Paplašinātā meklēšana

baũgurs: auch AP. (hier daneben ein Demin. baũgurītis).

Avots: EH I, 207

baũgurs (russ. бугóръ "Hügel"),die Anhöhe, der Hügel PS., C., Etn. III, 169. [Nebst bugurains "höckerig" u. a. oder aber zu ai. bhugná-ḥ "gebogen" u. a. oder aber zu got. biugan "biegen" u. a. bei Walde Wrtb.

2 322, Fick Wrtb. III ⁴ , 273, Feist Wrtb. ² 71 und Boisacq Dict. 1022 f.]

Avots: ME I, 267

I bugurs: ar buguru zvejuo tik lučus, plekstes Kaugurciems.

Avots: EH I, 249

I bugurs, ein groses Zugnetz, neliela tīkla kule ar 3 - 4 asu gar"iem spārniem katruos sānuos Konv. ² 2335; [vgl. bogars].

Avots: ME I, 345

II bugurs od. bugura, die Butte Bielenstein Holzb. 651; [zu buguris].

Avots: ME I, 345

‡ čañgurs (mit hochle. a aus e, ?) Ramkau, = če̦murs: uogu, ziedu č. - Vgl. če̦ñgurs.

Avots: EH I, 285

[če̦ñgurs AP., C. "ein Büschel"; vgl. če̦nkurs.]

Avots: ME I, 409

‡ cigurs, ein kleines Lamm N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 618.

Avots: EH I, 269

‡ čiñgurs AP., ein Hümpel: par purva činguriņu BW. 9808, 6 var.

Avots: EH I, 290

‡ čoñgurs Salis, = čuñgurs, eine Beerentraube.

Avots: EH I, 293

čungurs, ‡

2) eine Beerentraube
(mit uñ) Salis; ‡

3) "= čuõkars 1" Grünh.

Avots: EH I, 295

čungurs, der Knäuel, Klumpen: sarauties čungurā Tr. III, 22; gew. čunkurs.

Avots: ME I, 421

I gùrste,

1): mit ur̂ ² Frauenb., Grob., Iw., Orelleu, Ramkau, Salis, Seyershof, mit ur̂ Gr.-Buschh.: ieduodat ... gurstīti linu Janš. Apskats 1903, S. 97; eine Handvoll Flachs, Hanf oder Stroh
Orellen; vilnas g. BW. 34825, eine Schur Wolle Brasche; ‡

3) ein dickes, strohernes Band:
salmus sasien ar gur̂sti ² Orellen; nuo jē̦kulas sataisa tādas gur̂stes ² ("?") AP.; ‡

4) ein knockenförmig zusammengedrehtes Heubündel
AP.: sìena gubu ceļā paliek gurkstes.

Avots: EH I, 421

II gur̂ste ² , der Faulenzer, die Faulenzerin Dond.: slinka gurste mātes meita BW. 13167. jaunavas ve̦cāki nav nekādi papelējuši gurstes un snauduļi.

Avots: ME I, 684

gurstêtiês U., in Mattigkeit vergehen, verscheiden.

Avots: ME I, 684

[kaũgurs Salis, kàugurs ² Kreuzb., = paugurs, der Gipfel eines Hügels. Zu kaudze.]

Avots: ME II, 173

kuogurs: auch (mit uõ ) Kl.-Roop (= kukurs II).

Avots: EH I, 686

kuogurs, eine Traube, Strauss, Rispe; linu kuoguri Flachsknospen Harder n. U. (nach U. richtiger wohl: die ganze abgeschnittene Saatrispe); die Wurzel von Feldspargel od. Schweinstrüffeln Schweder n. U.

Avots: ME II, 342

‡ kugurs Lems., = kukurs II: šuogad kuguri pilni ar sē̦klām.

Avots: EH I, 667

‡ maîtmugurs ² (Stammform?), ein Schimpfname Salis n. FBR. XV, 61 f.

Avots: EH I, 778

[mẽ̦gurs Serbigal, ein junger Ochs oder Bock.]

Avots: ME II, 613

pàngurs ² : auch Heidenfeld, Prl.

Avots: EH II, 160

pàngurs ² [Sessw., Lös.], ein Hügel, eine mit Gras bewachsene Anhtihe Sessw.; [wohl zu pañga; zum Suffix vgl. paugurs].

Avots: ME III, 77

paũgurs,

1): "ein sehr steiler kleiner Hügel"
Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 184

paũgurs PS., Jürg., N.-Peb., Sessw., Kreuzb., Kl., Druw., Selg.,

1) auch pàugure ² Warkh., paũguris Ruj., Bauske, ein (kleiner, unfruchtbarer, waldloser
Schujen, Jürg.) Hügel Lettg., Plm., Serbigal, Salgaln, der Bergrücken Pabbasch: es uzkāpu kalniņā, pašā kalna paugurā BW. 27919, 2. kalni ar sniegu apklātiem pauguriem A. v. J. 1896, S. 151. klinšu pauguri Vēr. I, 1027. māla paugurs nuoras malā Blaum.;

2) der Dachfirst
Mitau. Als Reimwort zu baũgurs zur Wurzel von pauga I u. II.

Avots: ME III, 127

pļẽ̦gurs PS., Salis, pļē̦gurs Plm. n. RKr. XVII, 73, Fest., Stelp., Adsel, Sessw., pļē̦gurs Nieder-Kurl., Judasch, pļẽ̦guris Karls., pļē̦guris Wid., Treiden, Grünw., Gr.-Sessau, pļè̦guris ² Mar. n. RKr. XV, 132, ein liederlicher, unzuverlässiger (Sessw., Adsel) Mensch, ein Schwätzer Mar., pļē̦gurs "kas visu izstāsta, kuo dabūjis dzirdēt; kam pie uzvešanās nav ne˙kāda satura" Gold. n. Etn. IV, 165: tu visu, dienu ka pļē̦gurs pa kruogu nuoplē̦guruoji Plm. n. RKr. XVII, 73. viņš ir pļē̦guris un vairāk ne˙kas MWM. X, 586. viņš . . . ar pļē̦gura vaļsirdību izstāstīja savu nepanākumu: Blaum. un nu šitie pļē̦guri viņu vēl tâ izķēza A. v. J. 1902, S. 296.

Avots: ME III, 370

‡ puõgurs Salis "lina kukurs, kuoguris".

Avots: EH II, 346

‡ pùngurs ² Alswig, = pàngurs ² . Vgl. punguors.

Avots: EH II, 325

smagurs: der Näscher; der Zeigefinger Skaista (acc. smaguru).

Avots: EH II, 531

smagurs Oberl. n. U., leckerer Appetit; Näscherei Wid.; der Näscher Celm. Zu li. smaguris "Näscher", smaguriaĩ "Leckerbissen", mnd. smak(e) "Geschmack", smaken, afries. smakia "schmecken" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 689.

Avots: ME III, 949

stungurs,

1): der Stengel einer Pflanze; ein Zweig ohne Blätter; der Stumpf (Arm, dem die Hand amputiert ist)
Stenden (mit uñ ).

Avots: EH II, 596

stungurs,

1) auch stunguris, stungars BW. 34721 (aus Windau), der Strunk, Kohlstrunk U., Plur. stunguri, abgetrocknete Stengel Kawall n. U., zerbrochenes Gezweig U.: starp šiem stungurīšiem un nuovītušiem rāciņu virkšņiem Plūd. Rakstn. I, 60;

2) stunguri, Holzstückchen
U. Wohl als ein Kuronismus zu li. stùngis "Messerstumpf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 19 und 28).

Avots: ME III, 1107

uñgurs (unter uñguris),

1): auch AP.

Avots: EH II, 713

‡ vidmugurs Wainsel n. FBR. XIV, 87, die Mitte des Rückens.

Avots: EH II, 781

zigurs U., = žīgurs, der Sperling. Wenn mit ī (aus in ) zu lesen, zu apr. singuris "Stieglitz".

Avots: ME IV, 718

žigurs Wenden u. a. n. U., ein Sperling; žigurs Oberl. n. U., žiguris L. (unter žūguris), Fischer 84, ein Storch. Vgl. žīgur(i)s.

Avots: ME IV, 809

žĩgurs (unter žĩguris): der Sperling Ramkau; čīkstē̦dams, vaidē̦dams, gaisā skrēja žīguriņš BW. 8981 var.

Avots: EH II, 819

zugur(i)s (vielleicht mit ž- zu lesen) Elger Diction. 19, = zubur(i)s.

Avots: ME IV, 749

zvĩgurs Nötk., zvīgurs U., (mit ì ² ) Kr., der Sperling. Wenn mit ī aus in, zur Wurzel von zvañdzinât.

Avots: ME IV, 779

I žvīgurs U., A. - Laitzen, Ramkau, Stom., Tirsen, (mit ĩ ) C., Gotthardsberg, Nötk., Serben, Smilten, Wesselshof, ("selten") Plm., (mit ì ² ) Adl., Golg., = zvīgurs, žīgurs, zvirbulis, der Sperling: kâ žvīguri kaņupēs BW. 14215 (ähnlich 19043 var.). žvīgurs, nebēdnis, čirkst Tirzm.

Avots: ME IV, 847

II žvĩgurs Gotthardsberg " ripa, skriemelis austuvēm, kas laiž nītis uz augšu un leju".

Avots: ME IV, 847

žvìngurs ² Aps. (aus Lis.), = žvīgurs, der Sperling.

Avots: ME IV, 845

atšļukt, intr., zurücksinken, sinken, zurück-, hinfallen: viņš bezspēcīgi atšļūk uz kādu akmeni Asp. R. VII, 39. viņa atšļuka sē̦du Blaum. [lai atšļūk duŗamais BW. VI, 35525 var.]. mani spē̦ki pagurst... ruokas atšļūk. ruokas atšļuka vaļā, die Hände gingen los.

Avots: ME I, 202

bauga,

1) ein Klötzchen oben am Sack des Fischernetzes
Kawall n. U.;

2) auch baugs, ein altes verfallenes Haus, wo niemand wohnen kann
Lub., P., bàuga ² Bers.];

3) eine Sumpfige Stelle am Flusse, steiler Weg,
purvs upmalēs sle̦pe̦nas akates, kur ātri var iekrist, stāvs celiņš Etn. III, 161;

4) schlechter Boden:
tādā baugā nekas neaug AP.; [

5) eine Anhölie
Wid.];

6) baũgas, die Habseligkeiten, der Kram:
viņš atnāca pie mums ar visām baugām Dond. n. A. X, 2, 439. [bauga 1 nach Büga KSn. I, 197 zu baũgurs (s. dies) und buga "Kuh ohne Hörner" und nach Persson Beitr. 258 ³ nebst buga und budzis "Beule" vielleicht zu d. biegen u. a. Dazu wohl auch bauga 3, woran sich bauga 4 anzuschliessen scheint (vgl. etwa russ. dial. бу́га "низменные рѣчные берега; лѣсная полоса, насколько она потопляется яроводьемъ"?), und wohl auch baũgas "Eingeweide". Mit baũgas 6 vgl. etwa russ. бу́горъ "хламъ, дрязгъ", und mit bauga 2 - le. bàuka.]

Avots: ME I, 267

bauguve, eine grosse Menge lebender Wesen: liela bauguve puišu nuogāja gaŗām Grob. [Zu baũgurs? vgl. russ. бугóръ "Haufen".]

Avots: ME I, 267

bogars Pabbasch, bogors Etn. II, 106, [Biel. Holzb. 651], ein grosses Zugnetz [bog - hier wohl aus bug -, vgl. bugurs.]

Avots: ME I, 321

buguôtiês, sich neigen, bücken, mit dem Kopfe wiederholt nicken: zirgs buguojas kâ žīds Kand., Tals. viņš, pilnu glāzi ruokā turē̦dams, buguojās U. b. 104, 33; vgl. boguoties. [Nebst baugurs, buguris, bugurains zu ai. bhujáti "biegt" u. a. resp. zu got. biugan "biegen" u. a.; vgl. dazu Persson Beitr. 30 ² und Trautmann Wrtb. 39.]

Avots: ME I, 346

[buguris Weinsch. "ein kleiner Hügel; jede (sei es auch noch so kleine) Erhabenheit auf einer beliebigen Fläche." zu buguoties und baugurs.]

Avots: ME I, 345

buguruôt, mit einem bugurs fischen Konv. ² 2335.

Avots: ME I, 346

‡ caũrbiru zirgs, ein Pferd, das beim Fahren oft mistet Sassm.: c. z. ātri piegurst.

Avots: EH I, 260

I čiguris "?": tu, gailīt, čigurīt (Var.: ķigurīt, ķikurīt!) BW. 25028, 2 var. [aus Sinolen]; ein čigurs Mar. n. RKr. XVII, 131.

Avots: ME I, 412

čugums,

1) der Dachfirst
BW. 31933, 27 var., [Ronneb., Smilt., čugurs Salisb.;

2) die Stelle, wo die Äste einer Heugabel sich vereinigen
Bers.];

3) biezs zaru čugums Upīte Medn. laiki 91; [vielleicht gleichbed. mit če̦gums].

Avots: ME I, 418

grīžuole, die Knocke, gurste linu Selg. n, Etn. IV, 33; vgl. li. grįžulė˜ "связка льну."

Avots: ME I, 659

gur̂kste ² [Dunika, Nieder-Bartau,] lokal mit eingeschobenem k für gurste.

Avots: ME I, 683

gur̃t, -stu, -ru PS., K., [Bl., Pl., Līn., Salis, Ruj., Serbigal, gur̂t Nerft, gùrt C. (li. gùrti "sich legen (vom Winde)"),

1) matt, schwach werden, abnehmen:
kājas, ruokas, kauli, sirds, spē̦ki gurst. guruši brūtgāna brāļi BW. 24086;

2) vējš gurst, der Wind legt sich. [Nebst gurds, gurls zu li. gur̃sti (prt. gurdaũ) "krepieren" (s. Būga Aist. Stud. 178 u. KZ. LII, 93) und vielleicht (s. Zupitza Germ. Gutt. 84, Brugmann IF XXXIII, 302 u. a.) zu got. qairrus "ruhig" u. a.]

Avots: ME I, 684

I gùrste,

1) ein Flachsknocke:
linu gurste, auch gursts, -s, [Serbig.]:

2) der Klumpsack:
ruotaļas iesācējs paņe̦m lakatu, tuo sagriež gurstī (gurstē Etn. III, 28) Etn. II, 70. Zu r. горсть "Handvoll", [serb. gr̂st "hohle Hand, zum Fassen hingehalten", poln. garnąc/ "zusammenscharren" u. a. s. Zubatý AfslPh. XVI, 394, Zupitza Germ. Gutt. 171. Brugmann IF. XVIII, 129 F., Berneker Wrtb. I, 371 f., Trautmann Wrtb. 102 und (zum Suffix) Fay AJPh. XXXIV, 30.]

Avots: ME I, 684

kaire, der Reiz, die Neigung: prāti gurst zem... kairēm JR. IV, 62. Der Plur. kaires, Streitigkeiten, Hader, Zerwürfinis: viņš pacēlās le̦pni pār visām kairēm un piemānītām cerībām Bers.

Avots: ME II, 134

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kàudze (li. káugė "Heuhaufen", [aber kaũgė Lit. Mnd. I, 148 (2X)]), Demin. verächt. [kàudzele C., kaûdzele ² Ruj., kaũdzele Dunika], kàuģele, [kaũģele Līn.], kauģelĩte Ltd. 1425,

1) ein grosser, runder Heu - od. Eornschober mit einer kegelförmigen Spitze:
kaudzi mest, eine Haufen, Schober anrichten, schobern: kaudzi me̦t, metēja nere̦dz (Rätsel: der Maulwurf);

2) ein Haufe überhaupt, eine über den Rand gehende Anhäufung, die Überfülle, das Übermass:
pūrs, stuops ar kaudz, ein Lof, Stof mit einem Haufen. malu, malu visu rītu, siekam kaudzes nenuomalu BW. 8102. apcirkņi pilni kaudžu kaudzēm LP. IV, 35. biezputras trauku pielika ar kaudzi pilnu VII, 287. devis katram pa mē̦ram un vēl uzbēris labu sieku kaudzes tiesai V, 82. tē̦vu alu Trimpus atkal kaudzēm lej Aus. Im VL. sehr beliebt zur Schilderung des reichen Brautschatzes: jau pūriņš kaudzi meta BW. 15054, 2. kaudzītēm, kaudzītē 7652. es pūriņu piedarīju, kaudzes vien vajadzēja BW. 25615. tuvinieki me̦t naudu un dāvanas pūra kaudzei BW. III, 3, 622. - tev spuolīte kaudzi me̦t, man nav spuoles dibinā BW. 6977. kaudzēm, kaudžu kaudzēm, haufenweise: tam naudas kaudzēm. [Nebst kaugurs und li. kaugurỹs "mit Sandgras bewachsener, kleiner, steiler Hügel", kúgis "ein grosser Heuhaufen" und apr. kugis "Knauf am Schwertgriff" (s. Trautmann Apr. Spr. 364) zu mnd. houc (gen. houges), an. haugr "Hügel", schweiz. hock "Haufe", tirol. hocken "Heuhaufen" (wenn hier altes gh im Wurzelauslaut vorliegt) resp. zu an. hokenn "gekrümmt"; vgl. Persson Beitr. 114, Johannesson IF. XIX, 129, Zupitza Germ. 22 u. 110, Fick Wrtb. III ⁴ , 91.]

Avots: ME II, 172, 173

‡ kauguris Mag. XVII, 1, 83, = kaũ-gurs">gurs; "Hügel" (mit aũ ) PlKur.

Avots: EH I, 593

kuogars U., = gurs">kuogurs; [kuôgari ² Treiden "Samenkapseln des Flachses"].

Avots: ME II, 342

kuogulĩtis "?": ak tu, pūra kuogulīti, tavu daiļu augumiņu! Rīgas kungi tevis dēļ ze̦lta naudu liedināja BW. 32527 [aus Siuxt. Zu kuogurs?]

Avots: ME II, 342

‡ II mārksne,

1) das Doppelkinn
(mit ã ) Stenden;

2) die Wamme (?):
juo sarukusi m., juo stiprāks un taisnāks mugurs No govju lopiem (tulk. A. Leitāns, Jelg. 1810), S. 8.

Avots: EH I, 792

mugura, mugara, gurs">mugurs [Glück Spr. Salom. 26, 3, Bielenstein Holzb. 651 ^1], Ruj. 26901, 2 [bei Glück III Mos. 3, 9 ein gen. s. mugures, Chron. 29, 6 ein acc. s. muguri],

1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;

2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;

3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen

ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;

4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;

5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]

Avots: ME II, 661

mugurkaũlaînis ,* mugurkaũlaîns dzīvnieks, mugurskaũlniẽks *, das Wirbeltier MWM. VI, 792; Konv. ² 832, 2115.

Avots: ME II, 661

nags,

1): laid nagus! "kratz flugs"
Lng.;

3): drauga nagi (Var.: ruokas ) BW. 5584, 1. meitai darbu pilni nagi AP:, Siuxt. kad ņemšu sprungulu nagā, tad tu gan redzēsi Siuxt. nevaru ne˙kuo duot, - pašam tik tâ nagu starpā Dünsb. Skaistā Mīle 14. nagu palaidnis Frauenb., ein diebischer Mensch.
nagus turēt Lng., nicht stehlen. viņš netur labus nagus Lng., er stiehlt;

4): rādi, kāds tev n. ir! Pas. Vlll, 416. kamē̦r vien tē̦viem turēsies n. uz zveju Delle Negantais nieks 26. stāsta, kādi nagi bijuši, līdz sivē̦nus iedabūjuši maisā Janš. Mežv. ļ. I, 234. kādi nagi man ar tādu kverkli! Bandavā II, 91. manai svainei ... tādi nagi nav ar viņu turami kâ man, dzīvuojuot ar viņu vienās mājās Dzimtene V, 257. nagi! - tutenis raganai taisni aiz gultas Pas. IV, 11. tīri kâ naguos: kājas neklausa, un ruokas gurst Siuxt. naguos jau ir ar tiem čušņiem, kur jau viņi ira ebenda. nav ne˙kādu nagu, - vajag tik ķerties pie darba ebenda. nu ir naguos! Mežamuiža (Grenzhof). ka tevi naguos! ebenda;

6): nagu! "ruft man einem Pferde zu, dass es einen Huf hebe"
Tirsen u. a. šim zirgam sausi nagi un drūp ārā Siuxt. zirgam nuo lielas vilkšanas iegadās pilnie nagi (zem un pāri par nagiem aug gaļa, tâ ka tuo grūti apkalt) ebenda;

7): ce̦purēm ir n. Pas. XIII, 190;

8): auch Salis; eine gewisse Augenkrankheit
Orellen: acī n. iemeties. apužā ap tuo (scil.: acu ) vāku, kad ir iebiris kas, ieme̦tas tāds cietums, tuo sauc par acu nagu;

9): "slīps griêzums kuoka stīpas galuos" Siuxt: naguos turas stīpa kuopā; nagi satur, ka nešļūk ārā. stīpu liekuot ap trauku, šuos nagus pārliek krustām vienu pār uotru un aizāķē aiz stīpas;

11): vanaga nagi Wid., genista tinctoria; vanagu nadziņš Siuxt, eine gewisse Pflanze;
kaķa n., eine gewisse Pflanze (?): cik mēs patērējam kumelīšu, dzērves acu, kaķa naga Daugava 1928, S. 939; ‡

13) ve̦lna n. Siuxt, eine fünfzinkige Gabel zum Spreunehmen;
‡

14) putna n. U., ein Dieb (umschreibend).

Avots: EH II, 2

[nuoguras Warkh., Warkl., nuôgurs ² Ruj., Ermüdung.]

Avots: ME II, 789

II nùogurgt [od. nùogurdzêt Degunen, Perfektivform zu gurdzêt]: tad nuogurdz [Neu - Bilskenshof] tumši smiekli Bārda Stari II, 732. [sniegs nuogur̂dza (Lis., Bauske) od. nuogur̂dzēja zem kājām Jürg. akmens iekrita ūdenī, ka nuogurdzēja vien; ūdens ietecēja ve̦dē̦rā, ka nuogurdzēja vien Vank., Kursiten. kad purvā min ar kāju, tad apakšā ūdens nuogurdz Bauske od. nuogurst Lub. Fehsen, Meselau, Stomersee. zīda vate nuogurdz, kad tuo saspiež Tuckum.]

Avots: ME II, 789

nùogur̃t, intr.,

1) ermüden, ermatten:
kājas, ruokas nuogurst. tad visi spē̦ki nuogurst Seib. [kāpuosti stāv nuoguruši L., die Kohlpflanzen stehen wekl];

2) nachlassen, aufhören:
trums nuogurst kâ jūŗas viļņi Tr. IV, 188. vējš nuogurst Kand. nuoguris, müde, matt: atlaist nuogurušuos kaulus. [Bei Glück auch das Reflexiv: ... ka tie šuo bē̦du dē̦ļ nenuogurstas Makk. 6, 12.]

Avots: ME II, 789

nùonĩkt [li. nunỹkti], intr., im Wachstum zurückbleiben, verkümmern, verkommen, zu Grunde gehen: es būtu gan nuonīcis GL. cilvē̦kam garīgi jānogurst un jānuonīkst Vēr. II, 583. nuonīksti, nuodilsti kâ sē̦tas mietiņš! BW. 34112.

Avots: ME II, 825

pagur̃t, intr., ermüden, ermatten: pagurt zem grūtuma nastas Aps. mani spē̦ki pagurst Vēr. II, 1073. sirds pagurst aiz sē̦rām Aps. viņš bija kluss kâ paguris Vēr. I, 829. Subst. pagur̃šana, das Ermüden, Ermatten; pagurums, die Ermattung, Abspannung.

Avots: ME III, 32

I pàuga ² Kr.,

1) ein Polster
L.; (paũgas Nigr.) derweiche Halsring des Kummets Bielenstein Holzb. 562; paũgas Behnen, Bauske, das Kummet Bergm., Essern, Mitau n. U., Manz., Würzau, Selb., Neugut, Gr.-Sess., Plutte 102, LKVv.: kur būs ņemt paugu vadzi? BW. 20222. kuņa paugas nuoē̦duse 21019;

2) paugas "dažādas lietas" (Bündel?)
Dond.: vai visas paugas vari arī panest? Wohl (wenigstens in der Bed.

1) nebst paũgurs und pugulis zu r. пýга "подушка, на которой плетут кружева", ai. pūga-ḥ, "Haufe, Klumpen",
gr. πῡγή "der Hintere", mnd. vūke "Fischreuse" u. a., s. Būga PFB. LXVII, 238 und KSn. I, 200, Persson Beitr. 244 f., Holthausen IF. XLIV, 192, Walde Vrgl. Wrtb. II, 80.

Avots: ME III, 127

pauguors Lös. n. Etn. IV, 163, = gurs">paugurs: apaļie kalnu pauguori A. v. J. 1896, 506.

Avots: ME III, 127

pauguris (unter paũgurs

1): auch (mit àu ² ) Zvirgzdine ("ein kleiner Hügel").

Avots: EH XIII, 184

pļē̦gurība, das Wesen eines pļē̦gurs Ar.

Avots: ME III, 370

rèibuônis C., rèibuonis ² Prl., reibuons U., reibuoņa,

1) der Schwindel, Taumel:
prieka reibuonī A. XI, 282. mīlestības reibuoņās Tēvija. es gāžuos reibuonī un baudās Asp. mācītājs atmuodās iz prāta reibuoņa Kaln. Uozuolk. m. 76. reibuoņa pilnīgi bij pārgājuse Vēr. I, 826. neatmanu, kam līdzās atruoduos pie altāŗa, pasaku savu "jā", kâ pa reibuoņām (wie im Taumel) Jaunie mērn. laiki I, 65. tas sagurs drīz reibuoņās saldās Bārda Zemes dē̦ls 243. pēc pirmiem brīvības reibuoņiem A. XX, 66;

2) reibuoņa, comm., ein immerfort betrunkener, berauschter Mensch
Kaudz. M. 201.

Avots: ME III, 505

I sagrìezt, tr.,

1) zusammendrehen, -wickeln, (her)umdrehen, -kehren, verdrehen, seitwärts drehen, kehren, lenken:
žņaudzekli ap purnu sagriezt SDP. I, 11. sagriež bārzdu ķīlītī BW. 13170. riņķī astes sagriezuši 14431. tie sagriež labi prāvas siena grīztes BW. III, 1, 23. gurstē sagriezts lakats Etn. III, 28. mati sagriezti virs galvas Stari I, 69. mati bij sagriezti pakausī. . . grīztē R. Sk. II, 251. sagriezis (savirpinājis) vārpas kuškuos LP. VI, 124. pēc pavediena sagriezts, fadenformig zusammengedreht Brasche. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. brāļi sagriezuši ce̦pures uz vienu ausi JK. V, I, 27. sagriezt krūtis pretī Aps. V, 4. sirmi zirgi auzas ēda, muguriņas sagriezuši BW. 19823. sagriez, dievs, rudzus, miežus Jāņa tē̦va tīrumā! 32852. sagriezt luopus čupā, das Vieh zusammentreiben Grünh. sagriezu luopus mežiņā, lai nepamana, kur ganu Latv. tie luopus sagriež uz guļu Plūd. Rakstn. I, 108;

2) zudrehen:
zārks bijis ar klūgām cieši jāsagriež LP. VI, 109. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrehen, -wickeln, sich verdrehen; sich seitwärts kehren, die Richtung ändern:
jumti sagriezušies un sabuozušies Seifert Chrēst. III, 3, 44. zirgi sagriežas gar mietiņiem, die Pferde wickeln das Seil um den Stab so, dass es kurz wird und sie nicht mehr von der Stelle kommen Grünh. bē̦rni iebrēcās un sagriezās vienā muskulī Pasaules lāpītājs 23, guovis sagriezās muskulā un apgulās uz sagre̦muošanu Vēr. II, 1290. viņa duomāšanas aparāts bij uotrādi sagriezies ebenda 34. vējš sagriezies, der Wind hat sich geändert Mag. XIII, 3, 63;

2) Part. praet. sagriezies, verstimmt, übellaunig:
muižas kungs aizgāja sagriezies uz mājām LP. IV, 22. vīrs tāds sagriezies pāriet mājās VI, 10.

Avots: ME II, 630

sagur̃t, intr., matt, müde, schwach werden: tur tev sagurs ne˙vien kājas, bet visi kauli A. v. J. 1897, S. 531. izstaipīdams savus sagurušuos kāju stumpjus Jaun. mežk. 172. viņa vēl vairāk sagura A. XX, 648. sagurušais augums ebenda 618: es biju saguris, it kâ kad es būtu daudz pūlējies un paveicis Latv. cilvē̦ks jūtas vispārīgi saguris MWM. IX, 823.

Avots: ME II, 633

sašļukt, intr., zusammenfallen, in der Dicke abnehmen, zusammenschrumpfen U.; (fig.) arm werden Ronneb.; den Mut verlieren U.: alum putas sašļuka Dunika. guba ar·vien vairāk sašļūk Purap. Kkt. 61. Horns grīļuojās un sašļuka Pasaules lāpītājs 91. ruokas nuogurs un... ceļi sašļuks Ezechiel 7, 17. tad nu ir sašļucis (sašļukuse), der (die) ist mal zusammengefallen, mager geworden Mag. XIII, 2, 69. žē̦l viņai... bija šā sašļukušā, liesā auguma A. XX, 615. biedru skaitlis sašļuka Kundziņš Kronw. 127, ieņē̦mumi bija sašļukuši Berl. Māte 32. visa vara spēji sašļūk Skuola III, 227. cerībai pa˙visam sašļūkuot A. XX, 36. Jēkaba veselība bija sašļukusi Plūd. Rakstn. II, 338. vai še nav dūšai pa˙visam jāsašļūk! Kaudz. M. 297. sašļucis prāts (entmutigter Sinn) Wolm.

Avots: ME III, 757, 758

stunguris (unter stungurs 1): atlikušuo pirksta stunguri (der grössere Teil des Fingers ist abgehauen) Daugava 1933, 199; stuñge̦rs Popen n. FBR. XVI, 121, ein dürrer Ast.

Avots: EH II, 596

stuñgur̂zis ² Dunika, eine Art Pflanzen (eine umbellifera, bis 11 / 2 m. hoch, in feuchten Wiesen, namentlich neben Weidengebüschen, mit rundem und hohlem Stengel). Wohl zu stungurs.

Avots: ME III, 1107

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. ² 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

I test, -šu, -su,

1) (Balken) behauen, bekanteu
Erlaa und W.-Livl. n. U., Bilsteinshof, Frauenb., Gramsden, Gr.Essern, Gr.-Roop, N.-Wohlfahrt, Rosenbeck, Ruj., Salisb., Schibbenhof, Smilt., Stolben; behauen, glatt machen, schaben U.;

2) schlagen, prügeln
Frauenb., Freudenberg, Gr.-Essern, Gramsden, Grawendahl, Lennew., Libau, Nötk., Salisb., Schibbenhof, Segew., Siuxt: kad tē̦vs bij dzīvs, tad jau nu tesa gan, bet kas tad nu tagad tesīs! Schibbenhof. ruoka pagurst ... tādus pārnuovadniekus te tešuot Janš. Mežv. ļ. II, 238;

3) aufdringlich und sich wiederholend sprechen
Domopol: teš (Präfer. und Infin. unbekannt!) kâ teslis. Zu têst I.

Avots: ME IV, 168

I trums,

1) eine Beule
U., ein Geschwür U., Aahof, AP., Dunika, Lis., Wessen, ein Drüsengeschwür U.; eine jede Anschwellung Biel. n. U:: Sprw. špiežas virsū kâ trums bez vietas (an einer sehr ungelegenen, unbequemen Stelle Arrasch, Festen) Br. sak. v. 1276. lika tuo uz .:. trumu, un viņš kļuva ve̦se̦ls Glück II Kön. 20, 7. trums nuogurst BW. 188, izte̦k 189. (fig.) tam jausmas nav par paša dvēseles trumiem MWM. VII, 18. - zīžams trums, die Saugwarze (des Blutegels) Kawall n. U.;

2) der harte Auswuchs an beschädigten Stellen der Baumrinde
Alt.-Rahden;

3) der Bruch
U., JK. VI, 52;

4) ein noch ganz kleiner, unreifer Apfel
(budzis 2) C.;

5) "?" truma, truma tev, Māreņa, ne pieneņa bļuodeņā! BW. 29259;

6) trumu lapas, Huflattich (tussilago farfara)
U. Wenn mit m aus dm, nach Persson Beitr. 445 zu an. ƥroti "Anschwellung", ƥrútna "schwellen"

Avots: ME IV, 246

uñguris Līn., gurs">uñgurs.

1) ein Kastrierer (gurs">uñgurs) PS., (unguris) L., U.: ērzeļus rūnī mācījušies unguri Etn. II, 167. ar vārdu "ungurs" apzīmē visus luopu rāmītājus IV, 5;

2) ein Klepper
L. Nebst estn. unnur "Kastrierer" aus d. Ungar.

Avots: ME IV, 299

viñdals Dond. "sagriezta grīzte, gurste". Aus d. Windel "ein gewundenes Bündel Stroh".

Avots: ME IV, 599

I ziêds (li. žíedas "die Blüte"),

1) die Blüte, Blume
L., U.: zieds BW. 11329. kad ieviņa ziedus kārs 7221 var. lai viņš mani tâ mīlēja kâ bitīte sila ziedu 7249. baltu ziedu 4197. e̦ze̦rs zied zilu ziedu 3668. griķīt[i]s zied baltraibiem ziediem 23027, 1. izne̦s manu ruožu dārzu pa vienam ziediņam 15716. kuoku ziedu vainaciņš 6045. kuo nākat... mūs[u] zemē ziedu raut? 16310. Sprw.: cilvē̦ka mūžs raibs kâ pupas zieds Br. sak. v. 173. zemes māte Jāņuos pilnā ziedu krāšņumā Pūrs I, 111. saules stars raisa nuo ruožu pumpura... ziedu Austr. kal. 1893. S. 41. salna nuokuož puķēm ziedus Stāsti Kraukļ. kr. 7. tauriņš puķītes ziedu aplidina LP. VI, 916. bites iet ziedā (Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Lubn, Saikava, Selsau, Warkh., Zvirgzdine) od. zieduos (A. XX, 264, C.) od. skrien zieduos (Etn. II, 127), die Bienen fliegen aus, um Honig zu suchen. bites ar ziedu (Lubn.) od. ziediem (C.) nāk mājā, kommen mit dem Blütenstaub zurück. - ūdens ziedi, Wasserlinsen (lemna L.) RKr. II, 73; Konv. ² 1062: linu mārks pārklājies (ūdens) ziediem Saikava. - ziedu diena, ein gewisser Tag im Jahr Saikava; ziedu mēnesis R. Sk. II, 256, der Juni St., U.; ziedu laiks (laiki) L., die Blütezeit. pašuos zieda gaduos LP. VI, 30, in den besten Jahren, in den Mannesjahren. dzeršana bij stipri zieduos (florierte) Janš. Nīca 35. uz zieda duot Ar. "uz asna duot";

2) die Blüte, Blütezeit:
pat˙laban... bija zirņu zieds Aps. VI, 5. jēriņus pirmuoreiz cirpa ievu ziedā (zur Zeit der Faulblaumblüte) Etn. II, 122. ja ievu ziedā līst lietus, tad arī rudzu ziedā būs lietains laiks Üxküll. krusa ķeŗ (sc.: linus) vai nu ziedā vai īsi pēc zieda Vīt 25. man aizbēga līgaviņa pašā rudzu ziedinā BW. 27174;

3) Erstlinge, Erstlingsfrüchte
U.;

4) ein Geschenk, eine Gabe (von Früchten
U.), eine Spende Spr.; das Brautgeschenk; eine Spende, die irgendwo hingelegt wird, wobei die Person des Finders nicht in Betracht gezogen wird Dond.; ein Opfer; die Steueŗ Abgabe Wid.: ņem par ziedu, mīļa Māŗa, pirmuo pādes dāvaniņu! BW. 1138. ziedam (par ziedu St.) duot, zur Art geben mit dem Wunsche auf guten Fortgang U. ūdenī... iemeta ziedam kādu vērdiņu naudas, kuo ve̦cmāte paturēja BW. I, S. 186. viņa meklē palīgu pie kādas... sieviņas, tai vai prievīti, vai linu gurstiņu ziedam nuone̦sdama 189. māte, ar bērniņu pirtī nuogājuse, nuometa kādu naudas gabalu un, nuopē̦rusēs, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusēs, kādu prievitu par ziedu 191. katrā mājā bija vieta, kur ziedu nuolika dieviem kuo apēst LP. VII, 286. sle̦pe̦ni ne̦sušas ziedu Pē̦rkuonam un Laimei Janš. Bandavā II, 24. vajadzēja kādu ziedu (naudas gabalu vai citu kuo) nuolikt kūtī BW. III, 1, S. 17. ieliek brūtes gultā sudraba naudu ziedam 78. ziedu mešana jeb zieduošana 59. pirmie ziedi - dāvanas pēc mazā, uotri pēc lielā brandeviņa, trešie - pūrs BW. III, 1, Anm. zu Nr. 15556, 1. atmijam nu, tautieti, kuo zieduos (während der Verteilung der Brautgeschenke) izmijām: atduod manus ziedu cimdus, še tavs krusta dālderīt[i]s! BW. 15792. nedabūju ziedu uz līķi likt, es fehlte an dem Gelde, das nach abergläubischem Gebrauch der Leiche in den Sarg mitgegeben wird U. uzlikt uz ežiņas kādas zeķītes ziedam Libek Pūķis 24. briežus ar tev ziedam kaus RKr. VIII, 3. ziedu mest avuotā Golg. vātis jāmazgā pret sauli te̦kuošā ūdenī un pēc tam ūdenī jāieme̦t zieds (naudas vai drēbes gabaliņš) Etn. IV, 117. kuo Ve̦ntai ziedu (als Geschenk) devu? BW. 18448. ļaunie cilvē̦ki nuometa... luopu kūtī vai laidarā ziedus, kâ pelīti vai uolu Etn. III, 44. zieda tiesu duot Nigr., als Honorar geben. lai paliek jums zieda tiesai par glābumu Janš. Precību viesulis 25. ziedu nauda L.,

a) ein Opfer an Geld, um dadurch für etwas Gedeihen, Fortgang zu gewinnen
U.;

b) auch zieda n. Golg., Jürg., "maza virsmaksa" Ruj. pārduot par zieda naudu, sehr billig verkaufen Baldohn, Golg., Jürg. ja jūs par... braucieniem dabūtu ne tikai tāduzieda naudu Saul.;

c) "Geld, das einem gegeben wird, nur damit er 'Geld' habe"
Adiamünde, Salis. iedeve kâ dēļ zieda, sagt man, wenn sehr wenig gegeben worden ist Kaltenbrunn;

5) ein Weniges, ein kleiner Teil:
tikai tāds nieks un zieds vien bija Gr. - Buschh. kâ nu tâ bez maksas? taču kādu ziediņu Pas. IV, 43 (aus Selg.). visur tikai bij zieds paņe̦mts nuo tā, kas palicis mājās A. Brigader Daugava I, 309. kuo mēs... zinām, tas nav ne zieds nuo tā, kuo agrāk zināja Janš. Mežv. ļ. I, 379; sìena ziêdi, die feinen abgebröckelten Teile des Heus;

6) Schimmel
L. (ziedi), U.;

7) eine Art Ausschlag auf der Haut
Konv. ² 1391: mazam bē̦rnam, tikkuo piedzimušam, uz ģīmja un visas miesas ruodas ziediņi, kas nuodziest sešās nedēļās. kuŗam bē̦rnam vairāk ziedu, tas baltāks, kad liels izaug Frauenb. bē̦rniem bijuši tādi miesas ziedi, daži nuo tam arī apmiruši Alm. Meitene no sv. 45;

8) ziedi U., auch sievas ziedi Mag. IV, 2, 143, Sunzel, mēnešu ziedi V., sarkanie ziedi Wid., die Menses der Frauen:
mīļa Māŗa dusmuojās uz jaunām sieviņām: atraduse sievu ziedus kumeliņa pēdiņā BW. 1132. lai nere̦dz sveši ļaudis manu ziedu nuobirstam 7373. liepiņai māsiņai ik mēneša ziedi bira 11915. - baltie ziedi Etn. II, 149, fluor albus: lauka dievkuociņus dzeŗ pret baltajiem ziediem Etn. I, 110;

9) ziedi Fehteln,
ziediņi Stockm. n. Etn. I, 41, Drosth., in frische Milch gebröckelter Quark; ziedi Erlaa, Kokn., Oppek., W. - Livl. n. U., ziediņi Burtn., Peb., Serben, Sessw. n. U. "saure, gewärmte Milch, ehe sie gesalzen ist"; ziedi Lös., ziediņi N. - Peb. "putas nuo suliņām pēc biezpiena izņemšanas nuo puodä: nesālītu pienu (Quark) ieliek (iedrupina) saldā pienā un ē̦d šuo un nuosauc par ziediem Etn. II, 137. baruo mani, māmuļiņa, ar tiem piena ziediņiem! BW. 2924 (ähnlich: 10051, 1);

10) ein (farbiger) Punkt, Fleck:
siênai uztriept ziedus (beim Streichen der Wand). ziliem ziediem cimdus adu BW. 7248 var.;

11) ziediņi, bunte, gemusterte Handschuhe:
brūtes pasniedza kungam ziediņus (rakstaiņus cimdus) Sadz. viļņi 191;

12) Korn auf der Flinte
L., St., U.;

13) ziediņu duošana, ein Spiel
Etn. III, 28.

Avots: ME IV, 739, 740

žĩguris Karls., ein Vogel Kalnmuiža; žĩguris Nötk., žĩgurs Nötk., Palzmar, Serbigal, (mit ì ² ) A. - Laitzen, Alswig, Baltinow, Schwanb., Kr., Mahlup, Mar., N. - Rosen, = zvir̃bulis, der Sperling Lems., Oppek. und Serben n. U., Aahof, Smilten, žīgurs Marienhausen; žīgurs Oberl. n. U., der Storch: žīgurs lien paspārnē BW. 12933, 1. tâ sabēga sveši ļaudis kâ žīguri (Var.: žvīguri, zvirbuļi) paspārnē 19043 var. viens žīgurs zemē nekrītuot bez dieva kunga ziņas Dietz. Vgl. zigurs.

Avots: ME IV, 813

žugure Sk. Do. 74, Lubn. n. Etn. II, 97, Infl. (z. B. in Borchow, Preili, Warkl., Welonen), žuguris Manz. Lettus, Elv., žugurs U., der Storch: uozuolā parkšķina žugure savā rata rumbā Austriņš M. Z. 15. žugure nese kaulu, iemete škurstinā Pas. IV, 277 (aus Domopol). Falls entlehnt aus dem Li. (vgl. auch žūguris, zugur(i)s und zubur(i)s und falls urspr. den Reiher bezeichnend (zur Bed. vgl. li. garnỹs, le. gar̂nis "Storch; Reiher") und falls mit žugur- nach Le. Gr.§ 35c aus žugar-, zu li. žuvìs "Fisch" und zur Wurzel von le. dzer̂t (vgl. ai. aja-gara-h, "Ziegen verschlingend", gr. δημο-βόρος lat. carni-vorus). Die Nebenform žigurs in diesem Fall aus žugurs, vgl. ostle. k`imūss u. a. FBR. IX, 113. Analog könnte žubur(i)s III die Wurzel von lat. ferīre enthalten (s. die Notiz zu žubeklis I).

Avots: ME IV, 829

zviguris Elger Dict. 594, der Sperling; vgl. zvĩgurs.

Avots: ME IV, 775

zvir̃bulis, zvir̃buls Ruj., Demin. verächtl. zvirbulē̦ns BW. 7274, 1 var., der Haussperling, Hausdieb, Felddieb, Gerstendieb (passer domesticus L.) RKr. VIII, 90 (unbek. in A. - Laitzen, Golg., Mahlup, Schwanb., Sessw.): Sprw. balts zvirbulis re̦ti atruodams JK. II, 97; Br. sak. v. 1555. zvirbulis gudrāks par bezdelīgu Frauenb. kuo zvirbulis pa gadu, tuo zirgs uz reizi JK. II, 167. sīkie zvirbuļi BW. 27515. zvirbul[i]s līda paspārnē 12648. paspārnēs, kur zvirbulē̦ni tvērās MWM. VIII, 96. - kārkla zvirbulis Konv. ² 2319, eine Art Sperling, der etwas dicker ist, als die gewöhnlichen Sperlinge Siuxt; lauku zv. Konv ^2. 2319, der Feldsperling (passer montanus L. Natur. XXXVII, 64; fringilla montana); mājas (māju Natur. XVII, 65) zv. Konv. ² 2319, der Haussperling (passer domesticus L.); meža zv., ein kleiner, grauer Vogel mit gelbem Streifen um den Hals und auf der Brust Sassm.; niedŗu zv., der Rohrsperling Sassm.: niedru zvirbulis uzturas upes niedrās un kārkluos; sūdu (sūņu) zv.; die Goldammer (emberiza citrinella). Zu li. žvìrblis "Sperling". Le. zvirbulis für zvirblis vielleicht nach cīrulis, svāpulis u. a., wenn nicht mit dem Suffix, das z. B. auch in poln. wro`bel (gen. wro`bla) "Sperling" vorliegt. Vielleicht kontaminiert aus einem mit virb- (zu r. воробей "Sperling" usw.) und einem mit z- resp. li. ž- (vgl. le. zvĩgurs, zvipuris, žīgurs) anlautenden Wort.

Avots: ME IV, 776, 777