čupt
[čupt Wessen "iegūt, ķert"; čupt, čùpu, čupu Praulen, ( über einen od. etwas) herfallen (um sich dessen zu bemächtigen): č. kam virsū Laud.]
Avots: ME I, 421
Avots: ME I, 421
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'kam virsū' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'kam virsū' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļa skaidrojumā (41)
dīdīt
dĩdît,
4): jem. wiederholt stossen, schütteln Frauenb. Refl. -tiês,
1): trampeln
Ahs: (zirgs dĩdâs) tollen, ausgelassen sein Segew:, Wolm.; sich unnötig hin und her bewegend andere stören Frauenb.; ‡
2) "?": skuoluotājs dìdījās 2 un neņēma pretī (bē̦rnu skuolā), ja grāmatu nemācēja (wo?); ‡
3) d. kam virsū Segew., jem. belästigen, zusetzen.
Avots: EH I, 325
4): jem. wiederholt stossen, schütteln Frauenb. Refl. -tiês,
1): trampeln
Ahs: (zirgs dĩdâs) tollen, ausgelassen sein Segew:, Wolm.; sich unnötig hin und her bewegend andere stören Frauenb.; ‡
2) "?": skuoluotājs dìdījās 2 un neņēma pretī (bē̦rnu skuolā), ja grāmatu nemācēja (wo?); ‡
3) d. kam virsū Segew., jem. belästigen, zusetzen.
Avots: EH I, 325
ēst
êst: viņš man ē̦d acis nuo pieres lauka Dond., er drängt sich mir auf, er fällt über mich her. gâlu (= galvu) sāk ēst un ēst Frauenb., der Kopf fängt an stark zu schmerzen. ūdens le̦du stipri ē̦d (= kàusē) Linden in Kurl. kad dzirnu akmins nuodilis, tad tas vai[rs] neē̦d (zermahlt nicht) labi Siuxt; "schelten; prügeln" Saikava. Part. ē̦damais Kurl., Viehfutter n. BielU.; (von einem i̯o- Stamm) kâ suns ēžamu apgājis Birk. Sakāmv. 119. ē̦d labus ēžuraus (sic!) Pas. VIII, 486. Refl. -tiês,
1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;
4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;
5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡
6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡
7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,
2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).
Avots: EH I, 374
1): aitas ē̦dušās (savā vaļā ē̦dušas) šuogad uz e̦buola Seyershof. cūka ne˙maz neē̦das (nebaŗuojas): sulu vien dzeŗ ebenda;
4): auch AP., Saikava; cilvē̦ki ē̦das cits citu (machen einander das Leben sauer)
Segew. visi uz tavu ādu ē̦das ebenda, alle sinnen auf dein Verderben;
5): e. kam virsū Segew., Sonnaxt, bestürmen, beharrlich jem. seinen Willen aufdrängen;
‡
6) einander (fr)essen
Auleja: zarna zarnu ē̦das; ‡
7) um die Wette essen:
ē. iet ar ķēniņa meitu Pas. VII, 242. Subst. êšana,
2): auch Frauenb. (jāiztaisa ē.; tagad kalpi nav pie saimnieku ēšanām).
Avots: EH I, 374
izlocīt
izlùocît, tr.,
1) ausbiegen, auseinanderbiegen:
izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;
2) modulieren, striegeln und bügeln:
balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;
3) schnörkeln, schmücken:
šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;
4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter
Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl. - tiês,
1) sich auseinanderbiegen:
visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15. izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend) Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;
2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen:
ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110. pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.
Avots: ME I, 766
1) ausbiegen, auseinanderbiegen:
izluocīju bē̦rzu birzi pa vienam zariņam BW. 15129;
2) modulieren, striegeln und bügeln:
balsi. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama;
3) schnörkeln, schmücken:
šuodien vada tautiņās izpuoškuotu, izluocītu BW. 17366;
4) izluocīts cilvē̦ks, ein gelenkiger (durch Erfahrung gewandter
Bers., Sessw.) Mensch Dond. n. A. XIV, 479. U. Refl. - tiês,
1) sich auseinanderbiegen:
visi mani kauli ir izluocījušies Psalm 22, 15. izluocīdamies (sich seitwärts hin und her biegend) Indulis mācās ar˙vienu vairāk pretiniekam virsū LP. VII, 469;
2) sich entwinden, mit heiler Haut davonkommen:
ar˙vienu viņš mācējis izluocīties pa akluo pusi LP. IV, 110. pa tuo vidu vēl varēja kâ nekâ izluocīties Kad mēnesis dilst 4.
Avots: ME I, 766
jonis
juõnis,
1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;
2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;
3) der Anfall
U.;
4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]
Avots: ME II, 127
1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;
2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;
3) der Anfall
U.;
4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]
Avots: ME II, 127
ķeze
ķeze (s. unter ke̦za 1): pa dziļiem ūdeņiem, kam virsū sniega ķ. Dünsb. Skaistā Mīle 12.
Avots: EH I, 698
Avots: EH I, 698
lēkne
līkņa
‡ līkņa, = lìkšņa I (?): e̦ze̦rs bijis daudz lielāks, kâ ... vē̦ruojams nuo... plašajām līkņām un liekniem, kas, ... uzejuot tur cilvē̦kam virsū, šūpuojas un līguojas Janš. Nīca 9. pļaujuot un grābjuot e̦ze̦ra līkņu mežmale Bandavā I, 69 (ähnlich auch Dzimtene III 27 2 , 401 und Mežv. ļ. II, 341, 359).
Avots: EH I, 749
Avots: EH I, 749
saecēt
saecêt, tr., intr.,
1) eggend zerkleinern; zerkratzen:
biezi aru līdumā, lai var smalki saecēt BW. 11060. kad sauss, tad atkal par daudz sae̦cē̦ts, - nesadīgst Duomas I, 122. tas klūp vilkam virsū un... saecē ādu LP. IV, 170;
2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit eggen.
Avots: ME III, 623
1) eggend zerkleinern; zerkratzen:
biezi aru līdumā, lai var smalki saecēt BW. 11060. kad sauss, tad atkal par daudz sae̦cē̦ts, - nesadīgst Duomas I, 122. tas klūp vilkam virsū un... saecē ādu LP. IV, 170;
2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit eggen.
Avots: ME III, 623
samurdzināt
sasalēns
sasalē̦ns, ein gefrorener Klumpen (z. B. von Erde, Viehfutter usw.) Druw.: kapā savēla zārkam virsū lielus sasalē̦nus, t. i. lielus sasalušus zemes pikus Druw. luopiem nevar duot ēst ne salmu, ne sakņu sasalē̦nu ebenda. nav ne˙kādi virsāji, - tīri sasalē̦ni ("sasaluši virsāji sienam, salmiem, labībai") Fest.
Avots: ME III, 726
Avots: ME III, 726
spuris
spuris,
1): stēķim ir spuŗi (= asumi, dze̦luoni) Dunika. acis baltas un spuŗi ("asa, gaisā sacē̦lusies luopu spalvä) gaisā, - kad tik tiktu kam virsū Frauenb., Siuxt. kaņepes graudam apkārt ir tāds spurītis (spalvaina plēksnīte) Seyershof.
Avots: EH II, 565
1): stēķim ir spuŗi (= asumi, dze̦luoni) Dunika. acis baltas un spuŗi ("asa, gaisā sacē̦lusies luopu spalvä) gaisā, - kad tik tiktu kam virsū Frauenb., Siuxt. kaņepes graudam apkārt ir tāds spurītis (spalvaina plēksnīte) Seyershof.
Avots: EH II, 565
uzaulekšot
uzčāpāt
uzčāpât, langsam, unbeholfen (hin)aufgehen: uzčâpāt 2 kalnā Siuxt. uzčapāt kam virsū.
Avots: ME IV, 322
Avots: ME IV, 322
uzcilpot
uzcilpuôt, Haken machend hinaufeilen, auf jem. geraten, (jem.) ereilen: zaķis uzcilpuoja taisni medniekam virsū Wandsen.
Avots: ME IV, 321
Avots: ME IV, 321
uzgrandīt
uzgrandît,
1) aufschütten:
uzgrandīt kam pe̦lavas uz galvas Golg.;
2) aufrütteln, rüttelnd aufwecken:
uzgrandīt kādu nuo miega AP.;
3) aufwühlen:
zvejnieki upē uzgrandīja dūņas Sessw.;
4) polternd aufstürzen
(tr.; perfektiv): kuo smagu ar truoksni uzgrandīt kam virsū PS.;
5) schabend, scheuernd an die Oberfläche gelangen lassen:
katlu grandīdams viņš uzgrandīja tīru metalu Dunika.
Avots: ME IV, 333
1) aufschütten:
uzgrandīt kam pe̦lavas uz galvas Golg.;
2) aufrütteln, rüttelnd aufwecken:
uzgrandīt kādu nuo miega AP.;
3) aufwühlen:
zvejnieki upē uzgrandīja dūņas Sessw.;
4) polternd aufstürzen
(tr.; perfektiv): kuo smagu ar truoksni uzgrandīt kam virsū PS.;
5) schabend, scheuernd an die Oberfläche gelangen lassen:
katlu grandīdams viņš uzgrandīja tīru metalu Dunika.
Avots: ME IV, 333
uzgrīļoties
uzgrĩļuôtiês, (hin)auftaumeln, -wanken: uzgrījuoties kam virsū. uzgrīļuoties pa trepēm augšā.
Avots: ME IV, 334
Avots: ME IV, 334
uzgumt
uzgumt, sich auf etw. senken, auf etw. niedersinken (perfektiv): uzgumt kam virsū AP.
Avots: ME IV, 335
Avots: ME IV, 335
uzkārnīt
uzkā`rnît,
1) (auf etw.) aufkratzen, -scharren:
uzkārnīt zemi kam virsū Schibbenhof;
2) (ein wenig auf etw.) ausbreiten, ausstreuen
(perfektiv): viņš tik mē̦slus tīrumā drusku uzkārnījis (uzmē̦tājis) Base. mē̦slus uz duobes uzkārnīt;
3) = uzdirst: suns uzkārnījis uz ceļa;
4) wühlend, scharrend an die Oberfläche geraten lassen, zum Vorschein bringen:
vista uzkārnījusi graudus;
5) aufwühlen
AP., MSil., Nitau, N.-Peb., Schujen: ar se̦kumiem netīrumus uzkārnīt Bers. pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Ozolk. māc. siena apārņus uzkārna (uzcē̦rt), lai siens labāk žūst Ubbenorm;
6) scharrend ebnen:
uzkārnīt pļavu (= nuolīdzināt kurmju rakumus) Ubbenorm;
7) zusammenscharren:
u. mē̦slus (= izsvaidītus mē̦slus samest kuopā) Grünwald.
Avots: ME IV, 340, 341
1) (auf etw.) aufkratzen, -scharren:
uzkārnīt zemi kam virsū Schibbenhof;
2) (ein wenig auf etw.) ausbreiten, ausstreuen
(perfektiv): viņš tik mē̦slus tīrumā drusku uzkārnījis (uzmē̦tājis) Base. mē̦slus uz duobes uzkārnīt;
3) = uzdirst: suns uzkārnījis uz ceļa;
4) wühlend, scharrend an die Oberfläche geraten lassen, zum Vorschein bringen:
vista uzkārnījusi graudus;
5) aufwühlen
AP., MSil., Nitau, N.-Peb., Schujen: ar se̦kumiem netīrumus uzkārnīt Bers. pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Ozolk. māc. siena apārņus uzkārna (uzcē̦rt), lai siens labāk žūst Ubbenorm;
6) scharrend ebnen:
uzkārnīt pļavu (= nuolīdzināt kurmju rakumus) Ubbenorm;
7) zusammenscharren:
u. mē̦slus (= izsvaidītus mē̦slus samest kuopā) Grünwald.
Avots: ME IV, 340, 341
uzkāsēt
uzkraukāt
uzlepēt
uzlikt
uzlikt,
1) (hin)auflegen:
uzlikt traukus uz galda. paceļ... galdu,... liek... biķerītes BW. 13250, 12. brille uzlikuši RKr. XX, 61. uzlikt galv ce̦puri. uzlikt ē̦kai jumtu. ragus uzlikt pirtī uzlikt ķēvi uz ve̦zuma LP. IV, 35. uzliku audeklīnu BW. 7332. vakariņas uzlikt, das Abendessen auftragen LP. IV, 12. uzlikt galdu Golg., Siuxt, den Tisch decken. uzliek (setzen vor) man... sviestu RKr. XX, 68, tā bij galda uzlicēja BW.193471; uzliekamais, der Deckel Ar.;
2) auferlegen:
uzlikt nuoduokli. tam uzlikts ciets suods LP. VII, 526. uzlikt me̦slus Krieviņ Stāsts 4. ķēniņš... uzlika darbu, kura es nevaru izpildīt Pas. V, 88 (aus Bewern);
3) uzlikt vārdu od. vārdā, nennen, taufen:
viņa uzlika... brāļa dē̦lam tādus vārdus, kādu še nav ne˙vienam Kaudz. M. 94. kad vārdiņš uzlikts, lai tad mirst A. XXI, 564. bē̦rnam uzlika Jāni vārdā Plūd. LR. III, 68. Refl. -tiês,
1) (für) sich auflegen; anziehen
Spr.: Cička... uzlikās ce̦puri Kaudz. Izjurieši 197. līgava... uzliekas vaiņagu RKr. XVI, 107. uzliecies... uz vaiņaga ruožu kruoni! BW. 6087. sāls maisiņu uzlikās uz muguru Janš. Bandavā I, 58;
2) sich (auf etw.) auflegen:
uzlikties kam virsū. viņi bij uz zemi uzlikušies Nehem. 9, 1;
3) (auf etw.) hinaufschleichen:
kaķis uzlicies uz galda Ogershof;
4) man ce̦pure nepareizi uzlikusies, ich habe mir den Hut versehentlich falsch aufgesetzt;
5) "показаться" (= izliktiês 1?) Spr.
Avots: ME IV, 352
1) (hin)auflegen:
uzlikt traukus uz galda. paceļ... galdu,... liek... biķerītes BW. 13250, 12. brille uzlikuši RKr. XX, 61. uzlikt galv ce̦puri. uzlikt ē̦kai jumtu. ragus uzlikt pirtī uzlikt ķēvi uz ve̦zuma LP. IV, 35. uzliku audeklīnu BW. 7332. vakariņas uzlikt, das Abendessen auftragen LP. IV, 12. uzlikt galdu Golg., Siuxt, den Tisch decken. uzliek (setzen vor) man... sviestu RKr. XX, 68, tā bij galda uzlicēja BW.193471; uzliekamais, der Deckel Ar.;
2) auferlegen:
uzlikt nuoduokli. tam uzlikts ciets suods LP. VII, 526. uzlikt me̦slus Krieviņ Stāsts 4. ķēniņš... uzlika darbu, kura es nevaru izpildīt Pas. V, 88 (aus Bewern);
3) uzlikt vārdu od. vārdā, nennen, taufen:
viņa uzlika... brāļa dē̦lam tādus vārdus, kādu še nav ne˙vienam Kaudz. M. 94. kad vārdiņš uzlikts, lai tad mirst A. XXI, 564. bē̦rnam uzlika Jāni vārdā Plūd. LR. III, 68. Refl. -tiês,
1) (für) sich auflegen; anziehen
Spr.: Cička... uzlikās ce̦puri Kaudz. Izjurieši 197. līgava... uzliekas vaiņagu RKr. XVI, 107. uzliecies... uz vaiņaga ruožu kruoni! BW. 6087. sāls maisiņu uzlikās uz muguru Janš. Bandavā I, 58;
2) sich (auf etw.) auflegen:
uzlikties kam virsū. viņi bij uz zemi uzlikušies Nehem. 9, 1;
3) (auf etw.) hinaufschleichen:
kaķis uzlicies uz galda Ogershof;
4) man ce̦pure nepareizi uzlikusies, ich habe mir den Hut versehentlich falsch aufgesetzt;
5) "показаться" (= izliktiês 1?) Spr.
Avots: ME IV, 352
uzlīkt
uzlìkt: viņs tâ uzlīcis strādā Orellen. pār kalnu bij uzlīcis ... milzīgs, kumpains kalējs Skalbe Raksti IV (1938), 29. Refl. -tiês: u. kam virsū Meselau.
Avots: EH II, 728
Avots: EH II, 728
uzpenterēt
uzpenterêt, auf etw. taumein, straucheln (perfektiv); hinauftaumeln: uzpenterēt kam virsū AP., Salis. uzpenterēt kalnā ebenda.
Avots: ME IV, 364
Avots: ME IV, 364
uzpļaut
uzpļaũt,
1) mähend auf etw. fallen lassen:
siena vālu uzpļaut virsū nepļautai zâlei;
2) mähend auf etw. geraten; mähend zum Vorschein hringen, auffinden:
uzpļaut uz akmeni. uzpļaut kamenes;
3) noch, dazu mähen:
virs nuorādītā darba uzpļaut vēl 3 spailes Nigr.;
4) einen Schlag versetzen
Golg.: uzpļauj zirgam U.;
5) = uzmest U.: uzpļauj ūdeni U. Refl. -tiês,
1) man izkapts uzpļāvās uz akmeni, mähend geriet ich versehentlich mit der Sense auf einen Stein;
2) sich unversehens auf etw. od. jem. stürzen:
uzpļauties tumsā kam virsū.
Avots: ME IV, 368
1) mähend auf etw. fallen lassen:
siena vālu uzpļaut virsū nepļautai zâlei;
2) mähend auf etw. geraten; mähend zum Vorschein hringen, auffinden:
uzpļaut uz akmeni. uzpļaut kamenes;
3) noch, dazu mähen:
virs nuorādītā darba uzpļaut vēl 3 spailes Nigr.;
4) einen Schlag versetzen
Golg.: uzpļauj zirgam U.;
5) = uzmest U.: uzpļauj ūdeni U. Refl. -tiês,
1) man izkapts uzpļāvās uz akmeni, mähend geriet ich versehentlich mit der Sense auf einen Stein;
2) sich unversehens auf etw. od. jem. stürzen:
uzpļauties tumsā kam virsū.
Avots: ME IV, 368
uzrāpties
uzràptiês, uzrãpuôt,
1) hinaufklimmen, hinaufklettern, hinaufkriechen:
uzrāpās Juonatāns ar savām ruokām un ar savām kājām I Sam. 14, 13. uzrāpies ābele LP. VI, 558 (ähnlich 256). kātiņa galā uzrāpusēs Vagn. Jaun. R. 3, 16. uzrāpies uz kūtsaugšu LP. VII, 545. (fig.) uzrāpās augšā līdz... tētiņa guodam Krišs Laksts 1; klimmen, kriechen (perfektiv) auf: varde uzrāpuojusi uz ceļa. uzrāpties kam virsū. daži... bij uzrāpušies uz... stādiem A. XX, 363.
Avots: ME IV, 372, 373
1) hinaufklimmen, hinaufklettern, hinaufkriechen:
uzrāpās Juonatāns ar savām ruokām un ar savām kājām I Sam. 14, 13. uzrāpies ābele LP. VI, 558 (ähnlich 256). kātiņa galā uzrāpusēs Vagn. Jaun. R. 3, 16. uzrāpies uz kūtsaugšu LP. VII, 545. (fig.) uzrāpās augšā līdz... tētiņa guodam Krišs Laksts 1; klimmen, kriechen (perfektiv) auf: varde uzrāpuojusi uz ceļa. uzrāpties kam virsū. daži... bij uzrāpušies uz... stādiem A. XX, 363.
Avots: ME IV, 372, 373
uzsēdināt
uzsêdinât, hinaufsetzen LKVv.: u. kuo kam virsū. uzsēdina muļķīti (zirgam) mugurā LP. IV, 90. uzsēdināja bē̦rnus uz ve̦zma Mērn. 1. 10.
Avots: ME IV, 376
Avots: ME IV, 376
uzšķaudīt
uzšķibēt
uzšļūkt
uzšļùkt, (hin)aufgleiten, -rutschen: uzšļūkt slidinuoties kam virsū. uzšļūkt ar ragavām kalnā. ne˙viens nevarējis pa tuo (= bē̦rzu) uzšļūkt (niemand konnte auf die Birke hinaufklettern) Jauns.
Avots: ME IV, 389
Avots: ME IV, 389
uzšņaukt
uzšņàukt,
1) auf etw. schnauben, schneuzen
(perfektiv): uzšņaukt uz drēbēm. uzšņaukt kam virsū;
2) dazu, noch schnauben:
uzšņauc nu vēl vienu šņaucienu (nimm noch eine Prise!)!
3) einen Hieb versetzen:
uzšņauc zirgam ar pātagu!
Avots: ME IV, 390
1) auf etw. schnauben, schneuzen
(perfektiv): uzšņaukt uz drēbēm. uzšņaukt kam virsū;
2) dazu, noch schnauben:
uzšņauc nu vēl vienu šņaucienu (nimm noch eine Prise!)!
3) einen Hieb versetzen:
uzšņauc zirgam ar pātagu!
Avots: ME IV, 390
uzsprauslāt
uzspurslāt
uztaustīt
uztaûstît, tastend, befühlend auffinden: uztaustīt auguonu. uztaustīt tumsā duris, salmuos ābuolus. Refl. -tiês,
1) tastend auf etw. geraten, hinaufgelangen:
tumsā kam virsū uztaustīties. uztaustīties pa trepēm augšā;
2) man nevilšus uztaustījās cirvis, tastend geriet ich versehentlich auf ein Beil.
Avots: ME IV, 391
1) tastend auf etw. geraten, hinaufgelangen:
tumsā kam virsū uztaustīties. uztaustīties pa trepēm augšā;
2) man nevilšus uztaustījās cirvis, tastend geriet ich versehentlich auf ein Beil.
Avots: ME IV, 391
uztecēt
uztecêt,
1): ūdens nuo caura jumta uzte̦k gulē̦tājam un mantām PV.;
4): aukstāka laika dēļ sē̦klas tik ātri neuzdīgst un neuzte̦k Pēt. Av. IV, 211. vē̦la sēja ātri uzte̦k un ātri saņe̦mas ebenda; ‡
5) aufgehen (von Gestirnen):
vis[a]s zvaigznes uztecēj[u]š[a]s Tdz. 55013; ‡
6) laufend od. eilig sich bewegend geraten auf:
lapsa uztecēja medniekam virsū PV. (laiva) te̦cē̦dama uztecēja Saules muižas pagastā BW. 13250, 45; finden: man pazuda māmuļīte; te̦ku, te̦ku, neuzte̦ku BW. 5036, 12. me̦klē̦dama uztecēju trīs sudraba avuotiņus 5037, 7 var.
Avots: EH II, 736
1): ūdens nuo caura jumta uzte̦k gulē̦tājam un mantām PV.;
4): aukstāka laika dēļ sē̦klas tik ātri neuzdīgst un neuzte̦k Pēt. Av. IV, 211. vē̦la sēja ātri uzte̦k un ātri saņe̦mas ebenda; ‡
5) aufgehen (von Gestirnen):
vis[a]s zvaigznes uztecēj[u]š[a]s Tdz. 55013; ‡
6) laufend od. eilig sich bewegend geraten auf:
lapsa uztecēja medniekam virsū PV. (laiva) te̦cē̦dama uztecēja Saules muižas pagastā BW. 13250, 45; finden: man pazuda māmuļīte; te̦ku, te̦ku, neuzte̦ku BW. 5036, 12. me̦klē̦dama uztecēju trīs sudraba avuotiņus 5037, 7 var.
Avots: EH II, 736
uztramdīt
uztramdît,
1) (auf etw.) (hin)aufscheuchen, -jagen:
uztramdīt vistas uz kūtsaugšas, uztramdīt kuo kam virsū;
2) aufscheuchen:
uztramdīt zaķi, uztramdīt kuo nuo miega.
Avots: ME IV, 393
1) (auf etw.) (hin)aufscheuchen, -jagen:
uztramdīt vistas uz kūtsaugšas, uztramdīt kuo kam virsū;
2) aufscheuchen:
uztramdīt zaķi, uztramdīt kuo nuo miega.
Avots: ME IV, 393
uzvelt
uzvelˆt,
1) (hin)aufwälzen
LKVv.: uzvelt kuo kalnā. uzvelt kuo kam virsū. (fig.) uzvelt vainu citam;
2) noch, von neuem walken:
vadmala vēl drusku jāuzveļ;
3) ein wenig, oberflächlich walken:
šī vadmala ir tikai tâ uzve̦lta Bauske. Refl. -tiês, sich (hin)aufwälzen (auf etw.): uzveltiês kalnā. uzvelties kam virsū. sniegs nuo jumta uzvēlies gājējiem uz galvas. Šļupstis ar Zveņģi uzvē̦lušies uz vē̦de̦ra A. XX, 231.
Avots: ME IV, 397
1) (hin)aufwälzen
LKVv.: uzvelt kuo kalnā. uzvelt kuo kam virsū. (fig.) uzvelt vainu citam;
2) noch, von neuem walken:
vadmala vēl drusku jāuzveļ;
3) ein wenig, oberflächlich walken:
šī vadmala ir tikai tâ uzve̦lta Bauske. Refl. -tiês, sich (hin)aufwälzen (auf etw.): uzveltiês kalnā. uzvelties kam virsū. sniegs nuo jumta uzvēlies gājējiem uz galvas. Šļupstis ar Zveņģi uzvē̦lušies uz vē̦de̦ra A. XX, 231.
Avots: ME IV, 397
uzvilkt
uzvìlkt (li. užvil˜kti "hinaufschleppen"),
1) (hin)aufziehen
L.: užvilkt kalnā. uzvilkt kuo kam virsū;
2) (einen Mechanismus) aufziehen:
uzvilkt pulksteni: uzvilkt bisei gaili;
3) (einen Strich) aufziehen; aufschreiben, notieren
U.: uzvilkt svītras (strīpas). ar zuobinu krustu sev aiz muguras uzvilkt Pas. IV, 11;
4) aufschärfen, -schleifen:
bārdas nazi uzvilkt uz siksnas Stenden. jāuzve̦lk izkaptij zuobi Janš. Dzimtene 2 II, 175;
5) anziehen
L.: uzvilkt drēbes;
6) einen Schlag versetzen:
uzvilkt kam ar siksnu! Bauske. uzvelc zirgam! gib dem Pferd einen Schmiss! U.;
7) uzvelc dūmus! rauche einmal!
Seew. n. U. (ähnlich: Janš. Bandavā II, 64);
8) anstimmen:
uzvilkt sē̦ru meldiņu; uzvilkt meldiņu "weinen";
9) auf(er)ziehen
U.: bē̦rnu uzvilkt, ein Kind auferziehen U.;
10) aufziehen, verspotten
(dazu das Subst. uzvilcẽjs, wer aufzieht, verspottet) AP., Golg.: u. uotru uz zuoba Ar. Refl. -tiês,
1) sich (hinauf)schleppen
(auf etw.) Spr.: uzvilkties augšā. uzvilkties uz ceļa;
2) (sich) anziehen
Spr.: kre̦klu uzvilkties Janš. Bandavā I, 23.
Avots: ME IV, 399
1) (hin)aufziehen
L.: užvilkt kalnā. uzvilkt kuo kam virsū;
2) (einen Mechanismus) aufziehen:
uzvilkt pulksteni: uzvilkt bisei gaili;
3) (einen Strich) aufziehen; aufschreiben, notieren
U.: uzvilkt svītras (strīpas). ar zuobinu krustu sev aiz muguras uzvilkt Pas. IV, 11;
4) aufschärfen, -schleifen:
bārdas nazi uzvilkt uz siksnas Stenden. jāuzve̦lk izkaptij zuobi Janš. Dzimtene 2 II, 175;
5) anziehen
L.: uzvilkt drēbes;
6) einen Schlag versetzen:
uzvilkt kam ar siksnu! Bauske. uzvelc zirgam! gib dem Pferd einen Schmiss! U.;
7) uzvelc dūmus! rauche einmal!
Seew. n. U. (ähnlich: Janš. Bandavā II, 64);
8) anstimmen:
uzvilkt sē̦ru meldiņu; uzvilkt meldiņu "weinen";
9) auf(er)ziehen
U.: bē̦rnu uzvilkt, ein Kind auferziehen U.;
10) aufziehen, verspotten
(dazu das Subst. uzvilcẽjs, wer aufzieht, verspottet) AP., Golg.: u. uotru uz zuoba Ar. Refl. -tiês,
1) sich (hinauf)schleppen
(auf etw.) Spr.: uzvilkties augšā. uzvilkties uz ceļa;
2) (sich) anziehen
Spr.: kre̦klu uzvilkties Janš. Bandavā I, 23.
Avots: ME IV, 399
žauties
žautiês, žaunuôs, žāvuôs,
1) klettern
Spr., Lös., Nerft, Warkl., (mit aù ) Druw., Golg., Lis.; hoch steigen (mit aù ) Warkl.; tollen, ausgelassen sein (mit aû ) Golg.; laufen (pejorativ) Nerft, Sauken, (mit aû ) AP., Stom., ungeachtet aller Hindernisse schnell gehen Smilten, (mit aû ) Oknist; "neapduomīgi kam virsū jeb pāri skriet" Festen, (mit aû ) Druw. n. RKr. XVII, 87; "unnütz wohin gehen" Wessen: kur nu atkal žausies? AP., Golg. žauties kuokā augšā Golg. žāvēs iz jumta Warkl. n. FBR. XI, 122. zaglis žāvās (= drāzās) taisni upē iekšā Saikava. kur tu žaunies kâ akla vista? Oknist. kuo tu žaunies man virsū? Gr. - Buschh. kur te nu žausies pāri traukam man virsū? Druw. n. RKr. XVII, 87. nežaunies nu pa trepēm uz bēniņiem! ebenda. lai žaunuoties kad ratā! A. XX, 52;
2) fallen, stürzen
Erlaa, (mit aû ) Adl., C., Golg., Gr. - Buschh., Kl., Lubn., Mahlup, Mar., Schwanb., Warkh., Warkl.: viņš žāvās visā gaŗumā gar zemi Schwanb. es šuodien daudzreiz žāvuos gar zemi Mar. n. RKr. XV, 146. gan tu žausies zemē! Adl., N. - Schwanb. uz le̦dus, ātri skriedams, jis žāvēs pie zemes Warkh., Warkl. (fig.) jis visu gadu mācījās, bet pārbaudījumuos žāvēs ebenda. Wenigstens in der Bed. 1 vielleicht zu ai. dhavatē "rennt", mpers. davīdan "laufen, eilen", gr. ϑέω oder ϑήω "laufe", ϑοός "schnell" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 834). In der Bed. 2 zu žaut II 5?
Avots: ME IV, 793
1) klettern
Spr., Lös., Nerft, Warkl., (mit aù ) Druw., Golg., Lis.; hoch steigen (mit aù ) Warkl.; tollen, ausgelassen sein (mit aû ) Golg.; laufen (pejorativ) Nerft, Sauken, (mit aû ) AP., Stom., ungeachtet aller Hindernisse schnell gehen Smilten, (mit aû ) Oknist; "neapduomīgi kam virsū jeb pāri skriet" Festen, (mit aû ) Druw. n. RKr. XVII, 87; "unnütz wohin gehen" Wessen: kur nu atkal žausies? AP., Golg. žauties kuokā augšā Golg. žāvēs iz jumta Warkl. n. FBR. XI, 122. zaglis žāvās (= drāzās) taisni upē iekšā Saikava. kur tu žaunies kâ akla vista? Oknist. kuo tu žaunies man virsū? Gr. - Buschh. kur te nu žausies pāri traukam man virsū? Druw. n. RKr. XVII, 87. nežaunies nu pa trepēm uz bēniņiem! ebenda. lai žaunuoties kad ratā! A. XX, 52;
2) fallen, stürzen
Erlaa, (mit aû ) Adl., C., Golg., Gr. - Buschh., Kl., Lubn., Mahlup, Mar., Schwanb., Warkh., Warkl.: viņš žāvās visā gaŗumā gar zemi Schwanb. es šuodien daudzreiz žāvuos gar zemi Mar. n. RKr. XV, 146. gan tu žausies zemē! Adl., N. - Schwanb. uz le̦dus, ātri skriedams, jis žāvēs pie zemes Warkh., Warkl. (fig.) jis visu gadu mācījās, bet pārbaudījumuos žāvēs ebenda. Wenigstens in der Bed. 1 vielleicht zu ai. dhavatē "rennt", mpers. davīdan "laufen, eilen", gr. ϑέω oder ϑήω "laufe", ϑοός "schnell" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 834). In der Bed. 2 zu žaut II 5?
Avots: ME IV, 793
zēvelēt
zẽvelêt, ‡
4) = sper̂t: (zirgi vilkam) zēvelē Pas. XV, 486; schiessen
Dunika (z. kam virsū). lai tik zēvelē, lai gatavuo mums ceļu; ‡
5) mit einem Zündhölzchen Feuer anzünden
Frauenb.
Avots: EH II, 805
4) = sper̂t: (zirgi vilkam) zēvelē Pas. XV, 486; schiessen
Dunika (z. kam virsū). lai tik zēvelē, lai gatavuo mums ceļu; ‡
5) mit einem Zündhölzchen Feuer anzünden
Frauenb.
Avots: EH II, 805