Paplašinātā meklēšana

‡ purvāja Diet., = pùrvãjs.

Avots: EH II, 329

vâjaîns Mar. n. RKr. XVII, 135, eine Art Deminutiv zu vâjš.

Avots: ME IV, 493

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

àizdzîvuôt: Refl. -tiês, ‡

2) aizdzīvājas i dzīvā Kaltenbrunn, hat sehr lange gelebt (gewohnt) und lebt (wohnt).

Avots: EH I, 22

apkavât [li. apkavóti], behüten, bergen: ja lauks nuo vienas vietas, tad sēju var labāki apkavāt Balss. savas labās ruokas apsējumu viņš rūpīgi apkavāja A. VIII, 1, 356.

Avots: ME I, 93

‡ ardavât (> hochle. ordovāt), lant rufen, schreien: ardavāja pluostnieki ap kruogu un pie upes Fil. mat. 183.

Avots: EH I, 129

atgãda, das Gedächtnis: tev vāja atgāda Caun.

Avots: ME I, 158

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

II blenst (blenzt), -žu, -du (Bauske, Bers.) u. -zu, [blènzt, -žu, -zu Bächh., Lös., blènst PS., blen̂st ² , -zu, -du Dond., Wandsen, Selg., bleñst Karls.], schwach sehen, [kurzsichtig sein U.], kaum wahrnehmen, schauen, lauern, glotzen, gaffen, spähen: uz jūŗu nuo krasta puisē̦ns blenž JR. IV, 119. puikas blenza istabā apkārt A. XX, 865. utes blenda (Var.: skatījās) ce̦purē BW. 9912. stāv uz ielām un blenž Plūd. pacēlis acu plakstiņus, lai varē̦tu kaut cik blenst LP. IV, 233. maza, maza gaismiņa, ka tikkuo var sākt blenst. acis jau pavisam vājas, nevaru vairs ne˙kuo blenst Naud. jau gaisma aust, var atkal ceļu blenzt Lautb. Vidv. II, 71. Refl. tiês, schauen, betrachten, ansehen: nedrīkst tautas bildināt, vaiņagā ble̦nzdamies BW. 6057. sak(a) tautieši ble̦nzdamies: tā brālīša īsta māsa 13355, 1. es māmiņas meitu jēmu, māmiņā ble̦nzdamies BW. 22249 [blend- ist wohl älter als blenz-, denn dies Wort gehört (als ein Lehnwort aus dem Litauischen od. Kurischen) wohl zu bluodīties, li. blē̦sti "schlafen", blē̦stis "sich verfinstern", blísti "trübe, dunkel werden", aksl. ble˙do, "irre", got. blinds "blind", an. blunda "die Augen schliessen" u. a.; vgl. Fick Wrtb. III ⁴ , 285, Günter Kalypso 67 ⁶ , Berneker Wrtb. I, 60, Traktmann Wrtb. 34 f.]

Avots: ME I, 313, 314

‡ bliûkšķêt ² Siuxt, -u, -ẽju, = blīkšêt: vicuojās ar sluotām, tâ ka bliukšķēja vien Siuxt n. Fil. mat. 67. jāj lē̦nām, ar suoļiem, lai nebliukšķ! ebenda. dzīvāja visu nakti, ka bliukšķēja vien Siuxt.

Avots: EH I, 230

čavât, schwatzen Bers., Laud., Smilt., [Burtn.]: tâ čavāja dē̦lu māte, ap tuo meitu māmuliņu BW. 23647, 2. Refl. -tiês, trödeln, tändeln, schwatzen [Trik.], Etn. I, 137. nevarēja viņa atpakaļ sagaidīt; bija čavājies līdz gaismai MWM. V, 522. visas četras bābas sāka čavāties Etn.

Avots: ME I, 407

I dãvât [C., Peb., PS., Ruj., Salis, dâvât Kr.], -āju, tr.,

1) anbieten:
(ve̦ca bāba) staigā, meitu dāvādama BW.11559;

2) schenken:
pa ziemsvē̦tkiem ve̦cāki dāvā saviem bē̦rniem dāvanas. Refl. -tiês, sich anbieten: es neņe̦mtu tuo meitiņu, kas man pāti dāvājas Ltd. 1273. [In Nigr. und Wandsen unterscheide man dãvât "anbieten" von dâvât ² "schenken".]

Avots: ME I, 449

dìevājs ² ,

1): glücklich
Auleja: dievāja stunda.

Avots: EH I, 328

[dìevājs ^2,

1) = dievuojs: duod, dieveņ, dievājam, ne kādam skaudējam! BW. 32830, 1; diêvājs ² Nigr. "fromm";

2) "= dievkuociņš" Butzkowsky.]

Avots: ME I, 484

dzîvât: auch (mit î ² ) Schrunden. n. FBR. XIII, 105, Lesten n. FBR. XV, 29,

1): auch (mit î ² ) Frauenb., Gold., Siuxt, (> dzîvet) Strasden, (> dzîvt) Popen, Pussen, Rothof, jāsāk dz. zeme Siuxt. dz. gar sìenu ebenda. viņi tagad dzīve ar sìenu Stragden;

2): auch (mit î ² ) Orellen (hier neben dzîvuôt ² ), Siuxt. Refl: -tiês,

1): auch - Mahlup, (mit î ² ) Orellen, Siuxt. (dzîvetiês ² ) Strasden: dz. ar lellēm Mahlup; ‡

2) tev labi dzīvājas (nach r. живется), du hast gutes Leben
Pas. VIII, 317. tam la bāk dzīvājas IX, 451.

Avots: EH I, 362

dzîvât [PS., dzîvât neben dzìvât ² Mar. n. RKr. XVII, 109], -āju [li. gývoti "leben", apr. gīwu "lebst"],

1) arbeiten, (eine Arbeit) verrichten Stenden:
vai darbiņa nedzīvāju BW. 6912. In Alschw. wurde erklät: strādāt ir smalkāki, dzīvāt rupjāki teikts;

2) leben
Mag. XIII, 2. 59. Refl. -âtiês, spielen: bē̦rni dzīvājas.

Avots: ME I, 559

‡ ģe̦davâtiês Warkl., sich erkundigen nach, sich interessieren für: jī par tevi ģe̦davājas. Zu ģedêt II.

Avots: EH I, 425

glaude̦ns, ‡

3) "?": glaũde̦nas ("pašauras, miglainas, pavājas") acis Lemsa1, Wainsel. meitai glaũde̦na pakaļa: nestāv brunči augšā ebenda.

Avots: EH I, 391

gulstavât, -ãju,

1) schlafen zu ungewöhnlicher Zeit, faulenzen, loddern:
es tev gan ļaušu dienas laikâ tâ gulstavāt Blaum. lai uz ceļiem gulstavājam Druva III, 232;

2) = gulstavuôt.

Avots: ME I, 678

I ìedāvât,

2): in kleinen Portionen (allmählich) geben
Frauenb.: kad iedāvā kuo, tad ganuos neē̦d. ‡ Refl. -tiês, sich anerbieten (?): bē̦rni, kas iedāvājas zābākus nuotīrīt Pēt. Av. I, S. 164.

Avots: EH I, 508

ìežãvâtiês, ìežãvuôtiês,

1) anfangen zu gähen:
tē̦vs iežāvājās;

2) ins Gähnen kommen und vom Gähnen nicht loswerden können, sich ans Gühnen gewöhnen:
kad iežāvājas, tad nevar beigt žāvāties.

Avots: ME II, 93

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izgatavuôt, Refl. -tiês, ‡

2) = nùogatavuôtiês; reif werden: vasaras rudzi ātrāk izgatavuojas AP. uogas piesaulē ātrāk izgatavājas Linden in Kurt.

Avots: EH I, 447

[I izplāvât "sich zerstreuen": cālē̦ni izplāvāja pa visu pļavu Domopol.] Refl. -tiês,

1) "?": Veinbe̦rgs brīdinājis nuo šādas izplāvāšanās R. A. 1

[2) ausströmend sich ausbreiten über
(izplâvâtiês C.): eļļa izplàvājusi(es) ² ) uz ūdens Heidenfeld, Mar.;

3) "ākstīgi, izlaidīgi izplātīties, izle̦puoties" Bers.;

4) dahinschwinden:
dzirksteles gaisā izplãvājas Serben, Wenden u. a.]

Avots: ME I, 782

[II izplāvât Fest., izplâvâtiês ² Wandsen, rissig werden: izkapts izplāva(jusi (hat plāoas bekommen) N. - Peb. dzelzs izplāvājas Wandsen.]

Avots: ME I, 782

I kavât, - ãju, tr.,

1) bewahren, hüten, schützen
N. - Bartau: vedējiem jākavā galds RKr. XVI, 133. es lietas, nuo lietus kavādams, turēju apakš mēteļa Jan. kavājat īle̦nus, kavājat susekļus, ķe̦katu pulkā rāvēji ļaudis BW. 33445;

2) pflegen, warten:
arī viņa sieva visu mūžu tuo kavājusi Jan. tā klusuos suoļus kavā (= kuopj), sie besorgt still die Wirtschaft MWM. III, 38. Refl. - tiês, sich hüten, auf der Hut sein: kavājaties, kad tuo tapu neatraun RKr. XVI, 158. [Anscheinend nur in Südwest - Kurland bekannt und daher wohl durch li. kavóti " verwahren, pflegen" vermitteln aus slav. хovati dass.]

Avots: ME II, 181

‡ ķemîgs,

1) "drukns, pabrangs": ja vāja sieviete apģērbj kuplus brunčus, tad tā iznāk ķemīga tik un tâ Bilskenshof;

2) "hastig (fr)essend"
Mesoten;

3) recht dickflüssig:
ķemīga zupa Behnen, Pankelhof.

Avots: EH I, 694

‡ knuzis Dunika, Grob., = knusis: knuži iet mutuļuos Grob. kad knuži iekuož, tad viss ģīmis aizpampst ebenda; die Blattlaus Dunika; "maza, nievājama dzīvnieka apzīmējums" Sonnaxt.

Avots: EH I, 634

kŗavât [Dunika, Lautb., kravât Wandsen], kravât, -ãju, tr., freqn. zu kŗaũt, wiederholthäufen, kramen, packen: tas kŗavāja spēļu kārtis LP. VI, 26. pa Jurģiem nav vaļas šādus tādus iebūvie-šus kŗavāt Vēr. Il, 205. Refl. -tiês [li. kriàvoties],

1) sich wiederholt häufen:
padebešiem kravājuoties, pilnais mēness pazūdas;

2) herumkramen, packen:
viņš kravājas kārtīm gaŗa laika pēc LP. VII, 29, viņš kravājās (umgehen) ar saviem zemniekiem kâ ar malku Doku A.

Avots: ME II, 296, 297

krezele "vāja gājējä: tu tik esi tāda krezele; ne˙kur neaiziesi Dond. [Vgl. grezele und (?) li. krẽžis "корзина".]

Avots: ME II, 275

laî, verkürzter Imperativ von laîst, lassen [vgl. Le. Gr. § 694], wofür in älteren Drucken die noch unverkürtze Form laid: laid man vātis dziedē Fürecker,

1) lass das, lass das gut sein:
bet lai nu! kas bijis, bijis, lass es gut sein, was gewesen ist, ist gewesen LP. IV, 72. lai! aiztecēs vēl kāds pusgads, viss būs aizmirsts. Oft mit Wiederholung des lai: lai, lai, pa˙priekšu jāapskatās LP. III, 87. lai nu, lai nu! līdz laikam vien jau ies Kaudz. M.;

2) mag, möge - zur Bezeichnung eines Wunsches, einer Eiräumung,
gew. in Verbindung mit der III. Pers. Indic. Präs., mit dem Relativ od. Konditionalis: lai dievs duod (od. duotu), bet netik daudz. lai kasās, kam āda niez. lai iet, kâ iedams. lai būtu, kâ būdams. lai tu lepns paliktu! Mit Wiederholung des lai: lai eimuot lai, gudrie brāļi nuosmīn LP. IV, 150. lai viņš plātās lai! Dok. A. lai oft durch jele verstärkt - möge doch: lai jele viņš nāktu; zuweilen mit dem Infinitiv: šitādām meitu mātēm lai uz akmeņa augt! Seib. Im VL. auch in Verbindung mit dem Praeteritum statt des Praes.: vilki, zvē̦ri lai apēda tautu dē̦la kumeliņu BW. 17980. lai kas, lai kâ, lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. tādam vajadzēja piekļūt, lai kas LP. IV. 129. lai nu kâ, tev jāmirst I, 166;

3) beim Adhortativ: lai dievu lūdzam, lasst uns beten!
lai visai nenuoskumstam, wollen wir uns nicht gar zu sehr der Trauer hingeben Aus.; richtiger dafür: lūgsim od. lūdzam, nenuoskumsim od. nenuoskumstam;

4) in dubitativen Fragen: kurp lai eimu wohin soll ich gehen?
kuo lai daru? was soll ich machen? kas tad te lai ar jums nuogalējas? Dünsb. Ebenso in abhängigen dubitativen Fragesätzen: es nezinu, kuo lai es iesāku od. kuo iesākt. kur lai māte viena ņēma? BW. 4562, 2;

5) als unterordnende Konjuktion,

a) obgleich, obschon, wie sehr auch
- in Konzessivsätzen und in verallgemeinernden Relativsätzen: lai bij nagi, kam bij nagi, vanagam skarbi nagi BW. 2589. lai drebēja, kas drebēja, liepu lapa nedrebēja 6513. lai gājām, kur gājām, gājām abas dziedādamas 301. nelaiduse iekšā, lai kuo dara LP. VII, 142. lai kuo viņš darīja, lai kuo viņš runāja, iz savas iekšējās pasaules viņš neizgāja MWM. VIII. 650. lai diena, lai nakts man jāstrādā. ietin iešu šuoruden, lai brālītis man[i] ielaiž BW. 18189. lai tā bija mana ve̦sta, tava paša sade̦rē̦ta 18701. lai cik, wenn auch noch so sehr: bijis jāaun kājas nuost, lai arī cik salis LP. IV, 231. lai nu cik mazas kristības, taču baltmaize jāparauga BW. V, 318. lai vai, wenn auch sogar: pie Pēteŗa es neietu, lai vai vīra nedabūtu BW. 20280, 8. Zur Verdeutlichung des konzessiven Charakters von lai dienen namentlich arī gan: lai gan maza, bet diže̦na mana brāļa līgaviņa BW. 21301. lai arī (gan) slikti rādās, tuomē̦r labi būs;

b) damit, auf dass:
jājam, brāļi, vienu pulku, lai nezviedz kumeliņi, lai nedzird meitu māte, lai neslēpa malējiņu Ltd. 552. liepu lapu ceļu klāju, lai es ietu šuo rudeni Ltd. 992. Ausser dem Indik. Präs. und dem Konditionalis steht im VL. das Präteritum in den Konditionalsätzen: aitiņai kūti daru, lai tā ziemu nenuosala (neben nenuosalst, nenuosaltu);

c) dass -
in den Substantivisätzen nach den Verben des Aufforderns, Bittens, Befehlens, Wünschens u. a.: lūdz tu pati mīļu dievu, lai duod bē̦ru kumeliņu Ltd. 735. muļķītim bij piekuodināts, lai tas paliek (neben paliekuot, paliktu) mājās. Zu diesem lai gesellt sich zuweilen ka: vepris pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot LP. VI, 249. tas teicis, ka lai puika neē, duot tās maizes VI, 788;

d) so dass
- in Konsekutivsätzen: aitas bijušas tik vājas, lai vējš apgāztu LP. VI, 136. tumšs, lai acis izdur, nu brauca, lai dimd, nun fuhr man, dass es dröhnte (eig. nun fuhr man: es möge dröhnen) LP. IV, 3;

6) auch
Kand., [Wolm.]: šim lai pasniedz krē̦slu, auch ihm reicht man einen Stuhl. trešuo vakaru teķis lai klāt VI, 250. mēs lai iesim, auch wir werden gehen Wolm. In dieser Bedeutung ist lai, das stets dem angereihten Worte nachgestellt wird, betont: viņš lai (mit dem Ton auf lai) nāk, auch er kommt; aber viņš lai (unbetont) nāk od. lai viņš nāk, lass ihn kommen;

7) wohl:
nez kad lai viņu bedīs? wann wird man ihn wohl beerdigen? Wolm. nu lai [?] gribu labi dzert, kuoši padziedāju Rawen.

Avots: ME II, 400, 401

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti ² laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

ligâns [Rutzau] (li. ligónis "ein Kranker"), ein Seicher LD.: [kuo līdz vājam liganam ze̦lts un sudrabs Dz. gr. M. G. R.].

Avots: ME II, 466

lùdzams, Part. praes. pass. von lùgt,

1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;

2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;

3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.

Avots: ME II, 517

I mala,

1): tik nuo malas redzēt, dzirdēt, nur oberflächlich, überhin, unaufmerksam sehen, hören
Diet. ne˙viens nuo malas (kein Fremder) ne˙kā nezināja Jauns. Neskaties saulē 23. meklēt pi malas iet Lng. "den Abtritt suchen". saimniece ... saluocīja sagšu, nuolika tuo malā (beiseite) Vindedze 81. mete malā (в сторону, weg) jis savu muižu un visu labumu Pas. V, 287 (aus Welonen);

3): vienā mala dzīvāja ... vecītis Pas. XII (aus Lettg.). saķērām savas mantas un vilkām (liefen)
katrs savu malu Jauns. B. gr. ³ I, 195: likās, ka aizejam katrs savu malu Neskaties saulē 76, katram sava m. (Heimat) dārga Warkl.

Avots: EH I, 780

I mats,

1): dzīvāja da sirmu matu (lebte lange, wurde alt)
Pas. XII, 351 (aus Lettg.). dzīvāja laimīgi līdz sirmam matam V, 298 (aus Welonen);

2): tas te bērziņš matā (genau)
tik˙pat gaŗš, kâ tas Seyershof. teļš matā atdevies mātē AP. mēs ... izsakam ... rupjas, prastas lietas tik smalki, ka ne˙kas tur nepaliek vairs nevienā matā tik rupjš Kaudz. Izjurieši 246;

3): (hierher?) matu nauda Diet., das Geld, welches der Gast dem noch ungetauften Kinde schenkt;
‡

4) in Pflanzennamen:
vilka m., nardus stricta Gr.-Buschh., Oknist; ve̦lna m., nardus stricta Oknist; ve̦lna mati, cuscuta epithymum Bixten.

Avots: EH I, 785

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

naûda,

1): smalka n. Pas. XII, 221 (aus Lettg.), Kleingeld.
me̦rkavāja, ka tik dabūt gatavas naudas (bares Geld) Kaltenbr. naudas gadi Frauenb., die Jahre (der Jugend), in denen ein Pferd am teuersten verkauft werden kann und ein Mädchen die meisten Freier hat. - Zur Bed, von li. naudà s. auch Fraenkel FBR. XI. 61.

Avots: EH II, 6

‡ nevĩcis (part. prt. zu vīkt "gedeihen" ) Dunika "vāja auguma, vājas veselības": n. bē̦rns.

Avots: EH II, 23

nĩkt [auch Lautb., Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Loddigeŗ N. - Peb., C., Arrasch, Jürg., Schujen, Wolm., Bl., Tr., Iw., Līn., Salis, Ruj., AP., nîkt Mar., nìkt Wohlfahrt, PS., Trik., Serbigal] (li. nỹkti "vergehen"), - stu, - ku, ņĩkt TR. II, 249; IV, 220, 317,

1) quienen, siechen, nicht gedeihen, verkommen, vergehen, zu nichte vergehen, verderben:
pirmie teļi nīkst. trums, ņīksti, nīksti! TR. IV, 199. tik˙pat tev diena nīka BW. 1873; nīkstamā kaite, die Schwindsucht Ahs.;

2) müssig dastehen, vor Langerweile vergehen:
kuo te nīkstuot? kādēļ necē̦rtuot? LP. VI, 398. diezin, cik ilgi gudrie brāļi tur nebūtu nikuši IV, 201. Subst. nĩcẽjs, s. d.; nĩkšana, das Quienen, das Vergehen: pestīts tapšu, kad es miršu, nuo šīs vājas būdiņas, nīkšanas un grūtības GL. [Wohl zu nikt, nicinât, niecinât, niẽks, nīca (s. dies), li. naikìnti "tilgen", s. Miklosich Etym. Wrtb. 215.]

Avots: ME II, 747

nùobût,

1): nuobūn (ist, verbringt)
jis dienu sē̦tā Pas. IX, 321; "3) tr., vertun :" und "4) verheiraten :" ME: II, 767 zu verbessern in"

3) eine nicht näher bestimmbare, der durch ein vorhergehendes, mit
nùo- komponiertes Verbum bezeichneten Handlung einigermassen ähnelnde Aktion bezeichnend:"; vasaru dzīvājam nuosutuši, nuobijuši Siuxt. Vgl. auch ‡ iebût.

Avots: EH II, 35

‡ nùokàitavât ² Erlaa, eine zeitlang erbost sein: visu nedēļu nuokaitavāja.

Avots: EH II, 50

I nùokũlât: auch AP.; kad pļavā zāle ve̦ca paliek, tad pļava ir nuokūlājuse Ramkau. sīpuoli galīgi nuokūlājuši (izdzeltējuši) Linden in Kurl. Refl. -tiês, ‡

3) nuokūlājies zirgs Vank., ein mageres, mit langem Haar bewachsenes Pferd.
guovis bija nuokūlājušās un vājas Vanagu ligzda 203.

Avots: EH II, 58

nùotrusêt, nùotrust, intr., abfasern, struppig werden: lai nuotrus galvai mati, kad saimnieks ce̦pures neduod. irbei spārni nuotrusuši pa eglēm luožņājuot BW. 8461. sausajā laikme̦tā zâle nuotrus Vēr. II, 1054. purva kārkli nuotrusuši BW. 21384. [vājas un nuotrusušas... priedes Veselis Saules kapsē̦ta 78.] šķidru, nuotrusējušu matu pinkas AU.

Avots: ME II, 878

‡ I nuotutinât Kegeln "etwas so hinstellen, hinlegen, dass es nicht umfällt"; auch figürlich: n. atkal uz pe̦kām "vājam (panīkušam) palīdzēt tikt uz ceļa" Kegeln.

Avots: EH II, 103

nùožât ² , tr., vermögen, können Etn. IV,161: viņš vairs nenuožā Lub., [Fest.]. nùožãvâtiês, nùožãvuôtiês, gähnen: viņš nuožāvājas Vēr. II, 24.

Avots: ME II, 893

paaûdze: dzīvāja senejā laikā puišu p. ("?") Pas. V, 134; Nachwuchs, kommende Generation BielU.

Avots: EH II, 118

[padziêvât Dunika, = pastrādāt, padarīt: slinkā meita visu dienu dzievāja, bet ne˙kā nepadzievāja.]

Avots: ME III, 23

pagastẽ̦ns, pagastniẽks, ein Mitglied des pagasts, ein zum pagasts Gehöriger: sāka te̦kalēt muižas ļaudis, te̦kalēja arī pagastē̦ni Purap. par ieme̦slu bij vājais veselības stāvuoklis un saduršanās ar pagastē̦niem Purap. tur pa lielākai tiesai apmetās viņa pagastnieki A. XVII, 97.

Avots: ME III, 28

‡ pakavât,

1) verstecken
Dunika, NB., Rutzau: meita pakavāja bildi apakš spilve̦na;

2) "auklēt" Rutzau;

3) beerdigen
Dunika, Rutzau: vakar pakavājām ve̦cuo saimnieku. Refl. -tiês,

1) sich in acht nehmen
Gramsden: pakavājies, ka nesaslapini kājas!

2) sich verstecken
Dunika, OB., Rutzau: puišelis pakavājies salmu kaudzē.

Avots: EH II, 141

pakratît, ‡

2) = pakaisît: p. klē̦vu Auleja. p. luopus ebenda. p. zirgiem Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): sich ein wenig schütteln:
viņš ... pakratās, pastaipās, vēl pažāvājas Fr. Adamovičs Rudens ziedi 239. vuciniņ, pasakrat[i]! Pas. VIII, 103.

Avots: EH II, 144

‡ pakreñkstêt Dunika, = pakrekstêt: mirēja tik vāja, ka nevar vairs ir p.

Avots: EH II, 144

‡ pakunkuruôt, ein wenig klagen (?): varēja p., cik nu pašai ruokas kļuvušas vājas Delle Negantais nieks 113.

Avots: EH II, 145

[paplāvât,

1) sich eine Weile umhertreiben:
izdzen luopus, lai viņi pa ganībām paplāvā! Warkl., Kreuzb.;

2) eine Weilewiderscheinen:
tālumā paplāvāja ugunsgrē̦ks Salis. Refl. -tiês,

1) eine Weile flackern:
uguns vēl drusku paplāvājās Bauske;

2) etwas rissigwerden:
dzelzs paplāvājusies Bers.]

Avots: ME III, 82

pãrbram̃mêt, tr., chschelten: [laid viņš mūsu vājas ticības dēļ mums pārbrammē Manz. Post. I, 190].

Avots: ME III, 151

I pãrdãvât,

3): mit ā`r PS.; pārdāvāja sulaiņam uogas Pas. VIII, 138.

Avots: EH XIII, 198

I pãrdãvât, tr.,

1) ein erhaltenes Geschenk einem andern übergeben;

2) verkaufen:
N...nieki savas meitas par tabaku pārdāvāja BW. 20955;

[3) zum Kaufen anbieten
Nigr., Warkh.].

Avots: ME III, 153

pãrdzîvât (unter pãrdzîvuôt),

3): nauda bija pārdzīvāta Pas. XII, 352;

4): nuo malkas ciršanas bija grūti p. Pas. XII, 464. skrituļus taisīja, - ar tuo vien varēja p. Auleja. duomādama, kei mūžeņu p. Tdz. 52977. p. bez darba Kaltenbr. jie nuo tam pārdzīvā ebenda. ar vasaras ce̦puri vien pārdzīvāja ebenda; ‡

5) verleben, verbringen (eine Zeit):
pārdzīvājuši nedēļu Pas. XII, 375. nēģu mazuļi pārdzīva smiltīs Salis.

Avots: EH XIII, 199

pãrkravât, pãrkŗavât, tr.,

1) umkramen, umordnen:
savas svētdienas drēbes Balss; grāmatas Apsk.;

2) suchend durchwühlen:
ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. Refl. -tiês, übersiedeln, umziehen: viņš pārkŗavājas ar visu saimniecību uz jaunu māju. vai jūs e̦sat pārkravājušies? Vēr. II, 696.

Avots: ME III, 161

[pasalums, das Aufgefrorene: vājais šā rīta pasalums, saulei silduot, bija atkusis Janš. Dzimtene V, 229.]

Avots: ME III, 94

pavâjš, schwächlich, kränklich, mager: acis bij pavājas Glück I Mos. 29, 17. putni ar pavāju knābi Konv.

Avots: ME III, 133

‡ pe̦lavājs, = pe̦lavaîns: (gen. s.) pe̦lavājas maizes Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 42.

Avots: EH XIII, 220

pelˆt: unbek. in AP., Lubn., Oknist, Saikava, Salis, Sessw., Stenden (wo dafür aprunât, brãķêt, nùolikt, paļât, smãdêt); visu ļaužu peļamuo (Var.: nievājamu, vainuojamu u. a.) BW. 21850 var. Refl. -tiês, ‡

2) einander schmähen, verleumden:
ļautiņi lai slavējas, lielis, nīstis, peļas: Janš. Pag. pausm. 35. Subst. pê̦lãjs auch BW. 8358, 1; pê̦lums: pirmāk tautas izpaļāja ... neduodat, bāleliņi, aiz pirmā pē̦lumiņa! BW. 8812. Lat. appellāre wird von Ernout-Meillet Dict. étym. de la 1. lat. zu pellere "treiben" gestellt.

Avots: EH XIII, 221

pìedãvât, anbieten: Stenderam piedāvāja kādu mācītāja vietu Kundziņš Ve̦cais Stenders 51. Refl. -tiês, sich anbieten: vīrs piedāvājās naudu aizduot LP. VII, 1150. svešais piedāvājies arī kāzās līdz iet LP. V, 135. saimnieks aiziet par namdari piedāvāties LP. V, 231. puiši piedāvājas meitas pavadīt LP. I, 179. Subst. piedāvãjums, das Angebot: pieprasījums radīs piedāvājumu A,XX 377.

Avots: ME III, 243

plivuôt, plivât, -ãju, flattern, sich unruhig hin- und herbewegen, flackern: dūmi, dzirksteles plivuo Treiden. vaļējie mati plivāja gaisā Lāčpl. 17. liesmiņas plivuo Baltp. I,159. Vgl. plīvuôt und plivinât.

Avots: ME III, 347

pļur̃ra drēbe, ein dünner und schwacher Stoff: žīds piedāvāja tādu pļurra drēbi pirkšanai Dond.

Avots: ME III, 374

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

pùrvãjs, der Morast, Sumpf, die Moorlandschaft: skaistas puķes auga dūņuotā purvājā BW. 5470, 5 var. kad mēs caur ciņainu purvāju gājām MWM. VI, 277. tur bija agrāk neaudzelīgi purvāji MWM. cik jau nuo tādiem purvāja ūdeņiem tā krituma ir A. v. J. 1899, S. 118.

Avots: ME III, 420

I redze, auch re̦dza, das Gesicht, der Gesichtssinn St. (re̦dza), Nigr., Vēr. I, 766; das Sehen U., das Aussehen Nigr.; die Sicht, Umsicht U., die Aussicht Nigr.; die Sehenswürdigkeit (?) Apsk. v. J. 1903, S. 415: susis guovi dzina gar dzlrdi, gar redzi, gar pašu tapas kruogu (Rätsel: der Kamm beim Kämmen). man vāja redze, - bez brilles vairs ne˙kā nere̦dzu Nigr. uz redzi, - uz redzēšanuos, auf Wiedersehen. - redzes apluoks* Vēr. II, 564, der Gesichtskreis, die Aussicht. nuo šī kalna ir ļuoti laba redze Nigr. tagad bija vaļīgāka eja un redze Seibolt. aizspruostuota redze MWM. VII, 406. re̦dza tāļa vis˙apkārt Dünsb. nuo redzes vlņš ir ļuoti patīkams, bet diezin kāds tas tikums Nigr. nuo redzes labs, so viel man sehen kann, gut Biel. n. U.

Avots: ME III, 502

reiba, reibs, auch der Plur. rèibas C., Arrasch, reibas ² Ruj., reibi, der Schwindel, Taumel: gar aizu stāvumiem, kas vājam reibas rada MWM. VI, 602. vai tie bija vīna reibi, kas lietu viņam turēja priekš acīm tik kairinuošu? De̦glavs Rīga II, 1, 605. zieduoņa reibā pie krūts man meitenītis snauž Apsk. v. J. 1903, S. 72. dzīves izstumtie dzēš reibā savu naidu Druva III, 193, apreibu meklēšanas reibā Stari III, 24. se̦nās reibu pilnās naktis II, 32. vē̦smas pūtiens atne̦s jaunas duomas, kâ smagu reibu smaršu Vēr. II, 392. Zu rèibt.

Avots: ME III, 504, 505

riêvâtiês: ļaudis ... jūkstās un rievājas pa ... ielām Dünsb. Etnografija 194.

Avots: EH II, 380

rievâtiês, -ãjuôs, tollen, scherzen, Unsinn treiben: kāzinieki saturas rāmāki, lai gan arī diezgan rievājas un dzied RKr. VI, 99. dažādi rievājušās, kâ jau meitas savdabām LP. VII, 863. Zunächst wohl aus mnd. reven "unsinnig reden".

Avots: ME III, 551

sakŗavât Dunika, sakravât, freqn., tr., (unordentlich Dunika) zusammenpacken, zusammenlegen: malkas cirtēji sakravāja savas lietas Jaun. mežk. 63. man vēl jāsakravā mantas MWM. IX, 936. es tiltiņu sakravāju nuo ve̦ciem dāldeŗiem BW. 31199. Refl. -tiês,

1) mit dem Gepäck Platz nehmen:
tūlīt sakravāsimies kulbā un brauksim pruom Jaun. mežk. 153;

2) sich reisefertig machen.

Avots: ME II, 657

salīgt, salīkt Mittel- u. O.-Livl. n. U., N. -Schwanb., auch refl. -tiês, eins werden, übereinkommen, sich wozu vereinen, Handels eins werden, einen Handel abschliessen U.; Frieden schliessen, sich versöhnen: salīgt par kalpu, kalpuoni, puisi, meitu, sich als Knecht, als Magd verdingen. salīgt kalpuot LP. II, 55. tas vīrs, pie kā esi salīdzis, nav vis labais IV, 64. viņš salīcis pie... ķēniņa par... ganu VI, 656. viņš ar ve̦lnu... salīdzis pre cības līgumu Pas. IV, 189. salīgt mieru, Frieden schliessen, sich ver söhnen. lē̦ti salīgstas tie (sie ver söhnen sich leicht) Aus. I, 107. Sprw.: labāk vāja salīgšana, nekâ tre̦kna sū dzība. salìkt kalpus Drosth., Knechte dingen (perf.).

Avots: ME II, 673

šķausns, = šķaut(n)aîns: nuokrita uz šķausnām blankām Jaunais Vārds 1915, No 97. vājam zirgam šķàusna ² mugura Bers.

Avots: ME IV, 22

smalˆks,

1): s. sniedziņš nāk Linden in Kurl. s. (= plâns) priekšauts AP. smalka dzijs Kaltenbr. smalka zems (Boden)
ebenda. s. (mazs, sīks augumā) cilvē̦ks Auleja. smalki ziediņi Saikava. meita tāda maza, smalka ("vāja") Linden in Kurl.;

2): s. ("le̦pns") kungs AP. pa smalkam (= smalki) dzīvāt Saikava. Adv. smalˆki: malku s. saskaldīt Saikava. s. (= sīki, maz) ēst ebenda. piens te̦k s. (tievā strūklā) Sonnaxt. kad mieži s. (= sīki, niecīgi) auguši, tad pļauj ar gaŗkāti Seyershof. s. (sehr) dzirdīgs cilvē̦ks Sonnaxt. viņš tik s. (gut, genau) nedzird Salis. runāt tik s. (gebildet) kâ nuo grāmatas Saikava. s. (luxuriös) dzīvāt ebenda. s. (= gluži) pliks Siuxt. bija jau s. (= gluži) vakars klāt ebenda. Subst. smalkums: tuo smalkumu (ebenso fein) samalu BW. 5334. smalki vērpu ...; aiz tā liela smalkumina mazgi vien mugurā 7343 var. Plur. smalˆkumi: "smalkie salmi, kuo labību kuļuot dabū klājienu nuopurinuot" Ramkau; "izkulti miežu, kviešu, auzāju salmi" Seyershof; siena s. (sabirzumi) AP.; "siena, ābuoliņa vai salmu pabiras" Salis. "smulks" ME. III, 952 (in der etymologischen Notiz) zu verbessern in asmulkans".

Avots: EH II, 533

spicrĩkstes U., Spitzruten: cūkai mugura tik vāja kâ spicrĩkstes Dond.

Avots: ME III, 994

stelte, der Oberarm Wid.; der Oberarmknochen (steltes kauls) Kaw., Lems. n. U.; der Schenkelknochen Druw., A. - Peb., (mit èl ² ) Festen; der Schenkel Peb.; "= stelpe" (mit èi ² ) Stockm., Odensee; "das Bein, wenn es im Vergleich zum übrigen Körper sehr gross ist" A. - Peb.; pie šķiņķa palikušuo luocītavas kaula gabalu sauc par stelti Druw., Sinolen, Tirsen. saimniekam ir ļuoti vājas guovis, nuo pašām jau ne˙kā nav, tikai tās lielās steltes A. - Peb. es viņam duotu par steltēm Etn. IV, 146. Nebst stilbs und mnd. stelte "Stelze", nd. stilte "Stange, Stengel, Bein" u. a, zu arm. sfełn "Schaft", gr. στόλος "Pflock", στέλεχος "Stamm", lat. stolō "ein Wurzelschoss", ae. stela "Pllanzenstiel", mnd. stal(e) "Pfosten, Bein", apr. stallīt "stehen" u. a., s. Persson Beitr. 423 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 643 ff.

Avots: ME III, 1060

stiprs (li. stìpras Daukša Post. 600 und Širv. P. Sak. II, 43 und 67 od. stiprùs "stark"),

1) stark, kräftig, fest
U.: Sprw. stiprs kâ lauva Birk. Sakāmv. 30. kas stiprs, tam uzvara 80. stiprs kuoks neluokās 91. nauda stiprāka par taisnību Br. sak. v. 829. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts 612;

2) stark, stark wirkend:
stipri glābjami vārdi Br. 507, iegrūdīšuot... labi stiprā sālī Kaudz. M. 47. stipras zâles, starke Medizin;

3) laut:
stipra balss, eine laute Stimme. stiprs sauciens. - Adv. stipri,

1) stark, kräftig:
kad par jaunu piemin, žagi raunuot strupi un stipri Etn. l, 54;

2) stark, sehr:
vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. padarīt slipri slimu VI, 23. tis e̦suot stipri tāli 787. ļaudis stipri ticējuši, ka... VII, 214. e̦sam stipri piekusuši 3K. stipri vien runāja, ka mērnieki duošuoties uz Čangalienu Kaudz. M. 145. vajadzēja jau būt stipri pēc pusdienas A. XX, 402;

3) laut:
stipri brēkt, laut schreien U. stipri runāt, saukt, dziedāt Salis. - Subst. stiprums (li. stiprùmas),

1) die Stärke, Kraft, Festigkeit
U.: kalnu racējs spēja sabirdināt kalnus, skaldītājs saskaldīt akmeņus, tai stiprumā abi bija LP. IV, 16. stipruma zâles LP. II, 52; V, 366;

2) die Festung:
nāce... pie Dāvida uz stiprumu Glück I Chron. 13, 16. mežuos taisīja viņš stiprumus un turņus II Chron. 27, 4. Nebst stipt zu apr. acc. s. postippan "ganz", lat. stipulus "firmus" stīpes "Stamm", mhd. stīf "steif, starr", stīvel "(hölzerne) Stütze" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVl, 19, Boisacq Dict. 906, Scheftelowitz BB. XXIX, 20, Bartholomae IF. XI, 138, Brugmann XXVIII, 369, Trautmann Wrtb. 287, Walde Vrgl. Wrtb, li, 646 f.; vgl. auch stīpuluoties und stiept.

Avots: ME IV, 1071, 1072

šũt (li. siúti, serb. šȉti "nähen"), Praes. šuju (Autz, Bauske, Bershof, C., Dond., Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen), šūnu (Gr.-Buschh.,Kl.,Meiran,Schwanb.) od. šuvu Kand., Salis, Wolmarshof, Praet. šuvu,

1) nähen:
viena (zeltenīte) šūn, uotra ada BW. 13250, 13. kārtām šuvu vainadziņu 5931. šuj, māmiņa, man kreklīšus! 7347. kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli Etn. II, 191. savam . . . lellim šuj bruncīšus Blaum. Ska1. ug. 230. māte meitai pūru šuva (Var.: dara) BW. 7596 var. vakar šuva lielu pūru, kad tuo pilnu piedārīs? 7575, 1 var. krija šūtā šūpuolī 1722. šuj, kurpnieks, man kurpītes! 5707 var. Sprw.: suns suņam kurpes šuj, kas šuj nabaga kaķīšam! Br. sak. v. 1231. - šujama (šūnama Seew.) adata, die Nähnadel;

2) (eine Wand) bekleiden:
izslavēja... dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2;

3) Zellen machen (von Bienen)
U.: bites šuj savas šūnas Konv. ² 3800. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) laufen, eilen
Gr.-Buschhof, Alksnis-Zundulis: kad ganam pirms Jurģa audekli vai šuvekli duoduot līdz, tad tai vasarā vilks ap luopiem kâ šūt šūnuot N.-Laitzen n. Etn. II, 99. ar kausiņiem ruoka strēlnieki šuva kâ bites A. Brigader Daugava I, 832. Refl. -tiês,

1) für sich nähen;

2) sich (von selbst) nähen:
zaļš pavediens, kas lē̦niem dūrieniem gar zaru šujas Stari I, 26. - Subst. šũšana, das Nähen, die Schneiderei Brasche: Rīgā šūšanā gājusi (hat in R. das Nähen gelernt) Stari I, 288. šuvums, das einmalige, vollendete Nähen; das Resultat des Nähens; das Resultat des Zellenmachens, die Waben, der Wachs: man pacēla mīļa Māre savas meitas šuvumiņu BW. 5020. bitīt, tavu šuvumiņu baznīcā dedzināja BWp. 1991, 3; šuvẽjs (li. siuvė˜jas, aruss. швѣй), auch šuvājs, wer näht; f. šuvēja, die Schneiderin: šūte̦n šuva šuvājiņa (Var.: šuvējiņi), . . . šuvājai diegu truka BW. 7191 (aus Stockm.). bitīt[e] vaska šuvējiņa 7166. Zu apr. schumeno "Schusterdraht", schutuan "Zwirn", schuwikis "Schuhmacher", ai. syūtá-ḥ "genäht", syūman- "Naht", ahd. siula "Ahle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 514 f., Trautmann Wrtb. 261 f., sowie Osthoff MU. IV,177, Kretschmer KZ. XXXI, 386 und Reichelt KZ. XXXIX, 51.

Avots: ME IV, 111

‡ svìlpjaste ² Auleja,

1) "tieva, vāja, neizskatīga aste";

2) "dzīvnieks ar tievu asti".

Avots: EH II, 618

tẽ̦vs,

1): t. māte Linden in Kurl. u. a., die Eltern:
tur mans t. māte dzīvāja Frauenb. debess t. ebenda, Gott. nama t. Etn. I, 139 "iebraucamās vietas saimnieks Rīgā" (anderswo: der Hausvater). pagasta tē̦vi Janš. Nīca 51. ne̦suši ziedus maizes tē̦vam (einem Dämon) Pas. XV, 181. preču t. Orellen "kas jāja puisim līdz precībās". tē̦vi, Eltern (s. dazu auch E. Hermann KZ. LXIV, 74) - auch Kaltenbr. ve̦cais t., b): auch Seyershof;

2) rudzu t.: auch Frauenb.; ‡

4) das Männchen:
briežu tē̦viem ir ragi Salis.

Avots: EH II, 679

tik (li. tìk "nur"),

1) soviel; so sehr; so oft:
lai kungam tik prātina, cik vilniņas vēzīšam BW. 31391. nuoskaita tik puišu kâ meitu (eben soviel Burschen wie Mädchen) BW. V, S. 219. nuo zirgiem tik vēl ir (ist nur soviel nachgeblieben) kâ kauli un āda JK. III, 73. ne˙viena vīrieša nav mājā: tik ir kâ sievieši (es sind nur Frauen) LP. III, 59. tik trūcis viņam, ka bē̦rnu (es haben ihm nur Kinder gefehlt) 78. ne tik, nicht soviel U. tik i(r) bija! und mehr gab's nicht, - da haben wir's! U. neduod, dievs, tik sērdieni, kâ es biju serdienītis BW. 4136. cik ies meitas ruožu raut, tik (so oft) tās mani apraudās 13250, 47 var. - tik un tik, so und so viel: tik un tik ļaudis gāja darbu me̦klē̦dami Seifert Chrest. II, 185. - ne tik, nicht einmal soviel; um so weniger: viņš vairs ne tik nava piedabūjams pie ruotaļām Saul. III, 176. dzīvs būdams nee̦smu tuo darījis, nuomiris ne tik LP. VI, 177. jūs ne tik neziniet VII, 177;

2) so:
tik liels, so gross. miesa tik balta it kâ garu pirksti Kra. Vīt. 142. viņš lūdzies tik mīļi, tik mīļi LP. III, 40. ne tik daudz kâ me̦lns aiz naga Brasche. pārnest tik daudz ūdeņa, ka bē̦rniem nuodzerties LP. III, 102. tik ilgam meklē, kamē̦r apmaldās JK. III, 66. izmācījies tik tālu, ka sapratis LP. III, 66. tik tiešām, so wahr: tik tiešām kâ saku: tuo meitu precēšu LP. VI, 820;

3) = tikai l, nur: dziedu, dziedu, kuo es dziedu, tik raudāt neraudāju BW. 127. lai tik nāk, mag er nur kommen St., U. paņēmis krietnu šķē̦stu . . . un tik gājis kūtī iekšā Etn. II, 88. meita kaulu kambarī iekšā un tik krauj kâ krauj kaulus JK. III, 72. me̦lnais ņe̦m . . . kančuku ruokās un tik slānī kâ slānī ērzeli 74. bet ķēniņa meita tik nē un nē (sagt nur immerfort nein) 69. namiem rūtis izbirst, un paši nami tik tâ, tâ (nur kaum) nuoturas LP. I, 78. zirgu dzīt, cik tik ieiet (soviel nur möglich) 187. viņš tev tik paskatās uz baļķi A. v. J. 1899, S. 112. bet ej tu šim līdz, - na, tuo tik vien ne (nur das nicht)! Etn. II, 75; 4) auch in den Verbindungen tik tik, tik tikkuo, = tikkuo, beinahe (tik ne), kaum, so bald als: mūs[u] māsiņa lē̦tdabīte, tik tā līdzi neaizgāja (beinahe wäre sie mitgegangen) BW. 598, 1. izdevu kažuoku, tik nenuosalu 2600, 1. tur viņš tâ dzēra, tik nepārsprāga 19357, 5. dieva dē̦ls, saules meita par Daugavu ruokas deva, tik tie ze̦lta gredzentiņi nesabira Daugavā 33757. tik es ruoku neiedevu sīvājam tautietim Biel. 1269. lācis tik tik ve̦lnam nav saberzis kaulus LP. VI, 387. tik (kuo) es kļuvu mājās St., ich bin kaum nach Hause gekommen. tik tik varējuši lielām muokām nuoturēt LP. VI, 725. tik tik vēmiens nenācis veruoties V, 9. puisis tik tik patapis nuosprukt VII, 834. atstājis tuo tik tik pusdzīvu Etn. IV, 72. gan˙drīz, gan˙drīz jan asaris tik tik nebija jau līdakas zuobuos LP. VI, 918. tik tikkuo viņš streipe̦lē̦dams izvairās nuo... karietes A. XI, 461. tik tikkuo atturējušās Janš. B. 201. tik varglīte beidze runāt, kai dzird, ka... Pas. V, 372 (aus Nīcgale);

5) = tik˙pat, so wie so, doch, dennoch: tik (Var.: tik˙pat) tev bija, dē̦lu māte, meitu mātes jālūdzas BW. 23611, 1 var. māte duos, es neiešu, tik tu manis nedabūsi Biel. 1242. diekuojuos i(r) lūdzuos, - tik ij nedeva saimnieks zirga Alksnis-Zundulis;

6) tik-tik, tik - kâ, sowohl - als auch :
viņi visi - tik māte, tik meita - . . . kuopā ēda un . . . dzēra Pas. IV, 10 (aus Schrunden). bija . . . darba pilnas ruokas, tik kungiem, tik zemniekiem Alm. Rud. 11. tik šaimal, kâ viņmal strauta Janš. Dzimtene ² III, 126;

7) tik uz tikām, zur Genüge viel
Sessw.: pratinu tik uz tikām vārdu pa vārdam Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 98; dies tik uz ist wohl eine falsche Schreibung für tikas (s. dies);

8) tik kâ, kaum.
Adsel. Wahrscheinlich in proklitischer Stellung aus tiek gekürzt. In alten Texten auch: tikt (li. tikt).

Avots: ME IV, 181, 182

tre̦kns (li. trẽknas "fett", Jušk. I, 314), gemästet, feist U., fett, kräftig (eig. u. fig.): Sprw. neteic tre̦knu, kamē̦r ne esi dīrājis (ēdis JK. II, 610) ! RKr. VI, 913. tre̦knam grūti celties Br. sak. v. 1272. tre̦kna gaļa. tre̦kns krējums, piens. tre̦kns ēdiens. tre̦knajā zâlē ganīties Etn. I, 104. tre̦knuo augļu dārzi MWM. XI, 166. (fig.) de̦vuse ... pretniecei . . . tre̦knu nuosaukumu (einen kräftigen, d. h. groben Namen) Baltpurviņš I, 47. Sprw.: labāk vāja salīgšana nekâ tre̦kna sūdzība JK. Subst. tre̦knums, die Feistigkeit, der Grad der Mästung U.; die Fettigkeit. Plur. tre̦knumi, Fettes, fettes Fleisch u. dergl.: sace̦pti cūku tre̦knumi LP. VII, 552. Nebst li. traknùs Jušk. I, 4 vielleicht zu air. trén "stark", s. KZ. XLIV, 57.

Avots: ME IV, 229, 230

uļavât, -ãju,

1) "?": uļavāja trīs māseņas sìeneņu kasdamas BW. 33554, 6;

2) einander zurufen; singen
Memelshof; "ulavas kliegt" Gr.- Buschhof: Zunächst viellelcht aus li. ulavóti "ein freudiges Geschrel erheben" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. l92).

Avots: ME IV, 298

uzčavât, bewirten (perfektiv): saimnieks ciemiņu labi uzčavāja Bers.

Avots: ME IV, 322

uzdāvât, schenken (perfektiv): tē̦vs uzdāvāja dē̦lam māju Golg. Refl. -tiês,

1) sich schenken:
mēs sev uzdāvājāmies svē̦tku dāvanas C.;

2) sich (seine Dienste) anbieten
Spr.: uzdāvāties kam par puisi (Stenden), par precinieku.

Avots: ME IV, 324

uzduôt,

1): kam kungs vēl bija uzdevis de̦gvīna čarku Veselis Cilv. sac. 110. cits kungam vairāk uzduod (bietet)
renti Seyershof;

2): u. kam ar pātagu Dunika u. a.; ‡

7) hinaufreichen:
man nuokrita ce̦purīte; kuŗa laba mātes meita, uzduod manu ce̦purīti BW. 29799, 1 var.; zum sofortigen Anziehengeben: es uzdevu (Var.: uzģērbu) baltu kre̦klu savam siena pļāvājam 28619, 4 var.; ‡

8) das Part. auf
-dams zur Verstärkung eines vorhergehenden duot "geben": šim arājam ... namnieks duod naudu uzduodams (reichlich, eine Zeitlang; mit Betonung der 2. Silbe?) Pas. XV, 137.

Avots: EH II, 721

uzkãrt (li. užkárti naufhängenu), aufhängen: kuokiem zarus... lauž, lai miruoņiem būtu, kur drēbes uzkārt LP. VII, 409. lietas sakravāja un uzkāra uz kāšiem MWM. VIII, 323. šūpuli uzkārt Kaudz. M. 18. brālim uzkāra dzintara dvieli BW. 13282, 6. Refl. -tiês,

1) sich aufhängen, sich erhängen:
viņš mēģināja uzkārties;

2) seine Kleider aufhängen
(scherzweize);

3) lakats uzkāries uz vadža. das Tuch ist versehentlich auf den Rechen gehängt worden;

4) überschlagen
(intr.) Spr.;

5) sich (jemand) aufdrängen
Spr.

Avots: ME IV, 341

uzpuost,

1) aufräumen
LKVv.: istabu. visu pienācīgi uzpuosuši, abi cirtēji sakravāja... lietas Jaun. mežk. 63;

2) aufputzen
LKVv., herausschmücken; ankleiden: uzpuost līgavu. duotu tam ēst un uzpuostu tuo Rainis Gō"te VI, 64. Refl. -tiês, sich zurechtmachen; sich aufputzen, sich heraus schmücken: ve̦cais uzpuosās un gāja uz... pili Dīcm. pas. v. I, 24. tu, māsiņ, uzpuosies! R. Sk. II, l29. spuoži uzposusēs MWM. VI, 765.

Avots: ME IV, 370

vâjš AP., Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, (mit â ² ) Līn.,

1) mager
U., Arrasch, Bauske, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Nerft, Ogershof, Sehren, Selg., Sessw., Siuxt, Sonnazct, Stenden, Wandsen: vājš cilvē̦ks. vāja guovs, eine magere Kuh U. Sprw.: tik vājš kâ kaulu kambaris Birk. Sakāmv. 33. tik vājš kâ caur siênu izvilkts 115. gaida kâ vārna uz vāja sivē̦na Br. s. v. p. 100. tas ir tik vājš kâ nuodzīta žīda ķēve Frauenb. (aitas) tik vājas, ka kauli un āda LP. IV, 191. vāji tautu kumeliņi BW. 14582;

2) schwach
U., Bers., Dunika, Erlaa, Frauenb., Lubn., Saikava: Sprw.: tik vājš, ka tuo vējš gāž gar zemi Birk. Sakāmv. 34. ve̦ciem cilvē̦kiem vājas kājas RKr. VI, 101. Liena skaitīja ar vāju balsi Kaudz. M. 62. vājas acis St., blöde Augen. vāju darīt, schwächen Brasche;

3) krank
U., Adiamünde, A.-Laitzen, Drosth., Golg., Lös., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Sessw., Sussikas, Widdrisch, Wolm.: viņa ir vājš cilvē̦ks, sie ist schwanger Mag. IV, 2, 153, U. vāji laiki, Zeit, wo Krankheiten herrschen U.;

4) schlecht
U., schwach (fig.): vāja zeme, schlechte, magere Erde Frauenb. vāji rudzi, schlecht stehender Roggen U. vāji laiki, knappe Zeiten U. vājas lietas, üble Zustände, schlimmer Stand U. vāji ēdinājis LP. VI, 101. aiz kuo man vāji (Var.: slikti) svārki, aiz kuo vāja (Var.: nuoplīsusi, šaura) ce̦purīte? BW. 19878. vājas tauteņas sabrauce 14582. tā nuo krē̦sla necēlās vāju ļaužu bildināma 14916. - Subst. vâjums, die Schwäche, das Kranksein, die Krankheit U.; bē̦rna oder bē̦rnu vājums, das Wochenbett PS.: bē̦rnu vājumā gulē̦damas Etn. III, 171. Zu li. vojęs "leidend", *vojas oder *vojus (vójei bepaeĩt "er ist schwach auf den Füssen" Lit. Mitt. I, 73) und (nach Persson Beitt. 535 f., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 213 f.) vielleicht weiterhin zu ai. vāyú-ḥ "müde", vāyati "wird matt".

Avots: ME IV, 493, 494

vataļuôt, rollen (tr.): kamdēļ bluķi tâ vataļuo? Dond. Refl. -tiês,

1) (auf allen Vieren) kriechen:
tādi, kas vēl vataļuojas uz visām četrām Vēr. II, 1287. re̦dzu viņu durvju priekšā vataļuojamies un kravājam akmentiņus Janš. Dzimtene V, 244;

2) sich (im Bett hin u. her) wälzen (von Kindern gesagt)
Schibbenhof; "sich behaglich erholen" Nigr.;

3) = vataļâtiês Wain.

Avots: ME IV, 486

vãve̦rãji Wolmarshof, vãverāji Bauske, Kaugershof, Pankelhof, Salisb., Siuxt, vãverāji Gold., Mitau, vāverāji U., Mag. IV, 2, 45; RKr. II, 73; Konv ² 2321, vãverājs Karls., vâverājs Sussei n. FBR. VII, 131, vāvere Mag. IV, 2, 45, vãverenes Schrunden, Wain., vàverenes ² A. - Laitzen, vāverenes Mag. IV, 2, 100, Frauenb., Nigr., vāverenāji Etn. IV, 2, vãve̦rnāji Arrasch, Drosth., vāvernājs Plm., vàverēji ² Saikava, vãveriņi Bauenhof, Bauske, Dond., Grünw., Loddiger, MSil., Nauksch., Nitau, Schibbenhof, Sepkull, Siuxt, Stenden, Wandsen, vāveriņi U., Ekau, vãvēris Grünw., vāverītes U., Sumpfporst (ledum palustre): pa priežu starpām bij... vāveriņi re̦dzami Lautb. Lomi 78. pārnesa nuo purvāja klēpi vāvereņu Janš. Mežv. ļ. I, 190. reibinātājs vāverāju gaiss Aps. VI, 8. vāverenes izlietuo pret tārpiem, kad tie ē̦d kuokus Etn. II, 163. pret diluoni de̦r vāverenāju tēja IV, 2. pie katra iēstādīta kāpuosta vajaga piespraust vāvernāja zariņu, juo tad nenuoē̦d spradži Plm. - lielie vāverāji, myrica gale L. Kemmern n. RKr. III, 71. Wohl nebst li. vovóras "Rauschbeere" und vaivórai "vaccinium uliginosum" zu čech. vrávorati "torkeln, taumeln" u. a., s. Donum nat. Schrijnen 401 f.

Avots: ME IV, 512

vecelis,

1) = vecis, ein alter Mann Pas. IV, 80 (aus Malta); IV, 151 (aus Rositten); V, 297 (aus Welonen), Baltinow n. FBR. Xl, 132, Golg., Zvirgzdine: atrada... ve̦cu veceli, kurš viens pats dzīvāja Pas. II, 135 (aus Rositten). jauna mūs[u] māsiņa, ve̦cs ir tautu vecelīt[i]s BW. 22081;

2) der Ehemann (verächtl. od. scherzhafte Bezeichnung):
muns vecelis nespēj strādāt Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 515

vecine,

1) = vecene I, Demin. vecinīte Pas. VII, 290, ein altes Weib Dunika, Infl. (z. B. Pas. VII, 134 und 289): dzīvāja sirms vecītis ar savu vecini Pas. IV, 163;

2) = vecene 2 Dunika, Oknist, Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 515

I vẽrt,

1): reņģes v. Kaugurciems;

2): v. aude̦klu šķietā Dunika; ‡

5) "?": suolījās atnākt ... dzirksti v.; bet, ja ruoka nuo vēŗšanas nepalikšus labāka, tad ... Janš. Mežv. J. I, 319. Refl. -tiês, ‡

3) "?": vērāmies kājas durvīs, kâ satikāmies Frauenb. Subst. vẽ̦rums, ‡

4) Genähtes:
vẽ̦rumiņš (tāds šuvums ar ruoku, kas izskatās pēc mašīnas šuvuma) AP. Subst. vẽrējs od. vẽ̦rājs,

3): vērten vēra vē̦rājiņa; šuvājai diegu, trūka, vē̦rājai dzīpariņu BW. 7191.

Avots: EH II, 778

viênsẽ̦ta:* viensē̦tā dzīvāja vīrs Pas. XIV, 163 (aus Višķi).

Avots: EH II, 797

‡ viļacāns, jemand aus Viļaka (?): dzīvāja mežā viens v.; jis bija liels zaglis Pas. IX, 538 (aus Domopol).

Avots: EH II, 785

I vìlks (li. vil˜kas, apr. wilkis, serb. vûk, poln. wilk, ai. vṛ´ka-ḥ "Wolf"),

1) gen. s. vilcīša BW. 10602 var., der Wolf (canis lupus L.):
Sprw. visi vilki nav pe̦lē̦ki RKr. VI, 993. bē̦g kâ vilks nuo uguns 994. kad vilkam nav gaļas, tad ē̦d plienus 989. kad vilkam atplē̦sta mute, tad nekuož 990. kas vilku baruos, ja pats nemeklē! 1009. tâ dari, ka vilks paēdis un kaza ve̦sala! 999. vilks ņe̦m arī nuo izskaitītā 1000. kad vilks ēdis zirgu, lai ē̦d ragavas arī. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau luopuos! baruo vilku kâ grib, tuomē̦r viņš uz mežu skatās Birk. Sakāmv. 91. vilks katru gadu me̦t spalvu, bet tuomē̦r paliek vilks 92. vilks spalvu me̦t, bet dabu ne Kundzirņš Vecais Stenders 5. daudz vilku tagad pasaulē, labs suns ir tālu jāmeklē Br. sak. v. 1426. nuo vilka mūk, uz lāci krīt 1408. ķer nu vilka pie astes! Br. s. v. p. 112. aitas vilku neplēš Br. 27. gadījās kâ vilkam kumuoss RKr. VI, 987. tas bij kâ vilkam zemeņu uoga 988. žāvājas kâ vilks JK. II, 666. ar vilkiem jākauc Birk. Sakāmv. 93. vilks rej, kauc, gauduo Etn. II, 51. dzirdējis, ka vilki gauduo III, 60. zuobi gari kâ vilkam Kra. Vīt. 49. sirdīgs kâ traki vilki un lūši 116. pe̦lē̦ks vilks BW. 15628. vilkam kliedzu, vilks aizbēga 10134. vilks apēda brūtgāniņus 10078. būtu vilks nuokuodis . . . kumeliņu VĻ. Jura dienā jāsien vilki, lai vasarā kustuoņus neplē̦stu Etn. II, 84. vilka ne̦sti un palaisti, wie aus dem Walde ge kommen Kav. - vilki! vilki! Her beirufen der Wölfe, eine Art von Fluch U. kad tevi deviņi vilki apē̦stu! Br. sak. v. 1583. ka(d) tevi bagāti vilki! dass dich die Wölfe (der Henker) holten U., Mag. XX, 3, 36. kad tēvi vilks pakamptu, parautu! dass dich der Wolf ergriffe, wegholte ! Mag. XX, 3, 36. lai vilks tavu sirdi raun! BW. 10214 var. lai tevi deviņi vilki ne̦s! LP. VI, 237. sper tevi vilki! Mag. XV, 1, 93. vilks zin (weiss der Teufel), kuo . . . darīdams Kaudz. M. 69. vilks viņu galu zin (weiss der Teufel, Kuckuck), kas tad Lavīzei nuoticis? MWM. X, 416. vilks tad tevi var saprast! Baltpurviņš I, 128. kas tur, vilks, čaukstināja (wer, zum Teufel, Kuckuck, raschelt da)? BW. 1270, 1. bet tu vilks ar ārā! Ausruf der Verwunderung. ak tev vilki teij! Ausruf, wenn etwas falsch gemacht wird resp. misslingt Saikava. nav ne vilka! Etn. I, 83;

2) bišu vilks, philanthus apivorus Fabr.; jūras vilks, der Seewolf
Brasche: kumeliņu jūras vilki apē̦duši BW. 15851; miežu vilks, in der Verbindung miežu vilkuos iet LP. VII, 296,(aus der Umgegend von Gold.), = ķe̦katās iet; suņu vilks "?": visa veču grūtā gaļas nešana bijusi suņu vilkiem vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki 101;

3) in genitivischen Verbindungen:
vilka âbele, s. vilkâbele; vilku buka RKr. III, 72, vilka būka Frauenb., vilka būga, wilde Rose (rosa canina L.); vilka cepetis, Schimpfwort (etwa: Rabenaas, Luder) L., U.; vilka drīcekle, s. vilkdrīceklis; vilka duobe U., Wolfsgrube; vilku kalma, Iris Mag. 1V, 2, 23; vilka kauls Sessw., vilka kauliņi Heidenfeld, eine gewisse Pflanze; viņam mugurā vilka kauls, er hat einen steifen Rücken Memelshof; vilku kārkļi, Sumpfblutauge (comarum palustre L.) RKr. II, 69; vilku kūla,

a) schlechtes, hartes, trocknes Gras, das überwintert (wohl nardus stricta)
L., U.: cits ne˙kas ne aug kâ sūna un vilku kūla Purap. Kkt. 33;

b) vilka k., das alte Haar eines magern Pferdes im Frühjahr
Frauenb.; vilka māte, die Wölfin U.; vilka (vilku St.) mēle U., vilku m̃les Etn. I, 28; A. XI,13, Teufelsabbiss (scabiosa succisa L): vilku mēles de̦r pret zuobu sapēm Etn. I, 28; vilka mēnesis, der Dezember L., U., Manz. Lettus; vilka pase, in der Verbind. vilka pasi duot, jem. abfertigen, gehen lassen, fortschicken: es tev ieduošu vilka pasi, tad tu varēsi iet Frauenb.; vilku pupa, ononis; vilka ripa, ein Schlittenrundlauf auf dem Eise Aahof, Adsel, Mar.; vilka strēķis, die Wolfszeit . L., U.; vilka uogas, s. vilkuôgas; vilka vālītes, typha latifolia U.; vilka zīlītes St., rote, kleine Käfer; vilka zuobi,

a) die lang ausgewachsenen Zähne eines alten Pferdes, womit es das Futter nicht gut zerbeissen kann
Frauenb.;

b) Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne)
RKr. II, 69;

c) die Schwertlilie (iris pseudacorus)
U., (vilku zuobi) Siuxt; vilka zuobins,

a) iris germanica Mag. IV, 2, 24;

b) v. zube̦ni U., die Schwertlilie;
vilka zīle, die Haubenmeise U. Hierher auch an. ylgr "Wölfin" u, a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 316 f. und Boisacq Dict. 590 f.

Avots: ME IV, 588, 589

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

vìrsū (loc. s. von vìrsus), Adv., oben, oben auf U., drauf, drüber: nei˙viens mani aizdziedāja, virsū tiku es dzieduot BW. 414. saraujuot 7000 šauju un vēl kādas desmitas virsū (darüber hinaus, mehr) Etn. III, 89. virsū iet, auf jemand, auf etw. losgehn, jem. bestürmen (namentl. mit Vorwürfen) U., St. virsū iet ar savām lūgšanām Kaudz. M. 311. nākuse ugunīga čūska virsū LP. IV, 55. virsū nākt vājam, zu einem Kranken kommen, um ihm das Abendmahl zu reichen U. mācītāju virsū aicināt, den Prediger zum Kranken rufen, damit er ihn kommuniziere U. virsū palikt, die Oberhand behalten St., U. grasīties virsū brukt LP. I, 146. stājuse virsū, lai sakuot IV, 224. - saki virsū! sprich das Wort zusammen (ohne zu buchstabieren) aus! Oppek. n. U.

Avots: ME IV, 615

visā Gr.-Buschh., Meiran, Warkh., Adv., ganz, gänzlich, im Ganzen: dzīvāja visā priecīgi Pas. IV, 491 (aus Lixna). nuosit mani visā! 236 (aus Atašiene). darbs jau visā veikts Latgalits 1922, VI, l 4 . ne visā seņ VI, 2. karelieši, kuru visā ir ap 200.000 cilvē̦ku VII, 4 ₁ .

Avots: ME IV, 622

II žākle,

1) "vāja rakstura sieviete" Luhde; "sieviete, kas žaustās" (mit â ) Kalz.; Demin. žāklīte, ein kokettes Mädchen Libau: tā jau tik tāda žākle Luhde;

2) žãkle "ein Grossmaul"
(von Frauen) Ruhental.

Avots: ME IV, 795

I žàvât ² , Refl. -tiês: pa abām pusēm krauja žāvājas Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 54.

Avots: EH II, 818

I žàvât ² Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Oknist, žāvât L., U., Spr., Memelshof, -ãju, refl. žāvâtiês U., Mag. XIII, 2, 54, (mit ã ) AP., Arrasch, C., Frauenb., Jürg., Salis, Selg., Sermus, Siuxt, Wolm., (mit à ² ) Adl., Golg., Gr. - Buschh, Heidenfeld, KatrE., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava, Schwanb., (mit â ² ) Dond., Dunika, gähnen (unbek. in Schnehpeln, Stenden): Sprw. žāvājas kâ miega negulējis RKr. VI, 452. žāvājuoties tik pusdarba darīsi Br. sak. v. 972. žāvādami cilā avīzes J. R. IV, 210. vāverīte (d. h., das weibliche Schamglied) žāvājās BW. 34873 var.

Avots: ME IV, 798

ziņa,

1): "gefliessentlich" ME. IV, 724 zu verbessern in "geflissentlich". svešu zemju z., vienuota ar tālavju amatnieka ... gudrību Vindedze 174. mūsu z. (Kenntnis)
tur maza Orellen. strādāt ar ziņu (mit Bedacht) Kaltenbr. viņai kāda piena z.: tik vājas guovis un piena daudz! Frauenb. runāja, pat pa divi, trīs reizē, ziņā vai neziņā Jauns. Raksti IV, 33. Miķelis visur iekšā jaucas, z. vai neziņa III, 39. z., neziņa, - nevajaga runāt ("dummes Zeug soll man nicht sprechen") Lubn. bez ziņas (ohne den Preis zu kennen) jau nemaksā Frauenb. gardumi tika ē̦sti bez ziņas (masslos), juo naudas bija diezgan Jauns. Raksti IV, 30;

3): dievam nav z. par liêtu Frauenb.;

4): tikām vārda pilnā ziņā mieluoti Jauns. Raksti III, 25;

5): par ziņu "krietni" Daudsewas: viņš par ziņu ("gut")
nesamūrēs Wessen. es vēl nebiju par ziņu (= lāgā) durvis aizvēris Jauns. R., dz. un j. 33. ne viņa par ziņu ēda, ne dzēra Raksti III, 157. izkapts ... vēl jauna, par ziņu neieplāta 52.

Avots: EH II, 808

zvaĩdzene: "vāja, plāna taukputra" Stenden.

Avots: EH II, 813