Paplašinātā meklēšana

‡ apkulas,

1) = apkūlas Dunika, Gold., Kal., Libau, Rutzau;

2) Strohabfälle beim Dreschen, Flachsschäben
Bers.

Avots: EH I, 95

galpakulas, = galenes: māte nuobāla kâ ve̦cs galpakulu aude̦kls A. XVII, 869. galpakulas aude̦kls Karls.

Avots: ME I, 592

jaûkulas Buschh., = jê̦(l)kulas. [Wohl aus * jalkulas (vgl. gaûgalis aus galvgalis und Le. Gr. 146) > * jālkulas (s. Le. Gr. 98) mit ostle. ā aus ē̦.]

Avots: ME II, 98, 99

‡ kulasè̦ta ² Baitinow n. FBR. XI, 138, Pilda, ein Hof (pagalms) bei der rija.

Avots: EH I, 669

pakulas (li. pãkulos), die Hede; galu pakulas, die schlechteste Hede BW. 25337, 2. viņš pinas kâ vista pa pakulām, er kann nicht von der Stelle kommen. nu bij uguns pakulās od. pie pākulām, nun war Öl im Feuer, nun war er Feuer und Flamme. tās bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. l, 74. Selten auch im Sing. pakula BW. 7011, 2, 3; pakuls L., St., BW. 7011, 5. [Wohl nebst li. nuokulos "die vom Flachs abgedroschenen Teile" und r. пáкля (aus *пакъля) dass. zu le. kult; wenn le. pakulas aus dem Slav. entlehnt wäre, müsste es langes ā haben; poln. pakuły dass. stammt wohl aus dem Li., vgl. auch Potebnja Знач. множ. числа в русск. яз. 24 f.]

Avots: ME III, 50

pãrkulas, = pãrkaras: pārkulas - gaŗas bē̦rzu klūgas, kuŗu tievie gali kaudzes virsgalā tiek kuopā savīti un re̦zgaļi karājas svabadi uz leju, tâ ka vējš nevar sienu iznē̦sāt Lubn. n. Etn. I, 105; vgl. auch pãrkũlas.

Avots: ME III, 162

‡ smalˆkpakulas ² Salis "smalkākās pakulas, kuo dabū pēc galu pakulām". Vgl. smalkpakulu aude̦kls.

Avots: EH II, 533

sūkulas: auch (mit û ² ) Lemb.

Avots: EH II, 608

sūkulas L., sūkuli L, oder sūkuls St., U., = sūkalas, Molken.

Avots: ME III, 1132

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

atpakuluôtiês, intr., ausfasern: luode... taisīta nuo ve̦sa bē̦rza puna...; samirkusi tā drusku it kâ atpakuluojas Jauns. Balt. gr. I, 197 [zu pakulas].

Avots: ME I, 181

II bubinât, uneben spinnen (= bubulêt): es pakulas bubināju BW. 7120.

Avots: ME I, 343

bubulêt, - ēju, uneben spinnen: es pakulas bubulēju BW. 7120. [Wohl zu bubulis "Knoten".]

Avots: ME I, 343

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

‡ * dre̦pe̦kls (gespr.: drapakls) Bērzgale "lupataina drēbe, kas ātri var sairt"; dre̦pe̦kla pakalas ebenda "kulas">spaļuojas pakulas, kas neturas kuopā un irst".

Avots: EH I, 332

galenes,

1): (=gala pakulas Salisb. oder galu p.) auch AP.; Frauenb., Ramkau; ‡

2) die am meisten entfernten Wiesen
Stuhrhof: mērīja pļavas; man iekrita pašas galenes.

Avots: EH I, 379

galenes, Pl. t., die Hede, "tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē, un kuo salasa un pārmīsta" Siuxt, Salisb.; = galu pakulas, t. i. rupjas, pirmās nuosukātās pakulas Lasd. n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 591

gaŗkula (unter gaŗkūlis): auch Ramkau, Plur. gaŗkulas Skaista, gaŗkulu salmi Linden in Kurl.

Avots: EH I, 386

gārkula (s. unter gaŗkūlis): Plur. gārkulas Lettg., gā`rkulis <sup>2</sup> Sonnaxt, gā`rkuls ² ebenda: gākzulas kūlīlī BW. 31625 var. gār kuļu kūliņā ebenda.

Avots: EH I, 390

gaŗkūlis (gew. Pl. gaŗkùļi [C., Bers., Kl., gaŗkûļi ² Dond., Wandsen, Gr. - Essern]), gaŗkūla, gew. Pl. gaŗkuļu (gaŗkūlu Konv. ² 763) salmi, [gaŗkūļa salmi Trik.] od. gaŗkūlsalmi, gaŗkuļi JK. V, 147, [Kreuzb., gaŗkula Lis., garkulas Nerft], auch gārkuļi A. VIII, 1, 76; [loc. s. gārkulā] BW. 12665, [garkolas (aus *gaŗkulas) Warkh., Dubena], Langstroh. [Zu kult.]

Avots: ME I, 606

grìzte: auch Nötk., (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit î ² ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î ² ) Seyershof; valgs trijām grîztēm ² "?" Grob.; grìztu grìztēm ² saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

grubinât,

1) nagen, kauen, langsam essen
Selg., Dond., Etn. IV, 33, A. XIII, 492. tārpiņš tevi (ābuoliņu) grubināja BW. 12286;

2) höhlen, aushöhlen
(= grebināt), in der Zstz. mit iz- Bers.;

3) ["kņubināt, knibinâtiês" Saussen n. Etn. IV, 33]; schlecht spinnen
Ahs.: citas meitas vilnu vērpa, es pakulas grubināju BW. 27428, 1. Reimwort zu (s)krubinât.]

Avots: ME I, 664

I gùrste,

1): mit ur̂ ² Frauenb., Grob., Iw., Orelleu, Ramkau, Salis, Seyershof, mit ur̂ Gr.-Buschh.: ieduodat ... gurstīti linu Janš. Apskats 1903, S. 97; eine Handvoll Flachs, Hanf oder Stroh
Orellen; vilnas g. BW. 34825, eine Schur Wolle Brasche; ‡

3) ein dickes, strohernes Band:
salmus sasien ar gur̂sti ² Orellen; nuo jē̦kulas sataisa tādas gur̂stes ² ("?") AP.; ‡

4) ein knockenförmig zusammengedrehtes Heubündel
AP.: sìena gubu ceļā paliek gurkstes.

Avots: EH I, 421

izgrãbât: oberflächlich auskämmeln Linden in Kurl.: lielās pakulas jau es izgŗàbāju ² .

Avots: EH I, 449

izkukuôt,

2): schreiend vertreiben (vom Kuckuck):
kad dze̦guze mājas kuokuos vai dārzā kukuo, tad tā izkukuo kādu nuo vietas, tad saimniekam būs jāiet Ahs. ‡ Refl. -tiês Frauenb., eine Zeitlang erfolglos zu jem. sprechen: i. kam apkārt ilgu laiku. izkula (unter izkuls): auch Warkl. n. FBR. XI, 121, Preiļi in Lettg., auch Plur. izkulas Lettg.

Avots: EH I, 459

izslêgt [li. išslė´gti], tr., ausschliessen: skuolē̦nu nuo skulas, biedru nuo biedrības.

Avots: ME I, 800

izvḕrpt (li. išver̃pti),

1) ausspinnen:
smalku dziju;

2) verspinnen:
visus linus, visas pakulas, visu vilnu. Refl. - tiês, zur Genüge spinnen: vai tad citā laikā diezgan neizvērpsities MWM. IX, 577.

Avots: ME I, 828

‡ je̦kula KatrE., Sessw., = jê̦kula 2: pagrāba kādu kūli je̦kulas Kaudz. Izjurieši 99. Vermutlich aus *je̦lkula < jê̦lkula.

Avots: EH I, 562

jê̦kula: gen. s. jē̦kula BW. 31625 var., gen. plur. jē̦kulu 31625 var.;

2): auch Saikava n. Fil. mat. 177 (acc. s. jê̦kulu ), Fest. ("rija izkulti rudzu salmi"): jē̦kulas kūlītī BW. 31526; 31625.

Avots: EH I, 563

jê̦kula (aus jē̦lkula), auch jê̦kuļi C. (aus jê̦lkuļi),

1) windtrockenes Getreide od. Korn
L., U.;

2) Langstroh
Kaul., AP., Lös., Bers., Erlaa, C.: vedēji sagrieza pīckas nuo jē̦kulas jeb gaŗiem salmiem BW. III, 1, 50. ar vienu sitienu pārcirtis kūli jē̦kulas Etn. I, 68.

Avots: ME II, 112

jê̦lkula, Langstroh: pirmuoreiz pieguļā jājuot zirgiem purnus apsvēpināja ar ugunskura apdedzinātu jē̦lkulas šķipsnu Etn. II, 102.

Avots: ME II, 112

juõle,

1): galu pakulas j. stiprākas Frauenb.; ‡

2) = kaût I 3: j. apavu nav, tad varēja nuotīrīt kājas Frauenb.

Avots: EH I, 570

‡ jukāji Ramkau "smalkāki salmi, kuo, rudzus kuļuot, izpurina nuo gaŗkulas".

Avots: EH I, 566

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

‡ kričât, -āju "langsam spinnen" Behnen, Frauenb.: ve̦cā māte kričā visu augu dienu pakulas.

Avots: EH I, 652

kunkslaîns, uneben, knotig: kunkslainas pakulas Frauenb.

Avots: ME II, 315

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

‡ liẽlẽ̦rkulis, ein grosser ẽ̦rkulis 3: ietinu pakulas lielē̦rkulī BW. 6797 var.

Avots: EH I, 754

nuokul˜stas [Stelp., Fest.], nuokulstenes, die Schwingelhede, Flachsschäben, der Flachsabfall (beim Flachsschwingen): nuo nuokulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud. nuoklustenes - pakulas Lös. n. Etn. IV, 161. nuokre̦klu devu BW. 4666.

Avots: ME II, 803

[nùovīstît,

1) dicht einhüllen, umbinden:
n. kaklu ar šalli. n. bērnu ar lakatu;

2) windend od. flechtend verbrauchen:
n. visas pakulas valguos Bers.;

3) verlegen, hinstecken:
kur tu nu atkal savus cimdus esi nuovīstījis (= nuobāzis)? Widdrisch;

4) wegstibitzen:
čigāns nuovīstījis vistu Behnen. Refl. -tiês,

1) sich dicht einhüllen;

2) eine Zeitlang faulenzend od. andere störend trödeln:
n. bez darba C., Warkl.; n. citiem pa kājām Kl.)

Avots: ME II, 889

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891

pakãja (li. pakója. "Fussgestell"), pakãje,

1) was unter den Füssen ist;
pakāju gals, das Ende (des Bettes) unter den Füssen: kur likšu pādīti, izdīdījuse? likšu mātes gultā pakāju galā BW. 1572; der Lok. pakājā, pakājē, pakājās, unter den Füssen, im Wege: viņš samīda visu, kas tam pakājē (pakājās) gadās Naud. suns nuogulies pakājā Peb. kāpēc; bē̦rni, jūs same̦tuši savas lietas pakājē? RKr. XVII, 71. paņē̦muse sluotu nuo pakājām un nuolikuse kaktā Etn. II, 23;

2) der Tritt am Webstuhle
[Bielenstein Holzb. 400], Nerft, Sl., Jauns., [pakājas Sussei, Wessen], bei St. und U. pakājis [li. pakojis "подножье"];

3) luopu pakāje - tāda vieta, kur luopi bieži iet, die Viehtrift Grünh.;

4) der untere Teil, der Fuss, Soekel:
met acis uz gāršas apakšu; uz viņas pakāji! Aps. staba pakāje Asp.; statujas pakāje Latv. kad nebūs manis; vieta tukša būs, kâ egles pakāje bez zālītes Rainis. kalna pakāje, der Fuss des Berges RKr. XVII, 69: stikla kalna pakāje Rainis. nuo pašas kalna pakājes sākuot Kaudz.;

5) pakāja Dond., gew, der Pl. pakājas, pakājes, pakāji Nigr., die minderwertige, kurze Wolle an den Füssen der Schafe
Kurs., Dond., Gold.: kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu, pakājiņām? AU. saulīte balināju pakājīšu villai nītes BW, 25337, man pašam pakulas, pakājas mājās 20020. [tā nav ne˙kāda vilna, tāda pakāja vien liekas būt Dond.];

6) linu pakājas "?"Etn. IV, 161; ["ein Gestell zum Flachsschwingen"
Kreuzb.; "beim Flachsschwingen unter die Hede geratene, schlechtere Flachsteile" Grawendahl;

7) pakājas, unten Hinausragendes:
rudzu kulis tâ jāsasien, ka nepaliek pakājas, t. i. ka re̦sgalā neve̦lkas gaŗi: salmi ārā Sassm.]

Avots: ME III, 42, 43

pakalas BW. 21147, 1; 16872, Holmhof, für pakulas.

Avots: ME III, 38

pãrmĩstas, Flachsabfälle: pārmīstu pakulas jeb pārmīstas jeb gālenes ir tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē un kuo salasa un pārmīsta Siuxt.

Avots: ME III, 167

‡ pem̃bele Seyershof "savilkta, satinusies pika": pakulas vērpjuot var savilkt pembelēs.

Avots: EH XIII, 222

Pīkals, eine heldnische Gottheit; der Böse Burtn. n. U.; vgl. li. Pykulas "Höllengott".

Avots: ME III, 230

plauki,

1) plaûki C., PS., Trik. (li. plaukaĩ "Haare"), plaûki ² Ruj., Salis, = plauka I Spr., Ronneb.: plaûki - tīrākās, labākās pakulas. Mar. n. RKr. XV, 130. par plaukiem Alūksnes pagastā sauc sīkas tinu škiedriņas; was im Weben vom Kamme abfällt U.;

2) Schneeflocken
Wend. n. U.;

3) Schelfer, Schinn
Warkl., (mit aû) Saikava : Māres dienā nedrīkst galvu sukāt, lai plauki galvā neme̦tas RKr. VI, 34;

4) Staub
Ruj. n. U.;

5) Mutterkorn
(auch me̦lni plauki) U. - Vgl. plauka; in der Bed. 5 dürfte es zu plaûkt I gehören (während Persson Beitr. 806 f. plauki 5 von plauki 1-4 und plauka nicht trennt).

Avots: ME III, 324, 325

purtedzine Wessen "uguns liesmas skrejuošā daļa": pakulas aizdegās ar purtedzini; in Gr.-Buschhof dafür pùrtadziêne ² , aber nur in Erzählungen vom pũķis: skatuos: purtadzienē vien nuostiepās, - nuolaidās uz klēts jumta.

Avots: ME III, 420

‡ ripans AP., = ripa 1: kartupeļus sagriêž ripeniņuos. sagrìezt de̦sas ripanuos. nuo jē̦kulas taisa kāju slaukāmuo: sagrìež jē̦kulu un tad sašūn apalā ripanā.

Avots: EH II, 373

II rubinât, tr.,

1) einkerben, nagen, anfressen, ein Loch machen
U.: smuks, sarkans ābuoliņš, tārpiņš serdi rubināja (Var.: ēda, grauza, krimta, urbināja) BW. 12285, 19. (puiši) skaiņus grabināja, circen[i]s viņus rubināja 12946. (meitiņām) uotru (galu) puiši rubināja (Var.: kņubināja, skrubināja, plucināja, lupināja) 35025 var. rubināt (= urbināt) ar pirkstu ausi Dond. n. FBR. V, 127. putniņš, ... se̦bu cēlies, asti vien rubina Br. sak. v. 981; "kutinât" Frauenb.;

2) aus dem Kartoffelfelde mit der Hand grössere Kartoffeln hervorholen, indem man die kleineren stehen lässt
Hasenpot n. U.;

3) uneben spinnen (?), eigentlich wohl synonym mit kņubinât, lupinât: tu, māsiņa villu (für vilnu) vērpi, es pakulas rubināju BW. 7062. es būš[u] tavas pakuliņas dienu, nakti rube̦nāt (für rubināt) 13015, 1. pirmajam dēliņam slēžu kre̦klu šūdināju; uotram un trešajam nuo pakulām rubināju 3013. Refl. -tiês, etwas nagen, sich mit Nagen zu schaffen machen: kād iebrien ūdenī, tad mailes klāt pie kājām un rubinājas tām apkārt Dond. Zu li. rubinėti "fortgesetzt ein wenig stochern" (Būga LM. IV, 440) und vielleicht (nach Zubaty AfslPh. XVI, 410) zu serb. rbina "Scherbe", sowie vieileicht zu got. raupjan "rupfen" resp. (wenn mit f aus ide. bh ) zu an. rauf "Loch", riúfa "brechen, zerreissen", reyfa "rupfen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 354 f.

Avots: ME III, 552

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 ^1.

Avots: ME III, 563

‡ šacis Grob., eine zweizinkige Holzgabel: pakulas vērpa uz tādu šaci. Vgl. šaķis.

Avots: EH II, 621

sagreņît, tr., grob spinnen (perfektiv): vecenīte sagre̦nījuse pakulas auklas re̦snumā Druw.

Avots: ME II, 629

‡ sagričît, schlecht spinnen (perfektiv): rupjās pakulas ... kaut kâ sagričī dzijās Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH XVI, 410

sagročât, tr., grob spinnen (perfektiv): vērpēja sagročā pakulas Dond.

Avots: ME II, 630

salaîst,

2): pa dienu var pie simts pluostu s. lejā Saikava. tik liela maize! nevarēs ne˙maz krāsnī s. AP.;

5): salai[dī]sim! drīzāk tiksim sē̦tā Kaltenbr.; ‡

6) eine gewisse Zeit hindurch (gehen) lassen:
divus gadus tad salaidām tur (scil.: mācībā) Janš. Dzimtene I, 170; ‡

7) = savèrpt Seyershof: lai salaiž pakulas; ‡

8) "sakausēt" Auleja; ‡

9) Schläge verabfolgen
AP.: s. kam pa biksēm. salaid labi tam zirgam! ‡

10) (Bäume) fällen
Dunika: s. mežā kuokus krustām šķē̦rsām. Refl. -tiês,

1): kad piens stāvēja dienas divi, tad tas salaidās ("saplūda kuopā") pēc rūgšanas Siuxt; ‡

6) benachbarte Herden zusammentreiben; nebst den Herden zusammenkommen (von Hirten):
mēs salaidāmies kuopā triju māju gani Jauns. Raksti III, 109 (ähnlich in Saikava). gani visi kruoņa mežā salaidušies Linden in Kurl.; ‡

7) = sataisîtiês 1 Pas. IX, 278 und 317 (aus Lettg.).

Avots: EH XVI, 423

samudzinât Spr., Bers., Erlaa, tr., verwühlen, verwirren, verwickeln: linus, pakulas, vilnu, matus, dziju Bers. samudzināts - kamuols A. XI, 311. kaķis meņģē̦damies samudzina dziju Erlaa. sajaukta galviņa, samudzināta BW. 25071.

Avots: ME II, 689

sasitinât, ‡

2) "saluocīt" Gramsden n. FBR. IX, 110: s. drānu. s. ē̦rkuli od. s. pakulas ē̦rkulī Grob. s. tīklu un nuolikt klētī ebenda.

Avots: EH XVI, 447

sastruõķêt, tr., grob, uneben spinnen pertektiv): ve̦cmāte pakulas, linus, vilnu tikai sastruoķēs Dond. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 750

sastrolêt, tr., grob, uneben spinnen (perfektiv): meitene vēl nemāk vērpt, pakulas tikai sastrolēs Dond. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 749

satrunêt Naud., Drosth., Dond., intr., verfaulen, vermodern, mürbe, morsch werden: kuoks ātri satrun un sabirst Konv. ² 769, Golg. ve̦cu, satrunējušu mājas pakši Etn. II, 95. pa satrunējušuo krustu drumstalām Vēr. II, 29. satrunējusi skaida MWM. satrunējis dzelzs šķirstiņš LP. I, 179. pakulas nuo ilgas stāvēšanas satrun Dond. (fig.) sabiedrības kārtība ir satrunējusi, izvirtusi Vēr. II, 585.

Avots: ME III, 766

sliegt, sliedzu,

1) stützen
U., Kaunata (mit iê ² ) Bl.;

2) "sich anschmiegen, anlehnen":
saldas miesas, kas pie manis sliedza Asp. MWM. v. J. 1897, S. 326. jūs sliedzat klāt Asp.;

3) sich erheben:
caur dūmiem, kuŗi gavilējuot nuo māju jumtiem gaisuos sliedz Virza. kaŗa ratu naži dzirkstuot gaisā sliedza Druva II, 542. tas laiks, kur tautām pāri pirmie truoņi sliedz 540. Refl. -tiês,

1) sich anschmiegen:
molekulas nesliedzas viena pie uotras, nesaskaŗas viena ar uotru U. b. 118, 44. ar jūsmām klātu sliedzas MWM. VI, 685; sich lehnen an Gr.-Buschhof (mit ìe ² );

2) "liekties" (mit iê ² ) Dunika. Nebst sliekt 1 mit "determinativem" g resp. k zu slìet?

Avots: ME III, 938

snāt (mit à ² Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à ² ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât ² Grünh., snàt ² Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt ² ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt ² ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à ² ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt ² );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975

spĩlas, was beim Spinnen von Flachs od. Hede abfällt: pakulas vērpjuot spillas paliek pāri Dond. Wohl aus spil˜vas "Flocken".

Avots: ME III, 996

sprèst ² Prl., Lös., Saikava, Selsau, Schwanb., Warkl., sprēst Wessen, Lasd., Plm., Infl., -žu, -du, = prèst (mit der Spindel U., Blelenstein Holzb. 380, Dr.) spinnen: vilnu, linus, pakulas. vakarā vilnu sprēda (Var.: prēda, vērpa) BW. 6889, 2. sprēžu... paladziņu 2276 var. Refl. -tiês, sich (von selbst fertig-) spinnen: sprēdies (Var.: vērpies, prēdies), mana kuodeliņa! BW. 6988, 1 var. Subst. sprēšana, das Spinnen, sprē̦dums, das vollendete Spinnen; das Gesponnene; sprēdẽjs, sprē̦dājs, wer spinnt: ja... sprēdēja izsprē̦stu... tik daudz... Austriņš M. Z. 8. tautiņas aizveda sprē̦dājiņu (Var.: vērpējiņu) BW. 18210 var, ratenītis viegli te̦k, sprē̦dājiņa jauki dzied 705 var.

Avots: ME III, 1018

staipikņi,

1): Bärlapp
Bers., Kalz., (mit ài ² ) Atašiene, Odsen, Skaista, Warkl., (mit aî ² ) Erkul, Ramkau; "eine (gewisse?) Pflanze" Oknist; Schlingpflanzen Mar. (mit ài ² ), Raiskum; "vijīgi augi vai tuo salmi (zirnāji, kaņe̦pāji, pakulas), kas karājas nuo priekšme̦tiem uz lejü Römershof; "?" Ellei, Lasd., Linden in Livl.; ‡

2) "Spinnen"
(??) Skaista (mit ài ² ).

Avots: EH II, 568, 569

suknas,

1): linu nuomīstas, rupjās pakulas un citas šādas tādas suknas un sumpatas ... sagričī dzijās Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH II, 601

III tutinât, eine Arbeit obenhin, schlecht machen Lems. n. U.; uneben spinnen: citas meitas villu vērpa, es pakulas tute̦nāju (Var.: bubināju, rubināju) BW. 7120 var.

Avots: ME IV, 275

uzkratît, ‡

5) "?": kuļuot rijā labības metienu ar kuoka dakšām cauri uzkrata Frauenb.; ‡

6) "kratuot uztīt" Frauenb.: kad grib u. ē̦rkuli, tad pakulas vēl jāizkrata. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens aufgeschüttelt werden
Meselau u. a.: pe̦lavas uzkratījās uz graudiem;

2) sich jem. aufdrängen:
viņš man uzkratījies kaklā; ne˙kâ vaļā tikt.

Avots: EH II, 725

uzsukât,

1) aufbürsten
Dr., aufkämmen: u. matus Japana 16. ūsas nesējs arī bij uzsukājis A. XX, 221;

2) u. kam, jem. Prügel verabfolgen
Memelshof, Ruj.;

3) über das verabredete Gewicht hinaus hecheln (Flachs):
u. linus pāri nuorunātam svaram Lubn.;

4) ein gewisses Quantum (Hede, Flachs) hecheln:
u. pakulas auklu vīšanai Saikava. Refl. -tiês, sich aufbürsten, sich aufkämmen Spr. Subst. uzsukãjums, das abgeschlossene Aufkämmen, das Aufgekämmte, die Frisur: meitas augstiem matu uzsukājumiem Skuju Fridis.

Avots: ME IV, 386

I valcît,

4): auch (prs. val˜ku) AP., (prs. vàlku ² ) Druw., Fehsen, Golg., Kalnemois, KatrE., Saikava, Sonnaxt, Stom.;

5): linus v. (mit ài ² ; "sukāt"), pakulas atsukājuot Lubn.;

7): auch (prs. vàlku ² ) Saikava; sāka v. (schlagen?)
visus juodus ... pa istabiņu Pas. XIV, 174; ‡

9) "energisch etwas tun"
Druw.; līdz pusdienai kā v. nuovalcīju (= nuopļāvu) visu pūravietu.

Avots: EH II, 751

vē̦rkulis: "rīks pakulu vērpšanai (pakulas tam aptin apkārt; mit ẽ̦r)" Siuxt; "vērpšanai uz čači uztītas pakulas" (mit ê̦r) Schwarden. vē̦rkulītis (Var.: vārpste) ceļu te̦k, vērpējiņu me̦klē̦dams; krīt[i], vē̦rkuli, ceļmalā! BW. 6973 var.

Avots: EH II, 776

vḕrpt (li. vẽrpti), -pju, -pu (unbek. in Golg., Laud., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (s)prēst),

1) spinnen:
linus, pakulas, vilnu. vērptin vērpju... linu kuodeliņu BW. 7907 var. vērpjamas meičas L., Spinnmägde; vērpjamas ziņges L., Liederchen beim Spinnen. vērpjamais ratiņš, Spinnrad. vērpjamais, Spinnstoff;

2) hin und her drehen:
zirgs vērpj asti Nigr. Refl. -tiês,

1) für sich spinnen;

2) sich (von selbst) spinnen:
vērpies, villī! Pas. VI, 215. tādu ratiņu, kas pats vērpjas IV, 441;

3) sich winden, sich drehen um:
(cīruļi) vērpās augšup . . . gaisā Janš. Mežv. ļ. I, 16. (dzērves) griezās un vērpās gaisā Bandavā I, 94. griezas tarkškis ... iet vē̦rpdamies, vīdamies pār . . . lauku Baltpurviņš. vērpties ap skrūvi Frauenb. saules pavaduones ap sevi vē̦rpdamās griežas ap sauli K. Kasparson. - Subst. vḕrpšana, das Spinnen: pie vērpšanas, pie aušanas BW. 6874; vḕ̦rpums,

1) das einmalige, vollendete Spinnen;

2) das Gespinst, das Gesponnene:
jūrmale, kurā iznākam . . . bez tē̦rpuma un vē̦rpuma Vēr. I, 1361. trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. gada vē̦rpumiņš .., vienās biksītēs 9464; vḕr-pẽjs (li. verpė˜jas), vḕ̦rpãjs,

1) wer spinnt:
es bij[u] laba vērpējiņa BW. 10448. ciemu auga vē̦rpājiņa (Var.: sprē̦dājiņa) 28292. es būt[u] smalku vē̦rpājiņa 28302. vērpēju ziņģes, Spinnrockenlieder U.;

2) vē̦rpājs, ein Tümmler (eine Taube)
U.;

3) vêrpējs ² Stenden, eine Raupe;

4) ein Holzwurm (Totenschmied, Totenuhr):
vērpējs vērpj miruoņa kre̦klu Rodenpois. Nebst vē̦rpata 1, vārpsta, virpeles u. a. zu li. virpėti "beben", apr. powiērpt "verlassen", powīrps "frei", r. вóропъ "вóротъ" ai. várpaḥ "List", gr. ρ'άπτω "nähe zusammen" u. a., s. Potebnja PФВ. IV, 161 ff., O. Schrader KZ. XXX, 481, Meringer IF. XVII, 157, Walde Vrgl. Wrtb. I, 276 f., Persson Beitr. 498 f.

Avots: ME IV, 564, 565

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î ² ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î ² ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì ² ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î ² ) AP., Pankelhof, (mit ì ² ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î ² ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637

virpinât,

1) kreisen lassen, drehen
(mit ir̃ ) Frauenb.; zwischen den Fingern drehen, rollen (mit ir̂ ² ) Selg., (mit ir̃ ) Stenden, Wandsen; von einer Spule, einer Garnwinde (etwas Rundem überhaupt) abwickeln (mit ir̂ ² ) Schibbenhof; wirbeln: viņš pajēma diegu un virpināja Selg. saslapināja zābaku auklu un galu virpināja pirkstuos Jaun. mežkungs 183, virpinādams pirkstuos ... zariņu A. Brigader Daugava I, 1208. gre̦dze̦nu virpināt LP. lV, 84; VI, 855. irbu galus virpinādami (riņķī ātri griezdami, ritinādami) Populāra astronomija 22. rūķīši stiepa un virpināja un vērpa Kurbads. virpinādami ar vārpsti starp pirkstiem garu, smalku sūcienu Janš. Mežv. ļ. I, 382. virpinuot ar vārpsti pakulas Il, 97. vējš virpina putekļus B. Vēstn.;

2) zittern machen
Rutzau. Refl. -tiês, sich drehen, kreisen, wirbeln (intr.): tâ virpinājās viņa duomas A. Brigader Daugava I, 1208.

Avots: ME IV, 609

‡ vir̃pis Ahs. "daikts valgu vīšanai": ar virpi savērpj pakulas pine̦kliem, linus - gruožiem.

Avots: EH II, 787

vistiņa,

1): auch Ramkau, Saikava; ‡

4) "jē̦(l)kulas kūlītis, ar kuo aizbāž paspārnes, lai ziemā sniegs neieput" AP.; ‡

5) "jē̦(l)kula, kuo aptin žūra tapai un sasien ar auklu" AP.

Avots: EH II, 790

zir̃nis (li. žìrnis "die Erbse"),

1) Plur. zirniņi BW. 2281, 3, die Erbse (pisum)
: Sprw. pliks kâ zirnis Br. sak. v. 1539. zirņiem druva nee̦cē̦ta BW. 11621. būs mums pupiņas, būs mums zirniņi 2281, 3. zirņu graudi 4053. iznīkst kâ zirņa grauds Br. 197. beŗ kâ zirņu (s), sagt man von einem schnell Sprechenden Kav. tādu nuoplīsušu nuo zirņiem nevar dzīt laukā, sagt man von einem, der alte, zerrissene Kleider hat Frauenb. zirņu ēdiens, eine Speise - gekochte, zerstampfte Erbsen mit Fett Frauenb. - zirņu krūms, Erbsenbaum, -strauch (caragana arborescens Lam., frutescens DC.) Konv. 52. - zirņu tārps, bruchus pisi Wid. - baltais zirnis, gemeine Erbse, Gartenerbse (pisum sativum L.) RKr. II, 75; Konv. ² 182; e̦ze̦ra zirnis, die Stachelnuss Karls.; gaiļa (Konv. ¹ 494) od. gaiļu (RKr. II, 74) zirņi, Schneckenklee (medicago falcata L.); me̦lnais zirnis, orobus niger L. Druva III, 432; meža zirnis, orobus tuberosus L. Zehren (?); pe̦lē̦kais zirnis, die Felderbde (pisum arvense L.) RKr. II, 75; peļa (?) zirnis, vicia hirsuta Koch. Druva III, 733; četrsē̦klainais peļa z., vicia tetrasperina Mnch. Lubessern; peļu zirnis (zirnītis Latv.), vicia cracca L. Wid.; vicia saepium Ahsuppen; puķu zirņi Frauenb., Salis od. schlechthin zir̃nis Burtn., Drosth., Lappier, Lenzenhof, Lindenberg, Mar., Nauksch., N. - Peb., Ruj. - Thorney, Schujen, Smilt., Wenden,Wesselshof, wohlriechende Erbse; nach Bezzenbergers Le. Di. - St. 177 ist zìrnis ² in Andrepno das Herzkraut (diclytra formosa); purva zirnis, lathyrus paluster L.; saldi zirņi, Zuckererbsen U.; vanaga zirnis Gr. - Buschh., Oknist, vanagu zirņi U., vanagu zirnīši Mag. XIII, 3, 61, die Vogelwicke (vicia cracca L.; s. auch vanagzirņi); zirnīši Lennew., eine Art Wicke (in Wiesen wachsend); vanaga zirnis, vicia saepium Wid.; vēja zirņi Konv. ² 2323, Frühlings-Platterbse RKr. II, 73;

2) Plur. zìrņi ² Mar. n. RKr. XV, 145, N. - Rosen, die Pocken;

3) zirņi, Unebenheiten, Knollen im Garn u. dergl.:
nelāgā sukātas pakulas zirņiem (zirņuos) savilktas Stelp.;

4) acu zirnīši, Pupillen
Celm.;

5) vēja zir̃nis Nötk. "eine erbsenförmige Verhärtung im Körper".
Zu apr. syrne, r. зернó, serb. zȑno, got. kaurn, lat. grānum "Korn", ahd. cherno "Kern" u. a., s. Trautmann Wrtb. 372 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 599 f.

Avots: ME IV, 729