Paplašinātā meklēšana

‡ àizsprē̦gât,

1) sprühend hin(hinter etwas), -wegfliegen:
dzirkstes aizsprē̦gāja aiz kastes;

2) teilweise platzen, Risse bekommen:
le̦dus aizsprē̦gājis līdz krastam. lāpstai kāts sen bij aizsprē̦gājis; nu reiz nuolūza Warkl. kājas aizsprē̦gājušas (rissig geworden) Warkl.

Avots: EH I, 51

apsprẽ̦gât, intr., freqn.,

1) ringsum platzen, Risse bekommen, bersten:
baļķis pa virsu apsprē̦gājis. ruokas nuo saltuma bij apsprē̦gājušas Aps. IV, 14. guovīm pupi apsprē̦gājuot Etn. II, 35;

2) spritzen (in grossen Tropfen, vom Regen):
lietus vakar apsprē̦gāja, bet līt nelija.

Avots: ME I, 125

[ìesprẽ̦gât, = iepsraigāt: iesprē̦gājušas ruokas PS., Wolm. glāze iesprē̦gājusi. le̦dus iesprē̦gājis C.]

Avots: ME II, 71

izsprâgt (li. išsprógti), auch izsprêgt, intr.,

1) ausplatzen:
man izsprāga bikšu knuope BW. 382. mucai izsprāga dibe̦ns LP. VI, 757. durvis kâ nieks izsprāga nuo eņģēm LP. VII, 148. kad tev acis izsprāgtu! lai tev acis izsprāgst! eine Verwünschungsformel;

2) zerplatzen:
izsprē̦gušas (gew. izsprē̦gājušas) lūpas St.;

3) aufbrechen:
lapiņas, pumpuri jau izsprāguši;

4) abknallen, losgehen:
bise nejauši izsprāga;

5) krepieren, aussterben:
vēži upē izsprāguši. kaimiņas izsprāgušas visas cūkas, guovis, aitas, bites.

Avots: ME I, 803

izsprẽ̦gât, freqn. zu izsprâgt, izsprêgt, intr.,

1) zerplatzen:
izsprē̦gājušas lūpas Grünh.;

2) aussprühen:
kâ uguns strūkle raiba, krāsaina, tã gaisā izsprē̦gā, bet nesasilda Asp.

Avots: ME I, 803

juõnis,

1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;

2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡

5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.

Avots: EH I, 571

kaîlsala Smilt., kaîlsals Mar., kailsalis, kaîsala AP., Bers.: rudenī zeme sasalusi kailsalā JU. tagad salst kailsalām, es ist jetzt Kahlfrost. zeme sprē̦gāja kailsatī Laiviņš.

Avots: ME II, 133

knaũkšķêt, knaũkšêt, knaûkstêt ² Ahs., auch refl. knaũkšķêtiês, knacken, puffen, knallen, knistern: ragi vien knaukšķejuši LP. VII, 986. nadziņi knaukšķēšuot Zeif. III, 2, 131. dzirksteles sprē̦gāja un knaukšķēja MWM. v. J. 1896, S. 560. staigāja jaunuos zābakuos, ka knaukšēja vien A. XI, 101. sals knaukšķē̦dams spārdās priežu stumbruos Vēr. II, 494. kalējs nuoliek naudu, ka knaukšķas vien Krišs Laksts 66.

Avots: ME II, 243

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430

muôžs: egles pagalīte (dega) ... jautri un muoži sprē̦gādama Janš. Apskats 1903, S. 18. Adv. muoži Diet., schnell, flink.

Avots: EH I, 841

nùodẽdêt,

1): kâ dūmi tur varēja n. (dahinschwinden)
pa ēkas augšu? Frauenb.; ‡

2) längere Zeit allmählich verwitternd daliegen:
uozuoli, samelnējuši un sasprē̦gājuši, jau var˙būt simtiem gadu nuodēdējuši slapjajā tumsībā Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 39

nùoklibuôt, intr., abhinken: klibiķis jau labu gabalu nuoklibuojis. Refl. - tiês, sich hinkend abquälen: bet tas pats nuosprē̦gājušām kājām nuoklibuojies pēdīgi vājš LP. V, 318.

Avots: ME II, 798

nùokŗupt: auch Dunika, Frauenb.; (kājas) nuokŗupušas, nuosprē̦gājušas Janš. Līgava I, 226. nuokŗupuši rāceņi Kand. nuokŗupuši pirkstu gali Tdz. 47531.

Avots: EH II, 57

nùosprẽ̦gât,

1) auch nùosprāgât (mit hochle. ā aus ē̦?] Spr., rauh, rissig werden: kājas, ruokas nuosprē̦gājušas Kand., Nigr., [Wolm.,Salis];

2) abregnen:
lietus nuosprē̦gāja Nigr.

Avots: ME II, 857

pãrsprẽ̦gât, spritzend vorübergehen (vom Regen): vējš aizdzina lietu, tikai pārsprē̦gāja Kand.

Avots: ME III, 177

‡ pasprẽ̦gât,

1) eine Weile prasseln:
kadiģis pasprē̦gāja un nuodzisa Dunika;

2)

ein wenig regnen Dunika: tikai drusku pasprē̦gāja.

Avots: EH XIII, 175

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

rẽ̦paîns: rēpains ("sasprē̦gājis") ģīmis Schujen.

Avots: EH II, 369

rẽ̦paîns AP., uneben; vēja aprauts; schmutzig: ar ruoku, kuŗas rē̦painie pirksti vairs neatliecās Veselis Tīrumu ļaudis. vecīga meita, . . . darba saliekta, rē̦paina un apaļa ebenda; "iesprē̦gājis" Schwanb. (von der Haut): r. kālis Vank.; rē̦pains ("ar izsitumiem") suns; bemoost: r. akmens Hofzumberge; grindig, krustig: rẽ̦paini kartupeļi Jürg. rẽ̦paina (uneben) miza N.-Peb., Arrasch; "kārpains": r. kartupelis Stomersee.

Avots: ME III, 520, 521

repeči, etwas Unebenes, Schorfiges, zerplatzte Haut: viņam kājas vienuos repečuos Bers., Domopol. ruokas... sasprē̦gā kâ repeči Vīt. 24. Zu izrapêt, rapėt III, rapuls, rẽ̦puļains, li. repė´čka, poln. ropucha, klr. penyxa "Kröte" und weiterhin, wenn vom Begriff des Rissigen auszugehen ist - zu gr. ἐρέπτομαι "reisse ab", alb. rjep "ziehe ab", ndl. rafel "ausgezupfter Faden", li. rẽplės, apr. raples "Zange", li. aprėpti "ergreifen", r. репей(никъ) "Klette" ?

Avots: ME III, 512

‡ re̦pucis "kas nuo aprepēšanas savilcies, maziņš" A.-Schwanb.; repuči "sarepējušas, sasprē̦gājušas ruokas vai kājas" Lubn.

Avots: EH II, 366

rē̦pulains (unter rẽ̦puļaîns): rẽ̦pule̦ni karpeļi ir tādi sasprē̦gājuši Seyershof. acte̦ns audakls tāds r. ir, -nav glumjš ebenda.

Avots: EH II, 370

III riest,

1): smiekli tam pār lūpām skaņi riest ("?") Virza Kar. Nameitis (1939), S. 34;

3): krūmu r. - auch (mit iê ² ) Peb., Ramkau (Wurzel riet-), (mit ìe ² ) Kaltenbr. (Wurzel riet-), Warkl. labība riest (?) "rẽdē II" (?) Sauken;

4): auch Kegeln n. Latv. Saule, S. 616, Trik.;

6): auch Wessen, (mit ìe ² ) Auleja, Kaltenbr., Sessw., Sonnaxt (Wurzel riet-), Gr.-Buschh., Saikava (Wurzelform?); "satīt aude̦klu" (mit ìe ² ) Warkl. (Wurzel ries-): jārieš ("?") me̦ti aude̦klā;

7): auch (Wurzel rìet- ² ) Saikava; ‡

13) = riẽtêt 5: diena riest (?) Janš. Dzimtene V, 223. Refl. -tiês,

1): cūkām ausis karstā iaikā tâ sasprē̦gā, tīri riêšas ² nuost Siuxt. asaras riesās Schwitten; "lē̦ni, par kādu laiku nuokrist" (Wurzel rìet- ² ) Sonnaxt; kad cieta zeme, tad kāpuostiem kājas riêšas ² ("lūst") nuost Seyershof;

2): kartupeļu lakstiem riešas ("me̦tas, aug") bumbuļi (Wurzel ries-) Auleja; ‡

6) "?": kur riešas (Passiv zu riest 6?) me̦ti, tis - virsijais riestuvis Auleja (Wurzel rìet-). auzas riêšas ² ("virzās, grupējas kādā vietā") ūdeņam pa virsu un putre̦mi nuogrimst (vāruot) Seyershof. viņam riêtās ² kājas un sāka smirdēt (slimībai saē̦duot miesu ar˙vienu dziļāk) Frauenb. ja skalus liek iekšā, tad baķis neriêžas ² ("nespiežas iekšā") ebenda ("ja satinuot stellēs iestieptuos me̦tuos pa starpām liek skalus, tad dzijas nespiežas cita starp citu"). Zur Etymologie (von riest l) ganz anders Scheftelowitz KZ. LVI, 188 (zu aksl. rěšiti "solvere" und ai. ríšyati " wird versehrt").

Avots: EH II, 379

sačerkstelêtiês, sich zusammenkrollen: pākstis sačerkstelējas tik pēkšņi un sparīgi, ka sē̦klas uz visām pusēm sprē̦gāt izsprē̦gā Karls. mati sačerkstelējās tādās nelielās spruodziņās Seifert Chrest. III, 3, 43. kuoku lapiņas sāka sačerkstelēties Celm. viņa duomu pavediens aprāvās un sačerkstelējās Baltpurviņš I, 149.

Avots: ME II, 605

II saduzt U., N.-Peb., auch sadūzt, intr., sich zerschlagen Infl. n. U., zerbrechen L.: saduzis puodiņš Lettg., H. Lieventhal, Trik. uoliņa nuokrita zemē un saduza Pas. I, 339 (aus Kolup). sviede (sc.: miruoņa) galvu zemē, un tī galva saduza III, 451. akmins piepēži saduzīs un sasprē̦gās Ve̦cā dz. gr. meteōrs sadūzis vairākuos gabaluos MWM. VI, 950. trauks sadūst Ruj.

Avots: ME III, 618

salˆt (li. šálti), salˆstu (saļu Sussei n. FBR. VII, 146), salu, in Lemsal n. FBR. IV, 93, Salis, Sussikas, Pernigel, Ruhtern salêt, salstu, salēju,

1) frieren:
Sprw. salst, ka plīst. salst, ka zaķim acis ārā sprāgst (sala vai zakim acis nuo pieres ārā). salst, ka skaidas nuo zemes le̦c. man salēja Neu - Salis. salst, ka sprē̦gā, ka sētas krakš Alksnis - Zundulis. kaķis salst, bet negrib mācīties drebēt. salt zemē, totfrieren Biel. n. U.;

2) gerinnen
U. - Subst. salšana, das Frieren; das Gerinnen; salums,

a) der Frost
U.: meitē̦ns aiz saluma zils A. v. J. 1901, S. 84; ar vienas nakts salumu vēl nepietiek, lai varē̦tu e̦ze̦ram jau virsū iet;

b) das Gefrorene
Fest., Stelp. - iet pa salumu, über hartgefrorenen Schnee gehen Karls. Nebst sals salˆna, salˆts zu apr. passalis "Frost", ai. š̍iš̍ira-ḥ "kühl, kalt", osset. sald (wenn mit ide. l) "Kälte" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 297, Zupitza Germ. Gutt. 84 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 33.

Avots: ME II, 676

‡ salûzât, bersten, platzen: s. (= sasprē̦gāt) var ruokas Dunika. kad lûki ir sakaltuši, tie salūzā AP.

Avots: EH XVI, 428

sarẽpêt: kad ruokas nekuopj un nemazgā, tad tās sarẽ̦p (= sasprē̦gā) AP.

Avots: EH XVI, 442

sasprẽ̦gât,

1) intr., freqn., (mehrfach) zerplatzen, rissig werden, Risse bekommen:
sasprē̦gājušas ruokas, geborstene Hände N.-Sessau n, U., Grünh. sasprē̦gājušas ruokas ieberž ar sveču taukiem Etn. IV, 2, lūpas sasprē̦gā Konv.2 560. širmis sasprē̦gājis un attrūcis MWM. XI, 130;

2) zusammenschwatzen
N.-Bartau. - Subst. sasprẽ̦gãjums, das Zerplatzte, der Riss in der Haut: uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus Etn. IV, 2. ādas sasprē̦gājumi jāvīlē ar karstām kviešu klijām Erlaa.

Avots: ME III, 743

skalˆgans ² : auch Allendorf, Kand., Pilten, Pussen, Sirgen, (mit al ) Sackenhausen n. BielU., Puhren, BW. 2966 (aus Windau), 23475 var. (aus Garrosen, Gr.-Ekau, Siuxt), Suitu k. .N.e 436; rīta skalganiņi mēslienā izslaucīti BW. 13982 (aus Neuhof, Kr. Goldingen). sasprē̦gājušās rūtis nuostiprina skalganiem Birznieks-Upītis Pel. akm. stāsti (1938) 54. Ein Familienname Skalgans Plvv. I, 136 (aus Lašupe unter Luttr.).

Avots: EH II, 499

skrē̦gât -ãju "?": uguns skrē̦gā (=sprē̦gā?) Dz. V.

Avots: ME III, 892

sparkšķêt, prasseln, rasseln, knistern: tīšām gāju pa pagalmu, kâ pagale sparkšķē̦dama (Var.: sprē̦gādama, sprakstē̦dama) BW. 10834 var.; schnarren: (ratiņa) skriemelis sparkšķē̦dams dej Zvanpūtis. mašīna spar̃kšķ pļaujuot labību Sessau, Siuxt.

Avots: ME III, 986

spraĩgât Dond. n. FBR. Vl, 68, -ãju, = sprẽ̦gât U.,

1) platzen, Risse bekommen:
ruokas, glāze spraigā Dond.;

2) prasseln, knistern, sprühen:
tam acīs spuoži spraigā MWM. Vl, 682. caur ilgiem laikme̦tiem tas dzīvu garu spraigā VIIl, 85. es atradu vīra māti kâ pagali spraigājam (Var.: sprē̦gājam) BW. 23412.

Avots: ME III, 1008

sprakstêt U. (auch mit - gst - geschr.), Wessen, sprakstît Warkl., sprakšêt U., Karls., sprakšķêt Spr., Grünwald, -u, -ẽju, prasseln, knistern: ķēķī sprakst uguns Vēr. II, 525. piesacīdams tâ kurināt, ka sprakstuot vien LP. VII, 98. krāsnī sprakstēja malka Stāsti kraukļu kr. 44. skali de̦g sprakšķē̦dami Schujen. krāsns sprakstē̦dama vien de̦gusi LP. VII, 760. uogles sāka sprakšķēt nuo krāsns laukā 671. dzirksteles sprakšķē̦damas izklīda pa gaisu Aps. VII, 29. krusa sprakšķuot cē̦rtas Jaunības dzeja 65. ne zibens vairs sprakšķēs A. XXI, 286. spāres un sijas sprakšķ Vēr. II, 465. sprakst . . . zirnīši MWM. VIII, 32. vārdi sprakstēja, kad viņš runāja 61, 26. sala, ka sprakšēja (sprakšķēja Vēr. I, 1028) vien A. v. J. 1897, S. 465. (fig.) es pārgāju pār pagalmu kâ pagale sprakšķē̦dama BW. 9807, radu svešu māti kai guntiņu sprakstējuot (Var.: sprē̦gājuot) 23266, 2. Wohl mit ks aus gs (wie auch in li. spraksė´ti "knallend anschlagen") und zur Wurzel von spradzinât.

Avots: ME III, 1009

spraũkšêt C., Jürg., Arrasch, Karls., bei U. mit - gš - geschr., spraukšķêt, -u, -ẽju, prasseln, knistern: uguns spraukš Aus. lapas dega sprē̦gādamas un spraukšķē̦damas D. Kleinb. J. 72. spraukšķ tava valuodiņa kâ žagaru uguntiņa MWM. X, 928. spraukšķ krūmi R. Sk. II, 141. pīpis spraukškēja kuplus dūmus ve̦lkuot Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 759. plīst akmins spraukšē̦dams BW. 12766. laiks sala, ka spraukšēja vien Seifert Chrest. III, 3, 32 (ähnlich (mit - kšķ -) LP. VI, 248); schwirren: putns aizlaidās, ka spraũkš vien Wolmarshof. Zu vergleichen mit sprukstis?

Avots: ME III, 1011

sprē̦ga,

1) der Funke:
malkai sprakšuot le̦c sprē̦gas Fest. malka iesprakšķēja vienu sprē̦gu nuokulstās ebenda;

2) "?": lielām lietus pilēm krītuot le̦c sprē̦gas (feine Wasserstrahlen, Tropfen?)
Fest.;

3) die Spalte
Dr., der Riss: izlasi tādus vien (ābuolus) bez vainas, bez tārpu izē̦dām, sprē̦gām vai kreves Vīt. 30. spre̦ga stiklā, le̦dū Jürg., C.; sprè̦ga ² ādā, mizā Warkl. sprē̦gas ir ādas sasprē̦gājumi (dzīvai miesai) Planhof, (mit ẽ̦ ) Nötk. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

sprẽ̦gât,

1): auch Dunika, Rutzau, (mit è̦ ² ) Kaltenbr., Sounaxt; ar šuo saltumu un vēju man sprè̦gā ruokas AP. naktīm salst tâ, ka jumti sprē̦gā Janš. Dzimtene V, 163;

3): auch (mit è̦ ) AP., (mit è̦ ² ) Sonnaxt; nu jau saltums s. sprē̦gā AP.;

3): auch Frauenb., Kand.

Avots: EH II, 558

sprẽ̦gât C., PS., Wolm., Nötk., Ruj., Salis, Serbigal, Līn., Iw., Bl., sprè̦gât AP., sprè̦gât ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -ĩju,

1) platzen, Risse bekommen
U., Dond., Wessen: ruokas, kājas slapjumā un aukstumā sprē̦gā Ronneb.;

2) prasseln, knistern, sprühen (wie Tannenholz im Feuer)
U.: uguns sprē̦gā Aus. I, 105. uguns liesma sprē̦gā Glück Joel 2, 5. malka de̦gdama sprẽ̦gā Kurs.;

3) (in grossen Tropfen
Kronw. n. U., Kurs.) spritzen, spritzeln (vom Regen): lietus sprē̦gā U. saka lietu sen līstam, nu tik nāk sprē̦gādams BW. 14292. sāk jau sprẽ̦gāt: duos dieviņš lietutiņu! Kurs.;

4) fig., sprühen; aufgeregt sprechen, schelten :
viņa sarunās sprē̦gā jautrība CTR. I, 4. Guobzemienei... valuoda sprē̦gāt sprē̦gāja Alm. Kaislību varā 21. Cigulene sākusi sprē̦gāt: nej tu, ve̦cais blēdi...!" Janš. Čāp. 16. Refl. -tiês, platzend knallen St. zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

sprē̦guonis Alksnis-Zundulis, sprē̦guoņa laiks ders., Segew., sprẽ̦guoņa Wolmarshof, C., Jürg., Arrasch, (mit è̦ ² ) Selsau, Warkl., sprè̦guoņas ² laiks Golg., sprē̦guoņa Nigr., Memelshof, starker Frost: aukstais sprē̦guonis JR. IV, 80. auksti luopam tādā sprē̦guonī Jauns. III, 387. kamē̦r pāries ziemas sprē̦guoņi Latv. īstais sprē̦guoņa laiks. naktīm salst tâ, ka jumti sprē̦gā Janš. Dzimtene V, 163. Ieva... tik salta kâ le̦dus gabals sprē̦guoņā Blaum. Zu sprēgt.

Avots: ME III, 1017

sprēgtin, zur Verstärkung von sprē̦gât: sprēgtin sprē̦gā ugunsliesmas MWM. X, 213.

Avots: ME III, 1017

staraîns, Strahlen werfend U., strahlig U., Brasche, strahlenartig, mit Ausstrahlungen, Strahlen versehen; (čūskai) staraina mēle Etn. III, 50. staraini raksti (Strahlenmuster) Konv. ² 1390. ar starainajām le̦dus palmēm Saul. III, 184. starainu ziediņu Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 26. sārtums... kļuvis strūklains un starains, tâ ka vaigu gali izskatījās it kâ sasprē̦gājuši Janš. Dzimtene V, 63. starainiem caurumiņiem Poruk; = skarains; starainai auziņai BW. 28245, 4 var.

Avots: ME III, 1045

strūklaîns,

1) geschichtet
U.: strūklaiņa siêna, eine geschichtete Felswand U.;

2) strahlig
V., streifig: strũklaiņām mākuoņām Janš. Dzimtene V, 59. sārtums... bija kļuvis strūklains un starains, tâ ka vaigu gali izskatījās it kâ sasprē̦gājuši 63.

Avots: ME IV, 1097, 1098

sũkstêt C., Jürg., Arrasch, Bauske, Gramsden, Dond., Līn., Iw., (mit ù ² ) Mar. n. RKr. XVII, 133, Kr., KL, Lis., Golg., Schwanb., Lub., -u, -ẽju, = sũ(r)stêt, brennend schmerzen Stom., Kortenhof, Adl., Aahof: ai vai, kâ sūkst! Janš. Dzimtene V, 228. sasprē̦gājumi sūkstēja MWM. X, 13. mugura tâ knieš un sūkst VI, 812. sirds krūtīs sūkst Vēr. II, 1261. bē̦dās jums sirdis sūkst Zeif. III, 3, 17. tam sūkstēja ple̦cuos rē̦ta A. 1896, S. 139. sūkstuošām acīm J. R. VII, 152. tas... sāp un sūkst V, 76. sūkstēs (Var.: sūrstēs) tavi vaigu gali BW. 23344. Ursprünglich vielleicht: siepen (wie bei Quetschwunden); s. Le. Gr. 587.

Avots: ME III, 1131

sviêdri,

1) der Schweiss:
parādījās tam salti sviedri uz... pieres JK. sviedri pa matu galiem pilējuši ebenda. sviedri birst Schorstädt. sviedriem pelnīt Aus. I, 3. ar sviedriem nuopelnīts RKr. VI, 822. bērīši sviedriņuos (Var.: nuosvīduši) BW. 28065, 4;

2) l uoga sviedri, die Feuchtigkeit am beschlagenen Fenster:
sausā ēde jāapsmērē ar luogu sviedriem Etn. II, 135 (ähnlich: IV, 21);

3) pīpes sv., Tabaksöl
Dond., Mar., Wandsen: kad bite iedzeļ..., tad dzē̦lumu apsmērē ar pīpes sviedriem, lai nepampst Etn. IV, 116;

4) ausu sv., Ohrenschmalz:
uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus Etn. IV, 2;

5) "?": sausā ēde jāsmērē ar sakaitē̦ta cirvja sviedriem Etn. II, 135;

6) die Maische
Wid. Zu svîst 3.

Avots: ME III, 1165

uzsprē̦gât,

1) aufplatzen:
le̦dus uzsprē̦gājis KatrE.;

2) = uzsprakstêt 2: tauki ce̦puot var uzsprē̦gāt uz ruokas Saikava;

3) aufprasseln, aufsprühen:
uguns atkal uzsprē̦gāja Golg.;

4) (mit grossen Tropfen) aufspritzen
(intr.; vom Regen): lietus drusku uzsprē̦gāja Ahs., Golg.;

5) erbost Bosheiten zurufen:
sievas tâ uzsprẽ̦gāja viena uotrai, ka gan˙drīz dumpis izcēlās Nigr.

Avots: ME IV, 383

valnis,

1) valˆnis C., Dunika, Pankelhof, PS., Segewold, Stenden, Widdrisch, vàlnis Arrasch, Jürg., valˆnis Saikava, Sessw., vàlnis ² Prl., Vīt., valnis L., U., Ascheraden, Lubn., Rutzau, valne A.-Schwanb., der Wall, die Schanze
U.; der Damm: vaļņus apmest Lāčpl. 112. vaļņiem ieslē̦gts cietuoksnis Konv. 71. kapsē̦tas valnī JR. VII, 53. pie pašas valnes kapsē̦ta Vēr. v. J. 1904, S. 272. akmiņu valnē Kleinb. St. 42. aizsargu valnis bija par ze̦mu lielajam ūdenim Fest. pa valni vilciens luokās R. Kam. 83. pār viļņu valnēm JR. VII, 65. - sìena val˜nis C., Widdrisch, (mit àl ) Arrasch, Jürg., (mit àl ² ) KatrE., ein zusammengeharkter grosser Schwaden trockenen Heus Memelshof. rijā uzcirst valni Salisb., das plattgerollte Korn in der Riege mit der Harke auflockern;

2) naga valnis,

a) die Krone am Huf
Ar.; b) = ienadzis 3: ruokas sprē̦gāšuot un nagu valnīši atskabargāšuot K. Müller 100;

3) ratu valnis "?": grūti izrāpties nuo kuokasu pajūga, juo ratu valnis ir īss un stāvs A. XX, 780;

4) vàlnis Arrasch, Blumenhof, C., Jürg., Lindenberg, PS., Ramkau, Rentzen, Salisb., Wolmarshof, vàlnis ² Erlaa, Golg., Kl., Ogershof, Sehren, Sessw., Vīt., valˆnis Saikava, valˆnis ² Nauksch., Pankelhof, Segew.,Widdrisch, valnis St., U., AP., Autz, Fehteln, Kalzenau, Mesoten, Pernigel, Seltingshof, valns Bewershof, Holmhof, Selb., Stockm., val˜nītis N.-Salis, valnītis Etn. III, 177, Plur. vaļˆņi ² Schibbenhof, valnīši U., A.-Schwanb., (mit alˆ ² ) A.-Salis, valniņas Allend. n. U., der obere, anders gestrickte Rand an Strümpfen und Handschuhen:
cimdiem valnis izdevies par šauru Vīt. pe̦lē̦ki dūraini cimdi ar raibu valnīti Plutte 72;

5) der Rand, die Kante:
vaļˆņu ² malas sauc abas garās malas palagam un villainei RKr. XVI, 207. lai tad šai ce̦purei ausis nuopūstuot ar visu valni Upīte Medn. laiki 69. lielskungs, ar sarkanuo ce̦pures valni 105;

6) valˆnis ² Dond. n. RKr. XVII, 62, ein Schutzbrett vor dem Bienenstock;
valna Bielenstein Holzb. 205, 214, valns ebenda, ein Schiebebrett zum Verschluss des Bienenbaumes (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 199); valns Wid. "dzeinis": (dravenieki) dzē̦nu pina, valnu (Var.: valni) raksta BW. 30283. Bed. 6 dürfte auf der Bed. 1 beruhen. In der Bed. 4 und 5 nebst valiņu mala (unter valiņs II) wahrscheinlich zu li. valinỹs "Tuchecke, Rand des Tuches" (womit le. vàlnis nach Le. Gr. § 34 geradezu identisch sein kann) und zur Wurzel u̯el- "einschliessen, zusammendrängen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 295; vgl. Persson Beitr. 540 2). val˜nis 1 am ehesten (trotz li. vãlinas "Wall") kontaminiert aus entlehntem val˜lis . vàlnis (4 und 5): al˜ aus val˜lis, und n aus vàlnis. Anders (zu an. valr "rund" u. a.) Ehrlich Griech. Beton. 147.

Avots: ME IV, 458, 459

vìrss ² (unter vìrsus): auch Linden in Kurl.; kuģa v. bij jau tukšs A. Upītis Kailā dzīvība 156. nuo virsa meitiņa sprē̦gāt sprē̦gā BW. 12896 (aus Schwitten); "= virsus 3" Saikava.

Avots: EH II, 788

III vizêt (?), zu erschliessen aus (ie)vizējums Nötk. "iesprē̦gājums (in Glas u. dergl.)".

Avots: ME IV, 631

II žūkt "?": viņš dzird savādu žūkšanu un sprē̦gāšanu Druva II, 206.

Avots: ME IV, 836