Paplašinātā meklēšana

‡ aîzšņûkt ² Dunika, Stenden, = ‡ àizšņàukt.

Avots: EH I, 56

‡ atšņũkât, wiederholt den Nasenschleim durch die Nase in sich ziehen Bers.

Avots: EH I, 174

‡ atšņùkt ² de̦gunu Warkh., die Nase ausschneuzen: iesnu deļ nevar a. d.

Avots: EH I, 174

‡ gņùka ² Kaltenbr., die Rast, Erholung (für marschlerende Truppen).

Avots: EH I, 396

gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]

Avots: ME I, 634

[ìegņūzt, sich eckig enbiegen: luoks liecuot ieģņūzis, platmale iegņēzusi Üxkül.]

Avots: ME II, 17

‡ izņûcît ² Seyershof, knautschend (drükkend, stossend) ahguälen: gailis izņūcīja vistu. Refl. -tiês ebenda "izberzties": ar kājām izņūcījās velti: ne˙kuo neverēja savelt (vadmalu veļuot).

Avots: EH I, 469

‡ izņūņît Bers., mühsam ausschneiden: i. maizei ruobu.

Avots: EH I, 469

‡ izšņūkât Warkl., ausschneuzen.

Avots: EH I, 486

izšņūkt, tr., schneuzen: de̦gunu. Refl. - tiês, sich ausschneuzen: vecene turpināja, lakata stūrī izšņūkusēs Vēr. II, 656.

Avots: ME I, 813

kņūpinât, den Leib krümmen U. [Vgl. li. kniũpinti "идти потупивши глаза" und knūpinât.]

Avots: ME II, 253

kņūpt [?], zusammengekrümmt (auf dem Bauche) liegen L.

Avots: ME II, 253

kņùpu ² [Kr.], Adv.,

1) gekrümmt, gebückt:
kņūpu iet, gebückt gehen U.;

2) auf dem Munde liegend
U.;

3) in grossen Scharen:
kņūpu stāvēt, im Gedränge zusammenstehen U. bites, sivē̦ni guļ kņūpu, in einen Klumpen zusammengedrängt U.;

4) kņūpu liet, stürzend giessen
U.

Avots: ME II, 253

kņūta Burtn. n. U., ein dicker Knüttel. [Vgl. kņuta und knuta.]

Avots: ME II, 253

‡ miņũts Dunika, = minũte.

Avots: EH I, 816

nùoņūris (part. praet.) "?": nuoņūris kâ derglis Alksn.-Zund.; ["nuoguris, nuoskumis, galvu nuolaidis" Gramsden, N.-Peb.; "nuovārdzis" (mit "ũ" ) Funkenhof, Grünh., Mesoten.]

Avots: ME II, 826

nùošņūkt, tr., schneuzen (perfektiv): de̦gunu Purap., [Janš. Čāp. 3.] Refl. -tiês, sich schneuzen Duomas II, 133.

Avots: ME II, 870

‡ nùožņûgt Bērzpils, Nautrēni, abpressen, auspressen: n. kāpuostus, matus (lai šķidrums izte̦k).

Avots: EH II, 111

‡ ņū Strods Par. vōrdn. 121, = nù ² .

Avots: EH II, 117

ņûcît, ‡

2) knautschen, quälen
Seyershof: viņš ņûcī ² kaķi.

Avots: EH II, 117

ņûcît (auch Kr.], Burtn. n. U., = ņukât, tüchtig essen.

Avots: ME II, 907

ņūdêt, s. nūdêt 2.

Avots: ME II, 907

ņūka, comm., eine verdriessliche Person mit aufgeworfener Lippe: ak tu ņūka, kuo tu tur sēdi? Etn. II, 17.

Avots: ME II, 907

‡ ņūkât

"?": bērniņi tabaku ņūkās

Tdz. 46111 (aus Hasau). Aus r. нюхать "schnupfen"?

Avots: EH II, 117

ņûkâtiês Wolmarshof "mīcīties".

Avots: EH II, 117

I ņūklis (Bers., ņūkla Druw., eine grosse, wirre Menge]: ja nu visi bē̦rni sanāca kuopā, tad bija labs ņūklis Saul. ņūklis juoņuo darba gaîtās Egl.; [uodu ņùklis ² Sessw., Lös. cirtumā liels ņûklis zaru Gr.-Buschhof].

Avots: ME II, 907

[II ņūklis Los., Aisku]e, Prl., Stomersee, Meselau "= muklaîne".]

Avots: ME II, 907

‡ ņûkštis ² Rutzau, ein Stück: maizes ņ. Aus dem Li.?

Avots: EH II, 117

ņūkt, -kstu (prs.) (li. niũkti "dumpf dröhnen"), intr., summen, schreien: muša nūkdama mācas virsū Naud. ņūkst kâ leitis ar vēršiem RKr.

Avots: ME II, 907

‡ ņūleņ Strods Par. vōrdn. 121 "?"

Avots: EH II, 117

[ņũņa Smilt., Wolmarshof, ein ungeschicktes, plumpes Lebewesen: iel kâ ņūņa N.-Peb.]

Avots: ME II, 907

‡ ņūņas, die Fresse A.-Schwanb.: duot kam pa ņũņām AP., C.; die Nase (?): laupītājam sākušas asinis ... gāzties pa ņūņām ārā Pas. XII, 420 (aus Mehrhof). Vgl. ņuņņa 2.

Avots: EH II, 117

ņũņât, Refl. -tiês, ‡

2) "tūļuoties, uz vietas mīdīties" Bers.

Avots: EH II, 117

ņũņât "warm einwickeln": n. bē̦rnu Salis. Refl. -tiês, sich einwickeln Bers.]"

Avots: ME II, 907

[ņūņîtiês "maidzît" Erlaa.]

Avots: ME II, 907

‡ ņūpat Strods Par. vōrdn. 121, = nu˙pat (?).

Avots: EH II, 117

‡ ņùškas ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 79, eine Art Lärm beim Brechen (von Holz od. Eis); pa e̦ze̦ru ņ. iet - le̦dus plīst; adv. ņùšku ² ņùškām ² ebenda 89.

Avots: EH II, 117

‡ ņùšķêtiês ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, krachen, knistern: egle jau ņūšķies (III p. prs.).

Avots: EH II, 117

ņūžga "ein ungewandter Mensch" Alksn.-Zund.; (vgl. nužģis I].

Avots: ME II, 907

ņūžgums "ein Haufe von Abfälien od. Retsig": tāds ņūžgums žagaru! Alksn.-Zund.

Avots: ME II, 907

[pašņūkât,

1) ein wenig beschnüffeln:
suns pašņūkāja gaļu un neēda N.-Peb.;

2) = šņūkāt nach Ausdrücken des Könnens: nevar ar de̦gunu pašņūkāt Warkl.]

Avots: ME III, 116

[pašņūkt,

1) = šņūkt nach Ausdrücken des Könnens: nevar vairs (caur de̦gunu) pašņūkt Salis, Bers.;

2) ein wenig šņūkt: p. tabaku.]

Avots: ME III, 116

pìeņūcît "piespaidīt" Ar.

Avots: ME III, 277

sagņūzt: sagņūzušuo augumu A. Upītis Pirmā nakts 199.

Avots: EH XVI, 409

sagņūzt, zusammenknicken: salms sagņūzis Üxkül. cilvē̦ks nuo stipra darba sagņûst ² Ekau.

Avots: ME II, 627

‡ sakņūpinâtiês, sich dicht zusammendrängen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "drängen").

Avots: EH XVI, 418

sakņūpt, s. saknubt.

Avots: ME II, 653

sakņūpu, Adv., in einen Klumpen zusammengedrängt: bites, sivē̦ni gul sakņūpu U. (unter kņūpu).

Avots: ME II, 653

saņūcît,

1) "?": (maizīte) šļiku šļaku saņūcīta BW. 25093. Im Original (Tautas dziesmas, sal. Ve̦ntas krastuos, No 348) dafür sanūcīta;

2) (mit û) zerdrücken, zerquetschen
(Planhof), durchkneten (z. B. Brot, Teig, Quark, einen Menschen): lācis puisi krietni saņūcīja Fehsen, Walk, Schwanb., Bolwen, Tirsen, Roop, AP., Sessw., Mar.; drückend zerknülien (mit û) Wolmarshof, Jürg.;

3) zusammenstopfen: bē̦rns visu maizi saņûcījis mutē Mar.;

4) viel essen:
saņûcījis ² (saēdies) maizi vien Wandsen. Refl. -tiês, zerknüllt werden: drēbes maisā saņûcījušās Jürg., N. - Peb.

Avots: ME II, 696

‡ saņùkšêt ² Auleja "klusi nuočīkstēt": luocekļus kustinuot saņūkšēja kauli.

Avots: EH XVI, 434

sašņūkt,

2): auch Wessen.

Avots: EH XVI, 455

sašņūkt Sauken, Nerft.

1) Spr., viel schnupfen
Bers.: sašņûkt ² tabakas MSil., (mit ũ ) Koddiack. Ähnlich auch reflexiv: sašņûkties ² tabakas MSil.;

2) = sašņàukt (mit û ² ) Dunika, Preekuln.

Avots: ME III, 759

šņùcenis ² Sessw., eine Prise, ein Weniges: zināma tautiņu maize: šņūcenis miltu, sē̦nalu guba BW. 19413.

Avots: ME IV, 99

‡ šņùcìenis ² Auleja, = šņùcenis ² .

Avots: EH II, 654

šņūciêns Spr., die Prise.

Avots: ME IV, 99

šņūcis,

1) šņũcis MSil., = šņucis 1: sēdi, jaunā mārša, lielu šņūci (Var.: šņuci, snūķi u. a.) uzmetusi BW. 18922 var.;

2) das Schnupftuch
Infl., (mit ù2) Warkl.;

3) "wer oft die Nase schneuzt"
(mit ù ² ) Warkl.

Avots: ME IV, 99

šņùcît ² de̦gunu Warkl., = šņūkât de̦gunu.

Avots: ME IV, 99

šņùdarāns ² Prl. n. FBR. VI, 93, Domopol n. Pas. VI, 105, = šņubdrāna. Das ū aus nd. -uv- (in snufdauk, s. unter šņudaugs).

Avots: ME IV, 99

‡ šņūdauks Kalz., = šņudaugs.

Avots: EH II, 654

‡ šņùdràne ² Sonnaxt, šņùdrā`ns ² Kaltenbr., Sonnaxt, = šņudaugs.

Avots: EH II, 654

‡ šņùdrautiņš BW. 7056 var., = šņudaugs.

Avots: EH II, 654

šņūka,

3): man bij viena š. (mit ũ) kartiņu pusdienā Seyershof.

Avots: EH II, 654

šņūka,

1) comm., der den Nasenschleim in sich zieht
L., St., (mit ũ ) Wandsen, (mit ù ² ) Bers., Gr.-Buschhof, Ogershof,Sonnaxt,Warkl.; der schnaubt U., Fest.;

2) der Schnupfen:
man pieme̦tusies šņūka, vienmē̦r jāšņūkā Fest.;

3) die Prise; ein Weniges: izdali rubli šur, rubli tur, beigās nepaliek ne šņūkas Vit. 26. nedabūsi vairs ne šņùkas ² 74;

4) die kleine Öffnung am Spinnrad, wo der Faden hineingeleitet wird
(mit ū ) Kabillen;

4) die Nüster:
ka nedabū pa šņūkām Nigr., Schwitten, (mit ù ² )Bers.;

5) šņùkas ² tabaks Gr.Buschhof, šņūkas Ruj., Schnupftabak;

6) wer schnüffelt
Saikava (mit ù ² );

7) wer an der Speise mäkelt
Ruj., Wandsen (mit ũ ). Zur Bed. 7 vgl. ņūka.

Avots: ME IV, 99

šņūkât, -ãju,

1) freqn. zu šņùkt Lasd., Ruj., Wessen, schnauben, durch die Nase ziehn
Wid., Fest.; beim Weinen schnucken Fest.: de̦gunu šņūkât (bieži šņaukt) AP., Drosth., Dunika, Gramsden, Jürg., MSil., Ruj., Salis, Stenden, Wandsen, (mit ù ² ) Bers., Gr.Buschhof, Lubn., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Warkl., tabaku šņūkât Salis, Stenden, (mit ù ² ) Bers., Lubn., Saikava. nemitīgi šņūkādams pārsalušuo de̦gunu Daugava I, 677. kāju šļūkāšana un šņūkāšana A. XXI, 3;

2) = šņukât 1 Nötk. (mit ũ ). Refl. -tiês Dunika, = šņūkât 1: Ķīsis... slaucīja asaras un šņūkājās Latv., Stenden.

Avots: ME IV, 99

‡ šņūkata PV.,

1) = šņūka 3;

2) "?": kuo tu vienmē̦r šņūc kâ š.

Avots: EH II, 654

‡ šņūkdrāna Jauns. Raksti IV, 9, VIII, 369, šņūkdrāniņa Erlaa, = šņudaugs.

Avots: EH II, 654

šņùkstêt ² Saikava, Sessw., = šņukstêt: māte ve̦d šņūkstuošuo bē̦rnu uz māju Aps. 1V, 37.

Avots: ME IV, 99

šņùkt: "šņaukt (de̦gunu)" Kalz., Lubn., Nerft, Sonnaxt, Warkl., Weissensee (mit ù ² ); šņūcīsim ... tabaciņu BW. 1641 var. (aus Treiden). ‡ Refl. -tiês Seyershof "de̦gunu šņaukt": man jāšņûcas ² katru minuoti. ‡ Subst. šņùcējs "kas šņūc": tabaciņu šņūcējiņš BW. 1641 var.

Avots: EH II, 654

šņùkt C., šņùkt ² Bers., Kl.,(mit û ² ) Bl., Dunika, Karls., Katzd., N.-Bartau, Nigr., Ruj., Salis, Stenden, Wandsen, -cu, den Nasenschleim in sich ziehn St., schnauben U., Dunika; (Tabak) schnupfen U., Wessen: šņūca de̦gunu vienā šņūkšanā Jauns. III, 84, ni˙kad nešņūc de̦guna! Pas. IV, 149 (aus Atašiene). tas šņūc un kraukājas mutautiņā Purap. Kkt. 89. es šķitu māsiņu raudam, šņūcam BW. 24763. nebūtu dzīvs vairs dvašu šņūcis Lapsa-Kūm. 110. nuo ragiem pate šņūču BW. 34777 VBt. Zu šņàukt; urspr. wohl prs. *šņucu, prt. šņùcu.

Avots: ME IV, 99

šņũrgalis Bauske, Gr.-Sessau, das Ende der (mit einer Schnur zusammengeschnürte) Strunk einer Wurst: duod man arī kādu šnūrgali! Gr.-Sessau.

Avots: ME IV, 99

šņūrkainīte, die mit Schnüren Geschmückte (?): ce̦pur[e] mana šņūrkainīte BW. 29117 var. Wohl mit ostle. ūr aus ùr ² ; beruht auf *šņùrki ² (aus r. шнурки "Schnürchen" ), woraus wohl šņorki (wohl mit ostle. uor aus ùr ² ) BW. 25427, 4 var.

Avots: ME IV, 99, 100

šņũte (in Riga gehört), die Schnauze; aus nd. schnût.

Avots: ME IV, 100

uzšņùkt, = uzšņaukt 1: bē̦rns uzšņūca uz piedurknes Dond., Stenden.

Avots: ME IV, 390

‡ žņûgt, -dzu Nautrēni, (eine Masse) pressen, drücken (um aus ihr Feuchtigkeit auszupressen).

Avots: EH II, 821

dzelˆt, [dzel˜t Bl.], dzeļu, dzêlu (li. gélti "stechen, schmerzen"), tr., stechen, brennen, beissen: bites, uodzes, nātres dzeļ. dzē̦lušas Ņūskas meitu, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. nedzel mani tu. nātrīte BW. 21686. manu sirdi dzeļ kāds sle̦pe̦ns dze̦luons Kaudz. M. Refl. -tiês, brenne, stechen, stechend, brennend wohin gelangen: sirdī man sāpes dzeļas. viņa stingrie skati dzēlās Dēmons 59. [Zu li. gėlà "Schmerz", aksl. желя "Kummer", aruss. жаль "Leid, Schmerz", ahd. quelan "Schmerzen leiden", quâla "Qual", arm. kełem "quäle, plage", gr. δέλλιϑες "Wespen" u. a.; vgl. Fick BB. II, 208, XVI, 287, Wrtb. I ^4. 404, Meillet MSL. VIII, 165, J. Schmidt KZ. XXXII, 323, Siebs KZ. XXXVII, 315, Hübschmann Arm. Gramm. 459, Boisacq Dict. 118 u. 174, Zupitza Germ. Gutt. 85, Walde Wrtb. ² 805 unter vallessit. Trautmann Wrtb. 83.]

Avots: ME I, 541

kņubt (li. kniùbti "auf die Knie fallen und mit dem Gesicht die Erde berühren"),

2): jālīkst un jākņūb pie zemes Janš. Bandavā II, 12. kumbrinājās un kņuba pa āru Mezv. ļ. II, 371.

Avots: EH I, 637

II kņupt, zusammengekrümmt (auf dem Bauch) liegen L.: viņš..., miega nastas spiests, kņūp un pluok sevī ar˙vienu dziļāk Druva I, 1111. [Vgl. knupt.]

Avots: ME II, 253

‡ *linuots (?), = linàuts 1 (?): sirmi tē̦vam mati kai tie mūsu. *linuoteņi (geschr. lyņūteņi, wo das erste ņ wohl fehlerhaft ist) Tdz. 49331, Zum uo für au vgl. priekšuots u. a. Le. Gr. § 213. Ein -ņ- zeigt übrigens auch der gen. pl. liņu (= linu) BW. 16523.

Avots: EH I, 743

[nùoņuris Gramsden, = nùoņūris; "nuovārdzis, saguris, nuomuocīts" Bers.: kaķis bē̦rnu nuomuocīts pa˙visam nuoņuris Wolgunt, Mitau, Dickeln.]

Avots: ME II, 826

‡ ņùle ² Kalupe n. FBR. XVIII, 44, (> ņūļa) Strods Par. vōrdn. 121, = nūle, soeben, vor kurzem.

Avots: EH II, 117

[pašņukât Wolmarshof, = pašņūkât 1.]

Avots: ME III, 116

saklupt,

1): zirgs saklūp uz priekšu Linden in Kurl.;

3): Mārtiņam mugura sagņūza, viņš saklupa A. Upītis Laikmetu griežos II, 177. ar tuo ... slapjuo rudeni auzas nuorūsējušas, saklupušas 200.

Avots: EH XVI, 417

saknubt, sakņubt Nigr., Dunika, saknupt U., sakņupt Wid., sakņūpt L., sich vornüberbeugen, sich krümmen, sich bücken, sich (in der Haltung) gehen lassen (am gebräuchlichsten das Part. praet. act.): Pētersuons sakņuba uz priekšu Stari II, 361. viņš iet pa˙visam saknubis Dond. druoši vien sakņubtu uz de̦guna Janš. tu manuos gaduos sakņubsi, ka zuods gar ceļgaliem sitīsies! Stenden. puika sakņupis gultiņā MWM. VI, 723. Pūpuols tikai grūši pasmējās un sakņupa atkal Upītis Sieviete 63. kuo sēdi tāds saknupis? Gold. viņa sakņupuse dauzīja pieri pret galdu ebenda 98. vecene saknupusi uz priekšu Naud. viņa... vagā sakņubusi... dēstīja tur stādiņu Janš. Dzimtene V, 321. rē̦guojās saknubušas un izpūrušas čuoras Latv. kalējs sēž saknubis durvju priekšā Upītis. kundze sēd sakņubuse Apsk. v. J. 1903, S. 486. Duore saknupusi sēdēja Alm. tā jau ir tāda sakņupusi (von einem hochschwangern, schwach einhergehenden Weibe) U. (unter kņūpt).

Avots: ME II, 653

saņaûdzît Drosth., Bers., = saņūcît 2, saņur̂dzît: s. kaķi.

Avots: ME II, 694

saņukât, tr.,

1) verknüllen, unordentlich zusammenlegen
Assiten: saņukāts papīrs Dunika. kāpēc tu tās avīzes tâ esi saņukājis? Wain.;

2) aufessen, verschlingen
Wain.: tie ir vîsu saņukājuši, ka ne˙kā nav palicis Wain. circenīši skaisti dzied...; kaķenīce lāvījās, kâ var vienu saņukāt BW. 2731;

3) = saņūcīt 2 Saikava.

Avots: ME II, 696

šļiku, in der Verbind, šļiku šļaku, Interjektion: guovis slaucu šļiku šļaku BW, 10444, 1 var. pieniņš gāja šļiku šļaku 32581, 5. (maizīte) šļiku šļaku saņūcīta 25093.

Avots: ME IV, 71

I šņàukt (li. šniaũkti KZ. LII, 293 "schnupfen" Leskien Abl. 312), -cu, schnauben, schneuzen U.: de̦gunu. šņaucams tabaks, Schnupftaback U.: jāiesvaida ar salda sviesta un šņaucama tabaka maisījumu Etn. II, 10. Zu šņūkt, šņukurs u. a.

Avots: ME IV, 93

šņĩpīte, eine Prise: ieduod man šņīpīti tabākas iešņūkt! Livl. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 96

šņuka Ar. "kas šņūkājas"; in Bauske angeblich: ein Kind, das aus nichtigen Gründen schnuckend weint.

Avots: ME IV, 97

šnūkât Fest., = šņūkât; schnuppern (mit ũ) Ruj., Salis.

Avots: ME IV, 90

šnûkt ² Ruj., Stenden, Wandsen, šnùkt ² Selsau, N.-Schwanb., = šņūkt, schneuzen Manz. Lettus: de̦gunu šnūkt, die Nase putzen Manz. Lettus.

Avots: ME IV, 90

šņurkât, -ãju,

1) schnauben
Fest.; durch die Nase ziehn Dond., Smilten, (mit ur̃ ) Salis; (sich mit Nasenschleim besudelnd) weinen Fest., Ramelshof, (mit ur̃ ) Wolmarshof, (mit ur̂ ² ) Schibbenhof: kamdēļ tâ jāšņurkā? vai nevari de̦gunu nuošņūkt? Dond. kuo nu šņurkā, nuoslauki asaras! Ramelshof;

2) hörbar schnüffeln: suns šņùrkā ² pē̦das Bers., Grawendahl. Refl. -tiês,

1) den Nasenschleim in sich ziehn
(mit ur̃ ) Ahs., Dunika, Salis; (sich mit Nasenschleim besudelnd) weinen Fest.: kuo tu šņurkājies, izšņauc de̦gunu! Ahs. n. RKr. XVII, 57;

2) nicht recht essen wollen; mäkeln, tade1n, über etwas unwillig sein
(mit ùr ² ) Aps.: cūkas šņurkājas ap ēdienu Aps. kalps sāka šņurkāties par ēdienu ders.

Avots: ME IV, 98, 99

vikuôt, ‡ 4 "pikuot, ņūcīt, vilnuot" Bers.

Avots: EH II, 782

zuõbe̦ns,

1) zuõbe̦ns AP., C., Dond., Dunika, Iw., Jürg., Līn., Ruj., Schnehpeln, Stenden, zùobe̦ns ² Golg., Heidenfeld, Sessw., zuobens U., zuõbens Arrasch (hier. nom. pl. zuõbeni), N. - Salis, Salis (nom. pl. zuõbeņi), AP., zuõbins PS., Serbigal, Trik., Wolm., zùobins ² Preili n. FBR. VIII, 11, Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 14, Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Warkh., (neben einem nom. pl. zubobeni ²⁾ Bers., Kl., Prl., Saikava, Schwanb., zuobins U., Memelshof, zuobins, -s VL. n. U., zuobans BW. 3422 var. (aus Loddiger), zuobans Mag. XIII, 2, 48, (mit ùo ² ) Nerft, Prl., zuõbe̦ns Frauenb., Demin. zuobeniņš, zuobentiņš, zuobiniņš, zuobintiņš, das Schwert, der Säbel, der Degen:
balts zuobe̦ns (zuobins L., St.), ein blosser Degen U. zuobiņa (zuobina L.) spals, Degengefäss U., St. zuobina rags, Parierstange L. zuobe̦nu asināt Kra. Vīt. 55. zuobeņus rūdīt Aus. I, 8. piejuozt zuobentiņu 44. zuobe̦ns šķindēja Kra. Vīt. 79. zuobinu nebūs svīst, ne karst Br. 118. abām pusēm griezīgs zuobe̦ns Kra. Vīt. 96. ar zuobinu krustu... uzvilkt Pas. IV, 11 (aus Schrunden). ja tu šuo zuobini vari kustināt, tad tu... uzvārēsi LP. VI, 576. students bij... labs zuobe̦nu sitējies Lautb. Lomi 148. nevarēju bruņas nest, ne tē̦rauda zuobentiņu (zuobeniņu BW. 2156, 1; zuobintiņu 2156, 1 var.) BWp. 2156, 1. pašam dzelžu kalējam bez tē̦rauda zuobentiņš (Var.: zuobeniņš, zuobiniņš) BW. 21318. dieviņš manim iešķiņķuoja seši zari zuobentiņu 9092. zaļš zuobeniņš BW. 14184, 1. sudraba zuobeniņš 31292 var. kaŗa zuobentiņš 32019, 11. zuobentiņus (Var.: zuobeniņūs, zuobintiņus) kaldināja 26335. nelauz manu zuobentiņu! 18756. pušu lauza zuobiniņu 18756, 2. ruociņa piekususe zuobeniņu (Var.: zuobentiņu) vēcinuot 13303. zuobeniņa (Var.: zuobentiņa, zuobiniņu) galiņā 21088. metēs viņš... zuobinā un nuomira Glück I Chron. 11, 5. atlikuši nuo mē̦ra, nuo zuobiņa un nuo bada Jerem. 21, 7. es nee̦smu nācis mieru atnest, bet zuobeni Matth. 10, 34;

2) zuobins, die Sensenklinge
Bielenstein Holzb. 518;

3) zuobins, der hölzerne, messerartig geformte Schlägel beim Flachsschwingen
Bielenstein Holzb. 523;

4) vilku zuobe̦ns, iris germanica U.;

5) in genitivischen Verbindungen: zùobeņu ² auzas Lubn., eine Art Hafeŗ bei dem die Rispen nach einer Seite gerichtet sind;
zuobeņa (zuobe̦na U.) zivs, der Schwertfisch (xiphiasgladius L.) RKr. VIII, 105; orca gladiator Konv. ² 570. Wohl zu zùobs (zur Bildung vgl. etwa li. ą̃sinas "gehenkelt": ā,sà "Henkel" u. a. bei Leskien Nom. 400), und zwar am ehesten zu zùobi "die Schneide" (in diesem Fall ursprünglich: eine mit einer Schneide versehen Stichwaffe). Im fernen Osten gebe es übrigens auch Schwerter, die mit einem Zahn versehen sind; und über gezähnte Sicheln vgl. Schuchardt Globus LXXXI, 228.

Avots: ME IV, 756