Paplašinātā meklēšana

prìekšaûts Serbigal, prìekšaũts C., priêkšaûts ² AP., priêkšauts ² Ruj., prìekšàuts ² Kl., priẽkšaûts 2 Salis, Līn., die Schürze: sieva šņukstēja aiz priekšauta Stāsti Kraukļu Kr. 64. kur tecēja cūku meita ar tuo zīda priekšautiņu? BW. 29130.

Avots: ME III, 394

‡ pusšaũts Segew. "unpass (scherzhaft)".

Avots: EH II, 334

I šàuts Walk, (mit aû ² ) Dond. n. FBR. V, 133, = šautrs I U.: upītē šautu sviedu BW. 8929, 3 var. (ähnlich 10889). šautu metu vanagam 13517. šautiem suņus mē̦tādamas 13907, 3 (ähnlich 30605 var. und 29074); ein Querholz an den "redeles" (mit aû ² ) Grobin n. Etn. III, 65 (geschrieben wohl fehlerhaft mit ž- ). šaûtus ² vilkties Dond., = šautruos iet.

Avots: ME IV, 11

II šaũts Dunika, Gramsden, Rutzau, šaũti Nigr. n. Etn. I, 42, Pampeln, eine Suppe aus Beten- oder Meldenblättern: strēbt balanžu šaũtus Janš. Dzimtene ² I, 304. strē̦bdama... pienā izvārītas balandes jeb šķidruos šautus Janš. Mežv. ļ. I, 204 f. vārījuse... sviklu šautus 73. Zu sauts, saute.

Avots: ME IV, 11

III šauts U., = šautīgs; "gierig, geizig" L.

Avots: ME IV, 11

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

‡ àizšāve̦kls, ein Riegel: a. aizšauts durvīm priekšā Janš. Mežv. ļ. II, 311.

Avots: EH I, 55

àuts (li. aũtas "Fusslappen"; [s. auch Persson KZ. XLVIII, 128]), [Dem. aũtelis Līn.],

1) Binde, Fussbinde, Fusslappen,
auch kājauti, kāju auti Kaudz. M. 31., pieres auts, Stirnbinde Manz. (veralt.); tinami od. bē̦rnu auti, autiņi Windeln; autu siet, tīt, autiņuos tīt Ltd. 1284, windeln; [bei Manz. auch als i- Stamm: tina tuo autīs Post. I, 48, autīs ietītu 51];

2) das Tuch;
mutes auts, autiņš, das Schnupftuch; das Tuch, das der jungen Frau an Stelle des abgenommenen vaiņags auf den Kopf gebunden wird RKr. XVI, 182, Ltd. 755, 756, im Infläntischen wegen seiner Länge gaŗais auts genannt A. XX, 790. priekškaŗams auts, Vorhane, veralt., dafür jetzt priekškars. Cf. die Comp. galdauts, galˆvauts, kaklauts, priẽkšauts.

Avots: ME I, 231

bèigt, -dzu, -dzu (li. beĩgti), tr., endigen, vollbringen, aufhören, mit Akk. und abhäng. Inf.: viņš beidz pat˙laban savu darbu. beidz jel reiz savus pātarus, höre auf mit deiner Litanei. kur tās puķītes galu beidz? Vēr. I, 1903. kungs nevar beigt dusmuoties, nuobrīnīties. Refl. -tiês,

1) zu Ende gehen, aufhören:
lai beidzas mans mūžiņš BW. 6496. gads, pacietība beidzas; mit abhäng. Inf.: beidzas ruoze nuoziedēt BW. 27584, 1;

2) sterben, unkommen: viņš vai nu kāda kaŗa nuošauts, jeb vai tā˙pat kur beidzies. tu beigsies kādā siena šķūnī pie valga Stari II, 348. [Die Zusammenstellung mit la. fīnis "Ende"
bei Bezzenberger BB. VI, 239 und GGA. 1885, S. 947 ¹ und Osthoff IF. V, 296 ist ganz unsicher; vgl. Walde Wrtb. ² 294].

Avots: ME I, 277

bul˜ta, bults, - s [Saussen]; bul˜te PS.,

1) der Bolzen, Schiessbolzen, Pfeil
[bul˜ta C., Ruj., Dond., Nigr., bulte Wandsen, Lis., Bers., Kreuzb., Warkhof]: ple̦cuos karājas stuops ar bultām. šauties kâ bulta uz mājām LP. VI, 758; bultu (bulšu Jer. 49,2) maks, der Köcher;

2) der Bolzen, Riegen:
aizšaut bultu priekšā;

3) (ratu) bulta, der Wagen - oder Schlossnagel;

4) Bolzen, das Eisenstück, das, glühend gemacht, in das Plätteisen gesteckt wird;

5) bultītes, Klötzchen an dem lettischen Klotzschloss
Biel. H. 45;

6) vēja bulta, auch vēja luode, der Drachenschuss, Schlagfluss:
nuo vēja bultas cilvē̦ks var būt šķē̦rsām, gaŗām un taisni pa visām iekšām šauts RKr. XII, 21. [raganu bulta U., ein Haxenschuss, der nach dem Aberglauben der Leute äuserliuh unbemerkbar, innerlich Vieh todwund macht. [Nebst estn. poľt "Bolzen" aus mnd. bolte.]

Kļūdu labojums:
Jer. = Jes.

Avots: ME I, 349

*caũršaũta (od. *caũršauts?), der Milzbrand: kad luops vai zirgs ir ar cauršautu (liesu), tad nuogriež tam luopam staplvu RKr. XII, 38. [viņš ir caũršaũts Ruj., Salis, er hat den Drachenschuss.]

Kļūdu labojums:
tam = tanī vidū

Avots: ME I, 366

cil˜puôt, auch cilpât A. XX, 764, Upīte Medn. laiki, Dond.,

1) Schlingen machen, häkeln:
cilpuots gadauts, lakats, priekšauts; kad... kādas dzijas nepareizi ievē̦rtas, tad aužūot aude̦kls cilpā. pļaujuot izkapts cilpā Dond.;

2) Haken machen (wie der Hase), gehen
[Wessen]: mēs tam cilpuojam pakaļ. [Auch: Umschweife brauchen; grosse Sprünge machen U. Refl. cilpuoties L. "sich in ein weitläufiges labyrinth verwickeln".]

Avots: ME I, 382

dūmals Krem., dũmaļš,

1) rauchfarbig, dunkelgrau:
rōzā priekšauts, bet jau labi dūmaļš Jauns. M. dr. 179. ar dūmaļuo kre̦kla piedurkni Jauns. Stari II, 653;

2) dunkelbraun, schwarzbraun,
Davon

1) dũmaļa [dũmala C.], eine dunkel-, schwarzbraune Kuh, eine rote Kuh mit braunem Kopfe
Kand.: guosniņ, mana dūmaliņa, kas dūkana (telīte) - dūmaliņa BW. 32422. 8; dūmalis, ein dunkelbrauner Ochse Karls.;

2) dũmaļa, dũmaliņa "? ": dūmaļas, dūmaļas tie svešie ļaudis BW. 19125. dūmaliņa, kvē̦paliņa (Var.: dũmuojiņa, kvē̦puojiņa) tā darbiņa darītāja BW. 12346; 6885; 19030. 2. sēdies, māsiņa, saulītes pusē; tas tautu dūmaļa (Var.: nelietis). tas tavā ē̦nā 1608. dievs deva sievu dūmaliņu. tā runāt nemācēja BW. 22717. saimniece, dūmaļīna (Var.: dūmu taure) BW. 4274.

Kļūdu labojums:
dūmaliņa, kvē̦paliņa = dūmaļiņa [Var.: dūmaliņa], kvē̦paļiņa [Var.: kvē̦paliņa]
ē̦nā 1608 = ē̦nā 16080 var.

Avots: ME I, 527

izšaũt, tr.,

1) abschiessen, abfeuern, durchschiessen:
tas uz tām ar savu dubultnīcu izšāvis Etn. III, 91. ja raganas mē̦slus plintē ieliek un izšauj III, 57. vīrs tukšs kâ izšauta plinte MWM. X, 807. ceļš taisns kâ ar luodi izšauts Kaudz. M.;

2) ausschiessen, ausrotten:
mednieki izšāvuši visus putnus;

3) verschiessen, verfeuern:
visu šaujamuo;

4) hervorschiessen, herausstrecken, durch -, ver-, herausschieben:
[izšaut atspuoli Bauske, N. - Peb.] gaisma jau starus izšauj Dünsb. graudiņš pārsprāgst, saknītes izšaudas uz visām pusēm Liev. Krišus izšāva galvu nuo ūdens Dok. A. viņš izšāva mēli kâ lizi. kaktā bija plata izšaujama gulta Vēr. II, 1035. Refl. - tiês,

1) heraus -, hervorschiessen, erscheinen, aufspringen:
nuo akmins izšāvās uguns Richt. 6, 21. zibeņi izšāvās uz visām pusēm A. XXI, 188. zivs izšāvās ūdens virsū, zaķis nuo krūmiem, gulē̦tājs nuo gultas;

2) zur Genüge schiessen:
izšāvāmies visu pavakari. Vgl. li. iššáuti.

Avots: ME I, 810

[I luômenis ² "ein feistes, schweres Lebewesen": (nuošauts vilks) gul kâ luomenis Janš. Dzimtene ² II, 94, Pampeln.]

Avots: ME II, 526

nuokaru: priekšauts ... stāvēja n. Jauns. Raksti III, 94.

Avots: EH II, 52

[nùolezêt,

1) besudeln, beschmutzen:
kâ tu savas drēbes tâ dubļiem nuolezējies? Mar.;

2) schmutzig werden
Ronneb.: saimniecei nuolezējies priekšauts Jürg.]

Avots: ME II, 810

‡ II nùorubinât, eine gewisse Zeit hindurch falzen (von Birkhähnen) Vank.: tas (nuošauts rubenis) nu savu laiku ir nuorubinājis.

Avots: EH II, 82

II nùotemêt,

[1) "beschmutzen":
n. drēbes Dricē̦ni, Biržgalis u. a.;

2) "sich beschmutzen"
Kreuzb.): viņš nuobradājies pa dubļiem un nuotemējis MWM. X, 889. [nuotemējis priekšauts N.-Schwanb.] izvilka nuo pagultes nuotemējušu gruozu A. XVIII, 497;

[3) "(das Vorgesetzte) ganz aufessen"
Vank.].

Avots: ME II, 873

pamave,

1): "netīrs, sliktas drēbes priekšauts" Saikava.

Avots: EH II, 154

pãršaũt,

1): izrādījies, ka zvē̦rs pāršauts, ka pakaļkājas viņam ne˙maz vairs nevarējušas klausīt Jauns. Raksti VI, 313. kuŗu mežā vakar viens pāršāvis (= nuošāvis) Pas. XV, 113.

Avots: EH XIII, 213

pãršaũt, tr.,

1) anschiessen
[Ogershof]: pāršauts (= aizšauts) suns A. XX, 403; [durchschiessen];

2) umschieben, schiebend wechseln:
kad maize pusce̦puse, tad tuo pāršauj, t. i. priekšējuos kukuļus šauj krāsns dibe̦nā, bet pakaļējuos priekšā Ahs.

Avots: ME III, 180

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333

plederêt(iês), -ẽju(ôs),

1) (kraftlos)flattern (von Segeln
U.): aizšauts od. jauns putns plederē Lös., Laud., Fest. nuo pērkļa izve̦stie putniņi plederē Druw. n. RKr. XV1I, 74; "arī vista pa le̦du iedama plederē" Etn. IV, 165; cīrulis gaisā plederē vienā vietā turē̦damies; vuška "plederē" (geht unsicher) pa le̦du Sakstagala;

2) plederêt "vējā purināt Bilsteinsh. n. Etn. IV, 165. Nach Bezzenberger BB. XII, 241 wohl aus dem Deutschen (vgl. mhd. vlederen) entlehnt.

Avots: ME III, 333

plederiski, Adv.,

1) das Gleichgewicht verlierend, wankend, ausgleltend:
nekalts zirgs, ragavas uz gluma le̦dus iet plederiski N.- Peb., Arrasch. nuogāja nuo kalna plederiski N.-Peb. nuošauts putns krīt plederiski Jürg.;

2) schlecht:
tas man plederiski izgāja Arrasch.

Avots: ME III, 333

priekšenieks, prieškanieks (ška aus šķe) Schwanb., prìekšinieks ² Mar. n. RKr. XV, 131, priekšeniece, = priekšauts, die Schürze: vīrs apjuozies ar ādas priekšenieci Poruk II, 56.

Avots: ME III, 395

priekšuots BW. 5714 var. (aus Salisb.), = priekšauts.

Avots: ME III, 398

priešaukts Kurisch-Haff n. Bezzenberger, = priekšauts.

Avots: ME III, 399

pruošava U., Bers., Erlaa, Fest., Demin. pruošavīte SDP. III, 27, pruošuva Wid., pruošuve Wid., pruoše̦vi, pruošuvi Erlaa, Kalzenau, ein Weiberkittel, Weiberrock L., St., der untere Teil eines Frauenhemdes (Wid.) od. -rockes: pruoše̦vi, pruošuvi - ve̦cu laiku brunči, kâ divi plati priekšauti, viens nuo priekšas un uotrs nuo pakaļas apņe̦mams Erlaa. Vestienā nē̦sāja kâ izgre̦znuojumu pie brunčiem tâ sauktās pruošuves, pruošavas. augšā viņas bija ievilktas kâ priekšauts A. XX, 379. ceļa malas žagarainas, augstu nesu pruošaviņas (Var.: lundraciņus) BW. 5755, 1. zīlēm izraibuotas pruošavas ap lindrakiem Libek. pūķis 28. Vielleicht - nach Leskien Nom. 231 (mit?)-zu šũt (und pruo- in pruojām).

Avots: ME III, 400

pu˙dūc! pu˙dūkš! Interj. zur Bezeichnung einer plötzlichen und schnellen Bewegung: zē̦ns, ne vārda neteicis, bij pu˙dūc! pa durvīm laukā Vīt. 30. kaķis, kâ šauts, pu˙dūc! pa vaļīnām durvīm laukā ebenda 40. te zaķis pu˙dūkš! stāvu zemē Plūd.

Avots: ME III, 402

‡ * rãmjains, erschlossen aus rãme̦ns Seyershof, unten rot gestreift: r. priekšauts. Zu rãmis II.

Avots: EH II, 361

‡ rũtẽ̦ts AP., karriert: r. priekšauts.

Avots: EH II, 390

sabružât: tüchtig dúrchreiben (?): vai tu guovij sabružāji muguru, kad vērsi dalaide? Saikava. ja tesmens ir piešauts, tad vajag ar lindraku stērbelēm s. Linden in Kurl.; "saburzīt" Kurmene ‡ Refl. -tiês, sich eine gewisse Zeit hindurch reiben: cuka labu laiku sabružājās gar siênu Saikava.

Avots: EH II, 398

sabur̂zît,

1) auch saburznît, tr., zerknittern, zerknillen, zerreiben: viņš saburzīja papīru MWM. VII, 333. tu esi saburzījusi apģē̦rbu Stari I, 164. saburzītas skrandu se̦gas Vēr. II, 522. kādu saburzītu zīmīti viņš tai iespieda ruokās A. XVII, 488. priekšauts, kuru ... puika bij saburzījis XX, 482. cik saburzīta tā (=ce̦pure), sašļukuse, izbalējuse Vēr. II,1236, Dunika. saburznītuo platmales dibe̦nu Dz. V. - mēs tâ kâ saburzīti U., wir sind in Streit geraten;

2) sich abstrapazieren
(?) Bergm. n. U. Refl. -tiês, sich zerknillen, zerknittern, zerreiben: matu palieki... saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134. Gaisiņš sāka salīdzināt saburzī jušās ūsas JR. V, 61. viņam virssvārki bij saburzījušies Kaudz. M. 236, Dunika. saburzījies kaķē̦ns Seifert Chrest. III, 3, 145.

Avots: ME III, 599

saņurcît, tr., verknüllen Nerft n. U.: saņurcīts papīrs Erlaa. saņurcīts priekšauts Stari III, 228. Katrīne gludîna saņurcītuos svārkus A. Upītis. Refl. -tiês, verknüllen (intr.).

Avots: ME II, 696

šaũta Hasenpot, Salisb., = šauts II.

Avots: ME IV, 10

šauti, s. šauts.

Avots: ME IV, 10

šautru sakne U., Engelwurz (angelica archangelica); šautru ("?") lapas vārīdams BW. 31168, 4. Zu šauts II.

Avots: ME IV, 11

skaraîns, zottig U., mit Fransen versehen; vollhängend, wie eine Traube, ein Blumenstengel U., voller Schoten: skarains suns Manz. Lettus, ein zottiger Hund. pinkainuo kazu vedu skarainam āzīšam BW. 18399. priekšauts ar skaraiņiem, kupliem atluokiem A. XX, 868. skarainas smilgas Zalktis II, 39. skairaiņi graudi D. Kleinb. J. 34. zirņi skaraiņi būs JK., Lieven-Bersen. skaraiņi debeši L. "Lämmerwolken", zerrissene Wolken St.

Avots: ME III, 873

šķîst: prt. šķîd(ēj)a Salis; priekšauts sāk jau. š. (= plîst) Frauenb.

Avots: EH II, 639

smalˆks,

1): s. sniedziņš nāk Linden in Kurl. s. (= plâns) priekšauts AP. smalka dzijs Kaltenbr. smalka zems (Boden)
ebenda. s. (mazs, sīks augumā) cilvē̦ks Auleja. smalki ziediņi Saikava. meita tāda maza, smalka ("vāja") Linden in Kurl.;

2): s. ("le̦pns") kungs AP. pa smalkam (= smalki) dzīvāt Saikava. Adv. smalˆki: malku s. saskaldīt Saikava. s. (= sīki, maz) ēst ebenda. piens te̦k s. (tievā strūklā) Sonnaxt. kad mieži s. (= sīki, niecīgi) auguši, tad pļauj ar gaŗkāti Seyershof. s. (sehr) dzirdīgs cilvē̦ks Sonnaxt. viņš tik s. (gut, genau) nedzird Salis. runāt tik s. (gebildet) kâ nuo grāmatas Saikava. s. (luxuriös) dzīvāt ebenda. s. (= gluži) pliks Siuxt. bija jau s. (= gluži) vakars klāt ebenda. Subst. smalkums: tuo smalkumu (ebenso fein) samalu BW. 5334. smalki vērpu ...; aiz tā liela smalkumina mazgi vien mugurā 7343 var. Plur. smalˆkumi: "smalkie salmi, kuo labību kuļuot dabū klājienu nuopurinuot" Ramkau; "izkulti miežu, kviešu, auzāju salmi" Seyershof; siena s. (sabirzumi) AP.; "siena, ābuoliņa vai salmu pabiras" Salis. "smulks" ME. III, 952 (in der etymologischen Notiz) zu verbessern in asmulkans".

Avots: EH II, 533

‡ spràigs Burtn., lebhaft: šīs vadakstnieces... ir pa˙visam spraigas un sprindzīgas Janš. Līgava II, 86. par ... spraigām cīņām Atpūta, No 381, S. 6. Subst. spraigums, die Spannung, Lebhaftigkeit: (aizšauts) vilks stiepies ar tādu spraigumu, ka uz vietas nuobeidzies Jürgens 5. dusmu s. likvidējas ... raudāšanā 25. nesamazinuot ... īpašuma tiesību spraigumu Burtnieks 1935, S. 107.

Avots: EH II, 555

uzklât,

1) aufdecken:
krustmāte pagādāja cisas un uzklāja paladziņu BW. I, S. 189. tas ir... ielāps..., kuo bikšu dibe̦nam uzklāt Pasaules lāpītājs 5. priekšauts bij uzklāts uz galdiņa Krišs Laksts 5. galdu uzklāt U., LP. IV, 10, den Tisch aufdecken. uzklâjamais, die Decke, Überdecke Sassm.: uzklājamuo se̦dz uz maizes abras; entdecken L.;

2) Schläge versetzen, aufzählen:
Šņīlabam mežkungs uzklājis piecpadesmit uz sē̦damā Upīte Medn, laiki 56. Refl. -tiês,

1) sich (von selbst) aufdecken:
galdiņš uzklājies;

2) sich aufdecken:
viņa sev lakatu uzklājusies.

Avots: ME IV, 342

žauts,

1) die Sprosse einer Leiter
Lasd., (mit aû ² ) N. - Bartau; die Sprosse am Wagen (mit aû ² ) Dunika, Kalleten; "redeļu šķē̦rskuoks" (mit aû ² ) Grobin n. Etn. III, 65, Altenburg, Talsen;

2) žauti, quer über eine Räuchergrube gelegte Stangen, worauf Flundern zum Räuchern aufgehängt werden
Lasd.;

3) in der Verbind. pāris žautu sviedienu, zur Bezeichnung einer geringen Entfernung
N. - Bartau. Vgl. šauts I und šautrs I; in der Bed. 2 jedenfalls zu žaut I.

Avots: ME IV, 794

žvẽrkstêt Nötk., ein Schallverbum: sašauts kaķis nejauki žvê̦rkst ² (schreit) Stenden.

Avots: ME IV, 844