Paplašinātā meklēšana

‡ àizîdzinât, ein wenig verärgern Bauske.

Avots: EH I, 27

àizlĩdzinât, ‡

2) Vertiefungen ausfüllend eben machen
Kal.: a. mūrī šķirbas ar māliem.

Avots: EH I, 37

àizlĩdzinât, tr., abgleichen, bezahlen: pavalstnieki aizlīdzina nuoduokļus ar ve̦rgiem Konv. ² 408.

Avots: ME I, 37

aplĩdzinât, tr., gleich machen: matus, das Haar ordnen Kaudz. M., A. XX, 10.

Kļūdu labojums:
ordnen = beschneiden

Avots: ME I, 102

‡ dalìdzinât ² Kaltenbr., endgültig ebnen: vē̦lāk dalīdzināja ar strīķi (von der zu schärfenden Sense).

Avots: EH I, 305

dîdzinât, keimen lassen Karls.

Avots: ME I, 477

dzīdzinât,

1) tr., beschäftigen;

2) intr., spielen
Karls.; [zu dzīguot],

Avots: ME I, 556

îdzinât, fakt. zu îgt,

1) verdriesslich, mürrisch machen, reizen, necken, zergen:
kas viņu īdzinājis, uztraucis? MWM. X, 804. kuo tu bē̦rnu īdzini? Elv.;

2) widerwärtig, ekelhaft machen, sauer machen:
ne tādam īdzeņam manu mūžu īdzināt BW. 10220.

Avots: ME I, 834

ìedîdzinât: kādas ... saknes šis gadījums viņu iekšķīgā dabā iedīdzināja Dünsb. Baskājiete 15.

Avots: EH I, 509

ìedîdzinât, hineinkeimen lassen: īpašības, kas iedīdzinātas vaislas šūnu vielā Konv. ² 3023.

Avots: ME II, 10

ieīdzināt L., Bers., machen, dass jemand anfängt verdriesslich zu werden.]

Avots: ME II, 22

izdîdzinât, aufkeimen lassen: labību; ticības augļus.

Avots: ME I, 728

‡ izdzîdzinât, zur Genüge bequem und vergnügt leben lassen Salisb.: viņš savu meitu pie sevis labi izdzīdzinājis.

Avots: EH I, 445

izlĩdzinât Refl. -tiês. ‡

3) sich aufrichten
(r. выравниваться!): jis ... pieliek ruoku pie cepures, piesit kāju, izlīdzinājas kai pret oficeri Pas. VIII, 63.

Avots: EH I, 463

izlidzinât (li. išlýginti), tr.,

1) ausglätten, ebnen, ausgleichen, versöhnen:
viņa ņēmās spilve̦nus izlīdzināt. izlīdzināts ruobs. Vēr. II, 189. izlīdzināti ienaidnieki. zirgs izstaipa un izlīdzina luocekļus Vīt. 86;

[2) kastrieren:
izlīdzināts āzis Für. I.] Refl. - tiês,

1) gegenseitige Forderungen ausgleichen:
nu laiks mums izlīdzināties;

2) sich versöhnen:
tie grib zieduodami ar tiem (dieviem) izlīdzināties LP. VII, 343. Subst. izlĩdzinâtãjs, der Vermittler G. Allun.

Avots: ME I, 764

izspĩdzinât PS., Bauske, gründlich quälen: bē̦rni, izspīdzinājuši cāli, palaida tuo vaļā. Refl. - tiês, zur Genüge quälen.]

Avots: ME I, 802

klīdzinât, = kliedzināt: dienu ganus klīdzināji BW. 2364.]

Avots: ME II, 230

lĩdzinât,

1): l. mē̦slus Seyershof. l. guovis (mit ì ² ) Sonnaxt, die Stelle, wo (im Stall) die Kühe stehen, vor dem Streuen ebnen;

5): ne˙kuo nelīdzina par uzturēšanu Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "langsam welken"
(?) AP.: sē̦klas abuoliņu nuopļaun un tik kasa kuopā un liek kārstā, lai tas pats tur līdzinājas.

Avots: EH I, 747

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

nùodīdzinât, auswachsen, spriessen lassen, machen Spr.

Avots: ME II, 775

nùolĩdzinât, Refl. -tiês: gribējās galīgi n. ar bijušuo Jauns. Nesk. saulē 94.

Avots: EH II, 63

nùolĩdzinât [li. nulýginti], tr., abschlichten, abglätten, abgleichen, ebnen; [den Bienenbaum kappen Bielenstein Holzb.]: grīdu, ceļu; pūru nuolīdzināt, das Lof abstreichen; nuolīdzināt parādus, die Schulden bezahlen. Refl. - tiês, sich vergleichen.

Avots: ME II, 811

nùorīdzināt "mit Recht aberkennen": kuo tiesnesēji nuorīdzināja, was für Strafe haben die Rechtsfinder aberkannt Für. I, unter rīgas.]

Avots: ME II, 840

palĩdzinât (li. palýginti), ein wenig ausgleichen, ebnen: p. kūtī mē̦slus N.-Peb.]

Avots: ME III, 60

pãrlĩdzinât, ‡

3) von neuem glätten
Salis: granti vē̦lāk atkal pārlīdzina un kājām nuobradā.

Avots: EH II, 205

pãrlĩdzinât,

[1) ausgleichen, glätten:
p. kūtī mē̦slus;

2) p. kaulus, sich rekeln
Lis.]: nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt; kur tad nu iemigu? Aps.

Avots: ME III, 164

paspĩdzinât, tr., etwas quälen, martern: cilvē̦ku, luopu.

Avots: ME III, 105

pìelĩdzinât,

1) angleichen:
šuo sistēmu var pielīdzināt ciltskuokam Konv. ² 584;

2) ausgleichen, ebnen:
kalnaina, lejaina tautu istabiņa; diedama, lē̦kdama pielīdze̦nāju BW. 24097. pielīdzinā tās grambas, ebne die Gleise (fülle sie aus)! U.;

3) zurechnen, Schuld geben, zuzählen
U.: dievs tuo viņam nepielīdzinās, Gott wird ihm das nicht zurechnen U. pielīdzinā.., tuo ... par īpašumu! Glück Josuus 13, 6.

Avots: ME III, 267

I rīdzināt, Strafe auflegen Für. I; zu rīgas.

Avots: ME III, 536

II rīdzinât, von Riga (viei) sprechen: sen dzirdēju daudzinām, Rīgu lielu rīdzinām BW. 31829, 1. Vgl. rīguôt.

Avots: ME III, 536

III rīdzināt "in die (sic!) Ohren liegen" St. (aus L.).

Avots: ME III, 536

sa-îdzinât: migla ... viņa gŗūtu sirdi ... saīdzina Dünsb. Temps 5.

Avots: EH II, 413

sa-îdzinât, verärgern, verdriesslich, mürrisch machen: ... kur varē̦tu rūdināt jeb saīdzināt Alm.

Avots: ME III, 638

salĩdzinât,

1): s. tīrumā cūku rakumus Warkl. s. nuovītu auklu, kad tā nelīdze̦na Kaltenbr. s izkultu linu sauju AP. s. rudzu kuopiņu ebenda;

2): ausgleichen, vergleichen; sühnen;
baznīcas un tuo patruoni ... atradās nesalīdzināmā naidā Jauns. Kapri 129. asins vaina - nesalīdzināta (ungesühnt) Švābe Vārds 34. "esi mierā ..., ka dabūjis tik daudz suoda" ... "tiesa gan, ... viņam arī vairāk nevē̦lu; e̦smu salīdzināta Blaum. Raksti II ⁵ (1939), S. 80. saulīt ..., salīdzini šuo zemīti: bagātie nabadziņu dzīvu raka zemītē! BW. 31244; ‡

4) begleichen, für Arbeit bezahlen
Seyershof. Refl. -tiês,

1): es jutuos ... salīdzinājies ar visu apkārtni Jauns. Raksti VI, 203.

Avots: EH II, 425

salīdzinât,

1) tr., ebnen, glätten, gleich(mässig) machen:
kalnaina, lejaina taut[u] istabiņa; diedama, lē̦kdama salīdzināju (Var.: pielīdzināju; nuolīdzināt) BW. 24097. smuts papūte un salīdzināja visu zemi Pas. III, 289 (aus Lixna). Gaisiņš sāka salīdzināt saburzījušās ūsas JR. V, 61;

2) tr., versöhnen, zurn Vereine, zum Vertragen bringen
U.: ... salīdzina tuo atkal ar savu tē̦vu Glück I Sam. 19;

3) tr., intr., vergleichend gegenüberstellen
U., vergleichen: dažādas lietas nevar salīdzināt. kas esi tu, ar mani salīdzinuot? Krilova pasakas 81. salīdzināma zinātne, eine vergleichende Wissenschaft. Refl. -tiês,

1) sich begleichen
N. -Peb., Spr.; sich versöhnen,"Bund aufrichten" Für. I (unter līdz): mēs ar kaimiņu e̦sam jau salīdzinājušies N. -Peb. salīdzinājās savā starpā... maksas pēc Glück I Kön. 5;

2) sich vergleichend gegenüberstellen, sich vergleichen.
- Subst. salĩdzinâšana,

a) das Ebnen, Glätten;

b) das Versöhnen; die Versöhnung
U.; salīdzināšanas upuris, das Sühneopfer Brasche;

c) das Vergleichen;
salidzinâšanâs,

a) Sichversöhnen;

b) das Sichvergleichen;
salĩdzinãjums,

a) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ebnens, Glättens; des Versöhnens;

b) der Vergleich:
mūzējam būs arī jāievē̦ruo... kaimiņu tautu dzīves un darbu liecības, lai būtu iespējams izdarīt salīdzinājumus RKr. X, 5; salĩdzinâtãjs,

a) wer ebnet, glättet;

b) der Versöhner
U.;

c) wer vergleicht.

Avots: ME III, 672, 673

saspīdzinât, 1) abquälen: s. kaķi;

2) "mit Bösem entgelten,
sariebt" Lautb.: viņš grib man saspīdzināt par tuo, ka...

Avots: ME III, 741

‡ smīdzinât PV., = smidzinât I.

Avots: EH II, 539

‡ šmīdzinât, = šmidzinât II: skauģis manu kumeliņu apšu šautru šmīdzināja BW. 29958, 1.

Avots: EH II, 649

spĩdzināt: vom Blasen auf einer eigens dazu hergerichteten Pederpose, wodurch ein kreischender Ton hervorgebracht wird (Kinderbelustigung) Diet. (mīt ī ).

Avots: EH II, 553

spĩdzinât PS., Wolm., C., Salis, Iw., spìdzinât ² KL, Prl., tr., fakt., kreischen machen U.; quälen, martern U., foltern: daži svilpi spīdzina MWM. VI, 486. citi putni savus bē̦rnus kūliņā spīdzināja (Var.: brēcināja, čīkstināja, vārdzināja) BW. 2127, 1 var. kal man dze̦lza pirkstaniekus, lai es varu spīdzināt . . . dze̦ltānītes II213. briesmīgs lielskungs .., dažādi spīdzinājis ļaudis LP. IV, 229. Zu spiegt I.

Avots: ME III, 1002

sprīdzinât (?),

1) liebäugeln
Elv., mit den Augen blinkern L.;

2) mit der Peitche klatschen
Depkin n. U.;

3) sprîdzinât ² Widdrisch, sprengen:
s. akmeņus: vgl. spridzinât.

Avots: ME III, 1021

stîdzinât, ‡ Refl. -tiês, sich in die Höhe reckend schleichen (?): liegi un manīgi ... viņa uz pirkstu galiem stīdzinājās pa koriduoru. ..., līdz nuokļuva pie ... Janš. Līgava II, 132.

Avots: EH II, 581

stîdzinât Schwanb., stîdzinât ² Widdrisch, MSil., Dond., Wandsen, tr., fakt., keimen machen: jaunuos dīgļus stīdzināt A. v. J. 1897, S. 833.

Avots: ME III, 1075

uzlĩdzinât, ebnen (perfektiv): uzlīdzināt ceļu. uzlīdzināt kūtī mē̦slus.

Avots: ME IV, 353

zvĩdzinâtiês Nötk. "kâ žagata žadzināt."

Avots: ME IV, 779

apjùmt, tr.,

1) bedachen:
jumtu; apjumta veranda MWM. VI, 350;

2) bedecken:
ruozes skujām Caun. apjumt nuolīdzinātu kuoku, den bekappten Bienenbaum durch eine Birkenrinde bedecken und diese mit einem flachen Stein beschweren Biel. H. 195.

Avots: ME I, 92

‡ âžuõme ² NB. "aiz jūrmalas kāpām izraktas, nuolīdzinātas lejas, kuŗās stāda kartupeļus". Aus *āz-juome (zu juõma I).

Avots: EH I, 196

bût (li. (búti, apr. boūt, slav. byti), e̦smu (dial. e̦su, auch ešu BW. 13703; III P. ir), biju,

1) sein:
kur ir, tur ruodas. diezin, kas te būs, kas nebūs. labi nebūs. viņš bijis, nebijis, par tuo ne˙kas, ob er gewesen sei oder nicht, das hat nichts zu sagen. viņam darbs bija kâ nebijis, die Arbeit ging ihm wunderbar von statten. viņš strādā un ir, er arbeitet unaufhörlich. tu pūlējies un esi, du gibst dir beständig Mühe PS. paiet diena, nedēļa, vasara kâ nebijusi. kas bijis, bijis, das Geschehende mag geschehen sein. kâ (kas) ir, ir mag sein, wie es wolle. jauneklis izsprūk pa luodziņu, ka nebija kuo apskatīties LP. I, 146, ehe man recht gesehen hatte. lācis kur bijis, kur ne, skrēja pār ceļu, ehe man sichs versah, lief ein Bär über den Weg. mēs viņam bijuši nebijuši, wir sind ihm ganz gleichgiltig. pie tautieša galvu glaudu, bij (Var.: vai) dīžans, nedīžans BW. 21465, v. 1. tad nu gan tâ būs, kâ būs, die Sache wird einen zweifelhaften Ausgang haben. tâ bij, kâ bij, es war so so (nicht besonders schön). kas tad bij; lai būtu od. bijis, kâ (kur, kas) būdams, mag es sein, wie (wo, was) es wolle. [pie vīra būt U., verheiratet sein];

2) unpers., Pass.: pie visiem jau bij būts, bei allen war man schon gewesen;
nuo būtu dienu, von jeher Grühn.;

3) in einem Wendungen nähert sich būt der trasitiven Bedeutung von machen: kuo tur teikt (runāt), kuo tur būt? was zu machen?
Ebenso: ne˙kuo darīt, ne˙kuo būt? kuo tur duomāt (gudruot), kuo tur būt? vai es tur varu kuo liegt (slēpt), vai būt? kuo nu lai ē̦dam, kuo lai e̦sam? Was sollen wir essen, was sollen wir machen? eigenlt. wohl: womit (kuo Instr.) sollen wir existieren RSk. I, 95. raudzīts un būts ir visa kā diezgan, es ist alles zur Genüge besorgt und aufgehoben MWM. II, 73. pēc nāves nuo viņa taps runāts un būts LA.;

4) haben -
mit dem possessiven Dativ und dem Nom. seltener mit d. Gen. des Besitzes: tev teic e̦suot (dial. e̦sus, e̦su) pieci dē̦li;

5) mit abhängigem Inf.,

a) haben:
jums būs ēst, jums būs dzert, man būs jauns arājiņš BW. 10200,4;

b) können, sollen, müssen:
pazīt bija (Var.: pazīt var) kunga riju BW. 6259. kâ bij man neraudāt? 6046. tev nebūs zagt! tam tā būt! Wenn das Prädikat ein Adjektiv, ein adjektivisches Wort oder ein Nomen its, dann stehs es in letztgenennten Fällen auch im Dativ, ebenso beim Debitiv: jums būs žēlīgiem būt! kāzās visiem jābūt jautriem;

6) Das Prädikatsnomen steht bei būt gewöhnlich in Nom.: zvirbulis ir putns; viņš ir mazs; aber auch im Lok., im Instr. und mit par im Akkus.: tu esi vēl bē̦rnā, puikā, du bist noch ein Kind, ein Knabe,
puisī, meitā od. meitās, du bist unverheiratet. kundziņam kungu būt;

7) das Futurum von būt dient oft zur Umschreibung des einfachen Futurums und das Präsens stets zur Buildung des Perfekts: es būš(u) jūsu dzirnaviņas ik rītiņa ritināt BW. 8219. es būš(u) jūsu gājumiņu ar naudiņu līdzināt BW. 33285;

8) das Futurum von būt mit dem Part. praet. drückt,

a) das Futurum exactum aus,

b) eine bescheidene Behauptung: tu būsi tuo darījis,

a) du wirst das getan haben;

b) du hast wohl das getan;

9) das an die Spitze des Satzes gestellte Präteritum zuweilen den Konditionalis: bij man tuo zināt (= būtu od. ja būtu tuo zinājis), dzīvs nebūtu palicis, wenn ich das gewusst hätte, so wärest du nicht am Leben bleiben
LP. VII, 176;

10) der negierte Infinitivus absolutus būt gibt den indefiniten Pronomen und Adverbien einen verallgemeinernden Sinn: lai duod uguni, kuo ne˙būt, irgend etwas.
uz pirts krāsns un vēl kur ne˙būt, auf dem Ofen der Badstube oder irgend wo LP. VII, 325. [Weiterhin zu ai. bhávati "ist, wird", bhūtiḥ "das ein", gr. φύομαι "werde" la. fuī "bin gewesen" ir. buith "das Sein" u. a. vgl. z. B. Berneker Wrtb. I, 115 und Walde Wrtb ^2. 294 und 323.]

Kļūdu labojums:
sich versah = sich`s versah

Avots: ME I, 359, 360

‡ ceidinât (mit ostle. ei aus ī?) Bē̦rzgale, Vidsmuiža, necken ("ķircināt"); cèldinât ² Ludsen "spīdzināt, vārdzināt".

Avots: EH I, 262

ceļš (li. kẽlias), der Weg, die Strasse, die Bahn, die Reise: lielsceļš, lielceļš, die Land-, Heerstrasse; jūras c., der Seeweg; zemes c., der Landweg; ganu od. luopu ceļš, ein Weg, auf dem man das Vieh zur Weide trieb Etn. II, 99; kāju celiņš, ein Fussweg; krusta c. od. krustceļš, der Kreuzweg; ārceļš, liels, sānu, malas c., ein Nebenweg; meža c., ein Waldweg, Buschweg; kamanu, ziemas c., die Schlittenbahn, die Winterbahn; putnu, dūmu, n. U. auch salmu, gaišs c., die Milchstrasse; dūmu ceļš ist auch der Ausweg für den Rauch: par dūmu ceļu tuolaik nuosauca tuo caurumu jumta šķuorē, pa kuru dūmi mēdza ņemt ceļu nuo kurināmām vietām. dieva ceļi, Gottes Wege; ceļš kâ galds od. kâ dēlis od. kâ dzītars, von schönem Wege: grumbulains c. od. tāds ceļš kâ pa āža muguru. Als Subj.: ceļš iet nuost, die Bahn geht ab. kur tas ceļš iet? ceļš iegriezās mežā. nāves ceļš visiem jāstaigā. man ceļš jau pa kājām, ich muss nun schon fort. brauci līdz, būs īsāks ceļš. Als Obj.: kaķis aizdirsis ceļu, aus der Reise wird nichts; ceļu aizcirst od. aizkrustuot, grìezt, iemīt od. ieraut, nuolīdzināt, sataisīt, den Weg versperren, ausweichen, Bahn brechen, den Weg ebnen, bereiten; ceļu šķirt, Platz machen Ltd. 948; ceļu vest, den Weg weisen. Sprw.: kas ceļu aŗ, tas badu aŗ. vilkam mežā ceļu nerāda. kur tu skriesi, kad ceļu nezini. Im Akk. - Instr. od. mit der Präd. pa: Sprw. tādu ceļu nācis, tādu gājis. katrs iet savu ceļu, eig. u. fig., jeder ist bloss mit sich beschäftigt; lielu ceļu iet, eine grosse Strecke zurücklegen; jau pagāju lielu ceļu, nu ieraugu lielu ciemu BW. 13250,27; gaŗu ceļu iet,

1) eine grosse Strecke zurücklegen;

2) fig., verloren gehen:
gaļa aizgājusi gaŗuo ceļu LP. V, 204. lai te̦k tautu kumeliņš deviņiem celiņiem Ltd. 645. būtu gājis pa gudru ceļu, nerietu ne suns. [ej pa ceļu! Infl. n. U., mache, dass du fortkommst! ] Im Lok. od. in Verbindung mit Präp.: ceļā duoties, eine Reise antreten; [uz ceļu dzīt U., eine Fuhre verlangen, absenden. ceļā mest U., in den Weg legen.] uz ceļa od. uz ceļu tikt, vest, auf den rechten Weg kommen (sein Fortkommen finden), auf d. r. W. führen; nuo ceļa nuoklīst, vom Wege abirren; uz ceļu puosties, taisīties, sich zur Reise vorbereiten, anschicken. tas man pa ceļam, das kann ich unterwegs besorgen. Genitivverbindungen: [ceļa jūtis (in Serbigal: ceļūtes), ein Scheideweg]; ceļa laiks, die Schlittenbahn: kad zeme sasalusi un mē̦re̦na kārta sniega sasnieg, tad iztaisās labs ceļa laiks Ahs. [ceļa stãkle, der Kreuzweg Trik.]; ceļa vīrs, ein Wandersmann U.; ceļa nauda, Reisegeld; ceļa māte VL., die Göttin der Reisenden. Demin. celiņš,

1) ein kleiner Weg, der Pfad, Gang:
viņš izlzīs dārzuos celiņus. kāju celiņš, der Fusspfad;

2) der Scheitel:
celiņu šķirt, Scheitel machen, scheiteln;

[3) der Teil eines
klâjums (od. metiens), den zwei Personen dreachen Alt - Ottenhof. Zu gr. χέλευϑος "Weg"; vgl. dazu auch Bezzenberger BB XVI, 241, Pedersen KZ. XXXVI, 322, Sommer Balt. 243, Būga Aist. St. 208, Prellwitz Wrtb. ² 215, Boisacq Dict. 431 und Reichelt IF. XL, 67.]

Kļūdu labojums:
pagāju = pajāju
jāizmet (zu streichen ist):tie aizgāja garus ceļus BW. piel.2221,5.
ein Wandersmann = ein mit einer Fuhre gehender Wandersmann

Avots: ME I, 371

‡ dzeîdinât ² (?) Ruhental "dīdzināt".

Avots: EH I, 352

dzir̂kles,

1): auch (mit ir̂ ) AP., Borchow, Golg., Nötk., Zebrene, (mit ir̂ ² ) Orellen, Salis, Salisb., Strasden: ņemsim dz., cirpsim matus BW. 30794 var. vaŗa dz., mežiem galus līdzināt 8515, 3 var.

Avots: EH I, 359

gãdât [Wolm., Bauske, Dunika, gâdât ² Dond., Wandsen, Gigr.], - ãju,

1) denken, ins reine zu kommen suchen, hin - und herdenken:
es duomāju, es gādāju, kas aiz kalna velējās BW. 12730. neduomāju, negādāju [bemühte mich?] šuogad iet tautiņās 15308. gāju, gāju tuo celiņu, duomādama, gādādama 17712. tu, puisīti, uz manim ne duomāt negādā 7833;

2) sorgen:
par bē̦rna labklājību. es zinu, ka tu gādāsi, cik spēsi Kaudz. M.;

3) besorgen, verschaffen:
gādā man nabagu ruokā! LP. III, 41. gādā sev vietnieku;

4) Sorge tragen, sich bemühen, versuchen:
tev jāgādā viņam tuo atlīdzināt. Refl. - tiês, sich bemühen, versehen: gādājies, ka ne˙viens aitu nepazaudē! LP. VI, 585. Subst. gãdājums, die Vermutung, die Sorge, das Besorgte: māsas visu savu gādājumu salikušas galdā Aps.; gãdâtãjs, der Berater, Fürsorger. [Nebst atgādāties "sich erinnern" und gāds "Vorrat" zu li. godóti "mutmassen; стараться" (Būga РФВ. LXX, 107), godýti "находить чутьем", atsigõsti "sich erinnern", ksl. гадати "mutmassen, meinen"; li. godùs "habgierig" (urspr. vielleicht: sorgsam ) ist vielleicht durch das synonyme gobùs in der Bed. beeinflusst.]

Avots: ME I, 615

gram̃ba, ausgefahrene Unebenheit auf dem Wege, das Fahrgeleise, Wagengeleise: izbrauktas grambiņas pielīdzināt Stockm. juo mazāk pa tiem brauc, juo dziļākas viņu grambas A. XVI, 1061. uz mazajiem ceļiem starp grambām auga ce̦lmallapas Sudr. E. nuost griezās nuo grambām Aps. [Wohl zu grimt, gremdēt.]

Avots: ME I, 636

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

II grieži,

1) [griẽži Nigr., Ruj., griêži ² Salis], die Wende:
laika grieži, Mond- und Witterungswechsel Libau n. Mag. XX, 3, 56; mēness grieži, Mondverwandlungen L.; mēneša grieži, Mondwechsel Vēr. II, 1255; saules grieži, Sonnenwende L., jetzt gew. saulgrieži; vasaras grieži, Sommerwende Dr.; jaunuos griežuos, im ersten Viertel St., ve̦cuos griežuos, im letzten Viertel St. 19. februāŗa nuotikumi var līdzināties griežu laikam, Wendepunkt, Epoche Kronw.;

2) galvas grieži, das Kopfzerbrechen
- bei Plūd. sehr oft für galvas lauzīšana: atskaņas nedara Fürekeram ne˙kādaus galvas griežus Plūd.

Avots: ME I, 664

īdzenis, der Verdriessliche, Mürrische, BRummbär: ne tādam īdzeņam manu mūžu īdzināt BW. 10220.

Avots: ME I, 834

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

iezmauga "die Schnürung": izlīdzinātas tiek visas iezmaugas Vīt. 70.

Avots: ME II, 92

izšķilas, [izšķiļas L.],

1) nachgebliebene Eierschalen od. Hüllen von daraus hervorgegangenen Vögeln, Insekten usw.
U.: izšķilas - kaut kāds izluobījums jeb čaumalas; piem., pelem izē̦d miežiem, auzām vai citiem graudiem kuoduolu, ka paliek tik sē̦nalas; šīs sē̦nalas sauc par izšķilām Druw. n. A. XV, 165;

2) abgeteiltes Gut, Land (zwischen Vater und Sohn):
izšķilas līdzināt, sich bei Lebzeiten mit seinen Kindern abfinden. [Erbportion der Kinder aus dem väterlichen Vermögen U.]

Avots: ME I, 811

izvalcît, stückweise, einzeln herausziehen: [suns izvalcījis nuo trauka gaļu Mar.] izvalceju linu sauju pa vienai šķiedriņai BW. 27137, 1 [aus Schwanb.; izvàlcît ² "(auklas) izstaipīt (veļas izkāršanai)";"(mantas) izne̦sāt, izvalkāt";"(linus) izvilkt vijuot jeb vērpjuot" Mar.; "(linus) kulstuot jeb sukājuot izstaipīt, izlīdzināt" Bers.; "šai kuodeļā izvalcīju visus izsukātuos linus" Fest.; "izstaipīt": māte izvàlcīja ² aude̦klus dārzā balināšanai Mar.; hin und her wenden, umstellen, izgruozīt: izvalcīt krāsnī maizi Tadaiken, Lis. Vgl. auch izvalcêt].

Avots: ME I, 824

II kal̃va [Bl.] (li. kalvà, acc. s. kal̃vą "eine kleine Anhöhe"),

1) eine Anhöhe, ein Hügel
Grob.: šis bij ieduomājies kalnus, kalvas ievelt gŗavās un visu apgabalu nuolīdzināt LP. VI, 517. par kalvām Ruojas jūŗmalē sauc kalnu rindas aiz kāpām - zemē iekšā. pie kalna uz vakariem pieslienas kāda pus˙uotra versti gaŗa kalva LP. VII, 94; ["eine Weide (ganība), wo nur Heidekraut wächst" Turlau];

2) eine kleine Insel
[Umaiten], Elv.: tai vietā, kur sieva gulējuse, viļņi atkāpušies, - izcē̦lusies kalva (saliņa) LP. V, 391. tur upes līkumā bijuse kalva (sala) un uz tās kalvas le̦pnas pils V, 264. me̦lni dze̦lzu vīri jūŗas kalvā sienu pļāva Tr. IV, 480; eine Halbinsel Preekuln;

3) Bai, Meerbusen [?]
L.; die Sandbank Perk. Zu kalns, celt.

Avots: ME II, 146

I kãpa, [kâpa Kr.], kãpe,

1) ein langer, bergiger Strich, die Düne:
balta zied ābelīte jūŗas kāpas maliņā BW. 30706, 1. es gulēju saldu miegu jūŗas kāpes maliņā BW. 30737;

2) kãpa, kãpe, ein zusammengewehter Schneehaufe: vē̦tra saputinājusi ve̦se̦lu kāpu (skaidru, sniega) Gaweesen; die Schneehöhen auf der tiefgrukftig ausgefahrenen Landstrasse;

3) kãpa, kāpe Erlaa n. U., eine Gruft, eine Grube auf der Schlittenbahn, eine Schneegruft -
sniega ieduobums ceļā AP.: kāpas nuolīdzināt. kâ rāva zirgs ve̦zumu nuo kāpas, tâ luoks pušu Bers., Serb., Adsel;

4) eine Masse, Menge:
es nuobeidzu savu baļķu kāpu A. XVI, 613;

[5) ein Abhang, ein steiles Ufer
U. Nebst li. kõpos "Dünen", kopa "множество, толпа" (wohl (nach Būga LM. IV, 439 f. und KZ. LI, 120) zu li. kõpti "zusammenscharren, häufen," kaps "Grabhügel" (s. dies), slav. kopá "Haufen" u. a.]

Avots: ME II, 191

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗām miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

krūslis "?": ka duobes būtu pielīdzinātas un augsti krūšļi (=kruveši?) nuocirsti L. W. 1922, VII, 4.]

Avots: ME II, 292

‡ nuoduošas, Abgaben, Steuern: kādu tiesiņu naudas, ar kuo līdzināt n. Dünsb. Apakš ziemas sv. eglītes III, 115.

Avots: EH II, 42

nùošķibêt, ‡

4) "nuolīdzināt grumbuļus" Erlaa.

Avots: EH II, 95

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês, ‡

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104

I uoļât (r. валять "wälzen"), -ãju,

1) "ar uoļiem nuolīdzināt upes dibe̦nu" (mit uõ ) Salis: jāiet virgu uoļāt Salis;

2) "viļât" Ogershof; kneten, rollen: mīklu Etn. I, 6;

3) = uolât I 2 Wid.

Avots: ME IV, 418

parãds, [parâds KL, parâds ² Lin.], parads,

1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;

2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;

3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]

Avots: ME III, 88, 89

‡ pãrrẽtêt, wiederholt vernarben (?): caur daudzkārtīgu pārrētēšanu ... [kuokam] līkums kļūst izlīdzināts Cīgra 145.

Avots: EH II, 209

pirkstanieks RKr. II, 59, BW. 35467 var., = pirkstainieks: pirkstaniekus adīdama BW. 6707, 2. kal man dze̦lza pirkstaniekus, lai es varu spīdzināt! 11213.

Avots: ME III, 223

pirmdzìmtĩba, pirmdzimstiba De̦glavs Rīga II, 1, 189, die Erstgeburt: tam nebij tuo pirmdzimtības tiesu sev pielīdzināt Glück I Chron. 6, 1.

Avots: ME III, 226

pliksteris, pliksters, ein Habenichts, ein armer Schlucker: kâ tu mani drīksti tādiem pliksteriem pielīdzināt? Līguotnis.

Avots: ME III, 344, 345

I pluta (li. plutà "die Kruste"),

1) das Fleisch
Oppek. n. U.: zirgs labs nuo plutas (oder: labā plutā Kreuzb.), gut von Luder U. mūsu zirgs arvien uzturas plutā, sieht immer wohlgenährt aus Tirs.;

2) Pl. plutas L., St., Bergm. n. U., die kahle (zarte, sanfte) Haut, die Kopfhaut
Ronneb.; eine dünne Haut! überhaupt; die Hautfarbe: griez matus nuost līdz plutai ("bis zur kahlen Haut")! Oppek. n. U. (oder: bis zum Fleisch?), Golg., Mar. sāka mazgāt kājas, ar patikšanu spaidīdama mīkstuo, sārtuo plutu V. Eglītis. ģīmja pluta bij iepe̦lē̦ka Blaum. viņi savā plutā sāk līdzināties iedzimtajiem A. v. J. 1899, S. 149. plutadas farbige Häutchen, die Moosbildung auf eisenhaltigem Wasser;

3) plutas, Eingeweide
Depkin n. U., Mag. XX, 3, 220. Zu slav. plъtь "Fleisch, Haut". Wenn von der Bed. "Häutchen" auszugehen ist, wohl (vgl. Būga KSn. I, 276) nebst ai. plutá-ḥ "schwimmend" u. a. zur Wurzel von plevināt.

Avots: ME III, 359

pretẽjâds, auch pretējādīgs Fest., = pretẽjs, gegensätzlich, verschieden: pretējādas nuozīmes. pretējādi iespaidi B. Vēstn. izlīdzināt pretējādas duomas Etn. IV, 142.

Avots: ME III, 387

preteklis,

1) der Gegensatz:
viņš mīl vis˙asākuos pretekļus A. v. J. 1897, S. 408. pretekļus izlīdzināt RKr. IX, 51. pretekļus starp lielgruntniekiem un mazgruntniekiem... mazināt Janš. Dzimtene ² II, 314;

2) das Hindernis:
viņiem tie pretekļi nebūtu ceļā M. Āruons. ja tad putekļus nevaram nuovērst, tad tā nav mūsu vaina De̦glavs Rīga II, 1, 473;

3) etwas Widerliches
Ar.

Avots: ME III, 387

pum̃pataîns Ahs., mit kleinen Knoten versehen: dē̦lu māte pukuojās, pumpatainu sagšu se̦dz; kas man deva tuo vaļiņu, pumpatiņus līdzināt? BW. 25283.

Avots: ME III, 410

pum̃patiņa Ahs., pumpatiņš Dünsb., ein kleiner Knoten im Garn od. im Gewebe: dē̦lu māte pukuojās, pumpatainu sagšu se̦dz; kas man deva tuo vaļiņu, pumpatiņus (Var.: pumpatiņas) līdzināt? BW. 25283.

Avots: ME III, 410

‡ puñka,

1) die Knospe
AP., eine Blütenknospe Ramkau;

2) "gre̦dze̦na acs" AP.: gre̦dze̦nam zila punciņa;

3) "zara vieta" AP.: nuolīdzināt baļķei punkas.

Avots: EH II, 325

sabur̂zît,

1) auch saburznît, tr., zerknittern, zerknillen, zerreiben: viņš saburzīja papīru MWM. VII, 333. tu esi saburzījusi apģē̦rbu Stari I, 164. saburzītas skrandu se̦gas Vēr. II, 522. kādu saburzītu zīmīti viņš tai iespieda ruokās A. XVII, 488. priekšauts, kuru ... puika bij saburzījis XX, 482. cik saburzīta tā (=ce̦pure), sašļukuse, izbalējuse Vēr. II,1236, Dunika. saburznītuo platmales dibe̦nu Dz. V. - mēs tâ kâ saburzīti U., wir sind in Streit geraten;

2) sich abstrapazieren
(?) Bergm. n. U. Refl. -tiês, sich zerknillen, zerknittern, zerreiben: matu palieki... saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134. Gaisiņš sāka salīdzināt saburzī jušās ūsas JR. V, 61. viņam virssvārki bij saburzījušies Kaudz. M. 236, Dunika. saburzījies kaķē̦ns Seifert Chrest. III, 3, 145.

Avots: ME III, 599

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792

skar̂bs, Adv. skar̂bi, scharf, streng, rauh, widerhaarig, (Oberl. n. Mag. IV, 2, 145) zänkisch, unverträglich U.: vanagam skarbi nagi BW. 13485. skarba balss Jaunības dzeja 60, Nötk. skarbs bāliņš, skarbs tautiet[i]s, abiem skarbas valuodiņas BW. 20727, 4. tev, tautieti, skarba runa (Var.: bargi vārdi ) 21706, 3 var. cieti un skarbi teica Kaudz. M. 137. ziemelis pūš skarbi, juo skarbi Aps. II, 3. muodere pikta, skarba, kâ pati ērce Libek Pūlcis 5. skarbi dzīvuot, in Unfreundlichkeit und Härte leben U. - Subst. skar̂bums, die Schärfe; die Strenge, Unfreundlichkeit U.: he̦rcogiene prata visus skarbumus nuolīdzināt Vēr. II, 272. ar pūritānisku skarbumu I, 1273. Nebst šķe̦r̂bs, šķir̂ba, skārbala, li. skirbti "sauer werden", poln. szczerb "Scharte", aksl. štrъbь "mancus" zu an. skarpr "scharf, rauh", ae. sceorpan "kratzen", ahd. scurfen "aufschneiden", resp. Zu gr. σχαρφᾶσϑαι· σχεδάννυσϑαι Hes. und (wenn mit f resp. b aus ide. bh ) ae. sceorfan "schürfen", ahd. scìrbi "Scherbe" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582, Persson Beitr. 566, 862, 889, Brugmann IF. XV, 97, Būga PФB. LXXV, 149, Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Trautmann Wrtb. 266.

Avots: ME III, 873, 874

snĩdrs Wain., Gramsden, Līn., Nigr., =snidrs, smidrs:... priede, tavu snīdru augumiņu!... es tik snīdra neizaugu BW. 2809, 4 var. luokātiesi, snīdri bē̦rzi! 15029, 6 var. (cilvē̦ks) brīnum snīdru augumu Janš. Dzimtene ² 242. salīdzināt meiču ar snīdru stirnu U. b. 110, 33. snīders "hoch reichend" bei Für. I dürfte auf snīdŗs beruhen.

Avots: ME III, 977

star̂pa, star̂ps ² Salis, starps L., U.,

1) lokal, der Zwischenraum
U., die Strecke, Entfernung zwischen zwei Gegenständen; kalnu starpās ir dziļas ielejas LP. VII, 477. vilkam zeķes nuoplīsušas ciemu starpas lampājuot (die Strecken zwischen den Dörfern zurücklegend) BW. 7319. tam lietum vajadzēja ķert vispāri, bet uz tik lielas starpas lietus izdalās A. v. J. 1898, S. 7. izņēma sē̦tai vienā starpā kārtis Kaudz. M. 17. kāju starpa LP. V, 54, die Gabelung der Beine, der Raum zwischen den Beinen; vajaguot bikses nuomest un caur kāju starpu skatīties, tad raganas atstājuoties Etn. III, 77. izčūlāj[u]šas gurnu starpas BW. 8431, 2 var. tev ir plats kāju starps 34406. pirkstu starpa, der Raum zwischen zwei Fingern; pirkstu starpās tie turēja de̦guošas sveces BW. III, 1, S. 91. kuoku starpa, eine Allee Bergm. n. U. tāļš puosta starps neļauj pie Maijas būt St. n. Plūd. Llv. II, 196. ak tu augstais debess starps! 170;

2) temporal, der Zwischenraum
U., die Zwischenzeit; laiku starpās Vēr. II, 1255. starpu laiks Mag. XX, 3, 61, die Zwischenzeit. guovs me̦t gaŗu starpu, die Kuh ist (vor dem Kalben) längere Zeit nicht milchend Tirs., Plm. pa tuo starpu U., pa tam starpam U., pa tām starpām, während dessen, unterdessen; pa tuo starpu bij sasniegta jūŗas mala LP. III, 78. pa tuo starpu brālis... bij aizgājis IV, 143. pa(r) tuo starpu, kalet tie saskrēja, zaķis bij krāsns augšā VI, 250. pa tam starpam bij gadījies ļaunajam ienākt VII, 41, pa tām starpām meitiņa uzaugusi par... skaistu jaunavu VI, 310;

3) der Unterschied
U.;

4) der Zwist;
nekaiš nieka ne˙vienam brāļu starpas līdzināt; brāļi paši bārušies, paši labi saderēja BW. 3465;

5) starpas vīrs St., Unterhändler; starpa vīrs Glück Hiob 9, 33, ein Schiedsmann;

6) mēnešu starpas St. "Mondslichter";

7) "stirpas puosms"(star̂pa) Druw. - Daneben ohne s- li, tárpas "Zwischenraum",
wozu nach J. Schmidt Vok. lI, 139, Torbiörnsson Liqmet. II, 85, Krček Grupy 731, Persson Beitr. 858 ksl. trapъ "Grube".

Avots: ME III, 1046

strìķis ² Prl.,

1) das Streichholz zum Schärfen der Sense
U., Bielenstein Holzb. 500, (strĩķis) Wolm., Salisb.;

2) striķis Burtn., strīķa kuoks Heniņ RKr. XVII, 54, das Streichholz fürs Getreidemass;
ar strīķi od. strīķī (strīķītē LP. VI, 152), ohne Haufen, glatt gestrichen: labība mē̦rā iebē̦rta ar strĩķi Rutzau. labību var mērīt ar kuopu jeb ar strīķi ebenda. nuolīdzināt... pūru ar... strīķi Konv. ¹ 139. es ražīga malējiņa: strīķī sieku nenuomalu (Var.: siekam kaudzes nenuomalu) BW. 8062 var. kaudzēs tev šuo pūru aizduodu, bet pēc gada tu man atduosi strīķītē LP. VI, 152;

3) die Striegel
U., Pferdestreiche, ein Werkzeug zum Putzen der Pferde Mag. XIII, 2, 66;

4) mēness ir strīķī L., der Mond ist im ersten (letzten) Viertel:
mēness strīķī spīdēja paiss pie debesīm MWM. VIII, 406. Nebst estn. trīk "Streichen" und li. strýkas "Streichbogen" aus nd. strīk.

Avots: ME III, 1091, 1092

sutrainis, sutraiņi,

1) Qualm
U.;

2) Jauche,
(Siuxt) Misthaufen L., Manz. Lettus, U.; sutraiņi, eine Düngerstätte U., Naud., Lieven - Behrsen, eine nasse Mist- und Schmutzgrube (z. B. vor dem Viehstall) Gramsden: laidaru varēja nuosaukt arī par sutraini Konv. ² 2148. jūsu nami taps par sutraiņiem darīti Glück Daniel 2, 5. sliņķis tuop... līdzināts ar vērša sūdiem sutrainī Sirach 22, 2. mē̦sli nuo sutraiņa jāizve̦d uz lauka Lieven - Behrsen. mē̦slus izve̦d uz sutraini Konv ² . 2056. mē̦slus sutrainī izklīdināt Mzv. m. 37. kâ šādā sutrainī mājuot? Dünsb. Par. 25. netīrs kâ sutrainis (von einem Schmutzigen) Alksn. - Zundulis.

Avots: ME III, 1128

II tērpinât,

1): auch (mit ẽr) Nötk.; "spīdzināt, ķircināt" Lubn.; "drebināt" (mit ẽr) Misshof;

2): auch Linden in Kurl, N.-Peb., (mit ẽr) Ruj., Seyershof, Weissensee, Zögenhof;

3): auch Wainsel n. FBR. XIV, 78; ‡

4) "bārt" Linden in Kurl., (mit êr) Salis.

Avots: EH II, 678

tulmaîns "?": katru dziedzeri var salīdzināt ar tulmainu maisu.

Avots: ME IV, 259

uzdîdzêt, uzdîdzinât, aufkeimen lassen, machen: miežus iesalam uzdīdzēt. uzdīdzināt sē̦klas ve̦lē̦nā.

Avots: ME IV, 325

uzkā̀rnît,

1) (auf etw.) aufkratzen, -scharren:
uzkārnīt zemi kam virsū Schibbenhof;

2) (ein wenig auf etw.) ausbreiten, ausstreuen
(perfektiv): viņš tik mē̦slus tīrumā drusku uzkārnījis (uzmē̦tājis) Base. mē̦slus uz duobes uzkārnīt;

3) = uzdirst: suns uzkārnījis uz ceļa;

4) wühlend, scharrend an die Oberfläche geraten lassen, zum Vorschein bringen:
vista uzkārnījusi graudus;

5) aufwühlen
AP., MSil., Nitau, N.-Peb., Schujen: ar se̦kumiem netīrumus uzkārnīt Bers. pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Ozolk. māc. siena apārņus uzkārna (uzcē̦rt), lai siens labāk žūst Ubbenorm;

6) scharrend ebnen:
uzkārnīt pļavu (= nuolīdzināt kurmju rakumus) Ubbenorm;

7) zusammenscharren:
u. mē̦slus (= izsvaidītus mē̦slus samest kuopā) Grünwald.

Avots: ME IV, 340, 341

vaidenieks,

1): kur aug puiši vaidenieki (Var.: naidenieki) BW. 431 var. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741.

Avots: EH II, 748

I vitêt, -ẽju,

1) = balsinât, weissen, weiss tünchen (auch: tünchen überhaupt) U., Adiamünde, Adl., Adsel, Ahswikken, Alswig, AP., Arrasch, Assiten, Autz, Bauske, Bers., Bluomi, Brucken, C., Dond., Dubena, Dunika, Ellei, Erlaa, Fehsen, Frauenb., Golg., Gotthardsberg, Gr.-Buschh., Grenzhof, Grünh., Grünw., Ihlen, Jürg., Kabillen, Kalzenau, Karls., KL, Kokn., Lennewarden, Loddiger, Lubn., Mar., Meiran, Meselau, MSil., Mesoten, Mitau, Modohn, Naud., Neuenb., Neuhausen, Nikrazen, Nötk., N.-Peb., Ogershof, Pankelhof, Pērse, Pilten, Popen, Pormsaten, PS., Ramkau, Ruba, Ruhental, Rutzau, Salisb., Schlehk, Schlockenbeck, Schnehpeln, Schrunden, Schwanb., Schwarden, Selg., Selsau, Semershof, Serbigal, Sessw., Sikrags, Siuxt, Smilt., Stockm., Stomersee, Stürzenhof, Swehthof, Trik., Ukri, Usmaiten, Vit., Wahnen, Walgalen, Wandsen, Warwen, Wessen, Wolgund, Würzau, Zögenhof: siênas. jāliek mūrniekam istabas vitēt Frauenb. kaļķiem krāsni vitējusi BW. 27533, 1;

2) bleichen
(tr.) Wessen: cērtiet ... apša kārti, vitējiet saulītē! Etn. 111, 86;

3) "izlīdzināt izlijušu šķidrumu" Grenzhof. Wenigstens in den Bedd. 1-2 aus mnd. witten "weissmachen".

Avots: ME IV, 629

ziņa (li. žinià " die Kunde" ),

1) die Kenntnis, Kunst
U.; die Erkenntnis St.; die Zauberkunst; das Verständnis, die Überlegung, das Bewusstsein U.; Kenntnisse von alten Gebräuchen und Zaubermitteln Ar.: lielas, augstas ziņas St., grosse, hohe Kenntnisse U. parādīt sē̦tu meitu guodu un darba ziņu un prašu Janš. Mežv. ļ. II, 74. ja jums ir kādas ziņas un zintes, kâ puišus var piezavēt Dzimtene V, 224. vē̦lāk gājuse šī ziņa buojā JK. V, 11. kam ir kādas ziņas, tas var tikai tad mirt, ja savu ziņu citam atdevis LP. VII, 710. ziņu turē̦tājs (eine Art Zauberer) 570. saimnieks... piekuopis ve̦cās ziņas 304. negribējis ne˙kādas ziņas, ne māņus savā mājā turēt VI, 112. vanskaru ziņām nuolikt, nē̦sāt, ein Wannei als Zaubermittel hinlegen, umhertragen Mag. XIII, 3, 57. ar ziņu darīt St., mit Bedacht, mit Kenntnis von der Sache handeln U. ar manu ziņu St., mit meiner Einwiligung. ar ziņu, behutsam Manz. Lettus, gefliessentlich. pārmācīt gribu es tev ar ziņu Post. I, 453. darīt visu ar gudru ziņu Kaudz. M. 147. kuo drīz iemantuo ar gudru ziņu Aus. I, 8. gudra ziņa atruonama vielu sakuopuošanā Pūrs I, 32. ar īpašu ziņu un uzmanību BW. I, S. 191. ziņā likt, in acht nehmen Elv., sich wohl merken L., U. es neielikuos ziņā, ich habe es mir nicht gemerkt U. ziņā turēt L., im Gedächtnis, Bewusstsein bewahren U. laikam viņam tur sava ziņa ir (er weiss wohl, warum er so handelt, hat seine guten Gründe) A. v. J. 1899, S. 112. visur sava ziņa Krilova pas. 49. mēs iedzimstam... šinī dziļā ziņā Rainis Tie, kas neaizmirst 104. man jau ne ziņā, ne mīklā, ka jūs te (ich hatte keine Ahnung...) Alm. ne ziņas, ne miņas M. Ārons Rīgas Ziņas vom 21. März 1925. puišam vēl nebija līgaviņas ziņā, der p hatte sich noch keine Braut ausersehen FBR. VII, 57 (aus Serbigal). šām vajadzēja, it kâ ar īpašu ziņu, atspuoguļuoties... ienācēja acīs Kaudz. M. 20. bez ziņas,

a) ohne dass es jem. weiss, ohne in Kenntnis zu setzen, ohne Erlaubnis:
bez tē̦va ziņas LP. III, 50. bez dieva ziņas nekrīt ne mats nuo galvas Lautb. Lomi 111. paņemt bez ziņas Kav.;

b) mit Unverstand, ohne Überlegung
U.: bez ziņas strādāt U.;

c) sehŗ masslos; sehr viel:
būt bez ziņas mazam SDP. VIII, 9. dārzs bij skaists bez ziņas LP. V, 276. tam naudas bija bez ziņas Pas. IV, 141. trumpu bez ziņas (daudz) Kav.;

2) die Nachricht, Kunde
L., U.: ziņu duot St., laist, Nachricht geben U.: kas grib manu pūru slēgt, lai duod ziņu (Var.: ne̦s vēsti) māmiņai BW. 25142. ar zīlīti ziņu laidu (Var.: devu)... arājam 9359. kalējam bij padevuši ziņu Krišs Laksts 20. nedeva ziņu Glück Richter 13, 6. ķēniņš laida ziņu, lai... puisē̦nu nuomaitājuot LP. IV, 189. tautiet[i]s manim ziņu sūta BW. 7866. kad tā tautu netiklīte trīs ziniņu neste̦llē̦tu 21995. ziņas nest Kundziņš Vecais Stenders 119. ziņu dabūt St., Kunde erhalten U. nu atnāca tāda ziņa BW. 7858. ziņa iziet pa pilsē̦tu LP. IV, 21. prieka ziņa Kaudz. M. 275. nuo pašas nav ne ziņas (keine Spur) bijis LP. VI, 169. - duot kājām ziņu, sich auf und davon machen, fortlaufen: ve̦lns, tuo izdzirdis, devis kājām ziņu JK. III, 6. cūka sūnās izturēt nevarē̦dama duod kājām ziņu LP. VI, 260;

3) die Sorge, Besorgung
U.; die Obhut: tā būs mana ziņa, das wird meine Sorge sein U. tas būs manā ziņā, das wird meine Sorge sein U. atstāju Anniņu jūsu ziņā Kaudz. M. 7. Uoliņš ņēma pajūgu savā ziņā 118. atstāja... meiteni... jūrnieku ģimenē labā ziņā JR. IV, 3. kur... tie paliks? - tā dieva ziņa A. XXI, 758. kungu ziņas St. "herrschaftliche Affären";

4) die Hinsicht, Beziehung, Bedeutung:
savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. šinī ziņā, in dieser Hinsicht (Beziehung). jaunā ziņā (in neuer Bedeutung) še ir lietuoti ve̦cie vārdi Kundziņš Kronv. 104. ne˙kādā ziņā, in keinem Fall, auf keinen Fall: ar sietu ūdeni nevar ne˙kādā ziņā atnest LP. I, 174. un ruokā neduodas ne ziņā (durchaus nicht?) Krilova pas. S. 39;

5) "?": šitâ, puikas, mēs dze̦rdami, mēs ziņā neiesam (Var.: netiksam; guodā nebūsim; neziņā aiziesim) BW. 20059 var. Zu zinât.

Avots: ME IV, 724, 725