šķirzats Lubn., šķirzgalis Saucken, šķirzgālis Ābeļi, šķirzgata Fehsen, šķirzlanka Memelshof, šķirzlants Ekengraf, Memelshof, Nesft, Saucken, šķirzlate Kreuzb., šķìrzlats ² Sussei n. FBR. VII, 139, Cibla, Gr. - Buschh., Wessen, Lixna, Schlossberg, Odsen, šķirzlāts Pas. IV, 368, šķìrzle̦ts ² Warkh., šķirzls Kurmen, šķirzutne RKr. VIII, 100, gemeine Eidechse (lacerta agilis L.): šķirzlats izrāpoja nuo... saknes ze̦maškas L. W. 1921, No 50, 31. elles tārpi, šķirzatiņas BW. 31886. Zur Wurzei von šķirgailis. Die Formen mit -at- und -ak- sind wohl ursprünglich deminutivisch; šķirzg- ist wohl kontaminiert aus šķirz- und šķirg-: šķirzlat- durch Metathese aus *šķirzalt- (vgl. ķirzaltis, ķirzalktis)? Das -n- in šķirzlanka und šķirzlants stammt vielleicht aus einem *šķirz(u)lē̦ns (vgl. Le. Gr. 221 f).

Avots: ME IV, 46

skrubinât,

1) nagen
U., knabbern Dr., knuspern, klauben V., Naud.; Durben: es kauliņus skrubināju (Var.: lupināju) BW. 31085, 2. tâ kâ pele... skrubinātu Pasaules lāp. 170. aitas skrubina (kuož līdz saknei) īsuo zâli Dunika;

2) mit der
skrubēvele hobeln Naud.;

3) nicht gerne geben, an sich halten
Für. I. Wohl zu skrubt; vgl. auch krubinât.

Avots: ME III, 898

skùmšķis ² Gr.-Buschhof, Warkl., Oppek. n. U., Wessen, Memelshof, = kumšķis, eine Handvoil, ein Büschel: matu skumšķis Celm. izplēsa saknes un grīšļa skumšķus Veselis Tīrumu laudis. burvji sadedzinąjuši vilnas skumšķus LP. VII, 684.

Avots: ME III, 904

šņakstêt, -u, -ẽju, Schallverbum, den Lärm des Schneidens (mit der Schneiderschere Allend. n. U.) verursachen, klirren, knirschen; schmatzen (vom Vieh) U.; vom Schall, der beim Essen von etwas Hartem hörbar ist Dond., Lennew.: izkaptīm.., griêžuot, čirkstuot un šņakstuot Janš. Bandavā II, 95. vienmērīgi šņakstēja pļāvēju izkaptis A. XX, 860. sākuši kauties, ka zuobe̦ni vien šņakstējuši Krišs Laksts 10. arkls ... šņakstē̦dams rāva .. krūmiņu saknes J. Veselis Trīs laimes. šņakstēja . . . cirvis Aus. I, 60, Bers. bij dzirdams ..., kâ šņakstēja Mārtiņa zuobi A. XX, 119. zuosis ēda pa miežiem, ka šņakstēja vien Dond. luopi ē̦d, ka šņakst vien U., AP., N.-Peb. (ähnlich Pas. VI, 19). vilki un lāči gājuši pa mežu, ka tik šņakstējis vien Upīte Medn. laiki 13. lietus līst, ka šņakst vien Dr. aizšaujamais šņakstē̦dams aizkrita A. XX, 136. visuos kaktuos šņakst un ķiķina MWM. VII, 817. Refl. -tiês, = šņakstêt: runcis žurku kuoda, zuobi vien šņakstējas BW. 33381.

Avots: ME IV, 90, 91

šņĩkstêt Ahs., -u, -ẽju, Schallverbum: ciets de̦guns šņīkst Ahs. n. RKr. XVII, 57. arkls šnīkstē̦dams un šņakstē̦dants rāva sīkuo krūmiņu saknes Veselis Trīs laimes. Vgl. ņīkstêt.

Avots: ME IV, 96

stabule (li. stabulė˜ "Nabe" Būga KSn. I, 281),

1) Demin. stabultiņa Mag. VIII, № 2181, eine Pfeife (Weidenflöte), auf der eine Melodie sich spielen lässt
U., Bielenstein Holzb. 720, ein Flageolett U., die Schalmei Brasche; eine Orgelpfeife U.: stabulē pūst Kundziņš Ve̦cais Stenders 47 od. stabules lasīt U., auf der Pfeife spielen. stabuli maukt Etn. II, 30, aus Baumrinde eine Pfeife anfertigen: puisē̦ns maucis nuo vītuoliem stabules. suoma (Glück) od. suomu (Plutte 60) stabule, der Dudelsack: uzmuostaities, suoma stabules un kuokles! Glück Psalm 57, 9. - Antiņ, kur stabulīte! Zuruf an jemand, der zerstreut oder in argem Missverstehen begriffen ist, zur Besinnung zu kommen U. - (meitene) raud lūpiņas stabulītē (pfeifenartig) saņē̦muse Latv.;

2) pļavu stabule, eine Art Pflanzen:
pļavu stabuļu saknes jāsaraudzē spirtā un... jādzer Etn. II, 10. Mit einer Urbed. "Stab, Stock" zu stabs, s. Persson Beitr. 4235, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 15, Trautmann Wrtb. 280

Avots: ME III, 1037

staklaîns, gabelig, zackig U.: bē̦rza staklainā sakne Etn. II, 77. aste . . . bezdelīgai staklaiņa LP. VII, 1185. ve̦lns grūda staklainuo sē̦tā, bet stakle iekaras sē̦tā LP. V, 91.

Avots: ME III, 1040

stiegrs (ein hleologismus?), = stiegrains: aknes">stiegras uozuolsaknes Duomas 11, 369. miesa tapa dzīslaināka, stiegrāka Veselis Daugava l, 425.

Avots: ME IV, 1078

strauja (li. sraujà, slav. struja "Strom, Strömung"), die Strömung" Wid., der Stromstrich LKVv., der Strom: tik spēcīga kâ liela ūdens strauja Lautb. Ind. un Arija 100. mūzikas skaņas ir kāšu strauja, kas viļņuojuot sē̦ras un bē̦das pruojām aizrauj Luomi 77. vītuoliņam upes strauja saknes plikas pludināja Ve̦nsku Ed. Jaunas dzejas 26. tecēja pa(r) baznīcu sudraba un ze̦lta straujas Pas. IV, 376 (aus Lixna). Ein loc. s. straujī (= strautā) BW. 8433, 4.

Avots: ME IV, 1081

*stur̂bs ² (gespr.: stûrbs ² od. stuôrbs ² ) Ahs. n. RKr. XVII, 54, stiebrs, der Halm: rudzi jau me̦tas *sturbuos Ahs. n. RKr. XVII, 54. nuo vienas rudzu saknes vairāki *sturbiņi iznākuši ebenda rāceņu *sturbi ebenda. wahrscheinlich ist stuorbs (woraus stūrbs ) aus stuobrs oder struobs umgestellt.

Avots: ME III, 1108

sulîgs, saftig: mīkstuo, sulīguo zâli Apskats 1903, S. 334. sulīga barība Lopkopība Il, 123. uotra (sakne) zaļa, sulīga LP. VI, 15. Subst. sulîgums, das Saftigsein: dārzāji daudz zaudējuši nuo sava sulīguma un garšas Konv.2 512.

Avots: ME III, 1119

taukene(s),

1) = tauku zâle(s), pinguicula Dz. V.;

2) = akne">tauku sakne(s), symphytum officinale Mag. IV, 2, 77. Vgl. taucene und li. taukìniai "symphytum officinale".

Avots: ME IV, 136

tàuks (li. táukas "Fettstückchen", s. Būga Ksn. I, 223, apr. taukis "Schmalz", serb. tûk "pinguedo", čech. tuk "Fett"), fett, feist: tauka mute, sūdaiņi ragi (von einer unreinlichen Wirtin) U. taukus zirgus baruosim BW. 11478. lai aug mieži kupli, tauki 32817, 1. taukie tīrumiņi 28245, 3 var. jūsu sejas ir taukas Vēr. II, 843. taukas pļavas Zeif. II, 152. neteic tauku nedīrātu! JlgRKr. II, sak. v. 595. juo taukāks, juo labāks RKr. VI, sak. v. 890. taukā sajēmies V Mos. 32, 15, fett geworden. Plur. tàuki, das Fett, der Talg: pārduot taukus, pirkt pavalgu RKr. VI, sak. v. 891. tauki pe̦ld pa virsu Br. sak. v. 1253. ūdens nevar taukiem virsū tikt JIgRKr. II, sak. v. 622. iet kâ pa taukiem (geht wie gehext, ganz glatt) Etn. II, 62 u. a. dzīvuo kâ zutis pa taukiem Jauna raža IV, 76. krietni taukuos iedzīvuoties Skalbe Kâ es . . . 23. alkstuošu ne pēc zemes taukiem Vēr. II, 99. zemes tauki (li. žẽmės taukai bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187), Gichtschwamm U., Etn. II, 11, phallus impudicus Frauenb., RKr. II, 75. tauku de̦sa, die Schlange Br. 411. tauku saknes U., symphytum officinale. tauku zâle(s) Mag. IV, 2, 74, U., RKr. II, 75, das Fettkraut, pinguicula vulgaris. Nebst tukt, tukls, tūkt, tūks, ae. ƥéoh "dicker Oberteil des Schenkels", ir. tón "podex" zur Wurzel von slav. tyti "fett werden", serb. tôv "Fettigkeit", ai. tūya-ḥ "kräftig, stark", tavas- "stark", av. tavaiti "vermag", li. túlas "mancher", apr. tūlan "viel", gr. τύλη "Polster", li. tumė´ti "dick werden", le. tumîgs "dick, fleischig", lat. tumēre "geschwollen sein", an. ƥumall "Daumen", ai. túmra-ḥ "feist", kymr. twf "Stärke" u. a., s. Trautmann Wrtb. 314 f., Walde Wrtb ² 797 f., Boisacq Dict. 945 f.

Avots: ME IV, 136, 137

tìrgus, -us, Demin. tìrdziņš,

1) der Markt; der Jahrmarkt
U.: nuoturejuši ik gada tirgu LP. VII, 364. gada tirgus, der Jahrmarkt Brasche. augļu, galas, malkas, zivju tirgus, der Obst-, Fleisch-, Holz-, Fischmarkt. sakņu tirgū pārduod visādas dārza saknes Ahs. Miķeļa dienas tirgus pat˙laban šķīrās laukā (war eben zu Ende) Kaudz. M. 30. pie . . . Prātnieka stāvējuši kâ tirgus, pilns pagalms (d. h. ein grosser Menschenanlauf) 6;

2) Lärm, Spektakel
L., U., Dond. u. a.: kas še par tirgu? was für einen Lärm gibt's hier? U.;

3) der Marktpreis
L., U.: tirgus ceļas, krīt, der Marktpreis steigt, fällt L., U. augstāku tirgu dabūt, einen höheren Preis bekommen MSil. Dan eben mit ur li. tur̃gus "Markt" und urslav *tъrgъ "Markt(preis)"; vgl. dazu Būga Aist. Stud. 172, wo der illyrische Stadtname Tergeste (nach G. Meyer IF. I, 323) u. a. verglichen wird. Bei einem solchen Kulturwort wäre Ablaut hier kaum zu erwarten; vielleicht ist le. tirgus rein lautlich aus *turgus entstanden, vgl. ostle. pypurs und ḱimūss Le. Gr. 34 und oben III, 848 siruobs.

Avots: ME IV, 194, 195

truopaîns,

1) = puosmaîns Gr.-Buschh., Meiran, Warkl: (mit ùo ² ), knorrig, abwechselnd dünn und dick U., Wessen: tas kuoks tāds truopains U. tie zirņu pāksti ir truopaiņi Kremon n. U. guovs . . . gaŗiem, truopainiem ragiem Jauns. III, 278; truôpains ² kuoks Segewold, ein Baum mit abgebrochenen Ästen;

2) porös,
(mit ùo) Rentzen, (mit ùo ² ) Kl.-Salwen, (mit uô ² ) Ekau; "caurumains" (mit uô ² ) Lems.; ausgewachsen, (innen) ausgefault (mit ùo) Rentzen, Serben: truopains kuoks, akmens, māla trauks, korķis Kl.-Salwen u. a. truopainas saknes Rentzen. truopaina vārpa, eine Ähre, in welcher Körner fehlen Gr.-Buschhof, (mit ùo ² ) Pilda, Warkl.

Avots: ME IV, 253

trūdaļa,

1) Verfaultes, Verwittertes:
putns sakrāj blāķī nuobirušas lapas, nuokaltušu zāli, sūnas un trūdaļu D.;

2) Demin. trūdaliņa, trūdaļiņa, die modern Machende, die Fäulnis Verursachende (Epitheton der Erde im VL.):
vai zemīte trūdaliņa (Var.: trūdaļiņa), tu trūdini dažu labu: tu trū-dini kuokam saknes, dažu mātes luoluojumu BW. 27551. biedri trūdaliņas klēpī (im Schoss der Erde, d. h: nach dem Tode) satikās Stari II, 703.

Avots: ME IV, 250

trūdēja, die madem Machende, die Fäulnis Verursachende (Epitheton der Erde): tu zemīte trūdējiņa, ... tu trūdini kuokiem saknes BW. 27551 var.

Avots: ME IV, 250

trûds, gew. der Plur. trûdi, Moder, Verwittertes U.; die irdischen Ūberreste: Sprw. šuodien ve̦se̦ls, rītā trūds JK. II, 587. viss stalts un vare̦ns trūduos krīt Vēr. I, 844. zemde̦gu trūduos izlīda virši MWM. IX, 601. jūsu trūdus zemei nuoduos St. n. Seifert Chrest. II, 25. pie trūda (organisku vielu) pūšanas Mazv. m. 21. trūdu zemes Mzv, m. 66, Moorerde; trūdu sakne, eine verwitterte Wurzel: kuo tu ēdi, nabadziņ? es paēdu trūdu sakņu BW. 31166, 3.

Avots: ME IV, 251

tuveniẽtis C., Sessw., wer in der Nähe wohut: tuveniešiem bijuse tīrā slē̦ga Etn. II, 88 (ähnlich: LP. VII, 558). Baišleja bijuse tuveniešiem visādu ļaunumu sakne Etn. II, 75.

Avots: ME IV, 276

uztvaicêt, noch, von neuem hitzen, bähen: uztvaicēt saknes se̦gtā traukā Bauske.

Avots: ME IV, 394

vagât (li. vagóti in Dusetos u. a. n. Būga) L., Bers., Drosth., Dunika, Erlaa, Lös., Peb., Schujen, -ãju, vaguôt St., U., Arrasch, Bauske, Dond., Golg., Memelshof, Ramkau, Sessw., Siuxt, Wandsen, Furchen ziehn, mit Furchen versehen: vaguot kartupeļus Wid. tupinus un saknes vaguo, lai nepieaug zāļu Ramkau. S. die Notiz zu vaga.

Avots: ME IV, 432

I vàle (li. volė˜ [acc. võle̦] "hölzerner Schlägel") Neuenb., (mit à ² ) Prl.,

1) die Keule; der Kolben; der Waschbläuel
U. (auch vāls), (mit à ) Wolm., (mit â ² ) Frauenb., Iw., Karls.; das Walkholz V.; ein Holzhammer U. (auch vāls), (mit à ² ) Kl., Lubn., Schwanb., (mit â ² ) Frauenb., Salis, Stenden; der Schlägel, womit Lehm geschlagen wird U. (auch vāls), Sessw. (mālu vàle ² ), der Estrichschlägel Bielenstein Holzb. 102 (auch vāls); der Schlägel am Dreschflegel U. (auch vāls), BielenStein Holzb. 509 (mit Abb.; in dieser Bed. unbekannt in Jürg. u. Wolmarshof); der Dreschflegel V.; "kuoks, kas tur tīklu ūdenī plašumā" (mit ã) Nogallen; Plur. vāles, runde Hölzer, Knüppel, an die die Netzflügelenden mittels grober Schnüre angebunden werden" Angern n. Bielenstein Holzb. 649; kara vāles Antrop. II, 55; R. Sk. II, 6. pamana labu vāli, kuo malkas skaldītājs aizmirsis. krauj (= schlägt) lācim pa galvas vietu LP. V, 167, kuoka vālīte (viņu lietuo tâ˙pat kâ āmuru) Purap. Austr. kal. 1893, S. 73. lai velēja jūras meitas ar sudraba vālītēm BW. 34028. apkūlām miežus, rudzus ar uozuola vālītēm 28795. tam (= sprigulim) ir kāts, aukla, vāle A. XI, 1.71. ruokas kâ vāles Kav. Sprw.: kâ ar vāli pierē (sagt man, wenn einem etwas Unangenehmes od. Unerwartetes offen herausgesagt wird) Br. sak. v. 1323. - bungu vāle,

a) der Bläuel, Holzhammer
Bielenstein Holzb. 321;

b) der Waschbläuel
Bielenstein Holzb. 440;

c) ein Keil zum Holzspalten
Neik. n. U., (mit à ) AP., (mit â ² ) Salis, Segew., Stenden;

2) Plur. vālītes, Klöppel
U.;

3) vàles AP., (mit à ² ) Erlaa, vālītes U., zusammengerollte Würstchen, wie sie sich z. B. unter geführten Heugubben bilden
U.: kādas vāles sagriezušās AP., Erlaa;

4) vālītes, Kolben, Saatkolben am Rohr
U.; vālītes Mag. IV, 2, 91, vàlīte(s) AP., Arrasch, Drosth., Ramkau, vàlīte(s) ² Erlaa, Kaltenbrunn, Lubn., Sessw., vâlīte(s) ² Nauksch., Pankelhof, Widdrisch, vãliņas Wolmarshof, vâliņi ² Stenden, bungu vãle Ruj., e̦ze̦ra vālītes RKr. II, 80, kalmju vālītes RKr. II, 80; Konv. ² 1144, vilku vàle Jürg., (mit à ² ) Gr.-Buschh., Saikava, Sehren, Sonnaxt, (mit â ² ) Salis, Widdrisch, vilka vàlīte ² Oknist, vilku vālītes U., RKr. II, 80; Konv. ² 144, die Rohrkolbe (typha latifolia L.); celmeņu vàlīte(s) ² Schwanb., der Stengel mit dem Blütenkolben von plantago; vâlītes ² , eine Pflanze (anders wo dundurlapas genannt) Segewold: tumši zaļu krāsuoja iekš niedrīšu vālītēm Etn. III, 58. vālīšu saknes sarīvē pret izsitumiem 160. ceļmallapu vālītes, savārītas, dzer pret cauru vē̦de̦ru 1, 109. kukurūzas vālītes Mazvērsītis Lopkopība 3, 67. pagalvī ielikts vālīšu spilventiņš A. XI, 5. Nebst r. валёк "Waschbläuel" u. a. wohl zu velˆt "wälzen", s. Persson Beitr. 544 f., Trautmann Wrtb. 349, Walde Vrgl. Wrtb. I, 303.

Avots: ME IV, 497

velêt (li. velẽti "velêt" Tiž. III, 336, Liet. pas. III, 317, Jauris Perev. gramm. 47 u. a.), -ẽju,

1) mit dem Waschbläuel schlagen
U., Frauenb., Golg., Wessen, Wolm. u. a.; waschen U.: senāk izmazgātus kre̦klus velēja ar kuoka vāli Frauenb. pie Ventiņas es velēju... villainītes BW. 354, 1. balši drēbes velējam 6886, piektdien drēbes nevelē 14106. sievieši velējuši... drēbes Etn. III, 25. velējamais beņķis, die Waschbank Frauenb. velējama vāle, der Waschbläuel Frauenb. u. a.;

2) (mit einem Knüppel
Frauenb.) schlagen Dond.: kalps sācis rijas siênas velēt, ka putējis vien LP. III, 108. ņem(i) labu gāžamuo un sāc(i) saknes velēt! VII, 489. tautu dē̦ls... velē savu kumeliņu BW. 145261 (ähnlich: 12730, 3 var.). tē̦va dē̦li velē savas līgaviņas 12731. Refl. -tiês, mit dem Waschbläuel schlagen Spr., waschen Spr., mit Waschen beschäftigt sein Golg., Wolm., U.: iznāce... meitas velēties un mazgāties BW. 13272. sievieši velējas straumē. kas tur balti velējās Daugaviņas maliņu ? Biel. 932. velējaties un izvelējat arī manas bikses! Etn. III, 91. ziedu dienā... nevelējas II, 181. ce̦turtdienā priekš un pēc krustdienas nedrīkst velēties RKr. VI, 39. - Subst. velêšana, das Schlagen (mit dem Waschbläuel), das Waschen; velẽjums, das einmalige, vollendete Schlagen (mit dem Waschbläuel), Waschen; das Resultat des Waschens: divreiz vilku linu kre̦klu ar tuo vienu velējumu BW. 5698; ve̦lê̦tãjs, wer (mit dem Waschbläuel) schlägt, wäscht. Zu velt, s. Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 529

vem̃t (li. vémti), vemju, vẽmu, sich erbrechen, vomieren U.: Sprw. kur tuo ņems, ka žīds vems! Br. sak. v. 1513. bē̦rzs sāk vemt, der Birkensaft fängt an zu gerinnen Fest., Lub. vemjamā sakne Preip. 21 oder vemjamās zâles, ipecacuanha, tatarus stibiatus u. a. Ārstn. kal. II, 99. - Subst. vem̃šana, das Vomieren; vẽmẽjs, wer vomiert; uguns vēmējs MWM. VI, 543 od. uguns vēmēja kalns, der Vulkan. Nebst vimbas "Geifer", vē̦mas und li. vimdyti "erbrechen machen" zu ai. vamiti "erbricht", gr. ἐμέω (wozu Specht KZ. LIX, 118 f.), lat. vomō "erbreche", an. váma "Übelkeit" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 262 f., Trautmann Wrtb. 350, Boisacq Dict. 247 und Wood AJPh. XXVII, 62.

Avots: ME IV, 536

vendîgs, geschickt (mit eñ) Nötk., Ruj.; anstellig, nicht bäurisch (mit eñ ) Grünw., (mit èn ² ) Bers., Grawendahl, Laud.; merkwürdig, sonderbar, komisch (aber dabei angenehm Erlaa), auffallend Lennew., Linden - Birsgaln, Wessen, Mag. XIII, 3, 64; Stockm. n. Etn. I, 121, Nerft, (mit eñ ) Grünw., Jürg., (mit èn ² ) Fehteln, Vīt.; schnakisch L., schnurrig Erlaa, Kokn. und Ruj. n. U., (mit èn ² ) Bers., Fest., Kl.: tad ir vendīgs, der ist mal sonderbar Mag. XIII, 2, 54. vendīga (merkwürdig, ungewohnt) runa, dziesma Jürg. kâ tu vendīgi runā! ebenda. vendīgi vārdi, sonderbare Worte Fest. viņa izturēšanās bij ļuoti vendīga (sonderbar) Vīt. ar... braukšanu gāja viņam pa˙visam vendīgi Vīt. 77. tam cilvē̦kam i[r] runa vendīga, i[r] uzvešanās vendīga (merkwürdig geschickt und wohlerzogen) Bers., Laud. vendīgs (Var.: vīzīgs) auga uozuoliņš vendīgā kalniņā: vara saknes, ze̦lta zari, sidrabiņa lapiņām BW. 34066, 21. brāleliņš... vendīgi (Var.: gudri) atsacīja 15193, 3. apmierina sevi vendīgajām duomām, ka... Plūd. Llv. II, 188. vendīgs līdzīgums... jautruo redzi krāpa MWM. VIII, 10. Aus d. wendig "munter, geschickt" (bei Frischbier II, 463); zur Bed. "komisch" vgl. veikls.

Avots: ME IV, 536, 537

vim̃baļi Dond. "aknes">tievas dārza saknes": kas tie par cikuoriņiem, tik vimbaļi vien! Dond. n. RKr. XVII, 63.

Avots: ME IV, 598

I vir̃gât C., Serbigal, (mit ir̂ ) Ronneb., Smilt., Trik., (mit ìr ² ) Lis., -ãju, raufen, reissen, zupfen Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Golg,, Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Vīt.; reissen, zerreissen, abtragen Sessw.: kuce̦ns virgā grāmatu, papīru, lupatu Golg. virgāt matus, linus Vīt. sīkstu ve̦lē̦nu aruot bij gan, kuo virgāt ders. saknes jāvirgā gruoziem Serben. meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: sukāt izsukāta) BW. 23618 var. kāds sāka virgāt harmōnikas Saul. I, 211. Refl. -tiês, sich, einander beissen, raufen, (scherzweise Lubn., Meiran) zanken Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Grawendahl, Kosenhof, Meselau, Peb., Ogershof, Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., Drosth., Gotthardsberg; albern, lärmen Lubn., Meiran: virgājās kâ suņi Grawendahl. mūsu un viņsē̦tas suņi briesmīgi virgājās Sessw. bē̦rni virgājas Schwanb. zēni sāka matiem virgāties (einander die Haare raufen) Vīt. tad ta tie virgājas! Lis., Nötk. Zur Wurzel u̯er- "aufreissen, ritzen" (bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 286)?

Avots: ME IV, 604, 605

zalˆktis (li. žalktỹs bei Būga Izv. XVII, 1, 49) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Gilsen, Jürg., Neuenb., Ogershof, Prl., Schujen, Sunzel, Trik., zalˆktis ² Angern, Arrasch, Bl., Dond., Durben, Frauenb., Gaiken, Gaweesen, Gold., Gramsden, Gr.-Essern, Grikken, Gudenieki, Hasau, Iw., Kalleten, Karls., Kremon, Krohten, Kurmalen, Līn., Lubessern, Medsen, Mitau, N.-Bartau, Nogallen, N.-Salis, Ob.-Bartau, Paddern, Pampeln, Perkuhnen, Planetzen, PlKur., Pormsaten, Ranken, Rawen, Schnehpeln, Schrunden, Schwarden, Selg., Senten, Spahren, Stenden, Telssen, Turlau, Wahnen, Waldegalen, Wandsen, Wirginalen, Wormen, zalktis RKr. VIII, 101, Altenburg, Alt-Mohken, A-Rahden, A.Schwanb., Bers., Ellei, Erwalen, Gränz-hof, Kreuzb., Kr.-Würzau, Lamingen, Linden, Lipsthusen, Lubn., Mar., Marzenhof, Nigr., Nötk., Nurmhusen, Plm., Postenden, Preekuln, Ronneb., Sackenhausen, Saucken, Sehmen, Serben, Sessw., zalˆkts ² Suhrs n. FBR. VII, 41; VIII, 120, Rothof n. FBR. VIII, 120, zalkts U., zalˆksis Erlaa, Saikava, Sessw., zalksis Seyershof, zalksis U., zalˆkšs ² Schlehk n. FBR. VII,41, zalˆksnis ² Wainsel (nur in Märchen vorkommend), zalksnis Memelshof, zalsis Oselshof, zalˆtis (li. žaltỹs, gen. žálčio ) N.-Peb., PS., zaltis ² Orellen n. FBR. XI, 40, Baldohn, Frauenb., Kurs., Siuxt, Treiden, Waddaxt, * zaltis (s.KZ. L, 27) Ruhtern, Sussikas, zaltis U., RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6, Annenhof bei Mar., Ekau, Fossenberg, Grosdohn, Jakobshof, Līve, Marzen, Meselau, Salisb., Zerrauxt, Demin. zaltiņš U.,

1) die Ringelnatter, Hausnatter (tropidonotus natrix L.)
RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6; eine Schlange überhaupt U., Frauenb., Telssen; ein Molch Linden n. U.: zalktis ceļu ritināja BW. 31737, 1. zalkša asins Br. 124. zalkšu dūriens 418. zalkšu ķēniņš 383. zalkšu kruonis ebenda. zalkšu vārdi Br. IV, XLV. raibais, skauģaiņais, strīpaiņais, rūtaiņais zalktis Br. 399. rudais zalktis 400. ūdens zalktis dzīvuo ūdenī Livl. n. Heniņ. slinks kâ zalkts, sehr faul U. viltenieks, zalša mẽle BW. piel. ² 15640. senāk latvietis savu sūcẽju tâ sunīja: tu zaltis, es tevis dēļ e̦smu kaltis! Etn. IV, 42;

2) in genitivischen Verbindungen:
zalkša raksti, eine Art Webmuster: lindraki... ar... zalkša rakstiem Janš. Līgava I, 434. - zalkšu kārklis Karls., daphne mezereum; zalšu liepa, der Seidelbast Brasche, Sassm.; Sandelholz U.;( zalkšu l. ) eine Pflanze, die im Walde wächst Frauenb.; zalkšu (zalšu RKr. II, 75) mẽle, Triften- Knabenkraut ( orchis morio L. ) Wid.; zalšu (zalkšu U.) sakne, Wiesenknöterich, Hirschzunge (polygonum bistorta L.) RKr. II, 76, Birsman; zalšu uoga, die Einbeere (paris quadrifolia L.) U., RKr. II, 75;

3) zaltis ² Frauenb., ein listiger Mensch.
Der nom. zal(k)sis für. zal(k)tis nach dem gen. zal(k)ša. Nebst li. želektỹs dass. (bei Būga I. c.) wohl am ehesten nach Zubatý BB. XVII, 328 und Oštir WuS. IV, 214 zu zaļš, ze̦lts, zalgs. Anders (zu li. žalga "Stange" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 540) Petersson IF. XXIV, 276.

Avots: ME IV, 684, 685

zilinums Kand., Lipsthusen, Sassm., Stenden "zilumzâles, veļas zilums" zilināt veļu ar zilinumu Sassm. Beruht auf einem Prät. *zilinu (= li. žilinau); vgl. zur Bildung retinuma sakne.

Avots: ME IV, 720

I zirdzene Dr., zir̂dzine Oknist, zir̂dzinis Oknist, Plur. zirdzenes L., U., Mag. IV, 2, 80, Bers., (mit ir̂ ) Kr., wilde Engelwurz (angelica silvestris L.); zirdzenes, aegopodium podagraria Wid.; zirdzene, die Brombeere V.; zirdzenes "melnenes" Konv. ² 3390: vīgriežņu un zirdzeņu čumuruos A. XVII, 289. - zirdzeņu sakne, Angelikawurzel Elv.

Avots: ME IV, 726

zistaks "?": izlīdis Žibu Kriša kâ zistaks nuo saknes LP. VII, 903.

Avots: ME IV, 729

zun̂ts ² Sassm., die Jauche: nuo vēršu staļļa ve̦d zuntu uz lauka Sassm. n. RKr. XVII, 65. ar zuntu aplietas dārza saknes aug vare̦ni Sassm.

Avots: ME IV, 751

I zvẽrêt, -u (zvẽ̦ru AP., Arrasch, C., zvẽru Wolmarshof) od. -ẽju (Dond., Salis), -ẽju,

1) schwören, einen Eid ablegen
(unbek. in Zvirgzdine): zvērēt uzticību Austr. kal. 1893, S. 74. nepatiesi zvērēt, falsch schwören U. es zvē̦ru, ka tuo nedarīšu;

2) "?": māsiņ,... mēs par tevi zvērēsim.... zvērējat tiem ļaudīm, kam nav mīļa dzīvuošana! BW. 13646, 8. pēc tevim zvērējam.... es negribu zvērējam: zvē̦rē̦tiem ļautiņiem, tiem dieviņš nelīdzēja 13646, 26. Refl. -tiês,

1) (wiederholt schwören), sich verschwören
L., St., mit einem Eid beweisen Spr.: pie krustiņa zvērējās BW. piel. ² 1413, 1. kuo liedzies..., kuo tik daudzi zvērējies (Var.: dievuojies)? 12558 var.; 24958. uozuoliņš zvērējās saulei saknes nerādīt 2799, 4. tu vari zvērēties visu dienu, es tev tuomē̦r neticēšu Stenden. Zveņģis salicis ruokas, zvērējies un dievuojies Upīte Medn. laiki 69. kâ tas zvērējās, lādējās pikti Lapsa-Kūm. 155;

2) "?": ne es ēšu, ne es dzeršu, pēc māsiņas zvērējuos BW. 13646, 1. - Subst. zvẽrẽjums, der Schwur
V. Mos. 7, 8. Aus mnd. sweren "schwören".

Avots: ME IV, 772