Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'ņer' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'ņer' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (149)

atņergt

atņergt (unter atņirgt),

2) die Zähne fletschend antworten
(mit er̂) Saikava n. FBR. IV, 70.

Avots: EH I, 157


atņergt

atņergt zuobus Austriņ, gleichbed. mit atņirgt z.

Avots: ME I, 180




ieņerkstēties

[ìeņer̂kstêtiês,

1) aufheulen, bellend anschlagen:
šāvis suni; suns ieņerkstējies un bijis pa˙galam Serbigal;

2) = ieņirkstēties.

Avots: ME II, 49


izņerbināt

izņerbinât "?": neizņerbini gaļu! Grünw. (so sage man zu jem., der gleichsam mit langen Zähnen isst und aus einem Fleischstūck éinen Bissen nach dem andern herauszupft, ohne sie ordentlich aufzuessen); vairāk izrakņāt nekâ apēst" (mit er̃ ) Schibbenhof; "Überbleibsel aufessen" NB.: izvārīt un i. me̦ncu galvas.

Avots: EH I, 469



izšņergas

izšņe̦rgas, Überbleibsel von Speisen, ausgeschnüffelte Speisereste: man tavu izšņe̦rgu nevajaga Naud., Bers.

Avots: ME I, 813


izžņergāt

izžņe̦r̃gât ēdienu Grünw., beim Essen die besten Bissen aus einer Speise heraussuchen.

Avots: EH I, 499



kņerkt

kņerkt, - cu,

1) knarren, knurren
U. (vom Sande Mag. II, 3, 74);

2) quarren (von einem Kinde, das nicht mehr schreien kann)
U.;

3) kränkeln
St. [Vgl. li. kner̃kti "quarren".]

Avots: ME II, 252, 253


ņer

ņe̦r! Interj.,

1) zur Bezeichnung des Hundegebelles:
suņi rej ņe̦r, ņe̦r Ahs. n. RKr. XVII, 40; übertr. auch auf menschliches Gezänk: kas priekš kāzām kūst laukā, pēc tam iet ņe̦r, ņe̦r MWM. XI, 5;

2) mit ņe̦r, ņe̦r reizt man Hunde.

Avots: ME II, 899


ņerba

ņe̦rba,

1): vai tev kāds guodīgs drēbes gabals? ņe̦rbas vien ir! Grob. kad meitas lindruku iedamas nenesa ruokā, tad drīz ņe̦rbas vien karājās ebenda.

Avots: EH II, 113


ņerba

ņe̦rba,

1) der Fetzen, Lumpen
[Lennew.; ats nom. pl. ņe̦r̂bas 2 Bauske, Wüzen]; Abfälie vom Fleisch Burtn., Gr.- Sess., Naud.; [ņe̦r̃bas Grieben" Grünh.];

2) comm., ein Lump
[ņe̦r̃bu Jancis Grünh.], ein Zerlumpter (- ein Schimpfwort): kamdēļ tas ņe̦rba man negribēja vairs duot uz parādu? Līg. tu tik esi tāds ņe̦rba Kav.;

3) einer, der mit langen Zähnen isst
[Bauske], Burtn.; "kam ne˙kas netīk" Schujen;

4) der Plur.
ņe̦rbas, das Fresswerkzeug, Maul Gold., Wid.; [5) ņe̦r̃ba Lautb. "jem., der undeutlich spricht"l.

Avots: ME II, 899



ņerbināt

ņerbinât, von der Speise das Beste aussuchen Etn. IV, 161. [ņer̃binât "liederlich essen" Bauske. Refl. ņer̃binâtiês "krankheitshalber wenig essen" Sessau.]

Avots: ME II, 900


ņerbot

‡ *ņe̦rbuôt, zu erschliessen aus nùoņe̦rbuôt.

Avots: EH II, 113


ņerbt

‡ *ņer̃bt, zu erschliessen aus nùoņer̃bis.

Avots: EH II, 113


ņerbulis

ņe̦rbulis,

1) ein fettes, unschmackhaftes Stück
Fleisch; ["ein Fetzen od. Fettklumpen, der an zerhacktem Fleisch od, am Eingeweide hängen bleibt" Grünwald];

2) comm., eine Person, die von der Speise das Beste aussucht:
ņe̦rbulis, kas nuo ēdiena izlasa labākās daļas jeb ņerbina Sessau n. Etn. IV, 161;

[3) ein Krepierling, Schwächling
Grünwald].

Avots: ME II, 900


ņercka

ņe̦r̂cka 2 [Bauske], ein nasser, zerfetzter Lappen, mit dem man das Geschirr abwischt Etn. II, 113. [Aus *ņerdzika (zu ņe̦rgas)?]

Avots: ME II, 900


ņerckus

ņe̦rckus, ein Zerlumpter Kav.

Avots: ME II, 900


ņerdzīgs

ņerdzîgs,

1) verdriesslich ("erdzīgs"), streitsüchtig Lös, n. Etn. IV, 161;

[2) beim Essen wählerisch, im Essen wühlend: mans
puika jau tāds ņerdzīgs. tāds ņerdzīgs sivē̦ns! ka maz biezumus ē̦stu! Serben].

Avots: ME II, 900


ņerga

I ņe̦r̃ga,

1): auch Allend., AP.; wer mit langen Zähnen isst
Salis: viņš ir tāds ņ., ka ne˙kas viņam nav labs Salis;

2): ņerkšķ kâ ņ. Birkerts Latv. sakāmv. 2909.

Avots: EH II, 113


ņerga

I ņe̦rga C., Smilt., [Grünh., Alesoten, Burtn., Nikrazen, Karkel], ņê̦rga 2 Matk., [Schlehk, Wandsen], comm.,

1) [ņê̦rga Nigr., ņḕ̦rga N.-Peb., ņe̦rga Dickeln, Bers., Pampeln], ein Krepierling, Schwächling, der wenig Isst
C., Stockm. u. Gold. n. Etn. I, 122, [Serben, Mitau, Nötk., Grünwald, Salgaln, Ekau, Kalnazeem], Peb., Nigr., Lub.: par cūkganu paņē̦muši tīruo ņē̦rgu Jauns. nuopirkuos tādu ņe̦rgas sivē̦nu: neē̦d un neē̦d Naud.; [ņe̦rgäpaklīdis, nuonīcis, bet spītīgs radījums, kas nepaduodas" Kokn.];

2) [ņē̦rga], ein Schwächling, der mit schwacher Stimme spticht
Lös. n. Etn. IV, 148; ņē̦rga N.-Peb., *ņe̦rga (> hochle. ņarga)"kas liekas būt nespēcis, vienmē̦r kunkst, vaid" Bers. n. Etn. IV, 4, [Gr.-Buschh.; ņe̦r̂ga, ein kapriziöses, weinerliches Kind Jakobstadt].

Avots: ME II, 900


ņerga

II ņe̦rga "?": nuo viņu runām izceļas tāda ņe̦rga, kad pieci zvirbuļi cīnās ap vienu tārpu izē̦stu zirņu pāksti Duomas IV, 242.

Avots: ME II, 900



ņerga

[IV ņe̦r̃ga, ein Raufbold Serben, AP.]

Avots: ME II, 900


ņergas

[ņe̦r̃gas (verächtlich) "die Harmonikä Jürg.]

Avots: ME II, 900


ņergāt

I ņe̦r̃gât, -ãju, refl. -tiês [Nötk., Grünh., Mesoten, ņê̦rgât 2 ] Nigr., mit langen Zähnen essen, fressen (von schwachen Menschen und Tieren) Gold. n. Etn. I, 122, [Serben].

Avots: ME II, 900


ņergāt

[II ņe̦r̃gât "auf einer Harmonika schlecht spielen" Jürg.]

Avots: ME II, 900


ņergāt

[III ņe̦r̃gât "unordentlich arbeiten" Ruj.]

Avots: ME II, 900


ņergāties

ņe̦rgâtiês,

3): ruopelnieks spītīgu smīņu smīnē̦dams ņe̦rgājas juo pruojām P. W. Šis ar mani tiesāties? 16;

4): suņi ņe̦rgājas taisīdamies uz plēšanuos Nötk.

Avots: EH II, 113


ņergāties

ņe̦rgâtiês,

1) (erschlossen aus hochle.
ņargâtiês) albern; [sich necken]: kuo te kâ ņer̂ga ņe̦rgājies? Druw. n. RKr. XVII, 69. [kuo tu ar mani ņe̦r̃gājies? AP.];

[2) sich spielend beissen
Lis.: suņi ņe̦rgājas Alswig, Druw., Ve̦cāķi, ņe̦r̃gājas MSil., Serben, Segew., AP., Grünh., Mesoten;

3) belfern (von feindlichem Gerede):
sākuši ap viņu ņè̦rgāties 2 kâ suņi Lis.;

4) sich balgend schrille Laute von sich geben (z. B. von Hunden und Katzen gesagt)
N.-Peb.;

5) ņe̦r̃gâtiês "spļaudīties, spurkšķēt caur zuobiem" Serben, AP.;

6) "essend sich die besten Bissen aussuchen"
Ellei;

7) grieflachen
Ipiķi].

Avots: ME II, 900



ņerglīt(ies)

‡ *ņerglît(iês) zu erschliessen aus nùoņerglîtiês.

Avots: EH II, 113


ņergt

[I ņer̃gt Serben, Kalvene, ņèrgt 2 Sessw., Selsau, Kerstenbehm, Lös., -dzu (praes. -gstu Kalvene),(beim Lachen od. Beissen) die Zähne zeigen; ņergt, grieflachen Ipiķi.]

Avots: ME II, 900


ņergt

[II ņer̂gt, quienen, siechen Saucken.]

Avots: ME II, 900


ņerināt

ņerinât, tr., (einen Hund) reizen: suni [C., Wandsen. Ähnlich ņerinâtiês ar suni Katlakaln].

Avots: ME II, 900


ņerīt

ņerît, tr., mit stumpfem Messer schneiden Naud.

Avots: ME II, 900


ņerīties

ņerîtiês Saikava, = plêstiês, sich balgen.

Avots: EH II, 113


ņerka

ņe̦rka, comm.,

1) ein weinerlicher Mensch, ein solches Kind
U., Nerft [ņe̦rka];

2) [ņê̦rka 2 od. ņê̦rkulis 2 Stenden, jem. (von Menschen und Tieren), der wenig isst und nicht gedeiht;
ņe̦rka 2 , ein Ferkel, das nicht gern fressen will Schnikkern]; ein Kostverächter Wain. [In der Bed. 1 nebst ņirkstêt u. a. nach Persson IF. XXXV, 210 zu d. nergeln "halblaut und mürrisch weinen."]

Avots: ME II, 900


ņerkas

ņe̦rkas "atliekas" Iw. n. FBR. VII, 35.

Avots: EH II, 113


ņerkata

[ņe̦r̂kata, comm., ein weinerlicher Mensch Fest.]

Avots: ME II, 900


ņerkāties

ņe̦rkâtiês, -ãjuôs,

1) weinerlich sein, sich weinerlich gebärden;

2) die vorgelegte Speise nicht essen wollen (von Kindern)
U.

Avots: ME II, 900


ņerkš

ņerkš! Interj. zur Bezeichnung des beim Brechen entstehenden Lautes: jaunā priekšass ņerkš ir pušu Vīt.

Avots: ME II, 901


ņerkšēt

ņer̂kšêt (unter ņer̂kstêt): auch (mit er) Wessen; "raudāt aiz niķiem" (von Kindern; mit er̂ 2 ) AP.; ņe̦r̃kšêt (sic!) Salis, im Zorn od. Hass knurren; Unzufriedenheit äussern: bē̦rni, suņi ņe̦rkš.

Avots: EH II, 113




ņerkšināt

ņerkšinât, auch ņerkšķinât, ņerkstinât,

1) intr., freqn., wiederholt jämmerliche Laute von sich geben, weinen, grunzen, miauen:
vakaruos tik˙līdz darbs nuolikts, armōnikas ruokā..., un tad ņerkšķina līdz vē̦lai naktij Vēr. II, 902;

2) fakt., weinen, quarren, grunzen, miauen machen.

Avots: ME II, 901


ņerksis

[ņer̂ksis, ein weinerlicher Mensch; einer, der die Speise verschmäht Fest.]

Avots: ME II, 900


ņerkšis

ņerkšis (unter ņerkstis): nicht, wie ME. II 901 angegeben ist, = ņe̦rka 1, sondern = ņerkšuoņa.

Avots: EH II, 113


ņerkšīt

‡ *ņer̂kšît, zu erschliessen aus saņer̂kšît.

Avots: EH II, 113



ņerkšķēt

ņer̂kšķêt (unter ņer̂kstêt): still weinen (mit er) um Mitau.

Avots: EH II, 113


ņerkšķīgi

ņerkšķīgi, = ņerkstīgi (?): viņš ņ. nuosaka: "laid mani mierā!" Brigadere Skarbos vējos 249.

Avots: EH II, 113


ņerkšķis

nerkšķis (unter ņerkstis),

2) = ņerkšuoņa: tikkuo paduod vilcienu, sabrūk ap tuo, it kâ būtu te elle; tāds ņ. kâ - duomāt - kādreiz pie Jērikas mūriem Latvis № 2657.

Avots: EH II, 113


ņerkšoņa

ņerkšuoņa, der Lärm. Lös. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 901


ņerkstēt

ņer̂kstêt: auch (mit er) Cibla, Trik., Wessen.

Avots: EH II, 113


ņerkstēt

ņer̂kstêt [Alt-Rahden], ņer̂kšķêt, ņer̂kšêt [Lös., Fest., Alt-Rahden], -u, -ẽju, [ņerkšt Wessen], intr., jämmerliche Laute von sich geben, quarren, weinerlich sein, jämmerlich miauen, [knurren, murren]: bē̦rns, cūka, sivē̦ns, kaķis ņerkst. dibe̦nā pa apse̦gtu šūpuli kaut kas spārdās un ņerkš JR. VII, 101. kaķi atņirgtiem zuobiem ņerkstēja un kauca AU. cūkas ņerkšē̦damas spiedās kuopā Jauns. ņe̦rkstuoša klaudzēšana Rīg. Av. [nevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spejīgi saprast baltu intereses, kuŗi neņerkšķē̦tu un ar kuŗiem varē̦tu sadzīvuot De̦glavs Rīga II, 1, 540. ragaviņas asi ņerkš K. Students Latvis No 1558.]

Avots: ME II, 900, 901


ņerkstīgi

ņerkstîgi, Adv., knurrend, böse: iekšpusē ņerkstīgi ierējās šunelis AU.

Avots: ME II, 901


ņerkstīgs

ņerkstīgs, weinerlich: bē̦rns bijis ... traki ņ. Pas. XIV, 91.

Avots: EH II, 113



ņerkstis

ņerkstis U., ņerkšķis, ņerkšis Lös. n. Etn. IV, 161, [ņerkša, comm., Vīt.], = ņe̦rka 1: [viņš jau nebija bāba, ne arī sentimentāls ņerkšķis Veselis Saules kapsē̦ta 190].

Avots: ME II, 901


ņerkt

[*ņer̂kt 2, prt. ņer̂cu 2 Ruj. "schwach und undeutlich sprechen; Unsinn reden."]

Avots: ME II, 901


ņerma

ņe̦rma, ņe̦rms, ne̦rmala,

1) der Fetzen, der Lappen:
[nuo gaļas ņe̦r̃mas vien palikušas Salis.] lupatu žīds nuo sievām salasījis par māla puodiem dažādas ņe̦rmas Alm. ieme̦sts ņe̦rms Daugavā sapuvis LP. V, 101;

2) übertr., ein Lump:
man nepatika, ka tāds ņe̦rma B. Vēstn. muižas kungs, tas ņe̦rma A. V1II, 1, 146. tâ tev, pinkainais ņe̦rms, klāsies Druw. n. LP. V, 346. [Zu ņarmas.]

Avots: ME II, 901


ņermains

ņe̦r̃maîns [Salis], zerfetzt: ņe̦rmaiņi rīta svārki A. VIII, 1, 358. [Zu ņe̦rma.]

Avots: ME II, 901


ņermināt

[ņerminât, undeutlich sprechen, murmeln Mar.]

Avots: ME II, 901


ņermināt

ņerminât(iês), [ņe̦r̃minât Mesoten, Ruhental, Grünwald, mit Unlust und wenig essen]: kuo tur ēdi? ņermināji vien! Usingen. [viņš ņerminājas pa šķīvi Mitau. ne viņš ē̦d, ne˙kā, bet tik ņermina Mesoten.]

Avots: ME II, 901


ņermināties

ņerminât(iês), [ņe̦r̃minât Mesoten, Ruhental, Grünwald, mit Unlust und wenig essen]: kuo tur ēdi? ņermināji vien! Usingen. [viņš ņerminājas pa šķīvi Mitau. ne viņš ē̦d, ne˙kā, bet tik ņermina Mesoten.]

Avots: ME II, 901


ņerru ņerrām

ņe̦rru ņe̦rrām kaķi, suņi plēšas, die Katzen, Hunde beissen sich, jämmerlich miauend, bellend Aps., Lub.

Avots: ME II, 901


ņerška

ņerška A.-Schwanh., Wessen, = ņerkstis.

Avots: EH II, 113


ņeršķēt

ņer̂šķêt Saikava -u, -ēju, = ņer̂kstêt: mazs bē̦rns ņeršķ, kad taisās raudāt. sivē̦ni (cūkas) ņeršk; jammern, klagen: kuo tu nu ņeršķi, ka slikta vasara.

Avots: EH II, 113


ņeršķis

ņer̂šķis Sonnaxt, ein Schwächling, Krepierling: ņeršķi sivē̦ni.

Avots: EH II, 113


ņerva

ņèrva 2 [mit e!], comm.,

1) eine unruhige, albeme, unbändige Person;

2) etwas Winziges, Nichtiges
Mar. n. RKr. XV, 128;

[3) "eine Bienenlarve"
Mar.;

4) "ein bemittelter, aber geiziger Mensch. der über seine vorgebliche Armut zu jammern pflegt"
Mar.

Avots: ME II, 901


ņervāties

ņèrvâtiês 2 , intr., albern, tollen Mar. n. RKr. XV, 128.

Avots: ME II, 901



noņerbot

[nùoņe̦rbuôt,

1) "nùoplîst (von Kleidern)" Gramsden;

2) ("mit e̦r̃" ) "nuoplêst (drēbes)": n. drēbes Salgaln.]

Avots: ME II, 826



noņergāt

nùoņe̦rgât,

2): auslachen -
auch Druw.; Zähne fletschend höhnisch eine Weile lachen Ungurmuiža; (die Zeit) lachend (scherzend) verbringen Nötk.

Avots: EH II, 72


noņergāt

nùoņe̦rgât,

1) "?": šis jau gluži nuoņe̦rgājis Kleinb.;

[2) "verhunzen, heruntermachen"
MSil.; "abnörgeln" Bers., "auslachen" Lös., Vank.; "nuomuocīt (ein junges Tier)" Frauenb.;

3) n. ēdienu "zu essen beginnen, aber nicht aufessen"
Alt-Bergfried; eine Speise ohne Appetit, wühlend und wählerisch essen Dickeln;

4) "abreissen":
n. grāmatai visus stūŗus N.-Peb.;

5) (die Zähne) fletschen
(perfektiv): suns gan nuoņe̦rgāja zuobus, bet nedz rēja, nedz kuoda Vīt. - Refl. -tiês "?": viņš visādi nuoņe̦rgājās, bet ne˙kādas skaidrības nebij Vīt.].

Avots: ME II, 826


noņerglīties

nùoņerglîtiês, wenigessen; oberflächlich arbeiten.

Avots: ME II, 826



noņerkstēt

nùonerkstêt "griezīgi, asi nuočīkstēt" Kalz. n. Fil. mat. 28: nuogrieza, nuo˙ņerkstēja vien.

Avots: EH II, 72


noņermis

nùoņermis (part. praet.) ["nuoskrandis" Bauske, Autz, Grünh.]: kāds pasmīnēja par nuoņe̦rmušuo saimnieka dē̦lu Alm.

Avots: ME II, 826


nošņergāties

nùošņe̦rgâtiês Sawensee, =nùošļiêkâtiês.

Avots: EH II, 98



nošņergļoties

nùošņergļuôtiês Oknist n. FBR. XV, 162, = nùošņurgâtiês.

Avots: EH II, 98


oņeris

oņeris [Dond.], oņera, comm., ein Alberner, Ausgelassener: puišelis liels oņera, ar meitām plēšas Dond.

Avots: ME II, 908


paņerbināt

[paņerbinât, ein wenig ņerbinât: ir drusku paņerbinājis (= ēdis), bet maz: pa nieciņam nuo viena un uotra ēdiena) Grünwald.]

Avots: ME III, 79


saņergt

saņergt,

1) unschön verzieben (das Gesicht)
Vank., Lös.: viņš sakuoda apakšlūpu un saņerdza ģīmi Krišs Laksts 5; zasammenziehen: s. pastalai purnu Bewem, Lettin;

2) fletschen:
s. zuobus Nerft; saņergt zuobus "sakuost zuobus" Nötk.

Avots: ME II, 695



saņerkšīt

saņerkšît, verwirren: s. saites Nötk. Refl. -tiês, sich verwirren Nötk.

Avots: ME II, 695


šņerba

šņe̦r̂ba PV. "untumains cilvē̦ks, vaibstaļa".

Avots: EH II, 652



šņercīgs

šņer̂cîgs, ‡

2) mit dem Essen unzufrieden, an der Speise mäkelnd
PV.

Avots: EH II, 652


šņercīgs

šņer̂cîgs Fest., weinerlich; vgl. ņe̦rka.

Avots: ME IV, 94


šņerga

šņe̦r̃ga: wer an der Speise mäkelt Lemb., Smilt.; "kas šņe̦rgājas" (mit e̦r̂) PV.; "čīkstulis, raudulis" (mit e̦r̂) PV.; iegādāts tāds š. (= šņerglis 4; gemeint ist ein Ferkel), kas ne˙maz neē̦d (wo?). "starpība starp šņe̦rgu un šņe̦rku ir tāda, ka šņe̦rka ir spītīgs, bet šņe̦rga - vairāk raudulīgs, muļķīgs" PV.

Avots: EH II, 652


šņerga

šņe̦r̃ga Bershof, wer an der Speise zu mäkeln pflegt und abgemagert ist.; nach MSiI.: ein wählerisch fressendes Vieh. Vgl. šņirga und ņe̦rga I I. Etwa zu norw. snerka "einschrumpfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 701)?

Avots: ME IV, 94


šņergalas

šņergalas: auch Erlaa, (mit e̦r̃) Nötk.

Avots: EH II, 652



šņergalis

šņe̦rgalis,

1) "kas šņe̦rgājas" PV.; ein Schimpfname
N.-Peb.;

2) Plur. šņe̦r̂gaļi Nötk., Nasenrotz.

Avots: EH II, 652


šņergals

šņe̦rgals, det Klunker auf dem Schnabel des Truthahns.

Avots: ME IV, 94


šņergas

šņe̦rgas, der Rotz: duošu pa de̦gunu, ka vai šņe̦rgas izsprāgs Alksnis-Zundulis.

Avots: ME IV, 94


šņergāt

šņe̦rgât,

1) (in der Speise) wühlen
(mit e̦r̃) C., Lemb., Serben, Smilt., (mit e̦r̂) PV., "(ēdienu) sasmurgāt" (mit e̦r̃) Salis; an der Speise mäkeln, widerwillig essen PV.;

2) "īgnēties; pinkšķēt, raudāt" (mit e̦r̂) PV. Refl. -tiês,

1) liederlich essen
(mit e̦r̃) C., Lemb., Smilt., (mit e̦r̂) PV.;

2) "īgnēties, pinkšķēt, raudāt" PV.: meitene sāk šņe̦rgāt(ies), ka viņai nav nuopirkts lakats.

Avots: EH II, 652


šņergata

šņe̦rgata PV. "kas šņe̦rgājas".

Avots: EH II, 652




šņerglēties

‡ *šņerglêtiês, zu erschliessen aus nùošņerglējiês.

Avots: EH II, 652


šņerglis

šņerglis,

2): auch (mit er̃) Sermus, (mit er̂) Kussen;

3): šņer̂gļi - auch Kaltenbr., sing. šņer̂glis Oknist, (mit er̃) Sermus, (mit er) Pērse;

5) "ņirga" (mit er̂) Kussen;

6) "ein junges Tier, dem man das Trinken nicht beibringen kann"
Pērse;

7) ein schlaffer, kraftloser Mensch
(mit er̂) Kaltenbr.

Avots: EH II, 652


šņerglis

šņerglis,

1) = snerglis, šņarglis, der Rotzlöffel Oberl. n. U., (mit er̂) Bers., Gr.-Buschhof, Kl., Kreuzb., Ogershof, Warkh.;

2) die Nase (derb gespr.) Memelshof;

3) Plur. šņergļi, = šņargļi, Nasenschleim, Rotz Memelshof, Spr., (mit er̂) Gr.-Buschhof;

4) šņer̂glis Ogershof, Schimpfname für jem., der nicht recht essen mag.

Avots: ME IV, 94



šņergulēties

šņe̦rgulêtiês A.-Autz, Salgaln, = šņe̦rgât(iês) 1. Zur Bed. vgl. auch nùošņe̦rgulējiês (unter nùošņerglējiês).

Avots: EH II, 652


šņergulis

šņe̦rgulis,

3): auch (mit e̦r̃) A.-Autz, Bixten, Salgaln, (mit e̦r) Erlaa, Laud.; "ein junges Tier, dem man das Trinken nicht beibringen kann"
Atašiene.

Avots: EH II, 652


šņergulis

šņe̦rgulis,

1) "?" : kuo tu ēdi tādus šņe̦rguļus? LP. V, 5;

2) "ein Kind mit schmutzlgem Mund"
Sawensee;

3) = šņerglis 4 MSil. (mit e̦r̃).

Avots: ME IV, 94


šņerka

šņe̦rka,

1): auch (mit e̦r̂) PV.;

2) wer leicht zornig wird
(mit e̦r̂) PV.

Avots: EH II, 652


šņerka

šņe̦rka, comm., einer, der schnüffelt, mäkelt Fest., Fehteln. Vgl. ņe̦rka 2.

Avots: ME IV, 94


šņerkāt

šņe̦r̂kât, ‡

2) "purpas uzmest, kad kas nav pa prātam; raudāt" PV.Refl. -tiês PV., = šņe̦rkât 1 und2.

Avots: EH II, 652




šņerks

šņerks! Interjektion: šņerks! ar zuobiem virsū Heniņ.

Avots: ME IV, 94


šņerkstēt

šņer̂kstêt 2 Stenden, =šņe̦kstêt.

Avots: EH II, 652


šņerkstēt

šņer̂kstêt Jürg., Warkh., (mit er̂

2) Stenden -u, -ẽju, rasseln, klirren (?): šņe̦rkstuôt, kâ nikni... kuce̦ni ņe̦rkstuot... važas muodina mani Vārds v. J. 1912, S. 79; in Golg. (mit er̂) vom Geräusch, das beim Ausziehen eines Zahns zu hören ist.

Avots: ME IV, 94



šņerksts

šņe̦r̂ksts PV. "šņe̦rga; kas šņe̦rgājas": tādam šņe̦rkstam jau ne˙viens ēdiens nav pa prātam.

Avots: EH II, 653


šņerpstēt

šņer̃pstêt Gr.-Sessau, -u, -ẽju, quienen; (vor Langerweile) schlummern: ej labāk gulēt! kuo tu te šņerpsti? Etwa zu ahd. snerfen "sich krümmen, einschrumpfen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 701)?

Avots: ME IV, 94


žņerba

žņe̦rba,

1): eine mit schlechtem Appetit fressende Kuh
(mit e̦r̃) Blieden.

Avots: EH II, 821


žņerba

žņe̦rba, comm.,

1) wer wenig und mit schlechtem Appetit isst
(mit e̦r̃ ) Grünw., Ruhental;

2) wer das Gesicht verzieht, Grimassen schneidet
Lubn.

Avots: ME IV, 825


žņerga

žņe̦r̃ga: ein nicht recht (fr)essen wollendes Ferkel od. Kind Ekau, Loddiger.

Avots: EH II, 821


žņerga

žņe̦r̃ga C., Fockenhof, Grünw., (mit e̦r̂ ) AP., Meiran, (mit è̦r 2 ) Schwanb., comm., = šņe̦r̃ga, wer beim Essen wählerisch ist Lennew.; žņe̦r̃ga Serben, eine Kuh, die nicht recht fressen will: žņe̦rga tāda! Domas II, 503.

Avots: ME IV, 825


žņergāt

I žņe̦r̃gât: "(ēdienu) niekāt, jaukt bez vajadzības" Blieden. Refl. -tiês: auch Ekau.

Avots: EH II, 821


žņergāt

I žņe̦r̃gât Grünw., Schibbenhof, (mit e̦r̂ ) Selsau, (mit è̦r 2 ) Golg., Schwanb., refl. žņe̦r̃gâtiês Schibbenhof, (mit e̦r̂ ) Meiran, Selsau, (mit è̦r 2 ) Golg., Schwanb., wählerisch sein beim Essen, ohne rechten Appetit essen: cūka ne˙maz lāga neē̦d, tikai žņe̦rgājas Golg.

Avots: ME IV, 825


žņergāt

II žņe̦rgât Vīt., refl. žņe̦rgâtiês Vīt., weinerlich sein.

Avots: ME IV, 825


žņergata

I žņe̦rgata, comm., ein Weinerlicher Vīt., N. - Peb.

Avots: ME IV, 825


žņergata

II žņe̦r̃gata Grünw., ein Fleisch-, Speiserest: tāda žņe̦rgata vien palikusi Grünw.

Avots: ME IV, 825


žņergava

žņe̦rgava Vīt., comm., = žņe̦rgata I: tādam žņe̦rgavam jau neizdabāsi, viņš vienmē̦r žņerkstēs Vīt.

Avots: ME IV, 825



žņergle

žņer̃gle Bauske, žņer̃glis Bauske, = šņerglis 4, ein Kind, das nicht recht essen will; žņer̂gle Jürg., ein Schwein, das nicht recht fressen will, wühlt.

Avots: ME IV, 825



žņergoņa

žņe̦rguoņa,

1) ein unbestimmter Schall:
dzirdama žņe̦rguoņa Grawendahl;

2) comm., wer weinerlich ist, ohne Grund jammert
N. - Peb., Vīt., (mit e̦r̂ ) Kalz.;

3) wer beim Essen wählerisch ist, das Essen verschmaddert
(mit e̦r̃ ) Mesoten, Schibbenhof.

Avots: ME IV, 825




žņerkstēt

žņerkstêt,

2): mit er̃ Loddiger;

2): mit er̃ Ekau, mit er̂ Borchow.

Avots: EH II, 821



žņerkstēt

žņerkstêt (auch mit -gst- geschrieben), -u, -ẽju,

1) knirschen
(mit er̂ ) AP., C., Schwanb., Setzen, (mit er̃ ) Schibbenhof: smiltis žņerkst zuobuos Schibbenhof. žņerkst stikla vai dzelzs gabali, vienu gar uotru trinuot Setzen. zņe̦rkstuot... tās (važas) muodina mani Druva II, 754. kaķis peli ē̦d, ka žņe̦rkst vien Frauenb. ja ruokā džerkste, tad tuo luokuot luocītava žņe̦rkst C.;

2) weinerlich, unruhig sein, murren
Bauske, Vīt., (mit er̃ ) Grünw.: bē̦rns šūpulī žņe̦rkst Bauske. sivē̦ni žņe̦rkst pēc ēšanas Vīt. Vgl. šņerkstêt.

Avots: ME IV, 825


žņerkstīgs

žņer̂kstîgs Golg., Kalz., Vīt., weinerlich, unruhig: žņerkstīgs bē̦rns.

Avots: ME IV, 825


žņerkstis

žņer̃kstis Bauske, ein unruhiges, weinerliches Kind.

Avots: ME IV, 825



žņerkstoņa

žņe̦rkstuoņa,

1) das Knirschen, ein knirschendes Geräusch
Vīt., (mit e̦r̂ ) AP., Golg., KatrE., Saikava, Schujen, (mit e̦r̃ ) Kegeln: pagrabā dzirdama žņe̦rkstuoņa: kaķis tiesā peli Saikava;

2) comm., = žņe̦rksts 1.

Avots: ME IV, 825


žņerksts

žņe̦rksts,

1) ein weinerlicheŗ unruhiger, hungriger Mensch
Vīt.;

2) wer sich sonderbar und unangenehm beträgt, viel und laut lacht, das Gesicht vezieht, Grimassen schneidet
Grawendahl.

Avots: ME IV, 825

Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (1)

at

atņeršķis (zuobus) Celm., = atņirdzis (s. unter atņirgt).

Avots: EH I, 157

Šķirkļa skaidrojumā (10)

ače

ače! Siuxt, a˙če! Serbigal n. FBR. IV, 62, Dunika, Siuxt, a˙čeku(r)! Siuxt, Interj., sieh! sieh, hier! pārvedu tik, ače, vārāmuo sāli Janš. Bandavā I, 61. ače kundzē̦ns! izbrīnies nu! Dzimtene IV, 161. tad ače tâ, saņern pirkstuos un sasien! Siuxt. ače dieviņ, kāpēc tad tu tâ teici? ebenda. ej, izslauki istabu, a˙čeku ir sluota! ebenda.

Avots: EH I, 3


atņirgt

atņirgt, auch atņergt A. XV, 248, tr., fletschen: muti A. XVI, 310; gew. zuobus: suns atņirdzis zuobus LP. VII, 1035. sievietes ar atņirgtiem zuobiem JR. IV, 52. Refl. -tiês, maulfle-tschend die Zähne zeigen: vilks atņirdzies LP. VII, 878. tā atņirdzās tā, ka sarkanās smadzenes kļuva re̦dzamas Saul.

Kļūdu labojums:
maulfle-tschend = maulflet-schend

Avots: ME I, 180


izņēgāt

izņē̦gât,

1) = izņakât Ahs., Dunika, Gramsden, Schnehpeln (mit ẽ̦ ), =izņerbinât Schibbenhof, =iznagāt AP., (mit è̦ 2 ) Geistershof;

2) "nekārtīgi sasviest (drēbes)" NB.

Avots: EH I, 469


knerkt

[kner̂kt Bielenstein L. Spr. I, 59, knarren. - Vgl. kņerkt.]

Avots: ME II, 245



ņēkstēt

ņēkstêt, still weinen um Mitau; schreien (mit ẽ) Behnen: bē̦rni, kaķē̦ni ņē̦kst Lemb.; vgl. ņērkšêt und ņer̂kstêt.

Avots: EH II, 114


ņērkšēt

[ņērkšêt Wessen, weinen; vgl. ņer̂kstât.]

Avots: ME II, 902


ņirkstēt

ņir̂kstêt [auch Hasenp., ņir̃kšêt Salis], nir̂kšķêt 2 Behnen, [ņir̂kšêt 2 Rutzau), ņirkšêt C., Lis., niršķêt, -u, -ẽju, intr., krachen, knacken, knistern, knarren, knirschen (wie wenn Sand zwischen die Zähne gekommen oder als ob etwas bricht), quarren, weinen: satrunējušie kuociņi ņirkstēja aiz viņa ple̦ca A. XX, 495. gulta ņirkstēja vēl vairāk Duomas I, 562. [zuobi ņirkš kaulainu krimsteli kuožuot Kreuzb.] klūgas bēdīgi ņirkstēja Strāls. nezvēra galvas nuoveļas ņirkstē̦damas JK. V, 131. tur ņirkstēja mīksti zābaki AU. zem mūsu kājām ņirkst [Druw.] sausais sniegs JR. IV, 81. abas skuķes dzirdēja ņirkstam un griežamies MWM. IX, 162. niršķêt niršķ kaņupītes zem manām kājiņām; tâ niršķēja kunga kauli zem manam ruociņām BW. 31390. [Vgl. ņerkstêt ņe̦rka und Fick Wrtb. III 4 , 521.]

Avots: ME II, 903


šnerglis

šnerglis,

1) Nasenschleim
(mit èr 2 ) Nerft;

2) = šņerglis Wid.;

3) "ein nicht gut fressendes Ferkel"
Bauske.

Avots: ME IV, 88


žņiebt

žņiebt,

3): schlachten
(mit 2 ) N.-Bergfried. Refl. -tiês,

2) = šņiebties PV.: suns, zuobus atņerdzis, sāk ž. kâ uz virsū krišanu.

Avots: EH II, 821