Paplašinātā meklēšana

‡ âdraudzis, der Gerber Celm.

Avots: EH I, 192

‡ agraûdzis ² , gew. Plur. agraûdži ² , frühreife Kartoffeln Iw.

Avots: EH I, 4

ãtraûdzis: (von Kartoffeln gesagt) auch AP., (Plur. ātraadži) Dobl. n. BielU., Mahlup, Strasden. .

Avots: EH I, 195

ãtraûdzis, f. -dze, auch ãtraûdzẽjs, f. -ja, der (die) Schnellwüchsige, Aufschössling; beliebtes Beiwort des Hanfs: kaņepīte, ātraudzīte BW. 2848, 2; ãtraûdži PS., ātraudžu kartupeļi od. rāceņi, frühreife Kartoffeln.

Avots: ME I, 244

audzis,

1) das Gehäge
U.;

2) ein halbwüchsiges Kind
Lin. [Vgl. apr. dagoaugis, li. vasaraugis "ein Jahresschössling".]

Avots: ME I, 216

‡ bē̦rnaudzis, wer Kinder (auf)erzieht Warkl.

Avots: EH I, 216

dižaûdzis, gross, hoch gewachsen: kâ es tevi nevaināju, dižauguša, netikuša Ltd. 776; dižaudzīte, Epitheton des Hanfes im VL.: kaņepīte, dižaudzīte BW. 2848.

Avots: ME I, 474

gadaûdzis f. - dze, ein Jahr gewachsen: gadaudžu rīkstes LP. VI, 565.

Avots: ME I, 581

gaŗaudzis: māsīcēm, gaŗaudzēm, cūku saru vilnainītes zu korrigieren in māsīcām, gaŗaudzēm, cūku seru vilnānĩtes BW. 25427, 3.

Avots: EH I, 385

gaŗaudzis, fem. - dze, der (die) Langwüchsige: kas nuo rudza gaŗaudzīša? BW. 11917. māsīcēm, gaŗaudzēm, cūku saru vilnainītes. Besonders beliebtes Epitheton des Hanfes: kaņepīte, garaudzīte.

Avots: ME I, 605

jaûnaûdzis, Neugewachsenes, Nachwuchs Ar.

Avots: ME II, 99

kañnaraũdzis, kañnaraũģis, ein Wahrsager, der aus der Bierkanne wahrsagt.

Avots: ME II, 156

klaudzis,

[1) das Klolpfen, Poltern
Wid.;

2) ein klingendes Wort:
šādai klaudžu pagādāšanai tik+pat maz īsta nuope̦lna... Etn. I, 8.

Avots: ME II, 215

lẽ̦taûdzis, gen. s. lẽ̦tauguša, leicht aufgewachsen, verwöhnt; lẽ̦taûdzis, f. - dze, eine Person, die leicht aufgeachsen, verwöhnt ist, der (die) Verwöhnte, Verzärtelte: saka mani niknu, bargu, lẽ̦taugušu (Var.: lē̦taudzīti) bāliņuos BW. 21798.

Avots: ME II, 462

lìekaûdzis, ein überflüssiger Auswuchs, Anwuchs Niedra.

Avots: ME II, 494

mitraûdzis ,* eine feuchten Boden liebende Pflanze Konv. ² 2322.

Avots: ME II, 638

nepìeaûdzis, f. nepieaûgusi, unerwachsen, unmündig.

Avots: ME II, 727

‡ puôdaudzis, eine Topfpflanze: Alpu vijuolītes ... bēdīgi puodaudži Līg. medn. 160.

Avots: EH II, 345

pus˙àizaûdzis, pusàizaûdzis, halbverwachsen, - zugewachsen: (ar zâli) pusaizaudzis celiņš PS. (neben celiņš te pus˙aizaudzis).

Avots: ME III, 422

pusaûdzis,

1) (f. -gusi halbaufgewachsen, halberwachsen:
rūsēj[a] mans vaiņadziņš, ... vai es biju pus-auguse, vai netikli sade̦rē̦ta? BW. 6094. divi pusauguši baluoži man kaktā Lapsa-Kūmiņš 65;

2) (f. -dze), der Halbwüchsling:
12 pieaugušas meitas un viena pusaudze LP. VII, 862 f. sieviešu un pusaudžu skaits MWM. VIII, 541.

Avots: ME III, 422

pušaûdzis: auch ("?") Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 70.

Avots: EH II, 335

pušaûdzis (f. -dze), = pusaûdzis, der Halbwüchsling: lielas meitas kalnā dzied, pušaudzītes lejiņā BW. 276, 1.

Avots: ME III, 437

rakstaudzis: auch (mit àu ² ) Auleja: vis nuo ve̦cuos rakstaudzī je̦m visaidā darbā.

Avots: EH II, 352

rakstaudzis, = rakstraudzis: raksti, raksti, skrīverīt, nuo grāmatas grāmatā! tâ rakstīja jaunas meitas nuo rakstaudža rakstaudzī (Var.: nuo parauga paraugā) BW. 7186, 1. Dissimilatorisch entstanden.

Avots: ME III, 473

rakstraudzis: auch (prievīšu, juostu u. c. paraugs) Rudzētas, Warkl.: ciemā redzēju šmuku galdauta četru nīšu rakstraudzi.

Avots: EH II, 352

rakstraudzis, das Muster Infl.: vienu vedu rakstraudžam (Var.: paraugam) ... zeltenīti; ja tā viena laba būs, vedīš[u] citas pakaļā BW. 18340, 2.

Avots: ME III, 474

‡ *raudzis (od. *raudze?), in der Verbindung raksta r., = rakstraudzis: vienu vedu raksta raudzi (Var.: rakstraudžam) bīriniešu dze̦ltainīti BW. 18340, 2 var.

Avots: EH II, 356

raudzis, Kuchen von gegorenem Teig L.

Avots: ME III, 485

I raudzis, ‡

2) "Säurlis"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 356

sîkaûdzis, wer klein, zart, schmächtig gewachsen ist: bērziņš, kaut i[r] sīkaudzītis ... Stari I, 202.

Avots: ME III, 851

vasaraûdzis,

2): vasaraudzi kumeliņu Tdz. 41252.

Avots: EH II, 759

vasaraûdzis (li. vasaraugis "ein Jahresschössling"),

1) "vienas vasaras augums nuo kuokiem, ātraudzis" Vīt.;

2) ein Füllen, das nur einen Sommer alt od. im Frühjahr gefallen ist
L.;

3) ein Weichling
Vīt.: kuo nu ar tādu vasaraudzi duomā iesākt pie grūtiem darbiem! Vīt.;

4) f. vasaraudze, auch vasarauģe, ein junges Mädchen, ein Backfisch:
appre̦c jaunas skuķes, dažreiz vēl tīras vasarauģes Janš. Dzimtene ² I, 271. skuķīte, kuŗa vēl nebija labas vasaraudzes gaduos III, 281.

Avots: ME IV, 484

vìeglaûdzis (Part. praet. act:), leicht aufgewachsen, verwöhnt (im VL.): saka mani... vieglaugušu (Var.: lē̦taugušu) bāliņuos BW. 21798 var. Eigentlich: viegl[i] aûdzis.

Avots: ME IV, 653

viênaûdzis

1) f. -dze, wer allein aufgewachsen ist (vom einzigen Kinde gesagt):
māsiņ mana, vienaudzīte! BW. 12446, 1 var. kaimiņu bē̦rni vienaudži samīlas un sapre̦cas Seibolt;

2) Part. praet. act., allein aufgewachsen:
māsiņ mana vienauguse (auf die einzige Schwester bezogen) BW. 12218, 4. vienaugusi (kann als vien[a] augusi aufgefasst werden) mātes meita 21844, 1 var.

Avots: ME IV, 656

vìetraudzis AP., *vietraudza (?), wer (vor der Verlobung) den künftigen Wohnort der Braut besichtigt, prüft: vietraudzīši brāleliņi, kâ vietiņas raudzījāt? BW. 25854 var. aizsūtīja uz turieni (= brūtgāna dzīvuokli) nuo brūtes puses īpašus vietraudžus BW. III, l, S. 5. sūti svaini vietraudžuos (Var.: vietraudzuos) BW. 15361, 1 var. tevi sūtu vietraudžuos (Var.: vietraudžam) 15360. brāļi gāja vietraudžuos 25879. vietraudžuos iet nuo sieviškas puses brālis Zaravič. man eimuot vietraudzās (= vietraugās?) BW. 16132, 1 var.

Avots: ME IV, 674

àizaûgt,

2) : Jancis Frici aizaudzis (ist ihm über den Kopf gewachsen)
BielU. jaunākais puika aizaudzis ve̦cākuo Siuxt; ‡

3) sich allmählich mit Mist anfüllen:
jau citi kambaŗi aizauguši Kaltenbrunn. ar mē̦sliem aizaug ups ebenda; ‡

4) wachsend hingelangen:
avenes aizaugušas līdz grāvim.

Avots: EH I, 6

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17

àizdzēdêt: auch AP. und N. - Peb.: aka aizdzẽdējusi (aizsērējusi). linu mārks aizdzẽdējis (aizaudzis).

Avots: EH I, 21

àizmilˆzums,

1) Versandung, das, was versandet oder verwachsen ist:
gŗāvītis nuote̦kai tās aizaudzis, - aizmilzums būtu jāiztīra A. XII, 764;

2) nach U. auch aizmilze, aizmildze, Geschwulst, Nagelgeschwür
Wid. aizmilzumus de̦r apsmērēt ar pienu un maizi Etn. IV, 106.

Avots: ME I, 40

apaûgt (li. apa,ugti), intr., bewachsen: jauks kalniņš apaudzis ar uozuoliem LP. V, 416. pirkstā iedūrusies skabarga, tāpēc tas apaudzis Palzm. u. a.; sīkas nātres apaugušas uozuoliņu BW. 21482. Subst. apaugšana, das Bewachsen; apaugums, das Bewachsensein: e̦ze̦ru nebūsi laikam apaugumu dēļ redzējis Laps. 22.

Kļūdu labojums:
Bewachsensein =Bewachsensein, das Herumgewachsene

Avots: ME I, 75

I apgalêt: auch Bauske, C., Dunika, Golg., Kegeln, Lems., Sessw. u. a.: truoksnis nebija . . . tik neapgalējams, ka dziedāšanu . . . nevarē̦tu . . . dzirdēt Janš. Mežv. ļ. II, 276. vai līdz svē̦tvakaram paspēšu visus tuos darbus apgalêt? Dunika; ‡

2) = aptvert AP.: cik cilvē̦ku karā krita, kas tuo vairs var apgalēt (etwa: fassen, berechnen, sich vorstellen)? N.-Peb. plašuos, tīri neapgalējamuos īpašumus Janš. Līgava I, 109 (ähnlich 64). ‡ Refl. -tiês, bewältigen, mit etw. fertig werden: nevarēja ar saviem darbiem apgalēties Rutzau. nevaru apgalēties ar ties bē̦rnis Dunika. izaudzis tik daudz rāciņu, ka nevar ne apgalēties (dass man nicht weiss, wo man damit hin soll) Dunika, Rutzau.

Avots: EH I, 81

‡ apgultnis,

1) eine cinschiessende Stelle im Morast
(mit ul˜ ² ) Siuxt: a. ar sūnu apaudzis, ne tur var uziet luops, ne cilvē̦ks, līguojas tâ kâ tāds palags Siuxt n. Fil. mat. 66;

2) ein See, der sich vom Himmel her an einer Stelle , gelagert habe Grenzhof n. BielU.

Avots: EH I, 85

‡ apkrepêt, ringsum rissig werden (perfektiv): ruokas apkrepējušas Trik., Wolm. kuoks apkrepējis (= apaudzis ar nelīdze̦nu mizu) Trik.

Avots: EH I, 94

‡ atsêst (li. atsė´sti),

1) sich hinsetzen
Dunika, Kal., Rutzau: zīlīte . . . jam atsē̦st uz ple̦ca Pas. III, 242 (ähnlich IX, 447). jis... atsē̦da manā vietā Pas. IV, 98 (aus Sakstagals);

2) sich wegsetzen:
atsē̦zdama nuostāk Janš. Dzimtene IV, 83. Refl. -tiês, ‡

2) rückgängig werden, zu wachsen aufhören (von einem Geschwür)
Seyershof: viņam pie vaiga bij nuo auguona, kas nav izaudzis, tāds atsēdies bleķītis Seyershof; ‡

3) abnehmen
(intr.), fallen Segew.: ūdens (upe) atsēžas. ūdens atsēdies (hat sich im Fallen entfernt) nuo ieža tāļāk nuost Segew.

Avots: EH I, 164, 165

‡ atspainis, eine Stütze (?): augs..., pa˙priekš stāvu audzis un manījis, ka nevarēs līdz gaismu uzaugt, aug gar zemi līdz kādam atspainim jeb līdz sienai un tad aug gar tuo augšā Pet. Av. III, 135. Aus *atspaidnis?

Avots: EH I, 168

aûdžu,- in audžubē̦rns, Pflegekind; audžudē̦ls, Pflegesohn, audžumeita, Pflegetochter; audžumāte, Pflegemutter; audžutē̦vs, Pflegevater; meist getrennt geschrieben: audžu bē̦rns u. s. w.; audžu der Gen. Pl. von audzis resp. audze.

Avots: ME I, 216

aûguõšs, aûguots C., Part. Präs. von aûgt,

1) wachsend, im Wachsen begriffen:
kad auguošs (auguots), tad zaļš kā zāle; kad pieaudzis, tad sarkans kā asinis (Rätsel). auguošs od. auguots mēnesis, wachsender, zunehmender Mond: auzas jāsēj auguošā mēnesī Etn. II, 78. visu auguošu dienu, rītu, den ganzen Tag, Morgen; ebenso: viņš bija auguošu gadu vājš Druw.; cauru, auguošu nedēļu, ziemu Etn. II, 88; [viņš mita pie tā cauru, auguošu mēnesi Glück I Mos. 29, 14];

2) Wachstum fördernd, fruchtbar, wo etw. wachsen kann:
aug liepiņas, aug meitiņas auguošā vietiņā Lt d. 89; Ar. 700.

Avots: ME I, 221

aûgt, -gu, -gu (li. áugti), intr., wachsen (von Pflanzen, Tieren, Menschen):

1) wachsen, grösser werden, zunehmen:
Sprw. suns aug, zuobi aug. viņš dzird zāli augam, er hört das Gras wachsen LP. VI, 643. Uneig.: mēnesis, krē̦sla, īgnums, vara aug. meitas sēd rindiņā, man sirsniņa augtin (Var.: audzin) auga BW. 11313, das Herz wuchs mir so sehnsuchtsvoll. Zur verstärkung dienen: augdams, audzin, augtin, augumā [z. B. Glück Apost. 6, 7]. [augams (z. B. ticība augama aug Glück II Thessal. 1, 3)], augamuo [z. B. Glück I Chron. 12, 9 u. a.], schnell, üppig, uz ātru ruoku (schnell) augt LP. III, 102; augt kā zirgs (schnell) LP. IV, 195; augt niedrītes gaŗumā BW. 5381; a. uozuola gaŗumiņu Ar. 848, uozuola stiprumā Ltd. 1258. Sehr beliebt die Hinzufügung von liels, gross: ja sāls kūst, tad bē̦rns mirs, ja nekūst, tad augs liels BW. I, S. 193. Vom üppigen Wachstum des Grasses, Klees, Getreides: aug riņķī griezdamies Etn II, 63. guodā, guodam augt. in Ehren aufwachsen Ar. 1004; 1008; lē̦ti augt, sorglos aufwachsen Ar. 1040; sē̦ri augt, in Sorgen aufwachsen Ar. 165; mucā audzis tautu dē̦ls BW. 14961, wie im Walde aufgewachsen;

2) durch Wachsen entstehen:
man sāk kāja augt, an meinem Fusse bildet sich ein Geschwür. lai tur aug, kas augdams, mag kommen, was da wolle. par augušu zemi nuosauc cieti nuogulušuos, neaiztiktu un neizirdinātu zemi Būvm. [Weiterhin zu apr. auginnons "audzinājis", got. aukan "(sich) mehren", lat. augēre "wachsen machen, vermehren", ai. ōjaḥ und av. aogah- "Kraft", gr. αὔξω "mehre" u. a., s. Walde Wrtb. ² unter augeo' u. a.

Kļūdu labojums:
das Herz wuchs = das Herz schwoll

Avots: ME I, 219, 220

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

‡ biezuoknējs Saikava, = biezājs: saaudzis tāds b. lapu un skuju kuociņu.

Avots: EH I, 225

birzuokle, Hain, Wäldchen, zemes gabals, nuoaudzis ar lapu kuokiem Adsel n. A. X, 2, 536.

Avots: ME I, 300

birzuoklējs, birzūklējs Tirs., Plm., birzūklīgs, birzklains, im Birkenhain gewachsen; so wird genannt ein skuju kuoks, kas birzī audzis ir mīksts un lieliem augumu riņķiem; p. p. šī ir birzūklīga priede, tādēļ nede̦r baļķam Druw. Etn. II, 161, III, 166.

Avots: ME I, 300

blîst, -stu, (-žu n. U.), -du, auch [PS., Lis.] blîzt, -stu, -zu, schnell zunehmen, quellen, aufdunsen, dicker werden: zē̦ns vēl nav blīzis Etn. I, 32. viņš krietni audzis un blīzis MWM. VII, 803. - Subst. blîdums, die Zunahme, körperliche Entwickelung: bē̦rns auga augumā un blīdumā. [Zu bliest "dick werden", bluožs "dicht" ]; vgl. Leskien Abl. 321 f. und blinst 1.

Avots: ME I, 316

brĩnum, Adv., wohl Instr. Sg. von brīnums, wunderbar, ausserordentlich, ungemein: brīnum bagāts, garšīgs, labs, liels, plats, salds Beim Verb: nabags brīnum sabijies LP. V. 38. luopiņš brīnum audzis.

Avots: ME I, 334

bruôsls: auch Golg., (mit ùo ² ) Sessw.: b. tēviņš, zirgs Sessw.; "kupls, apalīgs, labi paaudzis" Druw.: bruosli rudzi, kustuoņi.

Avots: EH I, 247

‡ ce̦muls Seyershof, ein Büschel: e̦buoliņš saaudzis ce̦muluos. sivē̦ni ē̦d ar ce̦muliem vien zâli. Zu ce̦murs.

Avots: EH I, 265

ciêtgalˆvîgs,

2): kad bē̦rns būs savā vaļā uzaudzis, tad viņš palicīs c. Bergm. Sap. spr. mācīb. 1795, S. 27.

Avots: EH I, 278

I ciêtîgs, hart, streng (seinem Wesen nach, in jeglicher Hinsicht): ciets kuoks var būt arī tāpēc, ka krietni sakaltis, bet"cietīgs"tāds jau viscaur nuoaudzis pēc savas dabas Sirmais. viņi sāka cietīgi pārmeklēt visu apgabalu Kaudz. M. 348.

Avots: ME I, 396

cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],

1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;

2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;

3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;

4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,

5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;

7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;

8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;

9) cik - tik:

a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;

b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;

10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;

11) cik, cik kuo,

a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;

b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.

Kļūdu labojums:
10141 = 5657

Avots: ME I, 379, 380

čĩsla: kuoks saaudzis vienās čìslās ² ("?") Warkl.

Avots: EH I, 292

‡ čūrē̦gs "audzis%20cilv%C4%93%CC%A6ks">gaŗiem matiem apaudzis cilvē̦ks" Schujen: tāds kâ č.

Avots: EH I, 299

daaûgt (li. daáugti),

1): dalipis pie krē̦sla, kâ būtu daaudzis Pas. VIII, 201;

2): nezin, vai dēls daaugs da tē̦va Warkl.

Avots: EH I, 300

daaûgt Spr.,

1) anwachsen:
puote jau ir daaugusi (pie puotē̦tā kuociņa) PS.;

2) im Wachstum erreichen, bis zu einer gewissen Grösse heranwachsen:
Kārlis drīz daaugs Jāni. Dagegen pieaudzis cilvē̦ks, ein erwachsener Mensch PS.

Avots: ME I, 427

dabļš, stark, üppig: dabļi asni N. - Schwnb. sala bij ar dabļiem augiem MWM. XI, 318. šīs kalvas ir juo dabļākas MWM. X, 876. dabļi audzis, üppig gewachsen. sēja dabļi sanākuši Naud. [In Neuenburg lautet der nom. s. masc. g.: dabļis (acc. s. dabļu). Berneker stellt Wrtb. I, 182 le. dabļš zu apr. (acc. s.) debīkan "gross" und ksl. дебелъ "dick". Dagegen spricht aber das mit dabļš gleichbedeutende dābls, dessen ā nicht gut mit e ablauten kann. Also wohl nebst dabls zu daba und aksl. добръ, indem man für dieses le. Adjektiv eine ältere Bed. "tüchtig" voraussetzen kann.]

Kļūdu labojums:
sanākuši = sanākusi

Avots: ME I, 428

dalipt: dalipis pie krē̦sla, kâ būtu daaudzis Pas. VIII, 201; angesteckt werden (von einer Krankheit) Kaltenbr.

Avots: EH I, 305

dèglis ² [Wessen], eine ausgebrannte, mit Wasser gefülte Stelle, ein Teich: pļavas vidū bijuši daži dēglīši LP. VII, 980. muižas dēglis pieaudzis ar tādu zāli, ka prieks skatīties Selb. [Vgl. degsnis, dēgšņa und li. dė˜gis "Brandwunde".]

Avots: ME I, 461

‡ dvablis (?) A -Schwanb. "audzis%20k%C4%81puostu%20u">labi paaudzis kāpuostu u. t. t. stāds":

Avots: EH I, 351

dzir̂dinât [Wolm., Jürg., Warkh., Dond., dzir̃dinât Pl., Nigr., Salis], dzir̂dît [PS., C., Wolm., Kl., Bers., Lis,, Warkh., Nerft. Preili. AP., Serbigal. dzir̃dît Salis, Līn., Tr., Weinsch., Pl., Bl., Wandsen. Nigr., Gr. - Essern] (li. gìrdinti, gìrdyti). tränken, zu trinken geben, bewirten, traktieren: mežā audzis kumeliņš. rīta rasu dzirdināts BW. 3254. pirku vīnu, pirku me̦du meitu mātes dzirdināt 14662. jāšu es pie straujas upes dzirdīt sava kumeliņa 13275. manu māmuliņu vīnu, me̦du vien dzirdīja 14669. dzirdināt pasauli; dzirdīt pagastveci. par dzirdināšanu palika brūtgāna tē̦vam ap kannu apsietās dāvanas BW. III, 1. 44. kāziniekiem gāja kāds ar alus kannu pretī, un brūtei bij par šuo dzirdījumu zieds jāduod BW. III, 1. 47.

Kļūdu labojums:
3254 = 13254

Avots: ME I, 552, 553

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

grèizs, schief : vai greizaju cilvēciņ! BW. 19082. greizas ruokas, greizas kājas 21158. daudz purvā greizu bē̦rzu, man daudz greizu bāleliņu 10775. greizie rati, grosser Bär (Sternbild) ; greizais kakls Konv. 1539 ; greizi uzskati, verkehrte Ansichten. vīram palikusi pa˙visam greiza dūša, dem Mann ist schlecht zu Mute geworden Etn. III, 175. greizi lūkuoties, raudzīties, skatīties, schielen. tu viņu lūkuoji od. uzlūkuoji ar greizu aci od. greizi, du sahst ihn schel, neidisch an. man jau nuršāvās od. nuogāja greizi LP. V, 191 ; IV, 84. tas iet greizi un nepareizi, das geht schlecht und unrichtig L., St., U. kuoks nuoaudzis greizi, wenn die Holzfaser gewunden (gedreht), niuht gerade in ihm steigt. [Wohl nebst graizīt II und griezi wurzelverwandt mit slav. grěхъ "Sünde"; vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 10.]

Kļūdu labojums:
19082 = 9082;
greizu bāleliņu = greizu (=neīstu) bāleliņu;
Konv. 1539 = Konv. ² 1539

Avots: ME I, 647, 648

grìzte: auch Nötk., (mit ì ² ) Linden in Kurl., (mit î ² ) Ramkau, Salis, Siuxt,

1): ein aus Gras od. Getreide zusammengedrehtes Band
(mit î ² ) Seyershof; valgs trijām grîztēm ² "?" Grob.; grìztu grìztēm ² saaudzis Linden in Kurl.;

2): kas grib, kasa gabanceļu, kas slinki - ne; paliek grīztes da uotram gadam Heidenfeld. kad pamīksta, mitra pļava, tad saveļas grīztes ebenda;

4): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.;

6): aužuot svārku ratā, trinītī vai serzī, virs aude̦kla saskatāms slīpi ejuošs svītruojums; šīs svītras sauc par grīztēm Ramkau;

7) c): sagrìeze nuo jē̦kulas grīztīli trauku beršanai AP.; ‡

9) "sìena vāle" AP.: sìena kâ jūras, - ne˙maz grīšu nevar paārdīt.

Avots: EH I, 407

gruzdêt (li. gruzdė´ti), -u, -ẽju, auch grust, prs. grùzdu oder grùstu C., prt. gruzdu Dr., Ruj. (li. grū,zdu, gruzdaũ, grùsti), intr. schwelen, glimmen: vairāk gruzda nekâ dega sveķu ce̦lmi līdumā BW. 12986. Miķeļa vakarā ugunī jāsame̦t ve̦cas vīzes, lai gruzd. Fig.: nemiers, gruzdams audzis, ar liesmu pilsē̦tu sāk rīt. galvā smadzenes gruzd arvien vairāk JK. IV, 151. ienaids sirdī gruzdēja Neik. [Vgl. Persson Beitr. 129.]

Avots: ME I, 666

‡ gumaîns Lubn., N.-Schwanb., = punaîns, knorrig: purvā audzis kuoks ir g.

Avots: EH I, 418

gumzis,

1) = gumza 1: kuoks izaudzis gumžu gumžiem Lasd. n. A. XIII, 493;

2) einer, der ungewandt, wackelnd geht.

Avots: ME I, 682

gūrât, -ãju, gūrêt, -ẽju, gūruôt,

1) sich in der Ferne sehen lassen, langsam sich bewegen, sich rekeln:
šķitu lāci gūrājam (gūrējam JK. II, 145) viņa meža maliņā BW. 28712; 14476. mežā dzimis, mežā audzis, iet pa lauku gūrādams Biel. R. 521;

2) sich paaren (namentlich von Hunden)
Spr. Refl. -tiês,

1) sich in der Ferne zeigen, sich sich, plump bewegen, faulenzen, sich rekeln
A. XIII, 492, sich in gebückter Stellung beschäftigen M.: [viens pats (zirgs) staļļa dibinā kâ lācītis gūrājās BW. 25875, 8 var.];

2) sich paaren
(gūruoties) Elv., Spr. [Nebst gūŗjât(iês) zu li. gúra "wer gekrümmt geht", gūrinti "gekrümmt gehen", serd. güra "Hocker", güriti se "sich krümmen", norw. kūra "zusammengebogen liegen", d. kauern u. a., s. Būga РФВ. LXX, 250, Trautmann Wrtb. 80, Fick Wrtb. III ⁴ , 45.]

Avots: ME I, 686

ìeaûgt, hineinwachsen, sich einwurzeln: bij ieauguse apziņa Vēr. I, 1439. Kaspars bij ieaudzis Annužas sirdī Kaudz. M. 171. [brālītim pieci pauti ieauguši BW. 35064.] Refl. - tiês, Wurzeln fassen, sich einwurzeln: nuo sākuma stādi aug lē̦nām; ieaugušies, tur˙pretim, ļuoti ātri Konv. ² 1128.

Avots: ME II, 2

izaûgt [li. išáugti], intr.,

1) heraufwachsen, hervorgehen:
tur izauga kupla liepa BW. 13250, 11. lai laime izaug iz šis asaru rasas Rainis;

2) = uzaûgt, aufwachsen:
izaugu pie māmiņas kâ gaŗa kaņepīte BW. 13393. viņš jau izaudzis liels. izaugušu meitu ņēmu BW. 11370.

Avots: ME I, 713

kaikars (unter kaîkaris ² ),

2): "draiska, gaŗiem, izstīdzējušiem luocekļiem pusaudzis" Kurmene;

4): nuo tā zirga ne˙kāda labuma, kas tāds kaîkars ² (ist sehr mager)
NB.; ‡

6) "cilvē̦ks, kas netiek līdz uotram ne darbuos, ne arī iešanā" (kaîkars ² ) NB. Vgl. dazu auch Būga Tiž. I, 403.

Avots: EH I, 574

kãja: acc. plur. kājeņus BW. 1082, 2,

1): apmeta vieglu kāju (begann flink zu gehen
Lubn., Prl.) un aiztecēja uz nāburga celiņu Pas. Xl, 345. juo (= viņu) mazais kājām stāv (kann stehen) Auleja. zirgu pastatā kājām (man richtet das Pferd auf die Beine), a jis vēl krīt pie zemes Auleja. kad kūlis sasiets, tad viņu uzceļ kā-jās Linden in Kurl. voi vēl kājā? ist er noch auf? schläft er noch nicht? Diet. tu jau esi kājā? bist du schon aufgestanden? Frauenb. (fig.) tam rakstam ir k. un pē̦da, das Schriftstück hat Hand und Fuss Dobl. n. BielU.

"e)" ME. II, 188a, Z. 6 von oben zu ersetzen durch

"2)";

2): kuoku nuo kājas zāģē divatā AP. malka nuo kājas, Holz vom Stamme
Gr.-Sess. zemes k. - auch Ramkau. kājas laist, Wurzel treiben Gr.-Sess. n. P. Allunan. kad iesals tik tālu izaudzis, ka jāliek kaltēt, tad berzē iesala kājas (Wurzeln) nuô AP. kārniņa k. (die Nase des Dachziegels) tiek aizstiprināta aiz latas AP. durvis kājās (sperrweit offen) Celm. duru k. Siuxt, eine Stange zwischen der Tür und dem Türpfosten. vārtu k. Siuxt, eine Stange zwischen der Pforte (dem Tor) und dem Zaun. kāju durvis Frauenb., eine altmodische Tür mit einer kāja, ohne eine Angel (vgl. dazu Augstkalns FBR. XIV, 119). tīkla kājas Nogallen "tīkla piesaistījums (pieaudums) pie virves". kàjiņa ² Saussen, die Kurbel am Spinnrad. kãja Orellen, die Wurzel einer Warze oder eines Geschwürs; nīšu kājās ("ierīce nīšu pakāršanai stellēs") kaŗ nītis Frauenb.;

4): vārnu k. Liepna, Ramkau, comarum palustre;

6): "ein Art"
ME. II, 188b durch "eine Art" zu ersetzen;

8): anscheinend dieselbe Kohlkrankheit wird auch
kuiļa k. Kalz. n. Fil. mat. 28, kuiļa kājas (PV.1, gaiļa kājas oder liekās kājas (AP.) genannt: kāpuosti apme̦tas ar liekam kājām AP. kāpuostiem ir gaiļa kājas ebenda.

Avots: EH I, 598

ķeņķis,

1) das Lachsmännchen, der Hakenlachs
(auch: ķeksis) Salis, [Ogern];

2) kāša luoks, der Bügel (am Kessel) [?]:
cēlies gāga, gūga nāk, ņem tuo ķeņķi, liec uz kanku (Rätsel: Mädchen, Licht, Kessel, Feuerhaken) Biel. 923 (nach Biel. ķeņķis, der Feuerhaken);

3) "?": labāk būtu par kaut kādu ķeņķi izaudzis nekâ par šitik taisnu cilvē̦ku Blaum.

Avots: ME II, 366

[ķe̦ve̦ns, ein ganz junges und ganz kleines Lebewesen (Tier od. Kind) Walgalen, Bixten, Prawingen, Focknhof; ķe̦vē̦ns Gold. "labi paaudzis dzīvnieks"]; ķevens LP. I, 81, ein recht fettes Kind, ein gut gewachsenes Kind.

Avots: ME II, 372

[klamacis " ein rundes Stück": bē̦rns jau ir uzaudzis liels klamacis Wessen; klamācis " etwas Rundes und Weiches": sivē̦ns, kartupelis ir audzis kâ klamācis Erlaa. In Rozentov sei klamācis ein Mensch, der beim Gehen die Füsse schleppt.]

Avots: ME II, 211

II kraķis,

1) ein Schargen, Schemel
[Dond., ein kleiner Stuhl, ein Bänkchen N. - Sessau, N. - Autz n. U.]: kraķītis, uz kuŗa pat˙laban sēdējuse, bij pieaudzis miesai LP. V, 200. par kraķi sauc mazu beņķiti, kam vienā galā ietaisīts ruobs B. Vēstn.;

2) ein Gestell (= zārds) Gold.;

3) eine zum Aufwinden des Gespinnstes dienende Vorrichtung
[Neu- Bergfried), eine Garnwinde Wid., Ahs.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķa, nuo kraķa uz šķērkuokiem [s. auch Bielenstein Holzb. 395] Ahs.;

4) die Hörner am Dachgiebel
Ruj. n. U.; ar mašīnas spē̦ku dzīts baļķu uzve̦lkamais jeb tâ sauktais kraķis Konv. ² 3528;

5) kraķītis, ein Stückchen Borke, worauf das Garn geknäuelt wird
Bers., Laud. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. mnd. krack "Unterholz" u. an. kraki "Stange mit einem Haken am oberen Ende" und Mikkola IF. XXIII, 121.]

Avots: ME II, 256, 257

kraulaîns Lautb., C., mit krauļi versehen: jaukais, kraulainais krastmalis nuoaudzis kuokiem Lautb.

Avots: ME II, 263

‡ krenis Bērzgale "sakne, ce̦lms, cieti saaudzis kuoks" (?).

Avots: EH I, 649

krobulis, ‡

2) = kreve 1 Seyershof: au guonis izaudzis un k. jau uzmeties virsū.

Avots: EH I, 658

‡ I ķuĩdât Siuxt, beiseite schaffen, einheimsen: jums tâ būs saaudzis, ka nespēsit ķ.; zur Bed. vgl. izķuîdât (unter izķuidît).

Avots: EH I, 707

levenis "?": nevīžuo izravēt; pieaudzis viss kâ levenis (= lēvenis 3?) Duomas III, 434; [in Morizberg sei levenis =lēvenis 1 u. 3 ("eine Masse von etwas Weichem": gubās labība saaugusi leveņuos. sniegs pēc atkušņa leveņuos veļas nuo jumtiem. miesas levenis ("visas miesas kuõpums")].

Avots: ME II, 455

lèvenis,

1): auch N.-Wohlfahrt; "aizaudzis purvs" (mit ê ) Laud., Mar.;

3): ein grosses Quantum
(mit ẽ ) Siuxt; tur zalkšu bij lẽveņiem (sehr viel) Frauenb. iebraucamā vietā zirgu vēl bija maz, - viss i. tirgū Delle Negantais nieks 225. sìena, salmu lêvenis ² (ein zusammenklebender Haufe) Orellen. cisu (= salmu) l. (= vairums) Bewern. ābuoliņš slapjā laika dēļ saaudzis viss vienā lêvenī ² Lems: aitām vilna savē̦lusies visa vienā lēvenī ebenda; dichte Hautausschläge (mit ê ² ) Orellen; eine Brandwunde (mit ê ² ) Loddiger; miesas lēvenis (ein übermässig dicker Mensch) Bewern.

Avots: EH I, 739

liẽlkā`rtaîns, mit grossen Jahresringen versehen: lielkārtains kuoks - kuoks, kas ātri audzis, kam lielas kārtas C., Smilt., Lub.

Avots: ME II, 499

liẽsums,

2): l. ar tre̦knumu kuopā audzis Janš. Apskats 1903, S. 192.

Avots: EH I, 757

[II līgzda ("selten") N. - Peb. "= lĩkšņa I, aizaudzis e̦ze̦rs".]

Avots: ME II, 484

lìkšņaîns: e̦ze̦rs krietni aizaudzis, un līkšņainās malas sacietējušas Erss Muižnieki 24. lekt ... pāri līkšņainiem ("?") grāvjiem Anna Dzilna 34.

Avots: EH I, 749

mâcība,

1) die Lehre, der Unterricht:
mācības sniegt, den Unterricht erteilen, Kenntnisse beibringen Kundz.; mācības (ie)ņemties, sich Kenntnisse erwerben Kaudz. Sprw.: bez mācības audzis, bez guoda dzīvuo;

2) die Konfirmandenlehre:
viņš pē̦rn gājis mācībā. [mācības bē̦rni U., Konfirmanden. mācību turēt U., Konfirmandenlehre halten. mācībā bijis U., konfirmiert.] lielā mācībā vēl nav bijuši Etn. III, 135;

3) die Lehre bei einem Meister:
pie kurpnieka puika bijis mācībā LP. VI, 11; iet mācībā, in die Lehre kommen, zur Konfirmandenlehre kommen; mācībā atduot, in die Lehre geben;

4) die Belehrung der Brautleute seitens des Predigers:
uotrā dienā pēc precībām brūtgāns ar brūti brauc pie mācītāja mācībā BW. III, 1, 60;

5) die durch den Schulunterrcht gewonnene Bildung:
par skuolās baudītu līdzšinējuo izglītību latvietis jau sen mē̦dz teikt "mācība" Etn. III, 116;

6) die Lehre, das Lehrgebäude:
Kristus, Kanta mācība; priecas mācība, das Evangelium;

7) die Predigt
Infl.

Avots: ME II, 575, 576

I mā`rks [Wolm.], Ronneb., U., mārka [li. markà] Manz., L., U., die Flachsweiche, Flachstauche: es nuodaudzīju le̦du nuo linu mārka Vēr. II, 975. guovs gluži slapja, kâ nuo mārka izvilkta Etn. IV, 84. ja kādu vēl spiež ēst, kad vairs negribas, tad šis saka: "vai tad nu es ve̦'de̦ru par mārku taisīšu! Etn. IV, 43. mārkā likt, im Wasser weichen Manz. Lettus. - [mârks ² Salisb., ein kleiner Teich in Wiesen]; mārks "ar zāli apaudzis ūdens spuogulis" Alksnis - Zund. [Zu mḕrkt, mìrkt.]

Avots: ME II, 584

mìezis: Demin. mieziņš BW. 17792 var., 19702 var.,

1): al[u]s būs nuo tā mieža, kas izaudzis nuo maizes drupatām Pas. VIII, 401. - mieža brālis Lubn., eine gewisse Wiesenpflanze.
cūku m. Stelph., ein gewisses Unkraut. kvē̦pu m. Ramkau "me̦lnplauka". zaķa m. Oknist, polytrichum;

3): auch Auleja, Oknist, Orellen, Warkl.; ‡

4) miêži ² Salis, eine gewisse Speise (aus gestossenen Gerstenkörnern und Bohnen);
‡

5) guôda ² miẽzis Dond, (hierher?), ein ehrsüchtiger Mensch:
viņš ir liels g. m.: nelūgts ne˙kur neiet.

Avots: EH I, 826

mîksts,

1): rudzu alus ir m. (bez asas piegaršas) AP., Auleja, Sonnaxt. mīksta (= viegli slaucama) guovs Sonnaxt. me̦tiem vērpj gruodāku dziji, audiem - mīkstāku ebenda;

2): m. (= apmācies, silts un bez vēja) laiks Heidenfeld. mīksta diena Auleja, kad slēģi ķīkst, mīkstāks vējš Kaltenbr. mīksta pavasara Grob.;

3): m. (nepieaudzis, jauns, neizturīgs) zirgs Salis. cilvē̦ki izlaižas, paliek mīksti ebenda;

4): ļuoti m. (iztapīgs, glaimīgs) bija pie kungiem Kaltenbr. kas labāk mācēja klanīties, tam mīkstāk (vieglāk, neliekuot daudz lūgties) kuo iedeva Salis. zuošu spalva duod mīkstu rakstu Azand. 104.

Avots: EH I, 821

muca. Demin. verächtl. mučele, das Fass, die Tonne: Sprw. mucā audzis (audzē̦ts, audzināts), pie spundes baŗuots od. ēdināts, von einem höchst Unwissenden, Einfältigen, Ungeschickten. tukša muca tālu skan. ve̦cas mucas te̦k - lauvienes tesmens tesmens bij pierietējis kâ mučele JK. V, 62. [Dasselbe muca steckt wohl auch in der Phrase krusa mucām nākusi U. "der Hagel ist strichweise (?) gekommen"; richtiger: tonnenweise? In Jürg. bekomme man Phrasen zu hören wie krusas mākuonis mucām ve̦ldamies vietām nuosita labību. - Kontaminiert aus buca und einer auf mnd. mudde "Mutte" beruhenden Form (vgl. Sommer Balt. 129)?]

Avots: ME II, 657, 658

naris (li. narỹs "Knöchel, Gelenk"),

1) die fessel am Pferdefusse
Wain.: naris - zirga piesis, t. i. kāju pakaļpusē pēdējais augstumiņš virspus naga, kas apaudzis pagaŗiem saŗiem Janš. [tādiem zirgiem, kuŗi berzē kājas, narīšu vietā tās aiz˙vien jē̦las Janš. Dzmtene ² I, 71];

2) eine Art Pflanzen:
narītis - maza zālīte sīkām lapiņām un dze̦lte̦nim ziediem ar re̦snu keķainu sakni, kuŗu lietuo kâ līdzekli pret izļiminājumu, piesienuot tuo pie izļiminātās vietas; narīši aug sausās pļavās Nigr. [Wenigstens in der Bed. 1 wohl zu nirt (s. dies und Trautmann Wrtb. 196).]

Avots: ME II, 693

negùodis: ein grober, ungeschliffener Bauer ("kas guodu nepruot, kas mežā audzis") Stender Dentsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 12

neprudelis, [neprūdelis], der Teufell Essern n. U., das Scheusal: briesmīgi nuoaudzis neprûdelis ² bija Lautb.

Avots: ME II, 728

nùoaûgt,

1): dārziņš dikti nuoaug (bewächst mit Unkraut):
nav ne˙viena, kas ravē Strasden;

2): nuoauga pa četri pūri kaņepju Ramkau. sliktais nags būs drīzi nuoaudzis, der eingerissene Nagel wird bald (in die Länge wachsend) ausgeheilt sein
Vank.;

3): nuoaug labība Janš. Līgava I, 98; ‡

4) herunterwachsen:
citai guovij nuoaug zemē ragi nuo pieres uz acim Seyershof; ‡

5) im Wachstum abnehmen:
niknais prāts nenuoaug, bet pieaug Lenca sprediķu grāmata 1764, S. 282.

Avots: EH II, 30

nùoaûgt, intr.,

1) bewachsen:
te vēl viss bij ar mežu nuoaudzis JR. IV, 154. lai tas tâ nenuoaugtu, ka vairs gan˙drīz nevarē̦ru pazīt LP. VII, 88;

2) gewachsen sein, gewöhnlich gut gewachsen sein:
stalts gan esi nuoaudzis LP. V, 225. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli nuoauguši (Var.: saauguši, uzauguši) BW. 7356. nu miezīši nuoauguši 13781, 3. labība nebij labi nuoaugusi LP. VII, 216. gaŗi, līki nuoauguši kuoki;

[3) sclecht geraten:
labība nuoauguši U.].

Avots: ME II, 757

nùoģaubtiês,

1): auch Memelshof, (mit àu ² ) Oknist;

2) (s. unter nùoģaubt ME.II, 790): saimniece nuoģaubās, ka ne˙kas nav paaudzis Saikava.

Avots: EH II, 48

‡ nùosîcêt, klein (unansehnlich) werden: labība sausuma dēļ apstājas augt un nuosīcē Fehgen (?). lauks pa˙visam nuosīcējis ("vāji audzis") Aahof, Selsau, Sessw.

Avots: EH II, 85

nuotars: "ar zâli apaudzis laukums rijas priekšā" Tdz. II, S. 506.

Avots: EH II, 99

nùožņaûgt [li. nužniaugti], tr., erwürgen: kāds cilvē̦ks raganu nuožņaudzis Etn. III, 57. [Refl. -tiês, sich erwürgen: guovs valgā nuožņaugusies Bauske.]

Avots: ME II, 894

paaûgt [li. paáugti "etwas fortwachsen"], intr.,

1) ein wenig wachsen, grösser werden:
gaida mani paaugam BW. 6391. turies, kamē̦r dē̦ls paaugs, sagt man zu einem, der gefallen ist Etn. IV, 40. nevaid vaļas man paaugt Ltd. 1007;

2) wachsen, gedeihen
(perfektiv): tik daudz jau paaugs, ka pašam maize iznāks Janš. tam miezīši nepaaug BW. 19586, 3. uotru gadu nepaaug labība LP. VII, 819;

3) (perfektiv) erwachsen, gewachsen sein:
sen paaudzis tē̦va dē̦ls gaida manis uzaugam BW. 13041, 11. kad paauga rudzi, mieži, nezināju, kādu jemt, als der Roggen, die Gerste gewachsen war... 11444. paaug dē̦ls, pārve̦d sievu, izdze̦n māti eglienā 3336, 2. Refl. -tiês, (mit kaum fühlbarem Unterschiede der Bedeutung von der aktiven Form) ein wenig (sich zum Vorteil) grösser werden, wachsen: pagaidi tak nu, lai paaugas! Blaum. tādam nīkulim vēl kādu gadu tâ˙pat mājā jāpaaugas.

Avots: ME III, 4

pagalˆms,

1): auch C., Wolm., (mit al˜) AP., Ramkau, (mit àl ² ) Warkl., (mit al) Aahof, Dickeln, Ellern, Lennewarden, Naud., Oknist, Salisb., Sauken, Uxküll, Zirau (unbek. in A.-Autz, wo dafür sē̦tsvidus, Hasenp., Popen, Stenden, wo dafür sē̦ta, Dunika, wo dafür sētiens); par pagalmu sauc tuo, kas nuoaudzis ar mauru AP.

Avots: EH II, 132

pāpis,

1): "auguoniņš, apaudzis pušumiņš; (kuoka) bumbulis"; die weibliche Brust (Zitze)
Lems. (mit â ² ).

Avots: EH XIII, 195

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

‡ par˙liêku ² Siuxt, par˙lìeku ² Sonnaxt "stipri, ļuoti": p. liels jau izaudzis Siuxt.

Avots: EH XIII, 168

‡ paũcka AP., die Samenknospe ("nuogatavuojusies ābuoliņa galviņa vai kaņepe, kuŗai sē̦klas nebirst laukā"): nuosẽjis visu kalnu ar pauckām, un izaudzis tāds ābuliņš, ka prieks redzēt.

Avots: EH XIII, 184

II pavārte: auch (mit âr ² ) Dunika; "Weidenumzäunung" Gramsden; "ar zâli apaudzis laukumiņš kādā pagalma stūrī vai ē̦kas tuvumā" Siuxt: sīkais cūku ābūliņš, maura zâle un citas sīkas zâlītes auga pavārtē. cūkas ēda pa pavārti, kāmē̦r sāka augt pa papuvi kādi tītiņi vai kas; kuo tu meklē cita pavārtē ("īpašumā")? Naud.; mans brālis dzīvuo viņa pavārtē (in seiner Kost und Wohnung) Grawendahl.

Avots: EH XIII, 189

pe̦ñgulis,

1) ein langsam wachsendes Kind
od. Kalb: šuogad mans te̦lē̦ns ir tikai tāds pe̦ngulis, ne˙kā nav audzis Dond.;

2) ein kleines Knäulchen:
mazs pe̦ngulis dziju Dond. Als ein Kuronismus zu ksl. pǫgvica "globulus" und le. puõga?

Avots: ME III, 200

pìeaûgt,

1) anwachsen:
Sprw. pieaudzis kā zars pie kuoka JK. II, 469. pieaudzis pie sirds, ans Herz gewachsen;

2) hinzu-, dazuwachsen:
mežs, cik nuolauzts, tik pieaug LP. I, 47;

3) wachsen, zunehmen, sich vermehren:
tumsa vēl pìeaug Vēr. II, 135. šņuksti aiz˙vien pieauga A. XVII, 581. zvans skanēja... kā pìeaugdams Kaudz. M. 328. truoksnis... daudz lielāks un juo stipri pieauguošs Kaudz. M. 161;

4) heranwachsen,
Part. pìeaudzis, erwachsen: Sprw. pieaudzis un tak vēl muļķis. bē̦rns pieaug par vīru Kaudz. M. 60. viņš arī tā pat reiz liels pieaugs A. XI, 99. nuomiris, atstādams atraikni ar nepieaugušu dē̦lu LP. V, 259. gāja... precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, 25. pieaugušu meitu ņēmu BW. 11370;

5) vollwachsen:
e̦ze̦rs... zālēm pieaudzis LP. V, 386. lauki purva puķu pieauguši BW. 16363. Subst. pieaûgšana, das (Her)anwachsen, Zunehmen: iedzimtības pieaugšana Konv. ² 742. pieaûgums, der Zuwachs: matu pieaugums MWM. VI, 398. iedzīvuotāju pieaugumu plūdina pāri Baltijas ruobežām Apsk. v. J. 1903, 459.

Avots: ME III, 237

piêmilˆzt ² Ahs., vollrieseln, vollfliessen, verschüttet werden: grāvis jau stipri piemilzis Dond. (e̦ze̦rs) piepuosējis, zâlēm pieaudzis vietu vietām, drīzumā piemilzīs pa˙visam LP. V, 386. mežā e̦suot piemilzuse aka VI, 820.

Avots: ME III, 272

II pìesērt, mit Sand oder Schlamm überführen, verschlämmen (vom Wasser) U.: e̦ze̦rs piesē̦rts un pieaudzis Konv. ² 706. Refl. -tiês, überführt werden. Subst. piesē̦rums, Versandung: upes piesē̦rumi Apsk. v. J. 1905, S. 202. piesē̦rumu nevar redzēt, lai gan ve̦cmāte apgalvuo, ka smiltis sane̦stas šķē̦rsu pa pļavu MWM. X, 245.

Avots: ME III, 288

piêsis, der Sporn,

1) gew. der Pl. piêši, die Sporen:
piešiem dūru kumeliņu, kad tas stalti netecēja BW. 13984. dūru piešus kumeļam 11482. kaulu pieši, Sporen des Hahnes U. - piešuos būt, sich in den Haaren liegen: nu bijuši Šļupsta Juris ar Cimbulu abi vai piešuos Upīte Medn. laiki;

2) piesis "kāju pakalpusē pēdējais aug stumiņš virspus naga, kas apaudzis pagariem sariem" Nigr.;

3) piesīši, Rittersporn
Dr.; dārza piesīši Dr. od. gaiļa piesīši Ekau, Gartenkresse. piesis für *pietis nach dem Plur. pieši; zu piets (s˙dies) und li. pentìnas "Sporn".

Avots: ME III, 289

pìežmaugt, andrücken: Tuole elksni cieši pie sāniem piežmaudzis Duomas I, 1011.

Avots: ME III, 313

plèists ² "ein (auch etwas fauler und dickschädliger) gebückter Mensch von langem Wuchs" : izaudzis kâ pleists! Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 334

puduraîns, ästig, verzweigt Wid.: pudurains uozuols; "puduruos audzis".

Avots: ME III, 402

pukstîgs, pochend: pirksts vēl ir p., nav auguonis izaudzis Frauenb.

Avots: EH II, 322

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

rasene, rasenīte Zbiór XV, 278, Sussei, Frauenmantel, Sinau (alchemilla vulgaris L.) U., Buschh., Kl., Mag. IV, 2, 27; 76, RKr. III, 69 (aus Lös.), A. XI, 13; Sonnentau (drosera) RKr. II, 70; Karls:; dze̦lte̦nās rasenes, Drachenwurz Dr.; lauku rasenīte, alchemilla arvensis Scop. Druva III, 735, Edwahlen; saules rasene, drosera longifolia Mag. IV, 2, 38; iris pseudacorus L. Konv. ¹ 800: rasa atruodama uz rasenēm Etn. II; 135. ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar zaļziedu rasenēm ... un citām puķītēm Janš. Dzimtene ² I, 156. viju, viju, nenuoviju rasenīšu vainadziņa BW.15494. Zu rasa.

Avots: ME III, 478

‡ raudze (Neologismus?) "?": puôdi ar visādu krāsu ziedu, mizu un sakņu nuovārījumiem un raudzēm A. Brigadere Dievs, daba, darbs 99 (vgl. ‡ *raudzis); "zu Hause bereitete Hefe" Lubn. (mit aû), Schwitten (mit aû ² ).

Avots: EH II, 356

raûdzenis ² Bauske, = audzis">raudzis.

Avots: ME III, 485

re̦mpudzis,

1) auch re̦mpucis, ein dicker Mensch von kleinem Wuchse: re̦mpudzis nuo cilvē̦ka - ze̦ms un re̦sns Naud. māju puiši, re̦mpucīši (Var.: re̦mpulīši, taukvēdeŗi), trepes lika pie kumeļa BW. 12866, 2 var.;

2) "smilts zeme, audzis%20kuoks">re̦tumā audzis kuoks, vis˙vairāk bē̦rzs" Naud.: re̦mpudža bē̦rzi tie labākie, sīkstākie lietas kuokiem.

Avots: ME III, 510

retējums Bauske, tormentilla erecta L. (Pl. retējumi U.) Nigr., potentilla tormentilla Sch. Druva III, 732, ein Zwiebelgewächs mit kleiner, gelber Blüte Libau n. U.; Plur. retējumi, Odermennig (agrimonia eupatoria) U.; cūku retējumi, equisetum arvense; retējuma sakne, tormentilla L. Konv. ² 1897, Etn. I, 28; retējama sakne, tormentilla erecta L. Mag. IV, 2, 50; retejsakne Karls., potentilla tormentilla; reteji, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79, (auch retejas U.) Tormentill (tormentilla erecta L.) U.; retenāji Zögenhof; retenaji U., Segew. n. RKr. III, 73, reteiņi Manz. Lettus, retteime (für *reteimi < retējumi?) Fischer 245, tormentilla erecta L.: ejuot pa pļavas celiņu, kas bija apaudzis ar. . . retējumu un citam puķītēm Janš. Dzimtene ² I, 156. sausenē, kur cits ne˙kas neauga, kâ tikai smilgas, kazlapas, zvaguļi un retējums II, 439. nuorauduos retējuma kalniņa, lai rit manas asariņas retē juma saknītēs Ld. 7605. Etwa zu retêt I "gerinnen" ("retējuma sakne... jādzer kad vē̦de̦rs sāp; ... tâ˙pat de̦r guovīm, kad... dabūjušas cauriešanu" Etn. I, 28. "retekļu saknes... de̦r, kad vē̦de̦rs apsāpis" Etn. I, 84)?

Avots: ME III, 514

‡ ričains, mit ausgefahrenen Wagenspuren: ... nuogrìezās sāņceliņš, r., ... smilgām apaudzis Sārts Str. 6.

Avots: EH II, 370

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest ² Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt ² , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene ² I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest ² Kl., Prl., Laud., riêst ² Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest ² , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt ² , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt ² (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt ² , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest ² (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs ² "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

I ruôza Druw., Adsel, Arrasch, Aahof, ruoze U., ruôze ² Matk., Bl., ruozis U., ruozins U., ein Hügelrücken in Wald (Adsel) und Morast (Schwanb.) U., Druw., Nerft; der Bergrücken; eine Erhöhung in einer Ebene Wolm. (ruoza); ein Hügel Grünh., Matk., MSil.; (mit uõ) Kr., Nerft; ruoza, eine trockene Stelle im Morast Burtn.; ruoza, ein Hügel od. eine trockene Stelle im Kieferwald Daudsewas; eine Halbinsel auf einer Wiese (?) Ruj. n. U.; "eine kleine Wiese od. ein Bächlein zwischen Feldern" Ronneb. (ruoza); ruôza, eine kleine Wiese zwischen Feldern od. im Wald Trik., Notk.; ein Streifen Laubholz im Fichtenwalde Walk n. U.; ruoza, ein schmaler Streifen Land N.-Peb.; ruôza, ein schmaler und erhabener Streifen Land, der eine Grenze bildet Bers.; Reihe, Schicht, Stapel: salikt burkānus, žagarus, saknes ruôzā Planhof, Wrangelshof; ein offener Ort im Walde Saucken n. U.; ein Nadelwald Aahof; eine Niederung Arrasch, (ruôza) Nötk.; eine Schlucht Eichendorff, Schlampen (ruôza ^2); ruôza, eine Vertiefung Heidenfe1d; eine schmale Vertiefung zwischen zwei Anhohen Druw.; kalnu ruoza Konv˙l 794. smilšu ruoziņa K. Müller 46, ein Sandhügel. uz ruoziņas audzis milzīgs uozuols LP. V1I, 340. ruozas klajā paugurā Juris Brasa 172. lai veicinātu dzīvību birzē un ruozā Vēr. II, 408. pļavas vidū ruoza I, 257. šmauguo ruozu, kuŗa kâ gŗāvis skrēja uz Juodupes straujuo piete̦ku Veselis Saules kapsē̦ta 83. In der Bed. "Erhöhung, Hügel" zu ruozît (s. dies)? Dagegen in der Bed. "Streifen, Wiese, Reihe, Niederung, Schlucht" wohl zu li. rúožas "Strich, Streifen, Schramme", rė´žti "schneiden, furchen`, rė˜žis "Ackerstreifen", čech. ráz "Hieb", gr. ρ˚ήγῡμι "reisse, durchbreche", ρ˚ώξ "Riss, Spalt" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 245 f.). Die beiden Wurzetn lassen sich im Le. nicht mehr reinlich sondern. Genau mit ruôza "Schlucht" deckt sich gr. ρ˚ωγή "Spalt".

Avots: ME III, 585

saaûgt,

1): divi kartupeļi var kuopā s. lūzušais kauls var s.;

2): saauga ļuoti liela rudzzâle Kaltenbr.;

3): viņš bija saaudzis diezgan brašs un plecīgs puisis Jauns. Raksti IV, 146.

Avots: EH II, 395

saaûgt, intr.,

1) zusammenwachsen, verwachsen:
puses saauga LP. VII, 216. viņu sirdis bij kâ audzin saaugušas Kaudz. M. 63;

2) wachsen, aufwachsen (von mehreren Subjekten): saaugt kâ sēnes pēc lietus Kundziņš Ve̦cais Stenders. jūŗā liepas saaugušas, Gaujā re̦sni uozuoliņi BW. 12461, 1. svešai mātei tādi dē̦li kâ uozuoli saauguši 7356. te saaug jauni stādi Konv. ² 775. zeme ielabuosies, saaugs dārzi Purap. Kkt. 60;

3) auswachsen, gross wachsen, erwachsen werden Spr.:
saaudz, māsiņ, ze̦ma, re̦sna! BW. 11057 var. nuobriedušu uogu rāvu, saaugušu (Var.: izaugušu, pieaugušu) meitu ņēmu 113?0 var. visi dzīvnieki auga,.,. kad jau visi bija saauguši, medinieks sagudruoja iziet ar jiem pastaigāt Pas. III, 314. neticamā ātrumā saauga turpat uz galvām mazs debestiņš Kaudz. M.;

4) tr., wachsend erreichen:
viņš bija jauns, vēl nesaaudzis vidēja auguma MWM. VIII, 579.

Avots: ME III, 590

sen (li. seneĩ), se̦n Dond., (erschl. aus ostle. san) Kl., Heidenfeld, BW. 25820, 1, seņ Sussei n. FBR. VII, 133, Adv., lange her, seit lange U., längst: sen slavēja tautiņām jaun[u] istabu būvējam; nu atnācu, nu atradu, žagatiņas cauri skrēja BW. 25820. sen paaudzis (längst erwachsen, alt) tē̦va dē̦ls Biel. 1089. sen atpakaļ (lange zurück), ve̦cuos laikuos, dzīvuoja . . . sieviņa Dīcm. pas. v. I, 57.

Avots: ME III, 816

šitik, so, so gross, so viel, so sehr; labāk būtu par kādu ķenķi izaudzis, nekâ par šitik taisnu cilvē̦ku Blaum. Skal. ug. 123. kur palikšu šitik barga uzauguse? BW. 6630 var. šitik tāli ieduodami 16474 var. tur... nav šitik skaistu mežu MWM. lX, 110. nesapruotam, kâ šitik viegli var spriest A. XI, 508. vai šitik liels? Etn. II, 13. nuo dē̦la viņā nav ne šitik Blaum. Vēr. 1904, S. 393, er ähnelt dem Sohn nicht ein bischen.

Avots: ME IV, 19

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

šļakāns,

1) ein grosses, feistes und schweres Lebewesen
C., Druw., Lubn., N. - Peb., Saikava, (šlakāns) AP., Bers.; etwas Schweres überhaupt (šļakans) Bilsteinshof n. Etn. II, 50, Druw.; "liels un lempīgs" Sessw.: viņam ir izaudzis puika kâ šļakāns Druw. zaķis kâ šļakāns N. - Peb. kuoks ilgi ūdenī gulē̦dams ir palicis smags kâ šļakans Bilsteinshof n. Etn. Il, 50. ābuoli izauguši lieli kâ šļakāni Druw. burkāni, bietes, griežņi, tupiņi lieli kâ šļakāni ebenda; šļakans U., ein fetter, stämmiger Junge;

2) jem. mit langen Beinen
Warkl. Vgl. šļokāns.

Avots: ME IV, 61

smaļš, gut, vortrefflich, tüchtig Wid.: sm. puisis LP. IV, 35 (in Frauenb. angeblich: fein, in Luttringen "kräftig", in Deg. - "tüchtig"), dē̦ls ķēniņa pilī ... pieaudzis par smaļu puiku 205. sāk smaļš lietus gāzties V, 4. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuoņa lietus 136. smaļa ("laba") pļaušana Ar.; smaļas kāzas Ar.; smaļš spēriens Ar.; smaļš (stark) sitiens Schrunden, Schwarden; smaļš (schnell) skrējiens Wandsen. smaļa (" slaida,veicīga") braukšana Stenden. smaļu (tüchtig Frauenb.) pērienu Janš. Bandavā I, 147. smaļš ("slaiks") kuoks Satingen, Stenden, Rönnen, Ahs., Wahnen (in Deg. dagegen: "skaņš, plīstuošs [so auch in Stenden, Luttringen und Nikrazen], mīksts"; nach Freizira "trausls, gareniski neplīstuošs", besonders auf Kiefern bezogen). - smaļa ("ar slaidiem kuokiem") birze Stenden. smaļš ("slaids, neduobjš") šāviens ne nuo medību bises, bet nuo kara šautenes Stenden. Adv. smaļi "?" : tur augs smaļi R.Kam. 138. uz karalauka gāja smaļi: kur dē̦ls lika, tur šķīda LP. II, 22. Izkapts briesmīgi smaļi ņe̦m V, 340. smaļi (vare̦ni, grossartig) izdzīvuoties Siuxt, Wahnen. smaļi (gründlich, tüchtig) iedzert Jürg. smaļi (energisch) ķerties pie darba Gr. - Buschhof. tumsā kāds smaļi ("slaidi") nuopirdās Stenden. smaļi ("slaidi un veikli") iesist Stenden. - Wenn von einer Bed. "fein" (> "ordentlich, tüchtig, grossartig") auszugehen ist (vgl. smalīt 1), etwa zu smelis: in der von Freiziņ angegebenen Bed. dagegen, wenn dieselbe zuverlässig ist, wohl zu sme̦li, wie auch smaļa malka "harziges Holz" Bers.

Avots: ME III, 953

šmurkstulis,

1) šmurkstu1is Wid., šmurkstuls Druw. n. Etn. II, 161 und RKr. XVII, 82, šmurkstule N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = šļirce 1, der Saugheber;

2) šmurkstuls, ein schlank gewachsener Mensch oder Baum od. ein solches Tier:
dē̦ls izaudzis kâ šmurkstuls Druw. n. RKr. XVII, 82. sivē̦ni kâ šmurkstuli ebenda.

Avots: ME IV, 87

‡ snapans Seyershof "audzis">pusaudzis".

Avots: EH II, 541

suoklis,

1) s. suôkla;

2) (mit uô ), = suoklējs kuoks, ein Fichtenbaum, der langsam, mit dünnen und harten Jahresringen gewachsen ist Vīt.: kuoks izaudzis suoklī. Wohl von suôkla abgeleitet.

Avots: ME III, 1136

spuñde Wolm., Ronneb., AP., Ekau, Grünwald, spùnde ² Prl., Lös., spuñda Serbigal, Salis, spùnda ² Nerft, spuñds Līn., Iw., Dunika,

1) spunde U:, Bielenstein Holzb. 323, spunda Manz. Lettus, spunds Wid., das Spundloch, der Spund:
Sprw. acis kâ spundes (von hervorstehenden Augen) Birk. Sakāmv. 32. vai tu biji mucā audzis, vai pa spundu ēdināts? BW. 13148; ein Loch: drebei izplêst spùndi ² Gr.Buschhof;

2) spunde Bielenstein Holzb. 323, Dr., spunds Nigr., der Spundstöpsel:
braucuot dujdubenim izkrita spunds, izlija putra Nigr. Sprw.: ze̦ms, re̦sns kâ spunde Birk. Sakāmv. 32;

3) spuñdīte, ein (spundstöpselförmiger) Knappkäse
Drosth. Nebst estn. punn "Spund" aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 1029

‡ *spurainis "?": piedzimis, izaudzis spuraiņu (Var.: spurainā) mājā (Ratsel: die Nuss) Tdz. 55417, 1.

Avots: EH II, 564

stirājs, der Stengel, Halm Saikava; Plur. stirāji, (hohe Laud.) Stoppeln (besonders von Erbsen, Bohnen, Gerste Saikava); altes, zum Viehfutterunbrauchbares Stroh (besonders Roggenstroh) Laud.; Erbsenstroh Oppek., Sessw. n. U., Selsau, Lubn.; die abgehenden Enden des Flachses L., St., Sauken n. U., Wessen: griķiem šuogad tikai stirāji Saikava. puika izaudzis kâ stirājs ebenda. pamet pupām garākus stirājus! ebenda. stirāji nuo linsē̦klām Etn. IV, 97. kaktā stāvēja stirāju strēķītis Jauns. Nebst an. stoǫrr "carex", ahd. storrēn "steif herausstehen, hervorragen" u. a. wohl zur Wurzel ster- "starr sein" (bei Walde Vrgl. Wrtb, II, 627 f.); vgl. auch Persson Beitr. 430 und Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 13, sowie das Reimwort tirāji.

Avots: ME IV, 1072

svāpurs,

1) = kāpurs, Raupe Wessen;

2) ein ziemlich kleiner und schwächlicher Mensch
Adl., Lubn. (mit â), Selsau, "knauķis" (mit â) Kreuzb.: kuo šis man tāds svāpurs padarīs? kuo tu tāds svàpurs ² zini? Laud. svāpura ("?") skuķiem Dz. V. tāds svāpurs ieduomājies izpildīt liela puiša vietu! Fest.; ein kleiner, aber aufgeweckter u. geschickter Mensch, auch ein solches Kind (mit â ) Gr. - Buschh.; "neglīts, nekrietns zē̦ns", Vīt. (mit â); ein kleiner, ausgelassener und unsauberer Junge Sessw.; "mazs, ruotaļīgs bē̦rns, kas tiecas darīt pakaļ pieaugušiem" Bers. (mit â), Adsel; "audzis">pusaudzis" (mit à

2) Hirschenhof.

Avots: ME III, 1144

svê̦pulis "kas nuosvēpējies me̦lns" Nötk.; "kas svēpē" Lennew.; "pusaudzis ar appūstu vē̦de̦ru, kas atdala gāzes" Bers.; ein Stänkerer (bezdis

1) um Walk.

Avots: ME III, 1153

traķene Druva I, 421, eine Blume: kluons nuoaudzis traķenītēm Apsk. v. J. 1903, S. 334. Vgl. tracene und trakene.

Avots: ME IV, 220

I trizulis,

1): auch Alschw., Siuxt, trizuļi Behnen, Frauenb.; ‡

3) ein aus 3 Ästen bestehender Wipfel
(?): isaudzis bērželis ar jauku trizulīti galā Behnen.

Avots: EH II, 695

‡ trumains "ar trumiem apaudzis": trumaiņas aknas Siuxt. ve̦cs suns paliek t. Sonnaxt.

Avots: EH II, 698

I vaina (li. vaina "Fehler, Gebrechen" Lit. Mitt. IV, 219, V, 164, Bezzenberger BGLS. 336) AP., Gramsden, Ronneb., Ruj., Salis, vàina ² Kl., Nerft, vaina U., vaĩne Līn., Segewold, Serbigal, vàine ² Eversmuiža n. FBR. Vl, 37, Golg., Mahlup, Mar., Preili, Schwanb., Selsau, Zvirgzdine, *vaîna ² od. *vaîne ² Schlehk n. FBR. VII, 36; Rothof n. FBR. VIII, 133, vàiņa ² Gr.Buschh., Lös., Oknist, Prl., vaiņa BW. 16606 var.; 21988, 4 var.; Sussei n. FBR. VII, 140,

1) die Schuld, das Vergehen
Wolm. (vaĩna), St., U.; die Ursache U.: nerāj mani bez vainiņas! BW. 26818, 1. nesakait manas vainas (sagt nicht, dass ich schuld bin), ja ruozēm zari lūza! 6464. nuorāva žagars manu vainadziņu. žagariņa vainu devu, - sen tautieša ruociņā 5905. aiz kuo sievas neņemiet? pē̦rn sacīja miežu vainu (Var.: vaini), kāda vaina (Var.: vaine) šuoruden? 13781, 2. pē̦rn teicāt tādu vainu, ka miezīši neauguši; . . , nu liksim tādu vainu: apinītis neziedēja 13781, 3. augs pādīte, sapēs zuobi, duos vainiņu kūmiņām 1482, 2. mātes vaina pie mazā augumiņa (die Mutter ist am kleinen Wuchs schuld) BWp. 1713. kaķi putru apē̦duši. tī nebija kaķa vaine, tī bij paša aukļa vaine Mar. n. RKr. XVII, 104. tik vien varu vainas duot (Var.: rast, grìezt): neduod puisi klāt gulēt BW. 32847. ļaudis man vainu cēla, es par vainu nebē̦dāju 8599. kas pie mana augumiņa nezināmu vainu liek (wer mich verleumdet) 8519. allaž jau mana vaina (immer bin ich schuld) Plūd. Llv. 216. vainu uz citu griezt, die Schuld einem andern zuschieben U., einen andern in Verdacht haben L. Vasaraudzis liek visu Andŗa vainā (schiebt die Schuld an allem auf A.) Aps. Bag. radi 16. neliedzies ilgāk, ja esi pie vainas (wenn du schuldig hist)! Blaum. Pie skala uguns 44. vainā krist (schuldig werden) Kaudz. M. 317. Sprw.: kad vilks izsalcis, tad jē̦ram vaina Br. sak. v. 1421. slinkums ir nelaimes vaina (Ursache) Kundz. Kronv. 159;

2) das Gebrechen, der Mangel, der Schade
St., U.; der Fehler; die Krankheit (vaĩna) Ramkau: Sprw. uotra vainas acīs duras Br. sak. v. 1317. ta maza vaina LP. IV, 71. tā vaina tik liela nav, der Schade ist nicht eben gross U. kas vainas? wo fehlts? was gibts? worüber wird geklagt? U. kuo tu raudi, kas tev vainas (Var.: kas tev kait)? BW. 26864, 2. es nezinu, kas man vainis (sic!) 17720, 2 (aus Segewold). kas man vainas (rhetorische Frage) nedzīvuot pie bagāta saiminieka? balta putra, tīra maize 31092. kas man vainas (Var.: vainītes) nedzīvuot (Var.: kas kait man nedzīvuot), vainadziņa nevalkāt! 5264, 6. kas pašu austai drēbei par vainu (was fehlt dem hausgewebten Stoff, d. h. er ist gut genug)? Kaudz. M. 87. te jau žāvēšanas vaina vien ir Wolm., hier muss nur getrocknet werden. tur ir trumpējamā vaina ("ir jātrumpē") Kav. viņš brē̦c par vainām visādām, er klagt über allerlei Gebrechen U. Sprw.: vaina (die Krankheit) ne˙kad neiet gulēt, vienreiz nāk augšā Birk. Sakāmv. 37. kunga vaina - zemnieka veselība Br. sak. v. 555. tī vaine, ka ķēzī gultā Pas. VII, 434. kas aizkāris, tam vaina piesitusies LP. VII, 379. iekšīga vaina, eine innere Krankheit Ramkau. asins vaina (Konv. ² 200) od. sarkana vaina (U., Konv. ² 200) oder vaĩne Le. Leseb., das Blutharnen des Viehs. vasaras vaina, eine Art Krankheit: pret vasaras vainu varžu kurkuļi jāduod RKr. XII, 15;

3) die Wunde
(vaĩna) Dunika, Salis, St.: strutuojuoša vaina MWM. VI, 506. nāves vaina, tödliche Wunde BielU.; uguns vaina, Brandmal St. Zu slav. vina "Ursache, Schuld, Fehler"; vgl. Trautmann Wrtb, 344 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 230, Ehrlich Zur idg. Sprachgesch. 78. Apr. etwinūt "entschuldigen" beruht auf slav. vina, s. FBR. II, 12.

Avots: ME IV, 437, 438

vãrnaks Salis, ein in Gemüsegärten wachsendes Unkraut mit sich rankenden Stengeln und scharfen Blättchen, die sich an Kartoffelstauden festhaken Kurmene: vārnaks tâ pieaudzis dārzā Kurmene. Wohl aus vārnaga unter dem Einfluss von mãrnakas umgebildet.

Avots: ME IV, 506

ve̦lē̦na,

1): auch Grob., Kaltenbr., Orellen; nuopļauts līdz ve̦lē̦nai Trik. aitai vitna kâ v. Sessw. mati kâ v. Schwitten. dārzs saaudzis ve̦lē̦nā Fest. ve̦lē̦nā (= dē̦stū) likt Bankins.

Avots: EH II, 769

ve̦prè̦ks: auch Pilda, (mit e) Kaltenbr.; "sevišķi labs, mazliet nepieaudzis vepris" (mit e) Auleja.

Avots: EH II, 771

vẽris, ein grosser Wald PS., namentl. ein grosser Laubwald Walk. n. U., Burtn., (mit è2 ) Bers., Fehteln, Kl.; ein grosser morastiger Wald Bers.; ein niedrig gelegener, feuchter Fichtenwald Allasch n. BielU.; ein niedriger Laubwald (mit ẽ ) Jürg.; ein grosser, gemischter Wald (mit ẽ ) Nötk.; ein undichter Kiefernwald (mit è ² ) Festen; ein undichter Wald mit grossen Bäumen Walk; ein grosser abgeschlagener Wald Bergm. n. U.; "ve̦cs, audzis%20prie%C5%BEu%20me%C5%BEs">lē̦ni audzis priežu mežs" Ronneb.; Gebröch U.; eine morastige, einschiessende Stelle, wo nichts recht wächst Grundsahl, Sinolen; eine trockene Wiese am Flussufer (mit ẽ ) Wolm.; mit gutem Gras bestandene Uferwiesen Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617 (unbek. in Dond., Dunika, Golg , Kaltenbrunn, Lubn., Salis, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, Wanasen): purvi vien, vēri( Var.: vēres) vien BW. 25938, 6. gan ir liela vēra (Var.: vēres) mala 7569. vēra uozuoliņu 4820. devāmies dziļi mežā... līdz . . . silam, gāršai vai vēram A. v. J. 1900, S. 887. - Vgl. die Gesindenamen Vẽris Lvv. I, 82, Vẽrīši und Zvir̂gzdavẽris ² I, 35 und die Wäldernamen Bauskas vēris I, 51 und Vērgārša I, 111, sowie (in einem Dokument v. J. 1254 bei Bielenstein Grenzen 431) "silvam, quae Vere dicitur" (in Semgallen). Unklar ist das Verhältnis zu ähnlich lautenden finnischen Wörtern mit der Bed. "Wald", wozu Setälä IFA. XIII, 295 f. In der Bed. "Uferwiese" vielleicht aus estn. vēŕ "Ufer".

Avots: ME IV, 561, 562

vẽ̦rte̦ns AP., Dunika, ziemlich gross AP., Dunika, "audzis">krietni paaudzis" Dunika, tüchtig ("krietns, pamatīgs") Dunika; wert(voll): ve̦rte̦na runga AP. ve̦rte̦ns suvē̦ns, bullis Dunika. šādi, tādi ganeļi, - nevis vē̦rte̦ni puikas, kas nuoduomājuši precēties Janš. Bandavā II, 36. mēs e̦sam . . , vērte̦nākie vīri valstij Dzimtene ² I, 305. tu . . . esi vē̦rte̦na saimniece ... izce̦pdama tādus ... raušus Mežv. ļ. I, 278. tu esi man gan ve̦rte̦ns dē̦ls! (ironisch) Dunika. kaut būtu..,vē̦rte̦ns sievietis, kāda ievē̦ruojama meita Janš. Bārenīte 81. Mit. li. vertinaĩ (adv.) "wert" zu vergleichen?

Avots: ME IV, 568

viegls,

1) leicht, wenig wiegend:
viegls ve̦zums, eine wenig belastete Fuhre U. viegls kâ spalviņaa Birk. Sakāmv. 32;

2) leicht
(fig.): Sprw. viegls (leichtfüssig) kâ zaķis Br. sak. v. 1483. viegla kâ stirna JK. II, 558. viegls kâ žīda zirgs 495. viegls zirdziņš, ein schwaches Pferd Siuxt. viegli suoļi Biel. 1917. teci viegli, kumeliņa! 1475. viņa.., bija... viegla un sparīga Vēr. II, 899. apģē̦rbs bij... par vieglu Kaudz. M. 11. viegla diena, Erholung, Erleichterung Spr. Gaisiņš bija ļuoti viegli audzis JR. V, 12. (māmuliņa) viegli audzināja BW. 23149, māmiņai viegls prāts (leicht zu lenkender Sinn), drīz tautām atvēlēja 15323 var. viegla galva, ein leicht fassender Kopf U. viņš visus darbus viegli ņe̦m (oberflächlich, nicht energisch) Siuxt. turi tuo bē̦rnu tâ viegli, viegli (vorsichtig, weich, ohne zu drücken)! Frauenb. ir viegla pusjūdz[e], es ist eine geringe halbe Meile Manz. 10 Gespr.;

3) leichtsinnig, leichtfertig
U.; schwachsinnig AP., Orellen, Salis, Salisb.: viegls cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch U. viņš jau tāds vieglāks Salisb. muļķis viņš nav, ja ar drusku viegls Poruk Dzīve un s. 34. - Subst. vìeglums,

1) das Leichtsein, die Leichtigkeit
(eig. und fig.): Sprw. kur nu vieglums bez grūtumā, saldums bez rūgtuma! RKr. VI, 958. (zirgi) vanadziņa vieglumiņu (Var.: vieglumā) BW. 29868. pāva spalvas vieglumiņu 24741. dzīvuo bites vieglumiņu 5260. kad tās dzirnas smagi gāja, es palaidu vieglumā; grūta mūža nevarēju vieglumā derināt 8039. kâ iedzēru drapes, uznāca uzreiz tāds vieglums Frauenb.;

2) die Leichtfertigkeit
U.;

3) ein Schwachsinniger
Salisb.: tāds kâ vieglums: tādas dumjības runāt! Salisb. Wohl nebst li. vìglas oder vigrùs "schnell, lebhaft, gewandt" (s. Būga KSn. I, 73) und sloven. ve̦gati "schwanken" zu an. vīkia ("sich) bewegen", ahd. wīhhōn "hüpfen", ai. vējatē "fährt los, schnell", av. vaēg- "schwingen" u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. l, 234 f.) resp. (s. Trautmann Germ. Lautges. 15 ¹ und Scheftelowitz IF. XXXIII, 168 und KZ. LIV, 230) zu ahd. wigan "schwanken" u. a.

Avots: ME IV, 654

‡ viêtraũgs Frauenb., = vìetraudzis.

Avots: EH II, 798

viķi: auch der Sing.: auzās izaudzis arī kāds viķis Dunika.

Avots: EH II, 782

vilˆkdrĩceklis ² Wandsen, vilku drīceklis Wid., vilku drīcekle U., RKr. II, 77, die Hagebutte (rosa canina): (kalns) ar vilkdrīcekļiem apaudzis Wandsen n. FBR. IV, 69.

Avots: ME IV, 588

‡ villiķis A.-Schwanb. "ar lielu vilnu apaudzis kustuonis".

Avots: EH II, 784

zaļziêdu* (gen. plur.), grüne Blüten habend: apaudzis ar zaļziedu rasenēm Janš. Dzimtene ² I, 156.

Avots: ME IV, 689

žarbîtiês,

1) mit Mühe, ungeschickt (auf einen Baum) steigen, klettern
(mit ar̂ ² ) Blieden, Luttr., N. - Autz, Ruba;

2) "scharren":
mežā dzimis, mežā audzis, mājās nācis žarbīties (Var.: kārpīties) Bielenstein Holzb. 492. Vgl. žārbīt(ies).

Avots: ME IV, 789

I žuburis Meiran, Pankelhof, Rutzau, Saikava, Siuxt, Zvirgzdine, žuburs C., Trik., Wandsen,

1) die Gabelung eines Baumes
(žuburis) Gramsden, Kurs., Schibbenhof, (žuburs) U., Ekau, Grünw., Iw., Schujen; die Gabelung Lennew. (žuburs);"čačis" Sessau (žuburis); ein Baumstamm mit gestutzten Ästen (žuburs) Stenden, Wandsen; der vom Baum abstehende Ast (žuburs) St., U., Schibbenhof; ein Zweig Usmaiten (žuburs); "ein Knast" L.; "zarains kuoks"(žuburis) Amboten, Schwarden, Sessau, (žuburs) Serben; "saaudzis kuoks"(žuburis) Selb.; eine ästige Stange, die zum Aufschichten, Trocknen von Klee und Getreide dient (žuburis) Burtn., Erlaa, Horstenhof, Kegeln, Lems., Lubn., Luttr., Selsau, Smilt., Trik., Wolmarshof, (žuburs) U., Plutte 32; der Ast eines Gerätes (z. B. einer Mistgabel) Grünw., Stenden (žuburs); ein Quirl (žuburs) C.; der Ast des Hirschgeweihs (žuburis) Frauenb.: tur uzauga kupla liepa deviņiem žubuŗiem, devītā žuburī ze̦lta puķe galiņā BW. 33625, 13. aug, bērziņ(i), žuburuos! 11631, 3. es pacēlu vaiņadziņu... devītā žuburā 8640 var. viju vaiņadziņu,... pietrūkst viena žuburiņa..., te̦ku ruožu dārziņā 13435. kuniņas aste, us trim žuburiem izžuburuota 20422, 2. palīdz sasniegt pirmuo žuburu! gan es tad tapšuot kuokā Krilova pas. 49. viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. zvejnieki ar žuburiem apkrāvušies LP. VII, 1299. viņa ierauga dažus... zvaigžņu žubuŗus un žuburīšus (Gestirne, Sternbilder), kuŗus zin saukt vārdā Janš. Līgava I, 354. zaru žuburs (= punduris) Dunika. makšķerēt upes žuburā Stenden. pļavas žuburs ebenda;

2) das Degengefäss
(žuburs) Bergm. n. U. In der Bed. 1, wenn von der Bed. "Ast" auszugehen ist, vielleicht identisch (als "Strahl", s. oben die Notiz zu zars) mit žuburis II.

Avots: ME IV, 828

‡ zvelˆstiķis ² Lems. "?": izaudzis tāds kâ z., - darbu strādāt ne˙maz negrib. tas z. (von einem Hund) gul duru priekšā.

Avots: EH II, 815

zvoļģis, ein noch nicht konfirmierter Jüngling Jerkull n. Etn. II, 33: izaudzis maktīgs zvoļģis!

Avots: ME IV, 783