Paplašinātā meklēšana

acs maskul. (?) ac(i)s bei F. Specht KZ. LX, 256, Demin. aciņa auch Gipken n. FBR. XIII, 74, acīte auch BW. 20630, 6 var.; 29799, 7 var., ačtele auch Grenzhof n. FBR. XII, 16 und Siuxt, ačiņa auch Strasden (in der Kindersprache), actele Daugava v. J. 1928, S. 678,

1) : bez acīm palikt, blind werden
BielU. baļļiņa pielieta pilna kâ acs Siuxt;

2) : uz acīm, kopfüber
BielU. skriet pa aci, pa galvu (sehr schnell) Salisb. uz tādām pašām acīm bijis, er war ihm ganz ähnlich von Gesichtszügen BielU. acu bļuõda, die Waschschüssel (worin man das Gesicht wäscht) Kand.;

3) : nav savu acu nesis, hat (uns) nicht besucht
Kaltenbrunn;

4) : rauj tīri nuo acu starpas ārā (von einem Diebstahl in Gegenwart des Bestohlenen)
Üxküll. kad kaķa nav, peles iet par acis (es sind so viel Mäuse da, dass man sie am hellen Tage umherlaufen sehen kann) Kaltenbrunn. seņāk nebija ni acīm (früher gab es so etwas gar nicht) ebenda;

7) : (nīts) acs, der mittlere teil (die Öse) der Weberheftel
Dond., Ramkau; sviêsta acs, ein als Zutat in eine (eingedrückte) Vertiefung des Breis gelegtes (kleines) Quantum Butter: savā pusē bļuodā saimnieks ielicis sviesta aci Anekd. I, 316; "die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime" unter rāceņa a. zu verbessern in "die Keimgrübchen der Kartoffel";"Weizenfelde" I 8, Zeile 8 von oben, zu verbessern in "Kornfelde"; acis, tiefe Gruben in Wiesen (hauptsächlich in alten Flussbetten) Ruj.;

8) : gaišas acis, von Sehkraft
BielU. platas acis, bei Verwunderung ebenda. palikās uz platām acīm, er (der Geweckte) behielt die Augen offen, schlief nicht wieder ein ebenda. ar tukšām acīm lasīt, ohne Verständnis lesen ebenda;

10)

c) : durties acīs, auffallen:
ceļuotājam pa Skandināvijas pussalu... duras acīs... glītie skuolas nami A. II, 707; ‡

11) acis, die Brille:
paduod man acis! Ar.; ‡

12) vilka acs, das Glühwürmchen
Lind.; ‡

13) bezdelīgu actiņa, eine (stiefmütterchenartige
Saikava) Blume (mit bläulichweissen Blüten Warkl.), die auf Brachäckern wächst.

Avots: EH I, 2, 3

àizskraidelêt, hin- und herlaufend hin-, weggeraten: nezin kur bē̦rni aizskraidelējuši.

Avots: EH I, 48

apte̦kât, auch aptē̦kât, freqn. von aptecêt, umherlaufen: kreisās ruokas pirksti sāka aptē̦kāt stīgas Stari II, 484. Refl. apte̦kâtiês, sich belaufen, begatten (vom Vieh, namentlich von Schafen).

Avots: ME I, 130

atbizuôt Spr., heranbiesen (von Kühen), übertr. (auch von anderen lebenden Wesen), herlaufen: zē̦ns atbizuoja.

Avots: ME I, 151

‡ atdañcât Dunika, Kal.,

1) = atdañcuôt;

2) tanzend abnutzen oder abbrechen
(intr.) machen: a. papēžus:

3) wegtanzen:
a. nuo krāsns pruom;

4) springend herlaufen:
kumeļš atdancāja nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 138

atdrãzt,

1) wegschneiden:
skaidu nuo kuoka;

2) schroff, derb antworten:
iekam meitas spēja tam kuo atdrāzt Alm.;

3) herlaufen, eilig ankommen, auch eilig sich zurückbegeben:
viņš vakar atdrāza pie mums; in letzter Bedeutung oft refl. MWM. X, 35.

Avots: ME I, 154

‡ atdupêt, dumpf schallend herlaufen Bērzgale.

Avots: EH I, 140

‡ atjādelêt,

1) wiederholt (und ohne jede Notwendigkeit) herreiten
(intr.): dažreiz viņš atjādelēja arī pie mums;

2) unnötig, zwecklos herlaufen machen
Jürg.: kas tuo kumeļu šurp atjādelējis?

Avots: EH I, 144

‡ atjuôbt AP., Prl., = herlaufen">herlaufen.

Avots: EH I, 145

‡ atkrĩčuolêt Dunika, auf Schlittschuhen herlaufen: Jānis katru vakaru atkrīčuolēja pie Annas.

Avots: EH I, 150

‡ atļe̦kât, plump zurück-, herlaufen Rutzau: gans atļe̦kājis nuo ganīklas mājās.

Avots: EH I, 154

‡ atlipît, eilig herlaufen Dunika, Kal.

Avots: EH I, 154

‡ atskraidît (li. atskraidýti), umherlaufend hergelangen Salis. Refl. -tiês, zur Genüge umherlaufen Salis.

Avots: EH I, 166

‡ atslidinât, hergleiten machen. Refl. -tiês Dunika, hergleiten; auf Schlittschuhen herlaufen, auf einem Schlittchen herrodeln.

Avots: EH I, 167

‡ atsliduôt, auf Schlittschuhen herlaufen.

Avots: EH I, 167

‡ atspuõlêt,

1) abspulen
Salis: nuo dažām spuolēm drusku jāatspuolē;

2) schnell herlaufen
(Dunika) oder herfahren (Stenden).

Avots: EH I, 171

‡ atšvitinât,

f) tr., (beim Tanz) schnell in die Runde drehend herschaffen
Dunika: puišis meitu atšvitināja līdz kambaŗa durīm;

2) intr., schnell herkommen, herlaufen
Dunika, OB.: tādu tālu ceļu atšvitinājis!

Avots: EH I, 175

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

bāžîties, bāžêt, umherlaufen, um etw. Neues zu erfahren Mag. II, 3, 114.

Avots: ME I, 276

I bāžîtiês: ("umherlaufen") auch N.-Bergfried.

Avots: EH I, 210

bizêt, -zu, -zēju, Biel. I, 441, = bizuôt. Aus mnd. bissen, wie toll hin- u. herlaufen, eig. vom Rindvieh, wenn dieses vom Oestrus bovis umschwärmt u. gestochen wird; vgl. Berneker Wrtb. I, 112.]

Avots: ME I, 302

bizinât, bizinêt, bizen̂t, -ēju,

1) intr., biesen, umherlaufen, namentlich vom Vieh, aber auch von Menschen:
kad guovis stipri bizinē, tas uz lietu Etn. II, 96. ubadziņi bizināja (Var.: bizanāja, bizenēja) pavasaŗa saulītē BW. 2743;

2) fact., bizinât, zum Biesen, Laufen bringen, biesen machen:
dunduri luopus bizina, gans bizina guovis dziedādams: biz, biz, guosniņ, dundurs astē. uodi kuoda tautu dē̦lu, bizināt bizināja BW. 12186.

Avots: ME I, 302

bricada! bricad, bracad! Ahs., Interj. zur Bezeichnung des die Sprunge der Schafe oder Pferde begleitenden Schalles: kūtī tūliņ dzirdējuši bricada! bricada! LP. V, 177. rau kâ nāk: bricada! bricada! sagt man, wenn Pferde frei umherlaufen Līn. Wain.

Avots: ME I, 331

[deĩderêt Ruj., hin- und herlaufen; dèiderêt ^2, -ēju, auch dèider,uôt ² Lös., taumeln; vgl. dìedelêt.]

Avots: ME I, 453

dulburêt, -ēju, dulburuot,

1) = buldurēt, Lärmen, eine Sprache radebrechen Kand.: nabaga Janelis dulburēja slapstīdamies LP. VI, 905. viņš gāja dulburuodams priekšnamā Stari III, 35;

2) zerstreut sein
Salisb. n. U.;

[3) dul˜burêt, ziellos umherlaufen
Ruj., Salis, N. - Peb.; "Unsinn treiben" Kreuzb.] Refl. -tiês, Lärm machen, unruhig sein: kuo tu te dulburējies kâ nevīža? Alm., Kand., [Trik.].

Avots: ME I, 512

izbizuôtiês, nach Herzenslust umherlaufen: lai tad arī cietumnieki izbizuojas LP. V, 317.

Avots: ME I, 716

izklim̂stiês ² Grühn., umherlaufen, umherirren, sich abquälen: e̦smu diezgan izklimtusies pa pasauli Alm. izklimties un izte̦kājies pa dienu Alm., Burtn.

Avots: ME I, 753

‡ II kluncît apkārt Warkl. "umherlaufen".

Avots: EH I, 623

kreimalêtiês, -ẽjuôs, spielen, umherlaufen, einander fangen: nekreimalējies, bet dzīvuo mierīgi Bers.

Avots: ME II, 271

lakstît (li. lakstýti), - u, - ĩju, lakstuôt, intr.,

1) springen
[A. - Schwanb.], hüpfen, hin - und herlaufen [N. - Schwanb.]: gāju ceļu dziedādama, kâ cielava lakstīdama (lakstuodama) BW. 473. tâ lakstīja tautu dē̦ls nuo uolnīcas uolnīcā 23568. suns sāk lakstīt N. - Schwanb. viņam nu gan sirds lakstīja A. XIII, 462. [tie kalni lakstīja kâ tie jēriņi Manz. G. L. 184];

2) frech sein
Manz. Refl. - tiês

1) schwärmen, flattern:
tauriņi lakstās ap puķēm SDP. VIII, 45; [sich umhertreiben U.];

2) scherzen, den Hof machen:
atstāj nuost, kalpa puisi, kuo gar mani lakstuojies? BW. 9358. alus puisis kambarī ar meitām lakstuojās 19511. [ar viņu knakstīties un lakstīties Janš. Dzimtene V, 199.] Subst. lakstîšana, das Hüpfen, Springen; lakstîšanâs, das Scherzen, Charmieren; lakstîtãjs, der Springer, Hofmacher. [Zu lèkt.]

Avots: ME II, 416

I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),

1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;

2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,

a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix

- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!

b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;

3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;

4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;

5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. ² 820;

6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;

[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. ² 444, Trautmann Wrtb. 151].

Avots: ME II, 426, 427

pabizuôt(iês), pabižuôt Blaum., ein wenig umherlaufen: lai viņš drusku pabizuo(jas).

Avots: ME III, 8

pabizuôt(iês), pabižuôt Blaum., ein wenig umherlaufen: lai viņš drusku pabizuo(jas).

Avots: ME III, 8

palaĩgs L-Bērzē, = palaidnieks. Zu li. lágyti "wild umherlaufen", [got. laikan "hüpfen", ai. rējatē "hüpft" u. a. bei Feist got. etym. Wrtb. ² 239 u. a.]?

Avots: ME III, 55

paskràidelêt, gew. refl. -tiês, zuweilen ein wenig hin- und herlaufen: lai bē̦rni paskraidelējas pa lauku!

Avots: ME III, 100

paskràidît(iês), intr., ein wenig umherlaufen: citi pirms paskraidījās pa lauku MWM. X, 577.

Avots: ME III, 100

paskràidît(iês), intr., ein wenig umherlaufen: citi pirms paskraidījās pa lauku MWM. X, 577.

Avots: ME III, 100

pļuñdurêt C., pļuñderêt Arrasch, U.. Nerft, bummeln, taumeln, hin- und herlaufen; im Wasser waten; pļunduŗuôt, saufen G.-Sessau. Vgl. plundurêt.

Avots: ME III, 372

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

ram̃stît,

1) "raustît" Kalleten (prs. ram̃stīju), Wainoden, Bahten;

2) "pūlēties" Kalleten;

3) "mit einem stumpfen Beil hauen oder mit einer stumpfen Säge sägen"
Wainoden. Refl. -tiês, raustīties, plēsties": bē̦rni ram̃stâs Kalleten, Hofzumberge; unruhig sein, albern, tollen, hinund herlaufen A.-Rahden. Zur Bed. 1 und 2 vgl. rem̃stiês, zur Bed. 3 - remiķis, remesis.

Avots: ME III, 476

II ringuôt(iês) Laud., ringuôt N.-Peb., Sonnaxt, N.-Schwanb., auch ringât, riņģuôtiês Aahof, Lös., spielen, spielend umherlaufen, Mutwillen treiben, tollen: ringu, ringu balta ķēve pa atmatu vazājās; tâ ringāja blintenieces gudenieku nuovadā BW. 15642; ringuot "ziellos (vom Hause) weggehen": kur jūs ringuosit? Sessw., Peb. Auf d. ringen beruhend?

Avots: ME III, 528

ringuôt(iês) Laud., ringuôt N.-Peb., Sonnaxt, N.-Schwanb., auch ringât, riņģuôtiês Aahof, Lös., spielen, spielend umherlaufen, Mutwillen treiben, tollen: ringu, ringu balta ķēve pa atmatu vazājās; tâ ringāja blintenieces gudenieku nuovadā BW. 15642; ringuot "ziellos (vom Hause) weggehen": kur jūs ringuosit? Sessw., Peb. Auf d. ringen beruhend?

Avots: ME III, 528

rùkalêt ^2, -ēju, rùkaļât ² Warkl., freqn., hin- und herlaufen Wessen, spielen Dubena: bē̦rni, sivē̦ni rūkalē.

Avots: ME III, 569

rùkât ² Warkl., hin- und herlaufen Infl. n. U., Zajm., Borchow, Kreuzb.

Avots: ME III, 569

saluņ̂ģinêt ² , eine gewisse Zeit hindurch umherlaufen (von Hunden): s. visu dienu pa mežu Dunika.

Avots: ME II, 677

saskraidît, intr., längere Zeit hinund herlaufen: saskraidījis visu nakti LP. VII, 988. Refl. -tiês, hin und her laufend sich zu viel tun: nu vēl tajās bērēs saskraidījuos Stari II, 244.

Avots: ME III, 733

šaũdelêt C., PS., Jürg., -ẽju, sich mit Schiessen amüsieren, viel unnütz schiessen U.; šaũdelêt Bauske, šaũdelêtiês Jürg., umherlaufen.

Avots: ME IV, 5

sigelêt, -ẽju, schnüffeind hin- und herlaufen: kuo tu, puika, te kâ sigelis sigelē nuo vienas bļuodas pie uotras? Druw. n. RKr. XVII, 76. .

Avots: ME III, 836

sipenêt, eifrig hin- und herlaufen: kur nu sipenēsi! Saikava.

Avots: ME III, 842

sipka "?": sipka, kur nu sipenēsi! (sagt man zu einem eifrig hin- und herlaufenden kleinen Jungen) Saikava.

Avots: ME III, 842

skraida,

1) skraĩda und skraîda ^2, comm., ein Umherläufer, Bummler
Dond. n. RKr. XVII, 52: skraida stāv re̦ti kad mājās Dond.;

2) das Umherlaufen:
satumsa pusnakts skraidās un gaidās L. Bērziņš. liela skraĩda Jürg.

Avots: ME II, 885

skràidelêt C., Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Ermes, (mit aĩ ) Salis, Ruj., Widdrisch, Siuxt, Kurs., Bauske, Gr.Essern, skraidalêt Juris Brasa 337, skraîdulêt ² Dond., (mit àI ) Drosth., -ẽju, skraidaļât LKVv., Wid., -ãju, skraidaļuôt Spr., umherlaufen, viel unnütz laufen (skraidelêt) U.: šī skraidelē tur apkārt LP. VII, 887. brūte pārvē̦rtusēs par ķīvīti . . . un skraidelējuse pa e̦ze̦ra virsu BW. III, 1, S. 106.

Avots: ME II, 885

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. ² 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154

tre̦sa, ein Springinsfeld, Hurlebusch Kronw. n. U. Zu tresêt III, trēst und li. tresiù "laufe, bin ausgelassen, läufisch", trasyti "umherlaufen" bei Bezzenberger BGLS. 332, vilktrasa "vilktakas" (bei Būga KSn. I, 300 und LtT. II, 14)?

Avots: ME IV, 231

trēst (li. trė˜sti "laufen"), Praes. trēšu od. trešu, Praet. trēsu,

1) "bewegen"
Mar.: viņš jau tikai kājas vien trēš uz balli Mar.;

2) (Geld) vergeuden
Stom. Refl. -tiês, sich immerfort bewegen, lärmend umherlaufen (wie Kinder zu tun pflegen), scherzen, scherzweise miteinander raufen (mit è ² ) Mar.: puikas ar meitenēm trešas Mar. n. RKr. XV, 141. viņš nevar mierā nuostāvēt: vienā gabalā vajag trēsties Mar. Zu trašâtiês, tre̦sa.

Avots: ME IV, 233

uzskrìet,

1) (hin)auflaufen:
uzskrējis kalnā LP. VI, 154. uzskrien pūpēdī V, 259. virsum uz kalna uzskrēja Pas. VI, 389. kaudzē siltums augsti uzskrējis Mazvērs. Lopkop. 3, 96. Ješka viņam uzskrēja jāteniski virsū Krišs Laksts 20;

2) (hin)auffliegen
LKVv.;

3) umherlaufend sich einfinden:
tik šad un tad (vilki) uzskrien nuo citurienes Janš. Mežv. ļ. I, 185 (ähnlich 349);

4) kommen über (einen), anwandeln, anfallen:
nesapruotu, kas tev atkal uzskrējis Purap. Kkt. 108.

Avots: ME IV, 379

uztecêt (li. užtekė´ti "aufgehen"),

1) auf etw. fliessen
(perfektiv): ūdens nuo jumta uztecēja viņam uz galvas. ūdens uztecējis uz le̦dus un sasalis Schrunden, Serbigal u. a.;

2) hinauflaufen, gewandt und eilig hinaufgehen
Bassen, Bixten, Irmlau, Kurmen, Pilten, Serben, Stenden, Stockm.: uztecēt kalnā, uz krauļa;

3) umherlaufend sich einfinden (z. B. von Hunden)
Selg.: mums vakar uztecējis svešs sivē̦ns Ar.;

4) anlaufen
Für. I (unter tecēt): kur viņš man iesita, tur uztecēja liels zilums Stenden. ruokas uzte̦k Manz. Post. I, 252.

Avots: ME IV, 391

II val˜cît C,, Arrasch, Jürg., -ĩju, hin- und hergehen C.; hin- und herlaufen Arrasch (hier nur von Hasen gesagt), Jürg.: valcīt pa meža malu C. Aus valcêt II + valcît I? ?

Avots: ME IV, 451

I vižuôt, = vizinâtiês, eine Spazierfahrt machen U.; "herumjackern" St.; "umherlaufen" Bauske; "staigāt apkārt pa mājām, ciemiem" Bers.: tā tāda vižuotāja vien ir, sagt man von einem Weibe, das fortwährend von einem Hause zum andern unterwegs ist Bers.

Avots: ME IV, 633

zàbaks,

1) der Stiefel:
kuces ādas zābaciņi BW. 20513. viksē̦ti zābaki 26732. zābaks dubļu bridējiņš 19990 var. dievs šūdina zābaciņus 29351, 1. darvas zābakiem 7292. ūdens zābaki, Wassersfiefel. jūdžu zābaki LP. I, 59, Meilenstiefel. zābaki ar atluocītiem stāviem Kaudz. M. 50. zābakiem jaunas galvas piešūt, Stiefel vorschuhen U. dzērves zābaki, zerplatzte, rissige Füsse, wie sie kleine Kinder im Frühjahr barfuss umherlaufend bekommen Wolm., Ermes;

2) verächtl. Bezeichnung für einen dummen Menschen:
tīrais zābaks! muļķis tu biji, ka nenāci - zābaks! Saul. III, 149, dumjš kâ zābaks Frauenb. u. a.;

3) eine Röhre von Brettern, durch welche Futter vom Boden in den Stall geschüttet wird
Biel. n. U., Memelshof, Sessw., Siuxt, Stockm.; eine solche Röhre in der Mühle, wodurch das Korn in den Mühlstein geschüttet wird Frauenb., Konv. ² 708: milti bira pa˙visam iz cita zābaka A. v. J. 1899, S. 109. Nebst zābags L. und li. zopagas "Stiefel" aus dem Russischen (vgl. aruss. запогъ und сабогъ dass. bei Soboľevskij РФВ LXV, 414).

Avots: ME IV, 694